Miriona Flauersa pasaule, Amerikas nēģeru pasaule atgādināja reizē «veco labo Angliju» un renesanses laika Itāliju. Tāpat kā idealizētajā Anglijā, šajā pasaulē visi augstākās sabiedrības pārstāvji bija vismaz savu draugu draugi. Ikviens Hārlemas biznesmenis parasti uzzināja, kas kļuvis par Hovarda universitātes [2] mūzikas fakultātes jauno bosu, jau nedēļu pēc tam, kad tur bija notikušas šīs pārmaiņas. Tāpat kā Čellini Florencē, arī šajā pasaulē atradās vieta vispusīgiem cilvēkiem. Amerikas nēģeris varēja kļūt par ārstu, celtnieku, skolotāju vai reālpolitiķi.
Mirions Flauerss piedzima 1913. gadā Bostonā. Viņa tēvs bija advokāts un reālpolitiķis, bet māte — apburoša ekscentriska aktrisīte. Mirions daudz strādāja, un viņam dzīvē paveicās: pēc skolas beigšanas
viņš iestājās universitātē, ieguva medicīnas doktora grādu un licenci praktizēties Ņujorkas štatā. Visi turpmākie gadi prasīja no viņa spēju rīkoties. Celtniecības firmai, kurai draudēja bankrots, bija nepieciešams neliels kapitāls un cilvēks ar savu tiesu veselā saprāta — ko viņam bija iesākt? Viņš iegādājās šīs firmas akcijas. Skolas padomei bija vajadzīgs cienījams cilvēks kā pārstāvis, un tā griezās pie viņa. Viņš labi kalpoja padomei. Viņam vajadzēja nokārtot nieka eksāmenu, lai iegūtu nekustamu īpašumu, — tīrais sīkums cilvēkam, kurš izstudējis desmitiem patoloģijas, histoloģijas, anatomijas un farmācijas sējumu. Ja jau viņa uzstāšanās koalīcijas kandidāta labā tika uzņemta tik vēlīgi, tad kālab nebalsot par viņu? Un, kad viņu uzaicināja piedalīties daudzās labdarības kampaņās, kālab lai viņš nenosauktu sev zināmo trūkumcietēju vārdus?
Flauerss bija auksts, atturīgs cilvēks, kam nekad nebija bijusi ģimene. Bērnu vietā viņam bija protežējamie — nēģeru bērni no patversmēm vai trūkumcietēju ģimenēm. Viņš palīdzēja tiem beigt koledžu un aspirantūru un pabalstīja tos tik ilgi, kamēr vien tie, pēc viņa domām, nebija izsmēluši savas spējas. Pamanījis tajos pirmās paguruma pazīmes, viņš tos pameta likteņa varā. Daudzu gadu gaitā šādi bija at- sijājies apmēram katrs ceturtais. Mirions Flauerss labāk par jebkuru uzņemšanas komisiju prata novērtēt savus pabalstāmos. Četrdesmit divi no viņa aizbilstamajiem jau guva panākumus, kad pēkšņi viens no tiem, jaunizcepts psiholoģijas zinātņu doktors, griezās pie viņa ar lūgumu.
Šo protežējamo sauca par Enselu Brubekeru. Viņš gaidīja savu kārtu daudzo citu lūdzēju vidū, kuri pēc pusdienām bija salasījušies doktora Miriona Flauersa Brūklinas sarkanbrūnā smilšakmens nama viesistabā. Te bija kāda veca sieviete, kura lūdza nekustamā īpašuma aizdevuma pagarinājumu un to arī panāca, tirgonis, kurš nespēja norēķināties ar piegādātājiem un lūdza doktora galvojumu, bet nesaņēma to; te bija māte, kuras dēls bija nogājis no ceļa, un vīrs, kura sieva sāka izturēties jo dienas, jo dīvaināk; te bija arī namīpašnieks, kuru vajāja celtniecības pārvalde, un policists, kurš gribēja te panākt pārcelšanu; bija cilvēks, kurš gribēja atvērt bāru un kuram tādēļ bija nepieciešama ietekmīgas personas rekomendācija; te bija arhibīskaps, kurš vēlējās tikai vienu — noskaidrot, kādas attiecības doktoram Flauersam ir ar dievu.
Pulksten deviņos trīsdesmit minūtēs Brubekers pārkāpa doktora kabineta slieksni. Šī viņam bija tikai sestā tikšanās ar cilvēku, kurš bija izvilcis viņu no bāreņu patversmes un iztērējis viņa izglītošanai divdesmit tūkstošus dolāru. Doktors Flauerss viņam likās vēl vairāk izkaltis, vēl saltāks un veiklāks nekā jebkad agrāk.
Doktors neapsveica viņu. Viņš teica:
— Nu tā, Brubeker, jūs esat ieguvis diplomu. Ja esat atnācis pie manis pēc padoma, tad, manuprāt, jums jāatsakās no darba augstskolās, it īpaši nēģeru universitātēs. Es zinu, ko jūs spējat. Es gribētu, lai jūs izmēģinātu spēkus kādā no firmām, kas nodarbojas ar reklāmām un pēta to ietekmi uz sabiedrību. Jums jākļūst par cilvēku rīcības motīvu pētnieku.
Brubekers viņu godbijīgi uzklausīja un, kad Flauerss apklusa, teica:
— Doktor Flauers, esmu jums ļoti pateicīgs par visu, ko jūs manā labā esat darījis. No sirds cenšos attaisnot jūsu cerības, tomēr … mani vairāk vilina zinātniskās pētniecības darbs. Es atsūtīju jums savu disertāciju, bet tas ir tikai sākums …
Mirions Flauerss domās sameklēja attiecīgo kartotēkas kartīti un ledainā balsī sacīja:
— «Toposkopisko parādību korelācija, beta viļņu svārstību un muzikālās uztveres attīstība 1107 brīvi izvēlētiem pusaudžiem.» Ļoti labi. Tagad, kad jums ir laba reklāma — psiholoģijas doktora nosaukums, domāju, ka jūs gūsiet panākumus darbā, kuram tikāt gatavots.
— Jā, ser … Es tikai gribēju jums parādīt …
— Nevēlos, ka jūs kļūtu līdzīgs vecajam labajam Džordžam Vašingtonam Karveram, [3] kurš padevīgi nolīcis pār saviem papīriem un mēģenēm. Ne jau zinātniskā darbība šobrīd ir svarīgākā.
— Bet es, ser …
— Amerikas varenības centrs, — doktors Flauerss turpināja, — ir valdība, kurā jau prasmīgi darbojas mūsu draugs misters Vilkinss, un es mēģinu ietikt akciju sabiedrībās. Es gribu, lai jūs, Brubeker, kļūtu par kādas lielas korporācijas pārvaldnieku. Šim nolūkam jūs tikāt izglītots. Tieši pašreiz tas varbūt būs iespējams. Es nepieļauju pat domu, ka jūs varētu necensties to izmantot ne manis, ne savas tautas dēļ.
Uzmetis doktoram izmisuma pilnu skatienu, Brubekers aizklāja seju rokām. Viņa pleci nodrebēja.
— Es redzu, ka jūs atsakāties. Palieciet sveiks, Brubeker. Es negribu jūs nekad vairs redzēt, — doktors Flauerss nicinoši noteica.
Jaunais cilvēks klupdams izgāja no istabas, turēdams rokā lielu ādas koferi, kuru viņam tā arī nebija ļauts atvērt.
Viņš bija cerējis pārsteigt savu labdari un nebija paredzējis, ka izveidosies tāda situācija. Tagad viņam neatlika nekas cits kā atkal atgriezties savā universitātē, kur viņš labākajā gadījumā saņems stipendiju, pirms būs paguvis iztērēt savus nelielos ietaupījumus. Taču sevišķi paļauties uz to nevarēja. Nekādus piedāvājumus viņš nebija saņēmis, un nebija neviena, kas varētu dot viņam lietišķu padomu.
Viņa garastāvoklis neuzlabojās arī tad, kad viņ5 Centrālajā stacijā iekāpa Čikāgas nakts vilcienā. Viņš bija viens no pirmajiem un apsēdās pie loga. Brīvo vietu viņam līdzās vairākkārt mēģināja ieņemt ar bagāžu apkrāvušās pavecākas dāmas, Efeju līgas [4] formā tērpušies jaunieši, komivojažieris ar cepuru kārbām, bet visi viņi neveikli pazuda, līdzko bija atklājuši, ka viņiem nāksies sēdēt blakus gorillam, izvarotājam, analfabētam, krogus dejotājam, briesmek- lim, kāds viņu acīs bija doktors Ensels Brubekers.
Taču galu galā tomēr atradās cilvēks, kas dalījās ar viņu vientulībā. Šis puisis, kas ar ļoti apmierinātu sejas izteiksmi nokrita viņam līdzās uz sola tieši tad, kad vilciens sāka kustēties, bija viens no viņa paša gājuma. Proti, viņš bija netīrs, nekulturāls, no kabatas ārā tam rēgojās liķiera pudele, un viņš bija neparasti pacilātā noskaņojumā. Viņš runāja tik skaidrā Hārlemas žargonā, ka Brubekers saprata labi ja vienu no divdesmit vārdiem. Taču pieklājība un bailes izrādīties netaktiskam lika viņam Simt divdesmit piektās ielas rajonā rīstoties ievilkt malku no plakanās puspinta pudeles, kuru viņam pastiepa ceļabiedrs. Šīs pašas jūtas, kā arī neizprotama zaudējuma sajūta lika viņam nedaudz vēlāk pieņemt sava ceļabiedra priekšlikumu un izmēģināt vēl kādu daudz iedarbīgāku līdzekli.
Pēc desmit mēnešiem Brubekers nomira Leksing- tonā, Kentuki štatā, ar plaušu karsoni, kas bija radies no heroīna lietošanas. Štata ārsts neizpratnē teica sievai: «Ko tikai viņi visu nesarunā pirms nāves! Bet, velns lai parauj, kur viņš bija ņēmis vārdu «intuīcija»?»
Apmēram mēnesi vēlāk Mirions Flauerss saņēma sūtījumu ar Brubekera mantām. Jo neviena cita, kam to sūtīt, nebija.
Šis savaldīgais cilvēks bija satriekts. Viņš bija redzējis daudzus savas tautas elkus, kuru dzīve beidzās līdzīgi, bet tie bija bijuši vai nu sludinātāji, sapņotāji, vai cilvēki, kas veltījuši savu dzīvi cīņām, vai arī ļaužu modinātāji, bet no jaunekļa, kurš spīdoši beidzis universitāti, viņš ko tamlīdzīgu nebija gaidījis. Tikai tāpēc viņš atsūtītos krāmus neaizmeta uzreiz, bet veltīja pāris minūtes, lai tos apskatītu.
Kārtējais apmeklētājs pārsteidza viņu ar kaut ko līdzīgu sudraba vai vara ķiverei rokās. Šis apmeklētājs bija kādreizējais Ņujorkas pilsētas Municipālās padomes loceklis. Savā laikā, lai nostiprinātos pilsētas abās galvenajās politiskajās nometnēs, viņš bija apmeklējis doktora Pouela baznīcu un ārstējies pie doktora Flauersa. Tagad viņam politiskais atbalsts gan vairs nebija vajadzīgs, taču Flauerss kādreiz bija viņu izglābis no sirdslēkmes un tagad viņš bija pārāk vecs, lai mainītu ārstus.
— Kas tas jums tur ir, Mirion? — viņš vaicāja.
Flauerss paskatījās uz viņu un nopietni atbildēja:
— Ja var ticēt tā cilvēka piezīmēm, kurš šo aparātu radījis, tad tas ir beta viļņu svārstību uztvērējs un pastiprinātājs.
Municipālpadomnieks ievaidējās:
— Pasarg' dievs runāt ar mediķiem! Un ko tas nozīmē saprotamā valodā?
Viņš bija pārsteigts, pamanīdams Flauersa izžuvuša jā sejā godbijīgu šausmu izteiksmi.
— Tas spēj lasīt domas, — Flauerss nočukstēja.
Municipālpadomnieks tvēra sev pie krūtīm, taču
sāpju nebija.
— Jūs jokojat, — viņš īgni žēlojās.
— Es nedomāju, ka tas būtu joks, Vilmot. Cilvēkam, kurš konstruējis šo aparātu, piemita visi nepieciešamie priekšnosacījumi — izcilnieka diploms, dekāna uzslavas raksts, par viņu bija ieinteresējušās ap 30 firmas — protams, kamēr tur vēl nezināja, kāda ir viņa ādas krāsa. Nē, — viņš domīgi atkārtoja, — šaubos, vai tas ir joks. Starp citu, to taču var noskaidrot.
Viņš pacēla ķiveri pie galvas.
— Es jūs lūdzu, Mirion, nedariet to! — municipālpadomnieks skaļi iesaucās.
Flauerss brīdi vilcinājās.
— Jūs baidāties, ka es izlasīšu jūsu domas un uzzināšu jūsu noslēpumus?
— Manā vecumā? Jūs — mans ārsts? Mirion, jums gan vajadzētu atcerēties, ka man ir slima sirds. Es nevēlos, lai jūs manu acu priekšā tiktu nogalināts ar elektrisko strāvu. Turklāt — kāda velna pēc šim nēģerim ievajadzējies mašīnas, kas viņam darītu zināmu, ko spriež ļaudis? Es gan ieteiktu jums nebāzt degunu šajā lietā.
Mirions Flauerss izlikās, ka sava pacienta pēdējos vārdus nav dzirdējis.
— Nedomāju, Vilmot, ka tikšu nosists ar elektrisko strāvu, bet, ja arī tikšu, tad jūsu sirdij tas nekādā ziņā nekaitēs. Tā vai citādi, es nevēlos līdz mūža galam lauzīt galvu par šo daiktu. Bez tam man negribas to izmēģināt, kad neviena nebūtu līdzās.
Viņš uzstīvēja galvā ļoti smago un neērto metāla cepuri. No tās nokarājās vads, un Flauerss nevilcinādamies iesprauda kontaktdakšu rozetē, kas artradās līdzās viņa krēslam.
Ķivere klusu iedūcās, un Flauerss, mežonīgi iekliedzies, pielēca kājās.
Municipālpadomnieks rīkojās tik enerģiski, ka tikko nepalika bez elpas. Viņš norāva Flauersam no galvas ķiveri, satvēra viņu aiz pleciem un nosēdināja atpakaļ krēslā.
— Vai esat vēl dzīvs? — viņš izdvesa.
Pāris minūtes Flauerss trīcēja kā epileptiķis, bet tad saņēma sevi rokās.
— Paldies, Vilmot! Ceru, jūs nebūsiet neko nodarījis doktora Brubekera izgudrojumam. — Pēkšņi viņš piebilda: — Mani tikpat kā strāva ķēra. Šis daikts sagādā sāpes!
Viņš dziļi ievilka elpu un izslējās. No galda atvilktnes viņš izņēma parastu zāļu pudelīti ar tabletēm un norija vienu, neuzdzēris virsū ne malka.
— Te jebkurš būtu kliedzis, — viņš teica, grasīdamies nolikt pudelīti atpakaļ vietā, taču tajā mirklī ievēroja, ka municipālpadomnieks tver sev pie krūtīm. Flauerss klusēdams sniedza viņam vienu tableti. Pēkšņi viņš atsprāga atpakaļ un lielā izbrīnā ieskatījās savam pacientam acīs.
— Es jūs vēl joprojām dzirdu.
— Ko?
— Domāju, tā nav angīna. Katram gadījumam paņemiet tableti. Bet, — viņš ar roku aizsedza acis, — jūs nodomājāt, ka esmu nogalināts ar strāvu un ka varbūt var samazināt manu pēdējo rēķinu. Taču rēķins, Vilmot, ir pareizs, es neesmu jūs apkrāpis.
Plati ieplētis acis, Flauerss turpināja:
— Avīžu zēns priecājas, ka apšmaucis mani, izdodams atlikumu … — Viņš norija siekalas. — Policistiem dežūrmašīnā, kas parādās no Fultona ielas, nepatīk, ka mani pacienti ir arī baltie. Viens no viņiem grasās uzmeklēt meiteni, kura nāca šurp. — Viņš iešņukstējās. — Vilmot, tas nebeidzas.
— Dieva dēļ, Mirion, atgulstieties!
— Tas nebeidzas. Tas nav radio, to nevar izslēgt.
Tagad es varu uztvert jebkura cilvēka domas no neskaitāmu jūdžu attāluma, tās ieplūst manā galvā — es uzzinu, ko viņš domā par mani… par mani… par mums!
Ensels Brubekers bija ārsts psihologs, nevis radio- inženieris, tāpēc viņš savu ķiveri nebija paredzējis ilgstošai lietošanai un nebija padomājis par izslēdzē- jiem. Lai gan aparāts bija darbojies tikai īsu brīdi, tas, izrādījās, bija pietiekami, lai pagūtu mainīties dažu neitronu virzieni, tiktu pavērts ceļš vienai vai divām līdz šim bloķētām līnijām, viena no detaļām pārdegtu un rezultātā cita saņemtu pārslodzi. Pēc mirkļa ķivere uzliesmoja. Pārdega drošinātāji, un istaba iegrima tumsā. Padzīvojušais municipālais Ekspa- domnieks paguva apdzēst uguni un metās pie telefona. Kliegdams, lai viņa balsi varētu sadzirdēt cauri Mi- riona Flauersa vaimanām, viņš izsauca Kingsa apgabala slimnīcu. Tur Flauersa vārds bija pazīstams, un viņam atbrauca pakaļ pēc deviņām minūtēm.
Pēc dažām nedēļām Flauerss slimnīcā nomira, tas gan nebija Kingsa apgabala slimnīcā, taču viņš starpību nejuta. Gandrīz mēnesi viņam bāza iekšā spēcīgus medikamentus, līdz beidzot nācās devu samazināt. Līdzko Flauersam atgriezās spēki, viņam izdevās savā istabā pakārties.
Viņa bēres bija notikums štata dzīvē. Bija sapulcējies milzīgs pūlis, daudzi raudāja. Municipālpadomnieks bija viens no tiem, kuri uzbēra sauju smilšu uz bronzas zārka vāka. Taču raudāt viņš neraudāja.
Par sadegušā aparāta atliekām neviens neinteresējās, un Vilmots nevienam neko nestāstīja. «Jau tā šiem izgudrojumiem nav gala,» viņš prātoja. «Un lasīt domas — tā ir balto cilvēku darīšana. Ja vispār kādam gar to ir darīšana.»
Miriona Flauersa pasaulē daudz sēklu uzdīga veselas, taču dažkārt augļi pēc nogatavošanās kļuva indīgi.
Skaidrs, ka neviena cilvēka smadzenes nespētu izturēt, ja tām nepārtraukti būtu jāuztver visas svešās domas, kurām ir kāds sakars ar viņu. Mašīna izraisīja reiboni, un cilvēks sajuka prātā. Cilvēkam ar šādu ķiveri galvā neklātos labi nekur. Taču vienīgi Miriona Flauersa pasaulē viņš varēja iet bojā vispārēja naida dēļ.