Es ciest nevaru aparātu, ko sauc par telefonu.
Sevišķi es neciešu viņa zvanīšanu.
Es baidos, kad viņš zvana līdzās man.
Bet, ja viņš iezvanās tieši tad, kad es iedomājos — tūlīt viņš, nolādētais, sāks zvanīt, — man kļūst pavisam nelabi. īsi sakot, viņš kaitīgi iedarbojas uz manu psihi. Daudz netrūkst, un var vai sajukt prātā. Un, pats galvenais, viņš vienmēr zvana tik draudīgi! Dažkārt es nemaz nepaceļu klausuli, un tad viņš plosās, zvana vienā zvanīšanā kā vājprātīgs: «Paņem klausuli, paņem, paņem, tūlīt pat paņem, vai dzirdi — tūlīt pat! …» Visdīvainākais ir tas, ka cilvēkam, kurš zvana, nav absolūti nekādas nozīmes — jo zvana nevis tas vai cits cilvēks, bet tieši pats telefons, aparāts, kas pārvērties dzīvā būtnē, kaprīzā melnā briesmonī uz galda stūra.
Labi vēl, ka esmu arhitekts projektētājs un strādāju mājās. Ja es būtu kalpotājs, telefona nepārtrauktā ālēšanās kantori mani noteikti būtu novedusi līdz nervu sabrukumam.
Un, kad mana sieva pavēstīja, ka gribot iegādāties fonoskatu, es vai palēcos.
— Ko vēl ne! — es teicu. — Es negribu, ka citi redzētu mūsu intīmo dzīvi! Mani nervi to neizturēs!
— Kādas muļķības! — sieva aizkaitināta attrauca. — Visi paziņas, visi kaimiņi jau sen ir iegādājušies fonoskatus. Jā, jā, gan kaimiņi pa labi, gan pa kreisi, gan arī tie, kas dzīvo virs mums … Bet tu vēl te tielējies! Padomā tikai — novēros tavu intīmo dzīvi! Ja tu esi patērētājs ar augstu dzīves līmeni, šādas neērtības ir neizbēgamas. Bet tie taču ir sīkumi. Un vispār, mūsdienās nav tādu cilvēku, kuri pret telefonu izturētos noraidoši. Tu esi izņēmums. Es vēl varētu tevi saprast, ja tu būtu večuks. Taču 31 gada vecumā tas liecina par psihisku slimību, par kādu īpašu psihes formu. Tev derētu aiziet pakonsultēties pie ārsta psihoanalītiķa …
Neko teikt, ir gan laiki pienākuši! Apietas ar tevi kā ar jukušu. Tas tik būs numurs, ja mana paša sieva nosūtīs sludinājumu ar savu personisko parakstu avīzei, nodaļai «Neatliekama palīdzība cietējiem»: tā un tā, mans vīrs mocās ar telefonofobiju … Pēc drūmām pārdomām man atlika tikai viens: doties uz telefona centrāli abonēt fonoskatu.
Fonoskats — telefons ar teleekrānu — ienāca mūsu sadzīvē pirms pieciem sešiem gadiem. Tā ir tāda pretīga ierīce: vertikāls panelis ar telefona klausuli, panelī iemontēta telekamera, kineskops un dinamiskais skaļrunis.
Agrāk par šādu ierīci varēja lasīt fantastiskajā literatūrā. Rakstnieki fantasti, kuri, kā jau tas viņiem pieklājas, vienmēr izdomā visādas blēņas, iemānīja lasītājam arī šos aparātiņus, nosaucot tos gan par te- letelefoniem, gan videofoniem, bet dažkārt pat vēl dīvaināk. Taču, kad aparāts patiešām bija izgudrots un izplatījies, visi sāka to saukt par fonoskatu. Sākumā to izmantoja vienīgi valsts iestādēs un lielās tirdzniecības firmās. Bet pēc tam kāds uzņēmīgs darbonis ierīkoja fonoskatu savā dzīvoklī, un ar to ari sākās — ikviens, kurš sevi uzskatīja par kārtīgu cilvēku, domāja, ka viņa pienākums ir iegādāties šo aparātu.
Nezinu, varbūt pirmais, kurš savās mājās ierīkoja fonoskatu, nemaz nebija darbonis. Drīzāk jau tas būs bijis nevis darbonis, bet gan kāds ekshibicionists vai briesmīgs snobs. īsi sakot, lai kas viņš ari būtu bijis, ar īpaši attīstītu prātu viņš nebūs izcēlies. Padomājiet paši: ja tu esi pirmais, tad kurš gan tev zvanīs un kam lai zvanītu tu pats?
Gluži tāpat bija ar parasto telefonu. Pirmais cilvēks, kurš sev mājās ierīkoja šo aparātu, arī neva-: rēja to izmantot, lai sazinātos ar saviem paziņām.
Tam gan vairs nav nekādas nozīmes, jo tas viss taču Ir pagātne. Es jau arī pats nenoliedzu zināmas ērtības, kuras sniedz fonoskats. Pēdējā laikā, kaut gan ļoti reti, es dažkārt pat nožēloju, ka man pašam nav fonoskata. Tieši tāpēc es arī nesāku sievas vēlmei nopietni pretoties un devos uz telefona centrāli.
Manas profesijas īpatnība ir tā, ka man bieži nākas tikties ar pasūtītājiem un atrādīt tiem rasējumus. Protams, telefons šim nolūkam neder, pa telefonu nevienam neko neparādīsi. Tiesa, vēl pastāv fototelegram- mas. Taču, ja pasūtītājs rasējumā neorientējas, arī no tām ir maz labuma. Tādos gadījumos nākas dzīties pie viņa, lai visu izskaidrotu un izrādītu. Grozies kā gribi, fonoskats šim nolūkam ir kā radīts — var gan parādīt, gan pastāstīt. Lielākā daļa arhitektu projektētāju fo- noskatus lieto jau sen.
Es to visu lieliski saprotu, taču, līdzko iedomājos, ka mani var izsaukt pie aparāta visnepiemērotākajā brīdī — vai nu tad, kad es ēdu vai esmu cieši aizmidzis, vai arī kādā citā tikpat nepiemērotā brīdī —, man uzmācas briesmīga grūtsirdība.
Lūk, šādu divējādu izjūtu pārņemts, es pārkāpu greznās telefona centrāles ēkas slieksni.
Telpā aiz pults sēdēja moderna meiča un, turēdama rokā klausuli, klusu ķiķināja. Galvu viņa nepacēla — acīmredzot pultī bija iemontēts miniatūrs fo- noskata ekrāniņš. No pastiprinātāja skanēja klusināts bass.
— Es gribu abonēt fonoskatu, — es teicu.
Meiča, neatņemdama klausuli no auss, sapīkusi ar
zodu norādīja uz paziņojumu, kas karājās pie sienas viņai aiz muguras.
«Visi, kas vēlas abonēt bjūtifonus, tiek lūgti doties pa pirmā stāva gaiteni līdz galam, pēdējās durvis pa labi,» es izlasīju.
No meičas aiz pults izstrāvoja birokrātisma vēsmas, kuru pavadīts es aizsoļoju līdz garā, plašā gaiteņa pašam galam. Pa labi bija durvis ar uzrakstu «Pieņem pasūtījumus uz bjūtifoniem». Es pagrūdu durvis.
Pieņemšanas telpā uz gara sola gaidīja vairāki cilvēki, acīmredzot pasūtītāji. Aiz galda iepretim durvīm kā uz troņa sēdēja bāls jauns vīrietis ļaunām acīm.
Man nācās gaidīt savu kārtu veselu stundu.
— Es vēlētos abonēt fonoskatu, — es teicu, apsēzdamies pie viņa galda.
Ļaunās acis iezvērojās.
— Piedodiet, kā jūs teicāt?
— Ak jā, atvainojiet … Es gribēju teikt — bjūti- fonu, — es steidzos izlabot savu kļūdu.
Viņš pat nepasmaidīja. Tikai paņēma no kaudzītes, kas atradās viņam priekšā, iesnieguma blanku un pastiepa man.
— Adrese, uzvārds, vecums, profesija, ģimenes stāvoklis, — viņš izmeta un aizsmēķēja cigareti.
— Vai jūs pie mums esat pirmoreiz? — viņš aizdomīgi noprasīja, pārlaidis acis manam iesniegumam.
— Jā.
— Un jums steidzami vajadzīgs bjūtifons?
— Jā, steidzami! — es teicu, bet tūlīt pat, izbijies, kaut tikai viņš nenodomātu, ka esmu kāds snobs, izmuldējos, kā nevajag: — Personiski man jau tik svarīgi nav, bet sieva stājas virsū…
Viņš atlaidās pret krēsla atzveltni. Sataisīja briesmīgi nopietnu ģīmi.
— Mums ir ļoti daudz gribētāju, kam steidzami jāierīko bjūtifoni, milzīga rinda. Ja jums tik ļoti nepieciešams nav, jūs varat arī pagaidīt.
— Nē, nē! — Es pūlējos tēlot patiesu sarūgtinājumu. — Man bjūtifons ir absolūti nepieciešams, man tāda profesija, saprotat?
— Tātad nepieciešams? — viņš pārvaicāja.
— Jā!
— Tad vajadzēja uzreiz tā teikt.
Es apskaitos, tomēr savaldījos.
— Vai jums ir līdzi kāds dokuments, kas apliecinātu, cik lieli ir jūsu ienākumi?
— Tāda dokumenta man līdzi nav. Bet vai tad tas ir nepieciešams?
— Absolūti nepieciešams. Mēs neatļaujam abonēt bjūtifonu personām, kuru ienākumi ir zemāki par mūsu noteikto summu. Kādi ir jūsu vidējie ienākumi?
— Mani ienākumi nav sevišķi lieli, bet nav arī pārāk mazi…
— Konkrētāk — lieli vai mazi?
— Lūdzu, neuztraucieties, naudas, ko samaksāt par bjūtifonu, man pietiks!
— Ko vēl ne! — Viņš savilka seju neslēpti nicinošā grimasē. — Par aparāta lietošanu spēj samaksāt ikviens. Runa nav par to. Bjūtifons simbolizē abonenta augsto sabiedrisko stāvokli, viņa piederību smalkai sabiedrībai un lielās patērēšanas iespējas. Zināt, kāpēc?
— Nezinu, — es atteicu samērā asi. Visa šī gumijas stiepšana sāka man apnikt.
— Skaidrs. — Viņš pašapmierināti pamāja ar galvu. Sak, kur nu šim to zināt?! — Gluži dabiski, ka cilvēks, kurš spēj nosaukt bjūtifonu tādā nepieklājīgā vārdā kā fonoskats, to nezina. Es atkārtoju, bjūtifonu nopirkt var gandrīz vai jebkurš, taču kas iznāk, ja abonentam naudas ir maz un viņš iegādājas bjūtifonu aiz pieklājības vai tukšas godkāres? Tāds abonents vienīgi sabojās garastāvokli tiem, kas viņam zvanīs. Jo ekrānā taču redzama ne tikai runātāja seja, bet arī, tā sakot, fons — istaba ar visu iekārtu. Un ja nu pēkšņi tur valda netīrība, trūkums, nabadzība? Ja nu gadījumā mēbeles ir vecmodīgas vai nolietotas? Tad bjūtifons kalpos pasūtītāja nabadzības atklāšanai.
— Nezinu, var jau arī tā būt…
— Tieši tā! Starp citu, vai jums ir palīdzes kundze?
— Kas? Kāda kundze? … A, jūs acīmredzot domājat kalponi? Kalpone mums ir.
— Atklāti sakot, — viņš smagi nopūtās, — mums gan negribētos atļaut lietot bjūtifonu cilvēkiem ar tik rupjām manierēm un neizkoptu valodu, kuri var nosaukt palīdzes kundzi par kalponi. Mūsu abonenti ir labi audzināti cilvēki, kas runā pareizā valodā un ir pieraduši pie izsmalcinātas izturēšanās. Šie ļaudis neiedvesīs riebumu tiem, kuri viņiem zvanīs.
— Labi jau, labi, par to neuztraucieties, — es noburkšķēju. — Bet kāpēc tiem, kam mājās ir bjūtifons, nepieciešama kalp … tas ir, tā pati palīdzes kundze?
— Dzīvokļos, kur palīdzes kundzes nav, mēs bjūti- fonus neierīkojam. Manuprāt, ir pilnīgi skaidrs, kāpēc. Cilvēkam, kurš lieto bjūtifonu, vienmēr ir jāizskatās eleganti. Bet tas iespējams vienīgi tad, ja mājā ir palīdzes kundze. Iedomājieties — ja ģimene saimnieko pati saviem spēkiem, tad taču var gadīties, ka uz bjūtifona ekrāna parādās acīm netīkama aina. Piemēram, parādās namatēvs halātā. Vai arī namamāte ar priekšautu … — Viņš sarāvās aiz riebuma. — Tieši tāpēc mēs arī pieprasām, lai abonenta dzīvoklī būtu vismaz viena palīdzes kundze. Bet jums, kā jūs sakāt, palīdzes kundze ir, tā ka šis jautājums atkrīt … Es tikai lūgšu, kad jūs ieradīsieties nākamreiz, atnest visu savu ģimenes locekļu fotogrāfijas.
— Kam tad tās vēl?
— Redzat, mēs neļaujam abonēt bjūtifonu cilvēkiem, kuriem ir atbaidošs izskats. Piemēram, cilvēkiem ar vienu aci, tādiem, kam nav deguna, kam seju izkropļo rētas, tādiem, kam ir pārāk īsas lūpas un no mutes rēgojas ārā zobi.
— Acumirkli! — es viņu pārtraucu. — Man ir draugs. Viņam bija ļoti smags strutojošs vidusauss iekaisums, viņu operēja! Gadījās slikts ķirurgs, un viņam tika bojāti nervu mezgli zem auss. Kopš tā laika viņa labais vaigs ir atkāries un salīdzinājumā ar kreiso par veseliem trim centimetriem garāks. Turklāt vēl labā acs viņam nemirkšķinās, tāpēc viņam nākas pēc katrām trīsdesmit sekundēm ar pirkstiem saņemt augšējo un apakšējo plakstiņu un izdarīt mirkšķināšanas kustības. Rezultātā viņam pastāvīgi raustās kreisais vaigs — acīmredzot kaut kas līdzīgs tikām. Turklāt runājot viņam nemitīgi izmežģās žokļi. Bet tas vēl nav viss. Nesen viņu ķēra trieka, un pēc ārstēšanās viņam atsākās svētā Vita deja, ar kuru viņš mocījās jaunībā… — Te es ievilku elpu. — Un … un šim cilvēkam ir bjūtifons!
— Acīmredzot viņš ieņem ļoti augstu stāvokli sabiedrībā un ir tik bagāts, ka tas spēj kompensēt viņa cienījamās personas bēdīgos trūkumus. Ja abonenta gada ienākumi pārsniedz simt miljonus jēnu, tad mēs fotogrāfijas neprasām, pietiek ar dokumentu par ienākumiem … — Viņš pēkšņi pazemināja balsi: — Un tomēr, vai tas ir taisnība — viss, ko jūs stāstījāt par savu augsti godāto draugu?
— Tīrie meli, blēņas, muļķības! Tātad man jāatnes izziņa par ienākumiem, kā arī manas ģimenes locekļu un kalpones fotouzņēmumi. Ceru, ka tas ir viss?
— Nē, vajadzīgs vēl kaut kas.
— Kas tad nu vēl, velns parāvis?!
— Kā jūs uzdrīkstaties runāt ar mani tādā tonī?! Tie ir tikai ziediņi, odziņas vēl būs. — Viņš uzmeta man indīgu skatienu un apvainots apklusa.
Arī es klusēju.
Pēc pāris minūtēm, pārcilādams papīrus uz galda, viņš vienaldzīgi izmeta:
— Nu ko, pārdomājāt, neabonēsiet?
Es tikko noturējos, lai nesāktu uz viņu kliegt. Saņēmis visu savu gribasspēku, es mēģināju savaldīt drebošās rokas. Tomēr tās drebēja, un pirksti paši savilkās dūrēs. Es iespiedu dūres starp ceļgaliem un sastingu.
— Nē, neesmu pārdomājis, — es atteicu, — lūdzu, turpiniet. Kas vēl vajadzīgs?
Vispār jau īpatnējā izturēšanās pret klientiem valsts iestādēs mani nepavisam nepārsteidza. Cik vien esmu spēris kāju kādā iestādē, allaž esmu sadūries ar vienu un to pašu. Taču ikreiz tas mani neiedomājami saniknoja. Taisni vai asinis sakāpa galvā. Tā ir bīstama pazīme. Tas slikti ietekmē nervu sistēmu. Mūsdienu dakteri mūžīgi skandina par psihisko higiēnu.
Stāsta, ka dusmas saīsinot dzīvi. Acīmredzot tas, kurš grib ilgi dzīvot, nedrīkst staigāt pa visādām valsts iestādēm.
— Vēl atnesiet, lūdzu, tās istabas fotogrāfiju, kur jūs gatavojaties ierīkot bjūtifonu, — nesatricināmā mierā viņš teica. — Krāsainu, protams. Jo kuru katru dienu var sākt ražot krāsainos bjūtifonus.
— Oho! Vai tad tāds projekts jau ir?
— Jā, ir.
— Dīvaini … Re, cik telefonam jau gadu, bet tas līdz šim tā arī nav kļuvis krāsains …
— Ko-o? … Ko jūs teicāt! — Viņš atrāvās no saviem papīriem un iztrūcies sāka mani vērot.
— Nē jau, neko …
— Vēl kāds sīkums … — Viņa jau tā ļaunās acis iezibējās neslēpti ļaunā priekā. — Vēl vajadzīgas izziņas no ārsta psihoanalītiķa. Katram ģimenes loceklim.
— Kā tad tas saprotams? Vajadzīga psihoanalīze?
— Jā. Un kas tur sevišķs? Jeb vai šis jautājums jūs uztrauc? Varbūt jums ir kāda psihiska kaite?
— Jūs pats neredzat, vai? Vai tad es izskatos pēc prātā jukuša?
— Hm … — viņš noņurdēja un atkal pārlaida man aizdomīgu skatienu. — Man tā uzreiz grūti spriest… Jūs droši vien esat dzirdējis, ka pēdējā laikā palielinājies pēkšņu vājprāta trakuma lēkmju skaits. Piemēram, kautrīgs klerks apspriedes laikā līdz nāvei piekauj savu priekšnieku, bet pēc tam drāžas uz mājām un ar kaklasaiti nožņaudz sievu. Centīgs, godīgs frizieris, skujot bārdu, pārgriež klientam rīkli. Ve- cumveca vecene pielaiž uguni mājai. Students, kuru visi uzskata par ģeniālu, sāk auditorijā šaudīties ar karabīni. Ko tur runāt, mūsdienās pat mazi bērni ceļ no akmeņiem barikādes uz sliedēm, lai izraisītu vilciena katastrofu …
— Nu, vai zināt, pēc jūsu teiktā iznāk, ka vispār nevienam nevar uzticēties!
— Pareizi! Nevienam nevar uzticēties. Pat premjerministrs var sajukt prātā. Tāpēc mēs visiem, kas vēlas ierīkot bjūtifonu, arī pašām augstākajām un cienījamākajām personām, pieprasām izziņu no psihiatra.
— Labi, pieņemsim, ka bjūtifonu lieto psihiski nepilnvērtīgs cilvēks. Bet bjūtifons taču neko daudz neatšķiras no telefona. Kādu ļaunumu gan iespējams nodarīt no attāluma?
— Tikai nejēgas tā domā. Jūs ļoti maldāties, ja uzskatāt, ka starp telefonu un bjūtifonu nav nekādas atšķirības. Mēs esam jau fiksējuši vairākus gadījumus, kad mūsu abonenti cietuši no psihiski slimajiem, kuri lieto bjūtifonu. Es runāju galvenokārt par psihopātiem, kam ir noslieksme uz ekshibicionismu.
Pie šiem vārdiem es atdzīvojos. Pat nopriecājos.
— Ekshibicionisms, jūs sakāt? Jums taisnība, taču, manuprāt, ikviens, kas lieto bjūtifonu, zināmā mērā cieš no šīs slimības.
— Ak, jums galvā ir šausmīgs juceklis. Par slimību te nevar būt ne runas, tā ir vienīgi dziņa pēc pašreklāmas, nekas vairāk.
— Bet tas ir gandrīz viens un tas pats!
— Nekas tamlīdzīgs. Jūs jaucat pavisam atšķirīgus jēdzienus. Ja cilvēks iegādājas bjūtifonu, viņš gluži vienkārši ir spiests sevi reklamēt. Bez tieksmes sevi reklamēt bjūtifons nav vajadzīgs. Tā ir cēla, cildena tieksme. Vai tad nav lieliski vēlēties, lai draugi un paziņas redzētu tevi labākā gaismā, nekā tu esi patiesībā. Jo labāk tu izskatīsies, jo vairāk tevi cienīs sabiedrībā. Pateicoties šādiem ļaudīm, attīstās mūsdienu — bjūtifonizētā — civilizācija. Un vispār — mūsdienu civilizācija bez sapņiem par pašreklāmu nav iedomājama. Cilvēki, kuri nevēlas izlikt skatlogā savu personisko dzīvi, mūsdienās tiek atzīti par morāliem kropļiem.
Es iegrozījos ērtāk krēslā.
— Jūs tā domājat?
— Bet kā gan citādi? Nosauciet man kaut vienu pazīstamu un slavenu cilvēku, kurš neaizrautos ar pašreklāmu. Tādu neatradīsiet! Jebkura slavenība ir gluži vienkārši sajūsmā, ja žurnālā parādās viņas guļamistabas fotogrāfija vai arī ja televīzijā parāda viņas virtuvi. Liekas, var pat sacīt, ka slavenības tieši tāpēc kļuvušas slavenas, ka visu mūžu neapturami ir sevi reklamējušas. Nezinu, kā bija senāk, bet pašreiz nav citu iespēju kļūt slavenam.
— Varbūt liksim mierā slavenības, — es teicu.
— Jūs runājāt par tiem, kuri sirgst ar ekshibicionismu …
— Ekshibicionisms — tas ir slikti, — viņš pamāja.
— Tāpat kā zobi, kas rēgojas ārā no mutes. Bet, ja divi šādi trūkumi piemīt vienam cilvēkam, tas noved pie nozieguma.
— Kā, vai tad ir bijuši kādi nopietni gadījumi?
— Ir uzklīdis kāds tips, kurš rīko erotiskas izrādes. Nodibinājis savu klientūru, rauš naudu. Ja uzgriež attiecīgo bjūtifona numuru, noteiktos laikos iespējams ieraudzīt diezgan kārdinošus skatus. Viņiem tur stāv desmitiem dublējošu aparātu, kas taisīti melnajā tirgū.
— Vai tiešām viņu nevar noķert?
— Kā lai to izdara. Bjūtifons nav telefons, noklausīties nevar. Protams, teorētiski jau varētu mūsu stacijā ierīkot tikpat daudz monitoru ekrānu, cik bjūtifonu ir visā valstī. Taču praktiski nekas neiznāks: pirmkārt, nav vietas, kur viņus visus izvietot, un, otrkārt, nav cilvēku, kas kontrolētu visus ekrānus. Tas taču ir milzu darbs. Tā ka jācer vienīgi uz laimīgu gadījumu. Ja kāds no abonentiem kļūdīsies, uzgriežot numuru, un nokļūs šā subjekta dzīvoklī, bet pēc tam paziņos mums… Taču, manuprāt, ja kāds nejauši arī ieraudzīs tādas ainas, viņš neies vis ziņot, bet skatīsies ar lielu baudu, tā sakot, neatņemdamies.
— Hm … jā …
— Bet tas vēl nav nekas! Ir vēl sliktāki gadījumi. Daži huligāni speciāli zvana populārām aktrisēm un modes dāmām, bet, kad uz ekrāniem parādās to attēli, sāk izdarīties dies zin' kā un paši traki uzjautrinās.
To visu man stāstot, jaunais cilvēks bija paliecies uz priekšu un gluži sasprindzis. Acis viņam spīdēja. Manuprāt, viņš pats traki priecājās.
— Jā, neglīts joks, pavisam dumjš. — Es pamāju ar galvu.
— Tieši tā, ļoti dumjš joks. Taču mēs esam bezspēcīgi … — Viņš atvilka elpu un noslaucīja sviedrus no pieres. — Jā, par ko tad mēs runājām?
— Jūs teicāt, ka man vajagot vēl atnest izziņas no psihoanalītiķa. Tas tātad būtu viss … — Es piecēlos. — Nu, uz redzēšanos, es skrienu noformēt dokumentus.
— Bet kas jums teica, ka tas ir viss? — Viņš pavīpsnāja, pavēries augšup uz mani.
— Kā? Vai vēl kaut kas vajadzīgs?!
— Jā, jā … — Viņš pārcilāja papīrus un kā pārdomādams nolieca galvu sānis. — Tūlīt, tūlīt … kas gan vēl bija vajadzīgs …
— Ko jūs — ņirgājaties par mani, vai?! — Es aiz- svilos. — Kādēļ jūs pieprasāt visas šīs blēņas tikai no manis? Es-taču redzēju, kā jūs runājāt ar citiem abonentiem — prasījāt vienīgi izziņu par ienākumiem.
— Citi ir citi, bet jūs esat jūs! — viņš teica ar neslēptu naidu. — Un vispār tādam kliedzējam kā jūs nemaz nevar dot bjūtifonu.
— Bet man ir tāda balss — skaļa. No dzimšanas! Tāds es jau piedzimu, saprotiet! Labi, runājiet, kādi dokumenti vēl no manis vajadzīgi! Izziņas, apliecības un pārējais. Es jums sagādāšu veselu kaudzi šo papī- reļu. Tāpēc sakiet vien, nosauciet, uzskaitiet! Raujiet tik vaļā! Kas tur ko kautrēties! Nevelciet garumā, es esmu aizņemts cilvēks, man, dārgais, nav laika!
Tagad es jau patiesi kliedzu pilnā balsī.
Ierāvis galvu plecos, viņš novērsās.
— Jūs nesteidzieties, — viņš teica, — nedomājiet, ka pietiek tikai jums atnest visus dokumentus un jums tā uzreiz ierīkos bjūtifonu.
— Ko, ko? … Kad tad īsti ierīkos?
— Man grūti tieši pateikt. Droši vien pēc gadiem diviem, varbūt pat pēc trim.
— Bet kāpēc, kāpēc? Kāpēc man tik ilgi jāgaida? — es sāku aurēt pilnīgā izmisumā.
— Kāpēc ilgi? Nu — tāpēc! Un viss!
— Ilgi — tas nav izskaidrojums. Esiet tik laipns, pasakiet man, kas par lietu!
Viņš cieši paskatījās manī. Viņa acis burtiski kvēloja naidā.
— Ir ļoti daudz gribētāju! Milzīga rinda! — viņš kā skaldīt noskaldīja. — Bet vispirmām kārtām mēs aparātus ierīkojam tiem, kuri mums nerada nekādas aizdomas. Ja nav kur piesieties, tad arī uzreiz ierīkojam. Un, vispār, jūs labāk pienāciet kādu citu reizi.
— Smurguli, riebekli! — No dusmām un sašutuma man aizrāvās elpa. — Kā tu iedrošinies tā runāt ar cilvēkiem, izmantodams savu dienesta stāvokli?!
— Ja jums nepatīk, kā es runāju, varat iet mājās.. Un varat būt pārliecināts — bjūtifonu jums neierīkos nekad. — Viņš ļaunā priekā novīpsnāja. — Es iegaumēju jūsu uzvārdu. Baigi pat iedomāties, kas varētu notikt, ja tādam kā jūs ierīkotu bjūtifonu!
— Ak tā?! Nu, to mēs vēl redzēsim! Tu domā, ka visa bjūtifonizētā civilizācija uz tevis vien balstās? Ir nu gan pašapmierināts, aprobežots ēzelis! Tā taču ir vistiešākā iejaukšanās brīvas valsts pilsoņu personiskajā dzīvē!
— Ko lai dara, tādi ir mani dienesta pienākumi. Es esmu atbildīga persona, un man nāksies atskaitīties vadībai, ja būšu devis atļauju ierīkot bjūtifonu tādam garīgi nelīdzsvarotam cilvēkam kā jūs.
— Ak tu — atbildīgā persona! Uzpūtīgs tītars — tas tu esi! Sīks gariņš, pēdīgais draņķis! Es uzspļauju uz tavu fonoskatu. Briesmīgi man viņš vajadzīgs! Iešu vēl šitā riebīgā aparāteļa dēļ sniegt tev atskaites par savu ģimeni! Aizrijies ar savu fonoskatu!
— Brīnišķīgi! Ja aparāts jums nav vajadzīgs, tad netērējiet velti manu laiku. Lūdzu, ejiet projām. Te ir rinda. Cilvēki gaida.
— Neuztraucies, es aiziešu. Bet vispirms tu man pateiksi savu uzvārdu. Nu, runā, — kā tevi sauc?
— Kam jums vajadzīgs mans uzvārds?
— Tā nu ir mana darīšana! Tu manu zini, un arī es gribu zināt, ar ko es runāju.
Viņa lūpas savilkās smīnā.
— Mani sauc «Persona, kas Galvenajā telefonu centrālē pieņem pasūtījumus bjūtifonu ierīkošanai».
— Ak persona?! Es tev rādīšu, kā ņirgāties par cilvēkiem!
Es izstiepu rokas un ar spēku metos viņam krūtīs.
— A-a-a! Slepkava! … — viņš sāka kliegt.
— Pat nesapņo par bjūtifonu! — es teicu sievai, atgriezies mājās.
— Kāpēc ne?
— Tāpēc! Pamatīgi salamājos ar cilvēku, kurš pieņem pieteikumus. Savu kāju tur vairs nesperšu!
9 īso 129
— Saki jau labak, ka tevi tur vairs pat līdz slieksnim nelaidīs! Kam gan jūs, vīrieši, derat!
— Ko tu ar to domā?
— Nu to, ka visi jūs esat skandālisti. Kaimiņiene man stāstīja gluži to pašu. Viņai arī sākumā vīrs aizgāja uz telefonu centrāli un, protams, uz vietas saķildojās ar administrāciju. Bet nākamajā dienā viņa aizgāja pati. Un — ko domā? Viņiem vienā rāvienā ierīkoja fonoskatu.
— Tādus pekstiņus esmu dzirdējis. Jau sen, kad no fonoskatiem vēl nebija ne miņas. Mūžīgi viņiem tur, tai telefonu centrālē, visādi brīnumi notiek. Taču šoreiz nekas nesanāks. Viņš iegaumēja manu uzvārdu.
— Es vismaz pamēģināšu. Rīt aiziešu.
Ja tā labi padomā, sievietēm pēc savas būtības ir daudz lielāka nosliece uz ekshibicionismu nekā vīriešiem. Tāpat kā uz garām telefona sarunām. Vai tad agrāk, kad bija telefoni, vīrieši tik ilgi pa to pļāpāja? … Un arī tagad statistika apstiprina, ka sievietes fonoskatu izmanto daudz biežāk nekā vīrieši. Un vispār, pašreiz iestājas kultūras feminizēšanās ēra. Gluži dabiski, ka bjūtifonizētās civilizācijas forsēšana ir sieviešu lieta. Ko var zināt, varbūt mana sieva spēs tikt pie fonoskata daudz ātrāk nekā es.
Otrā rītā sieva devās uz telefonu centrāli bez jebkādas izziņas un vienas dienas laikā izpildīja visas formalitātes. Viņas iesniegums tika pieņemts.
Bet nākamajā dienā mums ierīkoja fonoskatu.
Tagad mūsu ģimenes dzīve mainījusies pašos pamatos. Sieva caurām dienām tup pie fonoskata ekrāna un pļāpā ar savām draudzenēm. Ja es viņai ko jautāju, viņa, protams, neatbild. Bet, ja nu es pārlieku uzstāju, kārtējā draudzene uzmet man pārmetošu skatienu.
Pats es fonoskatu tikpat kā nelietoju, kaut gan dažkārt tas man nepieciešams kā ēst. Sazināties ar klientiem, izmantojot fonoskatu, man nav iespējams, jo mūsu numurs vienmēr ir aizņemts. Sievas draudzenes tā vien zib uz ekrāna. Man nākas rīkoties tāpat pa vecam — zvanīt pasūtītājam pa telefonu vai arī braukt pie viņa uz mājām ar visiem projektiem un rasējumiem.
Nedomājiet, ka mana sieva pa fonoskatu vienīgi pļāpā un tenko. Viņa ar tā palīdzību arī iepērkas un izdara dažādus pasūtījumus. Tagad viņa no mājas iziet reizi nedēļā uz pāris stundām. Dodas uz kosmētisko salonu sevi uzpost.
Jā, fonoskats mums ir — kā jau visiem kārtīgiem cilvēkiem, kas apzinās savu vērtību. Bet cilvēki nav vienādi. Tas ir, es gribu teikt, ka vīrieši ir viens, bet sievietes — pavisam, pavisam kas cits. Ko fonoskats nozīmē vīrietim? Tas ir vēl viens mājsaimniecības priekšmets, kurš sagādā ciešanas. Vispār, nospļauties! Viena nelaime vairāk vai mazāk — kāda starpība?! Tikai … savādi iznāk. Mūsdienās tā īsti dzīvo vienīgi sievietes. Bet vīrieši tikai nīkuļo.
Kas gan būs turpmāk, ko?