122052.fb2 DELF?NU SALA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 5

DELF?NU SALA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 5

4. NODAĻA

Spurām ar neticamu ātrumu šķeļot ūdeni un tuvojoties plostam, Džonijam atmiņā uz­peldēja kādreiz lasītie šausmīgie nostāsti par haizivīm un avarējušiem jūrniekiem. Viņš savilkās kamoliņā, pūlēdamies aizņemt pēc iespējas mazāk vietas kastes centrā. Tā nemierīgi gāzelējās, un zēns saprata, cik niecīgs grūdiens vajadzīgs, lai to apgāztu. Pats sev par izbrīnu viņš sevišķu baiļu ne­juta, bija tikai savāda, stinga nožēla un ce­rība, ka, ja tiešām notiks ļaunākais, tad tas viss ātri būs cauri. Bez tam bija žēl, ka ne­viens nekad neuzzinās, kas ar viņu noticis …

Drīz ūdens ap plostu mudžēja no spīdī­giem, gludiem, pelēkiem ķermeņiem, kas gra­ciozi šaudījās pa ūdens virsmu. Džonijs gan­drīz neko nezināja par jūras iemītniekiem, bet katrā ziņā haizivis tā nepeldēja. Bez tam šie dzīvnieki elpoja gaisu, tāpat kā viņš: tiem peldot garām, varēja dzirdēt krākšanu, un zēns ievēroja arī atveramies un aizveramies nāsis. Kā tad, tie taču bija delfīni!

Džonija sasprindzinājums atslāba, un viņš vairs necentās paslēpties sava plosta vidū. Viņš bija bieži redzējis delfīnus filmās un televīzijā un zināja, ka tie ir draudzīgi un saprātīgi radījumi. Tagad tie kā bērni rota­ļājās ar «Svētās Annas» atliekām, badīdami peldošos priekšmetus ar saviem plūdlīnijas formas purniem, pie tam izdodot ārkārtīgi dī­vainas svilpjošas un čīkstošas skaņas. Da­žus jardus atstatu viens bija izbāzis galvu pilnīgi laukā no ūdens un balansēja uz purna dēli kā dresēts dzīvnieks cirkā; likās, ka viņš aicina savus biedrus: «Palūkojieties, cik es gudrs!»

Savādā, saprātīgā galva, kas tomēr nemaz neatgādināja cilvēku, pagriezās pret Džoniju, un delfīns nepārprotamā izbrīnā nosvieda savu rotaļlietu. Tad tas, uztraukti pīkstēdams, ienira atpakaļ ūdenī, un mirkli vēlāk Džoniju ielenca spīdīgas, ziņkārīgas sejas. Tās bija arī smaidošas, jo delfīnu mutes likās sastin­gušas stīvā smīnā, viena pat tik dabiska, ka zēns uzsmaidīja pretī.

Viņš vairs nejutās vientuļš; tagad blakus bija sabiedrība, kaut arī tie nebija cilvēki un nespēja viņam palīdzēt. Bija saistoši vērot baložpelēkos, elastīgos ķermeņus šaudoties ap viņu tik nepiespiesti viegli. Delfīni medīja starp «Svētās Annas» atliekām. Džonijs drīz vien saprata, ka viņi to dara, vienīgi lai pa­rotaļātos un papriecātos; tie ļoti atgādināja pavasarī pļavā jautri lēkājošus jērus. Zēns nekad nebija domājis, ka jūrā var ieraudzīt kaut ko tādu.

Laiku pa laikam delfīni uzpeldēja, lai pa- raudzītos uz zēnu, it kā gribētu pārliecinā­ties, vai viņš nav aizbēdzis. Tie ar lielu in­teresi noraudzījās, kā viņš novelk savu iz- mirkušo apģērbu un izklāj to žāvēties saulē, un likās rūpīgi apdomājam, kad Džonijs vi­ņiem svinīgi jautāja: «Ko lai daru tālāk?»

Viena atbilde bija skaidra — jāizveido pa­tvērums no tropiskās saules, kamēr viņš vēl nav dzīvs izcepies. Par laimi šo problēmu ne­nācās grūti atrisināt; viņam izdevās no pel­došajiem dēļiem uzcelt nelielu telti, ko viņš sastiprināja, sasienot ar kabatas lakatiņu, un pēc tam pārklāja ar kreklu. To padarījis, Džonijs jutās diezgan lepns uz sevi un ce­rēja, ka skatītāji pienācīgi novērtēs viņa ap­ķērību.

Tagad viņam neatlika nekas cits kā ap­gulties ēnā un taupīt spēkus, kamēr vējš un straume nesa viņu pretī nezināmajam. Zēns nejuta izsalkumu, un, kaut gan viņa lūpas jau bija sausas, būs jāpaiet vairākām stun­dām, līdz slāpes kļūs par nopietnu problēmu.

Jūra tagad bija daudz mierīgāka, un ne­lieli, eļļaini vilnīši maigi skalojās garām. Kaut kur Džonijs bija uzdūries frāzei «jūras šūpuļa ieaijāts». Tagad viņš skaidri saprata, ko tas nozīmē. Šeit bija tik glāstošs miers, ka zēns gandrīz bija gatavs aizmirst savu ne­laimi; bija patīkami vērties zilajā jūras klaidā un zilajās debesīs un vērot savādos, tomēr skaistos dzīvniekus, kas slīdēja un trau­cās visapkārt zēnam, laiku pa laikam neval­dāmā dzīves priekā izšaudamies pilnīgi ārā no ūdens …

Kaut kas satricināja plostu, un Džonijs uztrūkās no miega. Kādu brīdi zēns negribēja ticēt, ka ir gulējis un ka saule jau ir gandrīz virs galvas. Tad viņš sajuta vēl vienu grū­dienu un ieraudzīja tā cēloni.

Četri delfīni, peldot cieši blakus, stūma plostu. Jau tā tas peldēja ātrāk par cilvēku, un ātrums joprojām auga. Džonijs izbrīnā blenza uz dzīvniekiem, kas šļakstījās un sprauslāja tikai dažas collas no viņa. Vai tā bija jauna rotaļa?

Jau uzdodams sev šo jautājumu, Džonijs saprata, ka atbilde ir NĒ. Delfīnu izturēša­nās bija mainījusies pašos pamatos, tagad viņu rīcība bija apdomāta un mērķtiecīga. Rotaļas bija beigušās. Džonijs atradās lielā delfīnu barā, kas peldēja, stingri ieturot vir­zienu. Priekšā un aizmugurē, pa labi un pa kreisi, cik tālu vien sniedza skatiens, bija desmitiem, ja ne simtiem dzīvnieku. Viņš juta, ka ceļo pāri okeānam karaspēka vienī­bas vidū. Tā bija līdzīga jātnieku nodaļai.

Džoniju interesēja, cik ilgi delfīni tā tur­pinās, bet vēl nemanīja ne mazākās atslā­buma pazīmes. Šad un tad kāds no delfīniem atstāja plostu, un tā vietā nekavējoties stā­jās cits, tā ka ātrums nemazinājās. Lai gan bija grūti aoteikt ātrumu, ar kādu plosts tika stumts, zēnam likās, ka tas ir apmēram pie­cas jūdzes stundā. Toties nebija zināms, vai viņš peld uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem vai rietumiem, jo pēc saules, kas atradās gandrīz tieši virs galvas, to nekādi nevarēja noteikt.

Nedaudz vēlāk Džonijs atklāja, ka virzās uz rietumiem, jo saule slīdēja lejā viņam priekšā. Zēns priecājās par tuvojošos nakti un nevarēja vien sagaidīt tās vēsumu pēc svelmējošās dienas. Tagad viņam ārkārtīgi slāpa; lūpas bija izkaltušas un saplaisāju­šas, un, lai gan milzīgais ūdens daudzums visapkārt sagādāja ciešanas, viņš tomēr sa­prata, ka to ir bīstami dzert. Slāpes bija tik stipras, ka Džonijs nemaz nejuta izsal­kumu, — pat ja viņam būtu kas ēdams, viņš nespētu norīt nevienu kumosu.

Saule rietēja, grimstot zeltainās un sarka­nās liesmās, un tas sniedza zēnam brīniš­ķīgu atvieglojumu. Delfīni joņoja tālāk uz rietumiem zvaigžņu un uzlēcošā mēness gais­mā. Džonijs aplēsa, ka, ja tā turpināsies visu nakti, tie būs aiznesuši viņu gandrīz simt jūdzes. Delfīniem noteikti bija kāds mērķis, bet kas gan tas varēja būt? Zēnam uzausa ce­rība, ka netālu jābūt zemei un nezināma iemesla dēj šie draudzīgie un saprātīgie ra­dījumi nes viņu uz krastu. Bet viņš nespēja iedomāties, kādēļ gan viņiem tas viss būtu bijis jāuzņemas.

Šī bija garākā nakts, kādu vien Džonijs varēja atcerēties, jo slāpes pieņēmās un ne­ļāva aizmigt. Zēna ciešanas vēl palielināja tas, ka pa dienu viņš bija saulē stipri apde­dzinājies un tagad visu laiku grozījās un locījās, velti pūlēdamies novietoties ērtāk. Lie­lākoties viņš gulēja uz muguras, palicis apakšā drēbes, lai aizsargātu sāpīgās vie­tas, kamēr mēness un zvaigznes mokoši lēni šķērsoja debess jumu. Dažreiz no rietumiem uz austrumiem aizslīdēja^ pavadoņa spožā signāluguns, pretējā virzienā un daudz āt­rāk par jebkuru zvaigzni. Varēja sajukt prā­tā, zinot, ka tur augšā, kosmiskajās stacijās, ir ļaudis un instrumenti, ar kuriem varētu viegli viņu atrast, ja vien pameklētu. Bet vi­ņiem, protams, nebija nekāda iemesla to da­rīt.

Beidzot mēness norieteja, un neilgaja pirmsausmas tumsā jūra atkal sāka fosfo- rescēt. Graciozos, lieliskos plūdlīnijas ķerme­ņus visapkārt plostam ietvēra ugunīgas kon­tūras; laiku pa laikam kāds izšāvās no ūdens, un tā lēciena trajektorija atgādināja naktī mirdzošu varavīksni.

Šoreiz Džonijs nepriecājās par rītausmu: tagad viņš zināja, cik nožēlojams ir viņa patvērums no tropiskās saules. Zēns atkal uz­cēla savu mazo telti, palīda zem tās un pū­lējās nedomāt par dzeršanu.

Tas bija neiespējami. Bieži vien Džonijs pieķēra sevi iztēlojamies vēsa piena malkus, atdzesētas augļu sulas glāzes, ūdeni, kas vi­zuļojošām šaltīm šļācas no strūklakas. To­mēr viņš atradās uz plosta ne vairāk kā trīs­desmit stundu; cilvēki ir palikuši dzīvi, ciez­dami ūdens trūkumu daudz ilgāk.

Vienīgais, kas kaut cik uzturēja zēna gara­stāvokli, bija viņa pavadoņu noteiktība un enerģija. Bars joprojām traucās uz rietu­miem, stumjot plostu ar to pašu ātrumu. Džonijs vairs nelauzīja galvu par delfīnu no­slēpumaino rīcību; gan jau tas ar laiku no­skaidrosies, bet varbūt arī ne!

Vēlā rītā zēns pirmo reizi ieraudzīja zemi. Ilgu laiku viņš baidījās, ka tas varētu būt ti­kai mākonis pie apvāršņa. Bet, ja tā, tad kā­pēc tas bija vienīgais un kāpēc gan tas nekus­tīgi rēgojās priekšā? Viņš vairs nešaubījās, ka tā ir sala, kaut gan likās, ka tā turas gaisā virs ūdens, un tās kontūras uz debess fona siltā gaisa plūsmās ņirbēja un vibrēja.

Stundu vēlāk Džonijs jau skaidri saskatīja salu. Tā bija gara un zema, pilnīgi apaugusi kokiem. Salu apjoza šaura pludmale ar žil­binoši baltām smiltīm. Aiz pludmales, likās, bija loti plats, sekls rifs, jo vismaz jūdzi tālu jūrā varēja redzēt baltu bangu līniju.

Pirmajā acumirklī Džonijs neredzēja ne­kādu dzīvības pazīmju, bet tad sev par lielu atvieglojumu beidzot pamanīja tievu dūmu strūkliņu vijamies virs kādas koka ēkas. Ja jau šeit ir dūmi, tātad ir arī cilvēki — un ūdens, pēc kura tā ilgojās viss zēna ķer­menis.

Kad Džoniju no krasta šķīra vēl dažas jū­dzes, viņš pēkšņi sajuta spēcīgu grūdienu; delfīni pagriezās sāņus,- it kā taisīdamies peldēt garām zemei, kas tagad bija tik tuvu. Tad zēns saprata, kādēļ dzīvnieki tā dara.

Rifs bija pārāk liels šķērslis, viņi gatavojās to apiet un piepeldēt salai no otras puses.

Sis manevrs ilga vismaz stundu, bet Džo- nija prāts bija mierīgs, zinot, ka drīz viņš būs drošībā. Plostam un tā nenogurstošajam es­kortam tuvojoties salas rietumu krastam, zēns vispirms ieraudzīja nelielu noenkurotu kuģu grupu, tad dažas zemas, baltas ēkas un barakas, starp kurām kustējās tumšādaini cilvēki. Uz šā vientuļā zemes gabaliņa Klusā okeāna vidū bija diezgan plaša sabiedrība!

Beidzot tomēr delfīni likās nedaudz vilci­nāmies, un Džonijam radās iespaids, ka tie nevēlas iepeldēt seklajā ūdenī. Lēni aizstū­muši plostu garām noenkurotajiem kuģiem, dzīvnieki pagriezās atpakaļ, it kā sacīdami: «Tālāk tiec galā pats!»

Džonijs juta nepārvaramu vēlēšanos pa­teikties, bet mute bija pārāk izkaltusi, lai ru­nātu. Viņš lēni norausās no plosta ūdenī, kas šeit sniedzās tikai līdz jostas vietai, un sāka brist uz krastu.

Pa pludmali šurp skrēja ļaudis, taču viņi varēja pagaidīt. Džonijs pagriezās pret skaistajiem, varenajiem dzīvniekiem, kuri vi­ņam bija likuši veikt šo neticamo ceļojumu, un pateicīgi māja tiem ardievas. Delfīni jau griezās atpakaļ, uz mājām, uz atklātās jūras dziļajiem ūdeņiem.

Pēkšņi ar viņa kājām notika kaut kas dī­vains, un, Džonijam triecoties pret zemi, del­fīni, saka un viss pārējais izgaisa no viņa apziņas.