Jau vairāk nekā simt gadu Delfīnu salā klīda leģenda. Džonijs, protams, ar laiku būtu to dzirdējis, bet gadījās tā, ka viņš pats nokļuva tai uz pēdām.
Lai saīsinātu ceļu, zēns gāja cauri mežam, kas klāja trīs ceturtdaļas salas, un, kā parasti, ceļš nebūt neizrādījās īss. Nogājis no taciņas, viņš tūlīt pazaudēja virzienu panda- nusu un pizoniju biezoknī un ik uz soļa līdz ceļiem stiga smilšainajā augsnē, kurā alba- trosi bija izurbinājuši alas.
Bija savādi justies «pazudušam» tikai dažu simtu pēdu atstatumā no biezi apdzīvotā ciemata un draugiem. Džonijs viegli varēja sevi iztēloties pašā plašu džungļu vidienē, tūkstošiem jūdžu no civilizācijas. Te bija īsta mūžameža vientulība un noslēpumainība, bet nebija briesmu, jo zēns zināja, ka, lai ietu kurp iedams, piecās minūtēs viņš izkļūtu no nelielā mežiņa. Tiesa, viņš neiznāktu tur, kur bija vēlējies, bet uz tik niecīgas saliņas tam nebija nozīmes.
Pēkšņi Džonijs pamanīja kaut ko savādu šajā džungļu stūrītī, kur viņš bija iemaldījies. Koki bija mazāki un auga tālāk cits no cita nekā citur. Parlaidis §katienu apkārtnei, viņš saprata, ka šeit kādreiz bijis attīrīts kla- jumiņš. Ļaudis to pametuši jau sen, un tas paguvis atkal gandrīz pilnīgi aizaugt. Vēl pēc pāris gadiem no tā nebūtu vairs ne miņas.
«Kas gan šeit varētu būt dzīvojis,» Džonijs prātoja, «kad radio un aviācija vēl nebija nodrošinājuši Lielajam Barjeru rifam sakarus ar pārējo pasauli? Noziedznieki? Pirāti?»
Džonijam galvā šaudījās cita par citu romantiskākas idejas, un viņš sāka taustīties starp koku saknēm cerībā kaut ko atrast.
Sākotnējā degsme ātri atslāba, un Džonijam jau ienāca prātā, ka tas viss ir tikai iedomas, kad viņš pēkšņi uzdūrās nokvēpušiem akmeņiem, ko pa pusei sedza lapas un zeme. «Pavards!» viņš nosprieda un turpināja meklēt ar divkāršu sparu. Drīz vien viņš atrada dažus sarūsējušus dzelzs gabalus, tasīti bez osas un salauztu karoti.
Tas bija viss. Lai gan tie nebija nekādi dārgumi, tomēr liecināja, ka senos laikos te dzīvojuši civilizēti cilvēki, nevis mežoņi. Neviens taču nebrauks uz Delfīnu salu tikai piknikā — tā atradās pārāk tālu no kontinenta. Lai kas būtu bijuši šie ļaudis, šādai rīcībai noteikti bijis svarīgs iemesls.
Karoti par piemiņu paņēmis līdzi, Džonijs atstāja laukumiņu un desmit minūtes vēlāk jau bija krastmalā. Tagad vajadzēja uzmeklēt Miku. Džonijs to atrada klasē pašlaik beidzam matemātikas programmas otrās daļas trešo lenti. Tikko Miks bija pabeidzis un izslēdzis apmācošo mašīnu, parādīdams tai garu degunu, Džonijs izvilka karoti un izstāstīja, kur to atradis.
Viņam par izbrīnu Miks pilnīgi pārvērtās.
— Labāk nebūtu to aizticis, — viņš teica. — Nes atpakaļ.
— Kādēļ? — Džonijs izbrīnā vaicāja.
Miks pilnīgi apmulsa. Viņš ar savām lielajām kājām mīņājās uz spožās plastmasas grīdas un izvairījās no tiešas atbildes.
— Protams, — viņš sacīja, — es neticu spokiem pa istam, tomēr tumšā naktī negribētu tur atrasties.
Džonija ziņkārība sasniedza augstāko pakāpi, bet viņš saprata, ka jāļauj draugam izstāstīt visu tā, kā viņš pats vēlas. Miks vispirms aizveda Džoniju uz sakaru mezglu, izsauca Brisbenas muzeju un pateica pāris vārdu Kvinslerfdas vēstures nodaļas vadītāja palīgam.
Pēc dažām sekundēm uz televizora ekrāna parādījās savāds priekšmets. Tā bija neliela dzelzs tvertne jeb cisterna, kuras laukums bija apmēram četras kvadrātpēdas un dziļums — divas pēdas. Tvertne atradās stikla ekspozīciju skapī, un tai blakus gulēja divi primitīvi airi.
— Kā tu domā, kas tas ir? — jautāja Miks.
— Izskatās pēc ūdens tvertnes, — atteica Džonijs.
— Jā, — Miks novilka, — bet tā kalpoja arī par laivu. Pirms simt trīsdesmit gadiem trīs cilvēki ar to atstāja šo 'salu.
— Trīs cilvēki — tik mazā laiviņā!
— Viens no viņiem, jāsaka gan, bija zīdainis. Pieaugušie bija Mērija Votsone un viņas pavārs, ķīnietis, kura vārds bija A .. ., tālāk neatceros.
Stāstam risinoties tālāk, Džonijs domās pārcēlās atpakaļ, laikmetā, ko viņš tikai ar pūlēm spēja iztēloties. Tas tomēr nebija nemaz tik sen — 1881. gadā, tikai pirms pusotra gadsimta. Toreiz jau eksistēja telefons un tvaika mašīnas un jau bija piedzimis Alberts Einšteins. Bet kanibāli joprojām braukāja savās kaujas kanoe gar Lielo Barjeru rifu.
Par spīti visam kapteinis Votsons, kurš bija nesen apprecējies, apmetās Delfīnu salā uz dzīvi. Viņš vāca un pārdeva jūras gurķus jeb beche-de-mer — neglītus, desām līdzīgus radījumus, kas laiski pārvietojās katrā koraļļu ezeriņā. Ķīnieši labi maksāja par to izžāvētajām ādām, ko tie lietoja kā ārstniecības līdzekli.
Drīz beche-de-mer krājumi salābija izsīkuši, un kapteinis devās tos meklēt arvien tālāk no mājām. Viņš ar savu nelielo kuģīti bija projām nedējām ilgi, atstājot mājas un jaun- piedzimušo dēlu sievai, kurai palīdzēja divi ķīniešu kalpotāji.
Reiz kapteiņa prombūtnes laikā salā izcēlās mežoņi. Viņi nogalināja vienu kalpotāju un otru smagi ievainoja, līdz Mērija Votsone ar bisi un revolveri tos aiztrieca. Tomēr viņa saprata, ka mežoņi atgriezīsies, bet viņas vīra kuģis būs projām vēl veselu mēnesi.
Stāvoklis bija bezcerīgs, bet Mērija Votsone bija drošsirdīga un atjautīga sieviete. Viņa nolēma bēgt no salas kopā ar zīdaini un kalpotāju nelielā dzelzs tvertnē, ko lietoja beche-de-mer vārīšanai, cerot, ka viņus uzņems kāds no kuģiem, kuri kursēja gar rifu.
Mērija apgādāja savu mazo, nestabilo kuģīti ar pārtiku un ūdeni un sāka irties projām no mājām. Kalpotājs bija smagi ievainots un gandrīz neko nevarēja palīdzēt, bez tam viņai nepārtraukti bija jārūpējas par četrus mēnešus veco dēlēnu. Tikai vienā ziņā viņai laimējās — bija pilnīgs bezvējš, citādi ceļojums nebūtu ildzis ne desmit minūtes.
Otrā dienā viņi izcēlās uz tuvākā rifa un palika tur divas dienas, cerēdami ieraudzīt kuģi. Tomēr neviens kuģis nerādījās, un tā ceļotāji atkal devās tālāk. Beidzot viņi sasniedza mazu saliņu četrdesmit divu jūdžu attālumā no ceļojuma sākuma punkta.
No šīs saliņas viņi ieraudzīja garāmbraucošu tvaikoni, bet neviens no turienes nepamanīja misis Votsoni izmisīgi vicinām lakatu, kurā viņa tina mazo.
Viņi bija iztērējuši visu dzeramā ūdens krājumu, bet uz salas tā nebija. Tomēr viņi nodzīvoja vēl četras dienas, lēni mirstot no slāpēm, cerēdami uz lietu, kas tā ari nenolija, un uz kuģi, kas tā arī neparādījās.
Trīs mēnešus vēlāk garāmbraucoša šonera kapteinis gluži nejauši nosūtīja vīrus krastā pameklēt ko ēdamu. Tā vietā viņi atrada ķīniešu pavāra līķi un biezoknī noslēpto dzelzs tvertni. Kamolā saritinājusies, tajā gulēja Mērija Votsone, joprojām turēdama rokās savu dēlēnu. Blakus gulēja astoņu dienu ilgā ceļojuma žurnāls, kurā bija aprakstīts viss līdz pat pēdējai dienai.
— Es to redzēju muzejā, — Miks ļoti svinīgi teica. — Tajā ir kāds pusducis no piezīmju grāmatiņas izplēstu lapu. Vēl tagad lielāko daļu var salasīt, un es nekad neaizmirsīšu pēdējo ierakstu. Tas ir pavisam īss: «Ūdens nav — esam pusdzīvi no slāpēm.»
Abi zēni ilgi klusēja. Tad Džonijs palūkojās uz salauzto karoti, ko viņš joprojām turēja rokā. Tas, protams, ir muļķīgi, bet viņš noliks to atpakaļ — vienkārši aiz cieņas pret Mērijas Votsones drošsirdību. Viņš tagad saprata Mika un viņa tautiešu attieksmi pret varonīgās sievietes piemiņu. Tas arī izskaidroja faktu, ka mēness naktīs ar daudz bagātāku fantāziju apveltītajiem saliniekiem likās, ka viņi redz jaunu sievieti dzelzs tvertnē iramies jūrā …
Tad Džonijam iešāvās prātā cita, daudz satraucošāka doma. Viņš pagriezās pret Miku, nezinādams, kā savu jautājumu ietērpt vārdos. Bet tas arī nebija vajadzīgs, jo Miks pats atbildēja.
— Man šī lieta ļoti nepatīk, — viņš teica, — kaut gan tas noticis tik sen. Redzi, es skaidri zinu, ka mana vectēva vectēvs palīdzējis apēst otru ķinieti.