Džonijs sāka vingrināties niršanā piestātnes malā, starp noenkurotajiem zvejas kuģiem. Ūdens te bija kristāldzidrs un tikai četras piecas pēdas dziļš, tā ka viņš pilnīgi droši varēja pieļaut visas savas iesācēja kļūdas, līdz iemācījās lietot pleznas un masku.
Miks nebija nekāds labais skolotājs. Peldēt un nirt viņš bija pratis visu mūžu un vairs neatcerējās savas pirmās grūtības. Viņam likās neticami, ka kāds nevarētu viegli nonirt līdz jūras dibenam un mierīgi pavadīt tur divas trīs minūtes. Tādēļ arī viņš gandrīz zaudēja pacietību, kad viņa skolnieks nevarēja ienirt dziļāk par dažām collām un gulēja uz ūdens kā korķis, vicinādams kājas pa gaisu.
Tomēr drīz Džonijs saprata, kā jārīkojas. Viņš iemācījās neieclpot pirms ieniršanas: ieelpojot viņš kļuva līdzīgs balonam ar tādu peldspēju, ka gluži vienkārši negrima. Tālāk — viņš atklāja, ka, ja izsviež kājas no ūdens, to svars, zaudējis ūdens atbalstu, liek viņam tūlīt grimt lejup. Pēc tam, atrazdamies jau zem ūdens, viņš varēja kustināt pleznas un pārvietoties jebkurā virzienā.
Pēc dažu stundu treniņa sākotnējā neveiklība pazuda. Viņš atklāja, kāda bauda ir traukties lejup un slīdēt pa bezsvara pasauli kā kosmonautam orbītā. Džonijs iemācījās mest cilpas un griezties ūdenī, kā arī nekustīgi karāties jebkurā dziļumā. Bet zēns vēl nevarēja uzturēties zem ūdens pat ne uz pusi tik ilgi kā Miks — tāpat kā katrai lietai, ko ir vērts apgūt, arī tam bija vajadzīgs laiks un neatlaidīgi treniņi.
Džonijs zināja, ka laika viņam tagad pietiks. Profesors Kezens, lai gan bija diezgan mīkstsirdīgs, vajadzības gadījumos prata būt stingrs, un to viņš bija pieredzējis. Profesors lika lietā savu autoritāti, tika izpildītas anketas, un beidzot Džoniju ieskaitīja salas štatos. Viņa krustmāte tam piekrita no visas sirds un ar prieku izsūtīja tās nedaudzās lietas, kurām viņa acīs bija kaut kāda vērtība. Tagad, kad Džonijs atradās otrā pasaules malā un varēja objektīvi pārdomāt bijušo, viņam ienāca prātā, ka arī pats ne vienmēr rīkojies pareizi. Vai viņš kādreiz bija papūlējies iejusties ģimenē, kas bija viņu uzņēmusi? Viņš taču zināja, ka krustmātei pēc vīra nāves nav viegli. Paaudzies viņš droši vien saprastu krustmāti labāk, un viņi varbūt pat kļūtu draugi. Bet, lai kā būtu, viņš tomēr ne mirkli nenožēloja, ka aizbēdzis.
Likās, ka viņa dzīvē atvērusies jauna nodala, kam nav nekāda sakara ar iepriekšējo. Džonijs saprata, ka līdz šim ir vienkārši eksistējis, nevis dzīvojis. Tik agri zaudējis mīļotos cilvēkus, viņš kļuva aizdomīgs un noslēdzās sevī. Bet tagad viņš strauji pārvērtās, jo salas sirsnīgajā sabiedrībā viņa noslēgtība drīz vien izzuda.
Zvejnieki bija draudzīgi, cēlsirdīgi un darbā sevišķi nenopūlējās. Tas arī nebija vajadzīgs šeit, kur nepazina ziemas un kur pietika izbraukt jūrā, lai sagādātu pārtiku. Gandrīz ik vakarus ļaudis pulcējās krastā, lai padejotu, noskatītos kinofilmu vai kopā pavakariņotu. Ja kādreiz lija, kā tas šad tad gadījās, — nokrišņu daudzums stundā šeit sasniedza pāris collu, — ļaudis sēdēja pie televizora. Pateicoties sakaru pavadoņiem, Delfīnu salu no jebkuras zemeslodes pilsētas šķīra par pusse- kundi mazāks laika sprīdis. Salinieki varēja noskatīties visu, ko piedāvāja pārējā pasaule, kaut gan bija tik ļoti nošķirti no tās. Viņi baudīja visas civilizācijas priekšrocības un cieta tikai no nedaudziem tās trūkumiem.
Protams, Džonija dzīve nesastāvēja no izpriecām vien. Tāpat kā kuram katram citam par divdesmit gadiem jaunākam (bet dažreiz arī vecākam) saliniekam, viņam bija ik dienas dažas stundas jāpavada skolā.
Profesors Kezens izglītībai veltīja lielu vērību, un salā bija divpadsmit skolotāju — divi cilvēki un desmit elektronu mašīnas. Tā bija parastā attiecība, jo apmācošo mašīnu izgudrošana divdesmitā gadsimta vidū mācību sistēmu beidzot bija nostādījusi uz zinātniskiem pamatiem.
Mašīnas bija savienotas ar OSKARU — milzīgu kibernētisku skaitļošanas mašīnu, kas profesoram tulkoja, pārzināja lielāko dalu salas saimniecības un grāmatvedības un, ja vajadzēja, piedalījās šaha čempionātos. Neilgi pēc Džonija ierašanās OSKARS zēnu rūpīgi noeksaminēja, lai noteiktu viņa izglītības pakāpi, tad sagatavoja attiecīgas lentes ar ierakstiem un iespieda viņam paredzēto nodarbību programmu. Tagad Džonijs katru dienu vismaz trīs stundas pavadīja pie elektronu skolotāja klaviatūras, gūstot arvien jaunas zināšanas un rakstot atbildes uz jautājumiem, kuri uzliesmoja uz ekrāna. Kaut gan nodarbību laiku zēns varēja izvēlēties pats, tomēr viņš bija pietiekami prātīgs, lai tās neizlaistu. Ja tas kādreiz gadījās, OSKARS tūlīt ziņoja profesoram vai — vēl jaunāk — doktoram Keitam.
Pašreiz abus zinātniekus nodarbināja daudz svarīgākas problēmas. Pēc divdesmit četru stundu spraiga darba profesors Kezens bija pārtulkojis Einara atnesto ziņojumu, un tas viņu bija nostādījis dilemmas priekšā. Profesors bija miermīlīgs cilvēks. Ja gribēja viņu raksturot ar vienu vārdu, tad vispiemērotākais bija «labsirdīgs». Un tagad sev par lielu sarūgtinājumu viņam bija jānostājas vienā no karojošām pusēm.
Viņš cieši raudzījās paziņojumā, ko OSKARS tikko bija iespiedis, it kā cerēdams, ka tas izgaisīs. Bet viņš varēja vainot tikai pats sevi — galu galā viņš taču bija tas, kurš bija sūtījis pēc tā.
— Nu, profesor, — jautāja doktors Keits, kas noguris un neskuvies bija pārliecies pār kontrolaparātu, — ko tagad iesāksim?
— Nav ne jausmas, — atteica profesors Kezens, kas līdzīgi daudziem talantīgiem zinātniekiem un loti nedaudziem neapdāvinātiem zinātniekiem nekad neslēpa, ka nokļuvis strupceļā. — Ko jūs iesakāt?
— Domāju, ka tagad ir īstā reize apspriesties ar Konsultatīvo komiteju. Kādēļ gan nelūgt padomu dažiem tās locekļiem?
— Ideja nav slikta, — noteica profesors. — Paskatīsimies, ar ko varam šajā stundā nodibināt sakarus.
Viņš izņēma no atvilktnes uzvārdu sarakstu un sāka vilkt ar pirkstu pa stabiņiem.
— Amerikāņus nedrīkst traucēt — viņi visi gul. Tas pats attiecas uz vairumu eiropiešu. Palūkosimies, kas mums atliek … Saha Deli, Hiršs Telavivā, Abdallahs …
— Pilnīgi pietiek! — pārtrauca doktors Keits. — Es nekad neesmu redzējis, ka konference paveiktu ko derīgu, ja tajā piedalās vairāk par pieciem cilvēkiem.
— Pareizi. Mēģināsim izsaukt šos.
Pēc ceturtdaļstundas pieci cilvēki, atrazdamies dažādās zemeslodes tnalās, sarunājās, it kā sēdētu vienā telpā. Profesors Kezens nebija pieprasījis televīzijas sakarus, kaut gan nepieciešamības gadījumā varēja tos nodibināt. Lai apmainītos viedokļiem, pilnīgi pietika ar skaņu.
— Kungi, — viņš iesāka, pēc tam kad visi bija sasveicinājušies, — mums radusies problēma. Drīz vien tā būs jānodod izskatīšanai visai Komitejai, varbūt pat augstāk. Bet vispirms es gribētu dzirdēt jūsu domas neoficiāli.
— Ha! — atbildēja slavenais Pakistānas bioķīmiķis doktors Hasims Abdallahs no savas laboratorijas Karači. — Jūs esat lūdzis mani «izteikt savas domas neoficiāli» vismaz reizes desmit, bet es neatceros gadījumu, kad jūs tās būtu ņēmis vērā.
— Šoreiz būs citādi, — sacīja profesors. Svinīguma pieskaņa viņa balsī liecināja, ka šī nav parasta diskusija.
Viņš īsumā pārstāstīja notikumus, kas bija atveduši Džoniju uz salu. Viņa klausītāji to jau zināja, jo vēsts par šo brīnumaino izglābšanos bija aplidojusi pasauli. Pēc tam profesors aprakstīja tālāko — «Lidojošās zivs» braucienu un Einara sarunas ar dziļūdens delfīniem.
— Tas var ieiet vēsturē, — viņš sacīja, — kā cilvēka pirmā apspriede ar citiem dzīvnieku valsts pārstāvjiem. Esmu pārliecināts, ka tā nebūs pēdējā, jo tas, ko mēs pašreiz darām, var palīdzēt veidot nākotni — kā kosmosā, tā arī uz Zemes. Es zinu, daži no jums uzskata, ka es pārspīlēju delfīnu prāta spējas. Tagad jūs varat spriest paši. Viņi uzmeklēja mūs, lai lūgtu aizsardzību pret saviem nežēlīgākajiem ienaidniekiem. Faktiski ir tikai divas dzīvnieku sugas, kas uzbrūk delfīniem. Viena no tām, bez šaubām, ir haizivs, bet tā nopietni neapdraud pieaugušu delfīnu baru — viņi to var nogalināt ar sitieniem pa žaunām. Haizivs ir tik dumja, cik dumja vien var būt zivs, un delfīni pret to nejūt neko citu kā nicinājumu un naidu.
Cita lieta ir otrs to ienaidnieks, jo vairāk tādēļ, ka tas ir delfīnu radinieks, — zobenva- lis Orcinus Orca. Nebūs pārspīlēts, ja teiksim, ka tas ir gigantisks delfīns, kas kļuvis par kanibālu. Tā garums sasniedz trīsdesmit pēdu, un ir atrasti eksemplāri, kuru vēderā uzietas pat līdz divdesmit delfīnu atliekas. Padomājiet tikai, kas tā par ēstgribu, kuras apmierināšanai nepieciešami uzreiz divdesmit delfīni! Tāpēc nav brīnums, ka viņi lūdz mums palīdzību. Viņi zina, ka mūsu rīcībā ir līdzekļi, kādu viņiem nav. Pierādījums tam ir mūsu kuģi, kas jau gadu simtiem ilgi vago jūras. Varbūt viņu sensenā draudzīgā attiek
sme pret mums ir bijis mēģinājums nodibināt sakarus, lūgt palīdzību viņu nepārtrauktajā cīņā, un tikai tagad mēs esam sasnieguši tādu attīstības pakāpi, ka varam viņus saprast. Ja tā tiešām ir, tad es kaunos par sevi un par visu cilvēci.
— Acumirkli, profesor, "— viņu pārtrauca indiešu fiziologs doktors Saha. — Tas viss ir ļoti interesanti, bet vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka esat pareizi iztulkojis? Neapvainojieties, bet mēs visi pazīstam jūsu pieķeršanos delfīniem. Arī mēs tiem simpatizējam. Vai esat pārliecināts, ka neesat neko no sevis pielicis klāt?
Dažs labs varbūt, to dzirdot, būtu apvainojies, kaut gan doktors Saha centās runāt cik vien iespējams taktiski. Tomēr profesors Kezens atbildēja pietiekami laipni:
— Šaubu nav — varat pavaicāt doktoram Keitam.
— Pareizi, — doktors Keits apstiprināja. — Es gan neprotu iztulkot delfjnu valodu tik labi kā profesors, bet šoreiz varu likt uz spēles savu reputāciju.
— Katrā ziņā, — turpināja profesors Kezens, — manas uzstāšanās nākamais punkts pierādīs, ka es nebūt neesmu akli nostājies delfīnu pusē, lai kā es tos mīlētu. Es neesmu zoologs, tomēr šo to zinu par līdzsvaru dabā. Pat ja mēs spētu palīdzēt delfīniem, vai būtu pareizi to darīt? Doktor Hirš, ko jūs par to domājat?
Teiavivas zooloģiskā dārza direktors uzreiz neatbildēja: viņš bija mazliet miegains, jo Izraēlā vēl nebija uzaususi diena.
— Jūs esat iegrūdis mums karstu kartupeli, — viņš norūca. — Šaubos, vai esat padomājis par sekām. Dabā visiem dzīvniekiem ir ienaidnieki — plēsēji, un, ja tā nebūtu, tas viņiem pašiem nāktu par sliktu. Pavērosim, piemēram, Āfriku, kur līdzās dzīvo lauvas un antilopes. Pieņemsim, ka jūs apšautu visus lauvas. Kas no tā iznāktu? Varu pateikt — antilopes savairotos tādā skaitā, ka iznīcinātu visu augu valsti un galu galā nobeigtos badā. Lai antilopes par to domā, ko grib, lauvas tām ir ļoti noderīgi. Tie nejauj antilopēm iztērēt pārtikas krājumus un uztur to skaitu normālā līmenī, iznīcinot vājākos īpatņus. Tā rīkojas daba — pēc mūsu domām cietsirdīgi, tomēr efektīvi.
— Sajā gadījumā nedrīkst vilkt paralēles, — iebilda profesors Kezens. — Mums ir darīšana nevis ar vienkāršiem savvaļas dzīvniekiem, bet ar saprātīgiem radījumiem. Tā nav tauta cilvēku izpratnē, tomēr tauta. Drīzāk tos varētu salīdzināt ar mierīgiem zemkopjiem, ko pastāvīgi terorizē cilvēkēdāji. Vai jūs teiksiet, ka cilvēkēdāji nes zemkopjiem labumu, mēģināsiet tos pāraudzināt?
Hiršs iesmējās.
— Nav slikti teikts, kaut gan nevaru iedomāties, kā jūs iesakāt pāraudzināt zobenvaļus.
— Pagaidiet, — iejaucās doktors Abdal- lahs. — Jūs spriežat par jautājumiem, kas
neietilpst manā kompetencē. Sakiet, lūdzu, — cik saprātīgi ir zobenvaļi? Ja tie nav tikpat gudri kā delfīni, analoģijai ar cilvēkiem nav nekāda pamata un par morāles problēmām te nevar būt runas.
— Viņi ir pietiekami saprātīgi, — skumji atbildēja profesors Kezens. — Nedaudzie pētījumi rāda, ka tie ir vismaz tikpat gudri kā pārējie delfīni.
— Jūs varbūt zināt pazīstamo stāstu par zobenvaļiem, kas mēģinājuši notvert Antarktikas pētniekus? — vaicāja doktors Hiršs. Tā kā pārējie to nebija dzirdējuši, viņš turpināja:
— Tas notika sen, pagajuša gadsimta sakumā, kad uz Dienvidpolu devās viena no pirmajām ekspedīcijām, liekas, Skota vadībā. Pētnieku grupa stāvēja uz ledus gabala malas, vērojot dažus zobenvajus, kuri peldēja turpat netālu. Viņiem ne prātā nenāca, ka draud, briesmas, — līdz pēkšņi ledus viņiem zem kājām sāka plaisāt. Dzīvnieki taranēja to no apakšas, un pētnieki tikko bija paspējuši atlēkt drošā vietā, kad ledus ielūza. Jāpiebilst, ka tā biezums sasniedza trīs pēdas.
— Tātad, ja vien rastos izdevība, tie sāktu rīt cilvēkus, — kāds teica. — Balsoju pret viņiem.
— Pastāv hipotēze, ka viņi noturējuši kažokādās ģērbušos pētniekus par pingvīniem, bet es jau nu neņemtos to pārbaudīt. Lai nu kā, diezgan skaidri zināms, ka tie vairākas reizes uzbrukuši pērļu zvejniekiem.
Uz bridi iestājās klusums, visi pārdomāja dzirdēto. Tad doktors Saha atsāka sarunu.
— Acīm redzot, lai pieņemtu lēmumu, jāsavāc vairāk faktu. Jāsaķer pāris zobenvaļu un tie pamatīgi jāizpēta. Kā tu domā, Nikolaj, vai jums izdosies nodibināt ar tiem kontaktu, tāpat kā ar delfīniem?
— Droši vien, bet tas var ilgt gadiem.
— Mēs novirzāmies no temata, — nepacietīgi sacīja doktors Hiršs. — Mums jānolemj, kas būtu jādara, nevis kā to izdarīt. Baidos, ka pastāv vēl viens svarīgs arguments, kas runā par labu zobenvaļiem un par sliktu mūsu draugiem delfīniem.
— Es zinu, kāds, — teica profesors Kezens, — bet turpiniet vien.
— Ievērojamu procentu mūsu uzturā sastāda zivis — apmēram simt miljonu tonnu gadā. Delfīni ir mūsu tiešie konkurenti —ko tie aprij, tas mums ir zudis. Jūs sakāt, ka risinās karš starp zobenvajiem un delfīniem, bet tāds pats karastāvoklis ir arī starp zvejniekiem un delfīniem, kas saplēš tīklus un izzog lomus. Sājā karā zobenvali ir mūsu sabiedrotie. Ja tie neregulētu delfīnu skaita pieaugumu, loti iespējams, ka mums nebūtu zivju.
Savādi — šie iebildumi nebūt nesatrieca profesoru. Gluži otrādi, viņš pat likās apmierināts.
— Paldies, Mordekaj, tu man ļoti palīdzēji. Tu, protams, zini, ka delfīni ne vienreiz vien palīdzējuši zvejniekiem, iedzīdami tīklos zivju barus, un pēc tam dalījusi lomu ar cilvēkiem? Tā tas notika arī ar Kvinslendas iedzimtajiem pirms divsimt gadiem.
— Jā, zinu gan. Vai tu vēlies atjaunot šo paražu?
— Starp citu, jā. Paldies, kungi, esmu jums ļoti pateicīgs. Tikko būšu veicis dažus eksperimentus, es to paziņošu visai Komitejai un mēs sasauksim pilnsapulci.
— Jūs varējāt dot vismaz kādu mājienu par saviem plāniem, ja jau esat mūs tik agri uzmodinājis.
— Vēl ne, — ja jūs neiebilstat, — jo man vispirms jānoskaidro, kuras no manām idejām ir pilnīgi trakas un kuras vienkārši negudras. Dodiet man pāris nedēļu, un pa to laiku jūs varat apjautāties, vai kādam nav zobenvalis, kuru es varētu aizņemties, — vislabāk tāds, kas aprij ne vairāk par tūkstoš mārciņām dienā.