— Nu, puis, tu patiešām esi lietaskoks, — teica Mahass, izbrīvēdams sev vietu starp maizes garozām, siera un tomātu atliekām, stiepļu galiem un visādiem elektroniskas izcelsmes krāmiem, kas vienlaidu klājienā gluži kā jūra kūsāja un viļņojās pagrabtelpas darbnīcā, kuru Mahass īrēja kopā ar Heijeriju Firstu. Mahass augstu vērtēja Heijerija darbu ne tikai estētisku apsvērumu dēļ vien: būdams firmas komerciālais direktors, Mahass gādāja iztiku viņiem abiem, pārdodams, kad izdevās, eksperimentālos darinājumus, kurus Heijerijs Firsts radīja savu «fundamentālo pētījumu» gaitā.
— Nu, kā ir? — jautāja Heijerijs Firsts, nepaceldams acu no kūpošā lodāmura.
— Grauj oši I
Heijerijs Firsts izvēlējās sešpadsmit collu garu divpadsmitā kalibra vada gabalu spilgti dzeltenā krāsā
ar polivinila izolāciju sešsimt voltiem un pielodēja to brūnai norakstīta zenīttēmēkļa spailei, kādu lieto ar «Mark-4» tipa skaitļošanas iekārtām apgādātu pavadoņu uztvērējos. Nogaidījis, kamēr lodējuma sudrabotais spīdums kļūst nespožs un alva sacietē, viņš paraustīja vadu, sagrieza to spirālē un brīvo galu nostiepa līdz elektronu lampas 117L7 cokola septītajai kājiņai; lampa, apgriezušies augšpēdu, kūļājās pie veca apgāzta «Motorollija». Vads, izrādījās, bija īstajā garumā, un Heijerijs piegrūda tam klāt lodāmuru.
— Izstādē visiem būs mutes vaļā, — Mahass atkal ierunājās. — Es gribu teikt, ka tagad mums būs kaudzēm naudas.
Taču Heijerijs neatbildēja. Viņa vienaldzība nebija liekuļota. Viņš dzīvoja vienīgi darbam un priecājās līdz ar Mahasu par izdevīga darījuma noslēgšanu tikai tad, ja bija aptrūcis izejmateriāla.
— Te nu ir mans ražojums, — beidzot viņš ierunājās, izvietodams rindā divsimt mikrofaradu kondensatorus un izvadgalus pievienodams pie «General Te- lephones» spaiļu ķemmes austiņām. — Es gribu teikt — te nu ir mans darbs. Katram jādara savs darbs, nav svarīgi, kāds. Būs visiem mutes vaļā — labi, nebūs — arī nav slikti, — Heijerijs beidza sev neparasti garo runu.
Mahass, kurš lepojās ar savu praktisko ķērienu, neapmierināts papurināja galvu, uzsvērti izrādīdams nicinājumu.
— Ko lai ar tevi iesāk, teļapauri tu tāds, — viņš sacīja. — Dari, kas jādara, bet, dieva dēļ, šito daiktu vairāk neaiztiec. Es to pārdošu momentā. Nepaies ne nedēļa, kad tas no izstādes jau būs pārceļojis uz kāda bagātnieka apartamentiem. Šie švīti, interjeru dekoratori, lēks vai ar pieri stenderē, lai to dabūtu ciet, gan redzēsi.
Heijerijs Firsts vienaldzīgi paraustīja plecus un iegrima darbā. Viņš uz ātru roku pielodēja divus ap- vērstus paraboliskus trīscollu reflektorus pie kāda jūras kara spēku skaņu laboratorijas izmēģinājumu aparāta apaļās, pelēkās šasijas; aparāts bija nokļuvis krāmu pārdotavā pēc tam, kad bija izvilcis no nodokļu maksātājiem pusmiljona dolāru. Tad Heijerijs soli atkāpās, lai aplūkotu savu pūliņu augļus, un ar āmuru nosita nost vienu reflektoru. Abi kopā tie bija pārlieku iespaidīgi, jo rēgojās pretim gluži kā sievietes krūtis, izjaucot kopainu, kas nemaz nebija vajadzīgs.
Agregāts bija gandrīz septiņas pēdas augsts. Mehāniskais karkass sastāvēja no pelēkiem, emaljētiem, it kā ar muarē audumu apvilktiem firmas «Bad» statņiem; tos tikko varēja samanīt biezajā kabeļu, spilgto vadu un detaļu klājienā. Detaļas bija salasītas no tūkstoš dažādām ierīcēm, kuras viņi lielā daudzumā pirka pie Džeika — norakstītas kara munīcijas veikalā Četrdesmit piektajā ielā.
Heijerijam Firstam nebija ne jausmas, kā sākotnēji izmantoti visi šie radioelektroniskie krāmi, ko viņš lika lietā. Tie maksāja lēti, tieši tik, cik atvēlēja Mahass, kad bija norēķinājies ar mājas īpašnieku, pārtikas preču tirgotāju un miesnieku.
Heijerijs allaž sajūsminājās par spilgtām krāsām, spožām vara un misiņa detaļām, polivinila vadu un plastmasas cauruļu atlasgludo virsmu, gracioziem augstfrekvences viļņvadu izliekumiem, par brīnumainiem, eksotiskiem stiklā iekausēto tievo, rubīnsar- kano stieņu apveidiem, par apaļiem, kvadrātveida un sešstūrainiem alumīnija pārvalkiem, nelieliem cilindriem ar krāsainām svītriņām un punktiem, kon- taktblokiem ar daudziem spraudeņiem un ligzdām. Ja vien viņš pietiekami pacietīgi izraudzījās kontaktblo- kus, tie blīvi iegūla cits citā un veidoja sarežģītas kombinācijas. Krāmos varēja atrast stikla caurulītes ar teiksmainu zemju veidojumiem no metāla, veclaicīgas, ar skaistu riekstkoka imitāciju apdarinātas misiņa skalas, uz kurām bija rakstīts «Rio», «Parīze», «Berlīne», «IV», «VV» un «GV».
Dažiem'priekšmetiem bija bļodas forma — viegli iekustināti, tie lēnām grozījās kardāna pakaros uz vienu un otru pusi —, tur bija arī kvadrātveida cauruļvadi — līdzko krāns vaļā, tie izgrūž kvadrātveida ūdens strūklas —, dīvainas melnas, zemas un smagas ierīces, kas atgādināja veltņus, — tās pašas lūdzās rokās — un vēl lēcas, kurās atspoguļojās prizmatisks melnums, un tūkstošiem jūdžu stiepļu, atkailinātu mirdzošu stiepļu, izolētu vadu zaļā, melnā, baltā, sarkanā, rozā, purpursarkanā, dzeltenā, brūnā, debesszilā krāsā, vadi ar krāsainām svītrām un ripulīšiem, divkārt, trīskārt un daudzkārt savīti vadi, turklāt tik grodi, it kā vienam galam būtu jātur zemeslode, bet otrā grieztos Visums.
Un visa šī L-veida konstrukcija mirdzēja no tūkstoš fosforescējošām lodē jumu vietām gluži kā jāņtārpiņiem tropos.
Kad Heijerijs Firsts bija iecerējis izveidot šo konstrukciju, viņš pilns godbijīga satraukuma ķērās pie darba: novannojās, kaut kur sadabūja tīru kreklu un divas nedēļas strādāja firmas «Silvania» rūpnīcā Longailendā. Tur viņš iemācījās rīkoties ar lodāmuru, darboties ar skrūvgriezi un uzgriežņu atslēgu.
Viņš lodēja, iegrieza bultskrūves un pievilka uzgriežņus. Katru detaļu, kuru vien varēja, pieskrūvēja kādai citai. Visām spailēm bija pievienoti vadi, un, tā kā pēdējo bija vairāk, tad lodējumu vietas rēgojās pat uz balsta statņiem, viļņvadiem, optisko ierīču karkasiem un reflektoriem.
Nepalika neviena brīva gala, visi kaut kur veda, izņemot divus. Divus resnus, melnus kabeļus.
Mahass un Heijerijs Firsts sajūsmināti pakāpās atpakaļ.
—• Nu, veco zēn, tas tik ir ko vērts, man jāsaka! Spēcīgi!
Heijerijs Firsts pamāja. Viņš domātu tāpat, ja nebūtu abu kabeļu.
— Šie divi gali te rēgojas. Nav, kur pievienot. Nekādi nevaru apjēgt, no kurienes …
Mahass ķēra pie savas mazās ķīļbārdiņas un teica:
— Kāpēc gan tos nevarētu izvilkt pavisam?
Heijerijs papurināja galvu.
— Pie velna, es nezinu, no kurienes tie nāk. Ja sāks rakņāties, var vēl viss izjukt.
— Nu tad liecies mierā! Nelauzi vairs par to galvu. Gan jau atcerēsies. Atradis, par ko uztraukties.
Bet Heijerijs Firsts nespēja nomierināties. Viņš bija par pabeigtību it visā, tāpēc brīvie, dīki kūļājošies vadu gali viņu pastāvīgi urdīja.
— Man šo dēļ galva iet riņķī. Šodien taču atnāks tie tipi no izstādes, lai pievāktu mūsu labo vecenīti.
Baidīdamies, ka Heijerijs Firsts steigā varētu sabojāt savu šedevru, Mahass teica:
— Heijerij, nomierinies. Lai tik ņem ciet. Mēs jebkurā laikā, kaut vai šonakt pat, varam tikt tur iekšā.
Heijerijs Firsts, kaut arī negribīgi, tomēr piekrita, un, kad kravas auto ar ceļamkrānu viņa radījumu un auklējumu aizveda uz izstādi, viņš kopā ar Ma- hasu devās izsmēķēt pīpi.
Atrisinājums iešāvās prātā pats no sevis, kad Heijerijs bija ierīkojies viņu kopējā trūcīgi mēbelētajā dzīvoklī virs darbnīcas.
— Urā! Atcerējos! — viņš iesaucās.
Mahass, kurš tobrīd bija izstiepies savā gultā un jau pusstundu pētīja kāda veca «Readers Digest» numura vāku, palūkojās pār žurnālu uz Heijeriju.
— Es jau zināju, ka tu pārkodīsi šo riekstu. Kas tur ir par āķi? Izskaidro man, vecīt.
Heijerijs Firsts pastiepa roku zem lidmašīnas «Hud- son Terraplane» 1938. gada modeļa aizmugurējā sēdekļa, kas kopā ar gultu veidoja visu istabas iekārtu, un izvilka nosmulētu vienīgās galdalampas auklu.
— Vienkāršāk par vienkāršu, — viņš paziņoja.
Mahass, kam uz brīdi aptrūka sakāmā, jautājoši
vērās Heijerijā.
— Vai tu redzi šos divus vadus, Mahas? Saki, kur tie ved?
— Uz lampu, vecīt. Lai tur tiktu elektrība.
— Es runāju par auklas otru galu.
— A-ā, pielēca. Uz kontaktu sienā.
Apgaismība līdzīgi saulei, kas ceļas virs Ņūdžersi-
jas laukiem, atmirdzēja Mahasa vājajā sejā.
— Tad, redz, kā! — viņš iesaucās. — Tavam agregātam trūkst kontaktdakšas! Tie divi kabeļi …
— Nu, vai nav vienreizēji? — Heijerijs Firsts vaicāja.
Viņam bija tāda sejas izteiksme, kada acīmredzot bijusi Arhimēdam vai arī cilvēkam, kurš lietū ap lenča laiku noķēris taksometru.
Steigā apģērbušies, viņi to pašu vakaru devās uz Četrdesmit piekto ielu. Radiodetaļu veikals vēl bija atvērts, un pats Džeiks viņus sagaidīja pie ieejas.
— Kā sviežas, Heijerij? Vai gribi vēl kādu maisu krāmu? Nupat pienāca vesels lērums grabažu no «General Dynamics» un gandrīz tikpat daudz no CIP.
— Nē, — Heijerijs Firsts atbildēja. — Man tagad vajadzīga vienīgi kontaktdakša.
— Kontaktdakša? Kāda tipa? Atradīsim visādas …
— Vajadzīga liela, spēka kontaktdakša, kvadrātveida, zaļā vai melnā krāsā.
— Kādai strāvai? Cik ampēru jāiztur?
— Kas lai zin. — Heijerijs Firsts paraustīja plecus.
Par tādu jautājumu viņš nebija iedomājis. — Nav svarīgi. Lai tikai būtu kvadrātveida, un zaļa vai melna.
Džeiks pavandījās kādā mucā.
— Šī derēs? — viņš jautāja, rādīdams masīvu div- spraudņu kontaktdakšu. — Šīs izmanto izstādēs. Simts ampēriem.
— Lieliski, vecais, — Heijerijs Firsts teica. — Es ņemu.
— Bet vai tev ir, kur iespraust? — Džeiks vaicāja, cenzdamies pārdot vēl ko.
— Pareizi, pameklē arī rozeti.
— Un kā tu kontaktligzdas ieslēgsi tīklā? Vai kabeli nevajag?
Heijerijs Firsts neziņā palūkojās uz Mahasu.
— Par kādām ligzdām viņš runā?
Džeiks nopūtās un, rūpīgi izvēlēdamies vārdus, ņēmās skaidrot:
— Ligzda ir vieta, kur iesprauž kontaktdakšu. Tev vajag labu spēka kabeli, lai pieslēgtu strāvas avotu kontaktligzdai. Līdzko kontaktdakša būs ligzdā, tava elles mašīna saņems strāvu.
— Labi, vecais, es tos ņemu.
Džeiks pārdeva Heijerijam Firstam kontaktdakšu kopā ar rozeti un pāri par simts pēdu ceturtā kalibra divdzīslu kabeļa.
Brīdi kaulējies, Mahass norēķinājās ar Džeiku, bet pēc tam kopā ar Heijeriju iekāpa autobusā un brauca uz apklusušo izstādi.
Aplauzuši krietni daudz krūmu un nobrāzuši viens otram rokas, viņi beidzot ar skrūvgriezi atmūķēja kādu pirmā stāva logu. Iedegt gaismu viņi neuzdrošinājās un līdz izstāžu zālei, kur atradās Heijerija lolojums, nokļuva, taustīdamies pa tumsu. Heijerijam Firstam nācās izlīdzēties ar blāvo gaismu, kas atspīdēja no Četrdesmit otrās ielas namu logiem, un ķer
ties pie darba. Mahass palīdzēja — citu pēc cita rāva sērkociņus, kuru viņam nekad netrūka.
Heijerijs pievienoja divus brīvos kabeļa galus kontaktdakšas spailēm. Ar kontaktligzdu tik viegli neveicās, taču, kārtīgi izlamājies, viņš tomēr izmanījās pieslēgt tai vienu Džeika pārdotā simtpēdu kabeļa galu.
— Ko iesāksim ar otru galu? — vaicāja Mahass, uzraudams jau četrdesmito sērkociņu.
— Nezinu. Droši vien būs jāpieslēdz kaut kādiem vadiem.
Viņi uzmanīgi apskatīja krēslaino zāli, taču, izņemot parastās rozetes pie sienām, cita nekā neredzēja.
— Varbūt pagrabā? — Mahass minēja.
— Nu ko, iesim, paskatīsimies.
Abi izgāja gaitenī un pa kāpnēm nokāpa pagrabā. Vienā no tumšajiem stūriem viņi ieraudzīja augstu, restotu iežogojumu, aiz kura dūca vairāki lieli, tumši pelēki, stiegroti aparāti. Pašā augšā uzraksts:
NEAIZSKART!
AUGSTSPRIEGUMS! 50 TŪKSTOŠU VOLTU!
NĀVĒJOŠS!
— Volti — tas izskatās pēc elektrības, vai ne, Hei- jerij? — Mahass vaicāja.
— Jā, — Heijerijs Firsts atbildēja. — Tur teikts, ka nedrīkst pieskarties.
— Tagad jau par vēlu atkāpties! — paziņoja Mahass, būdams sevišķi drosmīgs cilvēks. — Klausies, pacel mani, lai es tieku klāt vienam no tiem baltajiem daiktiem, kur nāk ārā vadi, un pēc tam otram — no tās puses.
Heijerijs, kurš bija masīvs un pinkains kā gorilla, lēnām pamāja ar galvu, un viņa apakšlūpa apmierināti pastiepās uz priekšu.
— Darām tā, vecīt.
Mahass, uztrausies Heijerijam uz pleciem, pārkārās pāri iežogojumam un pieslēdza vispirms vienu, tad otru kabeļa dzīslu. Viņš nebija radis strādāt ar rokām, turklāt arī reibums vēl arvien lika sevi manīt, tādēļ viņam nācās noņemties krietni ilgi un vēl uzklausīt neskaitāmos Heijerija īdzīgos padomus, iekams kabeļa gali tika stingri pievienoti transformatora izvadspailēm.
Tā kā pie Džeika pirktais divdzīslu kabelis, izrādījās, bija par īsu, lai tiktu līdz zālei uz augšu pa kāpnēm un pa garo gaileni, tad viņi izvilka to caur pagraba logu un gar sienu aizstiepa līdz logam, pa kuru bija ielīduši ēkā. Tagad kabelis bija tieši tik garš, lai kontaktdakšu varētu iespraust rozetē.
Jau sen bija pāri pusnaktij. Četrdesmit otrās ielas laternu blāvais mirdzums, krītot caur izstāžu zāles logiem, izgaismoja Heijerija Firsta apķērības iemiesojumu dzeltenzaļos toņos. Pats Heijerijs stāvēja, vienā rokā cieši saņēmis kontaktdakšu, otrā rozeti.
— Nu, vecīt, nevelc garumā, — teica Mahass.
— Es gribu redzēt, kā degs visas tās dzeltenās, zaļās un sarkanās spuldzītes.
Taču Heijerijs Firsts vilcinājās.
— Mēs, Mahas, pašlaik atrodamies uz nezināmā sliekšņa, bet, līdzko es ieslēgšu mūsu vecenīti, mēs pievienosimies tīklam, kas aptver visu pasauli. Elektrība nāk no turienes, kur sadedzina ogles, lai iegūtu tvaiku un darbinātu ģeneratorus Konedisonā. Savukārt ogles iegūst no kokiem, kas sen pārakmeņoju- šies, bet kādreiz bijuši dzīvi un auguši, pateicoties Saulei, bet Saule — Saule ir daļiņa zvaigžņu, un visa šī enerģija ir tur, augšā. — Žņaugdams plaukstā kontaktdakšu, viņš rādīja kaut kur tumšajos griestos.
— Tā ir saprātīgās pasaules daļa, un mēs droši vien sarīkosim īssavienojumu Visuma mērogā.
Mahass bija satriekts, tomēr neatlaidās.
— Spraud tik iekšā, vecīt! Es, brāl, saprotu, tev taisnība, bet šausmīgi gribas redzēt, kā visas tās spuldzītes degs.
Heijerijs Firsts dziļi ievilka elpu un iesprauda kontaktdakšas misiņa spailes rozetē.
Parādījās liela, gaišzila dzirksts. No piecdesmitki- lovatu transformatora, kas atradās pagrabā, strāva sāka plūst caur kontaktbloku uz Heijerija Firsta agregātu.
Elektriskajās ķēdēs radās pārslodzes, un ķēdes pārvērtās savā pretstatā. Magnētiskie lauki, strauji pie- sātinādamies, izraisīja magnētisko histerēzi. Frekvences nobīdījās, detektējās, novadot pulsāciju uz neizprotamām atonālām harmonikām. Elektrooptiskās ierīces iedegās un noregulē jās fokusā. Elektromehāniskās iekārtas sāka griezties dažādos virzienos un pat pārgrupēties. Šķīvjveida antenas pagriezās un tā ari palika. Arī lauki sāka ietekmēt cits citu. Notika kaut kas tāds, kas nebija ne elektrisks, ne magnētisks, ne mehānisks, ne ari optisks, kaut gan tam piemita visas šīs pazīmes; tas pieteica savu patstāvību un nodibināja ar pasauli tādus sakarus, kādu vēl nekad nebija bijis. Četrdesmit otrajā ielā nodzisa laternas. Manhetenā tāpat. Gaisma nodzisa visā austrumu piekrastē līdz pat Pensilvānijas štatam. Kanādā elektrostacijas «Lasompsion» dežūrinženieris iesaucās:
— Velns parāvis! Sākas atkal!
Kaut arī elektroenerģija pa melno kabeli vairs nepienāca, Heijerija Firsta agregāts bija saslēdzies vienotā ķēdē ar Visumu un tagad saņēma enerģiju no cita avota citā laikā un telpā. Tā sarkanās, zaļās un dzintarkrāsas kontrolspuldzes blāzmoja gluži kā attāla negaisa plaiksnas. Milzeņa šķīvjveida antenas un optiskās ierīces šūpojās no vienas puses uz otru, grozījās, pastāvīgi turoties fokusā. Stars — tas nebija vienkāršs gaismas stars —, kas nāca no agregāta, pulsēja, mezdams tumšajā zālē savādu zaigu. Klusumu piepildīja vārās gaudas, kā žēlabas par zaudētām ilūzijām un nepiepildītiem sapņiem, degunā iesitās mašīneļļas smaka, sāka pūst drēgns vējš. Stars pieņēmās spēkā, līdz kļuva neciešami spilgts. Mahass un Heijerijs Firsts grīļodamies atkāpās, piespiedās pie sienas loga tuvumā un, kad žēlabainā skaņa kļuva tik augsta, ka to vairs nevarēja sadzirdēt, aizsedza seju ar plaukstām.1 Uz mirkli viss apklusa, nodzisa arī stars. Un tūlīt atskanēja sīks zvaniņš.
Mahass bija drosmīgs cilvēks un pirmais atsedza seju un pavērās apkārt.
— Oho, — viņš klusā izbrīnā nočukstēja. — Tu tikai paskaties uz šito!
Heijerijs Firsts paplēta pirkstus. Pie agregāta, kas tagad bija pavisam sašķiebies un tā sastindzis, stāvēja Kaut Kas divpadsmit pēdu garumā, mazliet līdzīgs cilvēkam, bet stūrains kā kubistu skulptūra. Šis Kaut Kas bija darināts no mirdzoša, luminiscējoša metāla, plastmasas un vēl kā cita. Uz masīvājām kvadrātveida krūtīm iezīmējās apgaismots panelis, uz kura ātri iedegās un dzisa savādi hieroglifi, bet no nelielā, tīklotā atvēruma milzīgajā dīvainas formas galvā plūda neskaidra murmināšana.
Labu brīdi Mahass no pārsteiguma neattapa pat muti aizvērt, tad viņš uzrunāja Heijeriju Firstu.
— Brīnums kas brīnums! Nē, nu īsts brīnums, Hei- jerij!
Heijerijs kautri paraustīja plecus.
— Mans darbs, — viņš teica.
Paraboliskā protuberance pavirzījās uz viņu pusi un tikpat kā aprija teikto.
Uz dīvaiņa krūtīm atkal sāka mirgot ugunīgie hieroglifi un, spoži uzliesmojuši, izveidoja pazīstamus vārdu savienojumus:
VALODAS CIKLS
NOTEIKT VALODU
MUTISKA PĀRBAUDE
No skaļruņa agrāko neskaidro murdu vietā atskanēja melodisks alts:
— Valodas paraugu atlase pabeigta. Valoda noteikta. Sazināšanās veids: atmosfēras spiediena mo- dulācija. Valoda klasificēta par senangļu. Vai tā ir, ser?
Balss bija bezkaislīga un pieklājīga kā stjuartei vai telefonistei, vārdu izvēle izslēdza jebkuru pārpratumu.
— Vai viņa to saka mums? — Heijerijs čukstus vaicāja.
— Jādomā gan, — Mahass atbildēja.
— Un ko viņa teica?
— Nezinu. It kā, ka mēs sarunātos angliski, vai.
Heijerijs Firsts neziņā paraustīja plecus, norija siekalas un pievirzījās dīvainim tuvāk.
— Ei, mazais! — viņš uzbilda jau normālā balsī. — Mēs gan drīzāk runājam amerikāniski.
Uz paneļa steidzīgi ieņirbējās burti un pa zilbēm veidojās vārdi:
VALODA NOTEIKTA
Un pēc tam:
LŪDZU NOSKAIDROJIET PERSONĪBU
Tā pati melodiskā balss sacīja:
— Esiet tik laipns un nosauciet savu vārdu, uzvārdu un arī galaktisko numuru, pirms izteiksiet savas vēlēšanās.
Nu bija Mahasa kārta neziņā paraustīt plecus.
— Sper vaļā, Heijerij! Ko tas var kaitēt? Pasaki viņai…
Heijerijs Firsts, vēl arvien vilcinādamies, iesāka:
— Mans … hm … vārds ir Bertrāns Lourenss Framptons …
— Bertrāns … — Mahass izbrīnījās. — Lai nu kas, bet … — Un viņš iespurcās.
— Aizveries, Mahas! — Heijerijs Firsts bija galīgi apjucis un nezināja, ko darīt. — Klausies, kas tas, pie velna, par galaktisko numuru?
— Kas to lai zina. Pasaki sociālās nodrošināšanas numuru…
— E-e… 339-24-3775…
Dīvaiņa iekšās kaut kas noknikšķēja un klusi iedūcās. Uz krūtīm iedegās uzraksts:
PĀRBAUDĪT GALAKTISKO NORĒĶINA KONTU
Bezkaislīgā balss savukārt secināja:
— Ser, jums nav norēķina konta, un tāpēc jums ir tiesības tikai uz parastu pilsoņa normu, tas ir, trīs vēlēšanos izpildi. Varat lūgt jebkuras preces, kā arī jebkuras trešās un zemākas pakāpes vēlēšanās izpildījumu. Papildu prasības tiks ņemtas vērā tikai pēc norēķina konta atvēršanas. Tam jābūt vismaz par tūkstoš galaktiskajām darba vienībām.
Uz paneļa iegaismojās vārdi:
PAZIŅOT 1. VELĒŠANOS
Heijerijs Firsts no visa spēka sapurināja galvu, it kā tas palīdzētu apjēgt notiekošo.
— Vecīt, — viņš uzrunāja Mahasu, — es nekā nesaprotu.
— M-jā, — Mahass atteica. — Būs jāaprunājas ar Erniju par tiem krāmiem, ko viņš mums iesmērējis.
Bet tad viņš aiz uztraukuma saka lēkāt un griezties dejā.
— Kretīns! Tas tak ir gatavais kino!
Heijerijs Firsts vēl aizvien jautājoši pētīja Mahasu. Viņš bija pieradis gaidīt paskaidrojumus no šā mazā cilvēka.
— Ko tas nozīmē, Mahas? Vai tev ir kāda sajēga?
— Protams! Viss ir ļoti vienkārši, kā filmā. Tu esi noķēris zelta zivtiņu. Nu, to, kura izpilda trīs vēlēšanās^
— A-a …
— Nu, vecīt, saki viņai savu vēlēšanos!
Joprojām apjucis, Heijerijs Firsts atkal sapurināja
galvu. Taču viņš cienīja Mahasa spēju ātri aptvert visu, kas bija ārpus Heijerija paša darbības sfēras, tādēļ apņēmīgi pagriezās pret iespaidīgi augsto mašīnu, lai paziņotu savu pirmo vēlēšanos.
Viņa skats uzmeklēja mikrofona tīkloto atvērumu un neatlaidās vairs, mute jau pavērās, kad atkal viņu pievārēja apjukums. Vairākkārt Heijerijs dzīrās ierunāties, beidzot atkal pagriezās pret Mahasu.
— Paklau, bet ko lai prasa?
— Ko ēdamu, vecīt! Lūdz maizi, vecīt!
Mahasam aizrāvās elpa no uztraukuma par biedra
lēno domāšanu.
— Atradies Bertrāns Lourenss Framptons … — viņš pusbalsī nicīgi noteica.
Heijerijs Firsts iedrošināts atkal pagriezās pret dīvaini un ar galvas mājienu apstiprināja tik gudru pa- domu._
— E-e … pirmkārt, hm … es vēlos daudz maizes, tā, lai…
— Heijerij! — runu pārtrauca mežonīgs Mahasa bļāviens. — Stulbenis tu esi! Saki, ka tu pārteicies … Maizi ne! Naudu! Naudu, lūk, ko! Tfu, neaptēstais, saņem nu…
— Es pārteicos! — savukārt ierēcās Heijerijs Firsts. — Mazais, maizi nevajag, pievāc …
Bet, redzams, bija jau par vēlu: visapkārt gluži no zila gaisa sāka materializēties maizes klaipi — apaļie dāņu kukulīši, zeltaini dzeltenā franču baltmaize, resnie vācu rupjmaizes klaipi, amerikāņu saplacinātie kvadrātveida ķieģelīši, plānās angļu tējas bulciņas, plakanie gruzīnu lavaši, grieķu rauši, visādu veidu klaipi no malu malām un laiku laikiem. Viss bija stāvgrūdām pieblīvēts ar maizi; gaiss piesātinā- jies ar svaigas maizes un rauga skābeno smaržu; no miltu izstrādājumiem, kas bira kā no pārpilnības raga, kļuva tumšs. Maizei arvien vēl gāžoties nebeidzamā straumē, uz dīvaiņa krūtīm iedegās vārds «vēlēšanās» un blakus tam — divnieks.
Stāvēdams līdz ceļiem maizē, no izmisuma trīsēdams, Mahass bez skaņas elsoja.
— Eh, vecīt, — viņš vaimanāja. — Vienreiz dzīvē uzsmaidījusi laime. Kas var būt vienkāršāk — pateikt zelta zivtiņai savu vēlēšanos, bet tu ne tik daudz nesajēdzi.
— Neņem ļaunā, Mahas. Lūdzams, piedod man. Kā tu domā, vai nepamēģināt vēlreiz?
— Pagaidi, pagaidi!
Mahass pašāva uz priekšu rokas, gluži kā sargādamies no tikko redzamās spraugas starp Heijerija ūsām un bārdu.
— Nesteidzies, Heijerij! Labāk drusku padomāsim.
— Lai notiek, padomāsim, — Heijerijs Firsts paklausīgi atbildēja. — Šoreiz es būšu uzmanīgāks un prasīšu naudu. Naudu un tikai naudu.
— Nē, nē. Paskaties uz maizi! Nauda tak ir dažāda. Dabūsi vēl kaut kādu konfederātu papīreļus. Fu … Kā lai zina, ko tev iegrūdis? …
Mahass apklusa un iegrima domās. Heijerijs Firsts pacietīgi gaidīja, tīksminādamies par dīvaiņa skaistumu, tā konstrukcijas pilnību un smalko tehnisko izpildījumu.
Pēc brīža pār Mahasu nāca apskaidrība un viņš atkal uzrunāja savu likteņa biedru:
— Izdomāju. Lūdz dimantus. Tie zvērīgi maksā.
Heijerijs jau pagriezās, kad Mahass pēkšņi ar
strauju rokas mājienu atturēja viņu. Sejā viņam bija lasāma vilšanās.
— Nē, tas neder. Grūti būs pārdot. Policija neliksies mierā.
Un, no jauna nogrimis domās, Mahass pakasīja pliko pakausi. Tad ar viltīgu izteiksmi sejā izrāva no kabatas saņurcītu piecdolāru zīmi.
— Redz, — viņš teica, — palūdz viņai pāris miljonu šitādu, — un ar steigu piemetināja: — Tikai, dieva dēļ, nesarunā atkal kaut ko aplam.
Heijerijs Firsts paņēma banknoti, piekrītoši pamāja ar galvu un, precīzi izraudzīdamies vārdus, uzrunāja dīvaini:
— Otrā vēlēšanās. Es … es vēlos divus miljonus, rau, šādu piecdolāru zīmju.
Mahass apmierināts smaidīja.
Dīvainis nomirdzināja savas lampotās krūtis, un kaut kur no cirkšņu apvidus izlēca šaura kastīte.
Balss instruēja:
— Ja vēlaties iegūt kādas lietas dublikātus, lūdzu, ielieciet paraugu, kurš jānokopē, šajā slīdnī.
Heijerijs pielāčoja dīvainim pavisam klāt un jau pastiepa roku, kad Mahass atkal iekliedzās:
— Pagaidi, Heijerij! Nemet! Tiem taču visiem būs viens un tas pats sērijas numurs. Kā viltotiem!
Heijerijs Firsts aiz bailēm vai pamira. Cik tur trūka, ka viss atkal būtu vējā. Bet Mahass acumirklī pārlidoja tās piecpadsmit pēdas, kas viņus šķīra, un iespieda Heijerijam rokā atslēgu riņķi, uz kura bija uzvērts padilis sudraba dolārs.
— Ņem! Prasi pāra miljonu šitādu ripuļu.
Heijerijs paņēma atslēgu riņķi, norija siekalas, bailīgi pavērās Mahasā un aizvērtām acīm ielaida kastītē dolāru kopā ar vara atslēgu, riņķi un apaļu plāksnīti ar licences numuru (Nebraska, 1948).
Kaut kas noklikšķēja gluži kā aizslēgs, un viss satumsa, kaudzēm birstošā metāla nomākts. Heijerijs Firsts saķēra galvu rokās un mēģināja patverties starp maizes klaipiem.
Jo augstāk auga metāla kaudze, jo neprātīgāk kā apsēsts lēkāja un spiedza Mahass. Mīkstie un lipīgie maizes gabali juka kur kurais, visapkārt trakoti rībēja. It kā tūkstošiem naudas maiņas automātu mestu ārā monētas.
Vētra norima; Heijerijs Firsts atņēma no sejas rokas un, atvēris acis, uz dīvaiņa krūtīm ieraudzīja jaunu uzrakstu:
PAZIŅOJIET 3. VĒLĒŠANOS
Mahass mitējās stūķēt kabatās naudu, jo tik un tā tur vairs nekas nelīda iekšā. Pēkšņi viņš sastinga, atkal jaunas domas satriekts.
— Ak dievs! — viņš iekliedzās, smagi nošļukdams maizes un metāla konglomerāta pakājē. — Ak dievs!
— Kas nu ir? — vaicāja Heijerijs. Viņa balsī bija bailes un samierināšanās ar likteni. — Atkal kaut kas nav kā vajag?
— Paskaties! Kā mēs to visu dabūsim mājās? Te būs pāri par savām divdesmit tonnām! Saprati?
— Nu, kas par to, paņemsim kravas mašīnu, pāris lāpstu un …
— Tev visi nav mājās! Divos naktī piebraukt ar kravas mašīnu pie izstādes! Te taču būs biezs no policistiem!
Mahass iegrima domās, bet Heijerijs atkal jūsmīgi aplūkoja dīvaini.
— Nē, — Mahass beidzot izgrūda. — Ir tikai viena izeja. Trešā vēlēšanās būs šāda: nogādāt šito blāķi uz mājām …
Heijerijs Firsts novērsās no dīvaiņa. Pēc tam novērsās arī no Mahasa. Cik grūti viņam bija turēties pretī šim mazajam cilvēciņam! Ļoti grūti.
— Nē, — viņš beidzot izdabūja.
— Ko nozīmē «nē»? Kāds labums no naudas, ja tā atrodas šeit? No rīta atnāks darbinieki, nezināsim, kā izkulties no jezgas. Kā mēs izskaidrosim …
Bet Heijerijs jau bija pavisam sadūšojies.
— Nē! — viņš atkārtoja.
— Nu, tad darbojies vien, darbojies, aunapiere! Tev palikusi vēl viena vēlēšanās: skaties, ka neno- pūdelē. Mums kaut kur jānoslēpj visa šī naudiņa. Padomā, ko tikai tur nevar nopirkt. Tev — jaunu darbnīcu! Iekārtas — kādas tik gribēsi!
— Nē, — Heijerijs Firsts stingri teica. — Man palikusi pēdējā vēlēšanās, un man jālūdz tas, ko es patiešām gribu.
— Ko?! — Mahass bija neizsakāmi pārsteigts. — Ja mēs dabūsim mājās šo naudu, tad taču varēsi nopirkt visu, ko vēlies.
Tomēr Heijerijs Firsts, aizņemts tikai ar savu, nepacietīgi atgaiņājās no pārinieka un apņēmīgi uzrunāja dīvaini.
— Ei, tu! — viņš tam uzsauca. — Es gribu uzdot jautājumu.
Uz paneļa iekvēlojās uzraksts:
JAUTĀJIET
Balss atkārtoja:
— Ko jūs vēlaties? Uzziņu vai arī kādu informāciju no kataloga?
— Man vajag kādu nieku piemērotu grabažu, tas ir, es domāju nevajadzīgas, norakstītas detaļas un dažādu iekārtu mezglus, un vēl visvisādus elektroniskus krāmus. Krāmus, no kuriem var samontēt kaut ko līdzīgu tev, vai vismaz uz to pusi.
Aptvēris sava mājiena nepievilcību no milzīgā vis- vara viedokļa, Heijerijs Firsts galīgi apjuka.
Iegaismojās uzraksts:
PĀRBAUDĪT INFORMATORĀ
Pēc minūti ilga klusuma balss pavēstīja:
— Informators ziņo, ka izbrāķēto, salauzto un norakstīto nestandarta elektromehānisko, gravitācijas un pseidoneironu ierīču, kā arī maznozīmīgo un tirdzniecībā neejošo materiālu noliktavas atrodas Izplatījuma ceturtā sektora četrdesmit astotajā laika zonā.
— Brīnišķīgi! — Heijerijs Firsts priecīgi iesaucās. — Dodiet man kaut cik tādas mantas.
Heijerijs Firsts mēģināja aplēst pagrabstāva darbnīcas apmērus.
— Tik daudz, lai varētu piepildīt trīsdesmit reiz četrdesmit pēdu lielu telpu piecu sešu pēdu augstumā. Un . .. — Heijerijs acumirklī aptvēra, jo šai ziņā viņš nebija pirmo reizi ar pīpi uz jumta, — piemetiet vēl drusku atbirumu, ko jūs izmantojat visu šo mehānismu savienošanai un saslēgšanai, un vēl kādu nebūt portatīvu instrumentu komplektu.
Uzraksts sāka mirgot un zust.
— Pagaidiet! — Heijerijs iekliedzās.
Pēkšņi viņam iešāvās prātā vēl kāda ideja. Atkal skaidri izgaismojās uzraksts:
PAZIŅOJIET 3. VĒLĒŠANOS
— Kā ir ar preču piegādi? Vai par to jāmaksā?
— No četrdesmit otrās līdz sešdesmit piektajai laika zonai un no pirmā līdz trešajam izplatījuma sektoram preces, kas iegūtas, izpildot vēlēšanās, piegādā bez maksas.
— Lieliski! — Heijerijs Firsts iesaucās. — Adrese: 217. māja, 35. Rietumu iela, Ņujorka, Ņujorkas štats, pasta indekss 10011. Pagrabstāvs. — Tad, paslepus uzmetis aci apbēdinātajam Mahasam, steidzīgi piemetināja: — Nogādājiet turp arī visas šīs grabažas, — un ar plašu žestu norādīja uz maizes un metāla kaudzi.
Uz paneļa iemirdzējās nesaprotamie hieroglifi; no skaļruņa atskanēja kaut kas neskaidrs. Sacēlās apdullinoša virpuļvētra, kurā griezās maizes klaipi un sudraba gabali. Pēkšņi pa atvērto logu iebrāzās īsts viesulis: āra gaiss lauzās aizpildīt radušos vakuumu. Mahasu un Heijeriju notrieca gar zemi. Vēlreiz viņus apžilbināja dīvainais stars. Ultraskaņa pazeminājās, kļuva dzirdama un pārgāja dārdos. Apdulluši un pa pusei akli, līdz pēdīgajam saspringtiem nerviem, divi cilvēki pūlējās saglabāt veselo saprātu. Viņi bija par mata tiesu no samaņas zuduma. Un tad trūka arī beidzamā saikne.
… Pēc kāda laika izstādē atkal bija kluss un tumšs. No ielas neiespiedās ne stariņš gaismas, uz Heijerija Firsta agregāta paneļa nemirgoja sarkanās, zaļās un dzintardzeltenās kontrolspuldzes. Vienīgi attāli mašīnu trokšņi no Četrdesmit otrās ielas traucēja mēmo klusumu.
Pirmais atguvās Mahass. Viņš piecēlās, izstaipījās, uzrāva sērkociņu un apskatījās visapkārt. Zālē vairs atradās vienīgi Heijerija lolojums un neliela kaudzīte izdegušu sērkociņu pie kontaktbloka. Mahass noliecās pār Heijeriju un ņēmās to purināt.
— Heijerij, Heijerij! Celies! Atjēdzies taču beidzot!
Heijerijs ar pūlēm uzslējās sēdus. Cieši aptvēris galvu rokām, viņš izmocīja:
— Kas te īsti notika?
Viņa kompanjons pakratīja galvu.
— Nezinu. Laikam esam nošāvuši buku. Būs tomēr jānoprasa Ernijam, ko viņš mums tajos maisos iegrūdis. Fū-ū, tāds baigonis te stāvēja!
Heijerijs nevarēja tam piekrist.
— Nē, Mahas, nav tiesa. Mašīna bija skaista. Es galīgi apstulbu. Man nupat nāk prātā, ka es izteicu trīs vēlēšanās.
— Jā, man jau arī. — Te Mahass paklupa pret kon- taktbloku. — Tas vēl tas mazākais, ka mēs apstulbām. Visā Četrdesmit otrajā ielā nav elektrības. Kamēr policija nav atradusi, kur tas suns aprakts, mums šī padarīšana jāatvieno.
Heijerijs Firsts pamāja ar galvu un sāka meklēt kabatā skrūvgriezi.
— Un tas jāizdara, pirms salabos strāvas padevi Četrdesmit otrajā.
Viņš kāpa lejup uz pagrabu. Mahass vilkās no muguras. Kopīgiem spēkiem viņi atvienoja melno kabeli, satina to nelielā ritulī un atstāja izstādes ēku pa to pašu ceļu, pa kuru bija nākuši.
Pie visām Četrdesmit otrās ielas kontrolakām jau rosījās līniju montieri, automašīnas īgni rūca, apbraukdamas sarkanos lukturus. Divi pārguruši, izmocījušies cilvēki kājām nogāja sešpadsmit kvartālus, līdz sasniedza darbnīcu. Pie durvīm (kuras bija drusku izspiedušās uz āru, kaut gan viņi to nepamanīja) Mahass apstājās un, izvandījis kabatas, sarūgtināts izlamājās:
— Velns ar ārā, Heijerij! Vai tev atslēga ir līdzi? Es laikam savu esmu kaut kur pazaudējis …