Nekad vēl neviens salas apmeklētājs nebija uzņemts ar tik dažādu jūtu sajaukumu. Visi, kas vien tobrīd nebija jūrā, sapulcējās ap baseinu, kad no dienvidiem, no Tasmānijas vaļu pētniecības stacijas ieradās lielais transporta helikopters.
Tas palika nekustīgi karājamies virs baseina, un tā propelleru radītā gaisa plūsma veidoja uz ūdens virsmas fantastiskus, mainīgus zīmējumus. Tad atvērās lūkas helikoptera vēderā, un no tām lēni laidās lejup liels,
virvēs iekārts maiss. Kad tas skāra ūdens virsmu, atskanēja kaut kas līdzīgs sprādzienam, gaisā uzšāvās ūdens šļakatas un putas — un maiss bija tukšs.
Toties pa baseinu, to pētīdams, ātri riņķoja lielākais un negantākais radījums, kāds jebkad bija redzēts Delfīnu salā.
Džonijs, pirmo reizi ieraugot zobenvaļi, tomēr bija nedaudz vīlies. Lai gan tas lielumā pārspēja jebkuru delfīnu, zēns bija gaidījis kaut ko vairāk. Tikko helikopters bija projām un varēja atkal normāli sarunāties, Džonijs pateica to Mikam.
— Tā ir mātīte, — Miks atbildēja. — Tās ir divreiz mazākas par tēviņiem, tādēļ nebrīvē uzturamas daudz vieglāk. Šai te pietiks ar centneru zivju dienā.
Neskatoties uz savu pilnīgi saprotamo nepatiku, Džonijam bija jāatzīst, ka dzīvnieks ir skaists. Ar raibo krāsojumu — balto pavēderi, melno muguru un lielajiem, baltajiem plankumiem aiz acīm — zobenvalis izskatījās iespaidīgi. Tieši šo plankumu dēļ to uzreiz iesauca par Sniegpārsliņu.
Pabeigusi baseina pārmeklēšanu, Snieg- pārsliņa sāka iepazīties ar apkārtējo pasauli. Viņa izbāza no ūdens savu masīvo galvu, palūkojās pūlī ar caururbjošu, gudru skatienu un slinki pavēra rīkli.
Redzot šos drausmīgos, asām naglām līdzīgos zobus, pūlī atskanēja atzinīga murmināšana. Sniegpārsliņa, iespējams, saprata, kādu iespaidu atstājusi, jo nožāvājās vēlreiz,
atplezdama rīkli vēl platāk un ļaudama labāk aplūkot savu baismīgo zobu rindas. Delfīniem ir mazi adatveida zobi, kas domāti tikai zivju saķeršanai, pirms viņi tās norij tāpat veselas, bet šie bija paredzēti tādam pašam nolūkam kā haizivs zobi. Tie viegli varēja pārkost roni, delfīnu vai arī cilvēku.
Tagad, kad sala bija ieguvusi zobenvaļi, visi dega nepacietībā redzēt, ko profesors ar to darīs. Pirmās trīs dienas viņš to lika mierā, lai Sniegpārsliņa pierastu pie jaunajiem apstākļiem un atjēgtos no ceļojumā pārciestā uztraukuma. Tā kā viņa jau vairākus mēnešus bija dzīvojusi nebrīvē un bija pieradusi pie cilvēkiem, tad drīz vien nomierinājās un ar prieku pieņēma visu, ko tai deva, — gān dzīvas, gan beigtas zivis.
Zobenvaļa barošanu uzņēmās Mika ģimene, sevišķi viņa tēvs Džo Nauru, kā arī tēvocis Stefens, «Lidojošās zivs» kapteinis. Kaut gan viņi to bija uzņēmušies tikai tādēļ, lai piepelnītos, tomēr drīz vien viņiem tas iepatikās. Sniegpārsliņa bija ne vien gudra — tas nevienu nepārsteidza, — bet arī- labsirdīga, ko gan nevarēja gaidīt no zobenvaļa. Sevišķi tā pieķērās Mikam, izrādīja acīm redzamu patiku, kad viņš atnāca pie baseina, un vilšanos, kad viņš gāja projām, neko viņai neiedevis.
Pārliecinājies, ka Sniegpārsliņa pilnīgi iejutusies jaunajā dzīves vietā un interesējas par dzīvi, profesors sāka savu pirmo eksperimentu, pārraidot pa hidrofoniem dažas vienkāršas frāzes delfīnu valodā un novērojot, kā dzīvnieks uz tām reaģē.
Vispirms Sniegpārsliņa sāka mežonīgi šaudīties pa baseinu, meklējot skaņu avotu. Nebija šaubu — delfīnu balsis viņai saistījās ar barību, un viņa domāja,- ka klāt pusdienu laiks.
Tomēr jau pēc dažām minūtēm Sniegpārsliņa saprata, ka ir izjokota, ka baseinā nav neviena delfīna. Tagad viņa uzmanīgi ieklausījās skaņās, bet vairs nemēģināja meklēt, no kurienes tās rodas. Profesora Kezena cerības, ka viņa atbildēs uz delfīnu balsīm savā valodā, nepiepildījās — Sniegpārsliņa tiepīgi klusēja.
Tomēr profesors bija guvis zināmas sekmes «orkānā» — zobenvaļu valodā, lietojot to balsu ierakstus magnetofona lentē. OSKARA nekļūdīgā elektroniskā atmiņa palīdzēja viņam šajā ierakstu masā atrast delfīnu valodai līdzīgus vārdus. Tādu nebija mazums. Piemēram, dažu zivju nosaukumi skanēja vienādi kā zobenvaļu, tā delfīnu valodā. Iespējams, ka abas valodas, līdzīgi angļu un vācu vai franču un itāļu valodām, bija cēlušās no kāda kopīga sena celma. Profesors Kezens cerēja, ka tā tiešām ir, jo tas ļoti atvieglotu viņa darbu.
Viņš nebija sevišķi apbēdināts par Snieg- pārsliņas nevēlēšanos sadarboties ar viņu, jo viņam attiecībā uz dzīvnieku bija citi plāni, kuri tiks realizēti neatkarīgi no tā, vai Sniegpārsliņa sadarbosies ar cilvēku vai ne. Divas nedēļas pēc zobenvaļa ierašanās salā no Indijas atbrauca grupa medicīniskās aparatūras speciālistu un sāka uzstādīt ap baseinu elektroniskas ierīces. Tikko viņi bija to pabeiguši, no baseina izlaida gandrīz visu ūdeni, un sašutusi Sniegpārsliņa bezpalīdzīgi palika guļot seklumā.
Tad pie darba ķērās desmit vīru ar dažām izturīgām virvēm un masīvu koka rāmi, kas bija paredzēts, lai noturētu dzīvnieka galvu nekustīgā stāvoklī. Sniegpārsliņa nepavisam nebija apmierināta ar šādu rīcību, un tas nepatika arī Mikam, kuram bija nepārtraukti jāaplaista dzīvnieks ar ūdeni, lai pasargātu tā ādu no izžūšanas saulē.
— Neviens tev nedarīs pāri, vecenīt, — viņš mierinoši runāja. — Tas ilgs tikai minūti, un tad tu atkal varēsi peldēt.
Tad Mikam par šausmām viens no tehniķiem piegāja pie Sniegpārsliņas, turot rokās kaut ko vidēju starp medicīnisko adatu un elektrourbi. Ļoti rūpīgi izvēlējies zināmu vietu zobenvaļa galvā, viņš tur pielika savu ierīci un nospieda pogu. Atskanēja vājš, spalgs vaids, un adata dziji ieurbās Sniegpārsliņas smadzenēs, iegrimstot biezajā galvaskausa kaulā tikpat viegli kā karsts nazis sviestā.
Miku šis process uztrauca daudz vairāk nekā pašu dzīvnieku, kas juta apmēram to pašu, ko cilvēks, saņemot adatas dūrienu. Tas nepārsteigtu nevienu, kas kaut cik zina fizioloģiju, bet Miks, tāpat kā vairums cilvēku, nezināja interesanto faktu, ka smadzenes ir nejūtīgas: tās var griezt vai caurdurt, nenodarot sāpes to īpašniekam.
Pavisam Sniegpārsliņas smadzenēs iegremdēja desmit zondes. Tām pieslēdza vadus, kas bija savienoti ar»plakanu plūdlīnijas formas kārbu, ko nostiprināja uz dzīvnieka galvas. Viss kopā vilkās apmēram stundu. Pēc tam baseinu atkal piepildīja ar ūdeni, un Sniegpārsliņa elsdama un pūzdama slinki sāka peldēt uz priekšu un atpakaļ. Piedzīvojums acīm redzot nebija viņai kaitējis, tomēr Mikam likās, ka viņa apvainoti noskatās uz viņu, kā cilvēks, ko pametis nelaimē draugs, kuram viņš uzticējies.
Nākamajā dienā no Ņūdeli ieradās doktors Saha, institūta Konsultatīvās komitejas loceklis, vecs profesora Kezena draugs. Viņš bija visā pasaulē pazīstams vissarežģītākā orgāna — cilvēka smadzeņu speciālists.
— Es pēdējo reizi lietoju šo ierīci, — fiziologs sacīja, vērodams, kā Sniegpārsliņa peld šurp turp pa baseinu, — eksperimentā ar ziloni. Darbs vēl nebija galā, kad es jau varēju ar viņa snuķi rīkoties tik precīzi, ka man izdevās ar to pat rakstīt ar mašīnu.
— šeit tāda virtuozitāte nav vajadzīga, — atbildēja profesors Kezens. — Es vēlos tikai kontrolēt Sniegpārsliņas kustības un iemācīt to nerīt delfīnus.
— Ja mani līdzstrādnieki pareizi novietojuši elektrodus, tad es to varu apsolīt. Bet ne tūlīt — vispirms man jāsastāda smadzeņu darbības karte.
Tas bija smalks darbs, kas virzījās uz priekšu ļoti lēni un prasīja milzu pacietību un prasmi. Saha stundām ilgi sēdēja pie sava instrumentu pane|a, vērodams, kā Sniegpārsliņa nirst, gozējas saulē, slinki peld pa baseinu vai pieņem no Mika zivis. Tai pie galvas piestiprinātais radioraidītājs visu laiku raidīja viņas smadzeņu impulsus līdzīgi Zemes pavadonim orbītā. Zondu uztvertie impulsi tika ierakstīti lentē, tā ka doktors Saha varē|'a sekot elektriskās ierosmes ainai,' kas atbilda katrai atsevišķai darbībai.
Beidzot viņš sāka rīkoties. Ja līdz šim viņš bija uztvēris impulsus no Sniegpārsliņas smadzenēm, tad tagad sāka ievadīt tajās strāvu.
Rezultāts bija reizē pārsteidzošs un savā ziņā pārdabisks — tas vairāk atgādināja maģiju nekā zinātni. Pagriežot slēdzi vai nospiežot pogu, doktors Saha lika lielajam dzīvniekam pagriezties pa labi vai pa kreisi, mest apjus vai veidot astoņniekus, nekustīgi sastingt baseina vidū vai darīt vēl ko citu. Džo- niia mēģinājumi kontrolēt Suzijas un Sput- ņika rīcību ar komunikatoru, kas reiz likās tik iespaidīgi, tagad šķita gandrīz bērnišķīgi.
Tomēr Džoniiarn te nebija ko iebilst — Suzija un Sputņiks bija viņa draugi, un viņš tiem labāk lāva izvēlēties. Ja tie negribēja paklausīt, kā tas šad tad gadījās, — tā bija viņu darīšana. Turpretī Sniegpārsliņai nebija izvēles: viņas smadzenēs ieplūstošā elektriskā strāva pārvērta to par dzīvu robotu, kam nav savas gribas un kam jāklausa doktora Sahas pavēlēm.
Jo vairāk Džonijs par to domāja, jo ne- omulīgāk jutās. Vai tiešāņi arī viņam var pielietot tādu pašu kontroles sistēmu? Apjautājies viņš uzzināja, ka laboratorijās tas tiešām vairākas reizes darīts. Zinātnei bija radies jauns ierocis, un, ja vien tas kalpoja nevis labajam, bet ļaunajam, tas bija ne mazāk bīstams par atomenerģiju.
Nebija šaubu, ka profesors Kezens nodomājis to izmantot labos nolūkos — vismaz par labu delfīniem, — bet kā viņš to izdarīs, Džonijam nebija ne jausmas. Viņš netika gudrs arī tad, kad eksperimenta nākamajā stadijā uz salu atveda apbrīnojamu priekšmetu — mehānisku delfīna modeli dabiskā lielumā, kuru darbināja elektromotori.
Pirms divdesmit gadiem to bija uzbūvējis kāds Jūras kara flotes pētniecības laboratorijas zinātnieks, kurš nekādi nebija varējis saprast, kā delfīni spēj tik ātri peldēt. Pēc viņa aprēķiniem bija iznācis, ka delfīnu muskuli spēj attīstīt ātrumu, kas tikai nedaudz pārsniedz desmit jūdzes stundā, bet īstenībā viņi bež pūlēm attīsta divreiz vairāk.
Tā nu zinātnieks bija uzbūvējis delfīna modeli un vēroja, kā tas, apgādāts ar mērinstrumentiem, peld augšup un lejup. Viņa plāni cieta neveiksmi, bet modelis bija būvēts tik lieliski un darbojās tik nevainojami, ka nevienam necēlās roka to iznīcināt, pat tad, kad pats konstruktors riebumā no tā novērsās. Laiku pa laikam laboratorijas darbinieki ap- slaucīja modeli un nodemonstrēja skatītājiem, un tā par to bija izdzirdējis arī profesors. Lai gan tas nebija plaši pazīstams, par to runāja daudz.
Modelis piemuļķotu jebkuru cilvēku, bet, kad to desmitiem sajūsminātu skatītāju klātbūtnē ielaida baseinā pie Sniegpārsliņas, rezultāts bija pilnīgi negaidīts. Dzīvnieks pameta uz mehānisko rotaļlietu vienu vienīgu nicīgu skatienu un vairs nelikās par to zinis.
— Tieši no tā es baidījos, — ne sevišķi vīlies, noteica profesors. Tāpat kā visi zinātnieki, viņš jau sen bija sapratis, ka lielākā daja eksperimentu parasti ir neveiksmīgi, un nekautrējās kļūdīties pat skatītāju klātbūtnē. (Galu galā arī lielais Darvins reiz stundām ilgi bija pūtis sakņu dārzā tauri, lai redzētu, vai skaņa ietekmē augu augšanu.) — Viņa droši vien izdzirdēja elektromotora troksni un saprata, ka tas ir tikai māns. Izvēles vairs nav — mums būs jāizmanto pievilināšanai īstie delfīni.
— Vai jūs taisāties meklēt brīvprātīgos? — doktors Saha jokojot ievaicājās.
Joks tomēr neizraisīja gaidītās sekas. Profesors Kezens rūpīgi apdomāja priekšlikumu un piekrītoš-i pamāja.
— Tieši to es arī darīšu, — viņš atbildēja.