Mitrofana Kuzmiča Cibuja pazušana sacēla Aluštā lielas baumas. Ļaudis pļāpāja gan šā, gan tā… Rajona milicijas darbinieki meklēja veco mežsargu pat turienes Vīnu kombināta milzīgajās mucās, kurās tika uzglabāti slavenie Krimas vīni.
Kas attiecas uz Jevdokiju Makarovnu — tēvoča Mitrofana sievu, tad viņa bija gauži pārliecināta, ka vecais aizbraucis tieši uz elli. Viņa pat pasūtīja piemiņas dievkalpojumu par grēcīgo Mitrofanu, kuru velni aizšķūrējuši uz pašu karstāko elles kaktu.
Par Albīnu stāstīt Jevdokijai Makarovnai nepatika.
— Viņš mitinājās pie mums okupācijas laikā. Ej nu sazini, no kurienes bija radies… Gluži savādāks nekā visi citi. — Viņa smagi nopūtās. — Dikti nesaprotams .. . Pareģoja arī nākotni. Viss, ko viņš teica, piepildījās mats matā .. . Bet kur pēc tam palika … — Jevdokija Makarovna atmeta ar tumšo, krunkaino roku un izslaucīja acu kaktiņus ar galvas lakata stūri.
Sapratu, ka šāda runāšana viņu sāpina, un vairāk . neuzmācos. Vēlāk atskārtu, ka atmiņas par Albīnu pārāk dārgas Jevdokijai Makarovnai. Vecā sieva nevienam negribēja par viņu neko stāstīt. Albīnu viņa turēja gandrīz par savu dēlu.
Bija pavasaris. Ziedēja dārzi. Jūra elpoja — lāgiem uzbrāzās dzestrs vējš. Atbraucēju bija maz un Jevdo- kijas Makarovnas vasarnīca tukša. Vakaros ilgi sēdējām verandā pie liela kapara patvāra. Dzērām tēju ar pērno ievārījumu, klusu tērzējām. Lielāko tiesu runāja Jevdokija Makarovna, es tikai piebalsoju reizēm gluži nevietā un atkal un atkal atcerējos tās brīnumainās dienas rītu …
*
— Jupis tevi rāvis, — pukojās Jevdokija Makarovna un iegāja iekšā mājā.
— Kāpēc viņa glabā tās lupatas? — es vaicāju, lai pavērstu sarunas uz citu pusi. — Visas kožu sacirstas.
— Meitietis paliek meitietis, — tēvocis Mitrofans noņurdēja, ielūkodamies lādē. — Gari mati, īss padoms. Viņa šito tīni nav taisījusi vaļā savus desmit gadus; allaž uzplijās, lai es izstiepjot no pagraba. Šodien izstiepu, bet tagad dīc bez mitas, ka manas nolaidības dēļ viss satrunējis.
Tēvocis iebāza roku lādē un dusmīgi izvandīja lupatas.
Uzdvesa pelējuma smaka. No panckām izlidoja sudrabainu koļu mākonis un svaidījās šurpu turpu, glābdamies no saules stariem.
Tēvocis Mitrofans pakampa no lādes vecu grīdas celiņu baķīti un nometa zemē.
Baķītis paritēja vaļā; izrādījās, ka tajā ir kaut kas līdzīgs platai, spožai jostai ar dubultu portupeju. Ieraudzījis jostu, tēvocis Mitrofans aiz pārsteiguma skaļi ievilka elpu. Tik mudīgi, ka tas nemaz nepiederējās viņa druknajam augumam, viņš pieliecās, satvēra jostu un to vērīgi aplūkoja, šūpodams sirmo, lielo galvu.
— Kas tad tas? — es ziņkāri iejautājos, rādīdams uz portupejas siksnām, kuras bija savienotas ar sudrabotiem metāla diskiem.
Tēvocis Mitrofans bažīgi paraudzījās visapkārt.
— Tā, brālīt, ir tāda būšana, — viņš sāka klepot un nevarēja vien izklepoties, — tāda būšana… Jā… Velns viņu sazin kā te nokļuvusi. Nedomāju, ka tā palikusi manā pagrabā.
— Bet kas tas ir?
— Pagaidi, ļauj atcerēties, kā tas bija …
Tēvocis Mitrofans pabeizēja neskūtos vaigus, pakasīja pakausi.
— Šo būšanu taču atstājis viņš. Iekšā it kā radio un varbūt vēl kaut kas… Viņš šīs siksnas nekad nenoņēma. Pat gulēja, tajās sajozies… Bieži vien manā klātbūtnē grozīja šo ritentiņu.
Tēvocis Mitrofans piesardzīgi pakasīja ar nagu
Šis nebija pirmais gads, kad pavasara beigas un reizēm arī vasaras sākumu pavadīju tēvoča Mitrofana mājiņā Aluštas nomalē. Ēnainajā vīna dārzā bija ierīkota lapene. Tajā novietots pavirši sanaglots galds. Šeit bija jauka strādāšana spožās, saulainās dienās, kad debess ir dzidra un dziļa un retie mākonīši šķiet aizķērušies aiz klinšainajām kalnu smailēm.
Jūra turpat blakus, un tās šalkoņa steidzās pie manis reizē ar vieglām vēja pūsmām.
Tēvocis Mitrofans ieradās mājās reti. Vasarā viņš lielāko tiesu dzīvoja mežsarga būdiņā.
— Lai netraucētu atpūtniekus, — viņš sacīja, uz brīdi iegriezies Aluštā pie mums.
Tanī rītā viņš bija mājās . . .
Atceros, ka nekādi nespēju pabeigt savu aprakstu. Nometu spalvu un izgāju dārzā. Tēvocis Mitrofans īsās sporta biksēs, resns, smagnējs, sēdēja uz sola zem zaļas, biezas vīnstīgu nojumes. Ar mazām ačelēm, kas ierāvušās brūni iedegušās sejas grumbās, viņš vēroja, kā Jevdokija Makarovna cilāja vecus lielā, apkaltā lādē samestus krāmus.
Mani ieraudzījis, sirmais vīrs kļuva mundrāks.
— Ahā, literāts, papīra smērētājs, labdien, labdien! Ko tupi mājās? Būtu gājis uz jūru. Par dienā rakstīto tik un tā vairāk nemaksā. Ja es būtu avīžnieks, es rakstītu tikai naktīs …
— Ko tu piesienies? — Jevdokija Makarovna nenocietās un sāka rāties. — Ej labāk un uzvelc kārtīgas bikses. Kauns skatīties! Ja es būtu avīžnieks!… Ko tad tu, plikpaurainais pagāns, rakstītu tajās avīzēs?
Taču tēvocis Mitrofans bija miermīlīgi noskaņots.
— Rimsties! — viņš uzsauca sievai un, berzēdams neskūto zodu, turpināja: — Man gan ir ko pastāstīt… Man no pirksta nekas nav jāizzīž. Bet šis te nezina, ko rakstīt. Pēc acīm redzu. Vai tiesa? …
— Tiesa, — es vaļsirdīgi sacīju.
— Redz nu! Skaidra valoda man patīk. Ņem un uzraksti, piemēram, par mani. Uzraksti, kāds es esmu. Ja pareizi uzrakstīsi, dzīvo pie manis par velti, kamēr apniks…
vienu no sudrabotajiem diskiem, kas atradās uz portupejas siksnām.
Pieliecos, lai labāk apskatītu disku. Tajā bija vairāki gredzeni, ielikti viens otrā. Uz gredzeniem smalkām svītrām iegravētas iedaļas un skaitļu rindas. Pašā vidū acij līdzīga izliekta iedzeltena stikla lēca. Pataustīju portupejas siksnas. Tā nebija āda, bet kāda man nepazīstama plastmasa — izturīga un elastīga. Tikko jūtami uzbriedumi liecināja, ka portupejā iemontētas metāla daļas.
Mitrums un pelējums nebija atstājuši nekādu pēdu uz šīs dīvainās ierīces. Siksnas sausas un tīras, metāls spīdēja tik ļoti, it kā nule būtu pulēts. Nē, radioraidītājs tas nebija, drīzāk jau kaut kas līdzīgs izpletņa siksnām. Bet kādam nolūkam šie spožie riņķi ar ciparu rindām, šī actiņa un portupejā iemontētās metāla daļas?
Paskatījos uz tēvoci Mitrofanu. Skaidri varēja nojaust, ka atradums viņu satraucis. Tēvoča resnie pirksti trīcēja. Viņš nemierīgi raudzījās visapkārt. Neizlaiz- dams no rokām portupeju, tēvocis vēlreiz izvandīja lādi, apgrieza otrādi lupatu vīkšķi, ilgi čamdījās pa vecajām panckām; pēc tam piecēlās, norausa no pieres sviedrus un, smagi elsdams, piesēdās uz lādes malas.
— Vai vēl kam vajadzēja būt? — es vaicāju.
Vecais laikam nedzirdēja manis teikto. Tikai sēdēja
un, šķiet, pūlējās kaut ko atcerēties.
— Ko tu maisies sieviešu darīšanās? — atskanēja Jevdokijas Makarovnas īgnā balss. — Kas tevi lūdza palīgos? Are, kā visu izsvaidījis! Būtu gājis labāk gulēt, ja citur nav kur dēties.
— Nemaz te nerunā! Varu arī aiziet, — tēvocis Mitrofans labprāt paklausīja, steigšus pieceldamies no lādes malas un paslēpdams portupeju sev aiz muguras. Viņš man pamirkšķināja, aicinādams sev līdzi, un aizkliboja uz savu kambarīti zem verandas.
Jevdokija Makarovna aizdomīgi paraudzījās viņain nopakaļ, pašūpoja galvu un nosēdās blakus lādei. Apgāju līkumu pa dārzu un, kad Jevdokija Makarovna noliecās, ielavījos tēvoča Mitrofana istabā.
Viņš sēdēja uz gultas malas un ar lielām, mezglainām rokām glauda portupeju. Tēvocis pamāja, lai es nosēstoties viņam līdzās.
— Ja gribi, tici, gribi — netici, — viņš sacīja, — bet tas viss bija tā …
Tēvocis Mitrofans stāstīja ilgi, juceklīgi, bieži apstājās, lai atcerētos notikušo, sīkumus sākumā nepieminēja, pēc tam atkal atgriezās pie tiem, daudz ko atkārtoja, it kā pats sevi pārliecinādams. Stāstījumā bija atliku likām noviržu, ar kurām viņš pēc savas saprašanas mēģināja izskaidrot notikušo. Izskaidrojumi bija naivi un brīžiem vēl fantastiskāki nekā pārsteidzošie notikumi, par. kuru liecinieku un līdzdalībnieku viņš bija kļuvis.
Lai neizplūstu garumā, tēvoča Mitrofana prātojumu lielāko daļu neatstāstīšu un runāšu tikai par galveno —
par brīnumaino piedzīvojumu ar Bēgli.
*
Tas notika tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešā gada agrā pavasari. Virs Krimas mežiem, kuros slēpās partizāņi, naktīs plaiksnījās ugunsgrēku blāzmas. Pie jūras Aluštā un Jaltā dobji klaudzēja uz salauzītajām ietvju plāksnēm fašistu virsnieku un policistu papēži.
Tēvocis Mitrofans vēlā slapjdraņķa vakarā nāca mājās no savas mežsarga būdas. Caurlaides vecajam nebija, un viņš piesardzīgi laipoja pa klusām, tukšām ielām, lādēdams vāciešus, slikto laiku un reimatismu.
Nevienā logā gaismas stara, ik soli sperot, žļurk- stēja izžulgušais ceļa māls, virs galvas ātri slīdēja melni, pinkaini mākoņi. To plaisās retumis pavīdēja mēness, un tad šķita, ka mākoņi apstājas, bet mēness joņiem trauc pa debesi, steigdamies aizbēgt no šīs melnās, naidīgās nakts.
Pie ciprešu gatves tēvocis Mitrofans apstājās. Līdz mājām vairs nebija tālu, bet aleja tumša kā pagrabs. Ik mirkli varēja uzskriet virsū patruļai. Tēvocis Mitrofans uzmanīgi klausījās. Likās — neviena nav … Tikai tālumā šalca neredzamā jūra.
Viņš paspēra dažus soļus un apstājās, kā zemē iemiets. Pie cipreses kaut kas sakustējās — vēl melnāks nekā apkārtējā tumsa.
«Nu esmu bētē,» tēvocis Mitrofans domāja, uzreiz vēl nespēdams apsvērt, kā būtu labāk — bēgt vai izlikties par piedzērušu.
Tumšais augums ari stāvēja kā sasalis.
«Tūlīt uzgāzīs no automāta, un tad tik vecā lai taisa bēres,» tēvocis Mitrofans domāja, juzdams, ka sāk svīst aukstiem sviedriem. «Pirms kara tādas bailes nekad nebija jāpiedzīvo. Vislielākais, ja ceļā pagadījās kāds bandīts. Un arī tas savā ziņā bija pašu cilvēks… Bet tagad — še tev! Ej nu sazini, kas tam fricim aiz ādas. Un ko viņš gaida? Varbūt nemaz nav patruļa? … Eh, lai notiek kas notikdams…»
Tēvocis Mitrofans paspēra soli uz priekšu un čukstēja:
— Kas tur ir?
Tumšais augums, ne vārda nebilzdams, aizrāvās aiz cipreses.
«Patruļa tā laikam nav,» Mitrofans kļuva jau drošāks. — Ko tev vajag? Ko vazājies apkārt pa naktīm, — viņš draudīgi teica un paspēra vēl soli uz priekšu.
Svešais joprojām neteica ne vārda, bet jau pavisam tuvu varēja sadzirdēt klusus, satrauktus elpas vilcienus.
— Pielūko, ja muļķosies — šaušu, — tēvocis Mitrofans aši brīdināja un, lai šiem vārdiem būtu lielāks svars, pašķindināja kabatā atslēgu saišķi. •
— Nē, nē, — svešinieks atsaucās dīvainā, mazliet tādā kā metāliskā balsī, — jums es neesmu ienaidnieks. Bet taisnības vārdā, lūdzu, palīdziet man!
— Ievainots, vai, esi?
— Nē.
— Vēders kurkst?
— Nesaprotu, — svešinieks atteica, mirkli klusējis.
«Mūsējais nav,» tēvocis Mitrofans noskārta. «Bet
nav arī vācietis.»
— Izbadojies esi?
— Nē…
— Nu tad kāda velna tev vajag?
— Paldies, — svešinieks nopietni atbildēja, — arī velna man nevajag. Nekā man nevajag. Pasakiet tikai — kur es esmu un kāda nedēļas diena šī ir?
Tēvocis Mitrofans klusi iesvilpās.
— Tagad skaidrs, kāds zellis tu esi. Iesim uz manu mājeli. Arā par tādām lietām nemēdz runāt.
Svešinieks, šķiet, vēl šaubījās.
— Bet kas esat jūs? — viņš beidzot vaicāja, pakāpdamies soli atpakaļ.
— Tev es esmu draugs, — tēvocis Mitrofans noteikti atbildēja. — Palīdzēšu, ja vajadzēs. Savu pienākumu zinu. Sabiedrotos cienām, kaut arī jūs nesteidzaties ar otro fronti… Iesim …
— Lai notiek, — mirkli padomājis, atbildēja svešinieks. — Bet vai tiešām pie jums uz ielas nedrīkst jautāt, kāda tagad nedējas diena?
— Mums, brālīt, tagad tādas dieniņas, ka vislabāk patiktos zīlēt, kad tās beigsies.
— Šķiet, esmu ļoti kļūdījies, — svešinieks sacīja.
— Tas gadās, — tēvocis Mitrofans tūlīt piekrita. — Es pats reiz šņabja vietā iekampu etiķi. Iesim …
Piesardzīgi iedams pa tumšo gatvi, tēvocis dzirdēja turpat aiz muguras svešiniekā smagos elpas vilcienus.
Beidzot nočīkstēja vīna dārza vārtiņi. Tēvocis Mitrofans atviegloti nopūtās.
— Atnācām gan . . .
Viņš sataustīja zem lieveņa pabāzto atslēgu, attaisīja durvis, ciemiņu ielaida iekšā papriekšu. Istabā aizklāja logu ar vecu gultas segu un tikai tad aizdedza petrolejas lampu. Tēvocis ar ziņkāri pārlaida skatienu ciemiņam. Tas bija vidēja auguma, gadus divdesmit vecs puisis ar šauru, bālu seju, tumšām uzacīm un gaišiem pelnu krāsas matiem. Ģērbies pelēkā rūtainā vamzī ar melniem atlokiem un šaurās samta biksēs. Zem vamža balts krekls ar melnu lentīti kaklasaites vietā. Plāns gumijas mētelis ar kapuci. Ienācis istabā, jauneklis mēteli novilka, bet diez vai tas spēja dot valkātājam kādu siltumu šādā aukstā marta naktī.
■— Laikam būsi pārsalis, — tēvocis Mitrofans sacīja un nodrebinājās, kaut gan viņam mugurā bija vatenis. — Ķeza ķezas galā. Degvīna nav, un malka, brālīt, ari nav saskaldīta. Rītdien sieva izkurinās krāsni. Bet tagad uz petrolejas ķēķa uzvārīšu tēju. Sasildīsimies.
— Nē, auksti man nav, — jauneklis skaņā, mazliet metāliskā balsī teica. — Bet liels paldies, ka devāt man pajumti. Es šeit itin neviena nepazīstu. Vaļsirdīgi sakot, es pat nezinu, kur atrodos.
«Nomet cilvēkus, bet kāda tur jēga,» tēvocim Mit- rofanam pavīdēja prātā doma. «Ne karšu, ne piemērotu drēbīšu. Apģērbuši kā cirkus klaunu, viņš tūlīt būtu iekritis. Šitais laikam vests uz Rumāniju, bet nokļuvis, āre, pie mums. Labi vēl, ka nav iegāzies jūrā. Kur viņš liktos, ja nebūtu sastapis mani.»
— Nu tad iepazīsimies, — vecais atsāka, uzrunādams ciemiņu, — mans uzvārds Cibulis, vārds Mitrofans, tēva vārds Kuzmičs, bet kā lai godāju tevi?
— Mans vārds ir Albins, — jauneklis atbildēja.
— Neko teikt, vārds tīri glits, — tēvocis Mitrofans atzinīgi sacīja. — Bet uzvārds?
— Sauciet mani tikai par Albīnu, — jauneklis apjucis pasmaidīja.
— Labi, pietiks ar Albīnu, — tēvocis Mitrofans piekrita. — Jauns esi, bet konspirācijas niķus zini. Patiesību sakot, tu dari pareizi. Man tavs uzvārds bijis nebijis. Rītdien sameklēšu piemērotas drēbītes, ar tavējām nedrīkst ārā rādīties, tūlīt apcietinās. Dokumenti laikam tev ir? Pase vai kaut kas līdzīgs?
— Nezinu, — Albīns nedroši sacīja. — Bet, lūdzu, sakiet — kur esmu nokļuvis? Kā sauc šo vietu?
— Alušta . ..
— Alušta? — jauneklis atkārtoja, mazliet paraustīdams plecus. — Tādu vietu neatceros… Bet kas šī par zemi vai, kā to mēdz sacīt… valsti?
— Kas ar tevi ir, vai no mēness esi nokritis? — tēvocis Mitrofans brīnījās. — Šeit ir Krima. Par Krimu tak būsi dzirdēj is? Ko gan j ums tur māca … Valsts šeit bija Padomju valsts, iekām fašisti iebruka. Aiztrieksim fašistus, un atkal būs Padomju valsts… Kur tad tu gribēji nokļūt?
— Ne jau nu gluži šeit, — jauneklis skumīgi nopūtās. — Tagad nekas vairs nav lidzams, bet baidos, ka tā nebūs mana vienīgā kļūda. Kāds tagad datums?
— Sestais marts.
— Turpiniet, turpiniet!
— Ko lai turpinu?
— Sestais marts — kādā gadā?
Tēvocis Mitrofans aiz liela pārsteiguma muti vien iepleta.
— Puis, tu ar mani te nedzen jokus! — viņš draudīgi sacīja un tik spēcīgi uzgāza ar dūri pa galdu, ka šķindēdamas palēcās glāzes.
— Kuzmič, nedusmojieties! — Albīns klusi sacīja.
— Es runāju taisnību. Nezinu, kāds tagad gads. Tā tas ir iznācis. Es… ilgi slimoju… Visu esmu aizmirsis …
— Draudziņ, bet kad tu saslimi, kurā gadā? — tēvocis Mitrofans, aizdomu ' pārņemts, ievaicājās, neno- laizdams acu no ciemiņa.
— Jau sen … Taču esmu aizmirsis …
— Kā tad tevi, slimu puisi, sūtīja šādā darīšanā?
— Kādā darīšanā?
— Labi, labi, — tēvocis Mitrofans atmeta ar roku,
— man tas vienalga. Tikai to gan tev pasacīšu: arī melot vajag mācēt, citādi uzreiz iekritīsi.
Albīns ar smalkiem pirkstiem paberza bālo pieri.
— Tomēr pasakiet — kāds tagad gads?
— Tūkstoš deviņi simti septiņdesmitais, — tēvocis Mitrofans zobgalīgi nomurmināja.
Ciemiņš neapvainojās. Viņš vērīgi paraudzījās uz veco vīru, kaut ko apsvērdams, un nešaubīgi sacīja:
— Nē, nevar būt. •
— Pareizi, tiktāl vēl neesam nodzīvojuši. Bet ja es teikšu — tūkstoš astoņi simti septiņdesmitais?
Albīns nodrebēja. Viņa lielajās, melnajās acīs iezai- gojās zeltainas dzirkstis. Bet, mirkli padomājis, viņš pagrozīja galvu.
— Domāju, ka arī tas nav taisnība.
— Kā tas jāsaprot — «domāju»? — tēvocis Mitrofans uzbļāva. — Kas ar tevi īsti ir? Pag, pag! Varbūt tev bēniņos viss nav kārtībā, — tēvocis Mitrofans pagrozīja ar rādītāja pirkstu pie deniņiem. — Varbūt tu esi izsprucis no trako mājas, kur tavas slakas vīrus tur aiz atslēgas? Vai saproti, ko saku?
— Nesaprotu, — Albīns atteica, — bet, ja jums mani jautājumi un mana klātbūtne nepatīkama, es varu aiziet…
— Labāk nu klusē! — tēvocis neļāva viņam runāt.
— Dumiķīt, kur tu iesi? Liecies gulēt, rītdien padomāsim, ko darīt… Patiesību sakot, tagad ir viens nešķīsts gads: ļaudis to cieši jo cieši atcerēsies — tagad ir kara gads, tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešais gads.
— Tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešais, — Albīns atkārtoja un piemiedza acis. — Kuzmič, jūs laikam atkal jokojat.
— Es jokojot? — tēvocis Mitrofans gluži apstulba.
— Nudien, zirgam jāsmejas par tavu tik dumju valodu. — «Bet ko es ar viņu te tarkšķu? Skaidrs, ka prātā jucis.» — Iesim, — tēvocis skaļi turpināja.
— Gulta ir blakus istabā.
Ciemiņš bez steigas piecēlās, paņēma mēteli, piegāja pie durvīm, taču tās nevis atvēra, bet ar joni atsitās durvīs ar pieri. Nobijies viņš parāvās ātpakaļ, apmulsa, pasmaidīja un sacīja tēvocim Mitrofanam:
— Aizmirsu, ka pašam vajag …
Svešinieks paberzēja pieri un, sataustījis rokturi, uzmanīgi attaisīja durvis.
«Vājprātīgs!» vecais nešaubīgi nolēma. «Uzkrita man kā sniegs uz galvas! Naktī nosvilinās vēl mā- jeli…»
Taču nakts pagāja mierīgi. Otrā rītā, paraudzījies Albīna istabā, tēvocis Mitrofans redzēja, ka ciemiņš jau piecēlies. Jauneklis izskatījās nomocījies un satraukts. Viņš pat nepieskārās trūcīgajām brokastīm, atbildēja strupi, domādams savu domu.
Uz jautājumu, kāpēc viņš tik sliktā omā, svešinieks īsi atbildēja.:
— Ar mani notikusi lielāka nelaime, nekā biju domājis. Nejautājiet, tik un tā nesapratīsiet…
Tēvocis Mitrofans apvainojās, bet savaldījās un neko neteica.
Aizritēja dažas dienas. Albīns neizgāja no istabas, gandrīz neko neēda. No rīta līdz vakaram viņš sēdēja uz gultas malas, neatlaidīgi domāja. Laiku pa laikam, paķēris papīra lapu, rakstīja rindu aiz rindas nesaprotamas rakstu zīmes, skaitļus, vilka līknes, rakstīja atkal, svītroja, rakstīja, pēc tam saplēsa lapu sīkos gabaliņos un no jauna iegrima pārdomās.
Dažreiz viņš pielēca kājās un strauji soļoja pa mazo, iedzīves lietām piekrauto istabiņu, murminādams nesaprotamus vārdus. Pēc tam nomierinājās un stundām nepakustēdamies sēdēja, vienaldzīgs pret visu.
Tēvocis Mitrofans iegāja istabā, piesēdās blakus. Albīns klusēja, vērdamies vienā punktā. Šķiet, viņš nemaz nemanīja, ka tepat līdzās ir tēvocis Mitrofans.
«Kurp viņš blenž?» vecais vīrs klusībā brīnījās un pūlējās saskatīt uz nobalsinātās sienas to vietu, ķas tik ļoti piesaistījusi Albīna uzmanību.
«Laikam tālu raugās. Tālu tālu… Bet ko viņš redz?…»
Lāgiem pāri Albīna bālajai sejai pārskrēja dīvaina ēna. Smalkie vaibsti saviebās aiz sāpēm: jauneklis strauji sapurināja galvu, it kā pūlēdamies atvairīt atmiņu rēgus.
«Raizējas,» tēvocis Mitrofans domāja. «Protams, daudz būs jāraizējas, ja nav nokļuvis turp, kur sūtīts … Bet varbūt kaut ko gaida? Vajadzētu viņam atnest kādas grāmatiņas? Palasīs, izklaidēsies, kazi, uz brītiņu aizmirsīs savu nelaimi.»
Tēvocis Mitrofans uzkāpa bēniņos, sameklēja starp vecām kastēm un tukšām pudelēm apputējušu grāmatu kaudzīti — uz fronti aizgājušā mazdēla bibliotēciņu — paņēma dažus sējumus, noslaucīja lupatā un aiznesa Albīnam.
— Senlaiku… — jauneklis domīgi sacīja, piesardzīgi šķirstīdams ar trausliem, gariem pirkstiem lapas.
— Kur nu senlaiku! — tēvocis Mitrofans atmeta ar roku. — Mazdēls pirka īsi pirms kara.
— Protams, protams, — Albīns samulsa, — es neprecīzi izteicos. Grāmatas ir tāda manta… Jo vecākas,
jo vērtīgākas… Es gribēju teikt, ka paies gadsimti —- un dažas no šīm grāmatām kļūs par lielu retumu. Vēstures bibliotēkas, muzeji, senatnes cienītāji tās meklēs kā ar uguni. Un ne jau vienmēr tādēļ, lai tās lasītu. Tad viss pārvērtīsies citādi.. . Grāmatas vairs nebūs cilvēces pieredzes un zināšanu krātuves. Magnētiskie un elektronu ieraksti ir daudz ērtāki. Par grāmatām interesēsies tikai lingvisti, vēsturnieki, kolekcionāri. Piemēram, retu lietu krājējiem šī grāmata kļūs par lielu dārgumu.
— Pieņemsies cenā, vai? — tēvocis Mitrofans nesaprata.
— Pieņemsies cenā? — Albīns brīnījās. — Ak jūs gribējāt sacīt — kļūs dārgāka. Nē, arī tas nav īstais vārds. Grāmatas cenu neviens nepūlēsies noteikt. Tas nebūs vajadzīgs. Gluži vienkārši — grāmata kļūs unikāla, ārkārtīgi vērtīga… Bibliotēkai, kurai piederēs šāda grāmata, būs tiesības lepoties. Ar savām sirds asinīm to sarakstījis gudrs vīrs Lielās Pārkārtošanas gados. Šo grāmatu kopā ar citiem retumiem glabās metāla un stikla pilī, kur nespēj iekļūt karstums un aukstums, mitrums un putekļi.. .
Tēvocis Mitrofans pašūpoja galvu un piesardzīgi notrausa tīmekļa pavedienus no grāmatas, ko Albīns turēja rokā. Kabatā sirmgalvis sameklēja ilgi lietotas brilles ar aprūsējušiem ietvariem, uzlika uz deguna, pāri Albīna plecam ziņkāri un bažīgi palūkojās uz virsrakstu. Izbrīnā vecais sāka mirkšķināt mazās ačeles un vēlreiz izlasīja virsrakstu, biezās lūpas čamstinā- dams. Pēc tam caur pieri paskatījās uz savu ciemiņu.
Albīna seja joprojām bija domīga un nopietna.
— Tomēr viņam visi nav mājās,. — tēvocis Mitrofans nomurmināja un, uzacis saraucis, izgāja no istabas.
Grāmatas Albīnu neinteresēja. Viņš tās pāršķirstīja un pēc tam vairs pat nepieskārās. Tikai sēdēja, klusēja, domāja. . . Šķita, ka Albīns neatskārst, cik bīstams viņa stāvoklis. Tēvocis Mitrofans ar šausmām gudroja, kas notiks, ja vācieši vēlreiz iedomāsies Aluštu pārmeklēt. Beidzot viņš" neizturēja un nolēma skaidri un gaiši izrunāties ar ciemiņu.
Tēvocis stāstīja Albīnam par karu un okupāciju un skaidrošanu beidza ar šādiem vārdiem:
— Jāsaprot, kādos laikos mēdz dzīvojam. Neviens nezina, kas var notikt kuru katru brīdi…
— Es saprotu, — Albins klusu sacīja, — un par daudz ko zināju arī agrāk. Taču izrādījās, ka īstenība ir tūkstoškārt vienkāršāka un … šausmīgāka. Kuzmič, cik ļoti naivs es biju! Lai pazītu kaut ko pa īstam, nepietiek zināt, viss jāredz, jāizjūt pašam… Bet es esmu saistīts; saistīts ar citas pasaules jēdzieniem un likumiem. Un man nav tiesību iejaukties. Tas ir pats briesmīgākais… Ja varētu sākt visu no jauna! Ticiet, Kuzmič, tagad nespēju jums palīdzēt. Esmu spiests gaidīt… Varbūt spēka lauks atjaunosies un tad… Kā šī kļūme izskaidrojama? Es vēl nesaprotu, kas noticis, kāpēc pārtrūkuši sakari un lauks izzudis, bet…
— Es tev stāstu par zemi, tu man klāsti par debesīm, — tēvocis Mitrofans īgni pārtrauca Albīnu. — Mani tavas pārgudrības neinteresē. Nekādas palīdzēšanas no tevis negaidu. Labāk pasaki — ko darīsim, ja pie mums iedrāzīsies vācieši?
— Darīšu visu, ko jūs man ieteiksiet.
— Pirmais prātīgais vārds nedēļas laikā, — vecais atmaiga. — Nu tad klausies. Vai tev ir kādi dokumenti?
— Dokumenti? … Jā, jā, saprotu … Nekādu dokumentu man nav.
— Tīrais posts ar tevi. Vai tad šādos laikos var klaiņāt bez dokumentiem?…
— Es nezināju, — Albīns muFsi paraustīja plecus.
— Tagad iegaumē! Es tevi paslēpšu silā mežsarga būdā. Tur fašisti savu degunu nebāž. Gan jau tad vēlāk redzēsim … Vai piekriti? …
Ciemiņš klusējot pamāja ar galvu.
Viņi devās ceļā nākamās dienas rītausmā. Albīns nebija ar mieru pārģērbties. Viņš tikai uzvilka gumijas zābakus un virs sava melnā apmetņa tēvoča Mitrofana veco brezenta lietus mēteli. Atvadoties Albīns zemu paklanījas Jevdokijai Makarovnai un pateicās par gādību.
— Debesu tēvu esam apkaitinājuši, — vecā sieva iešņukstējās, — dzīvojam kā zvēri; paši pa savu zemīti slepus staigājam, no katra krūma bīstamies. Kad tas reiz beigsies …
— Diezgan ilgi vēl nebeigsies, — Albīns nopietni sacīja. — Jūsējie atgriezīsies šeit pēc gada, bet karš beigsies tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada maijā.
— Vai tu redz, kāds pareģis gadījies, — tēvocis norūca. — Kā tad tu to izbūri, pēc kārtīm vai pēc bībeles?
— Man tikai tā liekas, — Albīns sakautrējās.
— Ja liekas, pārmet krustu, tad vairs neliksies, — tēvocis Mitrofans skarbi teica. — Ar tādām lietām, brālīt, nejoko …
— Bet tu viņam nepiekasies, — Jevdokija Makarovna sāka bārties. — Varbūt viņš tālu redz… Dēliņ, pasaki — vai mēs uzvarēsim?
Albīns uzmeta skatienu tēvocim Mitrofanam, pagriezās pret Jevdokiju Makarovnu un, nojautis viņas acīs lielu lūgumu, nešaubīgi teica:
— Jūs uzvarēsiet, jūsu tauta uzvarēs.
— Paldies, dēliņ! Paldies… Bet vai mēs, es un viņš, ■— sieva pamāja ar roku uz tēvoci Mitrofanu, — nodzīvosim līdz uzvarai?
Albīns apjuka, pasmaidīja.
— To es nezinu, bet no visas sirds vēlu jums pieredzēt uzvaru!
— Tā jau arī es māku pareģot, — tēvocis Mitrofans piebilda. — Nu, pravieti, iesim!
Pa krūmiem aizaugušām gravām viņi nokļuva līdz mežam un izgāja uz ceļa. Albīns nerunāja ne vārda; tēvocis Mitrofans kaut ko purpināja un lāgiem klusītēm lādējās.
— Nesaprotu, kas tu īsti esi? — viņš beidzot sacīja. — It kā jucis, it kā izliecies par jukušu. Brīžiem šķiet, ka esi tīri lāga puisis, un tomēr tevī kaut kā trūkst. Vīra dūšas, vai, tev nav? Kur tu tāds esi radies?
— Kuzmič, nedusmojieties, — Albīns iecietīgi sacīja, — nāks laiks, un es visu izstāstīšu. Bet tagad nevaru, un tik un tā jūs man neticēsiet un mani nesapratīsiet.
— Tu man mīklas minēt liec! Tagad, mīļais puisīt, ir karš. Gan frontē, gan aizmugurē cilvēki iet bojā. Es, teiksim, esmu vecs vīrs. Bet manā vietā frontē karo mazdēli. Ja es būtu jaunāks… — tēvocis Mitrofans atmeta ar roku.
— Jūs domājat, ka man vajadzētu…
■— Neko es nedomāju. Es tak nezinu, kālab šeit esi atsūtīts. Varbūt tā vajag …
— Kuzmič, nerunājiet! — Albīna balss ietrīcējās. — Jūs nupat teicāt — cilvēki ejot bojā. Nogalināt — cik tas ir šausmīgi! Visā Bezgalīgajā kosmosā, ticiet man, nav nekā skaistāka par dzīvību …
— Erms! Kas tad to nu nezina. Un kāpēc mūsu tauta karo? Dzīvības dēļ. Lai dzīvotu mūsu bērni un mazbērni, un mazbērnu bērni. Vai zini, kā mums te klājās pirms kara?… Un vai tā var dzīvot, kā jādzīvo tagad? Vai tu tā spētu dzīvot — visu mūžu?
Lielu sāpju ēna pavīdēja Albīna sejā.
— Redzi nu! Tāpēc jau arī tauta karo. Tās pašas dzīves un dzīvības dēļ, par kuru labākas, pats nupat sacīji, neesot visā pasaulē. Puisīt, un kā tad citādi. Tā tam jābūt. Otra ceļa nav.
— Kuzmič, pareizi, pareizi… Bet es … es … — Albīns apstājās un aizsedza ar plaukstām seju.
— Vai tad tu esi no citas miklas cepts, vai tad tu neesi cilvēks?
— Kas tad man, pēc jūsu domām, būtu jādara?
— Paprāto, palauzi galvu! Varbūt beidzot atskār- tīsi…
Vācieši izlīda kā no zemes. Noklakšķēja patšauteņu aizslēgi. Tēvocis Mitrofans sērīgi paraudzījās atpakaļ. Tur stāvēja divi kareivji ragainās bruņu cepurēs. Aiz viņiem — esesiešu apakšvirsnieks ar pistoli rokā.
— Partizāņi?
— Šejienes mežsargs? Vai nepazīstat?
— Bet tas?
— Radagabals no pilsētas.
— Dokumentus!
Tēvocis Mitrofans bez steigas sāka čamdīties pa kabatām, domādams, ko nu darīt.
Albins, lūpas sakniebis, stāvēja līdzās.
— Cūka, ātrāk, ātrāk!
Tēvocim Mitrofanam zem deguna pavīdēja ādas cimdā tērpta dūre, un tanī pašā mirklī norisinājās kaut kas neticams.
Pazibēja gaismas šautra, vēl spilgtāka nekā saules stars, pašas no sevis aizmiedzās acis. Kaut kas iešņācās gluži kā sakaitināta čūska. Atskanēja īss, aprauts vaids, vēl viens šņāciens, dobji būkšķēdami, nogāzās zemē fašisti, un… klusums. Sāka stipri smaržot pēc ozona, it kā tuvumā būtu iespēris pērkons.
Tēvocis Mitrofans atvēra samiegtās acis. N Vācieši gulēja uz smilšainā ceļa. Zem sadegušajām kareivju bruņu cepurēm ģīmji gluži melni. Automātu stobri sagriezušies šķībi, greizi. Apakšvirsnieka līķis gandrīz pārogļojies. Albins lēnītēm kaut ko ielika sava apmetņa kabatā. Jauneklis bija ļoti bāls, bet apbrīnojami mierīgs.
— Kā tad tu viņus tā? … — pavisam apstulbis murmināja tēvocis Mitrofans, ar izbailēm raudzīdamies gan uz nogalinātajiem fašistiem, gan uz Albinu.
— Jauns ierocis, — Albīns sacīja un smagi nopūtās.
— Partizāņiem tāds derētu, — tēvocis Mitrofans ierunājās. — Vajadzēs tevi salaist kopā ar viņiem… Man, brālīt, ar viņiem ir šādi tādi sakari. Jā… Bet nez kāpēc neviens no viņiem tik ilgi nav rādījies… Jūs nu gan, skaidrā valodā runājot, esat draņķi, — viņš piebilda, brītiņu padomājis. — Tāds ierocis, bet otro fronti neuzsākat.
— Otro fronti? — Albīns pārjautāja. — Ak jā.-. Bet šis ierocis izgudrots, kad… — viņš aprāvās. — Vārdu sakot, šis ierocis nav radīts nogalināšanai. Kuzmič, tas ir drausmīgs pārpratums. Taču šoreiz mums abiem nebija citas izejas. Šie ļaunie cilvēki ir pirmās dzīvās būtnes, pret kurām vērsts šāds ierocis. Kaut nu tās būtu arī pēdējās …
— Neesi nu mikstpēdiņš, — tēvocis Mitrofans ie-
bilda. — Ne jau mēs pie viņiem, bet'viņi pie mums nākuši nelūgtos ciemos… Daudz vēl plūdīs asiņu.
— Ko lai tagad darām ar viņiem? — Albīns jautāja.
Tēvocis Mitrofans pakasīja pakausi.
— Varētu iestiept mežā, bet tik un tā atradīs — un tad būs posts un bēdas. Aluštā apšaus nevainīgus cilvēkus. Bet nupat man iekrita prātā viena domiņa. Izskatās gluži tā, it kā viņus būtu izcepinājis zibens. Sameklēsim pērkona spēriena apsvilinātu koku, aiznesīsim fričus tur un atstāsim.
— Lai notiek, — Albīns sacīja, — taču pērkona apsvilināts koks nemaz nav jāmeklē.
Viņš pagājās atpakaļ dažus soļus, paraudzījās apkārt, izņēma no kabatas mazu, spožu pistoli, notēmēja uz garu priedi ar kuplu vainagu, kura auga tieši pie ceļa.
Apžilbinošs stars skāra priedes stumbru no apakšas līdz augšai; kā lāpa uzliesmoja tumšais skuju vainags, sprakšķēdams pārplīsa brūnais stumbrs, un apsvilušais koks nogāzās uz ceļa, ar salauzītajiem, melnajiem zariem apsegdams fašistu līķus.
Tēvocis Mitrofans aiz sajūsmas nolamājās un, pamājis Albīnam, lai tas nākot viņam līdzi, iegāja labu
gabalu drūmajā meža biezoknī.
*■
Taču viņiem neizdevās nokļūt līdz mežsarga mājiņai. Pa mežu klaiņāja vācu patruļas. Laikam bija ieplānots vēl viens uzbrukums partizāņiem. No Aiori klintīm tēvocis un Albīns ieraudzīja, ka ieplakā mutuļo dūmi. un šaudās liesmas.
— Aizdedzinājuši manu būdu, — tēvocis Mitrofans murmināja un nospļāvās. — Negrib atstāt mežā nevienu mītni. Ja varētu vien, visus mežus izsvilinātu. Tik traki viņi baidās no partizāņiem …
— Šausmas! — Albīns čukstēja un, brīdi klusējis, lēnītēm piebilda: — Cik daudz ir vajadzējis spēka un diženas drosmes, lai izturētu un noietu visu ceļu. Cilvēki, es noliecu galvu jūsu priekšā, kaut arī līdz šim neko par jums nezināju. .. Cik niecīgas ir viena cilvēka skumjas un sāpes salīdzinājumā ar tautas ciešanām un cīņu! Neprātis, muļķis…
— Par ko tu tur mels? — vecais vīrs brīnījās.
Albīns neatbildēja. Šķita, ka viņš jautājumu nemaz
nav dzirdējis. Jaunekļa pati ieplestās acis atkal bija vērstas bezgalīgajā tālē, tur, kur tēvocis Mitrofans, vienalga, cik ļoti viņš pūlējās, nespēja saskatīt itin neko.
Vakarā viņi atgriezās Aluštā.
Albīns nodzīvoja tēvoča Mitrofana mājā vairākas nedēļas. Jauneklis tagad mitinājās pagrabā un tikai naktīs izgāja ārā vīna dārzā svaigu gaisu ieelpot.
Tiklīdz satumsa, tēvocis Mitrofanp tūlīt aizklāja logus, aizdedzināja vecu petrolejas lampu un izlaida Albīnu no viņa slēptuves. Pa stāvām, čīkstošām kāpnītēm jauneklis uznāca augšā istabā, sēdās pie galda, vakariņoja kopā ar mājasmāti un mājastēvu.
Vecais mežsargs bija paspējis noglabāt šo to no savas fašistu izlaupītās saimniecībiņas labumiem. Tāpēc viņš un Jevdokija Makarovna nedzīvoja tik lielā badā kā okupētās Aluštas pārējie iedzīvotāji. Borščā, ko saimniece lika galdā, bieži vien gadījās pa sālītas gaļas kumosam, biezputras šķīvī spīdēja eļļas lāsītes, dažreiz nez no kurienes radās podiņš karsēta piena, vārīta ola, bļodiņa ar skābu krējumu. Visu, kas viņiem bija, vecie ļaudis deva arī Albīnam. Tēvocis Mitrofans, vienalga, cik izsalcis viņš jutās, nepieskārās ēdienam, iekām pie galda nepiesēdās Albīns. Vakariņas ieturēja, nerunājot ne vārda. Albīns lāgā nemācēja rīkoties ar koka karoti. Viņš ēda ļoti maz. Pusšķīvītis viras, mazliet biezputras — un viņš jau sacīja mājasmātei paldies.
— Ieēd nu vēl! — Jevdokija Makarovna skubināja. — Paskaties spieģelī — kauli un āda.
— Nē, nē, pateicos! — Albīns atbildēja. — Es jau tā vienmēr … Neko vairāk man nevajag.
Reiz, vakariņas ēdot, uzreiz rimās tikšķēt sienas pulkstenis. Istabā iestājās liels klusums. Tēvocis Mitrofans piesita ar. saliekta pirksta galu pa ciparnīcu, paraustīja pulksteņa bumbas, pagrūda uz vienu pusi, uz otru pusi vēzekli. Pulkstenis negāja.
— Ak dievs, nu vairs nezināsim pat, kāda stunda ir pašlaik, — Jevdokija Makarovna sūrodamās ierunājās. — Viss iet uz galu.
— Jau pirms kara vajadzēja izsviest mēslainē, — tēvocis Mitrofans īgni piebilda un novērsās.
Albīns piegāja pie apklusušā pulksteņa, noņēma to no sienas, rūpīgi apskatīja mehānismu.
— Vai tu tur kaut ko sajēdz? — vecais iejautājās.
— Šādu pulksteni neesmu redzējis, bet''te jau viss ir ļoti vienkāršs. Gluži kā bērnu rotaļlietā.
Mitrofans nepaspēja ne muti paplest, kad Albīns ātri un nešaubīdamies pulksteni jau bija izjaucis.
— Bet ko nu tagad darīsi? — vecais zobgalīgi jautāja, pamādams uz galdā saliktajām atsperēm, stiep- lītēm, āķīšiem.
— Atkal salikšu, — Albīns atbildēja, — tikai šī daļiņa jāsalabo. — Viņš veikli ar šķērēm nogrieza no tukšas konservu bundžas skārda sloksnīti, to salieca, ielika sabojātās detaļas vietā; pulksteni samontēja, piekāra pie sienas, iekustināja vēzekli. Pulkstenis sāka tikšķēt.
— Tu, brālīt, proti ne tikai šaut, — tēvocis Mitrofans pašūpoja galvu. — Kā redzams, rokas tev īstajā vietā; pirms kara mēdza teikt — zelta rokas. Gudrs puisis…
— Tas taču ļoti vienkārši, — Albīns piebilda it kā atvainodamies. — Pavisam vienkārši… Bet savu aparātu nemāku salabot. Nesaprotu, kas tam noticis, — viņš vēl teica un smagi nopūtās.
— Tu tur pie savējiem — kas tu tāds biji? — tēvocis Mitrofans taujāja. — Varbūt mehāniķis?
— Mehāniķis? — Albīns atkārtoja un nogrima domās. — Nē, mehāniķis nebiju, — viņš beidzot sacīja.
— Nezinu, kā lai jums to izskaidroju, Kuzmič. Tas, ko es darīju, tas tagad nevienam nav vajadzīgs.
— Bet ko tad tu darīji? Kur strādāji?
— Es strādāju visur kur, — Albīns atplauka.
— Šeit, uz Zemes, un tur… — viņš parādīja ar pirkstu uz debesīm.
— Ak dievs, piedod mums, grēciniekiem, — Jevdokija Makarovna pārmeta krustu.
— Pa gaisu, vai, lidoji? — Mitrofans sarauca uzacis.
— Lidoju… — Albīns teica un apklusa.
— Kāpēc no tevis ne vārda nevar izspiest? — tēvocis Mitrofans saskaitās. — Vai tu redz, cik noslēpumainas būšanas. Strādājis… Lidojis… Nestāsti ar, man galu galā ne silts, ne auksts!
— Kuzmič, nedusmojieties, — Albīns lūdza. — Esmu apsolījies visu jums pastāstīt un katrā ziņā to izdarīšu. Taču mazliet vēlāk. Tagad nav nozīmes, un es arī nepratīšu. Man nepietiks vārdu. Jūs atkal sāksiet domāt, ka esmu slims, ka man te viss nav kārtībā, — viņš parādīja ar pirkstu uz savu bālo pieri. — Jūs taču tā esat domājuši ne vienreiz vien. Tā taču ir?
— Tu esi tāds ērmīgs, — tēvocis Mitrofans apmulsa. — Sēdi, it kā nevienu neredzi, bet pats tak manas domas lasīji.
— Nē, domas lasīt nemāku, — Albīns sacīja, — bet, šķiet, es jūs saprotu labāk nekā jūs mani.
Tēvocis Mitrofans neapmierināti šņaukāja degunu, taču neko neatbildēja.
Ritēja dienas… Albīns pārvērtās. Ieraušanās sevī, atsvešinātība pamazām izzuda. Viņā arvien vairāk modās interese pret apkārtni, pret cilvēkiem, viņu cīņām, priekiem un bēdām. Tumšos, nejaukos vakaros, kad aiz loga lietus lāses bungoja pa vīnogulāju lapām, Albīns tagad sīki taujāja večukiem — kāda dzīve bijusi pirms kara, taujāja par revolūcijas gadiem, par fašistu iebrukumu, par partizāņiem. Vienu vienīgu reizi dzirdējis kādu vārdu, nosaukumu vai datumu, viņš tos iegaumēja paliekami un noteikti, it kā būtu tos iegravējis savā atmiņā.
— Kuzmič, man jānokļūst pie partizāņiem, — Albīns reiz sacīja tēvocim Mitrofanam. — Tur varbūt izdotos paziņot pa radio uz Maskavu… Maskava, — jūsmīgi un skumji viņš atkārtoja, ieklausīdamies šā vārda skanējumā. — Cik tas viss tālu, bezgalīgi un neaizsniedzami tālu!…
Ar smalkajiem pirkstiem viņš spieda pieri un aizvēra acis.
— Vai zini ko, Kuzmič, — Albīns turpināja pēc ilga klusuma brīža, — veselu gadu gaidīt nevaru. Negribu stāvēt nomajus… Es to neizcietīšu. Jūtu, ka kļūstu arvien vārgāks. Aizvediet mani pie partizāņiem! Tas būtu ļoti svarīgi visai jūsu valstij, iedzīvotājiem. Tiesa, vēstures gaitu tas neietekmēs. Bet es zinu tik daudz… Gribu palīdzēt, kaut arī mazliet, pirms galīgi aiziešu bojā.
Tēvocis Mitrofans bezcerīgi paplēta rokas.
— Albīn, tu tak redzēji. Pašlaik pie partizāņiem aizvest nevaru. Pat pele neizšmauktu cauri. Un neviens partizānis nerādās. Varbūt vasarā …
Pienāca pavasaris. Saziedēja ķirši. No jūras dvesa silts vējš. Albīns stāvēja tumšajā vīna dārzā un ilgi klausījās krasta bangu dunoņā, un dažbrīd nez kāpēc smaidīja.
— Kā ir ar sakariem, vai nekas nesanāk? — tēvocis Mitrofans reiz iejautājās.
Jauneklis sērīgi pagrozīja galvu.
— Varbūt tev vajadzīgi kādi instrumenti?
— Nav vajadzīgi.
Kādu citu reizi, nokāpis pie Albīna pagrabā, tēvocis Mitrofans vaicāja:
— Kur tu savu raidītāju glabā? Ja notiks kratīšana, ja vajadzēs bēgt, vai to neatradīs?
— Kādu raidītāju?
— Nu to, kā viņu sauc — varbūt par radio…
— Ak to! Kuzmič, neraizējieties! Aparātu vienmēr nēsāju sev līdzi. Ja bēgšu, nekad to nepazaudēšu.
Jauneklis pasita vaļā svārkus, un kļuva redzama josta ar dubultu portupeju, kas cieši apžņaudza krūtis.
— Te ir tas aparāts, bet nedarbojas…
Albīns pagrozīja pie portupejas piestiprinātos spožos diskus un bezcerīgi atmeta ar roku.
— Varen gudri izdomāts, — tēvocis Mitrofans piebilda, — bet tomēr sagājis dēlī. Laikam jauns paraugs, kara laika manta.
— Jauns.
— Tā jau būs tā vaina. Labāk vajadzēja ņemt veco.
— Tāda vecā nemaz nav. Sis ir pirmais… — Albīns ieteicās un apklusa.
*
Reiz vakarā Albīns sēdēja uz verandas. Saule bija norietējusi, un krēsla lēnītēm ieskāva apklusušo pilsētu. Virs kalniem blīvējās mākoņi. Arvien biežāk plaiksnījās sarkana rūsa.
Jevdokija Makarovna atnesa patvāri, lēja krūzītēs plānu, iedzeltenu tēju, uzlietu uz rožu ziedlapām. Tālumā nogranda pērkons.
— Pirmais negaiss, — vecā saimniece sacīja un paberzēja ar lakatiņa stūri sausās acis.
Mazs, izspūris putniņš čiepstēdams ielidoja verandā un riņķoja gar griestiem, ar pelēkajiem spārniem un smailo knābīti skardams sienas un atsizdamies pret logu rūtīm.
— Kur nu, kur nu! — Jevdokija Makarovna neapmierināti iesaucās, vicinādama lupatu. — Tūlīt izsitīs rūtis. Tiš, tiš!…
Putniņš svaidījās vēl straujāk, meklēdams izeju.
— Nevajag, — Albīns aši teica un piecēlās. — Putniņu kaut kas nobiedējis. Jānomierina …
Albīns klusi, melodiski iesvilpās caur zobiem, pēc tam pastiepa plaukstu. Mazais nakts viesis, vēlreiz aplidojis gar verandas griestiem, droši nometās uz Albīna rokas.
Jevdokija Makarovna pārmeta krustu.
— Brīnums, jānudien, brīnums!…
— Zina, ka esmu viņa draugs, — Albīns pasmaidīja. Jauneklis vēlreiz klusi iesvilpās, skatīdamies uz putniņu; tas it kā atbildēdams sa viciņā ja spārnus un pa- čivināja.
Albīns pamāja ar galvu un, turēdams putniņu uz plaukstas, izgāja ārā dārzā. Tur jaunais puisis iesvilpās vēlreiz, bet jau citādi — īsi un draudīgi. Nakts plēsoņas tumšā ēna pazibēja starp zariem un klusu pazuda melnajā naktī.
— Cejš ir brīvs, — Albīns sacīja un lēnītēm pakustināja pirkstus.
Putniņš uzspurdza gaisā, iečiepstējās un aizlidoja.
— Cilvēkiem palīdzēt ir grūtāk, — Albīns sacīja un nopūtās.
Jevdokija Makarovna pavisam nobijusies pavērās apkārt. Viņa neuzdrošinājās uzplīties Albīnam ar taujāšanu.
Iečīkstējās dārza vārtiņi. Atgriezās tēvocis Mitrofans. Viņš bija drūms. i
— Partizāņus noķēruši, — tēvocis strupi sacīja un iekrekšķējās. — Viens no viņiem rezervāta mežsargs. Kopā ar viņu kāda jauniete. Riebekļi rītdien viņus no- zūmēs.
■— Nozūmēs? — Albīns teikto nesaprata.
— Uz laukuma pakārs. Sadzīs ļaudis par iebiedēšanu un partizāņus pakārs. Jau taisa karātavas .. .
— Debesu tēvs, kas te notiek! — Jevdokija Makarovna čukstēja.
Albīns piecēlās, lūpas sakniebis, un sāka staigāt pa verandu.
— Kur viņi ir?
— Vai partizāņi? — tēvocis Mitrofans piemiedza acis.
— Jā.
— Vai nu nezināms. Policijas iecirknī ieveda. Ieslēdza šķūnī, pagalmā.
— Vai apsardze liela?
— Kāda nu naktī apsardze. Divi vai trīs policisti. Pārējie aiziet mājās. Tur, brālīt, cita gudrība. Pa nakti viņi nolaiž no ķēdes vilku suņus. Svešs nedrīkst tuvumā rādīties — saplosīs. Ja arī gājējs nedabūs galu, suņi tomēr sacels trauksmi. Bet kazarmas turpat ar roku pasniedzamas… Tā māja uzcelta savrup, lai gan arī dienā neviens tur ne tuvumā neiet. Partizāņi vairākkārt mēģināja nosvilināt to ēku. Cik daudz mūsējo tur nolika savu galvu! Neizdevās… Kancelejā glabājoties visu aizdomīgo aktis, dažādas apsūdzēšanas, saraksti par tiem, kas jāsūta uz Vāciju. Nolādēta māja … Tās dēļ vēl plūdīs daudz asaru un asiņu.
— Kuzmič, vai notālēm varat parādīt to māju? — Albīns sacīja, brīdi padomājis.
— Mīļais, tas viss būs veltīgi, — Jevdokija Makarovna nenocietās. — Pats dabūsi galu un viņu iedzīsi kapā.
— Nerunā, — tēvocis Mitrofans sirdīgi iešņācās. — Sitā nav meitiešu darīšana. Ej gulēt…
Pērkons nodārdēja pavisam tuvu. Spožs, līkloču zibsnis pāršķēla tumšo debesi. Rūtīs grabēdamas iesitās pirmās rupjās lietus lāses.
-— Labāks laiciņš nemaz nevar būt, — tēvocis Mitrofans sacīja. — To māju varu parādīt. Pusstundu ko iet. Patruļas tagad visas zem jumta. Bet ko tu domā darīt?
•— Kad aiziesim, tad redzēsim, — Albīns atteica.
Tikko viņi bija saposušies, lietus sāka gāzt vēl trakāk.
— Vecais, — Jevdokija Makarovna čukstēja, aizsegusi acis ar galvas lakata stūri, — vecais, tu tur piesargies…
Ar trīcošu, sastrādātu roku viņa noglauda tēvoča Mitrofana neskūto vaigu.
— Zinu, zinu, — Mitrofans skarbi atteica, bet tūlīt maigāk piebilda: — Liecies gulēt, negaidi. Varbūt… pārnakšņosim mežā.
Viņi piesardzīgi gāja pa tukšām ieliņām, nelikdamies ne zinis par lietu, kas gāza kā ar spaiņiem. Kājas slīdēja izmirkušajā mālā. Pērkona grāvieni sekoja cits citam. Spožas zibens mēles atkal un atkal izrāva no tumsas ūdens strūklu duļķaino aizkaru, slapjos žogus, tumšās ēciņas, stāvo ceļu, kas veda lejup uz upi.
— Tūlīt pa kreisi būs kapsēta, — tēvocis Mitrofans čukstēja, — aiz tās lauks. Policijas iecirknis lauka malā pie upes. Pirms kara tur bija mežniecības kantoris.
Taustīdamies, uzgrūzdamies krustiem un žogiem, viņi izgāja cauri kapsētai.
Spilgts zibens kā zaļa čūska pamirdzēja un tūlīt pazuda pie apvāršņa. Uz mirkli kļuva gaišs kā dienā. Albīns ieraudzīja, ka lejā pie upes aiz mūra žoga rēgojas balta māja, tai apkārt melnas ciprešu sveces un pagalma viņā galā zema ēka ar lēzenu jumtu.
— Mežsargs un tā meitene ir tur, — teica tēvocis Mitrofans. — Logu nav. Durvis kreisajā pusē. Tām priekšā dzelzs stienis ar lielu atslēgu.
— Kuzmič, gaidiet mani šeit, — Albīns čukstēja. — Ja stundas laikā neatgriezīšos, ejiet mājās un nevienam ne vārda par mani!
Mitrofans nepaspēja ne muti paplest, kad jauneklis jau pazuda tumsā.
Tēvocis Mitrofans apsēdās uz slapjas kapa akmens plāksnes. Lietus nepārstāja. Salts ūdens straumītēm tecēja aiz apkakles, ritēja pa muguru. Ilgi kalpojusi vadmalas cepure izmirka caur un cauri. Tēvocis Mitrofans no visa tā neko nemanīja.
Zibšņi cits pēc cita apgaismoja tukšo lauku. Albīnu nekur neredzēja.
«Vajadzēja man iet līdzi,» vecais zūdījās. «Viens rīkodamies, dabūs galu…»
Atkal uzliesmoja zibens. Tēvocis Mitrofans aiz pārsteiguma iesēcās. Viņš ieraudzīja, ka netālu no mājas stāv sīks augums melnā apmetnī un līdzās vairāki lieli vācu vilku suņi. Pērkona rībiens tēvocim šķita garš kā pati mūžība. Beidzot tas apklusa. Vecais vīrs satraukti klausījās. Nedzirdēja ne trauksmes zvanus skanam, ne suņus rejam. Zibsnis vēlreiz apgaismoja visu apkaimi, un tēvocis Mitrofans skaidri saskatīja, ka Albīns jau tuvojas žogam, bet suņi lēkā viņam apkārt, draudzīgi .astes luncinādami.
Lietus, šķiet, sāka pierimt. Negaiss aizvirzījās uz rietumiem, viņpus Babugana mežainās kalnu grēdas. Tagad zibeņi šķīlās aiz mākoņiem, un Mitrofans vairs nespēja saredzēt, kas notiek upmalā.
«Būs laikam nokavējies,» tēvocis domāja, velti pūlēdamies kaut ko saskatīt aklajā naktī. «Kaut nu negaiss vēl mazliet paplosītos. Suņi viņu laikam neaiztiek. Var būt, ka arī izdodas.»
Atkal smagi un dārdoši granda pērkons, pamodinādams pārupes aizās citu pēc citas daudzas atbalsis, un tad nu sākās… Pēdējie pērkona grāvieni vēl nebija apklusuši, kad spoža violeti zaļa gaisma apstaroja visu apkārtni. Iepretim nakts tumsai varen skaidri bija saredzams mūra žogs, māja un abpus tās — cipreses. Tas ilga tikai mirkli, un tad māja uzreiz sāka liesmot, no pamatiem līdz pat jumtam. Par spīti lietum uguns mēles pārsviedās arī uz cipresēm, un pēc dažiem mirkļiem policijas pārvaldes ēka dega kā milzīgs sārts.
Uzbrāzās jauns negaisa jonis. Bet arī lietus, kas atkal gāza strūgām, nespēja nodzēst liesmas. Virs ugunsgrēka pacēlās tvaiku mākuļi, kuriem cauri pretim melnajām debesīm arvien vēl trauca uguns mēles. Šaipus degošās ēkas skraidīja daži tumši augumi. Tiklīdz pērkons kādu mirkli rimās, tūlīt kļuva dzirdami kliedzieni, suņu riešana, skarbi sprakšķēja automātu kārtas. Ostā trauksmaini sāka gaudot kuģu sirēnas.
«Kazi, ir dabūjis talkā zibeni,» tēvocis Mitrofans domāja. «Bet laikam puisim kaut kas būs misējies, droši vien pats jau pagalam. Tas tik ir ugunsgrēks! Savu mūžu tādu neesmu redzēj is… Albīn, Albīn, ērmīgais puisi! Atnāci nez no kurienes un aizgāji šitā te…» Tēvoča Mitrofana platie pleci sāka raustīties.
Pavisam tuvu lūza sauss zars, pašķīrās krūmi. Tēvocis Mitrofans pacēla galvu. Blakus stāvēja Albīns.
— Kuzmič, iesim, — viņš sacīja nogurušā balsī. — Tā meitene un mežsargs atbrīvoti. Viņi ir jau mežā aiz upes, un liesmas apgaismo gājēju taku. Sarakstu vairs nav. Asaru un asiņu būs drusku mazāk…
— Dzīvs! — vecais vīrs čukstēja un sakampa jaunekļa roku. — Ievainots neesi?
— Neviens mani neredzēja. Fašisti domā, ka vainīgs pērkona spēriens. Iesim, citādi būs par vēlu. Tagad esmu neapbruņots un pilnīgi zaudējis spēkūs. Laikam būšu saslimis … Iesim …
Uz degošo ēku, prožektoriem spoži spīdot, jau joņoja mašīnas.
Fašisti Aluštā pārmeklēja māju pēc mājas. Ļaudis runāja, ka viņi tvarstot izpletņu lēcējus, it kā padomju, it kā amerikāņu. Tēvocis Mitrofans pastāstīja par to Albīnam, bet jauneklis šo vēsti uzklausīja pavisam vienaldzīgi. Albīns tik tikko turējās kājās, ēdienam nemaz nepieskārās.
— Ja viņu atradīs pagrabā, tad, vecais, mums visiem ir kaps, — Jevdokija Makarovna allaž atkārtoja.
— Neatradīs, — pats tomēr šaubīdamies, apgalvoja Mitrofans.
— Bet ja nu atradīs?
— Ja arī atradīs, gana esam dzīvojuši…
— Mēs jau nu esam, bet viņš? Arī mums nebūtu par ļaunu nodzīvot līdz uzvarai. Varbūt vajadzētu aprunāties ar priesteri Serafimu?
— Muļķe! Pamēģini tik iepīkstēties, tad es tevi izskološu tā, kā vēl neesi skolota!
— Vecuma dienās tu esi prātu izkūkojis. Ļaudis stāsta, ka arī priesteris Serafims palīdzot partizāņiem.
— Es nezinu, kurš tur kuram palīdz. To gan zinu, ka mācītājiem es neticu ne par kapeiku. Tas ir viss…
Jevdokija Makarovna aizvainoti saknieba lūpas un apklusa.
Visu vakaru tēvocis Mitrofans staigāja kā melns mākonis. Otrā dienā viņš nez kur bija sameklējis pudeli draņķīga degvīna, ko vācieši taisot no zāģu skaidām, un nu tik sākās dzeršana.
Jevdokija Makarovna aizmuka pie kaimiņiem; viņa labi zināja, ar ko šāda žūpošana beigsies. Istabā jau bija liela nekārtība; sakaltušām dubļu pikām pienēsāta visa grīda, durvis vaļā līdz kājai, pa tām pūta iekšā auksts vējš.
Laiku pa laikam vecais kaut ko purpināja, draudīgi trieca ar dūri pa galdu. Zaļā pudele palēcās vien, glāze šķindēja. Bet tad galva Mitrofanam noslīga uz krūtīm, un viņš aizsnaudās. Pēc brītiņa vecais satrūkās, pamodās, sniedzās jau pēc pudeles, bet ieraudzīja Albīnu.
Jauneklis stāvēja pie galda un lūkojās uz veco vīru neizpratnē un ar sāpēm.
Viņu skatieni sastapās.
— Tu te neglūni uz mani, — tēvocis Mitrofans murmināja ar stīvu mēli. — Kas tu esi, ka drīksti šitā bolīt uz mani acis? Es te no bēdām… Vai tu vari saprast manas bēdas? … Manu bezspēcību? … Tu nevari… jo tu esi nezin kas. Kas tu īsti esi, nu pasaki! Bet varbūt tu esi tikai spoks? …
— Kuzmič, kāpēc jūs tā darāt? — Albīns klusi jautāja.
273
— Laikam neesmu tev atļaušanu izlūdzies? — tēvocis Mitrofans kliedza; viņš jau pacēla dūri, bet Albīns pavērās vecajā tik cieši, ka tas lēnītēm ļāva noslīdēt rokai uz galda un sniedzās pēc pudeles.
18 — A. Salimovs
— Ne, — Albīns noteikti sacīja un pabīdīja pudeli tālāk.
— Tu man te piesargies! — tēvocis Mitrofans draudīgi teica un grīļodamies piecēlās no galda.
— Nē, — vēlreiz teica Albīns, paņēma pudeli un izsvieda to pa plaši atvērtajām durvīm.
Tēvoča Mitrofana mazās ačeles iepletās. Šķita — viņš pūlas atskārst, kas te īsti noticis. Kad atskārta, sažņaudza dūres un paspēra soli uz Albīna pusi.
Jauneklis pat nepakustējās. Dzeldamies Mitrofanam tieši acīs, viņš klusu teica:
— Kuzmič, nomierinieties, nomierinieties! Nāciet man līdzi… — Paņēmis apklusušo veci zem rokas, Albīns palīdzēja viņam iziet tumšajā dārzā, pieveda Mitrofanu pie lietus ūdens mucas, iesmēla un uzlēja tēvocim uz galvas vairākus kausus auksta ūdens. Tēvocis Mitrofans nepretojās, tikai purināja galvu un sprausloja.
— Kuzmič, bet tagad gulēt, — sacīja Albīns un iebīdīja veco atpakaļ istabā. — Liecieties gulēt!
Tēvocis Mitrofans smagi atslīga uz savas gultiņas, pacēla galvu un paraudzījās Albīnam acīs.
— Es tev… neko nenodarīju?
— Nē.
— Nu tad paldies… Paldies, dēliņ.
Vecais atlaidās uz spilvena^ un drīz jau krāca.
Albīns aiztaisīja durvis, nokāpa pagrabā, apsēdās uz gultas malas un aizklāja seju ar rokām. Tā viņš nosēdēja visu nakti.
Jevdokija Makarovna pārradās mājās, ritam austot. Redzēdama, ka vecais guļ, viņa palūkojās pagrabā.
— Vai manējais taisīja lielu traci? — viņa vaicāja, ieraudzījusi, ka Albīns visu laiku bijis nomodā.
— Nē, — jauneklis atbildēja, joprojām galvu plaukstās atspiedis.
— Ko tad tu tā sēdi? — vecā sieva bažīgi iejautājās. — Vai kas sāp?
— Jā, — Albīns klusu atbildēja, — esmu saslimis …
Pievakarē viņš sanīka pavisam. Albīns vairs ne
spēja piecelties. Iešana lietus gāzē un ķīviņš ar Mitro» fanu bija izsūcis Albīnam pēdējo spēku lāsi.
Pagāja vēl dažas dienas. Albīns jutās aizvien vārgāks. Bāls, novājējis viņš nepakustēdamies gulēja savā gultiņā pagraba tālākajā kaktā. Sākumā tēvocis Mitrofans naktīs nesa Albīnu laukā vīna dārzā, bet tad kādā vakarā, nokāpis pagrabā, redzēja, ka jauneklis ir nesamaņā.
«Vai tiešām nomirs?» vecais domāja, piesēzdamies uz gultas malas. «Pazīstama ārsta neviena nav, fašisti visus apcietinājuši. Ko lai daru?»
Albīns smagi elpoja, nesamaņā kaut ko čukstēja.
— Viņu žņaudz tā josta, — tēvocis Mitrofans prātoja. — Noņemšu un kaut kur nolikšu. Arī pierādījumu būs mazāk, ja iebruks esesieši".
Sataustījis sprādzes, tēvocis Mitrofans uzmanīgi atāķēja jostu, portupejas siksnas un lēnītēm atbrīvoja no tām slimnieku.
Albīns sakustējās, atvēra acis. Tēvocis Mitrofans pabāza portupeju zem lupatu čupas, kas bija samesta uz klona, un pieliecās pie jaunekļa.
— Loa, piedod man, — Albīns klusu čukstēja, platām acīm vērdamies tumsā, — mūs šķir mūžība. Tu piedzimsi pēc simtiem gadu, bet es nomirstu pagātnē. Nekas tik ļoti nešķir cilvēkus kā laiks. Ja tu atrastos Visuma viņā malā, tu man būtu tuvāk nekā tagad… Tu mani nemīlēji. Es to sapratu tanī briesmīgajā dienā . .. vecajā Maskavā, kad pateici, ka tu braukšot projām. Līdz ar tavu aizbraukšanu uz Kosmosa tālajām pasaulēm mēs būtu šķirti daudzus gadus. Nespēju to pārciest, kļuvu par noziedznieku. Zvēru, negribēju, ka tu ej bojā. Nē, nē… Gribēju tikai lidojumu aizkavēt: vienu dienu, vienu nedēļu, vienu mēnesi… Bet tu nomiri manas vainas dēļ… Nākotnē man nekā vairs nebija ko darīt. Vienīgā izeja — aizbēgt uz pagātni. Tagad pienākusi mana kārta. Mirstu, bet visas domas trauc pie tevis cauri nepārvaramam laikam, Loa… Ak tas esi tu, Kuzmič… Arī jūs esmu piekrāpis. Neesmu jūsu sirsnīgās gādības cienīgs… Neesmu tas, par ko jūs mani turējāt… Neesmu cīnītājs par nākotni. Esmu atbēdzis uz pagātni… Nākotnes pasaule … cik
tā ir daiļa, Kuzmič!… Ja es varētu uz mirkli atgriezties … pie darba … pie draugiem … Loa, Loa …
Augšā klauvēja.
Tēvocis Mitrofans krekstēdams uzkāpa līdz pagraba lūkai.
— Ko tev vajag?
— Vecais, nu ir nelaime. Kaimiņos vasarnīcā kratīšana.
— Gan jau būs labi. Uzbīdi uz pagraba lūkas kumodi. Es palikšu šeit. Viņš murgo. Liekas, mirst.. .
Čīkstēja grīdas dēļi, pa kuriem Jevdokija Makarovna vilka kaut ko smagu. Pēc tam viss apklusa.
Tēvocis Mitrofans nokāpa pagrabā un piegāja pie slimnieka gultas. Albīns gulēja nepakustēdamies, acis bija aizvērtas, elpa tikko dzirdama. Sprakstēdama dega svece. Pie sienām līgojās kroplas ēnas.
Vecais vīrs tramīgi klausījās. Visur valdīja klusums. Viņš sāka kūkot un drīz aizsnaudās.
Mitrofans pamodās — tuvumā kāds strauji sakustējās. Atskanēja šņākšana. Sīvi oda ozons. Sveces liesmiņa pasviedās sāņus un nodzisa. Iestājās melna tumsa. Albīns pagriezās un ievaidējās. Tēvocis Mitrofans pielēca kājās, meklēja sērkociņus.
Viņš jau sataustīja kārbiņu, bet tobrīd blakus sadzirdēja kādu klusu elpojam.
— Kur mēs esam? — jautāja skarba, mazliet metāliska balss.
— Tur, kur gribējām nokļūt, — skanēja atbilde. — Pašlaik ir nakts, pulkstenis divi, divdesmit astotais maijs, tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešais gads.
— Nokļuvām drīzāk, nekā es cerēju, — turpināja pirmā balss. — Bet kur viņš ir?
— Tepat tuvumā viņam jābūt. Indikators rāda — divi metri atstatu.
— Gaismu!
Uzliesmoja viens spožas gaismas konuss, pēc tam otrs. Aiz bailēm vairs ne dzīvs, ne miris tēvocis Mitrofans ieraudzīja divus garus augumus, kuri kā par brīnumu bija iekļuvuši pamatīgi noslēgtaja pagraba. Abiem svešiniekiem mugurā spīguļojoši zvīņaini kombinezoni ar kapucēm. Ap vidu platas jostas ar tādām pašām portupejām kā Albinam.
Uz kapucēm virs lielām brillēm, kas aizsedza acis, piestiprināti reflektori, kuri izstaroja spilgtu gaismu.
— Šķiet, tas ir viņš, — teica viens no svešiniekiem, ar prožektoru apgaismojis guļošo Albīnu.
— Bet kas tad te notiek?… Laikmetā, kurā esam nokļuvuši, plosījās kari pret mūsu priekštečiem, kas lika komunisma pamatus. Varbūt Albīnu sagūstījuši viņu ienaidnieki, kuri vēsturē pazīstami ar nosaukumu — fašisti. Varbūt šis ir cietums? Are, tur kaktā grozās vēl viens ieslodzītais.
Tēvocis Mitrofans gribēja ko sacīt, paskaidrot, ka viņš nav ieslodzītais un pagrabs nav cietums, bet mēle bija kā nolēmēta, un no uztraukumā aizžņaugtās rīkles izlauzās tikai guldzošas skaņas.
— Pie tā paša atbrīvosim arī šo, — ierosināja otrs svešinieks.
— Jūs esat aizmirsis kategorisko pavēli — neiejaukties itin nekur, — pirmais iebilda. — Mūsu iejaukšanās var novest pie nelabojamas nelaimes. Albīn, vai jūs mūs pazīstat? -— svešinieks turpināja, noliekdamies pie jaunekļa! — Kā redzat, jums nav izdevies pazust. Mūsu laikmeta cilvēce aicina jūs atbildēt par nodarīto.
— Labprāt, — Albīns čukstēja, — bet esmu ļoti slims. Šķiet, drīz miršu …
— Jums būs vēl jāpaciešas dažas absolūtas laika vienības. Pēc tam jums palīdzēs ārsti. Jābrīnās, ka jūs esat izturējis tik ilgi. Jūs esat dzimis laikmetā, kad cilvēki vairs neslimo, un aizmucis simtiem gadu tālā pagātnē, epidēmiju un karu laikmetā.
— Pēc tā, ko es izdarīju, — Albīns klusu teica, — pēc Loas bojā ejas man bija tikai divas iespējas — nāve vai aizbēgšana pagātnē. Es izvēlējos otro iespēju. Kad atjēdzos, bija jau par vēlu. Mans aparāts vairs nedarbojās.
— Laika vadīšanas virziena lauku izslēdzām tūlīt, tiklīdz sapratām, ka esat aizbēdzis. Tāpēc jūs arī neno- kļuvāt līdz paša izraudzītajam laikmetam. Mūsu ietekmē jums bija jāizdara «piespiedu nolaišanās» …
— Ta jau es domāju, — Albīns tikko spēja aplaizīt sakaltušas lūpas, — bet cerēju, ka spēku lauku atkal ieslegs.
— Velti esat cerējis. Augstākā Padome gribēja pamest jūs likteņa varā. Mūsu Cilvēcē nebija noticis neviens noziegums vairāk nekā simt gadu laikā. Bet jūs mēģinājāt izdarīt noziegumu, mēģinājāt aizkavēt svarīgas ekspedīcijas lidojumu. Jūs nepadomājāt, ka tas var radīt katastrofu. Bet, kad nodārdēja eksplozija, jūs gļēvi aizbēgāt, izmantodami jums uzticēto aparatūru. Ja Loa nebūtu tik ļoti lūgusi…
— Loa? — Albīns iesaucās un strauji piecēlās sēdus. — Loa… Viņa ir dzīva? Katastrofa nav notikusi? — Albīns sāka skaļi raudāt.
Svešinieki paskatījās viens uz otru.
—- Redziet nu, — sacīja otrais, kurš līdz šim klusējot klausījās sarunā, — taisnība tiem mūsējiem, kuri domāja, ka viņa neprātīgās rīcības iemesls bijusi mīlestība un greizsirdība. Albīna mīlestība bija pārāk dedzīga, bet Loa gribēja lidot…
— Un tomēr viņam būs jāatbild, — pirmais svešinieks uzsvēra. — Savam egoismam paļaudamies, Albīns gandrīz nogalināja daudzus citus. Laime, ka eksplozija notika dažas minūtes pirms astronautu iekāpšanas kuģī. Kosmosostas galvenajam priekšniekam ir taisnība: viņš tūlīt iedomājies par Albīnu, tiklīdz uzzinājis, ka kuģa vadīšanas aparatūra nav vairs kārtībā. No attāluma tajā var radīt traucējumus tikai Laika vadīšanas akadēmijas zinātnieki. Bet akadēmijā dežurējis Albīns. Kosmosostas darbinieki domājuši, ka, sadzirdējis sprādzienu, vainīgais tūlīt steigšoties uz ostu. Bet vainīgais pa galvu pa kaklu aizmucis uz pagātni… Es balsošu par Albīna izraidīšanu ilgā trimdā uz vienu no tālajām planētām.
— Baidos, ka trimdas sods būs jāpiespriež diviem, — piebilda otrais svešinieks. — Neviens neliegs Loai doties līdzi notiesātajam. Albīn, jūs taču visu vēl nezināt… Loa pēdējā mirklī atteicās piedalīties ekspedīcijā. Viņa gribēja palikt kopā ar jums. Taču jūs… Bet kas attiecas uz noziegumu… Jau pirms gadu simtiem gudri vīri teica, ka visgrūtākais esot pāraudzināt cilvēkus. Jau sen mēs esam uzcēluši komunismu, apguvuši telpu un laiku, bet neesam vēl pilnīgi droši, ka cilvēku apziņā neparādīsies pagātnes recidīvi. Šis ir viens no pagātnes recidīviem. Tas nācis no cilvēku pagātnes, un tas nenovēršami aizrauj cilvēkus pagātnē …
Augšā dunēja soļi, skanēja skaļas balsis, un svešinieks bija spiests apklust.
— Kas tur notiek? — viņš jautāja un vērīgi klausījās.
Tēvocis Mitrofans, vēl lāgā nesaprazdams, no kurienes radušies viņa ciemiņi, tomēr atzina par nepieciešamu teikt arī savu vārdu.
— Jūs… biedri, neraizējieties. Nekas briesmīgs nenotiks. Tie riebekļi, atvainojiet par izteicienu, izokšķerē visus kaktus un pagultes. Meklē vakarējo dienu… Bet tomēr neko neatradīs. Lūdzu, dariet vien savu darāmo.
— Albīn, kas ir šis cilvēks? — svešinieks jautāja, Mitrofanam neko neatbildēdams.
— Tas ir Kuzmičs. Viņš man deva patvērumu un mācīja dzīves gudrības. Kuzmičs nav sava laikmeta pats krietnākais cilvēks, bet viņam ir zelta sirds, un viņš vienmēr aizstāv taisnību.
— Tātad mums viņam jāpalīdz, — svešinieks nešaubīgi teica. — Tēv, atveriet durvis, un mēs padzīsim varmākas, kuri uzdrošinājušies ielauzties jūsu mītnē.
— Zini ko, labāk nedzen vis tos varmākas, — tēvocis Mitrofans lūdza. — Šitos aiztrieksi, būs klāt citi. Tad man un manai vecenei būs vakars. Nosvilinās arī kaimiņu mājeles. Liekas, jūs esat lāga puiši. Atbrauciet pie mums, kad šos draņķus būsim paši padzinuši.
— Viņam taisnība, — sacīja pirmais svešinieks. — Ne jau velti mums dotas tik stingras instrukcijas. Mūsu iejaukšanās var radīt lielu postu. Divdesmitā gadsimta cilvēki bez mūsu palīdzības lieliski attīstīs savu dzīvi. VisUs pamatus varenībai un labklājībai, kas ir mūsu laikmeta cilvēku rīcībā, viņi ir jau izveidojuši … Bet mums tagad jāsteidzas. Virziena izstarojuma kanāls šobrīd patērē visu lielo spēkstaciju enerģiju. Albīn, sagatavojieties: murhs jāveic ceļš cauri gadsimtiem. Vienalga, kāds būs Augstākās Padomes lēmums, — šis ir jūsu pēdējais ceļojums cauri laikam. Laika pārvaldīšanas akadēmijā jūs vairs neatgriezī- sieties. Ceļš uz turieni jums slēgts uz visu mūžu.
Svešinieki palīdzēja jauneklim piecelties no gultas. Viens no viņiem aplika Albīnam platu, spīguļojošu apmetni.
— Ardievu, Kuzmič, — Albīns čukstēja un pastiepa roku uz tēvoča Mitrofana pusi. — Paldies tev par visu. Bet varbūt ceļosi mums līdzi?
Tēvocis Mitrofans kā apdullis grozīja galvu. Viņš dzirdēja, ka augšā dimd smagi soļi. Ik brīdi esesieši varēja pacelt pagraba lūku un, ar automātiem draudēdami, iebrukt arī šeit. Kā izkļūs no pagraba Albīns un viņa ceļa biedri? Vai iegrims zemē? Un kurp svešinieki viņu, Mitrofanu, aicina?
— Kuzmič, nu tad ceļosim!
Tā teica Albīns. Bet viens no svešiniekiem noraidoši papurināja galvu. Viņš klāstīja kaut ko par atceļa gravitācijas mazo jaudu. Viņu visu četru summārās masas enerģētiskais ekvivalents pārsniegšot virziena lauka pieļaujamo sākotnējo impulsu.
— Mūsu aparāti ir labāki nekā tas, ar kuru ceļoja Albīns, — steigšus skaidroja Mitrofanam otrs svešinieks. — Tāpēc mēs atlidojām ātrāk nekā viņš. Albīns varēja pārkāpt laika slieksni tikai viens pats, bet mēs ar savu divu aparātu apvienoto enerģiju aizrausim līdzi arī viņu. Mūsu laikmeta zinātnieki vēl neprot būvēt līdzīgus aparātus ar jebkāda lieluma jaudu. Tas viņiem vēl jāsasniedz… Pavisam vienkārši runājot — tiek radīts īpaša, pietiekami spēcīga virziena lauka enerģētisks kanāls, lai varētu veikt ceļojumu cauri laikam. Baidos, ka jūs neizpratīsiet procesa fiziski matemātiskā pamatojuma jēgu, ja es šo procesu mēģinātu jums izklāstīt. Šā uzdevuma atrisināšanai vairākus gadu simtus savus pūliņus apvienoja matemātiķi, fiziķi, ki- bernētiķi un hronologi. Tēv, saprotiet, pati «mašīna» ir tur, — viņš nenoteikti pamāja ar spožā, zvīņainā audumā iespīlēto roku. — Tur, sešsimt četrdesmit gadus no šīs jūsu nakts, tālā laikmetā atrodas ārkārtīgi spēcīgs izstarojumu ģenerators. Tas tad arī rada virziena lauka kanālu — tādu kā spraugu bezgalīgajā un, šķiet, atpakaļ nepavēršamajā laikā. Taču pagaidām šī sprauga ir ļoti šaura. Visi četri netiksim tai cauri. Mums līdzi, — runātājs pielika roku pie krūtīm, — ir tikai neliels mijiedarbības lauka enerģijas avots — tas «pavediens», kas mūs vilks pa laika kanālu. Sis pavediens ir tievs. Tas var pārtrūkt, ja karāsimies pie tā visi četri-. Tad notiks katastrofa, kas var radīt avārijas pat mūsu laikmeta enerģētiskajās stacijās. Ar laiku nedrīkst jokot. Vai jūs mani saprotat? …
Tēvocis Mitrofans pavisam apjucis raudzījās apkārt un kasīja pliko pauri.
— Pats svarīgākais, — pirmais svešinieks gribēja runāt skaidrāk, — ka enerģijas patēriņš šādos ceļojumos pārāk liels pat mūsu laikmeta enerģētiskajiem agregātiem. Lai sūtītu mūs abus meklēt Albīnu, vajadzēja uz dažām stundām pārtraukt enerģijas piegādi visiem planētas lielākajiem ražojošiem centriem, vajadzēja izslēgt polāro apgabalu mākslīgās saules un aizturēt kosmisko kuģu došanos uz tālajām zvaigznēm. Albīn, tik dārgi izmaksājusi tevis glābšana.
— Nekāds enerģijas patēriņš nevar tikt salīdzināts &r cilvēka dzīvības vērtīgumu, — dedzīgi iebilda otrais svešinieks.
— Protams, un tāpēc drīzāk dosimies ceļā.
— Tēv, neskumstiet, ka nevarat lidot mums līdzi, — klusi teica otrais svešinieks, spiezdams tēvoča Mitro- fana roku. — Jūsu cienījamajā vecumā un ar jūsu drukno augumu ceļojums nebūtu viegls. Pat mums vajadzēja iepriekš speciāli trenēties. Turklāt jums nebūtu virziena lauka indikatora, — svešinieks pielika plaukstu sev pie krūtīm, — un līdz ar to jūsu auguma masa varētu ieslīdēt izstarojuma kanāla malējā zonā. Tādā gadījumā mēs ceļā varētu izkaisīt, tēlaini runājot, atsevišķus jūsu ķermeņa gabalus. Es jūs cienu no visas sirds. Man bija ļoti patīkami iepazīties ar vienu no mūsu godājamajiem, tālajiem priekštečiem… Sveiki!
Runātājs pakāpās atpakaļ un nostājās blakus Albīnam. Jauneklis kaut ko pačukstēja svešiniekam. Tas pārlaida Mitrofanam vērīgu skatienu, pamāja ar galvu, pēc tam steigšus izņēma no zvīņainā kombinezona kabatas plakanu, spožu kārbiņu un to atvēra.
— Diemžēl ir tikai viena kārbiņa, — viņš sacīja. — Tiesa, mazliet cits medikaments, nekā derētu jums. Paņēmām kārbiņu līdzi, ja vajadzētu Albīna organismā neitralizēt kādu narkotisku vielu iedarbību. Šie graudiņi pilnīgi jūs neizārstēs, bet to pietiks vairākiem gadiem. Lai gan pa šo laiku pats Kuzmičs var atradināties no sava netikuma. Norij iet, — svešinieks teica tēvocim Mitrofanam un sniedza viņam mazu, zaļganu ripiņu.
Tēvocis Mitrofans bailēs sarāvās un paspēra soli atpakaļ.
— Norij iet, tas ir nepieciešami, — pirmais svešinieks sacīja, un viņa balsī ieskanējās pavēle. — Jūs lūdz Albīns, viņš nevēl jums ļauna. Neviens mēs nevēlam jums ļauna.
Augšā troksnis kļuva arvien lielāks. Nokrita un sašķīda kāds stikla priekšmets.
Tielēties nebija vairs laika. Tēvocis Mitrofans paņēma tableti, iemeta to mutē, piesardzīgi apvēla ar mēli. Tabletei nebija ne garšas, ne smaržas. Mitrofans sadūšojās, tableti norija un, šausmās izbolījis acis, gaidīja, kas nu viņam notiks.
Bet viņam nenotika nekas.
— Albīn, kur ir fotonu izstarotājs? — To jautāja pirmais svešinieks. — Tev kabatā. Labi… Ak izlādēts? Vienalga. To lietiņu nedrīkst atstāt divdesmitā gadsimta pasaulē. Ierocis yar nokļūt cilvēces ienaidnieku rokās, un viņi to pārvērtīs par slepkavības ieroci.
Augšā brīkšķēja un brākšķēja — stūma nost kumodi.
— Albīn, fašisti! — tēvocis Mitrofans čukstēja.
Jauneklis kaut ko teica saviem biedriem.
Visi trīs pacēla rokas, it kā atvadīdamies no tēvoča Mitrofana. Atskanēja klusa šņākoņa, prožektoru gaisma pamazām apdzisa, un iestājās melna tumsa.
Tēvocis Mitrofans taustīdamies aizstreipuļoja līdz pagraba stūrim, kur nupat vēl stāvēja Albīns un viņa ceļa biedri. Neviena nebija … Večuks izčamdīja gultu. Tukša. Tikai asa ozona smarža kairināja nāsis.
Dārdēdama atkrita pagraba lūka. Kabatas lukturīša gaismas strēle iecirtās acīs tēvocim Mitrofanam.
— Kāp laukā!
Vecais vīrs grīļodamies uzrāpās pa kāpnēm. Istaba stāvēja esesieši. Jevdokija Makarovna ar šausmām raudzījās uz vīru.
Divi kareivji, lukturus un automātus uz pi iekšu pastiepuši, nokāpa pagrabā. Jevdokija Makarovna trīcošām rokām aizsedza seju. Pēc brīža kareivji atkal bija augšā.
— Tukšs! — viens no viņiem vienaldzīgi ziņoja.
Jevdokija Makarovna, neko vairs nesaprazdama,
skatījās gan uz kareivi, gan uz tēvoci Mitrofanu.
Virsnieks nikni uzgāza ar steku pa savu spožo zābaka stulmu.
— Bet ko tu darīji pagrabā? — viņš kliedza tēvocim Mitrofanam, piemiedzis acis ar gaišām skropstām.
— Gulēju, — tēvocis Mitrofans atbildēja un sāka skaļi žagot, pats juzdamies pārsteigts par to.
— Vecais bija piesūcies kā lūks, — Jevdokija Makarovna žēlabaini skaidroja. — Pārnāca, sāka ālēties; ievadīju pagrabā, lūkai virsū uzbīdīju kumodi, lai netiek laukā. Allaž es tā daru: kamēr neizguļ paģiras, ārā nelaižu.
Kad kareivji, zābakiem klaudzot, izgāja no istabas, Jevdokija Makarovna nepacietīgi paraudzījās vīram acīs:
— Kur tu viņu liki?
*
Tēvocis Mitrofans pārbaudoši lūkojās uz mani.
— Ko es viņai, muļķa sievai, uz tādu jautāšanu varēju atbildēt? Kā varēju izskaidrot? Es jau pats neko jēdzīgu nesapratu. Pašam bija grūti ticēt tādām lietām … Un tomēr cik reižu netiku redzējis viņam ap vidu šo pašu "jostu. Tāpat kā tagad tu redzi mani.
Tēvocis Mitrofans piecēlās, parāva augstāk bikses, aplika jostu, sakartoja portupeju un piegaja pie spoguļa.
— Gluži ka tagad redzu, — viņš nopūzdamies turpināja, — tepat stāv Albīns un groza šos gredzentiņus.
Atskanēja klusa šņākšana. Paraudzījos uz tēvoci Mitrofanu un pamanīju, ka portupejas metāla diska actiņā uzliesmoja spoža, gaišzila uguntiņa. Prātā iešāvās šaušalīga doma …
— Pagaidi, pagaidi, tēvoci Mitrofan, — pārbijies iekliedzos, — neaizskar gredzenus …
Bet bija jau par vēlu. Tēvoča augumu ieskāva caurspīdīga dūmaka. Gribēju sakampt Mitrofana roku, bet neredzams, briesmīgs spēks atsvieda mani istabas kaktā. Pēdējais, ko paspēju saskatīt, — ārkārtīga izbrīna tēvoča Mitrofana sejā. Taču es nekad neuzzināju, ko viņš bija ieraudzījis tanī mirklī.
Kad kritiena apdullināts piecēlos, tēvoča Mitrofana istabā vairs nebija. Laika mašīna viņu aiznesa pretim Nezināmajam…