Es sēdēju uz savas būdeles pakaļējā lieveņa, turēju labajā rokā pudeli, kreisajā — bisi un gaidīju reaktīvo lidmašīnu, kad pēkšņi tuvumā aizdomīgi sarosījās suņi.
Steigšus ierāvis malku, neveikli piecēlos kājās, satvēru slotu un devos apgaitā.
Pēc vaukšķēšanas es nopratu, ka suņi iedzinuši sprukās skunksu [1] , bet šiem zvēriņiem no reaktīvo lidmašīnu rēkoņas jau tā ķepas trīc, un nav nekādas jēgas vēl papildus bendēt viņiem nervus.
Pārkāpis pār žogu tanī vietā, kur tas bija galīgi sagāzies, vērīgi nopētīju pagalmu. Kaut gan metās jau krēsla, tomēr pamanīju, ka trīs suņi skraida ap
ceriņu biezokni, bet ceturtais, spriežot pēc švīkoņas, laužas krūmiem cauri. Es zināju: ja tūdaļ nepielikšu šīm medībām punktu, pēc brīža nebūs ko elpot — skunkss, kā nekā, paliek skunkss.
Gribēju pielavīties suņiem nemanāmi, bet ik pēc soļa klupu pār sarūsējušām konservu kārbām un tukšām pudelēm, un šai brīdī svēti nosolījos rit pat sakopt pagalmu. Līdzīgi nodomi man reizēm bijuši arī agrāk, bet īstenot tos nez kādēļ allaž pietrūcis vaļas.
Es sacēlu tādu traci, ka visi suņi aizmuka, izņemot vienu, kas bija iestrēdzis krūmos. Cītīgi notēmējis, ar labpatiku padancināju slotu uz viņa muguras. Vajadzēja redzēt, kā tas vaukšķis no turienes spērās laukā — izkāmējis, ar krunkainu ādu, kas tikko turējās uz kauliem.
Suns iekaucās, atņirdza zobus un ieklupa man tieši kājās. Es centos noturēties stāvus, taču nejauši uzminu tukšai pudelei un apkaunojošā veidā izstiepos garšļaukus. Belziens bija tāds, ka pasaule šķita sarau- jamies čokurā, un es labu laiku nespēju ne atjēgties, nedz piecelties kājās.
Kamēr pamazām atžilbu, no ceriņu krūma apakšas iznira skunkss un nāca man arvien tuvāk. Es visādi centos viņu atgaiņāt, bet zvēriņš i nedomāja iet projām. Viņš luncināja asti, it kā būtu saticis radniecīgu dvēseli, pienāca man cieši klāt un, skaņi murrādams, sāka trīties gar manām drēbēm.
Es nepakustināju ne pirksta. Pat aci nepamirkšķināju. Nospriedu: ja nekustēšos, skunkss varbūt liksies mierā. Nu jau trīs gadus zem manas būdas dzīvo skunksi, un mēs itin labi satiekam, lai gan nekādas tudraudzības mūsu starpā nav. Es viņus neaiztieku, viņi mani neaiztiek, un visi ir apmierināti.
Bet šis jautrais zvēriņš, kā redzams, bija ieņēmis galvā, ka esmu tam draugs. Varbūt skunksu pārpil- dlja pateicības jūtas, jo es taču biju atpestījis viņu no suņiem.
Viņš lēni tipināja man apkārt, vairākkārt piebikstīja ar purniņu, pēc tam uzrāpās uz krūtīm un ielūkojās sejā. Un visu laiku murrāja tik aizrautīgi, ka trīcēja no galvas līdz astes galiņam.
Tā viņš stāvēja uz pakaļķepām, ar priekšējām balstīdamies pret manām krūtīm, lūkojās man sejā un murrāja — brīžiem klusāk, brīžiem skaļāk, brīžiem ātrāk un brīžiem lēnāk. Turklāt draudzīgi kustināja asti un spicēja ausis, it kā gaidīdams, ka arī es sākšu murrāt viņam par atbildi.
Galu galā izstiepu roku (ļoti piesardzīgi) un noglāstīju skunksam galvu; viņam pret to, šķiet, nebija iebildumu. Tā tas turpinājās diezgan ilgi — es zvēriņu glāstīju, bet viņš murrāja.
Pēdīgi uzdrīkstējos nokratīt viņu.
Pēc diviem trim neveiksmīgiem mēģinājumiem man izdevās piecelties, un es devos uz lieveni, bet skunkss sekoja man pa pēdām.
Apsēdies paņēmu pudeli un krietni to patukšoju; tas bija prātīgākais, ko varēja darīt pēc tik daudziem uztraukumiem. Bet, kamēr dzēru no pudeles kakliņa, pāri koku galiem aizzibēja reaktīvā lidmašīna un tieši virs mana gruntsgabala uzšāvās debesīs tā, ka visa apkārtne gandrīz vai palēcās gaisā.
Izlaidis pudeli no rokas, satvēru bisi, taču lidmašīna bija pazudusi aiz apvāršņa, iekams paguvu uzvilkt gaili.
Es noliku bisi malā un kārtīgi izlamājos.
Aizvakar pat biju brīdinājis pulkvedi — un nebūt ne pa jokam —, ka, gadījumā ja reaktīvā lidmašīna vēlreiz tik zemu laidīsies pāri manai būdai, es šaušu.
— Cūcība, — teicu pulkvedim. — Cilvēks uzcēlis būdiņu, dzīvo klusi un mierīgi, nevienam neuzmācas. Bet, lūk, valdībai obligāti jāierīko aviācijas bāze divas jūdzes no šī cilvēka mājokļa. Kāds gan te var būt miers un klusums, ja jūsu velna rēcēji man diendienā gandrīz vai gāž zemē skursteni?
Vispār pulkvedis izturējās itin pieklājīgi. Viņš atgādināja, cik ļoti mums nepieciešamas aviācijas bāzes, kādā mērā mūsu dzīvība atkarīga no lidmašīnām, kas tur izvietotas, un kā viņš pats cenšas izplānot lidojumu maršrutus, lai iespējami mazāk traucētu mierīgos iedzīvotājus.
Es iebildu, ka reaktīvās lidmašīnas biedē skunksus, un viņš par to nesmējās, pat izteica līdzjūtību un atcerējās, kā, vēl puika būdams, Teksasā ar slazdiem ķēris šos zvēriņus. Es paskaidroju, ka skunksus nemedīju, toties, var teikt, dzīvoju ar tiem zem viena jumta, ka esmu šiem zvēriņiem sirsnīgi pieķēries, naktīs neguļu un klausos, kā viņi pagrīdē skraidelē, un, šīs skaņas dzirdēdams, jūtu, ka neesmu vientuļš un dalos pajumtē ar citām dieva radībām.
Tomēr viņš neapsolīja, ka reaktīvās lidmašīnas vairs nešaudīsies virs manas mājas, un tad es piedraudēju, ka šaušu uz pirmo lidmašīnu, ko ieraudzīšu virs galvas. Atbildes vietā pulkvedis izvilka no rakstāmgalda kādu grāmatu un skaļi nolasīja, ka gaisakuģu apšaudīšana ir nelikumīga. Tas mani, protams, nenobiedēja.
Un te tev nu bija! Manam slēpnim garām aizšaujas reaktīvā lidmašīna, bet es šinī brīdī blēņojos ar pudeli.
Iedomājies pudeli, es tūdaļ pārstāju lamāties un tai pašā mirklī sadzirdēju klunkstoņu. Pudele bija paripojusi zem lieveņa, uzreiz es to neatradu un gandrīz vai sajuku prātā, klausīdamies, kā tā klunkst.
Nogūlies uz vēdera, ar pūlēm sataustīju zem lieveņa pudeli un beidzot izcēlu to dienas gaismā. Bet tā diemžēl jau bija tukša. Tad es aizmetu pudeli pagalmā un, galīgi sakreņķējies, apsēdos.
Šai brīdī no tumsas iznira skunkss, uztipināja pa kāpnēm augšā un notupās man blakus. Es pastiepu roku, noglāstīju viņu, un viņš atkal iemurrājās. Pudeles zaudējums nelikās vairs tik sāpīgs.
— Tik tiešām, tu esi jokains zvēruks, — es teicu. — Līdz šim kaut kā nav gadījies dzirdēt, ka skunksi murrātu.
Tā mēs sēdējām divatā, un es viņam pastāstīju par visām nepatikšanām, ko man sagādā reaktīvās lidmašīnas; pastāstīju, kā vien cilvēks var stāstīt dzīvniekam, kad viņam nav, ar ko dalīties bēdās, bet dažkārt arī tad, kad cilvēks tik vientuļš nemaz nav.
Es nepavisam no viņa nebaidījos un domāju — labi gan, ka beidzot kaut viens skunkss ar mani ir sadraudzējies. Interesanti, tagad, kad ledus, var teikt, sakustējies, vai skunksi no pagrīdes pārcelsies manā istabā?
Pēc tam nospriedu: nu būs, par ko pastāstīt puišiem krodziņā. Bet te es sapratu — varu zvērēt un dievoties, cik uziet, neviens tik un tā neticēs maniem vārdiem. Un tad es nolēmu pārsteigt viņus ar dzīvu pierādījumu.
Paņēmu mīlīgo zvēriņu rokās un sacīju:
— Braucam. Parādīšu tevi puišiem.
Vispirms uzskrēju virsū kokam, tad sapinos vecā drāšu sietā, kas bija nomests pagalmā, beigu beigās tomēr aizklumburoju līdz tai vietai mājas priekšā, kur stāvēja mana vecenīte Betsija.
Betsija nebija ne pati jaunākā, nedz arī pati labākā mašīna pasaulē, toties tā bija uzticīga; par tādu uzticību jebkurš vīrietis var tikai sapņot. Mēs ar Betsiju daudz ko bijām kopā pārdzīvojuši un sapratāmies gandrīz vai bez vārdiem. Tas bija kaut kas līdzīgs darījumam: es viņu mazgāju un dzirdīju, bet viņa nogādāja mani, kur vajadzīgs, un vienmēr atveda atpakaļ. Neviens saprātīgs cilvēks no automobiļa nevar prasīt vairāk.
Es paplikšķināju Betsiju pa spārnu, sasveicinājos ar viņu, tad noguldīju skunksu uz priekšējā sēdekļa un iekāpu mašīnā.
Motors nekādi negribēja pielēkt. Betsija acīmredzot labprāt būtu palikusi mājās. Taču es draudzīgi papļāpāju ar viņu, sarunāju veselu kaudzi mīļu vārdu, un beidzot motors parkšķēdams sāka darboties.
Ieslēdzu sajūgu un izbraucu uz šosejas.
— Tikai, lūdzu, bez trakulībām, — es viņai teicu. — Kaut kur šajā ceļa posmā autoinspektori ķer satiksmes noteikumu pārkāpējus, tāpēc pielūko, ka mums neiznāk nepatikšanas.
Betsija lēnām un prātīgi aizveda mani līdz krodziņam, es viņu atstāju stāvvietā, paņēmu skunksu padusē un iegāju zālē.
Aiz letes rosījās Čārlijs, bet zāle bija pilna — tur jau sēdēja Džonijs Ešlends, Skailets Patersons, Džeks O'Nīls un vismaz pusducis citu apmeklētāju.
Es noliku skunksu uz letes, un viņš nekavējoties devās puišiem pretim, it kā steigtos sadraudzēties ar viņiem.
Bet, tikko ieraudzījuši zvēriņu, vīri palīda zem taburetēm un galdiem. Čārlijs satvēra pudeli un atkāpās kaktā.
— Eisa, — viņš brēca, — tūdaļ aizvāc šo draņķi!
— Neuztraucies, — es teicu, — šis klients skandālus netaisa.
— Taisa vai netaisa, lasies no šejienes kopā ar viņu!
— Aizvāc viņu pie velna! — apmeklētāji korī piebalsoja.
Sadusmojos ne pa jokam. Iedomājieties, sacelt jezgu tāda mīlīga zvēriņa dēļ!
Un tomēr es apjēdzu, ka strīdēties nav nozīmes — tik un tā viņus nepārliecināšu. Tāpēc paņēmu un aiznesu skunksu pie Betsijas. Tur atradu lūku pinumu, paklāju to skunksam apakšā un liku tupēt uz vietas, gaidīt, kamēr atgriezīšos.
Aizkavēties iznāca krietni ilgāk, nekā biju domājis, jo stāstīt vajadzēja visos sīkumos, bet puiši uzdeva āķīgus jautājumus un bārstīja asprātības, taču neviens man neļāva maksāt par dzeramo — visi cienāja cits caur citu.
Ticis ārā no krodziņa, pirmajā brīdī Betsiju nemaz nepamanīju; kad beidzot to ieraudzīju, man tikai ar grūtībām izdevās uzņemt pareizo kursu. Laika tas prasīja diezgan daudz, taču, pagriezdamies pret vēju te ar vienu, te ar otru bortu, es galu galā pielavījos tai cieši klāt.
Mašīnā iekļuvu tikai ar lielām pūlēm, jo durvis dīvainā kārtā vairs nevērās tā kā parasti, turklāt, atlaidies uz sēdekļa, labu laiku nevarēju sameklēt atslēgu. Pēdīgi man to izdevās atrast, bet tai pašā mirklī atslēga nokrita uz grīdas, un, kad pieliecos, lai to paceltu, zaudēju līdzsvaru un izstiepos garšļaukus uz sēdekļa. Tur bija šausmīgi ērti, un es nolēmu, ka slieties atkal augšā būtu vislielākā muļķība. Pārlaidīšu nakti tepat, un cauri!
Taču, kamēr es šitā gulšņāju, Betsijai pēkšņi sāka darboties motors. Ha! Betsija apvainojusies un patvarīgi grib atgriezties mājās. Lūk, kāda man ir mašīna! Vai nav tikpat kā sieva, ko?
Betsija sakustējās atpakaļgaitā, pagriezās šosejas virzienā un uzņēma ātrumu. Krustojumā apstājās, paskatījās, vai kāds netuvojas no labās vai kreisās puses, tad izbrauca uz maģistrāles un taisnā ceļā devās mājup.
Tas viss mani it nemaz nesatrauca. Es zināju, ka varu uz Betsiju paļauties. Mēs ar viņu daudz ko bijām kopā pārdzīvojuši, un viņa vienmēr bijusi gudriniece, kaut arī nekad nebrauca mājās patstāvīgi.
Gulēdams es vēl brīnījos, kāpēc viņa to visu nebija izdomājusi jau sen.
Nav pasaulē mašīnas, kas cilvēkam būtu tuvāka par automobili. Agri vai vēlu cilvēks sāk saprast savu automobili, bet automobilis iemācās saprast cilvēku, un ar laiku starp viņiem nodibinās īsta draudzība. Tāpēc man šķita gluži dabiski, ka pienāks diena, kad mašīnai varēs uzticēties tāpat kā zirgam vai sunim, un ka labai mašīnai jābūt tikpat uzticīgai saimniekam, cik uzticīgi ir suns vai zirgs.
Tā es prātoju, un noskaņojums man bija lielisks; Betsija tikmēr jau bija nogriezušies no šosejas uz zemes ceļu.
Taču, līdzko bijām apstājušies pie manas būdas, aiz muguras spalgi iekaucās bremzes; es dzirdēju, kā atveras sveša automobiļa durvis un kāds izlec uz celiņa grants.
Mēģināju piecelties, taču uzreiz tas man neizdevās. Šai mirklī svešinieks atrāva Betsijas durvis, sagrāba mani aiz apkakles un izvilka no mašīnas.
Šis vīrs bija ģērbies valsts ceļu inspektora formā, dažus soļus no viņa stāvēja otrs inspektors, bet turpat blakus rēgojās policijas automobilis ar sarkano zibspuldzi uz jumta. Nobrīnījos, ka nebiju viņus pamanījis uz šosejas, taču tūdaļ atcerējos, ka visu ceļu kā maiss biju nogulējis uz sēdekļa.
— Kas vadīja mašīnu? — ierēcās kruķis, kas mani bija sagrābis aiz apkakles.
Nepaspēju vēl atvērt muti, kad otrs kruķis, ielūkojies Betsijā, veikli atlēca vismaz desmit soļus atpakaļ.
— Sleid! — viņš iekaucās. — Tur iekšā ir skunkss!
— Tu varbūt gribi teikt, ka skunkss sēdēja pie stūres? — Sleids vaicāja.
Otrs iebilda:
— Skunkss vismaz ir skaidrā.
— Lieciet skunksu mierā, — es Viņiem teiču. — Tas ir mans draugs. Viņš nevienam nekā ļauna nav darījis.
Šai mirklī spēji pacirtos sānis, Sleida roka atlaida manu apkakli, un es metos pie Betsijas. Atsities ar krūtīm pret sēdekli, krampjaini ieķēros stūrē un pamēģināju iespraukties vadītāja vietā.
Piepeši Betsija ierēcās, no tās riteņu apakšas izšāvās grants un kā ložmetēja kārta ietriecās policijas mašīnā. Apgāzusi veselu sētas posmu, Betsija ar joni iedrāzās ceriņu biezoknī, tur es izkritu laukā, bet mana vecenīte, arvien vairāk kāpinādama ātrumu, pazuda šosejas virzienā.
Es gulēju, iestrēdzis ceriņu krūmos, un vēroju, kā Betsija izbrauc uz lielā ceļa. «Viņa centās kā varēdama,» mierināju sevi. «Gribēja mani paglābt no kruķiem, un tā nav viņas vaina, ka neesmu noturējies pie stūres. Bet tagad viņai jālaižas lapās. Un, redzams, viņa dara to itin veikli. Galvenais, kā viņa rēc — gluži it kā zem vāka tai būtu iemontēts līnij- kuģa dzinējs.»
Inspektori ielēca savā mašīnā un aizjoņoja Betsi- jai pakaļ, bet es sāku apsvērt, kā izķepuroties no ceriņiem.
Galu galā tas man arī izdevās, es aizsteberēju līdz mājas priekšējam lievenim un apsēdos uz kāpnēm. Te atcerējos izgāzto sētu un nospriedu, ka labot to tik un tā nav vērts — daudz vienkāršāk sausos dēļus izmantot iekuram.
Par Betsiju sevišķi neraizējos. Biju pārliecināts, ka tā neļaus sev nodarīt pāri.
Šai ziņā man bija taisnība, jo pēc neilga laika auto- inspektori atgriezās un novietoja savu mašīnu uz piebraucamā ceļa. Pamanījuši, ka sēžu uz kāpnēm, viņi pienāca klāt.
— Kur ir Betsija? — jautāju.
— Betsija? Kāds viņai uzvārds? — Sleids atbildēja ar pretjautājumu.
— Betsija ir mašīna, — es paskaidroju.
Sleids izlamājās.
— Aizmuka. Ar izslēgtām ugunīm. Turklāt jožot vismaz simt jūdzes stundā. Un lai tad mani vairs nesauc par Sleidu, ja šī bleķa kaste nekur neietrieksies un nesasitīsies lupatu lēveros!
Es pakratīju galvu.
— Ar Betsiju nekas tamlīdzīgs nevar notikt. Viņa zina visus ceļus piecdesmit jūdžu rādiusā.
Sleids acīmredzot nosprieda, ka es par viņu ņirgājos. Viņš sagrāba mani un, pamatīgi sakratījis, lai iedzītu bijību, uzrāva kājās.
— Tu atbildēsi par visu. — Ar spēju grūdienu viņš mani aizlidināja pie otra inspektora. — Iemet viņu pakaļējā sēdeklī, Ernij, un braucam.
Ernijs, šķiet, nebija tik ļoti satracināts kā Sleids. Viņš sacīja:
— Nāc nu šurp, papiņ!
Ierāvuši mani mašīnā, viņi vairs neielaidās nekādās sarunās. Es tupēju Ernijam blakus uz pakaļējā sēdekļa, bet Sleids sēdēja pie stūres. Drīz vien — mēs nebijām nobraukuši pat jūdzi — es iesnaudos.
Kad pamodos, mašīna tieši iebrauca stāvvietā pie policijas pārvaldes. Es izkāpu ārā un gribēju patstāvīgi ieiet pārvaldes ēkā, bet viņi satvēra mani katrs savā pusē un aizvilka ar varu.
Mēs iegājām kādā telpā, kas atgādināja kabinetu; tanī bija rakstāmgalds, krēsli un sols. Pie galda sēdēja vīrietis.
— Kas jums tur ir? — viņš vaicāja.
— Lai velns mani rauj, ja es pats to zinu, — Sleids, nikns kā pūķis, atbildēja. — Baidos, jūs mums neticēsiet, kapteini.
Ernijs piebīdīja krēslu un mani apsēdināja.
— Iešu atnesīšu tev kafiju, papiņ. Mums vajadzēs aprunāties. Tāpēc vēlams, lai tu pēc iespējas atskurbtu.
Nodomāju, ka no viņa puses tas ir ļoti mīļi.
Kad biju padzēries kafiju, sāku redzēt skaidrāk, viss apkārt pārstāja dancot un dubultoties — galvenokārt, protams, mēbeles. Rezultāts bija daudz bēdīgāks, tiklīdz mēģināju piepūlēt smadzenes. Tas, kas agrāk bija licies pats par sevi saprotams, tagad rādījās visai dīvainā gaismā. Piemēram, kā gan Betsija patstāvīgi varēja doties uz mājām?!
Galu galā mani pieveda pie galda, un kapteinis nobēra veselu kaudzi jautājumu — kas es tāds esmu, kad esmu dzimis un kur dzīvoju, bet pakāpeniski pienāca kārta arī tam, kas visu laiku nodarbināja viņu prātus.
Es necentos kaut ko slēpt. Pastāstīju par reaktīvajām lidmašīnām, par skunksiem un par sarunu ar pulkvedi. Tāpat izstāstīju par suņiem, par mīlīgo skunksu un par to, kā Betsija apvainojās un gluži patstāvīgi aizbrauca mājās.
— Sakiet, lūdzu, mister Beilz, — kapteinis mani pārtrauca, — vai jūs neesat mehāniķis? Es zinu, jūs teicāt, ka pelnāt iztiku ar gadījuma darbiem. Bet es gribētu noskaidrot, vai neesat savai mašīnai kaut ko piemeistarojis?
— Kapteini, — godīgi atbildēju, — es pat nezinu, no kura gala jāķeras klāt pie uzgriežņu atslēgas.
— Jūs tātad neesat mēģinājis savu Betsiju pilnveidot?
— Nē, esmu tikai centies to kārtīgi apkopt.
— Varbūt kāds cits ir mēģinājis tanī urķēties?
— Nevienam citam es neļautu tuvoties Betsijai pat lielgabala šāviena attālumā!
— Tādā gadījumā, lūdzu, paskaidrojiet, kāpēc šī mašīna brauc patstāvīgi, bez vadītāja?
— Nezinu, ser. Kaut gan vispār … Betsija ir liela gudriniece …
— Vai skaidri atceraties, ka nesēdējāt pie stūres?
— Protams, nesēdēju. Man likās itin dabiski, ka Betsija pati ved mani mājās.
Kapteinis sirdīgi nometa zīmuli uz galda.
— Padodos! — viņš teica un piecēlās. — Iešu uzvārīt kafiju. — Tad pamāja Sleidam. — Pamēģiniet jūs! Varbūt jums veiksies labāk.
— Ir vēl viens apstāklis, — Ernijs uzrunāja Sleidu, kad kapteinis bija aizcirtis durvis. — Šis skunkss …
— Kāds tam sakars ar skunksu?
— Skunksi neluncina asti, — Ernijs sacīja, — un nemurrā.
— Toties šis darīja kā vienu, tā otru, — Sleids sarkastiski noteica. — Tas acīmredzot ir ļoti īpatnējs indivīds. Nevis skunkss, bet īsts dabas brīnums ar kliņģerī sagrieztu asti. Starp citu, skunksam ar visu to patiešām nav nekāda sakara. Viņu tikai pavizi- nāja.
— Vai jums neatradīsies kāda stiprāka lāsīte, — es palūdzu, jo savā ādā nejutos diezcik omulīgi.
— Protams, — Ernijs atbildēja.
Viņš piegāja pie skapīša istabas kaktā un izņēma pudeli.
Pa logu es ieraudzīju, ka debess austrumu pamalē ievelkas gaišas svītras. Drīz vajadzēja aust jaunai dienai.
Iedžinkstējās telefons. Sleids nocēla klausuli.
Ernijs pamāja man. Es piegāju pie skapīša, un viņš man pasniedza pudeli.
— Tikai neaizraujies, papiņ, — Ernijs brīdināja.
— Tu taču negribi atkal pietempties, vai ne?
Par aizraušanos nevarēja būt ne runas. Izsūcu kādas pusotras glāzes un pieliku punktu.
Sleids iebļāvās:
— Ei!
— Kas noticis? — Ernijs jautāja un atņēma man pudeli — ne jau nu gluži ar spēku, taču arī ne pārāk maigi.
— Kāds fermeris ir atradis mašīnu, — Sleids teica.
— Tā apšaudījusi viņa suni.
— Ko… ko tā darījusi ar viņa suni? — Ernijs stostīdamies vaicāja.
— Klausies, ko puisis stāsta! Bijis agrs rīts. Viņš izdzinis govis, sācis posties uz zveju un pirms tam vēl gribējis šo to padarīt saimniecībā. Šaura strupceļa galā, starp trim žogiem, viņš ieraudzījis mašīnu un nospriedis, ka to kāds tur pametis.
— Tu pirmīt kaut ko teici par šaušanu …
— Klausies tālāk! Pie mašīnas pieskrējis suns un sācis riet. Pēkšņi no mašīnas izlēkusi liela dzirkstele. Tā notriekusi suni no kājām. Tikko piecēlies, tas laidis ļekas vaļā. Tomēr mašīna raidījusi tam nopakaļ otru dzirksti, kas arī trāpījusi sunim kājā. Puisis apgalvo, ka trāpījuma vietā sunim uzmetušās čūlas.
Sleids jau bija ceļā uz durvīm.
— Ei, jūs tur, pasteidzieties!
— Tu mums vari noderēt, papiņ, — Ernijs iesaucās.
Mēs izskrējām uz ielas un ielēcām mašīnā.
— Kur atrodas šī ferma? — Ernijs jautāja.
— Rietumos no aviācijas bāzes, — Sleids atbildēja. Fermeris mūs gaidīja uz soliņa kūts priekšā. Kad
Sleids bija nobremzējis, viņš pielēca kājās.
— Mašīna vēl ir turpat, — viņš ziņoja. — Es to
nepārtraukti paturu acīs. No tās neviens vēl nav izkāpis.
— Bet vai no turienes nevar izbraukt pa citu ceļu?
— Nekādi. Visapkārt meži un lauki. Tas ir strupceļš.
Sleids apmierināti nokrekšķējās. Tad iedzina policijas mašīnu šaurā gatvē un sagrieza vāģi tā, ka ceļš bija pilnīgi nosprostots.
— Tālāk kātosim ar vienpadsmito numuru, — viņš pavēstīja.
— Tūliņ aiz pagrieziena, — fermeris izstiepa roku, rādīdams mums virzienu.
Un tiešām — tūlīt aiz pagrieziena mēs ieraudzījām Betsiju.
— Tā ir mana mašīna, — es teicu.
— Vai zināt, labāk izklīdīsim, — Sleids ierosināja. — No šī dampja var gaidīt visu ko. Iespējams, ka arī mūs tas apšaudīs.
Viņš atpogāja pistoles maksti.
— Neiedomājieties šaut uz manu mašīnu, — es brīdināju, bet viņš šos vārdus mierīgi laida gar ausīm.
Izklīduši uz dažādām pusēm, mēs četri sākām lavīties Betsijai klāt. Man likās jocīgi, ka uzvedamies tā, it kā mašīna mums būtu ienaidnieks, ko vajag pārsteigt nesagatavotu un pieveikt pēkšņā triecienā.
Betsija izskatījās kā vienmēr — gluži parasta vislētākās markas grabaža. Bet cik tā bija gudra un uzticama, uz kurieni tikai mani nav vedusi un allaž pārveduši veselu mājās!
Un pēkšņi mašīna mums uzbruka. Visu laiku tā bija stāvējusi ar priekšpusi pret strupceļa galu, tāpēc tagad tai nācās virzīties atmuguriski, bet tas viņu acīmredzot netraucēja.
Betsija mazliet palēcās un sāka pilnā sparā ripot mums pretī, turklāt nemitīgi kāpinādama ātrumu. Sleids izrāva pistoli no maksts.
Es izlēcu gatves vidū un savicināju rokas. Sleida rīcība man nepatika. Ja Betsija neklausīs, viņš ar savu pistoli itin mierīgi pārvērtīs to par sietu.
Un Betsija i nedomāja apstāties. Viņa tuvojās mums, turklāt daudz ātrāk, nekā varētu gaidīt no tādas grabažas.
— Nost no ceļa, kretīni — Ernijs man uzbļāva. — Viņa notrieks tevi no kātiem!
Es atlēcu sānis, taču bez īpašas centības, jo nodomāju: «Ja jau esmu nonācis tik tālu, ka Betsija grib mani sabraukt, vai tad vispār ir vērts dzīvot šinī pasaulē?»
Paklupis izstiepos garšļaukus, taču krizdams vēl paguvu ievērot, ka Betsija atraujas no zemes, it kā grasītos man pārlēkt pāri. Un tūdaļ nopratu, ka personīgi man nekas nedraud — Betsijai ne prātā nenāca mani sabraukt.
Bet mašīna tikmēr cēlās arvien augstāk debesīs; riteņi joprojām griezās, it kā automobilis atpakaļgaitā rāptos augšā pa neredzamu stāvu pauguru.
Es apvēlos uz muguras, tad uzslējos pussēdus un izbolīju acis. Iemeslu tādai rīcībai netrūka, varat man ticēt. Betsija lidoja gluži kā lidmašīna. Manu sirdi pildīja neizsakāms lepnums.
Sleids stāvēja, muti iepletis, un lēnām nolaida roku, kurā turēja pistoli. Šaut viņš acīmredzot netaisījās. Jādomā, ka tobrīd viņš vispār bija aizmirsis par savu pistoli.
Tikmēr Betsija jau bija pacēlusies pāri koku galiem un iezaigojās saules staros — vēl nebija pagājušas ne divas nedēļas, kopš pēdējo reizi to mazgāju —, un es nodomāju, cik lieliski, ka viņa iemācījusies lidot.
Šai mirklī ieraudzīju reaktīvo lidmašīnu un gribēju uzsaukt Betsijai, lai piesargās, taču mute man izžuva, it kā tanī kāds būtu iebēris alaunu, un es nespēju izdvest ne skaņas.
Tālākais notika droši vien sekundes laikā, bet man likās, ka paiet mūžība — debesīs karājās Betsija un gandrīz blakus tai lidmašīna, un es zināju, ka izvairīties no sadursmes vairs nav iespējams.
Pēc tam uz visām pusēm pašķīda metāla gabali, bet reaktīvā lidmašīna, atstādama aiz sevis dūmu grīsti, pagriezās pa kreisi, lai nosēstos kukurūzas laukā.
Es tupēju ceļa vidū — rokas un kājas man bija kļuvušas ļenganas — un blenzu uz lauskām, ko vēl nesen tiku dēvējis par savu Betsiju. Krūtīs bija tāda jutoņa, it kā tur plosītos vesels bars saniknotu runču. Un sirds vai stājās, vērojot drausmīgo skatu.
Mašīnas paliekas būkšķēdamas gāzās zemē, tikai viena detaļa nekrita tik strauji kā pārējās. Tā planēja.
Labu laiku raudzījos uz šo detaļu un brīnījos, kāpēc tā joprojām planē, lai gan pārējās jau sen nokritušas, un pēkšņi ievēroju, ka tas ir mašīnas spārns. Šis spārns nevienmērīgi šūpojās, it kā arī gribētu nokrist, bet kāds acīmredzot to nepieļāva.
Spārns noplanēja zemē netālu no mežmalas, vēl pāris reizes sašūpojās, tad apgāzās uz sāniem. Tai pašā mirklī no tā kaut kas izlēca. Šis «kaut kas» nopurinājās un lēkšiem aizļepatoja uz mežu.
Mīlīgais skunkss!
Šinī brīdī visi skraidīja šurpu turpu kā apsviluši. Ernijs joza uz fermera māju, lai piezvanītu uz aviācijas bāzi, bet Sleids kopā ar fermeri drāzās uz kukurūzas lauku, kur lidmašīna bija uzatusi tādu vagu, ka pa to itin ērti varētu izbraukt tanku divizions.
Es piecēlos un devos uz turieni, kur, manuprāt, bija nokritusi lausku lielākā daļa. Šo to man izdevās atrast — lukturi (pat stikls tam nebija sasists), sadauzītu un astotniekā sametušos riteni, radiatora režģi.
Es sapratu, ka visam tam nav nekādas jēgas. No šim lauskām samontēt Betsiju nekad vairs neizdosies.
Un tā nu es stāvēju ar hromēta metāla gabalu rokā un domāju par to, cik jauki mēs ar Betsiju kādreiz tikām pavadījuši laiku — kā viņa mani veda uz krodziņu un pacietīgi gaidīja, kad man sagribēsies uz mājām, kā mēs braucām zvejot un kā ik rudeni ceļojām uz ziemeļiem medīt briežus.
Kamēr es tur stāvēju, no kukurūzas lauka atgriezās Sleids un fermeris, bet starp viņiem, tikko vilkdams kājas, tenterēja lidotājs. Viņš izskatījās apdullis, viņa acis šķita stiklainas un mēle mežģījās. Patiesībā Sleids ar fermeri viņu vairāk nesa nekā veda.
Nonākuši līdz strupceļam, abi palaida lidotāju vaļā, un viņš smagi nolaidās zemē.
— Velns parāvis, — puisis tikai spēja nomurmināt, — vai tiešām sākuši ražot lidojošus automobiļus?
Neviens viņam neatbildēja. Toties Sleids tūdaļ uzklupa man:
— Ei, papiņ! Liec šos lūžņus mierā! Nemēģini tiem pieskarties!
— Man ir pilnas tiesības pieskarties šīm mantām, — es iebildu. — Galu galā, tā bija mana mašīna.
— Neaiztiec, es tev saku! Te kaut kas nav kārtībā. Iespējams, ka šie krāmi to palīdzēs noskaidrot, ja vien tajos neurķēsies pirms laika.
Nometis radiatora režģi, es lēnām devos atpakaļ.
Mēs visi sasēdāmies zemē un sākām gaidīt. Lidotājs jau bija cik necik atžilbis. Virs vienas acs viņam bija pāršķelta āda un uz sejas — sarecējušas asinis, bet citādi viņš, šķiet, bija vesels kā rutks. Pat palūdza cigareti. Sleids viņam piedāvāja vienu no savējām un uzšķīla uguni.
Pēc brītiņa Ernijs iekāpa policijas mašīnā un atpakaļgaitā izbrauca no strupceļa. Tad viņš atgriezās, apsēdās mums blakus un paziņoja:
— Drīz viņi būs klāt.
Par notikušo mēs nepārmijām ne vārda. Manuprāt, vīri baidījās par to runāt.
Nepagāja ne stundas ceturksnis, un fermā iebruka vai visa aviācijas bāze. Pirmā parādījās sanitārā mašīna; tajā tūlīt iesēdināja lidotāju, un, saceldama putekļu vērpetes, mašīna aizjoņoja.
Tai pa pēdām atbrauca ugunsdzēsēji, aiz viņiem — džips ar pulkvedi, aiz pulkveža džipa sekoja virkne citu, bet aiz džipiem — kravas mašīnas, pilnas ar kareivjiem. Mēs lāgā nepaspējām ne aci pamirkšķināt, kad viņi jau bija ieņēmuši visu apkārtni.
Pulkveža seja tūdaļ kļuva purpursarkana — viņš acīmredzot nejutās diezcik labi. Un tas arī saprotams. Jo kur gan dzirdēts, ka lidmašīna gaisā varētu sadurties ar automobili?
Skaļi piecirzdams kājas, pulkvedis devās tieši pie Sleida un uzbļāva viņam, Sleids atbildēja ne mazāk skaļi, un es vēl nobrīnījos, kāpēc viņi tā dusmojas viens uz otru. Taču izrādījās — nekā tamlīdzīga! Gluži vienkārši abiem bija tādas balsis, kad viņi uztraucās.
Visapkārt vīri skraidīja, nervozēja un bļaustījās, bet šī jezga neturpinājās ilgi. Iekams pulkvedis un Sleids kaut cik nomierinājās, saskrēja vesels bars kareivju, un iniciatīva pilnīgi pārgāja gaisa kara spēku rokās.
Beidzis sarunu ar Sleidu, pulkvedis pienāca pie manis.
— Tātad mašīna piederēja jums, — viņš sacīja tādā tonī, it kā es būtu šī notikuma vaininieks.
— Jā, man, un es tiesas ceļā piedzīšu no jums atlīdzību par visiem zaudējumiem. Mašīna bija pirmklasīga.
Pulkvedis blenza uz mani tā, it kā gribētu uz līdzenas vietas nosist, un pēkšņi … pazina mani.
— Pagaidiet, — viņš sacīja. — Vai tas nebijāt jūs, kas mani pirms dažām dienām apciemoja?
— Tieši tā. Es stāstīju jums par saviem skunksiem. Viens no tiem nupat vēl sēdēja vecenītē Betsijā.
— Stāstiet tālāk, — pulkvedis mani uzmundrināja.
— Lai gan pagaidām teiktais man īsti nepielec … Tikai nepūtiet pīlītes!
— Vecenīte Betsija ir mašīna, — es paskaidroju,
— un tajā sēdēja skunkss. Kad autiņā ietriecās jūsu lidmašīna, skunkss nolaidās zemē uz Betsijas spārna.
— Jūs gribat teikt, ka skunkss … spārns … ka …
— Tas it kā noplanēja, — es piebildu.
— Kaprāli, — pulkvedis uzrunāja Sleidu, — kas viņam tur ir uz birkas?
— Nieki vien, — Sleids atbildēja. — Iereibis vadīja mašīnu.
— Es gribētu viņu paņemt līdzi uz bāzi.
— Būšu jums loti pateicīgs, — Sleids bez īpašas pārliecības atbildēja.
— Tādā gadījumā ejam, — sacīja pulkvedis, un es sekoju viņam uz džipu.
Mēs iekārtojāmies uz pakaļējā sēdekļa, un kareivis, kas vadīja mašīnu, aizdrāzās kā uz ugunsgrēku. Ceļā neko daudz nerunājām. Tikai sakodām zobus, cerēdami, ka nokļūsim galā dzīvi. Tā tas bija vismaz ar mani.
Bāzē pulkvedis apsēdās pie rakstāmgalda un pamāja man, aicinādams ieņemt brīvo krēslu. Pēc tam atgāzās savā atzveltnī un ņēmās pētīt mani no galvas līdz kājām. Laime, ka neko sliktu nebiju darījis, citādi, viņa skatienu caururbts, es droši vien neizturētu un atzītos.
— Jūs te esat daudz ko sarunājis, — pulkvedis sacīja. — Iekārtojieties ērtāk un stāstiet visu vēlreiz, no paša sākuma, neizlaižot nevienu, pat vissīkāko detaļu.
Es izstāstīju visu, kā bija, un pieminēju arī dažnedažādus sīkumus, lai ieskaidrotu viņam manu viedokli, bet viņš ne reizes mani nepārtrauca, tikai sēdēja un klausījās. Nekad vēl man nebija gadījies tik pacietīgs klausītājs.
Kad biju izklāstījis visu līdz galam, viņš sataustīja uz galda piezīmju grāmatiņu un zīmuli.
— Tagad pamēģināsim pierakstīt galvenos secinājumus, — viņš sacīja. — Jūs apgalvojat, ka agrāk mašīna patvarīgi neko nav darījusi?
— Cik man zināms, ne, — es atbildēju kā pie bikts. — Bet, protams, tā varēja trenēties manas prombūtnes laikā.
— Un nekad agrāk tā nelidoja?
Es pakratīju galvu.
— Bet, kad viņa sāka darīt kā vienu, tā otru, tajā atradās šis jūsu skunkss?
— Pilnīgi pareizi.
— Un jūs apgalvojat, ka pēc katastrofas skunkss noplanējis zemē, sēdēdams uz mašīnas spārna?
— Spārns apgāzās, bet skunkss iemuka mežā.
— Vai jums neliekas savādi, ka spārns planēja, kamēr visas pārējās lauskas vienkārši nokrita zemē?
Es atzinu, ka tas tiešām ir ļoti dīvaini.
— Tagad par skunksu. Jūs apgalvojat, ka viņš murrāja?
— Un kā vēl! Prieks klausīties!
— Un luncināja asti?
— Gluži kā suns.
Pulkvedis atbīdīja bloknotu un no jauna atlaidās krēslā. Viņš salika rokas uz krūtīm, it kā gribētu apskaut sev plecus.
— No personīgās pieredzes, ko esmu uzkrājis bērnībā, likdams skunksiem slazdus, es zinu, ka šie zvēriņi nemēdz murrāt un nekad neluncina asti.
— Skaidrs, pulkvedi, — sadusmojies iebildu. — Tomēr jūsu aizdomas ir nepamatotas, jo tik ļoti piedzēries es toreiz nebiju. Biju ierāvis vienu otru malciņu, lai pakavētu sev laiku, kamēr parādīsies lidmašīna. Bet skunksu es redzēju pats savām acīm un zinu, ka tas bija tieši skunkss, un atceros, kā viņš murrāja. Mīļš zvēriņš bija, un man likās, ka esmu tara iepaticies, un viņš …
— Labs ir, — pulkvedis teica. — Viss kārtībā.
Tā mēs sēdējām un uzlūkojām viens otru. Pēkšņi
ne no šā, ne no tā viņš pasmīnēja.
— Vai zināt, es tikai nupat esmu sapratis, ka man vajadzīgs adjutants.
— Tīkotāju nav, — es tiepīgi atbildēju. — Pie reaktīvās lidmašīnas jūs mani tuvāk par ceturtdaļjūdzi nedabūsiet. Ja nu vienīgi ar sasietām rokām un kājām.
— Adjutants uz brīva līguma. Trīssimt dolāru mēnesī, turklāt pilnā valsts apgādībā.
— Visu mūžu par karadienestu vien esmu sapņojis!
— Un dzeramā, cik līdīs iekšā …
— Hm … Tas jau ir nopietnāks arguments.
Lūk, tā es kļuvu par pulkveža adjutantu.
«Viņam trūkst vismaz vienas skrūvītes,» toreiz nospriedu un, atklāti sakot, arī šobrīd tā domāju. Pulkvedim būtu bijis daudz labāk, ja viņš tai pašā dienā būtu iesniedzis atlūgumu. Bet viņš loloja kādu ideju un acīmredzot piederēja pie tiem azartiskajiem muļķiem, kuri allaž liek visu uz vienas kārts.
Parasti mēs satikām itin labi, tomēr šad un tad mums radās domstarpības. Viss sākās ar muļķīgo prasību ne uz mirkli neatstāt bāzes teritoriju. Es sacēlu traci, bet pulkvedis iespītējās.
— Ticis aiz vārtiem, kļūsi mīksts kā vasks un pie pirmās glāzītes piemuldēsi vai pusi pasaules, — viņš neatlaidīgi atkārtoja. — Bet man vajag, lai tu iekostu mēlē un turētu to aiz zobiem. Padomā pats, kāda velna pēc es pieņēmu tevi dienestā!
Par dzīvi visā visumā sūdzēties nevarēju. Rūpēties man ne par ko nevajadzēja. I pirkstu nenācās kustināt — darbu neviens no manis neprasīja. Ēdiens bija ciešams, istabu ar gultu man ierādīja, un arī attiecībā uz dzeramajiem pulkvedis turēja vārdu.
Vairākas diennaktis es viņu nedabūju redzēt. Taču reiz ieskrēju tāpat vien sasveicināties. Tikko biju pārkāpis slieksni, ienāca seržants ar papīru žūksni rokā, bāls un uzbudināts.
— Lūk, ziņojums par to automobili, ser, — viņš sacīja.
Pulkvedis paņēma papīrus un pāršķīra dažas lapas.
— Seržant, es nekā nesaprotu.
— Es arī ne, ser.
— Lūk, šī te, piemēram? … — Pulkvedis, norādīdams ar pirkstu, jautāja.
— Skaitļošanas iekārta, ser.
— Automobiļos tādu nemēdz būt.
— Tieši tā, ser, arī es saku to pašu. Bet mēs atradām vietu, kur tā bija piestiprināta pie motora.
— Piestiprināta? Varbūt piemetināta?
— Nevarētu teikt, ka piemetināta. Motora bloks un skaitļotājs veidoja it kā vienu lējumu. Tur nemana nekādu metinājuma pēdu.
— Bet vai jūs esat pārliecināts, ka tā ir skaitļošanas iekārta?
— Konelijs par to nešaubās, ser. Un attiecībā uz skaitļotājiem viņš nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Bet tādu viņš vēl nav redzējis. Apgalvo, ka šī iekārta darbojoties pēc gluži jauna principa. Un uzskata, ka tas ir visai jēdzīgs. Šis princips. Viņš saka …
— Turpiniet! — pulkvedis uzkliedza.
— Viņš saka, ka jaudas ziņā šī iekārta tūkstoškārt pārspēj mūsu labākās skaitļošanas mašīnas. Pat tādi cilvēki, kam nav sevišķi attīstīta iztēle, to mierīgi varētu dēvēt par saprātīgu.
— Kā jūs izprotat vārdu «saprātīgs»?
— Konelijs apgalvo, ka šī ierīce droši vien prot patstāvīgi spriest.
— Ak kungs! — pulkvedis iesaucās.
Brīdi viņš sēdēja, iegrimis domās. Pēc tam pāršķīra lapu un atkal norādīja uz kādu rasējumu.
— Tas ir cits bloks, ser, — seržants teica. — Pareizāk — bloka shēma. Kas tas par bloku, mēs nezinām.
— Nezināt?
— Kaut ko tamlīdzīgu mēs nekad neesam redzējuši, ser. Un mums nav ne jausmas, kādi uzdevumi šim blokam varētu būt. Tas bija saistīts ar transmisiju, ser.
— Bet šī tabula?
— Tie ir benzīna ķīmiskās analīzes rezultāti. Ar benzīnu noticis kaut kas dīvains, ser. Mēs atradām tvertni, tā bija sadauzīta un deformēta, taču mazliet benzīna tur vēl bija palicis. Un, iedomājieties, šis benzīns …
— Kas jūs pamudināja analizēt degvielas sastāvu?
— Tas vairs nav benzīns, ser. Tas ir kaut kas pavisam cits. Agrāk tvertnē noteikti bijis benzīns, bet tas pārvērties, ser.
— Tas ir viss, seržant?
Seržantam acīmredzot bija kļuvis karsti.
— Nē, ser, ir vēl kaut kas. Ziņojumā, ser, viss izklāstīts. Mums izdevās atrast lielāko daļu lausku, ser. Trūkst tikai dažu sīku detaļu. Pašlaik mēs cenšamies visu samontēt.
— Samontēt …
— To, iespējams, būtu pareizāk nosaukt par salīmēšanu, ser …
— Vai mašīna kustēsies?
— Jāšaubās, ser. Tā ir pamatīgi sakropļota. Bet, ja to izdotos samontēt visā pilnībā, mēs neapšaubāmi iegūtu pašu labāko automobili pasaulē. Spriežot pēc spidometra, vāģis nobraucis vairāk nekā astoņdesmit- tūkstošu jūdžu, bet visas detaļas ir tādā stāvoklī, it kā tas nupat būtu noripojis no rūpnīcas konveijera. Turklāt automobiļa detaļas izgatavotas no tādiem kausējumiem, kādi mums līdz šim pat sapnī nav rādījušies.
Brīdi klusējis, seržants nedroši turpināja:
— Atļaušos ziņot, ser, šī lieta šķiet aizdomīga.
— Jā, jā, — pulkvedis piekrita. — Jūs esat brīvs, seržant. Starp citu, «aizdomīga» ir pārāk maigi teikts!
Seržants pagriezās, lai ietu prom.
— Vienu mirklīti! — pulkvedis viņam uzsauca.
— Tieši tā, ser.
— Man ļoti žēl, seržant, bet jums un visai vienībai, kas norīkota pie mašīnas izpētes, aizliegts atstāt bāzes teritoriju. Es nevaru pieļaut informācijas noplūdi. Paziņojiet to saviem ļaudīm. Un, ja vien kāds mēģinās iepīkstēties, es viņu ātri apklusināšanu.
— Tieši tā, ser, — seržants sacīja un braši pielika roku pie cepures, taču sejas izteiksme viņam bija tāda, it kā viņš grasītos tepat uz vietas pārgriezt pulkvedim rīkli.
Kad seržants bija aizgājis, pulkvedis man teica:
— Eisa, ja tu kaut ko zini un klusē, bet vēlāk tas uzpeldēs un es palikšu ar garu degunu, tad, tici man, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem apgriezīšu tev sprandu.
— Sasper mani zibens, ja es …
Viņš tā jocīgi paskatījās uz mani.
— Vai tev zināms, kas tas par skunksu?
Es pakratīju galvu.
— Šis radījums nepavisam nav skunkss, — viņš teica. — Un mūsu pienākums noskaidrot, kas īsti tas ir.
— Bet šeit taču zvēriņa nav. Viņš iemucis mežā.
— Mēs viņu varētu noķert.
— Divatā?
— Kāpēc divatā? Bāzē ir divi tūkstoši kareivju.
— Bet…
— Tu domā, ka skunksa tvarstīšana viņiem nesagādās īpašu prieku?
— Apmēram tā. Uz mežu viņi varbūt ies, taču noteikti darīs visu, lai skunksu neatrastu, un nekādā ziņā jau nu necentīsies to noķert.
— Centīsies kā paipuisīši, it īpaši, ja apsolīšu viņiem prēmiju. Piecus tūkstošus dolāru.
Pēkšņi man likās, ka pulkvedis sajucis prātā.
— Tici man, — viņš sacīja, — skunkss ir šīs naudiņas vērts. Visas — līdz pēdējam centam!
Es jau teicu, cilvēks sajucis prātā.
Skunksa tvarstīšanā es nepiedalījos. Zināju, cik maz izredžu viņu atrast. Pa šo laiku viņš mierīgi varēja nokļūt aiz mūsu štata robežām vai ielīst tādā alā, kur pat dienā ar uguni neizdotos to sameklēt.
Turklāt man arī nebija nekādas vajadzības pēc pieciem tūkstošiem dolāru. Es saņēmu labu algu un varēju iedzert pēc sirds patikas.
Nākamajā rītā iegriezos pie pulkveža tāpat vien papļāpāt. Tieši tobrīd viņam bija asa saruna ar kara ārstu.
— Jums jāatsauc sava pavēle! — kaulu ievilcējs ārdījās.
— Es to nevaru atsaukt! — pulkvedis kliedza. — Man nepieciešams šis dzīvnieks!
— Vai jūs kādreiz esat redzējis ar plikām rokām noķertus skunksus?
— Nē, nekad.
— Bet man jau ir vienpadsmit gabali, — dakteris izmisis iesaucās. — Tas vairs nav paciešams.
— Kapteini, — pulkvedis atcirta, — pirms visa šī jezga beigsies, jums būs daudz vairāk par vienpadsmit skunksiem.
— Vārdu sakot, jūs pavēli neatsauksiet, ser?
— Nē.
— Tādā gadījumā es pats šai cūcībai darīšu galu!
— Kapteini! — pulkvedis saniknots uzkliedza.
— Jūs esat nepieskaitāms, — dakteris kategoriski paziņoja. — Un nekāds kara tribunāls …
— Kapteini!
Bet kapteinis neatbildēja. Viņš pagriezās, nošņirk- stināja zobus un aizgāja.
Pulkvedis palūkojās uz mani.
— Dažkārt tiešām nav viegli, — viņš nopūtās.
Jutu, ka steidzami jāsameklē skunkss, citādi pulkvedi noēdīs bez sāls.
— Un tomēr es lāgā nesaprotu, kāda velna pēc jums vajadzīgs šis zvēriņš. Gluži parasts skunkss, izņemot varbūt vienīgi to, ka viņš iemācījies murrāt.
Pulkvedis apsēdās pie galda un saspieda galvu ar plaukstām.
— Ak kungs! — viņš ievaidējās. — Ir gan cilvēki truli!
— Tas tiesa, — es tomēr nelikos mierā, — tikai nav īsti saprotams …
— Padomā pats, — pulkvedis sacīja. — Kāds ir urķējies tavā mašīnā. Tu apgalvo, ka pats to neesi darījis. Un neesi arī laidis pie mašīnas nevienu citu. Puiši, kas izpētījuši lauskas, ziņo, ka tur ir tik smal
kas un sarežģītas ierīces, kādas pie mums neviens vēl nav izgudrojis.
— Un jūs domājat, ka šis skunkss .. .
Pulkvedis trieca dūri galdā.
— Kas par skunksu! Tas ir radījums, kas tikai ārēji līdzīgs skunksam! Radījums, kas no mašīnām sajēdz vairāk par tevi, par mani un vispār vairāk, nekā jebkad sajēgs cilvēks!
— Bet šim radījumam pat roku nav. Kā tad viņš varēja paveikt to, ko jūs viņam piedēvējat?
Pulkvedis nepaspēja man atbildēt.
Ar troksni atsprāga durvis, un istabā iebruka divi sargkareivji. Viņi bija tik ļoti uzbudināti, ka aizmirsa sveicināt atbilstoši reglamenta prasībām.
— Pulkveža kungs, — viens no viņiem aizelsies iesaucās. — Pulkveža kungs, mēs atradām. Viņu pat nevajadzēja ķert. Mēs uzsvilpām, un viņš nāca mums līdzi.
Luncinādams asti un murrādams, viņiem sekoja skunkss. Viņš tūdaļ pieskrēja klāt un sāka trīties gar manām kājām. Kad noliecos un paņēmu zvēriņu rokās, tas iemurrājās tik skaļi, ka nobažījos, vai aiz pārliekas sajūsmas viņš neeksplodēs.
— Šis pats? — pulkvedis jautāja.
— Jā, tas ir viņš, — es apstiprināju.
Pulkvedis satvēra telefona klausuli.
— Savienojiet mani ar Vašingtonu! Pentagons? Man vajadzīgs ģenerālis Sānderss.
Viņš pamāja mums ar roku.
— Arā no šejienes!
— Bet, pulkveža kungs, jūs solījāt prēmiju …
— Saņemsiet! Bet tagad lasieties!
Šinī brīdī viņš izskatījās kā cilvēks, kuram tikko paziņots, ka rītausmā viņu nenošaus.
Mēs pagriezāmies kā pēc komandas «apkārt marš!» un izsoļojām no kabineta.
Pie durvīm ar šautenēm rokās mīņājās četri biedējoša izskata subjekti, tipiski Teksasas gangsteri.
— Tu, draudziņ, mums nepievērs uzmanību, — viens no viņiem sacīja. — Mēs esam tavi miesassargi.
Patiešām, tie bija mani miesassargi. Visi četri no manis neatkāpās ne soli — kurp es, turp arī viņi. Un mums līdzi tipināja skunkss. Tādēļ jau laikam tika sarīkots viss šis cirks. Es pats viņiem biju pie vienas vietas, īstais apsargājamais bija skunkss.
Bet skunkss turējās pie manis tik cieši, ka ne ar knaiblēm to neatrautu. Viņš sekoja man pa pēdām, cilpoja starp kājām, bet visbiežāk vēlējās, lai nesu viņu uz rokām vai sēdinu uz pleca. Un nepārtraukti murrāja. Vai nu bija noģidis, ka esmu viņam patiess draugs, vai arī uzskatīja mani par galīgu vientiesi.
Dzīvot kļuva grūti. Skunkss gulēja kopā ar mani, un manā istabā nakšņoja visi četri apsardzes vīri. Pat uz ateju nācās iet kopā ar skunksu, turklāt vismaz viena sarga pavadībā, bet pārējie trīs tikmēr slaistījās kaut kur tuvumā. Ne uz mirkli es nepaliku viens. Teicu viņiem, ka tā nav godīga spēle. Teicu, ka tāda rīcība ir pretrunā ar konstitūciju. Nekas nelīdzēja. Man nebija kur sprukt. Sardzes vīru bija divpadsmit, un savus pienākumus viņi veica trijās maiņās, katra pa astoņām stundām.
Vairākas dienas es neredzēju pulkvedi un nospriedu, ka tas ir ļoti dīvaini — agrāk viņam nekur nebija miera un viņš par skunksa meklēšanu vien domāja. Bet tagad, kad zvēriņš dabūts rokā, viņš par to neliekas vairs ne zinis.
Man bija pietiekami daudz brīva laika, lai pamatīgi apsmadzeņotu visu, ko pulkvedis mūsu pēdējā sarunā bija teicis: proti, ka šis skunkss nemaz nav skunkss, bet gan radījums, kas tikai līdzīgs skunksam un par šādām tādām lietām zina krietni vairāk nekā mēs. Jo ilgāk es par to domāju, jo vairāk gribējās
ticēt, ka pulkvedim taisnība. Tomēr man bija grūti aptvert, kā būtne, kurai nav pat roku, var kaut ko sajēgt no mašīnām, nemaz nerunājot par to, lai mašīnas pārveidotu.
Te pēkšņi es atcerējos, cik labi mēs ar Betsiju vienmēr bijām sapratušies, un iedomājos, ka cilvēki un mašīnas pakāpeniski tā satuvināsies, ka atradīs kopīgu valodu, un tad pat cilvēks, kuram nav roku, varēs palīdzēt mašīnai pilnveidoties. Tiesa, skaļi izrunājot šos vārdus, tie izklausās bezjēdzīgi, tomēr sirds dziļumos man šķita, ka tā tam ir jābūt, un kļuva silti no domas, ka starp cilvēkiem un mašīnām kādreiz nodibināsies īsta draudzība.
Ja prātīgi padomā, tik ļoti neiespējami tas nemaz nav.
Varbūt toreiz, kad biju iegājis krodziņā un atstājis skunksu mašīnā, viņš to apskatīja un viņam kļuva vecā dampja žēl, tāpat kā cilvēkam kļūtu žēl no mājām padzīta kaķa vai slima suņa. Un varbūt skunkss turpat uz vietas nolēma kā vien prazdams šo vāģi salabot; bet tādā gadījumā viņš itin mierīgi varēja nemanīts kaut kur nočiept arī metālu, lai sameistarotu skaitļotāju un pārējos smalkos verķīšus.
Kas zina, varbūt viņš gluži vienkārši nespēja aptvert, ka tie nav iemontēti mašīnā jau no paša sākuma. Iespējams, viņš uzskatīja, ka mašīna bez šiem verķīšiem vispār nav mašīna, bet visticamākais — nosprieda, ka Betsija ir bojāta.
Sardzes vīri izgudroja skunksam palamu «Smerde- lis». Tie, protams, bija meli, jo nekādas smakas viņam nebija, un, vispār, man reti gadījies sastapt tik rātnu, labi audzinātu zvēriņu. Es teicu sargiem, ka viņi rīkojas netaisnīgi, bet šie tikai zviedza par mani. Drīz iesauku uzzināja visa bāze, un, lai kur mēs ietu, no visām pusēm mums kliedza: «Ei, Smerdeli!»
Skunksam pret to acīmredzot nebija iebildumu, un tad arī es domās sāku dēvēt viņu par Smerdeli.
Lūk, tā es prātoju, mēģinādams sev izskaidrot, kā Smerdelis varējis salabot Betsiju un kāpēc viņš to izdarījis. Bet vienu gan nekādi nespēju aptvert — no kurienes viņš te uzradies? Domāju, domāju, bet tā arī neko neizdomāju, izņemot muļķības, par kurām beigu beigās nospriedu, ka tās jau nu ir pārāk bezjēdzīgas.
Dažas reizes mēģināju iegriezties pie pulkveža, bet seržanti un leitnanti allaž trieca mani ratā. Tad es apvainojos un nolēmu vairs neuzplīties, kamēr pulkvedis pats mani nesauks.
Vienā jaukā dienā viņš mani pasauca. Ienāku un skatos: kabinets bāztin piebāzts ar visādiem augstiem priekšniekiem. Pulkvedis tobrīd sarunājās ar kādu sirmu, negantu vecīti; deguns tam bija līks kā putna knābis, mute pilna mākslīgu zobu un uzplečos zvaigznes.
— Ģenerāli, — pulkvedis uzrunāja večuku, — atļausiet stādīt jums priekšā Smerdeļa tuvāko draugu.
Ģenerālis man pasniedza roku. Smerdelis viņam pamurrāja, sēdēdams uz mana pleca.
Ģenerālis to vērīgi aplūkoja.
— Pulkvedi, — viņš sacīja, — no sirds ceru, ka jūs nemaldāties. Pretējā gadījumā, ja kādreiz šī lieta uzpeldēs, gaisa kara spēki būs pagalam. Armija un flote par mums ņirgāsies vēl desmitiem gadu, un arī kongress nekad nepiedos mums tādu joku.
Pulkvedis krampjaini ierija gaisu:
— Varat ticēt, ser, šoreiz es nemaldos.
— Nezinu, kā jums izdevās mani pierunāt, — ģenerālis īgni noburkšķēja. — Neprātīgāku plānu grūti iedomāties!
Viņš vēlreiz palūkojās uz Smerdeli.
— Manuprāt, gluži parasts skunkss, — ģenerālis piezīmēja.
Pēc tam pulkvedis stādīja mani priekšā vairākiem citiem pulkvežiem un veselai kaudzei majoru — ar kapteiņiem, ja vien tādi tur bija, viņš neuzskatīja par vajadzīgu ķēpāties —, un visi spieda man roku, bet Smerdelis murrāja — vārdu sakot, noskaņojums bija ļoti jauks.
Viens no pulkvežiem gribēja paglaudīt Smerdeli, bet tas sāka izmisīgi spārdīties un nepārprotami rāvās pie manis. Ģenerālis teica:
— Viņš, liekas, dod priekšroku tieši jūsu sabiedrībai.
— Šis zvēriņš ir mans draugs, — es paskaidroju.
Pēc lenča pulkvedis kopā ar ģenerāli atnāca man
un Smerdelim pakaļ, un mēs visi devāmies uz angāru. Tur tagad valdīja ideāla kārtība, milzīgajā telpā atradās tikai viena reaktīvā lidmašīna, laikam no visjaunākajām. Mūs jau gaidīja vesels bars speciālistu; daži bija militārās formās, bet vairākums — civildrēbēs vai rupjos kokvilnas virsvalkos. Dažiem rokās bija instrumenti — tā es vismaz domāju, kaut gan tik savādus daiktus nekad nebiju redzējis. Visapkārt bija novietots milzums dažnedažādu aparātu.
— Bet tagad, Eisa, — pulkvedis teica, — iekāp šai reaktīvajā lidmašīnā kopā ar Smerdeli.
— Kas man tur jādara? — es vaicāju.
— Nekas. Tāpat vien pasēdi. Tikai neko neaiztiec. Citādi tu mums visu sabojāsi.
Man likās, šī lieta nav tīra, un vienu brīdi es svārstījos.
— Nebaidieties, — ģenerālis mani mierināja. — Jums nekas nedraud. Droši kāpiet iekšā un sēstie- ties.
Tā es ari darīju, un iznāca pavisam muļķīgi. Ierāpos tanī vietā, kur jāsēž pilotam, un atlaidos viņa sēdeklī; ir nu gan vietiņa! Visapkārt rēgojās visādas velnišķības, kaut kādi aparāti un neredzēti rīki. Es neuzdrīkstējos ne pakustēties, tik ļoti baidījos nejauši kaut ko aizskart — jo tad, dievs vien zina, kas tad būtu varējis notikt.
Vārdu sakot, iekāpu, apsēdos, labu brīdi, kavēdams laiku, blenzu uz visām šīs ērmībām un minēju, kādai vajadzībai katra varētu kalpot, taču izdomāt kaut ko jēdzīgu man tā arī neizdevās.
Galu galā, kad biju apskatījis visu jau simto reizi, sāku lauzīt galvu, ko vēl varētu uzsākt, jo darba nebija it nekāda un garlaicība bendēja mani vai nost. Bet tad atcerējos, kādu naudiņu man šeit bleķo, cik daudz bezmaksas dzeramā dod, un nodomāju, ka šo labumu dēļ var sēdēt krēslā, kamēr tas izdils.
Bet Smerdelis it nekam nepievērsa uzmanību. Iekārtojās man uz ceļiem un iemiga — vismaz tā man likās. Viņš jau nu neies sevi apgrūtināt, tas bija skaidrs. Augstākais laiku pa laikam atvēra vienu aci vai pakustināja ausi.
No sākuma es par to nedomāju, bet, kad biju nosēdējis tur stundu vai nedaudz vairāk, man pēkšņi ienāca prātā, kāda velna pēc mūs abus ar Smerdeli iestūķēja šai lidmašīnā. Viņi laikam cerēja, ka Smerdelis pažēlos arī lidmašīnu un atkārtos to pašu numuru, ko bija izstrādājis ar Betsiju. Bet, ja viņi tiešām gaida ko tādu, es spriedu, tad noteikti paliks ar garu degunu: Smerdelis taču nekā nedarīja, tikai saritinājās kamoliņā un gulēja.
Tā mēs nosēdējām vairākas stundas, līdz beidzot mums teica, ka varam izkāpt.
Operācija «Skunkss» — tā viņi sauca šo ļembastu — bija sākusies. Pārsmieties var, ja padomā, kādus gan nosaukumus neizgudro kara aviācija!
Šis muļķīgais karuselis griezās vairākas dienas. No rīta mēs ar Smerdeli cēlāmies, dažas stundas sēdējām lidmašīnā, tad ieturējām pusdienas un atkal tupējām pilota sēdeklī. Smerdelis pret to neiebilda. Viņam bija vienalga, kur sēdēt. Un viņš tik vien zināja, kā man uz ceļiem saritināties kamolā un piecas minūtes vēlāk jau mierīgi snaust.
Cik varēju spriest, vezums nekustējās no vietas, bet ģenerālis, pulkvedis un civilie speci ar katru dienu iekarsa aizvien vairāk un vairāk. Bija redzams, ka viņiem nāvīgi gribas patrīt mēles, tomēr viņi cietās un klusēja.
Darbs, jādomā, nebeidzās arī tad, kad mēs ar Smerdeli gājām prom. Katru vakaru angārā spīdēja gaisma, speciālisti rāvās vaiga sviedros, un sargi stāvēja apkārt ik uz soļa.
Vienā jaukā dienā reaktīvo lidmašīnu, kurā mēs bijām sēdējuši, izstūma no angāra un tās vietā nolika citu; viss sākās no gala. Un atkal nenotika nekas. Taču atmosfēra šai angārā bija tādā mērā nokaitēta, ka, likās, kuru katru mirkli te var izcelties ugunsgrēks.
Līdz pat šim brīdim netieku gudrs, kas īsti tur vakaros darījās.
Pakāpeniski sasprindzinājums pārņēma visu bāzi, un, jo tālāk, jo neticamākas lietas tur notika. Jums pat sapnī nebūs rādījusies karaspēka daļa, kur visi tik veicīgi kustētos. Ieradās celtnieku brigāde un sāka būvēt jaunus korpusus, bet, tiklīdz tie bija gatavi, tajos novietoja kaut kādas mašīnas. Atbrauca aizvien jauni un jauni cilvēki, un itin drīz bāze sāka atgādināt iztramdītu skudru pūzni.
Reiz devos pastaigāties (sardzes vīri no manis neatkāpās ne soli) un ieraudzīju kaut ko tādu, ka gribot negribot nācās izbolīt acis. Visu bāzi apjoza ar četrus metrus augstu sētu, ko vainagoja dzeloņstiepļu pinumi. Bet šaipus sētas bija tik daudz sargu, ka viņi gandrīz vai mina cits citam uz papēžiem.
No pastaigas atgriezos galīgi pārbijies, jo redzētais nepārprotami liecināja, ka esmu ievilkts tumšā un bīstamā pasākumā.
Līdz šim biju pārliecināts, ka visu šo notikumu vienīgais vaininieks ir pulkvedis, kas pārāk centās izdabāt priekšniecībai un tagad nekādi nespēj izstrēbt paša ievārīto putru. Man bija pulkveža ļoti žēl: ģenerālis, spriežot pēc ģīmja, piederēja pie tiem tipiem, kas ļauj sevi vazāt aiz deguna tikai līdz zināmam laikam, bet pēc tam — knakt! — un cilvēku nožmiedz kā blakti.
Tanīs dienās betonēta skrejceļa vidū sāka rakt milzīgu bedri. Aizgājis apskatīt rakumu, aiz brīnumiem iepletu acis. Bija labs un līdzens betona skrejceļš, kas maksāja bargu naudu, bet nu tanī raka tādu bedri, it kā gribētu uzbūvēt peldbaseinu dziļjūras nezvēriem. Mēģināju vienam otram pajautāt, kas par lietu, taču cilvēki, ko uzrunāju, vai nu paši nekā nezināja, vai ari zināja, bet turēja mēli aiz zobiem.
Mēs ar Smerdeli joprojām diendienā dirnējām lidmašīnās. Nu jau sestajā pēc kārtas. Bet nekas nemainījās. Es sēdēju un garlaikojos līdz apstulbumam, bet Smerdelis, šķiet, neko nebēdāja.
Kādu vakaru pulkvedis bija licis seržantam pateikt, ka vēlas mani redzēt.
Iegāju viņa kabinetā, apsēdos un noliku Smerdeli uz rakstāmgalda. Tas izstiepās uz pulētās galda virsmas un sāka lūkoties te uz pulkvedi, te uz mani.
— Eisa, — pulkvedis sacīja, — manuprāt, viss ir kārtībā.
— Jūs gribat teikt, ka esat panākuši, ko gribējāt?
— Mēs esam panākuši neapstrīdamu pārākumu gaisā. Esam aizsteigušies priekšā citām valstīm vismaz par desmit, ja ne par simts gadiem — atkarībā
no tā, kādā mērā mums izdosies apjēgt iegūto informāciju. Katrā ziņā tagad neviens mūs vairs nepanāks.
— Bet Smerdelis taču nekā nedarīja, tikai gulēja!
— Darīja gan, — pulkvedis iebilda, — viņš pamatīgi rekonstruēja katru lidmašīnu. Turklāt dažos gadījumos izmantoja gluži neizprotamus principus, bet varu likt galvu ķīlā, ka paies kāds laiciņš un mēs tos sapratīsim. Citos gadījumos izmaiņas bija tik vienkāršas un lietderīgas, ka taisni jābrīnās, kā mums pašiem kaut kas tamlīdzīgs jau sen nebija ienācis prātā.
— Pulkvedi, kas šis Smerdelis īsti ir?
— Nezinu.
— Bet jums taču ir kaut kādas aizdomas!
— Neapšaubāmi. Diemžēl tās ir tikai aizdomas, ne vairāk. Man bail pat ieminēties par tām.
— Es tik viegli neesmu iebiedējams.
— Nu tad labi … Patiesību sakot, uz visas zemeslodes nav nekā līdzīga Smerdelim. Liekas, viņš ir no citas planētas, varbūt pat no citas zvaigžņu sistēmas. Kā viņš pie mums atlidojis un kādā nolūkā, man nav ne jausmas. Iespējams, ka viņa zvaigžņu kuģis ir avarējis, bet Smerdelis iekāpis glābšanas kuterī un nolaidies uz Zemes.
— Bet ja viņam bijusi raķete …
— Mēs esam izķemmējuši visu apkārtni daudzu jūdžu rādiusā.
— Un nekā neatradāt?
— Nekā, — pulkvedis teica.
Sagremot tādu ideju bija pagrūti, bet es ar to tiku galā. Un tad pēkšņi man iešāvās prātā kāda doma.
— Pulkvedi, — sacīju, — spriežot pēc jūsu vārdiem, Smerdelis kaut ko izdarījis ar lidmašīnām un tās kļuvušas pat labākas par jaunām. Bet kā viņš to varēja, ja viņam nav roku un viņš tikai gulēja un ne reizes nekam nepieskārās?
— Un kā tu pats domā? — pulkvedis atjautāja. — Esmu uzklausījis visādus minējumus. No tiem tikai viens nav gluži bez jēgas, un arī tas lielā mērā ir pievilkts aiz matiem. Es domāju telekinēzi.
Ir nu gan vārdiņš!
— Ko tas nozīmē, pulkvedi?
Ar šo vārdu man gribējās pārsteigt puišus krodziņā, protams, ja vien kādreiz tur nokļūšu, un tad jau, protams, to vajadzēja pieminēt īstajā vietā.
— Telekinēze ir priekšmetu pārvietošana ar domu spēku, — pulkvedis paskaidroja.
— Bet Smerdelis taču neko nepārvietoja, — es iebildu. — Visas jaunās iekārtas Betsijā un lidmašīnās radās it kā no iekšienes, no ārpuses neviens tur neko nebija aizticis.
— Telekinēze neizslēdz arī tādu iespēju.
Es domīgi pašūpoju galvu.
— Bet man liekas, viss noticis citādi.
— Klāj vaļā, — pulkvedis nopūtās. — Uzklausīsim arī tavu teoriju. Nesaprotu, kāpēc tev jābūt izņēmumam.
— Manuprāt, Smerdelim, tā sacīt, ir viegla roka uz mašīnām. Zināt, kā dažiem cilvēkiem mēdz būt viegla roka uz augiem, un, redz, viņam …
No saraukto uzacu apakšas pulkvedis uzmeta man ilgu, caururbjošu skatienu, pēc tam lēni nolieca galvu.
— Es saprotu, ko tu gribēji teikt. Jaunus mezglus un detaļas neviens mašīnās neielika un nepārvietoja. Tās itin kā organiski izauga.
— Jā, apmēram tā. Varbūt viņš prot atdzīvināt mašīnas un nemitīgi tās uzlabo, pieaudzējot aizvien jaunas un jaunas detaļas, lai mašīnas kļūtu laimīgākas un paaugstinātu savu lietderības koeficientu.
— Tavā izklāstījumā tas skan muļķīgi, — pulkvedis nomurmināja. — Bet vispār jēgas te ir krietni vairāk nekā visos pārējos spriedelējumos. Cilvēks strādā ar mašīnām — es runāju par īstām mašīnām — kādus simt vai augstākais divsimt gadus. Ja ar tām pastrādātu desmittūkstoš vai miljons gadu, tavi vārdi varbūt nemaz neizklausītos muļķīgi.
Mēs ilgi klusējām, bija jau iestājusies krēsla, bet abi arvien vēl domājām un laikam gan par vienu un to pašu. Par melno bezdibeni, kas no visām pusēm apņem Zemi, un par to, kā Smerdelis šķērsojis izplatījumu. Mēs centāmies iztēloties pasauli, no kuras viņš varētu būt ieradies, cēloņus, kuru dēļ bija šķīries no savas dzimtenes, nelaimes, kas viņu piemeklējušas melnajā bezdibeni un spiedušas meklēt patvērumu uz Zemes.
Un droši vien domājām arī par to, kāda likteņa ironija šo radījumu aizvedusi uz planētu, kur viņš atgādina zvēriņu, no kā visi cenšas turēties pēc iespējas tālāk.
— Vienu gan es nekādi nespēju saprast, — pulkvedis pēc brīža ierunājās. — Proti, kālab viņš uzņēmies tādas klapatas? Kāpēc viņam tā jāpūlas mūsu dēļ?
— Viņš rūpējas nevis par mums, bet par lidmašīnām, — es atbildēju. — Viņam to ir žēl.
Durvis atvērās, un, skaļi piecirzdams kājas, ienāca ģenerālis. Viņš triumfēja. Istabā jau bija sabiezējusi tumsa, un viņš diezin vai mani ieraudzīja.
— Atļauja saņemta! — vecais priecīgi paziņoja.
— Kuģis pienāks rīt. Pentagons neiebilst.
— Ģenerāli, — pulkvedis teica, — mēs pārāk steidzinām notikumus. Laiks radīt kaut kādu pamatu, uz kura balstoties mēs varētu apjēgt visbūtiskāko. Līdz šim mēs grābām ciet visu, kas gulēja virspusē. Mēs izmantojām šo zvēriņu tā, ka lai izput. Ieguvām kolosālu informāciju …
— Bet ne to, kas mums vajadzīga! — ģenerālis no- rēcās. — Līdz šim mēs tikai eksperimentējām. Taču informācijas par A-kuģi mums nav. Bet tieši tā mums ir visvairāk nepieciešama.
— Gluži tāpat mums nepieciešams izprast šo radījumu. Izprast, kā viņš visu to dara. Ak, kaut mēs varētu ar viņu aprunāties …
— Aprunāties! — ģenerālis sadusmojās.
— Jā, aprunāties! — pulkvedis nenobijās.
— Skunkss visu laiku murrā. Varbūt tas ir sazināšanās līdzeklis. Kareivji, kas viņu atraduši, tikai iesvilpās, un viņš tiem sekoja. Tas jau savā ziņā bija kontakts. Būtu mums kaut piliens pacietības …
— Mums nav laika tādai greznībai kā pacietība, pulkvedi.
— Bet, ģenerāli, nevar taču ņemt un izspiest viņu kā citronu. Šis radījums jau tā ir ļoti daudz darījis mūsu labā. Atmaksāsim viņam kaut vai ar mazumiņu. Starp citu, viņš izrāda neparastu pacietību — gaida, kamēr nodibināsim ar viņu kontaktu, un cer, ka agri vai vēlu atzīsim viņu par saprātīgu būtni!
Abi kliedza; par manu klātbūtni pulkvedis droši vien bija pavisam aizmirsis. Man kļuva neērti. Pastiepu Smerdelim roku, viņš uzlēca man uz pleca, es klusītiņām uz pirkstgaliem šķērsoju kabinetu un nemanīts izgāju ārā.
Tonakt es gulēju gultā, bet Smerdelis bija saritinājies kamolā uz segas man pie kājām. Četri sardzes vīri sēdēja klusi kā peles, kas kuru katru brīdi gaida runča ierašanos.
Kad pārcilāju prātā, ko pulkvedis bija ģenerālim teicis, manī pamodās līdzjūtība pret Smerdeli. Iedomājos, cik tas būtu drausmīgi, ja cilvēku pēkšņi izmestu skunksu pasaulē, kuras iemītniekiem par viņu nebūtu nekādas daļas; skunksus interesētu varbūt vienīgi tas, ka šī savādā, divkājainā būtne prot rakt tik dziļas un gludas alas, kādas viņiem nav gadījies redzēt, turklāt dara to ļoti ātri. Un, lūk, cilvēkam liek rakt alu pēc alas, un, jo ražīgāk viņš strādā, jo mazāk laika atliek skunksiem, lai pamēģinātu cilvēku saprast, lai sazinātos ar viņu vai viņam palīdzētu.
Tā es gulēju, žēlodams Smerdeli, un bēdājos, ka nekādi nespēju viņam līdzēt. Bet tad viņš palīda zem segas, es atbrīvoju roku, cieši pieglaudu viņu sev klāt, un viņš klusītēm iemurrājās. Beidzot mēs iemi- gām.
Nākamajā dienā parādījās A-kuģis, pēdējais no trim uzbūvētajiem, bet arī tas vēl bija eksperimentāls. Kuģis atgādināja aizvēsturisku nezvēru; mēs stāvējām prāvā attālumā no apsardzes vīru ķēdes un skatījāmies, kā tas, veikli manevrēdams, ar pakaļgalu nolaidās milzīgajā ūdens baseinā.
Pa trapu nokāpa kuģa apkalpe — nekaunīgu zaļknābju bars. Viņiem pakaļ aizsūtīja motorlaivu.
No rīta mēs devāmies uz kuģi. Es sēdēju motorlaivā kopā ar ģenerāli un pulkvedi, un, kamēr laiva šūpojās pie trapa, viņi atkal paspēja sastrīdēties.
— Joprojām uzskatu, ka tas ir riskanti, — pulkvedis sacīja. — Viena lieta — niekoties ar reaktīvajām lidmašīnām, pavisam cita lieta — atomkuģis. Ja Smerdelim ienāks prātā urķēties reaktorā …
Ģenerālis caur sakniebtām lūpām norūca:
— Jāriskē! Citas izejas nav.
Pulkvedis paraustīja plecus un devās augšup pa trapu. Ģenerālis pamāja man, un mēs kopā ar Smerdeli uzkāpām augšā. Ģenerālis noslēdza mūsu procesiju.
Agrāk mēs ar Smerdeli sēdējām lidmašīnā divatā, bet šeit, kuģī, atradās vesela tehniķu brigāde. Vietas pietika visiem, acīmredzot tehniķi tikai tādējādi varēja izdibināt, ko īsti Smerdelis paveic darba laikā. Kolīdz ķērāmies pie A-kuģa, viņiem uzreiz radās vajadzība noskaidrot visu līdz pēdējam sīkumam.
Es apsēdos pilota krēslā, Smerdelis saritinājās man klēpī. Pulkvedis kādu brīdi pabija kopā ar mums, taču drīz vien aizgāja.
Labu laiku es nervozēju. Viedoklis, ko pulkvedis bija izteicis ģenerālim, likās visai saprātīgs. Taču, kad bija pagājusi diena un nekas sevišķs nenotika, sāku pamazām domāt, ka pulkvedis varēja kļūdīties.
Tā tas turpinājās četras dienas, un es pamazām pieradu. Pārstāju nervozēt. Uz Smerdeli var paļauties, nemitīgi sev atkārtoju. Viņš nedarīs neko tādu, kas mums varētu kaitēt.
Tehniķi izskatījās moži, no ģenerāļa sejas nenozuda smaids: spriežot pēc visa, Smerdelis attaisnoja viņu vispārdrošākās cerības.
Piektajā dienā, kad ar motorlaivu braucām uz kuģi, pulkvedis teica:
— Šodien beidzam.
Biju priecīgs to dzirdēt.
Mēs jau gatavojāmies doties pusdienas pārtraukumā, kad notika kaut kas neizprotams. Precīzi nepateikšu, kā tas viss iznāca, — bet pēkšņi man galvā radās drausmīgs juceklis. Likās, ka atskanējis spalgs kliedziens, lai gan patiesībā neviens i nedomāja kliegt. Es piecēlos kājās, tad no jauna atslīgu sēdeklī. Kāds iekliedzās vēlreiz.
Es zināju, ka tūlīt notiks kas šaušalīgs. Es to jutu ar visām iekšām. Jutu, ka ar skubu jālaižas prom. Mani pārņēma bailes, stindzinošas, nekontrolējamas bailes. Bet cauri šīm bailēm, un tām par spīti, atcerējos, ka nedrīkstu bēgt. Jāpaliek — par to taču man maksāja naudu! Iekrampējos sēdekļa rokturos un pret savu gribu paliku.
Un tad negaidīti mani pārņēma paniskas šausmas. Te nu neko vairs nevarēja līdzēt. Tikt galā ar tām man nebija spēka. Es pielēcu no krēsla tā, ka Smerdelis nokrita uz grīdas. Kaut kā aiztenterēju līdz durvīm, ar pūlēm atvēru tās un atskatījos.
— Smerdeli! — pasaucu.
Mirkli svārstījies, devos atpakaļ kajītē, lai paņemtu zvēriņu, bet pusceļā man atkal uznāca tik drausmīgas bailes, ka pagriezos un, pat lāgā neredzēdams ceļu, aizjozu prom.
Kūleniski noripojis pa kāpnēm lejā, sadzirdēju pārbiedētu ļaužu brēcienus un kāju dipoņu. Tanī brīdī es sapratu, ka tas viss man nebija rēgojies un ka nebūt neesmu gļēvulis — kaut kas patiešām nebija kārtībā.
Kad nokļuvu līdz lūkai, pie tās jau drūzmējās pūlis; ļaudis grūstīdamies skrēja lejā pa trapu. No krasta šurp drāzās vairākas motorlaivas. Kāds no trapa ielēca tieši ūdenī un mēģināja glābties peldus.
Pa lidlauku ūdens baseina virzienā, cita citu apdzī- damas, joņoja sanitārās un ugunsdzēsības mašīnas, bet pār jaunajām ēkām, kas bija uzceltas operācijas vajadzībām, gaudoja sirēna — izmisīgi kā kaķis, kuram kāds uzminis uz astes.
Ielūkojos apkārtējo cilvēku sejās. Tās bija sasprindzinātas un bālas; man kļuva skaidrs, ka visi pārbijušies ne mazāk par mani, bet es nez kāpēc šai mirklī pat nedaudz nomierinājos.
Cilvēki joprojām kūleņoja lejup pa trapu un lēca ūdenī; esmu stingri pārliecināts: ja kāds vērotu viņus ar hronometru rokā un atzīmētu rezultātus, tad būtu pārspēti visi pasaules rekordi peldēšanā.
Es piebiedrojos tiem, kas gaidīja motorlaivas, taču, atcerējies Smerdeli, atstāju rindu un metos atpakaļ. Kad biju uzkāpis līdz trapa vidum, no manas drosmes nepalika ne vēsts, un es neriskēju iet tālāk. Visjocīgākais ir tas, ka nevaru paskaidrot, kas īsti mani tik ļoti sabiedēja.
Viens no pēdējiem iekāpu motorlaivā, kas bija tādā mērā pārslogota, ka tik tikko spēja aizvilkties līdz krastam.
Te kā negudrs ārdījās kara ārsts, kas prasīja, lai visus peldētājus nekavējoties nosūta uz dezaktivizā- ciju. Visapkārt skraidīja un kliedza cilvēki, ar rūcošiem motoriem stāvēja ugunsdzēsības mašīnas, un joprojām izmisīgi gaudoja sirēna.
— Atpakaļ! — kāds iebļāvās. — Skriešus! Visi atpakaļ!
Un visi, protams, aizļepatoja kā spoka pārbiedēts aitu bars.
Piepeši mūsu bungādiņas vai pārplēsa neaprakstāms kauciens. Mēs atskatījāmies.
No ūdenskrātuves centra lēni slīdēja augšup atomkuģis. Zem tā verda un mutuļoja ūdens. Lēni un gra
ciozi, bez mazākā satricinājuma kuģis pacēlās gaisā un uzšāvās debesīs. Viens mirklis — un tas bija pazudis.
Pēkšņi es aptvēru, ka visapkārt valda nāves klusums. Neviens neuzdrošinājās ne pakustēties. Visi aizturēja elpu. Tikai stāvēja un nenovērsa acis no debesīm. Sirēna sen bija apklususi.
Es jutu, ka mani kāds satver aiz pleca. Tas bija ģenerālis.
— Kur Smerdelis? — viņš vaicāja.
— Negribēja nākt man līdzi, — es atbildēju, juzdamies kā pēdīgais nelietis. — Bet atgriezties un iznest viņu no kuģa man bija bail.
Ģenerālis spēji pagriezās un enerģiski aizsoļoja uz lidlauka otru galu. Es metos viņam pakaļ, pats nezinādams, kāpēc. Viņš kāpināja tempu, tad sāka skriet, un es lēkšoju viņam līdzi.
Kā viesulis mēs iebrāzāmies operatīvajā korpusā un, pārlēkdami vairākus pakāpienus reizē, uzskrējām radara stacijā.
Ģenerālis ierēcās:
— Notvērāt?
— Jā, ser, pašlaik mēs to neizlaižam no ekrāna.
— Labi, — ģenerālis, smagi elsdams, noteica. — Lieliski. Viņš ir jānotriec par katru cenu. Ziņojiet kursu!
— Taisni pret zenītu, ser. Un joprojām ceļas augšup.
— Attālums?
— Apmēram piectūkstoš jūdžu, ser.
— Nevar būt! — ģenerālis uzbrēca. — Kuģis nespēj lidot kosmosā!
Viņš pagriezās un uzgrūdās man virsū.
— Nost no ceļa!
Kāpnes dimdēja vien, kad viņš pa tām skrēja lejup.
Pēc viņa arī es nokāpu lejā, taču, izgājis ārā, devos uz pretējo pusi. Drīz pagāju garām administratīvajam korpusam, pie kura ieejas stāvēja pulkvedis. Man negribējās tur uzkavēties, bet viņš mani pasauca.
— Viss beidzies labi, — pulkvedis teica.
— Es gribēju viņu aizvest, — mēģināju taisnoties, — bet viņš neparko nenāca.
— Dabiski. Bet kā tu domā, kas mūs sabiedēja?
Pārcilāju prātā visu notikušo un atradu tikai vienu
izskaidrojumu:
— Smerdelis …
— Protamsl Viņš droši vien tikai gaidīja izdevību dabūt rokā kaut ko līdzīgu A-kuģim un to pielāgot lidojumam kosmosā. Bet vispirms viņam vajadzēja tikt vaļā no mums, tāpēc viņš mūs izdzina.
Par to es arī jau biju domājis.
— Tātad viņš tomēr ir rada skunksiem.
— Kā tā? — pulkvedis pašķielēja uz mani.
— Es visu laiku nevarēju samierināties ar viņa iesauku. Man likās, tā ir netaisnība: nekādas smakas un pēkšņi — Smerdelis! Bet nu rādās, ka smaka viņam tomēr bija — jūs droši vien būtu teicis, ka tā ir domu smaka — un turklāt tik stipra, ka visi aizmuka no kuģa.
Pulkvedis pamāja ar galvu:
— Tik un tā esmu priecīgs, ka viņam tas izdevās.
Viņš pacēla acis pret debesīm un ilgi lūkojās tālē.
— Arī es esmu priecīgs, — atzinos.
Tiesa, es tomēr jutos nedaudz aizvainots. Smerdelis varēja vismaz atvadīties no manis. Uz Zemes viņam labāka drauga nebija, un tas, ka viņš mani izdzina ārā no kuģa tāpat kā visus pārējos, likās tīrā cūcība.
Patlaban man vairs tā neliekas.
Es joprojām nezinu, no kura gala jāķeras klāt pie uzgriežņu atslēgas, bet tagad man ir jauna mašīna,
kas iegādāta par naudu, ko nopelnīju aviācijas bāzē. Starp citu, šī mašīna prot braukt gluži patstāvīgi, vai, pareizāk, prast jau nu prot, bet dara to tikai klusos lauku ceļos. Ja kustība ir kaut cik dzīvāka, tā parasti zaudē dūšu. Katrā ziņā līdz vecenītei Betsijai tai vēl tālu!
Tiesa, novērst šos trūkumus es varētu viens un divi. Par to pārliecinājos kopš tā mirkļa, kad mana jaunā mašīna pārlēca pāri kokam, kas bija nogāzies šķērsām šosejai. Jā, Smerdelis šo to man atstājis piemiņai: es, piemēram, jebkuru mašīnu varu pārvērst par lidojošu. Tikai negribu ar to ķēpāties. Un man nav ne mazākās vēlēšanās, lai ar mani apietos tā, kā ar Smerdeli.