Profesors Kezens bija iepriecināts, dzirdot par Džonija izgudrojumu, jo tas pilnīgi saskanēja ar viņa paša plāniem. Lai gan tie vēl bija visai neskaidri, tomēr jau sāka ietērpties arvien noteiktākā formā, un profesors cerēja, ka vēl pēc dažām nedēļām varēs doties uz Konsultatīvo komiteju ar pamatīgu darbu tās locekļiem.
Profesors nebija pieskaitāms tiem zinātniekiem — sevišķi tas sakāms par matemātiķiem, — kuri jūtas vīlušies, ja atklājas viņu darba praktiskā vērtība. Lai gan viņš ar lielāko prieku visu savu atlikušo mūžu būtu veltījis delfīnu valodas studēšanai, necenšoties pielietot savas zināšanas, tomēr viņš saprata, ka pienācis laiks tās izmantot praksē. Uz to viņu bija pamudinājuši paši delfīni.
Profesoram joprojām nebija ne jausmas, ko varētu darīt vai kas būtu jādara zobenvaļu lietā. Viņš saprata, ka, ja jau delfīni sagaida no cilvēkiem palīdzību, tad tiem būs jāpierāda, ka viņi savukārt var kaut ko dot pretī.
Jau 20. gadsimta sešdesmitajos gados doktors Džons Lilijs, pirmais zinātnieks, kurš mēģināja nodibināt sakarus ar delfīniem, bija ieteicis, kā tie varētu sadarboties ar cilvēkiem. Delfīni varētu glābt kuģu katastrofās cietušos, kā tas jau bija noticis ar Džoniju, un neizmērojami daudz palīdzēt cilvēkam bagātināt zināšanas par okeānu. Viņi droši vien pazīst radījumus, ko cilvēks nekad nav redzējis, un varbūt pat varētu atminēt joprojām neatrisināto Lielās Jūras Čūskas noslēpumu. Ja delfīni palīdzētu zvejniekiem plašākos mērogos, nekā tas bijis līdz šim, tiem varētu būt liela loma sešu miljardu Zemes iedzīvotāju paēdināšanā.
To visu bija vērts pētīt, un profesoram Ke- zenam bez tam arī pašam bija dažas jaunas idejas. Pasaules okeānos nav tādu bojā gājušu kuģu, ko delfīni nevarētu atrast un izpētīt, protams, ja vien tie neguļ dziļāk par tūkstoš pēdām, kas ir maksimālais delfīnu niršanas dziļums. Pat tad, ja kuģis avarējis pirms vairākiem gadsimtiem un pārklājies ar dūņām un koraļļiem, viņi tomēr to atrastu. Delfīniem ir apbrīnojami attīstīta oža jeb, pareizāk sakot, garša, un tie var ūdenī pamanīt visniecīgākās metāla, eļļas vai koka pēdas. Delfīnu izlūki, ostīdami jūras dibenu kā pēdu dzinēji suņi, var izdarīt veselu apvērsumu jūras arheoloģijā. Profesors Kezens aizdomājās pat tik tālu, ka iztēlojās dresētus delfīnus pēc smakas meklējam zeltu …
Reiz, kad profesors bija gatavs pārbaudīt kādu no savām teorijām dzīvē, «Lidojošā zivs» devās uz ziemeļiem, un uz tās no jauna ierīkotās tvertnēs ceļoja Einars, Pegija, Suzija un Sputņiks. Kuģis veda arī daudz speciālas aparatūras, bet Džonijam par lielu sarūgtinājumu viņu neņēma līdzi. OSKARS bija aizliedzis.
— Ļoti žēl, Džonij, — profesors teica, drūmi vērdamies iespiestajā kartītē, ko bija izsviedusi skaitļošanas mašīna. — Bioloģijā tev ir pieci, ķīmijā — pieci ar mīnusu, fizikā — četri ar plusu, bet angļu valodā, matemātikā un vēsturē — tikai četri «r mīnusu. Tas tiešām nav labi. Cik daudz laika tev katru dienu aizņem niršana?
— Vakar es vispār neizgāju ārā, — Džonijs izvairīgi atbildēja.
— Par to es nebrīnos, jo vakar nepārtraukti lija. Es runāju par vidēju dienu.
— O, tikai pāris stundu.
— No rīta un pēcpusdienā, protams. Redzi, OSKARS tev izstrādājis jaunu nodarbību sarakstu. Tā lielāko daļu sastāda priekšmeti, kuros tu atpaliec. Baidos, ka stāvoklis vēl pasliktināsies, ja tu brauksi mums līdzi. Mēs būsim projām divas nedēļas, bet tu nedrīksti vairs zaudēt laiku.
Tā arī palika. Strīdēties nebija nozīmes, ja arī Džonijs būtu uzdrošinājies, jo viņš saprata, ka profesoram taisnība. Savā ziņā koraļļu sala nebija no labākajām vietām, lai mācītos.
Pagāja divas garas nedēļas, iekāms «Lidojošā zivs» atgriezās, pabijusi vairākās kontinenta ostās. Kuģis bija aizbraucis līdz pašai Kuktaunai, kur 1770. gadā bija piestājis slavenais kapteinis Kuks, lai pielāpītu savu bojāto «Centību».
Laiku pa laikam pa radio pienāca ziņas par ekspedīcijas panākumiem, bet visos sīkumos to Džonijam atgriezies pastāstīja Miks. Tas, ka Miks aizbraucis, nāca tikai par labu Džonija mācībām, jo nebija neviena, kas viņu vilinātu projām no skolotājiem un apmācošajām mašīnām. Šajās divās nedēļās viņš bija ievērojami progresējis, un profesors bija ļoti apmierināts.
Pirmais, ko Miks Džonijam parādīja, bija matēti balts, ovāls akmentiņš apmēram zirņa lielumā.
— Kas tas ir? — Džonijs vaicāja bez mazākā entuziasma.
— Tu nezini? — brīnījās Miks. — Tā ir pērle. Pie tam gluži laba.
Džonijs joprojām nesaskatīja Mika atradumā nekā sevišķa, bet viņš negribēja aizvainot draugu un izrādīt savu nezināšanu.
— Kur tu to atradi? — viņš jautāja.
— Ne jau es — to atrada Pegija Marlina ieplakā astoņdesmit asu dziļumā. Tur nav bijis neviens nirējs — tas ir pārāk bīstami, pat ar moderno aparatūru. Reiz pēc tam, kad tēvocis Henrijs seklā ūdenī parādīja delfīniem, kādas izskatās sudrablūpu gliemežnīcas, Pegija, Suzija un Einars izvilka pāris centneru. Profesors saka, ka tās segšot visus ceļojuma izdevumus.
— Kas — šī pērle?
— Nē taču, muļķīt, gliemežnīcas. Tas joprojām ir vislabākais materiāls pogām un nažu spaliem, bet austeru fermas nespēj tās saražot pietiekamā daudzumā. Profesors uzskata, ka daži simti trenētu delfīnu var nodrošināt gliemežnīcu ieguvi rūpnieciskā mērogā.
— Vai bojā gājušus kuģus neatradāt?
— Ap divdesmit, bet lielākā daļa no tiem jau bija atzīmēti Admiralitātes kartēs. Bet svarīgāko eksperimentu mēs veicām ar Gladstonas zvejas traleriem: mēs iedzinām tieši viņu tīklos divus tunzivju barus.
— Varu iedomāties, kā viņi priecājās.
— Ne visai. Viņi neparko neticēja, ka to paveikuši delfīni, bet apgalvoja, ka tas esot viņu elektrisko lauku un skaņu signālu nopelns. Mēs jau nu zinām labāk un kādreiz, kad mūsu rīcībā būs vairāk trenētu delfīnu, to arī pierādīsim. Tad varēsim dzīt zivis, kur vien vēlēsimies.
Pēkšņi Džonijs atcerējās, ko profesors Kezens bija viņam teicis par delfīniem, pirmo reizi sastopoties. «Tie bauda lielāku brīvību, nekā mēs jebkad varam iedomāties uz zemes. Viņi nevienam nepieder un, jādomā, arī nekad nepiederēs.»
Vai tiešām tagad delfīni zaudēs savu brīvību, un profesors Kezens, neskatoties uz saviem labajiem nodomiem, pie tā būs vainīgs?
To rādīs nākotne. Bet varbūt delfīni tomēr nav tik brīvi, kā cilvēks iedomājas? Džonijam neizgāja no prāta stāsts par zobenvali, kura vēderā atrasts ap divdesmit jūras tautas pārstāvju atlieku.
Par brīvību, tāpat kā par jebko citu, ir jāmaksā. Varbūt delfīni ielaidīsies darījumā ar cilvēci, atdodot daļu savas brīvības par drošību? Daudzām nācijām jau bijis par to jāizšķiras, un ne vienmēr tas devis gaidīto rezultātu.
Profesors Kezens jau, protams, bija par to domājis — un ne tikai par to. Viņš vēl ne par ko neuztraucās, jo pagaidām tikai eksperimentēja un krāja faktus. Bija jāpieņem lēmumi; cilvēku un delfīnu līgums, ko viņš neskaidri iztēlojās, vēl bija tālā nākotnē. Varbūt pat viņa mūžā šis līgums nemaz netiks parakstīts, — ja vien delfīni spēs to parakstīt. Bet kādēļ gan ne? Viņu mutes muskuli bija apbrīnojami kustīgi. To viņi bija pierādījuši, savācot un transportējot daudzus simtus sud- rablūpu gliemežnīcu. Profesora nākotnes plānos ietilpa arī iemācīt delfīnus ja ne rakstīt, tad vismaz zīmēt noteikti.
Daudz vairāk laika — iespējams, gadsimtus — prasīs Jūras vēstures sastādīšana. Profesoram sen jau bija aizdomas, ka delfīniem ir brīnišķīga atmiņa, un tagad viņš par to bija pārliecināts. Kad vēl nebija izgudrota rakstība, cilvēki tāpat paturēja galvā savu pagātni. Menestreli un bardi iegaumēja miljoniem vārdu, un katra paaudze tos saņēma mantojumā no iepriekšējās. Viņu dziedātās dziesmas, leģendas par dieviem, varoņiem un lielām kaujām aizvēsturiskos laikos bija faktu un izdomas sajaukums. Bet fakti bija, vajadzēja tikai tiem piekļūt. Tā, piemēram,
Slīrnanis 19. gadsimtā aizrakās līdz Trojai, ko klāja trīs tūkstoš gadu kultūras slānis, un pierādīja, ka Homērs teicis patiesību.
Arī delfīniem bija savi stāstnieki, lai gan profesoram pagaidām nebija izdevies nodibināt sakarus ar kādu no tiem. Einars spēja vispārējos vilcienos atkārtot dažus nostāstus, kurus tas bija dzirdējis savā jaunībā. Pārtulkojis tos, profesors Kezens pārliecinājās, ka šīs delfīnu leģendas satur informāciju, kāda nekur citur nav atrodama. Tās sniedzās pagātnē daudz tālāk par jebkuru cilvēku mītu vai leģendu, un dažas no tām skaidri norādīja uz ledus laikmetiem, bet pēdējo no tiem no mūsu dienām taču šķir septiņpadsmit tūkstoš gadu.
Kāda teika bija tik neparasta, ka profesors Kezens neticēja sava tulkojuma pareizībai. Viņš iedeva lenti doktoram Keitam un palūdza, lai pēdējais to izanalizē patstāvīgi.
Keitam, kurš neprata delfīnu valodu ne tuvu tik labi kā profesors, bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai no šī stāsta kaut ko izlobītu. Pat tad viņš atstāstīja savu versiju tik negribīgi, ka profesoram Kezenam bija burtiski jāizvelk katrs vārds.
— Tā ir loti sena leģenda, — doktors Keits iesāka. — Einars to atkārto vairākas reizes. Un liekas, ka tā atstājusi uz delfīniem milzīgu iespaidu, jo viņi uzsver, ka ne pirms tam, ne arī vēlāk nekas līdzīgs nav noticis. Cik es saprotu, delfīnu bars peldējis naktī projām no kādas lielas salas, kad pēkšņi kļuvis gaišs kā dienā un «saule kritusi lejup no debesim». Par šo frāzi es esmu pilnīgi drošs. «Saule» iegrimusi" ūdenī un nodzisusi; vismaz kļuvis atkal tumšs. Bet jūrā peldējis kāds milzT gs priekšmets — 128 delfīnu garumā. Vai tik tālu es nekļūdos?
Profesors Kezens pamāja.
— Piekrītu visam, izņemot skaitli. Man iznāca 256, bet tas nav tik svarīgi. Nav šaubu, ka priekšmets bijis milzīgs.
Profesors bija atklājis, ka delfīni skaitīšanā lieto pāru sistēmu. To arī varēja sagaidīt, jo tiem taču ir tikai divi «pirksti» — astes spuras, uz kurām skaitīt. Vinu apzīmējumi 1, 10, 100, 1000, 10 000 atbilst' 1, 2, 4, 8, 16 cilvēku decimālajā sistēmā. Tā 128 un 256 viņu valodā ir skaisti apaļi skaitļi, kas izsaka aptuvenu lielumu, nevis precīzus izmērus.
— Delfīni bija izbiedēti un turējās tālāk no priekšmeta, — turpināja doktors Keits. — Guļot uz ūdens, tas izdeva savādas skaņas. Einars dažas no tām atdarināja, un man tās atgādināja elektromotoru vai kompresoru troksni.
Profesors Kezens piekrītoši pamāja, bet nepārtrauca.
— Tad atskanēja drausmīgs sprādziens, jūrā ūdens sakarsa un sāka vārīties. Nobeidzās viss dzīvais 1024 vai pat 2048 garumu rādiusā ap priekšmetu. Tas ātri grima, un, tam laižoties dibenā, vēl joprojām atskanēja sprādzieni. Pat tie delfīni, kuri tika cauri sveikā, neilgi pēc tam nobeidzās no kādas ne
pazīstamas slimības. Gadiem ilgi visi turējās tālāk no tās vietas, bet, tā kā nekas vairs nenotika, daži ziņkārīgi delfīni devās izpētīt šo rajonu. Viņi atrada jūras dibenā «vietu ar daudzām alām» un sāka tajās medīt zivis. Pēc tam tie nobeidzās ar to pašu savādo slimību, un tagad visi no tās vietas izvairās. Man šķiet, ka šī stāsta galvenais nolūks ir brīdināt.
— Jā, tas ir brīdinājums, kas atkārtojas nu jau gadu tūkstošiem ilgi, — piekrita profesors. — Bet no kā tas brīdina?
Doktors Keits neveikli sakustējās krēslā.
— Es neredzu nekāda izskaidrojuma, — viņš sacīja. — Ja šī leģenda balstās uz faktiem — un maz ticams, ka delfīni to būtu izdomājuši no sākuma līdz galam, — tad pirms dažiem gadu tūkstošiem kaut kur nolaidies kosmosa kuģis. Tā kodoldzinējiem eksplodējot, jūra radioaktīvi saindēta. Teorija ir fantastiska, bet labāk izskaidrot es to nevaru.
— Kādēļ fantastiska? — iebilda profesors Kezens. — Tagad mēs skaidri zinām, ka Visumā mīt loti daudz saprātīgu būtņu, tātad arī tās droši vien būvē kosmosa kuģus. Grūti, protams, izskaidrot faktu, kādēļ tās līdz šim nav apmeklējušas Zemi. Daži zinātnieki uzskata, ka mūs pagātnē apciemojuši viesi no citām pasaulēm, bet tas bijis pirms tik daudziem gadu tūkstošiem, ka nav palicis nekādu pierādījumu. Tagad ir izdevība tos iegūt
— Ko jūs domājat darīt?
— Šobrīd mēs nevaram darīt neko. Es esmu izvaicājis Einaru — viņam nav ne jausmas. kur tas viss noticis. Mums jādabū rokā kāds no šiem delfīnu stāstniekiem un jāpieraksta visa teika. Jācer, ka tā mēs iegūsim sīkākas ziņas. Ja aptuveni zināsim rajonu, tad varēsim precīzi noteikt vraka atrašanās vietu ar Geigera skaitītājiem — pat pēc desmit tūkstošiem gadu. Bet es baidos viena.
— Un tas būtu?
— Zobenvaļi, iespējams, aprijuši šo stāstnieku kopā ar visu teiku. Tādā gadījumā mēs nekad neuzzināsim patiesību.