Diezin vai mums var pārmest nepietiekami operatīvu rīcību. Ceturtdien šis tauku blāķis Van Pelts pirmo reizi uzradās Pentagonā, bet jau nākamajā pirmdienā manis komandēta vienība — simt trīsdesmit pieci kareivji pilnā apbruņojumā — ielenca veča midzeni.
Viņam tas ne sevišķi patika. Taču neko citu es arī nebiju gaidījis. Tiklīdz smagās mašīnas iebrauca pagalmā, viņš izskrēja ārā no mājas.
— Lasieties prom! Tūliņ pat! Tas ir privātīpašums, un jums nav nekādu tiesību te ielauzties! Es to necietīšu, vai dzirdat? Vācieties projām!
Izkāpis no džipa, itin mierīgi stādījos priekšā.
— Pulkvedis Vindermīrs, ser. Man pavēlēts nodrošināt jūsu laboratoriju apsardzi. Lūdzu iepazīstieties — te ir pavēles kopija.
4 īso 49
Viņš rūca un šņāca, bet galu galā izrāva papīru man no rokas. Neko darīt, to bija parakstījis pats ģenerālis Folensbijs! Es atturīgi klusēju; viņa paša interesēs gribēju, lai neizraisītos lieki asumi. Vispār bez galējas nepieciešamības es cenšos civilistus neno- skaņot pret sevi. Taču viņš acīmredzot par savām interesēm nedomāja.
— Van Pelts! — viņš iebrēcās. — Tātad šis pērkamais riebeklis …
Es vērīgi klausījos. Viņš neapšaubāmi bija formā. Kategoriski paziņoja, ka Van Peltam, viņa agrākajam līdzstrādniekam, neesot bijis nekādu tiesību informēt Pentagonu par iespējām izmantot Horna efektu militāros nolūkos. Sevišķi spēcīgu iespaidu atstāja viņa leksika; pat veca karavīra ausīm tā šķita pārlieku izteiksmīga.
Galu galā man nācās viņu pārtraukt:
— Doktor Horn, ģenerālis man uzdeva pateikt, ka viņš personīgi garantē armijas neiejaukšanos jūsu darbā. Runa ir vienīgi par laboratoriju drošību. Ceru, jūs saprotat, ser, cik svarīga ir drošība.
— Drošība! Klausieties, leitnant, es necietīšu .. •
— Pulkvedis Vindermīrs, ser.
— Pulkvedis, leitnants, ģenerālis, velns parāvis, vai nav vienalga! Uzklausiet mani! Horna efekts ir mans personiskais īpašums; tas nepieder ne jums, ne Van Peltam, ne valdībai, — tikai man! Es pētīju personības sašķelšanas problēmu, kad jūs vēl nebijāt šinī pasaulē …
— Drošība, ser! — es noskaldīju.
Viņš neizpratnē pablenza uz mani; es pamāju ar galvu uz šofera pusi.
— Viņam, doktor Horn, nav speciālās atļaujas, bez kuras pie slepenas informācijas nevienu nedrīkst pielaist, — es paskaidroju. — Viss kārtībā, O'Heir, varat būt brīvs.
Seržants O'Heirs pielika roku pie cepures un aizbrauca.
Es pieklājīgi teicu:
— Doktor Horn, saprotiet taču, es atrodos šeit, lai jums palīdzētu. Ja kaut ko vajadzēs, dodiet tikai mājienu — es visu sagādāšu. Pat, ja jums rastos vēlēšanās aizbraukt uz pilsētu, arī to varēs izdarīt. Protams» labāk mūs brīdināt savlaicīgi — divdesmit četras stundas iepriekš, lai pagūtu atbilstoši sagatavot brauciena maršrutu …
Viņš atbildēja īsi:
— Jaunais cilvēk, vācieties pie velna!
Tad pagriezās un aizstampāja uz māju. Es no raudzījos viņam pakaļ un, atceros, vēl nobrīnījos, ka tādam astoņdesmit vai pat astoņdesmit piecus gadus vecam kraķim var būt tik daudz enerģijas.
Kamēr kārtoju dienesta darīšanas, doktors Horns mēģināja sazvanīt Pentagonu, lai protestētu pret mūsu klātbūtni. Kad viņš beidzot saprata, ka kliedz atvienotā aparātā un ka neviena saruna pa šo līniju nevar notikt bez manas atļaujas, viņš atkal sacēla traci.
Bet, kā jūs saprotat, labuma no tā nebija it nekāda, jo pavēli taču bija parakstījis pats ģenerālis Fo- lensbijs.
Nākamajā rītā pulksten astoņos nulle nulle es sarīkoju mācību trauksmi. Imitēju naidnieka iefiltrēša- nos mūsu apsargātajā teritorijā, lai turētu vienību pastāvīgā kaujas gatavībā. Pārbaude norisa augstākajā mērā sekmīgi. Es biju pavēlējis seržantam O'Hei- ram ielavīties mājā no dienvidiem, kur pletās purvs, un piecdesmit metru attālumā no kordona viņu pamanīja. Viņš par to ziņoja, drebēdams un viscaur aplipis ar dubļiem.
— Šie slepkavas … tas ir, sargkareivji, ser, tik tikko nesašķaidīja man galvu. Nebijis turpat blakus
dežurējošā virsnieka, viņi to noteikti būtu izdarījuši. Par laimi, viņš mani pazina …
— Labs ir, seržant, — es viņu atlaidu un devos brokastot.
Sapieri bija kārtīgi pastrādājuši un pa nakti apjozuši visu iecirkni ar trim stiepļu rindām, pa kurām plūda augstsprieguma strāva un ko no ārpuses aptvēra vēl viena spirālēs satītu dzeloņstiepļu josla. Gar visu gruntsgabalu ik pēc piecdesmit metriem un tāpat visos stūros bija uzcelti sargtorņi, turklāt pārskatāmības labad kareivji bija nopļāvuši zāli un krūmus divdesmit jardu attālumā no dzeloņstieplēm. Es jau apsvēru, vai nebūtu lietderīgi izsaukt buldozeru un izveidot riņķa trasi, pa kuru džipā varētu braukāt mobila patruļa, bet tad nolēmu, ka pagaidām nav īpašas vajadzības to darīt.
Jutos izsalcis un briesmīgi nāca miegs, jo naktī sapieri, vilkdami vadus, bija sacēluši pamatīgu troksni. Taču, par spīti bezmiega izraisītajam uzbudinājumam, visumā biju apmierināts ar paveikto.
Pēkšņi man piezvanīja sardzes priekšnieks un jautāja, ko lai dara. No pilsētas esot atbraucis Van Pelts, un sargi bez manas atļaujas nelaižot viņu iekšā. Teicu, lai atbraucēju ielaiž, un mirkli vēlāk istabā, kur brokastoju, parādījās Van Pelts. Viņš izskatījās satraukts, nobažījies un vienlaikus triumfējošs.
— Kā viņš to norija? — Van Pelts jautāja. — Nu… es gribēju teikt, vai viņš dusmojās?
— Un kā vēl! — es atbildēju.
— O, — Van Pelts nodrebinājās, tad paraustīja plecus. — Kā nekā, jūs esat šeit, tāpēc viņš, domājams, neiedrošināsies kaut ko uzsākt. — Ar izsalkušām acīm paraudzījies uz pīrāgiem un cīsiņiem, Van Pelts piebilda: — Es … ē … ē … nepaspēju pabrokastot …
— Laipni lūdzu, doktor, esiet mans viesis!
Liku atnest vēl vienu galda piederumu komplektu un brokastis ciemiņam. Viņš aprija visu — dievs vien zina, kā tas viņā salīda. Paskatoties uz šo resnīti, varēja rasties iespaids, ka cilvēks ar tādiem tauku krājumiem neēdis nosoļos vismaz divi simti jūdžu. Viņa augums bija piecas pēdas un sešas vai, augstākais, septiņas collas, bet svēra viņš divi simti astoņdesmit mārciņas. Ar doktoru Hornu viņam bija tik maz līdzības, cik vien tas vispār ir iespējams.
Es sev jautāju, kā gan divi tik pretējas dabas indivīdi varēja sadzīvot, bet atbilde uz šo jautājumu man bija jau zināma. Sadzīvot viņi nevarēja, pretējā gadījumā Van Pelts taču nebūtu skrējis uz Pentagonu. Protams, es centos būt objektīvs. Tas ir, es gribēju teikt: ja jau ģenerālis Folensbijs uzskata, ka Van Pelta rīcība atbilst nacionālās aizsardzības interesēm …
Bez šaubām — sevi pārliecināt bija grūti. Iedomājos, kā es pats būtu juties, ja kāds no maniem padotajiem būtu izspēlējis tādu numuru. Tiesa, kara disciplīna un civilistu attiecības, kā es tās saprotu, ir divas dažādas lietas, un tomēr …
Lai nu kā, Van Pelts ievārīja šo putru, un, lūk, mēs esam šeit. Pēc kara te pagaidām neož, bet pavēle ir un paliek pavēle.
Četrpadsmitos nulle nulle devos vizītē pie doktora Horna.
Kad, armijas klerka — stenogrāfista pavadīts, iegāju viņa kabinetā, Horns pacēla galvu, taču neteica nekā. Viņš vienkārši norādīja uz durvīm.
Es sacīju:
— Labdien, doktor Horn. Ja šis laiks ikdienas ziņojumam par paveikto darbu jums liekas nepiemērots, sakiet droši. Kā zināt, es atrodos šeit, lai jums palīdzētu. Varbūt jums būtu izdevīgāk ziņot ik dienas no divpadsmitiem līdz trīspadsmitiem? Vai no paša rīta?
— Ik dienas?
— Protams, ser. Iespējams, jūs neesat pievērsis uzmanību pavēles astotajam paragrāfam. Ģenerāļa Fo- lensbija instrukcijās paredzēts …
Viņš mani pārtrauca, izteikdams ģenerālim adresētu visai aizskarošu piezīmi, bet es izlikos to nedzirdējis. Turklāt viņam droši vien bija taisnība.
Es teicu:
— Visupirms, ser, jūs, domājams, būsiet tik laipns un parādīsiet mums laboratorijas. Ceru, ka stenogrā- fists kaprālis Makeibs spēs pierakstīt jūsu vārdus, ja runāsiet normālā tempā.
— Kādus vārdus?
— Jūsējos, protams. Par paveikto darbu, ser. Par to, ko esat panācis pēdējās divdesmit četrās stundās. Protams, šoreiz izņēmuma kārtā mēs pierakstīsim visu, kas paveikts līdz šim.
Viņš iebrēcās:
— Nē! Nekad! Es kategoriski atsakos!
Tādam pavērsienam es biju sagatavojies. Ļāvu viņam izbļaustīties pēc sirds patikas. Bet, kad viņš bija beidzis, es viņam ļoti vienkārši visu izskaidroju. Teicu: «Būs tikai tā un ne citādi!»
Viņam sametās mēle, un viņš tik tikko neaizrijās.
— Kā? Tu, smirdošais uniformist … Paklau, kāda kretīna smadzenēs dzima šis idiotiskais …
Viņš apklusa un, saraucis pieri, palūkojās uz mani. Es nopriecājos, ka viņš apklusis, jo pavēles slepenajā daļā (paragrāfos, ko nebiju rādījis doktoram Hornam tāpēc, ka viņam nav speciālās atļaujas, bez kuras pie slepeniem materiāliem nepielaiž) bija īpašs punkts, kas noteica, kā rīkoties tādā gadījumā.
Van Pelts bija brīdinājis ģenerāli, ka Horna veselības stāvoklis nav no spožajiem. Viņam, liekas, draudēja trieka vai kaut kas tamlīdzīgs — medicīnas terminoloģijā es diez kā neorientējos. Katrā ziņā, runādams ar izlūkošanas nodaļas darbiniekiem, Van Pelts bija ziņojis, ka večuks var atstiept kājas jebkurā mirklī. Un, jāsaka, tas stipri izklausījās pēc patiesības, it īpaši tajos brīžos, kad vecais ārdījās. Protams, es nevēlējos, lai viņš atdod galus, iekams būšu pilnīgi izanalizējis situāciju, un tieši šinī nolūkā man bija nepieciešams viņa ziņojums.
Horns apsēdās un čerkstošā balsī vaicāja:
— Tātad jūs paliekat pie savām prasībām?
— Jā, ser.
— Tādā gadījumā man acīm redzot būs jāpielāgojas jums, — viņš, laipodams kā lapsa kūmiņš, sacīja.
— Kas tad konkrēti jums ir vajadzīgs, leitnant?
— Jūsu ziņojums, ser.
Viņš enerģiski pamāja ar galvu: «Kā tad!»
Hm, es sev klusībā teicu, tūlīt, liekas, notiks kaut kas interesants. Vai nu viņš pacentīsies iegūt manu labvēlību, lai izdevīgā brīdī piezvanītu savam kon- gresmenim, vai arī novērsīs manu uzmanību, lai pēc tam iezveltu pa pauri.
— Jā, jā, ziņojums. Kā tad, — viņš sacīja, domīgi lūkodamies uz mašīnu, kas nedaudz atgādināja MARK-XII septiņi simti astoņdesmit ceturtā modeļa SKR, — to pašu, kam ir kaut kāds sakars ar radio, radaru vai tamlīdzīgām elektronikas būšanām. Bet ar to lai tiek galā sakarnieki! Man ir savs darbs, viņiem savs. — Kā tad! — Horns pieceldamies atkārtoja.
— Nāksies izpildīt jūsu vēlēšanos. Paskatieties uz manu polikloidālo kvazitronu. Kā redzat …
Kaprālis Makeibs žēli iekunkstējās. Es palūkojos uz viņu. Puisis acīmredzot bija ķezā.
— Ser, — es pārtraucu doktoru. — Vai jūs neatkārtotu šos vārdus pa burtiem?
Viņš pasmīnēja.
— Ļoti vienkārši. P-O-L-I-K-L-O-I-D-A-L-A-I-S K-V-A-Z-I-T-R-O-N-S. Vārdu sakot, leitnant, es ceru, ka esat dzirdējis par smadzeņu potenciometriskajiem pētījumiem … Taču sāksim labāk no paša sākuma. Kā jūs zināt, smadzenes lielā mērā ir elektriska ierīce. Potenciometriskie pētījumi parādīja …
Ik pēc trīsdesmit—piecdesmit sekundēm viņš man uzmeta skatienu, nolieca galvu sāņus un gaidīja. Es ik reizes teicu: «Saprotu,» bet viņš piemetināja: «Dabiski» — un turpināja. Kaprālis Makeibs visu laiku bija neapskaužamā stāvoklī, bet es izbaudīju klusu triumfu. Un tas mani nomierināja. Galu galā cilvēks pierod izspiest kaut kādu labumu no jebkuras situācijas. Nav taču iespējams pavadīt štābu apspriedēs tik daudz laika, cik es esmu pavadījis, un tad vēl neapgūt taktiku, kas ]auj palikt dzīvam vissarežģītākajos apstākļos.
Kad viņš beidzot bija ticis galā (Makeibs joprojām klusi kunkstēja), es lakoniski secināju:
— Citiem vārdiem, ser, jūs esat pilnvorojis metodi, kas dod iespēju ar elektronikas palīdzību zināmā attālumā nogalināt cilvēkus.
Nez kāda iemesla dēļ mans secinājums doktoru Hornu satrieca.
Labu laiku viņš neizpratnē blenza uz mani.
— Ar elektronikas palīdzību, — viņš murmināja. — Attālumā. Nogalināt. Cilvēkus.
— Tie ir mani vārdi, — es atzinu.
— Kā tad, kā tad, — viņš nokremšļojās un dziļi ievilka elpu. — Leitnant, vai jūs man neatbildētu uz vienu jautājumu? Visu svēto dēļ, pasakiet, kas īsti iedvesa jums šo idiotisko domu?
Es gandrīz vai pārstāju ticēt savām ausīm.
— Savādi. To man teica pats ģenerālis! Bet viņš, kā jūs saprotat, iepriekš bija runājis ar Van Peltu.
Es lauzīju galvu — kādus pārsteigumus vecais lapsa mums atkal gatavo? Varbūt mēģinās iestāstīt, ka viņa ierocis nav nekam derīgs?
Veselas divdesmit piecas sekundes no vietas viņš lādēja Van Peltu. Tad savaldījās un atkal iegrima domās.
— Nē, -— viņš beidzot sacīja. — Nē, Van Pelts neko tādu nevarēja teikt. Jūsu stulbais ģenerālis laikam sajucis prātā.
Es ierunājos gluži oficiāli:
— Doktor Horn, vai jūs ar to gribat teikt, ka … — ātri palūkojos uz Makeibu, un viņš pačukstēja man priekšā nosaukumu, — ka polikloidālais kvazitrons nespēj zināmā attālumā atņemt cilvēkam dzīvību?
Horns lamājās kā apsēsts. It kā ciestu fiziskas sāpes. Pēdīgi viņš ar pūlēm izstomīja:
— O jā. Protams, jā. Vai var sacīt, ka lokomotīve oksidē ogles, pārvēršot tās silicētās daļiņās? Sacīt tā, protams, var. Parasti šādas daļiņas sauc par pelniem. Bet, ja tā, tad var arī teikt, ka kvazitrons nogalina cilvēkus.
— Tieši to es arī teicu!
— Lieliski. Jums taisnība. — Horns viebās kā no zobu. sāpēm. — Tagad es saprotu, kāpēc jūs esat šeit. Līdz šim, jāatzīst, man par to bija jābrīnās. Jums liekas, ka kvazitrons ir ierocis.
— Protams, ser.
— Mjā.
Viņš apsēdās, izvilka no kabatas masīvu melnu pīpi un piebāza to ar tabaku. Tad itin mundri sacīja:
— Tādā gadījumā mēs viens otru saprotam. Mana mašīna padara cilvēkus par līķiem. To pašu var panākt ar jebkuru akmeni, ko, starp citu, pilnīgi neatkarīgi no manis pirms kāda laika jau atklāja pitekan- tropi. Skaidrs: jūs interesē tieši šis aspekts. Lai notiek!
Viņš aizkūpināja pīpi.
— Kā jau norādīju, mans kvazitrons spēj veikt dažas operācijas, kuras akmenim nav pa spēkam. Tas var atdalīt substanci, kurai attiecībā pret cilvēka ķermeni ir negatīvs lādiņš. Nosauksim šo substanci par iksu un atzīmēsim, ka, saplūstot ar ķermeni, tā rada cilvēku. Turpretim, ja to no cilvēka atdala un izolē, rodas līķis. Bet jums par to nospļauties.
Atklāti sakot, dzirdētais mani samulsināja. Es paaugstināju balsi:
— Baidos, ser, ka neesmu jūs sapratis.
— Es labi zinu, ka neesat mani sapratis, — viņš norēcās. — Visi mēs esam līķi, skaidrs? Līķi, kuros mitinās spoki, atdzīvināti līķi! Un visā plašajā pasaulē ir viens vienīgs cilvēks, kas spēj citus sadalīt sastāvdaļās, pie tam nenonāvējot viņus. Tas esmu es! Un pastāv viens vienīgs paņēmiens, kā veikt šādu operāciju — ar mana kvazitrona palīdzību! Leitnant, jūs esat stulbenis, idiots! …
Ar to pašu man pietika.
— Uz redzēšanos, ser. — Es joprojām centos būt pieklājīgs, taču, savas balss dārdoņas apdullināts, viņš mani diezin vai dzirdēja.
Es pamāju kaprālim Makeibam. Tas aizcirta piezīmju bloku, veikli atvēra durvis, un mēs abi devāmies prom.
Kāda jēga būtu palikt? Vai tad savāktā materiāla nepietika, lai varētu rūpīgi izanalizēt un novērtēt situāciju?
Katram gadījumam es tai pašā vakarā liku ataicināt Van Peltu. Gribēju, lai kāds man apstiprina, ka vecais ir pie pilna prāta.
— Viņa saprāts ir absolūtā kārtībā, pulkvedi Vin- dermīr. Absolūtā! — Van Pelta dubultzods trīcēja aiz uzbudinājuma. — Bet viņš ir bīstams. Ārkārtīgi bīstams. Sevišķi bīstams man. Protams, es paļaujos uz jūsu aizgādnību un ceru, ka vajadzības gadījumā spēsiet mani pasargāt. Jā, viņš ir ļoti bīstams. Es …
Viņš apklusa, raudzīdamies uz bufeti, kur stāvēja vāze ar augļiem (pēc vakariņām es labprāt sevi palutinu ar tiem). Viņš ieklepojās.
— Pulkvedi, vai jūs man neatļautu …
— Ņemiet, cik vēlaties, — es piedāvāju.
— Liels paldies! No sirds pateicos! Kas par āboliem! Atklāti sakot, pulkvedi Vindermīr, es uzskatu, ka ābols ir pats labākais, ko daba radījusi. Izņemot, protams, bumbieri. Man jāatzīstas, ka bumbierus …
— Atvainojiet, dārgais Van Pelt, — es viņu pārtraucu. — Man vajadzīgas precīzas ziņas par doktoru Hornu. Ko īsti viņš domāja, runādams par spokiem?
Iekodis ābolā, Van Pelts palūkojās uz mani ar tukšu, neizteiksmīgu skatienu.
— Spoki? — Viņš pakraukšķināja ābolu. Kraukš, kraukš. — Kungs dievs, pulkvedi, — kraukš, kraukš, — es nesaprotu… A, spoki! — kraukš! — Protams, protams. Tas gluži vienkārši ir tāds teiciens, ko doktors Horns bieži lieto. Jūs taču pazīstat viņa manieri! Saprotiet, pastāv atšķirība starp dzīvu un mirušu cilvēku, un, lūk, šo atšķirību jeb starpību doktors Horns sauc par spoku. — Viņš spalgi iesmējās, iemeta apgrauzto serdi papīrgrozā un paņēma citu ābolu. — Varat saukt to par dzīvību, intelektu vai dvēseli, ja tādi vārdi ir jūsu leksikā, pulkvedi. Doktors Horns visu to apzīmē ar terminu «spoks».
Es piespiedu viņu pie sienas:
— Tātad ar šo mašīnu var laist pasaulē svaigi izceptus spokus?
— Nē, nē! — Van Pelts iesaucās, uzbudinādamies arvien vairāk. — Pulkvedi, neļaujiet sevi maldināt! Doktors Horns ir rupjš tēviņš bez jebkādiem principiem, bet viņš nav ne muļķis, ne krāpnieks. Aizmirstiet vārdu «spoks», ja jau tas jūs biedē. Domājiet par … par … — Labu laiku viņš meklēja piemērotākos vārdus. — Domājiet kaut vai par to, kāda atšķirība ir starp dzīvību un nāvi. Lūk, šo atšķirību arī uztver doktora Horna aparāts. Dzīvība, intelekts — tās visas lielā mērā ir elektriskas parādības, saprotat? Un doktors Horns spēj tās atdalīt no cilvēka ķermeņa, uzglabāt, ja vēlas, apmainīt un pat ievietot citā ķermenī.
Viņš palocīja galvu, pamirkšķināja man un sāka grauzt otru ābolu. Kraukš, kraukš, kraukš.
Lūk, tā!
Ticis vaļā no viņa, es centos nomierināties un atgūt domas skaidrību.
Šī dīvainā večuka rokās bija mašīna, kas spēja atdalīt intelektu no ķermeņa un — jā, jā! — ievietot to citā ķermenī!
Velns parāvis, kāpēc viņi visu laiku pūta mums miglu acīs un uzreiz neteica, kas par lietu?
Dabiski, ka es visam tam neticēju, kamēr nebiju pārliecinājies pats savām acīm. Nākamajā rītā doktors Horns pēc mana lūguma ievietoja polikloidā- lajā kvazitronā vistu un spanielu un apmainīja viņiem prātus.
Lūk, tad man gribot negribot bija jāsāk ticēt. Jo es redzēju, kā vista mēģina luncināt asti, bet spaniels, noskrāpēdams sev degunu, pūlas knābāt uz grīdas izbērtos kukurūzas graudus.
Kaprālim Makeibam acis vai izsprāga no pieres. Viņš jau bija sācis kaut ko pierakstīt, bet tad palūkojās uz mani, lēni pašūpoja galvu un ar trulu skatienu ieurbās tukšumā.
Labs ir, paķēpāšos ar viņu mazliet vēlāk. Šobrīd galvenais ir Horns.
— Jā, tas jums izdodas, doktor, — es teicu. — Jūs varat vistu iemiesot spanielā. Un arī otrādi.
Viņš tikai palocīja galvu, jo bija pārāk vīzdegunīgs, lai man pateiktos.
— Tā gan, leitnant.
— Un to pašu jūs varat izdarīt ari ar cilvēkiem?
— Protams, varu! Protams, varu! — viņš ierēcās. — Mani traucē vienīgi šie muļķīgie noteikumi, kas ir spēkā zinātniskajās iestādēs. Es centos, zvēru jums, ne vienu vien reizi centos dabūt atļauju kaut vai pavisam vienkāršai apmaiņai. Pieņemsim, ka viens cilvēks mirst no vēža, bet otrs neglābjami ir zaudējis prātu. Vai kaut kas tamlīdzīgs nenotiek dienu no dienas? Ievietojiet veselajā miesā veselo garu, un lai slimais ķermenis kopā ar slimo dvēseli sapūst! Domājat, viņi man to atļāva?
— Saprotu. Tātad jums līdz šim nav izdevies šo operāciju veikt?
— Ne reizi. — Viņš palūkojās uz mani, un viņa vecīgās acis iedzirkstījās. — Bet tagad pie manis esat atbraucis jūs, leitnant. īsts karavīrs. Un bezbailīgs cilvēks, vai ne? Man ir nepieciešams tikai viens brīvprātīgais! Šis gļēvulis Van Pelts atteicās, mans dārznieks atteicās, visi atteicās! Bet jūs …
— Atbilde ir negatīva, ser! — Nē, jūs tikai paskatieties, cik augstu viņš sevi vērtē! — Es esmu nevis leitnants, bet gan vecākais virsnieks! Un domāju, ka jums nav ne jausmas, cik daudz līdzekļu manī ieguldījuši mūsu bruņotie spēki!
— Bet, leitnant, uzdevums ir tik svarīgs …
— Atbilde tik un tā būs negatīva, ser.
Šī cilvēka trulums mani pārsteidza. Piedāvāt kaut ko tādu man, pulkvedim! Kā tas ietekmēs manu per- sonāllietu Nr. 201? Un kas tādā gadījumā notiks ar manu izdienu? Pentagons būs satracināts, jā, satracināts — tas ir īstais vārds!
Cenzdamies nezaudēt savaldību, es sacīju:
— Jūs, doktor Horn, neorientējaties militāros jautājumos. Taču varu jums garantēt: ja radīsies vajadzība pēc brīvprātīgajiem, mēs jums tos pagādāsim. Ticiet man, ser, mēs esam šeit tikai tādēļ, lai jums palīdzētu! Jebkurš no mūsu kareivjiem, seržantiem vai zemākā ranga virsniekiem būs laimīgs piedāvāt sevi … Kaprāli Makeib! Stop! Atpakaļ!
Taču bija jau par vēlu. Smilkstēdams aiz bailēm, Makeibs izdrāzās ārā no istabas.
Nedaudz apmulsis, es atkal pievērsos doktoram Hornam.
— Neuztraucieties, ser… tādos jautājumos esmu speciālists. Puisis dabūjis nelielu šoku. Bet es sameklēšu jums brīvprātīgo. Uz to jūs varat paļauties!
Večuks bija apmierināts kā karaskolas absolvents pirmās parādes priekšvakarā, taču centās to neizrādīt. Viņš visai atturīgi sacīja:
— Tieši tā, leitnant … es gribēju teikt, major, tas ir, kapteini. Rīt sāksim eksperimentu.
Rīt! Kāda lieliska diena! Biju pārliecināts, ka doktors Horns izpildīs savu solījumu, un es — vienīgais no visiem — sapratu, ko tas nozīmē. Ierocis? Nieki, te ir kaut kas daudz svarīgāks par jebkādiem ieročiem.
Vajadzēja tikai sadabūt brīvprātīgos.
— Uzticieties man, — es ieteicu doktoram Hornam.
Pēc brītiņa liku izsaukt atejas dieninieku; puisim iedeva ārpuskārtas norīkojumu, jo viņš patvaļīgi, bez atvaļinājuma zīmes, bija aizlaidies uz pilsētu, un, kad es paskaidroju, kas viņu gaida kara tribunālā, viņš pieteicās brīvprātīgajos ar tādu skubu, ka nepaspēja pat pajautāt, kāds īsti būs brīvprātīgo uzdevums.
Man bija vajadzīgi divi brīvprātīgie. Kā otrs, un to es saku ar lepnumu, pieteicās mans vietnieks. Viņš ir ļoti drosmīgs cilvēks, tipisks komandieris.
Mēs ieradāmies doktora Horna laboratorijā. Pēc mana lūguma brīvprātīgos piesēja pie krēsliem un anestezēja — vajadzēja ievērot pilnīgu slepenību, tāpēc nevēlējos, lai abi zinātu, kas ar viņiem notiks.
Pirms eksperimenta sākuma mans vietnieks vēl paguva pačukstēt:
— Ser, vai mani nesūtīs uz Vjetnamu?
— To es jums varu apsolīt, kapteini, — svinīgi teicu un turpat uz vietas saplēsu raportu par viņa nosūtīšanu uz fronti, ko biju uzrakstījis iepriekšējā naktī. Viņš iemiga laimīgs.
Dūkoņa, džinkstoņa, sprakšķi. Es visai maz sajēdzu no zinātnes, tomēr tik daudz nopratu, ka tai brīdī, kad elektriskās dzirkstis nodzisa un aparāts beidza dūkt un džinkstēt, doktors Horns katram izdarīja pa injekcijai.
Pirmais acis atvēra atejas dieninieks. Es nostājos viņa priekšā.
— Vārds, dienesta pakāpe, numurs!
— Ser, — viņš precīzi atbildēja. — Leferts, Roberts, T. ASV armijas kapteinis, personālais numurs nulle, trīs, trīs, trīs, deviņi, seši, viens, pieci!
Mans dievs! Drošības labad es tomēr nolēmu viņu vēl papildus pārbaudīt, uzdodot šādu jautājumu:
— Uz kurieni jūs nevēlaties tikt pārcelts?
— Protams, uz Vjetnamu, ser. Lūdzu, ser, kurp vien vēlaties, tikai ne uz turieni! Es taču pieteicos brīvprātīgi!
Pamāju doktoram Hornam, un jauns iešļircinājums «kapteini» atkal iemidzināja.
Tad pienāca kārta ķermenim, kas agrāk bija piederējis manam vietniekam. Ķermenis atvēra acis.
— Pulkvedi! Es pārdomāju! Tupēšu labāk aiz restēm, tikai …
— Brīvi! — es nokomandēju un pamāju doktoram Hornam.
Šaubu vairs nebija.
— Izrādās, jūs tomēr varat.
Viņš palocīja galvu.
— Kā redzat, leitnant. Varu.
Kamēr viņš abus samainīja atpakaļ, es sāku apdomāt redzēto.
Atgriezies savā kabinetā, nekavējoties pacēlu telefona klausuli.
— Pirmās pakāpes steidzamība! — pavēlēju. — Dodiet man Pentagonu! Slepena saruna ar ģenerāli Fo- lensbiju. Palūdziet viņu ieslēgt pretnoklausīšanās iekārtu.
Es noliku lauka telefona klausuli. Ieroči? Jebkuri ieroči ir nieks salīdzinājumā ar šo mašīnu. Mūsu rokās nokļūs visa pasaule. Atzīstos, aiz laimes es jutos kā septītajās debesīs. Jau itin skaidri saskatīju ģenerāļa uzplečus uz sava mundiera — armija neko nežēlos virsniekam, kas tai pasniedzis šādu dāvanu.
Ar troksni un dārdoņu istabā ielauzās Van Pelts. Ģīmis viņam bija nosmulēts, dūrē viņš bija samie- dzis kūstošu šokolādes gabaliņu.
— Pulkvedi Vindermīr! — viņš nosēcās. — Jūs ļāvāt Hornam izdarīt eksperimentu! Tieši to viņš visu laiku bija centies panākt! Tagad viņš …
Tas nebija paciešams.
— O'Heir! — es iekliedzos. Seržants bikli iebāza galvu pa durvju spraugu. — Kā jūs uzdrošinājāties ielaist šo cilvēku bez manas atļaujas! Vai tiešām jūs nesaprotat, ka patlaban man ir slepena saruna ar Vašingtonu?
O'Heirs iemurkšķējās:
— Bet, ser, viņš …
— Izsviediet viņu laukā!
— Klausos, ser!
Resnītis mēģināja pretoties, bet O'Heirs bija krietni spēcīgāks par viņu. Un tomēr Van Pelts uzreiz nepadevās. Viņš kaut ko kliedza, izmisīgi spārdījās, bet, godīgi runājot, es viņā neklausījos, jo tieši tai brīdī mani savienoja ar Pentagonu.
— Vai ģenerālis Folensbijs? Ziņo pulkvedis Vin- dermlrs, ser. Lūdzu ieslēgt pretnoklauslšanās iekārtu.
Es nospiedu podziņu, kas izolēja sarunu no manas puses. Mirkli vēlāk sadzirdēju ģenerāļa balsi, bet jebkurš cits, kas būtu mēģinājis pieslēgties šai sarunai, varētu saklausīt tikai elektrisko lādiņu sprakšķus.
īsi izklāstīju ģenerālim visu, ko biju redzējis. Sākumā viņš šķita sapīcis un nepārprotami vīlies.
— Mainīt cilvēkus, Vindermīr? — ģenerālis runāja paaugstinātā tonī, un viņa balsī skanēja neapmierinātība. — Kāds labums mums varētu būt no tādas apmaiņas? Nesaskatu šeit nekādu s'ratēģisku priekšrocību. Nu, pieņemsim — pretinieks mazliet apjuks, ja mums izdosies dabūt rokā divus trīs viņa komandierus. Bet tas arī būtu viss … Es gaidīju vairāk, Vindermīr. Kaut ko tādu, kas nekavējoties būtu izmantojams kara operācijās. Šo Van Peltu vajag pārmācīt, lai turpmāk zina, ka nedrīkst veltīgi aizņemt armijas vadītāju dārgo laiku.
— Ģenerāli Folensbij, vai drīkstu pievērst jūsu uzmanību kādam būtiskam momentam? Pieņemsim, ser, ka viens vai otrs valstsvīrs nolēmis apmeklēt Savienotās Valstis. Tālāk pieņemsim, ka mēs ielencam viņu līdz ar visu svītu. Un apmainām. Tas ir, ievietojam viņu ķermeņos mūsu cilvēkus. Saprotat?
Pirmajā mirklī viņš laikam nodomāja, ka esmu sajucis prātā. To nebija grūti uzminēt.
— Pulkvedi Vindermīr, ko jūs tur gvelžat?
— Tas ir pilnīgi reāli, ser, — ne mirkli nesvārstīdamies, sacīju. — Ticiet man, es tādu procedūru redzēju pats savām acīm. Nu, pieļausim, ka šādu operāciju mums neizdodas veikt. Bet ko jūs teiktu par kādas mums naidīgas valsts sūtni? Ja viņa ķermenī mēs ievietotu savu izlūku? Vai saprotat, ser? Tad jau nebūs šaubu, kura izlūkdienesta rokās nokļūs visas slepenās ziņas! Vai arī … Ja mēs nevēlētos šādi rīkoties miera laikā, kas gan varētu mūs no tā atturēt kara apstākļos? Paņemiet divus sagūstītus ienaidnieka virsniekus, ielieciet viņos mūsu cilvēkus un pēc tam apmainiet viņu gūstekņus pret mūsējiem …
Tādā garā es turpināju vēl labu laiku, taču šaubos, vai man izdevās viņu pārliecināt. Toties pai vienu esmu drošs — tanī mirklī, kad ģenerālis nolika klausuli, viņš jau bija kļuvis domīgs.
Nākamajā dienā man ar viņu bija nolikta tikšanās Pentagonā. Un es zināju: ja jau būšu nokļuvis tur, varēs uzskatīt, ka lieta ir darīta. Viņš, protams, negribēs uzņemties visu atbildību, viens pats izlemjot tik svarīgu jautājumu. Tāpēc, domājams, sasauks apspriedi, un gan jau viens vai otrs tās dalībnieks apjēgs, kādas iespējas Horna izgudrojums mums paver.
Es jutu, ka uz maniem pleciem jau mirgo ģenerāļa zvaigznes …
— Kas noticis, O'Heir? — strupi vaicāju.
Šis puisis man krita uz nerviem. Viņš atkal bija pabāzis galvu pa durvju spraugu un šoreiz izskatījās ļoti satraukts. Vispār viņam bija iemesli uztraukties, un, atklāti sakot, es biju noskaņots šo iemeslu skaitu vēl pavairot.
— Ser, Van Pelts, — seržants norija siekalas. Viņa ģīmis izskatījās pavisam nelaimīgs. — Nezinu, vai šis vīrs ir sajucis, bet viņš saka … saka, ka doktors Horns grib dzīvot mūžīgi! Un vēl apgalvo, ka līdz šim Hornam pietrūcis tikai eksperimenta ar cilvēkiem. Es nesaprotu, ko tas viss nozīmē, bet viņš bļauj vienā laidā, ser, ka tagad, kad jūs esat viņam ļāvis izdarīt šo eksperimentu, viņš sagrābs pirmo cilvēku, kas gadīsies pie rokas, un nospers viņa ķermeni. Kāda visam tam jēga, ser?
— Kāda jēga?
Es pagrūdu viņu nost no ceļa, aizkavēdamies tikai mirkli, lai paķertu pistoli.
Jēga bija milzīga.
Lūk, ko vajadzēja gaidīt no tāda vīra kā doktors Horns! Turēdams savās ķetnās grandiozo izgudrojumu, viņš to izmantos svešu ķermeņu laupīšanai, lai savu vecīgo saprātu iemiesotu arvien jaunos un jaunos organismos un tādējādi — dzīvotu mūžīgi»
Bet, ja Hornam tas izdosies, kas tad notiks ar manām ģenerāļa zvaigznēm?
Veča domu gājiens bija skaidrs. Nozodz ķermeni, sasit mašīnu un mūc pēc iespējas tālāk! Vai mēs varēsim sadzīt viņa pēdas? Nekad! Pat labākie eksperti — ne pēc pirkstu nospiedumiem, ne pēc tīklenes uzbūves, ne pēc asins grupas — neatšķirs Džonu Smitu no Horna, kas ieperinājies Džona Smita ķermenī.
Un tieši tā viņš rīkosies. To es sapratu uzreiz.
Van Pelts bija pārvarējis savu gļēvulību un devies uz laboratoriju. Protams, lai Hornu aizkavētu. Bet ko viņš panāks? Varbūt vienīgi uzdāvinās Hornam savu ķermeni…
Un, ja ar vienu ķermeni nepietiktu, Horns viegli atradīs citus, jo visapkārt blandās vīri no manas vienības, un nebūs grūti jebkuru no viņiem iemānīt laboratorijā. Turklāt ilgi viņš negaidīs, jo zina: viņa aša organisms jebkuru mirkli var atteikties klausīt, is vecais, nolietotais apvalks, ko turklāt nemitīgi plosa bažas un cerības, var sabrukt no visniecīgākā grūdiena.
Ieskrēju ēkā un caur neapgaismotām zālēm aizjoņoju uz istabu, kurā stāvēja polikloidālais kvazitrons.
Tur es paklupu pār kādu ķermeni, zaudēju līdzsvaru, nogāzos garšļaukus, un pistole izkrita man no
rokas. Nostājies uz ceļiem un atbalstījies pret grīdu, ar vienu roku sāku aptaustīt gulošo ķermeni. Tas vēl bija silts, un es tūdaļ konstatēju, ka šis ķermenis ir piederējis doktoram Hornam. Tukša kūniņa, ko iemītnieks pametis!
Pār mani slējās doktora Van Pelta apaļīgais augums. Rokā viņam bija pistole.
— Par vēlu! — viņš iesaucās. — Jūs esat nokavējis, pulkvedi Vindermīr!
Van Pelts! Bet vai šinī apaļajā, mīkstajā čaulā tagad neslēpās doktors Horns? Vienā rokā viņš turēja pistoli, bet otrajā — tērauda lauzni. Un ar to šķaidīja polikloidālo kvazitronu. Trah! Gaisā uz- spurdza dzirksteļu spiets! Trah! Mašīna pamazām sačokurojās un sabira drumslās.
Viņš bija apbruņots. Tas stipri sarežģīja situāciju.
Tomēr stāvoklis nebija gluži bezcerīgs. Kā nekā — mēs šeit bijām trīs.
Manai nokritušajai pistolei līdzās gulēja kaprālis Makeibs. Beigts viņš no',eikti nebija, šķita vienīgi zaudējis samaņu. Horns-Van Pelts laikam bija iesitis viņam ar lauzni pa galvu.
— Apstājieties! — es kliedzu, celdamies kājās. Horns-Van Pelts paskatījās uz mani. — Stop! Nelauziet mašīnu! No tās atkarīgs vairāk, nekā jūs varat iedomāties! Runa ir ne tikai par jūsu dzīvību, doktor Horn. Es panākšu, lai jums būtu daudz ķermeņu, lielisku, jaunu ķermeņu, lai jūsu intelekts varētu dzīvot tik ilgi, cik vien jūs vēlaties. Bet padomājiet par mūsu valsts drošību! Padomājiet par savu svēto pienākumu pret zinātni. — Es viņu lūdzos, un acu priekšā man visu laiku rēgojās ģenerāļa zvaigznes.
Kaprālis Makeibs sakustējās.
Es piecēlos. Horns-Van Pelts ļāva nokrist zemē tērauda stienim, pārlika pistoli labajā rokā un ieskatījās man cieši acīs.
— Lūdzu, neiznīciniet mašīnu, doktor Horn, — es sacīju. — Mums tā vajadzīga.
— Bet tā jau ir sagrauta, — atbildēja mazais, treknais cilvēciņš, norādīdams uz lauskām. — Bez tam es neesmu…
Bah!
Makeiba šautā lode ietriecās apaļīgā vīriņa galvaskausa pamatnē. Smadzenes, kuras kādreiz bija piederējušas Van Peltam, bet pēc tam Hornam, pārstāja darboties. Resnītis bija miris.
Lūk, kad es sadusmojos pa īstam!
— Muļķi, stulbeni, kretīn, man pietrūkst vārdu! — uzbļāvu Makeibam. — Kāda velna pēc tu viņu nogalināji? Būtu ievainojis viņu, pārlauzis viņam kājas, izsitis no rokām pistoli. Bet tagad viņš ir beigts un mašīna salauzta!
Tā diemžēl izkūpēja manas ģenerāļa zvaigznes.
Kaprālis lūkojās manī ar dīvainu skatienu.
Beidzot es savaldījos — dzīves sapnis bija izsapņots, un te neko vairs nevarēja līdzēt. Varbūt inženieriem drumslu haosā izdosies sataustīt shēmu un uzbūvēt jaunu mašīnu? … Bet, paskatījies uz postažu, es sapratu, ka arī tas ir tikai sapnis.
Atlika vienīgi nopūsties.
— Labs ir, Makeib, — stingri noteicu. — Dodies tagad uz savu baraku. Es parunāšu ar tevi vēlāk. Bet tagad man jāzvana uz Pentagonu un jācenšas izskaidrot priekšniecībai, kā tu izmanījies mums visu sabojāt.
Makeibs maigi noglastija pistoli, nolika to uz grīdas un aizgāja. Es vīrišķīgi ziņoju ģenerālim par notikušo un stāvēju miera stājā, kamēr klausule mani strostēja. Taču, tiklīdz saruna bija galā, telefons iedžinkstējās no jauna. Klausulē atskanēja Makeiba balss.
— Ko vēl jums vajag, kaprāli? — sašutis iesaucos. — Esmu aizņemts.
— Es tikai piezvanīju, lai paziņotu, ka vēl neesmu atradis savu baraku. Bet drīz es to atradīšu. Ļoti drīz, leitnant.
— Doktors Horns?! — tikko spēju izdvest.
— Tieši tā, leitnant, — viņš sacīja, ieķiķinājās un pakāra klausuli.