122052.fb2 DELF?NU SALA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 13

DELF?NU SALA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 13

12. NODAĻA

Pēc divām nedēļām salinieki pieredzēja, kā pirmie profesora nodomi tiek īstenoti dzīvē. Protams, izplatījās arī dažādas baumas, jo, tiklīdz kļuva zināmas delfīnu lūguma detaļas, katram radās savs ieskats par to, kas īsti būtu darāms.

Pētniecības stacijas zinātnieki, kā jau bija sagaidāms, dedzīgi nostājās delfīnu pusē. Viņu viedokli rezumēja doktors Keits, piezī­mēdams:

— Pat tad, ja zobenvaļi izrādītos saprātī­gāki par delfīniem, es atbalstītu pēdējos. Tie tomēr ir daudz jaukāki, un draugus taču neiz­vēlas intelekta dēl.

To dzirdot, Džonijs bija ļoti pārsteigts, jo viņš joprojām nevarēja pierast pie doktora Kleita augstprātīgās, aizbildnieciskās izturē­šanās un pie sevis salīdzināja to ar aukst- asiņu zivi, kam piemīt tikai nedaudz cilvē­cisku jūtu. Bet laikam taču viņam bija arī labas īpašības, ja jau profesors Kezens bija viņu pieņēmis par savu palīgu. Kas attiecas uz profesoru, tad viss, ko viņš darīja, pēc Džonija domām, nepieļāva nekādu kritiku.

Zvejnieku domas dalījās. Arī viņiem patika delfīni, bet, no otras puses, viņi pamatoti uz­skatīja tos par konkurentiem, jo paši taču vis­vairāk izjuta to, ko bija minējis doktors Hiršs. Delfīni ne vienreiz vien bija saplēsuši viņu tīklus un izlaupījuši lomus, tādējādi dodot iemeslu izteikties par sevi vārdiem, kas būtu ļoti sarūgtinājuši profesoru Kezenu, ja vien pēdējais dzirdētu, kā nosoda viņa draugus. Ja jau zObenvaļi neļāva delfīniem pārāk sa­vairoties, tad atlika tikai novēlēt tiem labas sekmes!

Džonijs ar interesi klausījās šajās diskusi­jās, bet viņš jau bija pieņēmis lēmumu, ko nespētu vairs grozīt nekādi fakti. Ja reiz kāds izglābis tev dzīvību, tad ar to pietiek: lai ko runātu citi, tu nenostāsies pret viņu.

Tagad Džonijs jau bija kļuvis par prasmīgu nirēju, lai gan saprata, ka nekad nespēs lī­dzināties Mikam. Viņš bija iemācījies pras­mīgi rīkoties ar elpojamo cauruli un spēja uz­turēties zem ūdens tik ilgu laiku, par kādu vēl pirms dažam nedēļām nebija varējis pat sap­ņot. Lai gan veselīgā dzive svaiga gaisā darīja Džoniju lielāku un spēcīgāku, tas vēl nebija viss. Sākumā viņš nirstot bija nervozējis, bet tagad jutās zem ūdens tikpat labi kā uz saus­zemes. Zēns bija iemācījies pārvietoties ūdenī veikli un bez pūlēm, un gaisa rezerves plau­šās viņam tagad pietika daudz ilgākam lai­kam, nekā sākot apgūt niršanas mākslu. Ja vien Džonijs vēlējās, viņš varēja palikt ūdenī veselu minūti, nemaz sevi nenogurdinot.

Līdz šim viņš visu to darīja tikai joka pēc, vienkārši tādēļ, ka niršana pati par sevi bija apgūšanas vērta. Zēnam ne prātā nenāca, ka viņa aizraušanās drīz vien tiks praktiski iz­mantota.

Kādu pēcpusdienu profesors Kezens uzai­cināja viņu pie sevis. Profesors izskatījās noguris, bet priecīgs, it kā viņš būtu cauru diennakti strādājis pie kādas problēmas, ku­ras atrisinājums vairs nav tālu.

— Džonij, — viņš teica, — man padomā kāds darbiņš, ar kuru tu, liekas, būsi apmieri­nāts. Paskaties uz šo te. . *

Profesors pabīdīja uz viņa pusi aparātu, kas atgādināja miniatūru aritmometru ar pie­cās rindās sakārtotiem divdesmit pieciem taustiņiem. Aparāta izmēri nepārsniedza trīs collas, tam bija izliekta porainas gumijas pa­matne, un tas bija apgādāts ar siksniņām un sprādzēm. Acīm redzot aparāts bija paredzētsj nēsāšanai uz rokas, līdzīgi milzīgam rokas pulkstenim.

Daži taustiņi bija bez uzrakstiem, bet uz lie­lākās daļas no tiem lieliem, skaidriem burtiem bija iegravēti vārdi, uz katra taustiņa pa vie­nam. Pārlaidis acis nelielajai klaviatūrai, Džonijs pamazām sāka saprast, kam ierīce domāta.

Uz taustiņiem bija šādi vārdi: NE, JĀ, AUGŠUP, LEJUP, DRAUGS, PA LABI, PA KREISI, ĀTRI, LĒNI, STOP, UZ PRIEKŠU, SEKOT, SURP, BRIESMAS! un PALĪGĀ! Sie vārdi uz klaviatūras bija izvietoti loģiska kārtībā. Vārdi AUGŠUP un LEJUP atradās attiecīgi augšā un apakšā. PA KREISI un PA LABI — kreisajā un labajā pusē. Vārdi ar pretēju nozīmi, tādi kā JĀ un NĒ vai STOP un UZ PRIEKŠU, atradās cik iespējams tālu viens no otra, tā ka nevarēja kļūdīties, nospie­žot nepareizu taustiņu. Taustiņiem ar uzrak­stiem BRIESMAS! un PALĪGĀ! bija droši­nātāji, kas bija jānobīda, lai varētu šos taus­tiņus nospiest.

—   Tur iekšā ir daudz precīzas pusvadītāju elektronikas, — paskaidroja profesors, — un baterijas, kas paredzētas piecdesmit stundām. Nospiežot kādu no taustiņiem, tu izdzirdēsi tikai vāju dūcienu, toties delfīns sadzirdēs uz taustiņa iegravēto vārdu, tikai savā va­lodā — vismaz mēs ceram, ka tā būs. Tagad mēs vēlamies uzzināt, kas notiks tālāk. Kā redzu, tu brīnies par neaprakstītajiem tausti­ņiem. Tos mēs atstājām brīvus, līdz izlemsim, > kādi vārdi vēl nepieciešami. Tagad paņem šo ierīci — sauksim to par 1. komunikatoru — un peldi un nirsti kopā ar to, līdz tas būs kļu­vis par tava ķermeņa neatņemamu sastāv­daļu. Taustiņu izvietojums uz klaviatūras tev jāapgūst tā, lai tu varētu ar tiem operēt pat ar aizvērtām acīm. Pēc tam atnāc atkal pie mums, un mēs ķersimies pie nākamā eksperi­menta.

Džonijs bija tik satraukts, ka gandrīz visu nakti sēdēja, spiezdams taustiņus un iegau­mēdams to izkārtojumu. Kad viņš tūlīt pēc brokastīm ieradās pie profesora, zināt- ļ nieks izskatījās apmierināts, bet ne pār­steigts.

—   Paņem pleznas un masku, — viņš sa­cīja. — Satiksimies pie baseina.

—  Vai varu ņemt līdzi arī Miku? — ap­vaicājās Džonijs.

—   Protams, ja vien viņš būs mierīgs un ne­traucēs.

Komunikators ieinteresēja Miku, bet viņš likās neapmierināts, ka tas bija nodots Džo­nija rīcībā.

—   Nesaprotu, kādēļ viņš uzticējis izmēģi­nājumu tieši tev, — viņš teica.

—   Tas taču skaidrs, — Džonijs pašapmie­rināti atteica. — Delfīni mani mīl.

—   Tādā gadījumā viņi nebūt nav tik gudri, kā profesors uzskata, — Miks atcirta.

Citā reizē tas izraisītu strīdu: līdz kauti­ņam viņi nekad nenonāca, kaut vai tā vien­kāršā iemesla dēļ, ka Miks bija gandrīz div­reiz smagāks un vairāk nekā divreiz stiprāks par Džoniju.

Tā nu sakrita — un tas nepavisam nebija dīvaini, — ka profesors Kezens un doktors Keits, smagi apkrāvušies ar dažādu apara­tūru, ejot uz baseinu, risināja to pašu tematu.

—   Sputņika izturēšanās pret Džoniju, — teica profesors, — saskan ar literatūrā minē­tajiem gadījumiem. Ja savvaļas delfīns sa­draudzējas ar cilvēku, tad gandrīz vienmēr tas izvēlas bērnu.

—   Un Džonijs ir savam vecumam tik mazs, — piebilda doktors Keits. — Manu­prāt, viņi dod priekšroku bērniem tādēļ, ka pieaugušie ir lieli un, iespējams, slēpj sevī briesmas, bet bērns ir apmēram tikpat liels, cik jauns delfīns.

—   Pilnīgi pareizi, — noteica profesors. — Delfīni, kas iedraudzējas ar peldētājiem jūrmalas kūrortos, droši vien ir mātītes, kuras zaudējušas mazuļus, un cilvēka bērns, šķiet, zināmā mērā tos aizstāj.

—   Lūk, tur jau nāk mūsu delfīnu zēns, — sacīja doktors Keits. — Izskatās ļoti apmie­rināts.

—   Toties par Miku to nevar teikt. Baidos, ka esmu viņu sarūgtinājis. Bet ko lai dara, Sputņiks noteikti baidās no viņa. Reiz es vi­ņam atļāvu ienirt baseinā, un tad pat Suzija izrādīja nepatiku. Jūs varat ņemt viņu pie se­vis, lai palīdz uzņemt kinolenti.

Brīdi vēlāk zēni bija klāt, un profesors Ke­zens viņus vēlreiz noinstruēja.

—   Tā kā jūs pie baseina ievērotu pilnīgu klusumu, — viņš teica. — Jebkāda sarunāša­nās var izjaukt eksperimentu. Doktors Keits ar Miku uzstādīs kinokameru austrumu pusē, tā, lai saule spīdētu no aizmugures. Es aiziešu otrā malā, bet tu, Džonij, pa to laiku ieiesi ūdenī un aizpeldēsi līdz vidum. Droši vien Suzija un Sputņiks tev sekos, bet, lai notiktu kas notikdams, paliec tur, kamēr es tev došu zīmi peldēt uz kādu citu vietu. Skajdrs?

—  Jā, ser, — atbildēja Džonijs, juzdamies ļoti lepns uz sevi.

Profesors bija paņēmis līdzi daudz lielu, baltu kartīšu ar tiem pašiem vārdiem, kas bija iegravēti uz komunikatora taustiņiem.

—   Es pacelšu šīs kartītes citu pēc citas,— viņš sacīja, — bet tu katru reizi nospied at­tiecīgo taustiņu un pārliecinies, ka tiešām esi nospiedis īsto. Ja es pacelšu divas kartītes

uzreiz, vispirms nospied augšējai, tūlīt pēc tam — apakšējai atbilstošo taustiņu. Saprati?

Džonijs pamāja ar galvu.

— Pašās beigās izmēģināsim kaut ko ie­darbīgāku. Vispirms dosim signālu BRIES­MAS!, pēc tam, ar pāris sekunžu intervālu, — PALĪGĀ!. To darot, tev jāķepurojas, it kā tu slīktu, un tad lēni jāgrimst. Atkārto, ko es tev teicu.

Tikko Džonijs bija beidzis, klāt bija arī stiepļu žogs, kas ietvēra baseinu. Sarunas tika izbeigtas, tomēr troksnis turpinājās, jo Suzija un Sputņiks saņēma viņus ar skaļiem pīkstie­niem un šļakstiem.

Profesors Kezens pasniedza Suzijai parasto gardumu, bet Sputņiks turējās nostāk un ne­ļāvās iekārdināties. Tad Džonijs ieslīdēj-a ūdenī un lēni peldēja uz baseina centru.

Abi delfīni sekoja, turēdamies apmēram divdesmit pēdu atstatumā. Palūkojies atpakaļ, turot galvu zem ūdens, zēns pirmo reizi va­rēja īsti novērtēt grāciju, ar kādu, astes spu­ru dzīti, lokās to elastīgie ķermeņi.

Džonijs turējās baseina vidū, ar vienu aci skatīdamies uz profesoru, ar otru — uz del­fīniem, un gaidīja, kad pacelsies kartītes. Pirmā bija ar uzrakstu DRAUGS.

Nebija šaubu, ka delfīni to dzirdējuši, jo viņi kļuva ārkārtīgi satraukti. Pat Džonija ausij komunikatora dūkoņa likās pietiekami skaidra, kaut gan viņš zināja, ka dzird ti­kai zemfrekvences toņus, bet ne ultraskaņas, kuras tieši dod iespēju delfīniem saprast sig­nālu nozīmi.

Profesors atkal pacēla kartīti ar uzrakstu DRAUGS, un Džonijs atkal nospieda taus­tiņu. Šoreiz zēnam par prieku abi delfīni pa­peldēja uz viņa pusi, apstājās apmēram pie­cas pēdas no zēna un palika tur, lūkodamies viņā ar savām tumšajām, gudrajām acīm. Džonijam radās iespaids, ka viņi jau uzminē­juši eksperimenta nolūku un gaida nākamo signālu.

Tas bija PA KREISI, bet rezultāts bija pilnīgi negaidīts. Suzija tūlīt apsviedās pa kreisi, bet Sputņiks pagriezās pa labi, un pro­fesors Kezens sāka sevi lamāt par idiotu vi­sās četrpadsmit valodās, kuras viņš pārval­dīja. Tikai tagad viņam iešāvās prātā, ka, do­dot komandu, jāzina, vai to nav iespējams iztulkot dažādi. Sputņiks bija pieņēmis, ka Džonijs domājis savu kreiso pusi, bet vairāk egocentriskā Suzija — ka viņas kreiso pusi.

Nākamais signāls — LEJUP — neskaid­rības neradīja. Centīgi strādājot ar peldspu- rām, delfīni nonira līdz baseina dibenam un palika, pacietīgi gaidot, līdz Džonijs deva signālu AUGŠUP. «Interesanti,» zēns nodo­māja, «cik ilgi viņi tur paliktu, ja es neno­spiestu taustiņu?»

Acīm redzot Suzijai un Sputņikam ļoti pa­tika šī jaunā, aizraujošā rotaļa. Delfīni ir vis­draiskulīgākie no visiem dzīvniekiem, un, ja arī tiem neko neiemāca, tie paši izgudro sev dažādas izpriecas.

Un droši vien Suzija un Sputņiks saprata, ka tas ir nevis vienkārši joks, bet gan pirm­sākums savienībai, kas nestu labumu abu vei­du dzīvajām būtnēm.

Profesors pacēla pirmo kartīšu pāri — UZ PRIEKŠU un ĀTRI. Džonijs nospieda vienu taustiņu, pēc tam otru. Otrais signāls vēl nebija beidzis dūkt, kad abi delfīni jau drā­zās pāri baseinam. Vēl joprojām nesamazinot ātrumu, tie pagriezās, paklausīdami koman­dām PA KREISI un PA LABI (šoreiz viņu virzienos), samazināja ātrumu pēc signāla LĒNI un apstājās, kad Džonijs nospieda taus­tiņu ar uzrakstu STOP.

Profesors vai prātu zaudēja aiz prieka, un pat nesatricināmi mierīgais doktors Keits, vē­rodams šo ainu, smaidīja pār visu seju, bet Miks lēkāja gar baseinu gluži kā kāds no viņa senčiem, izpildot cilts rituāla deju. Pēk­šņi iestājās svinīgs klusums — pacēlās kartīte ar uzrakstu BRIESMAS!.

«Kā tagad rīkosies Suzija un Sputņiks?» domāļ'a Džonijs, nospiezdams taustiņu.

Delfīni pasmējās par viņu. Dzīvnieki zināja, ka tā ir rotaļa, un nelāvās piemuļķoties. Dzīv­nieku reakcija bija daudz straujāka nekā cilvē­kam, viņi pazina katru baseina collu, un, ja tie­šām draudētu briesmas, viņi tās būtu pama­nījuši daudz agrāk, nekā cilvēka gausais sa­prāts spētu tos brīdināt.

Te profesors Kezens pieļāva nelielu taktis­ku kļūdu, likdams Džonijam atsaukt iepriek­šējo signālu ar jaunu — BRIESMU NAV.

Abus delfīnus acumirklī pārņēma traks, pa­nikai līdzīgs satraukums. Viņi drāzās pa ba­seinu, laiku pa laikam izšaudamies no ūdens gandrīz sešas pēdas, un joņoja garām Džoni­jam tik ātri un tik tuvu, ka viņš baidījās, ka tie nejauši viņu taranēs. Šī izrāde ilga vai­rākas minūtes. Pēc tam Suzija izbāza galvu no ūdens un, pagriezusies pret profesoru, iz­grūda kaut ko nelaipnu. Tikai tagad skatītāji saprata, ka delfīni par viņiem uzjautrinā­jušies.

Atlika pārbaudīt vēl vienu signālu. Vai del­fīni to noturēs par joku vai uzņems nopietni? Profesors Kezens pavēcināja kartīti PALĪGĀ!. Džonijs nospieda taustiņu un grima dibenā, izteiksmīgi laizdams burbuļus.

Divi pelēki meteori metās pie viņa. Zēns sajuta stingru, bet maigu grūdienu, kas iz­nesa viņu virspusē. Pat ja Džonijs būtu vēlē­jies, viņš nebūtu varējis palikt zem ūdens — delfīni turēja viņu tā, lai galva atrastos virs­pusē, tāpat kā viņi mēdza turēt savus ievai­notos ciltsbrāļus. Vai nu šis PALĪGĀ! bija patiess vai ne, riskēt delfīni tomēr nevē­lējās.

Profesors māja, aicinādams Džoniju, un viņš peldēja atpakaļ uz malu. Bet nu delfīnu draiskulība likās pārgājusi arī uz viņu. Ne­valdāmā priekā zēns nonira līdz baseina di­benam, apmeta ūdenī salto un pagriezās uz muguras, ar seju uz augšu. Viņš pat sāka atdarināt dzīvnieku kustības, turot kopā kā­jas ar pleznām un cenšoties līdzīgi tiem locīt visu ķermeni. Lai gan pa daļai tas viņam iz­devās, tomēr ātrums nesasniedza ne desmito daļu no tā, kādu attīstīja Suzija un Sputņiks.

Delfīni pavadīja viņu visu atpakaļceļu, šad tad maigi pieskardamies zēnam. Viņš saprata, ka vismaz šo abu dēļ viņ^m nekad nebūs jā­nospiež taustiņš ar uzrakstu DRAUGS.

Kad Džonijs izrāpās no baseina, profesors Kezens apkampa viņu kā sen gaidītu dēlu; pat doktors Keits zēnam par pārsteigumu centās viņu piekļaut sev ar kaulainajām ro­kām, tā ka viņam nācās ātri pabēgt sāņus, lai izvairītos. Tiķko viņi bija atstājuši klusuma joslu, abi zinātnieki sāka pļāpāt kā uztraukti skolnieki.

—    Pārāk labi, lai ticētu, ka tā ir īste­nība, — teica doktors Keits. — Visu laiku viņi reaģēja ātrāk par mums!

—   Es to ievēroju, — atteica profesors. — Nezinu, vai viņi aptver labāk nekā mēs, bet ātrāk jau nu noteikti.

—   Vai nākamreiz es nevarētu izmēģināt šo ierīci, profesor? — žēlabaini jautāja Miks.

—  Jā, — profesors Kezens tūlīt atbil­dēja. — Tagad mēs zinām, ka ar Džoniju viņi sadarbosies katrā laikā, bet mums jāredz, kāda būs viņu attieksme pret citiem cilvēkiem. Es jau iztēlojos speciāli apmācītu delfīnu ni­rēju komandas, ka.s pavērs mums jaunas ie­spējas jūras pētīšanā, nogrimušu vērtību iz­celšanā … o, un vēl daudzos citos darbos!

Kad profesora entuziasms bija sasniedzis kulmināciju, viņš aprāvās.

—   Nupat es atcerējos tos divus vārdus, kuru komunikatoram vēl trūkst. Mums tie ne­kavējoties jāiegravē.

—  Un kādi tie būtu? — jautāja doktors Keits.

—  LUDZU un PATEICOS, — atbildēja profesors.