Pīts Deividsons bija saderināts ar mis Deiziju Me- nersu no kabareja «Zaļā paradīze». Tikko mantojis sava tēvoča, izcila ceturtās dimensijas pētnieka, īpašumus un kļuvis par neparasti sabiedriska ķengura — Artūra — aizbildni, viņš tomēr nejutās laimīgs; tobrīd tas bija redzams sevišķi skaidri.
Sēdēdams tēvoča laboratorijā, Pīts kaut ko skribe- lēja uz papīra lapas. Viņš summēja skaitļus un laiku pa laikam izmisis šūpoja galvu. Pēc tam atskaitīja, reizināja un dalīja. Rezultātā atkal un atkal radās problēmas, kas šķita tikpat neatrisināmas kā nelaiķa tēvoča ceturtās dimensijas vienādojumi. Ik pa brīdim laboratorijā iespraucās vecā Tomasa, tēvoča sulaiņa, skumīgais zirga ģīmis, un Pītam uzmācās arvien nopietnākas bažas, vai arī Tomasu viņš nav dabūjis līdzi mantojumā.
— Atvainojiet, ser, — sirmgalvis piesardzīgi ierunājās.
Pīts tramīgi pagriezās krēslā.
— Kas noticis, Tomas? Ko dara Artūrs?
— Ganās ģeorģīņu dobēs, ser. Es tikai gribēju pavaicāt par lenču, ser. Ko liksiet pagatavot?
— Ko vien vēlies! — Pīts atbildēja. — Tas ir … visu, kas garšo tev pašam! Tomēr nē! Lai tiktu cik necik skaidrībā par tēvoča Roberta finansēm, ir nepieciešama gaiša galva. Tāpēc pagatavo kaut ko tādu, kas satur daudz fosfora un vitamīnu; tas man lieti noderēs.
— Tiks izpildīts, ser, — Tomass sacīja. — Vienīgā nelaime, ser, ka bodnieks …
— Kā, jau atkal? — Pīts iekunkstējās.
— Jā, ser, — Tomass, nākdams tuvāk, paskaidroja. — Es cerēju, ser, ka stāvoklis ir kaut mazliet uzlabojies.
Pīts pakratīja galvu, bezcerīgi blenzdams uz saviem skribelējumiem.
— Viss pa vecam. Skaidra nauda, ar ko apmaksāt pārtikas tirgotāja rēķinus, joprojām uzskatāma par tālu, miglā tītu sapni. Tas ir drausmīgi, Tomas! Es vienmēr biju pārliecināts, ka tēvocim naudas ir atliku likām, un uzskatīju, ka ceturtajai dimensijai varētu būt kāds sakars ar matemātiku, bet tā nekādā ziņā nav saistīta ar alkoholismu un izvirtību. Taču tēvocis Roberts, jādomā, visu laiku pavadījis orģijās ar kvantiem un kosmiskiem kontinuumiem! Tā vien rādās, ka man neizdosies pat nomaksāt viņa parādus, kur nu vēl kaut ko atlicināt sev!
Tomass nokrekšķējās, tādējādi acīmredzot izteikdams līdzjūtību.
— Ja es būtu bijis viens, to vēl varētu paciest, — Pīts drūmi turpināja. — Pat Artūrs savā ķengura vientiesībā turas braši un, šķiet, gatavs spītēt likteņa triecieniem. Bet Deizija! Tur jau ir tas āķis! Dei- zija …
— Deizija, ser?
— Mana līgava, — Pīts paskaidroja. — Viņa ir no kabareja «Zaļā paradīze». Formāli Artūrs pieder viņai. Es jau pastāstīju Deizijai, ka esmu saņēmis mantojumu. Un viņa būs stipri vīlusies.
— Ļoti žēl, ser, — Tomass teica.
— Šis paziņojums, Tomas, smieklīgi mazā mērā atbilst stāvokļa nopietnībai. Deizija nav tā persona, kas samierināsies ar vilšanos. Kad sākšu skaidrot, ka tēvoča bagātība pazudusi ceturtajā dimensijā, Deizi- jas sejā parādīsies tāda izteiksme, it kā viņas šeit nemaz nebūtu, un viņa tūdaļ pārstās klausīties. Vai jums kādreiz ir gadījies skūpstīt meiteni, kura domās kavējas citur?
— Nē, ser, — Tomass atbildēja. — Bet kā tad paliks ar lenču, ser …
— Mums vajadzēs par to samaksāt, — Pīts izmisis sacīja. — Man kabatā ir četrdesmit centi, Tomas, un vismaz Artūrs nedrīkst ciest badu! Deizijai tas noteikti nepatiktu. Nu, iesim paskatīsimies, ko vēl lietas labā var darīt!
Viņš atkāpās no galda un pārlaida laboratorijai vērīgu skatienu. Par mājīgu šo telpu nekādi nebija iespējams saukt. Kaktā stāvēja dīvaina, apmēram četras pēdas augsta, no dzelzs stieņiem veidota konstrukcija, kas šķita mazliet līdzīga skeletam. Tomass sacīja, ka tas esot teserakts — nevis trijās, kā parasti, bet gan četrās dimensijās eksistējoša kuba modelis.
Pītam šis modelis nez kāpēc atgādināja viduslaikos izplatītos moku rīkus, ko izmantoja par neapstrīdamiem argumentiem teoloģiskās diskusijās ar ķeceriem. Pīts nespēja iedomāties, ka teserakts varētu kādam iepatikties, izņemot viņa tēvoci. Apkārt bija izmētātas dažnedažāda lieluma, galvenokārt izjauktu aparātu, detaļas. Tās lika domāt par cilvēku, kurš iztērējis milzum daudz naudas un pacietības, lai radītu kaut ko tādu, kas nevienam nekad nebūs vajadzīgs.
— Te nav pat ko ieķīlāt lombardā, — Pīts, acīm redzami nomākts, konstatēja. — Un arī nekā līdzīga leijerkastei, ko varētu izmantot, ja vien Artūrs būtu ar mieru uzņemties mērkaķa lomu.
— Mums ir demonstrators, ser, — Tomasa balsī ieskanējās vārga cerība. — Jūsu tēvocis to uzbūvēja, ser, tas darbojās, un jūsu tēvoci ķēra sirdstrieka, ser.
— Jautri, neko teikt! — Pīts iesaucās. — Kas tas par demonstratoru? Ko viņš demonstrē?
— Redzat, ser, tā ir mašīna, kas demonstrē ceturto dimensiju, — Tomass paskaidroja. — Jūsu tēvocis tai veltījis visu mūžu, ser.
— Tādā gadījumā paskatīsimies, — Pīts sacīja. — Varbūt mums izdosies nopelnīt iztikai, reklāmas nolūkā demonstrējot ceturto dimensiju veikalu skatlogos. Kaut gan, atklāti sakot, es šaubos, vai Deizijai šāda karjera būs pa prātam.
Tomass svinīgi piegāja pie priekškara, kas bija pakārts aiz rakstāmgalda. Pītam likās, ka aiz tā ir paslēpta bufete. Taču, tiklīdz Tomass priekškaru atvilka, kļuva redzams gigantisks aparāts, kas pārējās laboratorijas iekārtas vidū izcēlās vienīgi ar to, ka bija pilnīgi pabeigts. Pīta acu priekšā rēgojās vismaz septiņas pēdas augsts pakavveidīgs bronzas nezvērs, kura izdobtās iekšas, jādomā, bija piestūķētas ar dažnedažādiem noslēpumainiem ritentiņiem un zobratiem. Aparāta lejasdaļā atradās collu bieza, pēc izskata spriežot, rotējoša stikla plāksne. Vēl zemāk pletās masīva pamatne, ko vara caurules saistīja ar saldētāj iekārtu.
Tomass pagrieza slēdzi, un aparāts iedūcās. Pīts ar interesi to aplūkoja.
— Jūsu tēvocis bieži runāja pats ar sevi, ser, — Tomass sacīja. — Un, ja vien no teiktā esmu kaut ko sapratis, šis ir patiess zinātnes triumfs, ser. Jo redzat, ser, ceturtā dimensija ir laiks.
— Tīkami dzirdēt tādu populāru skaidrojumu, — Pīts teica.
— Pateicos, ser. Bet nu pieņemsim, ka, braukdams automobilī, kāds ir ieraudzījis burvīgu meiteni, kas jau nākamajā mirklī uzkāps zemē nomestai banāna mizai, un, ja šis cilvēks, ser, gribētu meiteni brīdināt, taču laikus nepaspētu to izdarīt — būtu pagājušas, teiksim, pāris minūtes, un viņš tikmēr būtu nobraucis vismaz jūdzi…
— Tad burvīgā meitene uzkāptu banāna mizai, un tālākie notikumi risinātos precīzi saskaņā ar dabas likumiem, — Pīts turpināja.
— Protams, ser! Ja nebūtu demonstratora … Jo, redzat, lai brīdinātu meiteni, braucējam jādodas atpakaļ ne vien telpā, bet arī laikā, citādi būs par vēlu, ser. Tas ir, būtībā — jānokļūst ne vien par jūdzi, bet arī par divām minūtēm atpakaļ. Un tāpēc, ser, jūsu tēvocis uzbūvēja demonstratoru …
— Lai tiktu galā ar līdzīgu situāciju, ja tā kādreiz rastos, — Pīts nobeidza. — Saprotu! Tomēr baidos, ka šī mašīna neatrisinās mūsu finansu problēmas.
Saldētāj iekārta pārstāja dūkt. Tomass svinīgi aizdedzināja sērkociņu.
— Ar jūsu atļauju, ser, es gribētu demonstrējumu pabeigt, — viņš teica, un viņa balsī atkal ieskanējās cerība. — Es tagad nodzēsīšu sērkociņu un nolikšu to uz stikla plāksnes starp pakava galiem. Ar temperatūru viss ir kārtībā, tāpēc eksperimentam vajadzētu izdoties.
No mašīnas dzīlēm kļuva dzirdama tāda kā pašapmierināta klukstēšana, kas ilga vairākas sekundes. Tad milzīgā stikla plāksne piepeši pagriezās par astot- daļapgriezienu. Kaut kas iedūcās, tad apklusa. Un gluži negaidīti uz stikla parādījās otrs apdedzis sērkociņš. Tai pašā mirkli mašīna atkal triumfējoši ieklukstējās.
— Vai redzat, ser? — Tomass sacīja. — Demon- strators reproducējis apdegušo sērkociņu. Tas šo sērkociņu no pagātnes izvilcis tagadnē, ser. Šinī vietā pirms dažām sekundēm, kamēr plāksne vēl nebija pagriezusies, atradās sērkociņš. Gluži kā tai gadījumā ar meiteni un banāna mizu. Mašīna vispirms devās turp, kur sākotnēji atradās sērkociņš, pēc tam atgriezās arī laikā uz turieni un atvilka sērkociņu sev līdzi.
Plāksne pagriezās vēl par astoto daļu apgrieziena. Mašīna klukstēja un dūca. Bet tad dūkšana izbeidzās un uz plāksnes parādījās vēl viens apdedzis sērkociņš. Mašīna ieklukstējās no jauna.
— Tā tas turpināsies bezgalīgi, ser, — Tomasa balsī joprojām skanēja cerība.
— Beidzot es sāku saprast, cik dižena ir mūsdienu zinātne, — Pīts iesaucās. — Izlietojis tikai divas tonnas vara un tērauda, iztērējis vairākus simtus tūkstošu dolāru un veltījis visam tam dažus gadu desmitus sūra darba, mans tēvocis Roberts radījis mašīnu, kas neierobežotā daudzumā apgādās mani ar nosvilinātiem sērkociņiem! Tomas, šī mašīna patiesi ir zinātnes triumfs!
Tomass staroja.
— Brīnišķīgi, ser! Priecājos, ka demonstrators jums iepaticies. Bet kā tad paliks ar lenču, ser?
Mašīna kādu brīdi klukstēja un dūca, tad reproducēja ceturto sērkociņu un ieklukstējās vēl pašap- zinīgāk. Tā gatavojās no jauna doties atpakaļ uz līdz šim neaizsniedzamo pagātni.
Pīts pārmetoši palūkojās uz sulaini, ko acīmredzot arī bija mantojis no tēvoča. Iebāzis roku kabatā, viņš tur sagrābstīja četrdesmit centus. Šajā mirklī mašīna iedūcās. Pīts pagrieza galvu un sastinga, raudzīdamies uz bronzas nezvēru.
— Ja jau esam sākuši runāt par zinātni, — viņš mirkli vēlāk sacīja, — tad jāatzīstas, man radusies kāda komerciāla ideja. Tiesa, pagaidām es kaunos pat domāt par to. — Viņš paskatījās uz klukstošo briesmoni, ko viņa tēvocis bija nokristījis par ceturtās dimensijas demonstratoru. — Tāpēc, lūdzu, izej ārā, Tomas. Minūtes desmit es būšu aizņemts.
Tomass pazuda. Pīts izslēdza demonstratoru. Viņš bija nolēmis riskēt un apņēmīgi nolika pieccentu monētu uz stikla plāksnes. Mašīna atkal sāka darboties. Tā klukstēja, dūca, tad apklusa — un uz stikla parādījās divas monētas. Pie otrā pieccentu ripuļa Pīts pielika klāt vēl desmit centus. Pēc nākošā cikla beigām viņš nervozi sabužināja matus un nolika uz plates visu atlikušo bagātību — ceturtdaļu dolāra. Tad, ieraudzījis rezultātu un neticēdams savām acīm, sāka celt piramīdas.
Pēc desmit minūtēm Tomass cienīgi pieklauvēja pie durvīm.
— Piedodiet, ser. — Viņa balsī atkal skanēja cerība. — Bet kā tad paliks ar lenču, ser? …
Pīts izslēdza demonstratoru un norija siekalas.
— Tomas, — viņš sacīja, cenzdamies vismaz ārēji saglabāt mieru, — tu vari pats sastādīt lenča ēdienu karti. Paņem šo grozu ar sīknaudu un veicīgi laidies uz veikalu. Starp citu, Tomas, vai tev nav monētas vairāk nekā ceturtdaļdolāra vērtībā? Ar pusdolāru pilnīgi pietiks. Kad Deizija atnāks, es viņai labprāt nodemonstrētu kaut ko patiesi iespaidīgu.
Mis Deizija Menersa no kabarē ja «Zaļā paradīze» bija tieši tas cilvēks, kas ceturtajā dimensijā nesaskatīs nekā sevišķa un bez kavēšanās pilnā sparā izmantos mūsdienu zinātnes fantastiskāko sasniegumu. Tikko pārkāpusi pār mājas slieksni, viņa izklaidīgi sasveicinājās ar Pītu, toties izrādīja jo lielāku interesi par mantojuma apmēriem. Pīts ieveda viņu laboratorijā un parādīja demonstratoru.
— Lūk, mani dārgumi, — viņš svinīgi teica. — Mīļā, es zinu, tas tevi satrieks, bet saki, vai tev nav ceturtdaļdolāra!
— Kāda nekaunība izspiest no manis naudu! — Deizija sašutusi iesaucās. — Un ja tu esi mani piemānījis attiecībā uz mantojumu …
Pīts viņai maigi uzsmaidīja. Viņš izvilka no kabatas pats savu ceturtdaļdolāra monētu.
— Paskaties, mīļā! To es daru tevis dēļ!
Viņš ieslēdza demonstratoru un pašapmierināti sāka izskaidrot tā darbības principus. Pēkšņi no mašīnas dzīlēm kļuva dzirdamas klukstošas skaņas. Stikla plāksne pagriezās, un līdzās pirmajai monētai parādījās otra. Nepārtraukdams paskaidrojumus, Pīts uzlika vienu monētu uz otras. Pēc nedaudzām sekundēm uz plāksnes jau atradās četras monētas. Pīts tās sastūma stabiņā. Parādījās astoņas — sešpadsmit — trīsdesmit divas — sešdesmit četras — simt divdesmit astoņas … Šinī mirklī monētu debesskrāpis sabruka, un Pīts izslēdza demonstratoru.
— Redzi, mīļā, tā ir nauda no ceturtās dimensijas! Mans tēvocis izgudroja mašīnu, es to esmu mantojis, un … vai nevēlies, lai samainu tev šo naudiņu?
No Deizijas izklaidības nebija vairs ne miņas. Pīts pasniedza viņai banknošu žūksnīti.
— Tagad, mīļā, — viņš laipni sacīja, — katru reizi, kad tev ievajadzēsies naudas, nāc tikai šurp, ieslēdz mašīnu un savāc monētas! Vai tas nav brīnišķīgi?
— Nauda man vajadzīga tieši šobrīd, — Deizija teica. — Esmu nolēmusi iegādāties pūru.
— Es cerēju, ka šī doma tev ienāks prātā! — Pīts ar entuziasmu iesaucās. — Pie darba! Un, kamēr mašīna strādās, mums pietiks laika parunāt.
Dūkdams un klukstēdams demonstrators monētu vietā tagad ražoja naudas zīmes. Tiesa, vienu reizi tas pārtrauca visas operācijas un kādu laiku saldētāj iekārta lietišķi rūca. Pēc tam mašīna pašapmierināti ieklukstējās un atsāka regulāros reisus uz neseno pagātni.
— Kamēr nebiju parunājis ar tevi, neko konkrētu negribēju plānot, — Pīts paziņoja. — Tāpat vien kārtoju tēvoča dokumentus. Bet es ļoti rūpīgi uzraudzīju Artūru. Tu taču zini, kā viņam garšo cigaretes. Viņš tās ēd, un, lai gan tāds paradums šķiet mazliet ekscentrisks, cigaretes tomēr iet viņam labumā. Ar de- monstratora palīdzību esmu radījis milzīgu viņa iecienītās markas cigarešu rezervi. Bez tam man ir izdevies krietni palielināt savu rēķinu bankā. Laikam gan izskatītos visai dīvaini, ja mēs nopirktu savrupmāju Parka avēnijā un samaksai par to piedāvātu pašizkrāvēju sīknaudas. Ļaudīm var rasties aizdomas, ka nodarbojamies ar bērnu aplaupīšanu.
— Ak tu muļķīti! — Deizija iesaucās.
— Kāpēc tā?
— Tu taču vari izgatavot banknotes tādā pašā progresijā kā monētas, — Deizija paskaidroja. — Tad naudas mums būs daudz vairāk!
— Mīļā, kāda tam nozīme, cik tev ir naudas, ja man tās ir vesels lērums! — Pīts maigi iebilda.
— Nozīme ir ļoti liela, — Deizija lietišķi konstatēja. — Mēs varam saķildoties.
— Nekad! — Pīts kategoriski noraidīja šādu varbūtību. Tad, brītiņu padomājis, teica: — Pirms mums ienāca prātā doma par banknotēm, mēs ar Tomasu piebērām ogļu pagrabu pilnu ar ceturtdaļdolāra un pusdolāra monētām. Tās joprojām tur guļ.
— Būtu labi likt lieta zelta monētas, — maksimāli sasprindzinājusi smadzeņu centrus, Deizija ierosināja.
— Kaut tikai izdotos tādas sagādāt. Varbūt tev izdosies .. .
— Doma nav peļama. — Pīts atzinīgi novērtēja Deizijas garīgo piepūli. — Bet tas jau ir izdarīts! Redzi, Tomasam vienā zobā bija zelta plomba. Mēs to izrāvām, pavairojām un beidzot dabūjām pusmārciņu zelta, ko pārkausējām nelielā stienī un atkal novietojām uz demonstratora. Ja tagad tu ielūkosies malkas šķūnī, tevi gaidīs priecīgs pārsteigums.
— Bez tam ir vēl dārgakmeņi, — Deizija dziļdomīgi pavēstīja. — Ar tiem tā lieta ietu pavisam ātri!
— Ja tev patīk dārgakmeņi, — Pīts maigi sacīja, — ielūkojies dārzeņu glabātavā! Kad šī ideja mums ienāca prātā, citur brīvas vietas vairs nebija.
— Es domāju, ka mums jāprecas nekavējoties. Un kā tu domā? — Deizija ar entuziasmu iesaucās.
— Protams! Brauksim tūlīt! Es tikai iedarbināšu motoru!
— Ej vien, mīļais, — Deizija viņu uzmundrināja.
— Es tikmēr pieskatīšu demonstratoru.
Starodams aiz laimes, Pīts viņu noskūpstīja un izskrēja ārā no laboratorijas. Viņš nospieda pogu, izsaukdams Tomasu, tad nospieda pogu vēlreiz. Tomass parādījās tikai pēc trešā zvana. Viņš bija ļoti bāls un satraukti vaicāja:
— Piedodiet, ser, vai jums sakravāt koferi?
— Es gribu … Sakravāt koferi? Kāpēc?
— Mūs taisās apcietināt, ser, — ar pūlēm norijis siekalas, Tomass paziņoja. — Domāju, ka sakravāts koferis jums varētu noderēt. Viens no maniem paziņām ciematā, ser, uzskata, ka esam sapinušies ar gangsteriem, un izjūt pret mums atbilstošu cieņu. Viņš nupat piezvanīja un izstāstīja pēdējos jaunumus.
— Tomas, vai tu gadījumā neesi padziļāk ieskatījies pudelē?
— Nē, ser, — Tomass atbildēja. — Vēl ne, ser. Bet tas ir lielisks priekšlikums! Pateicos, ser. — Tad izmisis piebilda: — Pie visa vainīga nauda, ser, banknotes. Jūs droši vien atceraties, ka sīknaudu mēs mainījām tikai vienu reizi. Un dabūjām pretī banknotes viena, piecu, desmit un divdesmit dolāru vērtībā, ser.
— Protams, atceros, — Pīts tūdaļ piekrita. — Ar tām mums pietika. Bet kas tad apmaiņai vainas?
— Vaina ir numerācijā, ser! Visām demonstratora reproducētajām banknotēm ir viens un tas pats sērijas numurs: piecniekiem — savs, desmitniekiem — savs un tāpat visām pārējām, ser. Kāds vīrs, kura hobijs ir meklēt naudas zīmes, kas izpirkšanas maksas veidā nokļuvušas gangsteru rokās, ievēroja, ka viņam ir vairākas banknotes ar vienu un to pašu numuru. Slepenais dienests izsekoja šo naudas zīmju ceļu. Drīz tā aģenti ieradīsies mums pakaļ, ser. Par viltotas naudas izgatavošanu soda ar ieslodzījumu cietumā uz divdesmit gadiem, ser. Mans draugs no ciemata interesējās, vai mēs atšaudīsimies, jo tādā gadījumā, ser, ciemata iedzīvotāji gribētu redzēt šo skatu.
Tomass lauzīja rokas. Pīts neizpratnē blenza uz viņu.
— Ja tā labi apsver, mūsu nauda tiešām ir viltota, — viņš pēc brīža domīgi noteica. — Agrāk man tas i prātā nenāca. Mums vajadzēs atzīt savu vainu, Tomas. Un, ja jau man draud cietums, Deizija varbūt negribēs ar mani precēties. Iešu paziņot viņai jaunumu.
Šai mirklī no laboratorijas pēkšņi atskanēja Deizijas balss. Pils apstājās. Balss kļuva skaļāka, dusmīgāka. Drīz jau varēja sadzirdēt spalgus brēcienus, kas nemitīgi pieņēmās spēkā. Pīts metās skriet.
Viņš iedrāzās laboratorijā un aiz brīnumiem gandrīz vai pamira. Demonstrators joprojām darbojās. Deizija bija redzējusi, kā Pīts sagāž naudas zīmes kaudzē un mašīna tās reproducē ģeometriskā progresijā. Un, lūk, Deizija laikam bija mēģinājusi rīkoties tāpat. Taču kaudze bija kļuvusi pārāk čagana un, lai to noblietētu, Deizija acīmredzot bija uzkāpusi uz stikla plāksnes, tādējādi nokļūdama aparāta darbības laukā.
Vārdu sakot, laboratorijā Pīts ieraudzīja trīs Deizijas. Un, kamēr viņš, šausmu pārņemts, stāvēja uz sliekšņa, trim viņa līgavām piebiedrojās ceturtā. De- monstators dūca un klukstēja, it kā ņirgādamies par viņu. Tad laida pasaulē piekto Deiziju. Pīts palēcās uz priekšu un satvēra slēdzi, taču nokavēja kādu sekundes daļiņu, un laboratorijā parādījās sestā mis Deizija Menersa no kabareja «Zaļā paradīze». Viņa kā divi ūdens pilieni bija līdzīga savām piecām māsām. Un, raudzīdamies uz šo savas sirdspuķītes pārprodukciju, Pīts juta, ka šausmas viņu burtiski paralizē.
Tā kā visas Deizijas bija absolūti vienādas — ne tikai ar identisku ārieni, bet, tā sacīt, ar vienu un to pašu sērijas numuru —, viņām bija arī gluži vienādi raksturi. Un katra no Deizijām bija dziļi pārliecināta, ka tikai viņai pieder banknošu kaudze uz stikla plāksnes. Visas sešas centās to sagrābt, visas mežonīgi plēsās savā starpā, pie tam nebūt neslēpa, ko cita par citu domā, un jāsaka — visumā viņu domas ne tuvu nebija glaimojošas.
Artūrs, tāpat kā Deizija, bija apveltīts ar visnotaļ saulainu raksturu. Viņš nepiederēja pie tiem ķenguriem, kas tik vien zina kā meklēt ieganstus grūtsirdībai. Artūrs rāmi ganījās zālienā, mielojās ar ģeorģīnēm un laiku pa laikam pārlēca pāri sešas pēdas augstam žogam, cerēdams, ka alejā būs parādījies kāds suns, kas vēlēsies viņu apriet. Vai arī, ja neizdosies pamanīt suni, vismaz parādīsies kāds gājējs un nometīs cigareti, ko Artūrs varētu pievākt.
Kad viņš tikko bija atvests uz šejieni, tādi patīkami notikumi gadījās diezgan bieži. Jebkurš nezinātājs, ieraudzījis šai pasaules daļā pretim skrejošu piecas pēdas garu ķenguru, parasti meta zemē visu, kas viņam bija rokās, un muka, ko kājas nes. Dažreiz starp pamestajām mantām atradās arī cigarete.
Ar suņiem ķengurs sākumā tāpat bija apgādāts gluži ciešami, taču pēdējā laikā Artūra sabiedrība suņu acīs bija zaudējusi krietnu daļu no savas pievilcības. Artūra maniere rotaļāties ar nepazīstamu suni — it īpaši, ja tas viņu aprēja — bija diezgan savdabīga: ar priekšējām ķepām ķengurs sagrāba suni dzelžainā tvērienā, bet ar pakaļējām metodiski izdauzīja no viņa visas iekšas.
Vārdu sakot, Artūrs ganījās ģeorģīnēs, un viņam bija garlaicīgi. Bet garlaicības dēļ viņš allaž bija gatavs uz niķiem un stiķiem. No laboratorijas viņa ausis aizsniedza skandāla troksnis, taču ģimenes ķildas Artūru neinteresēja. Toties par diviem polismeņiem, kas nupat vaļējā automobilī bija piebraukuši pie mājas, viņš izrādīja daudz lielāku interesi. Mirkli pastāvējuši pie vārtiņiem, polismeņi apņēmīgi devās uz priekšu.
Artūrs atlēkšoja tieši tanī brīdī, kad abi bija sākuši neganti bungot pa durvīm. Pirms tam viņš sētas pusē bija rāvis ārā Tomasa iestādītos kāpostu dēstus, jo gribēja noskaidrot, kāpēc tie aug tik lēni. Ar pēdējo lēcienu pārvarējis vismaz desmit metrus, Artūrs apsēdās uz astes un sāka ziņkārīgi aplūkot ciemiņus.
— D … d … dievs kungs! — iesaucās pasīks, bet plecīgs polismenis. Viņš bija smēķējis cigareti, taču, pamanījis Artūru, steigšus nometa to un satvēra pistoli.
Tā bija kļūda. Jo Artūrs labprāt gremoja cigaretes, bet šī atradās tikai nepilnus piecus metrus no viņa, un ķengurs planējošā lēcienā mēģināja to aizsniegt.
Ieraudzījis Artūru lidojam viņam tieši virsū, polismenis iespiedzās. Patiesi, šai mirklī ķengurs varēja pārbiedēt pat vislielāko drosminieku. Polismenis izšāva netēmēdams un … netrāpīja. Artūrs šāvienam nepievērsa ne mazāko uzmanību. Viņam šāvieni nenozīmēja draudus; tie ļaunākajā gadījumā bija trokšņi, ko rada automobilis ar bojātu karburatoru. Artūrs mīksti piezemējās pie polismeņa kājām, — tas, histērijas un baiļu pārņemts, savicināja dūres un sāka dzīvnieku apbērt ar sitienu krusu.
Artūrs bija miermīlīgs ķengurs, taču tādus uzbrukumus viņš nevarēja ciest.
Plecīgais sīkulis iespiedzās vēlreiz, kad Artūrs viņu sagrāba ar priekšķepām. Otrs polismenis atkāpās uz durvīm, gatavodamies dārgi pārdot savu dzīvību. Bet tanī mirklī — abi notikumi precīzi sakrita laikā —, kad Artūrs ņēmās izdauzīt sīkā polismeņa iekšas, Tomass, padevies liktenim, atvēra durvis, pret kurām bija atbalstījies otrais polismenis. Tas nogāzās atmuguriski, sasita galvu un zaudēja samaņu.
Piecpadsmit minūtes vēlāk plecīgais sīkulis drūmi konstatēja:
— Mūs uzvedināja uz nepareizām pēdām. Paldies, ka atpestījāt mani no šī zvēra, bet Keisijs pateicas jums par viskiju. Mēs meklējām naudas viltotāju bandu, kas drukā apbrīnojami kvalitatīvas banknotes. Pēdas veda taisnā ceļā pie jums. Jūs itin mierīgi varējāt mūs nokniebt. Bet jūs to neizdarījāt. Tā ka acīmredzot mums nāksies visu sākt no jauna.
— Baidos, ka pēdas vēlreiz atvedīs jūs uz šejieni, — Pīts atzinās. — Bet varbūt jūs kā valsts ierēdņi
varēsiet kaut ko izdarīt ar ceturtās dimensijas demonstratoru. Būtībā viņš ir visu šo notikumu vaininieks. Es jūs tūdaļ aizvedīšu pie viņa.
Pīts aicināja ciemiņus viņam sekot. Atriebības alku dzīts, kompānijai piebiedrojās arī Artūrs. Polismeņu sejās atspoguļojās trauksmainas nojautas.
— Pacienājiet viņu ar cigaretēm, — Pīts ieteica.
— Viņš tās ēd. Un tad jūs kļūsiet draugi uz mūžu.
— Tikai tā man vēl trūka, velns parāvis! — plecīgais polismenis iesaucās. — Labāk nostājieties starp mani un viņu. Varbūt Keisijs gribēs ar šo briesmoni sadraudzēties.
— Man nav cigarešu, — Keisijs nedroši ieminējās.
— Vai cigārs nederēs?
— No paša rīta tā kā būtu par smagu, — Pīts domīgi sacīja, — bet pamēģināt var.
Artūrs uzvijās gaisā un nolaidās zemē divas pēdas no Keisija. Keisijs pasniedza viņam cigāru. Artūrs to apostīja, paņēma, iebāza mutē un nokoda galiņu.
— Redzat nu! — Pīts priecīgi iesaucās. — Viņam patīk! Ejam!
Viņi iegāja laboratorijā. Tur valdīja haoss. Demon- strators dūca pilnā sparā, un Tomass, bāls, ar bezcerības izteiksmi sejā, vēroja, kā tas darbojas. Aparāts ražoja naudas zīmes veseliem konteineriem. Tiklīdz no ceturtās dimensijas dzīlēm parādījās kārtējā banknošu kaudze, Tomass to sagrāba ar abām rokām un atdeva Deizijām, kam pēc idejas vajadzēja stāvēt rindā, lai katrai tiktu sava daļa. Taču Deizijas nemitīgi ķildojās un mēģināja blēdīties.
— Šī, lūk, ir mana līgava, — Pīts mierīgi teica, norādīdams uz meitenēm.
Bet sīkulis polismenis jau bija pamanījis zaļo banknošu kaudzes, kuras parādījās it kā no zila gaisa. Viņš izrāva īsstobra revolveri.
— Jums tur aiz sienas ir iespiedmašīna, vai ne? — polismenis tūdaļ uzminēja. — Iešu paskatīšos!
Ātri iejuties saimnieka lomā, viņš paspēra soli uz priekšu, nogrūda Tomasu malā un uzkāpa uz stikla plāksnes. Šausmu pārņemts, Pīts centās satvert slēdzi. Taču bija par vēlu. Stikla plāksne pagriezās par astot- daļu apgrieziena; demonstrators izsmejoši iedūcās — un tai pašā mirklī, kad Pīta sastingušie pirksti izslēdza aparātu, uz stikla parādījās polismeņa kopija.
Divi sīkuļi polismeņi, apstulbuši aiz brīnumiem, blenza viens uz otru. Keisijs savukārt lūkojās uz abiem, un mati viņam sacēlās stāvus. Šinī mirklī Artūrs ar lūdzošu žestu nolika priekšķepu uz Keisija pleca. Artūram bija iepaticies cigārs. Durvis uz laboratoriju stāvēja vaļā, un viņš bija ienācis palūgt vēl vienu. Taču Keisijs vairs nespēja kontrolēt savu rīcību. Viņš iebrēcās un metās prom, acīmredzot domādams, ka Artūrs dzenas viņam pakaļ. Ar joni ietriecies teseraktā, viņš bezcerīgi iestrēga tanī.
Artūrs bija nosvērts, taču jūtīgs radījums. Keisija drausmīgais bļāviens viņu dziļi satrauca. Viņš palēcās uz priekšu, uzgrūda Pītu slēdzim un nolaidās zemē starp abiem sastingušajiem sīkuļiem polisme- ņiem. Tie, labi atcerēdamies pirmo tikšanos ar jauko dzīvnieciņu, panikā atlēca sānis tieši tajā mirklī, kad stikla plāksne pagriezās par kārtējo astotdaļapgrie- zienu.
Demonstratora dūkšanas izbiedēts, Artūrs palēcās gaisā. Viņam tuvākais plecīgā polismeņa eksemplārs ar slaidu, graciozu lēcienu pazuda aiz durvīm. Pīts tikmēr cīkstējās ar viņa dvīņubrāli, kas, vicinādams revolveri, joprojām prasīja paskaidrojumus, lai gan bija jau aizsmacis no pārlieku centīgas dienesta pienākumu pildīšanas.
Pīts visiem spēkiem pūlējās izskaidrot viņam lietas būtību — stāstīja par burvīgo meiteni un banāna mizu, taču polismenis nekādi nespēja aptvert, par ko īsti ir runa. Un, kamēr viņš aizsmakušā balsī kliedza, no stikla plāksnes nolēca zemē vēl viens Artūrs, bet tam sekoja vēl un vēl tādi paši…
Polismenis tikmēr rēca uz Pītu, līdz beidzot Deiziju izmisīgie spiedzieni viņam lika atskatīties, un viņš ieraudzīja, ka laboratorija ir pilna ar piecas pēdas gariem ķenguriem, kas, patīkami pārsteigti, uzlūko cits citu, cenšas sadraudzēties un iespējami ātrāk uzsākt rotaļas.
Artūrs, šķiet, vienīgais apsveica šādu pavērsienu. Agrāk viņš gandrīz caurām dienām bija vientuļš. Tagad turpretim viņam radusies plaša sabiedrība, būtībā vesels ķenguru bars. Priecīgi uzbudināti, Artūri aizmirsa visus pieklājības likumus un sāka trenkāt cits citu pa laboratoriju, sarīkojot kaut ko līdzīgu stihiskai kukuriņu spēlei.
Polismenis pakrita un kļuva par tramplīnu, ko ķenguri, lieliski uzjautrinādamies, izmantoja ar pilnu jaudu. Deizijas joprojām izmisīgi spiedza. Bet Artūri — visi kā viens — izraudzījās lēcieniem arvien jaunus un jaunus mērķus. Beidzot viens no viņiem izvēlējās demonstratora motoru. No darbīgā mehānisma ašķīda dzirkstis, kas apsvilināja neveiksminieku, ausmu pārņemts, tas atspērās un izlēca pa logu. Viņam tūdaļ sekoja pārējie, kas acīmredzot bija nosprieduši, ka tāds ir rotaļas turpinājums.
Pēc dažām sekundēm laboratorijā nebija vairs neviena Artūra. Kļuva dzirdamas savādas, žēlabainas skaņas. Tās nepārprotami nāca no demonstratora. Keisijs joprojām bija teserakta gūsteknis. Visu notikušo viņš redzēja pa modeļa stieņu starpām, un viņa sejas izteiksme bija tāda, ka gribot negribot lika domāt par psihiatrisko slimnīcu iemītniekiem. Tikai viens no plecīgajiem sīkuļiem polismeņiem atradās laboratorijā. Viņš gulēja uz grīdas, tikko vilkdams elpu. Bet Deizijas bija tādā mērā saniknotas, ka nespēja izdvest ne skaņas — visas sešas. Vienīgi Pīts joprojām šķita mierīgs.
— Nu ko, — viņš filozofiski konstatēja, — saspīlējums, var teikt, nedaudz mazinājies. Bet kaut kas ir noticis ar demonstratoru.
— Atvainojiet, ser, — sacīja Tomass, kas vēl arvien bija ļoti bāls, — mašīnās es nepavisam neorientējos.
Viena no Deizijām dusmīgi uzbrēca otrai:
— Tu esi zaudējusi pēdējās kauna paliekas! Sī nauda uz paplātes pieder man!
Viņas draudīgi tuvojās viena otrai. Vēl trijās, sašutušas un satracinātas, iejaucās kautiņā. Sestā — un Pītam likās, ka tā ir viņa līgavas oriģināls — no citu saraustajām kaudzēm drudžaini pārsvieda naudu savējā.
Tikmēr demonstrators turpināja savādi dūkt. Pīts mēģināja izdibināt, kas mašīnai lēcies. Un tūdaļ ievēroja, ka Artūrs atsperoties izkustinājis sviru, kas, domājams, regulē motora apgriezienus. Viņš uz labu laimi pārbīdīja sviru. Demonstrators ieklukstējās. Un tikai tad Pīts pamanīja, ka uz stikla plāksnes sadrūz- mējušās piecas Deizijas. Viņš mēģināja izslēgt aparātu, taču nepaguva to izdarīt. Pīts aizvēra acis, cenzdamies nesajukt prātā un juzdams, ka viņu pārņem galējs izmisums. Deizija viņam ļoti patika. Tomēr sešu Deiziju bija par daudz. Bet ja iedomājas perspektīvu, ka viņu būs vienpadsmit…
Atvērt acis viņu pamudināja aizsmakusi balss:
— A! Tad, lūk, kur jums ir iespiedmašīna un … hm … spoguļi, kas izraisa redzes halucinācijas, tā ka itin viss dubultojas. Tūlīt es iekāpšu lūkā, kurā nupat pazuda meitenes. Un, ja kāds tur aiz sienas sadomās taisīt pekstiņus, galvoju, ka labi tam neklāsies!
Liekais polismenis uzkāpa uz stikla plāksnes, no kuras nezināmu iemeslu dēļ bija pazudušas piecas Deizijas. Demonstrators ieklukstējās. Tad iedūcās. Plāksne pagriezās … pretējā virzienā! Un tai pašā mirklī arī polismenis pazuda. Kā viņš no pagātnes nejauši bija uzradies, tā nejauši arī pazuda. Izrādās, ka viens no Artūriem bija pārbīdījis sviru neitrālā stāvoklī, bet Pīts to aizbīdīja vēl tālāk — uz atpakaļgaitu. Viņš redzēja, kā pazūd polismenis, un tagad zināja, kur palikušas liekās Deizijas un kur paliks viņu kompromitējošās naudas zīmes. Pīts atviegloti uzelpoja.
Toties Keisijs, kas tikko bija atbrīvots no teserakta, neizjūta ne mazāko atvieglojumu. Viņš izrāvās no Tomasa rokām, lai gan sulainis bija tikai centies viņam palīdzēt, un skriešus metās pie automobiļa. Tur viņš sastapa savu plecīgo kolēģi, kas ieplestām acīm vēroja, kā deviņpadsmit Artūri spēlē kukuriņus, veikli lecot pāri garāžas jumtam. Saņēmuši nepieciešamos paskaidrojumus, polismeņi apmulsa vēl vairāk. Pīts redzēja, kā viņu automobilis aizbrauc, līkumodams pa ceļu no grāvja līdz grāvim.
— Man liekas, ser, viņi vairs neatgriezīsies, — sacīja Tomass, un viņa balsī atkal skanēja cerība.
— Arī man tā liekas, — Pīts piekrita, beidzot at- gūdams pilnīgu dvēseles mieru. Viņš pievērsās palikušajai Deizijai, kas, lai gan stipri nobijusies, no mantrausības i nedomāja atteikties. — Mīļā, — viņš maigi teica, — izrādās, ka visas šīs banknotes ir viltotas. Vajadzēs tās aizgādāt atpakaļ un pacensties pārtikt no tā, kas uzkrāts pagrabā, malkas šķūnī un sakņu glabātavā.
Deizija mēģināja izlikties, ka neko nav dzirdējusi, bet tas viņai neizdevās.
— Tu esi zaudējis pēdējās kauna paliekas! — viņa sašutusi iesaucās.