— Jums taisnība, profesor, — sacīja doktors Keits, — kaut gan lai mani velns parauj, ja es zinu, kā jūs to esat noteicis. Mūsu
hidrofonu darbības zonā tiešām nav neviena lielāka delfīnu bara.
— Tādā gadījumā mēs tos pameklēsim ar «Lidojošo zivi».
— Bet kur? Tad taču mums jāpārmeklē desmit tūkstoš kvadrātjūdžu liela teritorija.
— Šim nolūkam ir izlūkpavadoņi, — atbildēja profesors Kezens. — Izsauciet Vumeras kontrolstaciju un palūdziet nofotografēt platību piecdesmit jūdžu rādiusā visapkārt salai. Un lai viņi to izdara cik iespējams drīz pēc rītausmas. Vienam pavadonim rīt no rīta tieši jālido šeit pāri.
— Bet kādēļ tieši pēc rītausmas? — jautāja Keits. — Ā, saprotu, garās ēnas dos iespēju vieglāk tos pamanīt.
— Protams. Pārmeklēt tādu teritoriju nav joka lieta, un, ja mēs ar to nodarbosimies pārāk ilgi, delfīni var pazust nezin kur.
Džonijs uzzināja par šo plānu drīz pēc brokastīm, kad viņu iesauca iekšā palīdzēt izlūkošanā. Likās, ka profesors Kezens nokodis lielāku kumosu, nekā spēj sagremot, — salas fotouztvērējs bija pieņēmis divdesmit piecus atsevišķus fotouzņēmumus, no kuriem katrs aptvēra kvadrātu ar divdesmit jūdžu garu malu un attēloja milzumu detaļu. Tie bija uzņemti no meteoroloģiskā pavadoņa, kas riņķoja tikai piecsimt jūdžu augstumā, apmēram stundu pēc rītausmas. Tā kā nebija mākoņu, uzņēmumi bija teicamas kvalitātes. Spēcīgas teleskopiskās kameras bija samazinājušas augstumu līdz piecām jūdzēm.
No visas šīs mozaīkas Džonijam iedeva uzņēmumu, kas gan nebija tik svarīgs, toties ļoti ieinteresēja zēnu. Tas bija centrālais, kas rādīja pašu salu. Bija aizraujoši aplūkot to caur lupu un skaidri saredzēt ēkas, taciņas un zvejas kuģus. Varēja atšķirt pat atsevišķus cilvēkus kā melnus punktiņus.
Džonijs pirmo reizi apjauta Delfīnu salu ieskaujošā rifa visu milzīgo plašumu. Tas stiepās jūdzēm tālu uz austrumiem, un sala izskatījās pēc maza komatiņa. Kaut gan bija paisums, seklajā ūdenī varēja saredzēt katru rifa detaļu. Aizrāvies, pētot padziļinājumus, zemūdens ieplakas un neskaitāmos kanālus, ko ūdens bija izgrauzis, bēguma laikā atstājot rifu, Džonijs gandrīz aizmirsa savu uzdevumu.
Meklētājiem veicās — baru pamanīja sešdesmit jūdžu uz dienvidaustrumiem no salas, gandrīz pašā fotomozaīkas malā. Kļūdīšanās bija izslēgta: desmitiem ķermeņu atradās virs ūdens, dažus no tiem objektīvs bija notvēris lēciena brīdī. Pēc divžuburainās sliedes, ko delfīni bija atstājuši ūdenī, varēja noprast, ka viņi dodas uz rietumiem.
Profesors Kezens apmierināts lūkojās uz fotouzņēmumu.
— Tie tuvojas, — viņš sacīja. — Ja delfīni nemainīs kursu, pēc stundas mēs tos satiksim. Vai «Lidojošā zivs» ir gatava braucienam?
— Vēl uzņem degvielu, bet pēc pusstundas varēs iziet jūrā.
Profesors palūkojās pulkstenī. Viņš likās uztraukts kā mazs zēns, ko apsolījuši ņemt līdzi izbraukumā.
— Labi, — viņš aprauti noteica. — Pēc divdesmit minūtēm visiem sapulcēties piestātnē.
Džonijs bija klāt jau pēc piecām. Viņš taču pirmo reizi atradās uz kuģa (neskaitot «Svēto. Annu» — tur taču viņš gandrīz neko nebija redzējis) un bija stingri apņēmies neko nepalaist garām. Tikko viņu bija padzinuši no novērošanas punkta mastā, trīsdesmit pēdu virs klāja, ieradās profesors, ģērbies spilgtā havajiešu kreklā, nesdams fotoaparātu, binokli un portfeli un kūpinādams resnu cigāru.
— Braucam! — viņš teica.
«Lidojošā zivs» uzņēma gaitu. Izbraukusi cauri koraļļos izcirstajam kanālam un sasniegusi rifa malu, tā apstājās.
— Ko mēs gaidām? — Džonijs jautāja Mikam, kurš kopā ar viņu bija pārliecies pār margām un vēroja-sarūkošo salu.
— Skaidri nezinu, — tas atteica, — bet varu iedomāties … A, tur jau viņi nāk! Profesors tos droši vien izsaucis pa zemūdens skaļruņiem, kaut gan parasti tie ierodas bez saukšanas.
Palēkdamies augstu virs ūdens, it kā pūlētos pievērst sev uzmanību, «Lidojošajai zivij» tuvojās divi delfīni. Viņi piepeldēja pie paša kuģa un Džonijam par lielu izbrīnu tika nekavējoties uzvilkti uz klāja. Ar vinču ūdenī iegremdēja buraudekla maisu, dzīvnieki pēc kārtas iepeldēja tajā, maisu uzvilka augšā un delfīnus ielaida nelielā ūdens tvertnē kuģa priekšgalā. Mazajā akvārijā abiem tikko pietika vietas, tomēr viņi, šķita, jutās lieliski. Bija skaidrs, ka tas viņiem nav nekāds jaunums.
— Einars un Pegija, — teica Miks. — Vieni no gudrākajiem delfīniem, kādi mums jebkad bijuši. Profesors pirms dažiem gadiem tos izlaida jūrā, bet viņi nekad nepeld tālu projām.
— Ka viņus var atšķirt? — vaicaja Džonijs. — Man viņi visi liekas vienādi.
Miks pabužināja savu kuplo cekulu.
— Nezinu, kā lai tev atbild. Einaru var viegli pazīt. Vai tu redzi rētu viņa labajā peld- spurā? Nu, un viņa draudzene parasti ir Pegija. Tā nu es domāju, ka tā ir viņa, — Miks piebilda ar šaubu pieskaņu balsī.
«Lidojošā zivs» bija uzņēmusi ātrumu un tagad attālinājās no salas, veicot apmēram desmit mezglu stundā. Kapteinis, viens no Mika daudzajiem tēvočiem, negribēja attīstīt pilnu ātrumu, kamēr nebija pārvarēti visi zemūdens šķērsli.
Kad viņus no rifa šķīra jau divas jūdzes, viņš izlaida lielos spārnus un atvēra sprauslas. It kā sajūtot spēku pieplūdumu, «Lidojošā zivs» rāvās uz priekšu, tad pakāpeniski palielināja ātrumu un sāka celties ārā no ūdens. Pēc pārsimt jardiem virs ūdens jau atradās viss kuģa korpuss un bremzēšanas efekts daudzkārt samazinājās. Virs viļņiem kuģis attīstīja piecdesmit mezglu ātrumu ar to pašu jaudu, ar ko ūdenī tas varēja sasniegt tikai desmit.
Bija uzjautrinoši, stingri turoties, stāvēt uz priekšējā klāja un vērot ūdens virpuļus, ko kuģis atstāja aiz sevis, traucoties pa okeānu. Bet pēc kāda laika, gluži aizelsies no vēja brāzmām, Džonijs paglābās aizvējā aiz tiltiņa un skatījās, kā Delfinu sala izzūd aiz apvāršņa. Drīz tā bija vairs tikai kaut kas līdzīgs baltu smilšu plostam ar zaļu pārsegu, tad pārvērtās šaurā svītriņā debesmalā un beidzot izgaisa pavisam.
Stundas laikā viņi pabrauca garām vairākām līdzīgām, tikai mazākām saliņām, kas, pēc Mika vārdiem, bija neapdzīvotas. No tālienes tās likās tik brīnišķīgas, ka Džonijs nesaprata, kā gan tās palikušas tukšas šajā pārapdzīvotajā pasaulē. Viņš vēl nebija nodzīvojis Delfīnu salā pietiekami ilgi, lai saprastu, cik daudz grūtību jāpārvar elektroenerģijas, ūdens un pārtikas piegādē, lai varētu apmesties uz dzīvi Lielajā Barjeru rifā.
Nekur vēl nebija redzama zeme, kad «Lidojošā zivs» pēkšņi samazināja ātrumu, nosēdās ūdenī un apstājās pavisam.
— Lūdzu klusumu! — iesaucās kapteinis. — Profesors vēlas paklausīties!
Profesors neklausījās ilgi. Apmēram pēc piecām minūtēm viņš iznāca no kajītes, acīm redzot diezgan apmierināts ar sevi.
— Mēs esam uz pareizā ceļa, — viņš paziņoja. — Viņi atrodas apmēram piecas jūdzes no mums un klaigā pilnā kaklā.
«Lidojošā zivs» turpināja ceļu, nedaudz novirzoties uz rietumiem no sākotnējā kursa. Jau pēc desmit minūtēm to no visām pusēm ielenca delfīni.
Simtiem dzīvnieku rotaļīgi, bez pūlēm ceļoja pa jūru. Kad «Lidojošā zivs» apstājās, tie sapulcējās ap kuģi, it kā būtu gaidījuši šādu apciemojumu, — un ļoti iespējams, ka tā arī bija.
Einaru ar vinču nolaida ūdenī, bet tikai viņu vienu. Profesors paskaidroja:
— Tur ir pārāk daudz trakulīgu tēviņu, un mēs nevēlamies radīt sarežģījumus, kamēr Einars ar viņiem apspriedīsies.
Pegija bija sašutusi, bet nevarēja darīt neko citu kā apšļākt ar ūdeni katru, kas pienāca par tuvu.
«Tā laikam ir viena no dīvainākajām sanāksmēm, kāda jebkad notikusi,» domāja Džonijs. Noliecies pār bortu, viņš kopā ar Miku stāvēja uz priekšējā klāja un lūkojās lejup uz gludajiem, tumši pelēkajiem ķermeņiem, kas drūzmējās ap Einaru. Ko viņi runā? Vai Einars pilnīgi saprot savus dziļūdens brāļus, un vai profesors sapratīs Einaru?
Lai kāds būtu šīs sapulces iznākums, Džonijs jutās dziļi pateicīgs šiem draudzīgajiem, graciozajiem radījumiem. Zēns cerēja, ka profesors Kezens varēs palīdzēt viņiem, tāpat kā viņi bija palīdzējuši Džonijam.
Pēc pusstundas Einars atkal iepeldēja maisā un tika uzcelts uz klāja par lielu atvieglojumu kā Pegijai, tā arī profesoram.
— Šķiet, ka lielākoties tās bijušas pļāpas, — viņš piezīmēja. —Pusstunda nepārtrauktas delfīnu sarunas nozīmē veselu nedēļu darba, lai gan skaitļošanas mašīna sniedz man lielu palīdzību.
Zem klāja ierēcās «Lidojošās zivs» mašīnas, un kuģis atkal lēni pacēlās virs ūdens. Delfīni turējās līdzi dažus simtus jardu, bet tad bezcerīgi atpalika. Sajā ātruma sacensībā viņi nevarēja cerēt uz uzvaru. Pēdējo Džonijs redzēja tumšu ķermeņu joslu pie apvāršņa, bet drīz tā jau bija palikusi jūdzēm tālu aiz muguras.