Vējš pārbrāzās pāri kalna korei un kā ledaina straume aiztrauca lejup pa nogāzi. Tas pluinīja Pīta brezenta spectērpu un apbēra viņu ar tēraudcietiem ledus graudiņiem. Noliecis galvu, Pīts ar grūtībām turpināja ceļu augšup pa nogāzi uz stāvo granīta klinti.
Viņš bija caur un cauri pārsalis. Nekāds apģērbs neglābj cilvēku, ja temperatūra ir piecdesmit grādu zem nulles. Pīts juta, kā viņa rokas stingst no aukstuma. Notraukdams vaigu bārdā no elpas radušos ledus kristāliņus, viņš pirkstus vairs nejuta. Kur ādu bija skāris Aļaskas vējš, tā bija balta un spīdēja.
Darbs kā jau darbs. Sasprēgājušās lūpas sāpīgi savilkās nožēlojamam smaidam līdzīgā grimasē. «Pat ja tie nelieši, dzenoties pēc svešiem iecirkņiem, būs at- kļuvuši līdz šai vietai, viņi pārsals līdz nāvei, pirms atgriezīsies atpakaļ.»
Turēdamies granīta klints aizsegā, viņš sataustīja pogu sev sānos. No tērauda kārbiņas, kas bija piestiprināta pie jostas, aizskanēja griezīgs kauciens. Tiklīdz Pīts nolaida ķiveres stikla sejsegu, skābekļa strūklas šņākoņa spēji aprāvās. Viņš uzrausās uz granīta klints, kas pacēlās virs sasalušās grunts.
Tagad viņš stāvēja pilnīgi taisni, nejuzdams vēja sparu; cauri viņa ķermenim traucās sniegpārslas. Lēni virzīdamies gar klinti, viņš nolaidās arvien dziļāk zemes dzīlēs. Kādu brīdi viņa ķiveres augšdaļa vēl rēgojās virs zemes gluži kā pudeles kakls ūdenī, bet tad arī tā pazuda zem sniega segas.
Zem zemes bija siltāks, vējš un sals palika tālu aiz muguras. Pīts apstājās un nopurināja sniegu no apģērba. Viņš uzmanīgi atsprādzēja no plecu siksnas ultragaismas bateriju un ieslēdza to. Gaismas stars, kura biežums deva tam iespēju tikt cauri blīvām vielām, pārgrieza apkārtējās grunts slāņus kā puscaur- spīdīgu želatīnu.
Nu jau vienpadsmit gadu Pīts nira klintīs, bet vēl joprojām nevarēja atbrīvoties no pārsteiguma, redzot šo neticamo skatu. Brīnumaino izgudrojumu, kurš ļāva viņam iet cauri klintīm, visurcaurgājēju, viņš uztvēra kā pašu par sevi saprotamu lietu. Tas bija tikai aparāts, tiesa, labs, tomēr tāds, kuru vajadzības gadījumā iespējams izjaukt un salabot. Apbrīnojams bija tas, ko šis aparāts darīja ar apkārtējo vidi.
Granīta strēle sākās pie viņa kājām un pazuda lejā sarkanas miglas jūrā. Šo miglu veidoja gaišais kaļķakmens un citi ieži, kuru sastingušās joslas aizstiepās tālumā. Bija tāds iespaids, it kā granīta laukakmeņi un lielie un mazie klinšu masīvi, kurus no visām pusēm ieskāva vieglākie ieži, karātos gaisā. Panirstot zem tiem, viņš piesardzīgi noliecās.
Ja iepriekšējā izpēte nav bijusi kļūdaina, tad, virzoties gar granīta grēdu, viņam būtu jānonāk uz pēdām pazudušajai dzīslai. Jau vairāk nekā gadu viņš apsekoja dažādas dzīslas un karjerus, pakāpeniski tuvodamies tai vietai, no kurienes, kā viņš cerēja, visas šīs dzīslas sākas.
Pīts virzījās salīcis, spiezdamies cauri kaļķakmenim. Iezis brāzās cauri viņa ķermenim un apņēma viņu līdzīgi nevaldāmai ūdens straumei. Izkļūt tai cauri kļuva ar katru dienu grūtāk un grūtāk. Viņa visurcaurgājēja pjezokristāls ar katru dienu vairāk atpalika no optimālā biežuma. Lai pārbaudītu viņa ķermeņa atomus, vajadzēja krietni daudz spēka. Pīts pagrieza galvu un, acis mirkšķinādams, pūlējās koncentrēt skatienu uz osciloskopa divas collas lielo ekrānu ķiveres iekšpusē. Viņam uzsmaidīja sīka zaļa sejiņa — viļņu smailie zigzagi spīdēja kā nolauztu zobu rinda. Viņš sadrūma, pamanījis, cik liela kļuvusi atšķirība starp viļņu faktisko līniju un modeli, kas iezīmējās uz ekrāna. Ja kristāls izies no ierindas, viss aparāts būs sabojāts, bet cilvēkam tas nozīmē lēnu nāvi aiz aukstuma, jo viņš vairs nespēs panirt zem zemes. Kristāls var iziet no ierindas arī tad, kad cilvēks atrodas zem zemes. Tas tāpat viņam nozīmē nāvi, tikai daudz ātrāku un nesalīdzināmi efektīgāku — viņš uz laiku laikiem paliks iežu slāņos kā muša dzintara gabalā. Muša, kas kļuvusi par dzintara sastāvdaļu. Pīts atcerējās, kā nomira Mīkstgalvis, un tikko manāmi nodrebēja.
Mīkstgalvis Semjuels piederēja pie tās veterānu, nenogurdināmo klinšu nirēju saimes, kuri zem Aļaskas mūžīgajiem sniegiem atklāja minerālu iegulas. Viņš nolaidās no granīta klints divsimt metru dziļumā un burtiski krišus iekrita teiksmainajā Baltās Pūces dzīslā. Tieši šis atklājums arī izraisīja sešdesmit trešā gada drudzi. Un, kad vieglas peļņas kārie ļaužu pūļi sāka plūst uz ziemeļiem, uz Dausonu, Sems ar lielu bagātību devās uz dienvidiem. Viņš atgriezās pēc trim gadiem pilnīgi izputējis, viņam tikko pietika naudas lidmašīnas biļetei, un viņa neuzticība pret cilvēkiem bija neizmērojama.
Sems piebiedrojās grupiņai ļaužu pie vēderainās dzelzs krāsniņas, priecādamies par iespēju kaut vai pasēdēt kopā ar vecajiem draugiem. Par savu ceļojumu uz dienvidiem viņš nevienam nestāstīja, un neviens viņam neko arī nejautāja. Tikai, ja istabā ienāca kāds svešinieks, viņa lūpas ciešāk saknieba cigāru. Bet tad «North American Mining» pārcēla viņu uz citu grupu un atkal atsākās viņa bezgalīgie klejojumi zem zemes.
Reiz Sems nogāja pazemē un vairs neatgriezās. «Iesprūdis,» spriedelēja viņa drauģeļi, bet, kur īsti tas noticis, neviens nezināja līdz pat tam brīdim, kad septiņdesmit pirmajā gadā viņam uzdūrās Pīts.
Šo dienu Pīts atcerējās ļoti skaidri. Viņš gāja cauri akmens grēdai, kas nebija vienlaidu klints, bija noguris kā suns, un viņam bezgalīgi nāca miegs. Pēkšņi viņš ieraudzīja Mīkstgalvi Semu, kuru uz mūžiem sagūstījis akmens monolīts. Viņa sejā bija sastingusi šausmu izteiksme, viņš bija noliecies uz priekšu un satvēris pārslēdzi, kas atradās pie jostas. Laikam gan tieši tajā drausmīgajā brīdī Sems bija sapratis, ka viņa visurcaurgājējs izgājis no ierindas, — un klints aprija viņu. Jau septiņus gadus viņš stāvēja šajā pozā, kurā viņam bija lemts palikt mūžīgi, jo viņa ķermeņa atomi bija neatdalāmi saplūduši ar apkārtējo iežu atomiem.
Pīts klusu nolamājās. Ja visdrīzākajā laikā neizdosies nokļūt uz dzīslas un nopirkt jaunu kristālu, viņam nāksies pievienoties šai bezgalīgajai pazudušo zelta meklētāju galerijai. Viņa baterijas bija tikpat kā iztukšotas, skābekļa balons laida cauri gaisu, bet salāpītais apakšzemes spectērps jau sen bija derīgs labi ja muzejam. Uz tā vairs nebija vietas, kur uzlikt ielāpus, un, protams, gaiss tajā vairs neturējās, kā nākas. Pītam bija vajadzīga tikai viena dzīsla, viena maza dzīsla. Pie ķiveres piestiprinātais reflektors izrāva no tumsā grimstošās klints līdzās palejai kaut kādus kristāliskus iežus, kas atmirdzēja zilganā nokrāsā. Pīts novirzījās sānis no granīta grēdas, gar kuru bija gājis līdz šim, un ienira valkanākā iezī. Iespējams, ka tieši tas ir juts. Viņš pieslēdza portatīvo neitraliza- toru štekeram, kas atradās pie jostas, un pacēla pēdu biezu klints ieža gabalu. Mirgojošais neitralizatora serdenis saskaņoja parauga vibrāciju biežumu ar cilvēka ķermeņa vibrāciju biežumu. Pīts pielika spek- troanalizatora atveri pie akmens un nospieda pogu. īss uzliesmojums — iezibējās svelmainā atomu uguns, kas vienā mirklī pārvērta parauga cieto virskārtu tvaikā.
No analizatora parādījās caurspīdīgs uzņēmums, un Pīts kāri ieurbās ar acīm spektogrāfiskajās līnijās. Atkal neveiksme — pazīstamās jutrotantalīta pēdas nav redzamas. Sadrūmis viņš iegrūda analizatoru mugursomā un devās tālāk, spiezdamies cauri valkanajam iezim.
Jutrotantalīts bija rūda, no kuras ieguva tantalu. No šā retā metāla gatavoja ļoti sīkos pjezoelektriskos kristālus, kuri savukārt deva iespēju radīt vibrācijas visurcaurgājējus. No juta ieguva tantalu, no tantala gatavoja kristālus, no kristāliem — visurcaurgājējus, kurus lietoja Pīts, lai sameklētu jaunas juta iegulas, lai varētu iegūt tantalu, no kura … Tas atgādināja vāveres riteni, un pats Pīts — vāveri, turklāt pašreiz visai nelaimīgu vāveri.
Pīts uzmanīgi pagrieza visurcaurgājēja reostata rokturi, lai mazliet palielinātu jaudu. Slodze uz kristālu pieauga, taču Pītam tas bija vien jādara, lai tiktu cauri valkanajam slānim.
Pītu neatstāja doma par mazo kristāliņu, no kura bija atkarīga viņa dzīvība. Tā bija plāna, netīra stikla lauskai līdzīga, bet ārkārtīgi labi noslīpēta plāksnīte. Ļoti vājas strāvas iedarbībā šis kristāls sāka vibrēt tādā ātrumā, ka viens ķermenis varēja izslīdēt cauri cita ķermeņa molekulām. Šis vājais signāls savukārt kontrolēja daudz lielākas jaudas ķēdi, kas deva iespēju cilvēkam ar visām ierīcēm izkļūt cauri zemes iežiem. Ja kristāls izies no ierindas, Pīta ķermeņa atomi atgriezīsies parastās pasaules vibrāciju plaknē un saplūdīs ar apkārtējo iežu atomiem. Pīts papurināja galvu, it kā cenzdamies atvairīt šausminošās domas, un sāka iet vēl ātrāk lejup pa nogāzi.
Viņš spiedās cauri iezim jau trīs stundas, un no piepūles, pārvarot ieža pretestību, kāju muskuļi viņam dega kā ugunīs. Ja viņš vēlas izkļūt no šejienes sveiks un vesels, tad viņam pēc pāris minūtēm būs jāgriežas atpakaļ. Taču viņš veselu stundu gāja jutām pa pēdām gar iespējamu dzīslu, un viņam likās, ka rūdas kļūst aizvien vairāk. Galvenajai dzīslai jābūt reti bagātai — ja vien izdotos to atrast.
Laiks doties garajā atpakaļceļā, augšup. Pīts metās pie dzīslas. Viņš pēdējo reizi paņems paraugu, atzīmēs šo vietu un atsāks meklējumus rīt. Uzliesmojums — un Pīts palūkojās uz caurspīdīgo uzņēmumu.
Viņa muskuļi saspringa, un sirds sāka smagi dauzīties. Viņš aizmiedza acis un tad vēlreiz palūkojās uz attēlu — pēdas neizgaisa! Tantala līnijas žilbinoši mirgoja uz citu, daudz vājāku līniju fona. Drebošām rokām viņš atpogāja kabatu uz labā ceļgala. Tur viņam glabājās līdzīgs uzņēmums — apkaimē visbagātāko iegulu, Baltās Pūces, attēls. Jā, nebija ne mazāko šaubu — viņa atrastā dzīsla bija vēl bagātāka!
No mīkstas kabatiņas viņš izvilka puskristālus un uzmanīgi novietoja kristālu B tur, no kurienes bija paņēmis paraugu. Neviens nespēs uzmeklēt šo vietu bez kristāla otrās puses, kas noregulēta uz tiem pašiem ultraīsajiem viļņiem. Ja ar puskristāla A palīdzību ģeneratorā tiks izraisīts signāls, puskristāls B to atbalsos ar tāda paša garuma vilni, kuru savukārt varēs uztvert ar jutīgu uztvērēju. Tādējādi kristāls vienlaikus gan iezīmēja Pīta iecirkni, gan deva viņam iespēju atgriezties šajā pašā vietā.
Pīts saudzīgi noglabāja kristālu A mīkstajā kabatiņā un devās tālajā atpakaļceļā. Iet bija mokoši grūti — visurcaurgājēja vecā kristāla svārstību biežums tik ļoti bija novirzījies no standartfrekvences, ka Pīts ar lielām pūlēm spraucās cauri valkanajam iezim. Viņš juta, kā viņa galvu spiež nemanāmā pusjūdzi biezā klints — likās, tā tikai to vien gaida, lai varētu ieslēgt viņu mūžīgos apkampienos. Vienīgais atpakaļceļš veda gar milzīgo granīta grēdu, kura beidzās virszemē.
Kristāls darbojās bez pārtraukuma jau vairāk nekā piecas stundas. Ja Pīts būtu varējis to uz kādu brīdi izslēgt, aparāts būtu atdzisis. Kad Pīts sāka knibināties ap mugursomas siksnām, viņa rokas drebēja, taču viņš piespieda sevi nesteigties un padarīt visu, kā pienākas.
Viņš ieslēdza portatīvo analizatoru uz pilnu jaudu un izstiepa roku ar mirgojošo serdeni. Pēkšņi priekšā no tumsas iznira milzīgs kaļķakmens gabals. Tagad caurspiedošo vibrāciju biežums bija pieskaņots tā blīvumam. Smaguma spēks vilka lejup gigantisko, astoņpadsmit pudu smago laukakmeni, tas lēni laidās arvien zemāk un nozuda zem granīta grēdas. Tad Pīts neitralizatoru izslēdza. Atskanēja drausmīgs brīkšķis, akmens molekulas sajaucās ar apkārtējo iežu molekulām. Pīts spēra soli šajā mākslīgi zemes iekšienē radītajā burbulī un izslēdza visurcaurgājēju.
Zibens ātrumā, par ko Pīts nekad nebeidza brīnīties, apkārtējā migla pārvērtās monolītās akmens siens nās. Pie ķiveres piestiprinātā reflektora stars pārslīdēja nelielās alas sienām. Šai alai nebija ne ieejas, ne izejas, un tā atradās pusjūdzi no Aļaskas ledus plašumiem.
Atviegloti uzelpodams, Pīts nometa smago mugursomu un izstiepies ļāva atpūsties izmocītajiem muskuļiem. Vajadzēja taupīt skābekli, tieši tādēļ viņš bija izvēlējies šo vietu. Viņa mākslīgā ala atradās uz ru- bīdija oksīda dzīslas. Tas bija lēts, visur sastopams minerāls, kuru nebija jēgas iegūt tik tālu aiz Polārā loka. Tomēr tas bija klinšu nirēju labākais draugs.
Pīts parakājās mugursomā, sameklēja aparātu gaisa radīšanai un piestiprināja bateriju pie jostas. Pēc tam viņš aprepējušiem pirkstiem ieslēdza aparātu un piespieda vada kontaktus pie rubīdija oksīda dzīslas. Bezskaņas uzliesmojums izgaismoja alu, un iemirdzējās baltas pārslas — bija sācis snigt. Aparāta radītā skābekļa pārslas kusa, nepaguvušas pieskarties zemei. Apakšzemes istabā izveidojās sava atmosfēra, kas bija derīga elpošanai. Kad visa telpa būs piepildīta ar gaisu, Pīts varēs atvērt ķiveri un tikt pie produktiem, kas atradās mugursomā.
Viņš uzmanīgi pacēla ķiveres sejsegu. Gaiss jau bija elpošanai piemērots, kaut gan spiediens — tāpat kā līdz šim — zems, bet skābekļa koncentrācija nedaudz augstāka par normālo. Viņš priecīgi iesmējās, viegla reibuma pārņemts. Murminādams kaut ko nesaprotamu, Pīts pārplēsa papīru, kurā bija iesaiņoti konservi.
Sausajai pārtikai viņš virsū uzdzēra aukstu ūdeni no blašķes un pasmaidīja, iedomādamies par bieziem, sulīgiem bifštekiem. Lai tikai iztaisa analīzi, un tad raktuvju īpašnieki brīnīsies, acis ieplētuši, lasīdami šo ziņojumu. Un tie nāks pie viņa. Šie solīdie, cienījamie cilvēki, kas bija sažņauguši kontraktus savās labi koptajās rokās. Pīts tiesības uz iegulu atradni pārdos tam no viņiem, kurš piedāvās pašu augstāko cenu, —• lai tālāk pastrādā citi. Viņi nolīdzinās un aptēsīs šo granīta grēdu, un milzīgās apakšzemes automašīnas aiz- trauksies cauri zemei, vezdamas kalnračus uz apakšzemes karjeriem un atpakaļ. Pasmaidīdams par saviem sapņiem, Pīts noguris atlaidās pret alas ieliekto sienu. Domās viņš jau redzēja pats sevi švītīgu, tīru un izlutušu ieejam «Kalnrača atpūtā» …
Šos sapņus izgaisināja divi tipi pazemes tērpos, parādīdamies klintī. Viņu ķermeņi šķita esam caurspīdīgi, bet viņu kājas pie katra soļa stiga zemē. Pēkšņi abi palēcās, alas centrā izslēguši visurcaurgājējus, atguva ķermeņa blīvumu un smagi nokrita atpakaļ pie zemes. Tad viņi atvēra sejsegus un paošņāja gaisu.
— Diezgan labi smaržo, vai ne, Mo? — īsākais pasmaidīja.
Mo nekādi nespēja noņemt savu ķiveri; viņa balss zem apģērba krokām skanēja apslāpēti. «Tiesa, El- dži.» Kniukt! — ķivere beidzot bija nost.
Pītam, ieraugot Mo, vai acis no pieres izsprāga, bet Eldži ļauni nosmīnēja.
— Mo diezin kāds skaistulis vis nav, tomēr pie viņa var pierast.
Mo bija septiņas pēdas garš milzis ar smailu, gludi skūtu, no sviedriem spīdošu galvu. Acīmredzot viņš tik neglīts bija jau no dzimšanas un ar gadiem glītāks nebija kļuvis. Viņa deguns bija saplacināts, viena auss karājās kā lupata, un augšlūpa bija uzrauta daudzo balto rētu dēļ. Mutē rēgojās divi dzelteni zobi.
Pīts lēni aizskrūvēja blašķes vāciņu un noglabāja trauku mugursomā. Iespējams, ka šie bija godīgi klinšu nirēji, taču, pēc viņu izskata spriežot, to gan neviens neteiktu.
— Vai varu jums ko palīdzēt, puiši? — viņš jautāja.
— Nē, paldies, draugs, — atbildēja sīkais. — Mēs te gājām garām, pamanījām tava gaisa aparāta uzliesmojumu un nodomājām — bet ja nu tas ir kāds no mūsējiem? Tāpēc arī pienācām palūkoties. Mūsdienās nav nekā sliktāka par tādu vazāšanos zem zemes, vai ne?
Sakot šos vārdus, sīkulis pārlaida ātru skatienu alai, neko nepalaizdams garām nepamanītu. Mo sēkdams noslīga uz alas grīdas un piespiedās pie sienas.
— Tiesa gan, — Pīts piesardzīgi atteica. — Man pēdējos mēnešos tā arī nav laimējies uzdurties dzīslai. Bet jūs, puiši, vai esat atbraukuši tikai nesen? Es tā kā neatceros, ka būtu jūs nometnē redzējis.
Eldži neatbildēja. Viņš neatraudamies skatījās uz Pīta mugursomu, kas bija piebāzta pilna ar paraugiem. Ar knikšķi viņš atvēra milzīgu saliecamo nazi.
— Nu, kas tev ir tur tajā maišelī, puis?
— Tikai mazvērtīga rūda. Es nolēmu paņemt pāris paraugu. Atdošu analīzei, kaut gan diezin vai maz ir vērts nest tos uz nometni. Tūlīt jums parādīšu.
Pīts piecēlās un gāja pie mugursomas. Iedams garām Eldži, viņš strauji noliecās, saķēra to aiz rokas, kurā bija nazis, un no visa spēka iesita ar celi pa vēderu. Eldži no sāpēm saliecās, bet Pīts ar delnas malu cirta viņam pa kaklu. Negaidīdams, kamēr samaņu zaudējušais Eldži nokritīs, Pīts metās pie mugursomas.
Ar vienu roku viņš satvēra savu četrdesmit piektā kalibra armijas pistoli, ar otru — kontrolkristālu un pacēla ar tēraudu apkalto zābaku, lai saberztu kristālu putekļos.
Viņa kāja tā arī palika pacelta. Varena roka sažņaudza viņa potīti, apturot ķermeņa kustību. Pīts mēģināja pagriezt pistoles stobru, taču kā blāķis lielā roka satvēra viņa delnu. Pīts iekliedzās — viņam nokrakšķēja kauli. Pistole izkrita no nejūtīgajiem pirkstiem.
Minūtes piecas Pīts sēdēja, nokāris galvu uz krūtīm. Mo pa to laiku lūdzās samaņu zaudējušo Eldži, lai pasaka, kas viņam jādara. Beidzot Eldži atguva samaņu, ar pūlēm piecēlās sēdus, lamādamies un berzēdams kaklu. Viņš pateica Mo, kas jādara, un sēdēja smaidīdams tik ilgi, kamēr Pīts zaudēja samaņu.
Viens divi, viens divi — Pīta galva klanījās no vienas puses uz otru sitienu taktī. Viņš nespēja tos apturēt, tie plēsa pušu viņa galvu, tricināja visu ķermeni. Kaut kur no tālienes atskanēja Eldži balss:
— Pietiek, Mo, pagaidām pietiek. Viņš atgūst samaņu.
Pīts ar pūlēm atslējās pret sienu un noslaucīja asinis, kas aizmigloja acis. Un tad viņa priekšā iznira Eldži seja.
— Klausies, puis, tu sagādā mums pārāk daudz raižu. Tagad mēs paņemsim tavu kristālu un sameklēsim šo dzīslu, un, ja tā arī īstenībā ir tik bagāta, kā var spriest pēc šiem paraugiem, tad es būšu vai septītajās debesīs un nosvinēšu šo veiksmi — nogalināšu tevi ļoti lēni. Bet, ja mēs dzīslu neatradīsim, tu mirsi vēl daudz lēnākā nāvē. Tā vai citādi, es tevi tik un tā nobeigšu. Vēl neviens nav iedrošinājies sist Eldži, — vai tad tu to nezināji?
Viņi ieslēdza Pīta visurcaurgājēju un izvilka piekauto cauri sienai. Pēc kādām divdesmit pēdām viņi iekļuva citā alā, kas bija daudz lielāka par pirmo. Gandrīz visu telpu piepildīja milzīgs metāla atom- traktors.
Mo nometa Pītu pie zemes un zvēla viņa visur- caurgājējam ar kāju, pārvērzdams to nederīgos lūžņos. Gigants pārkāpa pāri Pīta ķermenim un smagiem soļiem devās uz traktoru. Tiklīdz viņš bija ielīdis kabīnē, Eldži ieslēdza stacionāru lieljaudas visurcaurgā- jēju. Kad spokainā mašīna, sākdama kustēties, nozuda alas sienā, Pīts vēl paguva ievērot, ka Eldži no- vīpsnā.
Pīts pagriezās un noliecās pār sadauzīto visurcaur- gājēju. Veltīgi. Bandīti nostrādājuši tīri, un šajā lodveida kapā nebija vairs nekā, kas varētu Pītam palīdzēt. Apakšzemes radio atradās vecajā alā, pa radio viņš varētu sazināties ar armijas bāzi, un pēc divdesmit minūtēm bruņota patruļa būtu klāt. Taču no radio viņu šķir divdesmit pēdu bieza klints.
Viņš sagrafēja ar reflektoru sienu. Iespējams, ka šī trīs pēdas platā rubīdija dzīsla šķērso arī viņa alu.
Pīts satvēra jostu. Gaisa aparāts vēl joprojām bija savā vietā! Viņš piespieda aparāta kontaktus pie rubīdija dzīslas, un gaisā novirpuļoja sudrabotas pārslas. Kontaktu iezīmētā loka vidū ieži saplaisāja un nobira. Ja vien baterijās būs pietiekami daudz elektroenerģijas un ja vien bandīti neatgriezīsies pārāk ātri…
Ar katru uzliesmojumu sabirza apmēram collu biezs ieža gabals. Lai no jauna uzlādētu akumulatorus, bija vajadzīgas 3,7 sekundes; pēc tam radās baltais uzliesmojums un atdalījās nākamais klints gabals. Pīts strādāja trakā ātrumā, ar kreiso roku raus- dams nost akmens šķembas.
Uzliesmojums starp kontaktiem, ko viņš turēja labajā rokā, — vēziens ar kreiso roku — uzliesmojums un vēziens — uzliesmojums un vēziens. Pīts reizē smējās un raudāja, pa vaigiem viņam ritēja siltas asaras. Viņš pat aizmirsa, ka līdz ar katru uzliesmojumu aparāts zaudē jaunu un jaunu skābekļa devu. Alas sienas kā noreibušas līgojās viņa acu priekšā.
Uz mirkli apstājies, lai atvērtu ķiveres sejsegu, Pīts vēlreiz pagriezās atpakaļ pret paša radītā tuneļa sienu. Viņš drupināja nepadevīgu klinti, cīnījās ar to un centās aizmirst pulsējošās sāpes galvā. Tad viņš nogūlās uz sāniem un sāka mest atpakaļ akmens šķembas, noblietēdams tās ar kājām.
Lielā ala palika aiz muguras, un tagad Pīts bija ieslodzīts šaurā ejā dziļi zem zemes. Viņš gandrīz vai fiziski sajuta, ka virs galvas atrodas pusjūdzi biezs iežu slānis, kas viņu spiež un smacē. Ja gaisa aparāts tagad sabojāsies, Pīts uz laiku laikiem paliks paša roku darinātajās akmens kapenēs. Viņš mēģināja aiz- gainīt šo domu un prātot vienīgi par to, kā lai izkļūst virspusē.
Likās, ka laiks ir apstājies, ka palicis vienīgi bezgalīgs sasprindzinājums. Viņa rokas darbojās kā virzuļi, ar asiņainiem pirkstiem viņš tvēra jaunas un jaunas sadrupinātā ieža šķembas.
Uz pāris mirkļiem viņš atslābināja rokas, kamēr pārkarsušās plaušas ievilka gaisu. Šai brīdī klints viņa priekšā nodrebēja, atskanēja sprādziens, klints sagruva, un pa izrauto caurumu alā svilpdams ieplūda gaiss. Spiediens tunelī un alā izlīdzinājās — viņš bija izlauzies cauri!
Ar viegliem gandrīz vai pilnīgi iztukšotā gaisa aparāta radītiem uzliesmojumiem Pīts nolīdzināja atveres malas. Pēkšņi viņam līdzās parādījās kādas kājas. Pēc tam cauri zemajiem griestiem izspiedās niknuma izķēmota Eldži seja. Tunelī nebija vietas, kur apgriezties. Eldži varēja vienīgi pakratīt Pītam dūri pie sejas un cauri sejai.
No šķembu kaudzes aizmugurē atskanēja skaļa čaboņa, drumslas pašķīda uz visām pusēm, un alā iespraucās Mo. Pīts nevarēja pagriezties, lai pretotos, tomēr, pirms Mo drausmīgās ķetnas bija satvērušas viņu aiz potītēm, viņa zābaka zole skāra milzeņa bezveidīgo degunu.
Mo aizvilka Pītu kā bērnu pa šauro akmens koridoru atpakaļ lielajā alā un nometa uz grīdas. Pīts gu
lēja, tverdams ar muti gaisu. Uzvara bija bijusi tik tuvu …
Eldži noliecās pār viņu.
— Tu esi varen viltīgs, puis. Labāk es nošaušu tevi tepat, lai tu neizstrādātu vēl kaut ko.
Viņš izņēma pistoli Pītam no kabatas un atvilka aizslēgu.
— Starp citu, tavu dzīslu mēs atradām. Tagad es esmu velnišķīgi bagāts. Nu, vai tu esi apmierināts?
Eldži nospieda mēlīti, un Pīta cisku ķēra gluži kā āmura sitiens. Mazais cilvēciņš stāvēja virs Pīta un smīnēja.
— Es ietriekšu tevī visas šīs lodes citu pēc citas, bet tā, lai tevi nenogalinātu, vismaz ne uzreiz. Nu, vai esi sagatavojies nākamajai?
Pīts paslējās uz elkoņa un piespieda delnu pie pistoles stobra cauruma. Eldži plati pasmaidīja.
— Brīnišķīgi, nu, tā — apturi lodi ar roku!
Viņš nospieda mēlīti — pistole sausi noknakšķēja. Eldži sejā atspoguļojās izbrīns. Pīts mazliet paslējās un pielika gaisa aparāta kontaktus pie Eldži ķiveres. Izbrīna grimase bandīta sejā sastinga, un tad viņa galva sašķīda gabalos.
Pīts uzkrita virsū pistolei, parāva aizslēgu un pagriezās atpakaļ. Eldži bija rūdīts zellis, bet pat viņš nezināja, ka četrdesmit piektā kalibra armijas pistoles atvere kalpo kā aizsargs. Ja pie atveres kaut kas ir piespiests, stobrs virzās atpakaļ, līdz apstājas pie drošinātāja, un, lai varētu izšaut, aizslēgs jāatvelk no jauna.
Mo nedroši pagājās uz priekšu; izbrīnā viņam bija atkāries žoklis. Pagriezies uz veselās kājas, Pīts notēmēja uz viņu.
— Ne no vietas, Mo! Tev nāksies nogādāt mani pilsētā.
145
Milzis viņu nedzirdēja, tas domāja tikai par vienu.
10 180
— Tu nogalināji Ēldži — tu nogalināji Ēldži!
Pīts izšāva pusmagazīnu, un tikai tad milzis nogāzās zemē. Notrīsēdams viņš aizgriezās prom no mirstošā cilvēka. Viņš gan bija šāvis aizsargādamies, taču, lai cik viņš to sev arī atgādināja, nelabums nepārgāja. Pīts notina kāju ar ādas jostu, lai apturētu asinis, un pārsēja brūci ar sterilu saiti no sanitārās paketes, kuru viņš atrada traktorā.
Traktors nogādās viņu nometnē; ar šo jezgu lai tiek galā armijnieki paši. Pīts apsēdās vadītāja sēdeklī, nolika ievainoto kāju uz motora pārsega un ieslēdza dzinēju. Varenais visurcaurgājējs darbojās nevainojami — mašīna virzījās augšup, un tās radiatora priekšā plūstoši pašķīrās zemes ieži.
Kad traktors iznira virs zemes, vēl joprojām sniga.