Vētra bija beigusi trakot jau pirms divām dienām, bet jūra vēl arvien to atcerējās. Tuvojoties krastam, Džonijs varēja jau izšķirt atsevišķus kokus, ēkas un bāli zilganas pauguru virsotnes kontinenta iekšienē. Viņš redzēja ari milzīgus viļņus un dzirdēja to dunoņu gaisā. Visgarām krastam no ziemeļiem līdz dienvidiem pret sauszemi vēlās veseli baltkrēpjaini ūdens kalni. Lielie viļņi plīsa apmēram tūkstoš pēdu no krasta, atsizdamies pret zemūdens klintīm. Līdzīgi klūpošam cilvēkam tie uzņēma ātrumu un beidzot sabruk- dami sacēla veselus putu mākoņus.
Džonijs veltīgi meklēja šajās kustīgajās, rēcošajās ūdens sienās kādu spraugu. Cik tālu vien sniedza skatiens — bet, piecēlies kājās uz akvaplāna, viņš varēja redzēt jūdzēm tālu, — viscaur gar krastu bija viena un ta pati aina. Varētu jau, protams, stundām ilgi meklēt aizsargātus līčus vai upju grīvas, kur būtu drošāk izkļūt malā. Tomēr labāk būs doties taisni cauri viļņiem un jo ātrāk, jo labāk, kamēr viņš vēl nav zaudējis dūšu.
Džonijam bija šim nolūkam nepieciešamais rīks, bet viņš nekad nebija to lietojis. Delfīnu salas cietais, plakanais koraļļu rifs, kas piegāja tik tuvu klāt sauszemei, nebija piemērots sērfingam — jāšanai pa viļņiem, jo tur nebija lēzenas zemūdens nogāzes, pa kuru viļņi veļas uz krastu. Bet Miks bieži bija viņam aizrautīgi stāstījis par «viļņa ķeršanas» tehniku, un tas nebija izklausījies pārāk grūti. Vietā, kur viļņu galotnes sāk liekties lejup, jānogaida kāds lielāks vilnis un jāairē kā trakam. Pēc tam atliek tikai turēties pie dēļa un lūgt dievu, lai tevi nenosviež. Pārējo izdarīs vilnis.
Jā, izklausījās diezgan vienkārši, bet vai viņš spēs to izdarīt? Džonijs atcerējās muļķīgo joku: «Vai tu proti spēlēt vijoli?» — «Nezinu, neesmu mēģinājis.» Šeit neveiksmei būtu daudz nopietnākas sekas nekā dažām nepareizām notīm.
Pusjūdzi no krasta zēns deva Suzijai signālu apstāties un atsprādzēja iejūgu. Tad viņš, gan ne bez nožēlas, nogrieza pie akvaplāna piesietās auklas; tās tikai traucētu, svaidoties apkārt, kad viņš uzbruks bangām. Zēns bija krietni piestrādājis, lai izgatavotu šo iejūgu, un viņam nemaz negribējās mest to projām. Taču viņš atcerējās profesora piezīmi: «Iekārtu vienmēr var aizvietot.» Iejūgs slēpa sevī briesmas, un no tā vajadzēja šķirties.
Viņam iroties uz krastu un grūžot akvaplānu uz priekšu ar pleznās ieautajām kājām, abi delfīni joprojām peldēja blakus, bet nu tie vairs nevarēja viņam palīdzēt. Džonijs iedomājās, ka diez vai pat šie lieliskie peldētāji tiktu cauri sveikā verdošajā katlā tur priekšā. Delfīni bieži tika izmesti tādos krastos, un Džonijs negribēja riskēt ar Suziju un Sput- ņiku.
Šī vieta izskatījās kaut cik piemērota, lai izsēstos malā: viļņi virzījās paralēli krastam, un nebija arī pretviļņu, kas rada virpuļus. Bez tam tur bija ļaudis, kas vēroja bangas no zemajām smilšu kāpām. Varbūt tie viņu jau pamanījuši. Lai nu kā, tie katrā ziņā palīdzēs viņam izkļūt krastā.
Džonijs stāvēja uz akvaplāna un enerģiski māja ar roku; uz tik nestabilas platformas tas nebija viegli. Jā, beidzot tie bija pamanījuši zēnu: tālās figūriņas pēkšņi pārņēma satraukums, un dažas no tām, rokas izstiepušas, rādīja uz viņa pusi.
Tad Džonijs ieraudzīja kaut ko, kas viņu nebūt neiepriecināja. Augšā kāpās bija vismaz ducis akvaplānu — daži no tiem gulēja autopiekabēs, citi bija nostatīti smiltīs. Tik daudz akvaplānu krastā un neviena ūdenī! Pēc Mika stāstiem Džonijs zināja, ka austrālieši ir labākie peldētāji pasaulē — gan ar akvaplāniem, gan bez tiem. Tur nu tie stāvēja ar visiem piederumiem, pacietīgi gaidot, bet pat nemēģināja neko darīt, zinot, ka tādā jūrā nav ko meklēt. Jā, tas nebija nekāds iepriecinošais skats cilvēkam, kurš gatavojas savam pirmajam mēģinājumam!
Džonijs lēni īrās uz priekšu, un rēkoņa pieauga arvien vairāk. Līdz šim viļņi bija vēlušies garām mierīgi un to galotnes bija gludas, bet tagad tos jau klāja putas. Tikai simt jardu priekšā viļņi jau krita un pērkonīgi triecās pret klintīm, bet šeit, neitrālajā joslā starp bangām un atklāto jūru, viņš vēl bija drošībā. Kaut kur asi vai divas zem viņa viļņi, netraucēti veikuši tūkstošiem jūdžu pa Kluso okeānu, pirmo reizi izjuta zemes bremzējošo un pievelkošo iedarbību. Pēc tam tie pastāvēja vēl pāris sekunžu un tad ar troksni sašķīda pret krastu.
Zēns ilgi šūpojās augšup un lejup pie balto putu joslas ārējās malas, pētīdams viļņus, ievērodams, kur tie plīst, izjuzdams to spēku, bet nepadodamies tam. Reizi vai divas viņš jau grasījās rauties uz priekšu, bet instinkts vai piesardzība viņu atturēja. Džonijs zināja — uz to viņam skaidri norādīja acis un ausis, — ja viņš riskēs, tad otras izdevības vairs nebūs.
Ļaudis krastā uztraucas arvien vairāk. Daži no viņiem māja ar rokām, norādot uz jūru, un Džonijs sākumā bija pārsteigts par tādu, kā viņam likās, muļķību. Kurp viņi to sūta? Drīz zēns saprata, ka tie mēģina viņam palīdzēt, brīdinot no viļņiem, kurus nedrīkst ķert. Reiz, kad viņš gandrīz jau bija sācis airēt, tālie novērotāji drudžaini māja, aicinot doties uz priekšu, bet pēdējā brīdī viņš tomēr zaudēja drosmi. Ar acīm pavadīdams garām palaisto vilni, kas putodams līdzeni aizvēlās uz krastu, Džonijs saprata, ka vajadzēja paklausīt skatītāju padomam. Viņi taču bija savā ziņā eksperti, kas pazina šo krastu. Nākamreiz viņš darīs, ko tie liks.
Džonijs turēja akvaplānu pavērstu tieši pret krastu, kamēr pats lūkojās atpakaļ pār plecu uz sekojošajiem viļņiem. Viens, tikko pacēlies no jūras, jau gatavojās kuru katru brīdi plīst; ta galotni visā garumā klāja baltu putu vainags. Zēns žigli pameta skatienu uz krastu un redzēja, ka lēkājošie stāvi izmisīgi met ar roku, lai viņš dodas uz priekšu. Bija laiks.
Džonijs aizmirsa visu un sāka airēt, cik jaudas, cenzdamies izspiest no akvaplāna maksimālo ātrumu. Tas paklausīja ļoti gausi, un zēnam likās, ka viņš tikko velkas uz priekšu. Viņš neuzdrošinājās palūkoties atpakaļ, taču tāpat zināja, ka vilnis aiz viņa ātri ceļas, jo dzirdēja tā rēkoņu pieaugam un tuvojamies ar katru brīdi.
Beidzot vilnis sagrāba akvaplānu, un Džo- nija izmisīgā airēšana kļuva bezjēdzīga un arī nevajadzīga. Tagad viņu nesa nepārvarams spēks, kas bija tik nomācošs, ka zēna niecīgās pūles nevarēja tam ne palīdzēt, ne stāties ceļā. Viņam atlika padoties.
Džonijs uzreiz izjuta ^apbrīnojamu mieru; akvaplāns bija pēkšņi kļuvis tik stabils, it kā kustētos pa sliedēm. Lai gan tā, bez šaubām, bija ilūzija, viņam pat likās, ka ir iestājies klusums, ka troksnis un dārdoņa palikuši aiz muguras. Vienīgā skaņa, ko zēns tiešām uztvēra, bija mutuļojošo putu šņākoņa; tās šalca visapkārt, apšļācot viņu no galvas līdz kājām un pilnīgi aizsedzot skatu. Džonijs jutās kā jātnieks uz izbēguša, neapseglota zirga, kas neko neredz, jo sejā sitas plīvojošās krēpes.
Akvaplāns bija teicami uzbūvēts, un Džo- nijam bija laba līdzsvara izjūta — viņam visu laiku izdevās noturēties viļņa galotnē. Lai noturētu akvaplānu horizontālā stāvoklī un saglabātu līdzsvaru, viņš automātiski virzījās par nepilnu collu te uz priekšu, te atpakaļ un drīz vien varēja atkal redzēt. Putas tagad sniedzās viņam līdz jostas vietai; galva un pleci bija atbrīvojušies no svilpjošajām, acis aizmiglojošajām šļakatām, un tikai vējš pūta sejā.
Tas nebija nekāds brīnums, jo viņš pašreiz noteikti virzījās ar ātrumu trīsdesmit vai četrdesmit jūdzes stundā. Ne Suzija, ne Sputņiks — pat Sniegpārsliņa nespēja attīstīt tādu ātrumu. Zēns balansēja uz tik milzīga viļņa, kādu viņš agrāk pat sapņos nebūtu iedomājies: paveroties lejup, ieplakā, viņam reiba galva.
Līdz krastam bija atlikuši vairs nepilni simt jardi, un vilnis jau sāka saritināties, lai pēc dažām sekundēm galīgi sabruktu. Džonijs zināja, ka šis ir visbīstamākais moments. Ja vilnis tagad sagrūtu pār viņu, tas viņu triektu pret dibenu un samaltu miltos.
Zēns juta, ka akvaplāns zem viņa sāk šūpoties un svērties ar priekšgalu lejup, gatavojoties reibinošajam kritienam, kas nozīmētu beigas. Vilnis, uz kura viņš jāja, bija bīstamāks par jebkuru jūras briesmoni un arī nesalīdzināmi varenāks. Ja šo skrējienu uz priekšu neizdosies apturēt, viņš noslīdēs pa izliekto ūdens krauju, bet pārkārusies siena augs un augs, līdz beidzot sagrūs pār viņu.
Ļoti uzmanīgi Džonijs pārvietoja sava ķermeņa svaru atpakaļ, un akvaplāna priekšgals lēni pacēlās. Tomēr viņš nsuzdrošinājās pavirzīties par daudz, jo saprata, ka tādā gadījumā var noslīdēt no šī viļņa pleciem, un tad nākamais saberzīs viņu pulverī. Atlika noturēt pilnīgu, lai arī šaubīgu līdzsvaru šā niknuma pilnā putu kalna pašā virsotnē.
Ūdens kalns zem Džonija sāka plakt, un viņš laidās lejup tam līdzi, joprojām turēdams akvaplānu horizontāli. Vilnis no kalna pārvērtās par uzkalnu, tad — par kustīgu putu pauguru, kas krasta pretdarbības rezultātā bija zaudējis savu spēku. Kaut gan tagad tas bija vairs tikai nenozīmīgs putu virpulis, tomēr akvaplāns pēc inerces šāvās uz priekšu. Tad nāca pēkšņs grūdiens, garš slīdējiens — un kustīgā ūdens vietā Džonijs ieraudzīja savā priekšā nekustīgu zemi.
Gandrīz tai pašā brīdī viņu satvēra stipras rokas un uzrāva kājās. Visapkārt skanēja balsis, bet Džonijs joprojām bija jūras rēkoņas apdullināts un saklausīja tikai dažas atsevišķas frāzes: «Neprātīgais jaunais muļķis… labi, ka palika dzīvs … tas nav no mūsējiem…»
— Ar mani viss ir kārtībā, — zēns nomurmināja, atbrīvodamies no roku tvēriena.
Tad viņš pagriezās atpakaļ, lai redzētu, vai aiz bangām nav manāma Suzija un Sputņiks, bet acumirklī aizmirsa viņus, tikko ieraudzīja satriecošo skatu, kas pavērās viņa acīm.
Tikai tagad, nolūkojoties gigantiskajos viļņos, kas trakodami un kūpēdami vēlās uz viņa pusi, Džonijs saprata, ko pārvarējis. Kaut ko tādu nevienam nebūtu cerību paveikt divreiz, un viņam tiešām bija jāpriecājas, ka viņš palicis dzīvs.
Tas atstāja uz zēnu tādu iespaidu, ka viņam saļodzījās kājas, un viņš bija laimīgs, ka var apsēsties, ar abām rokām stingri atbalstoties pret cieto, viesmīlīgo Austrālijas zemi.