— Tas nav nekāds cālis, — sacīja mistera Bensingtona māsīca Džeina.
— Jādomā, ka tik daudz kā cāli es nu gan pazīstu, — ķildīgi sacīja mistera Bensingtona māsīca Džeina.
— Pirmkārt, tas ir pārāk liels, lai būtu cālis, turklāt uzreiz skaidri redzams, ka tas nav cālis.
— Drīzāk tā ir liela sīga, bet cālis tas nav.
— Manuprāt, — ierunājās Redvuds, negribīgi ļaudams Bensingtonam iesaistīt sevi strīdiņā, — jāatzīstas, ka, spriežot pēc ārējām pazīmēm…
— Ak tā! Ja jūs spriežat pēc ārējām pazīmēm, — sacīja mistera Bensingtona māsīca Džeina, — nevis kā saprātīgi cilvēki ticat tam, ko redzat paši savām acīm …
— Nu, patiešām, mis Bensingtone …
— Ak! Turpiniet vien! — iesaucās māsīca Džeina. — Jūs, vīrieši, visi esat vienādi.
— Ja spriežam pēc ārējām pazīmēm, šis putns noteikti pieskaitāms pie… tas, bez šaubām, nav normāla lieluma, ir hipertrofēts … un tomēr … īpaši tālab, ka tas izperēts no parastas vistas olas… Jā, manuprāt, mis Bensingtone, man jāatzīst… ka šo putnu es nevaru nosaukt citādi kā par cāli.
— Jūs gribat teikt, ka šis te ir cālis? — vaicāja māsīca Džeina.
— Domāju, ka tas ir cālis, — atbildēja Redvuds.
— Blēņas! — sacīja mistera Bensingtona māsīca Džeina un nikni paskatījās Redvudam tieši acis. — Ak, man pietrūkst pacietības ar jums strīdēties! — Un, pēkšņi pagriezusies, viņa izgāja no istabas, aiz- cirzdama durvis.
— Izjūtu patiesu atvieglojumu, ka tas ir cālis, Bensington, — sacīja Redvuds, kad durvju aizciršanas atbalss bija izgaisusi. — Kaut ari ļoti liels.
Negaidīdams īpašu Bensingtona uzaicinājumu, viņš apsēdās zemā atzveltenī pie kamīna un atzinās kādā savā rīcībā, ko neatļautos pat cilvēks, kuram ar zinātni nav ne mazākā sakara.
— Zinu, jūs teiksiet, ka esmu pārsteidzies, Bensington, — viņš sacīja, — taču atzīšos, ka mazliet iebēru to … ne jau daudz… pavisam mazu drusciņu … sava puisēna pudelītē … apmēram pirms nedēļas!
— Bet ja nu!… — iesaucās misters Bensingtons.
•— Zinu, — atbildēja Redvuds un uzmeta skatienu
milzīgajam cālim, kas gulēja traukā uz galda.
— Pagaidām viss ir kārtībā, paldies dievam. — Un viņš sameklēja kabatā cigareti.
Pēc tam Redvuds mazliet nesakarīgi pastāstīja visu sīkāk:
— Nabaga mazulis nepavisam nepieņēmās svarā… nezināju vairs, ko iesākt. Vinklss, drausmīgs nemākulis … mans kādreizējais skolnieks … nekādas jēgas… Misis Redvuda tic šim Vinklsam kā pravietim … Zināt, ir tādi cilvēki, kas prot izrādīties … Man, protams, viņa nepavisam netic … Lai gan es mācīju Vinklsu… Bērnistabā mani gandrīz nelaiž iekšā… Kaut ko vajadzēja darīt… Ielavījos, kamēr aukle brokastoja … iebēru pudelītē …
— Bet viņš taču augs, — teica misters Bensingtons.
—■ Jau tagad aug. Pagājušo nedēļu pieņēmās divdesmit septiņas unces … Vajadzēja tikai paklausīties Vinklsā. Pareiza kopšana, — viņš saka.
— Ak kungs! To pašu saka arī Skiners!
Redvuds atkal uzmeta skatienu cālim.
— Tagad man rūp, kā rīkoties turpmāk, — viņš
sacīja. — Vienu pašu bērnistabā mani nelaidīs, jo reiz es gribēju uzzīmēt Džordžīnas Filisas augšanas līkni… atceraties … un kā lai es ieberu puisēnam otro devu …
— Vai maz vajadzētu?
— Jau divas dienas viņš brēc vienā brēkšanā … ar parasto ēdiena devu vairs nepietiek. Jādod vairāk.
— Izstāstiet Vinklsam!
— Velns lai parauj Vinklsu! — iesaucās Redvuds.
— Sazinieties ar Vinklsu, uzticiet viņam pulveri, lai dod mazajam …
— Laikam vajadzēs gan tā darīt, — piekrita Redvuds un, zodu pret dūri atspiedis, lūkojās kamīna liesmās.
Bensingtons brīdi pastāvēja, glaudīdams pūkām apaugušā milzu cāļa krūti.
— Tie nu gan izaugs briesmīgi lieli, — viņš sacīja.
-— Lieli gan, — atsaucās Redvuds, acis vēl arvien
no uguns nenolaizdams.
— Kā zirgi, — sacīja Bensingtons.
— Vēl lielāki, — teica Redvuds. — Kaut kas traks!
Bensingtons novērsa skatienu no cāļa.
— Redvud, — viņš sacīja, — šie putni izraisīs veselu sensāciju.
Redvuds pamāja ar galvu, joprojām raudzīdamies uguni.
—- Un arī jūsu puisēns, goda vārds! — pēkšņi it kā attapies teica Bensingtons un nozibināja acenes.
— Par to patlaban domāju arī es, — sacīja Redvuds.
Viņš atlaidās krēslā, nopūtās, iemeta aizsmēķēto cigareti kamīnā un iebāza abas rokas dziļi bikšu kabatās.
— Jā, tieši par to domāju arī es. Ar šo Hērakleoforbiju vajadzēs apieties uzmanīgi. Cālis acīmredzot audzis tik ātri…
— Ja puisēns augs tādā ātrumā … — lēnām iesāka misters Bensingtons un nenolaida acis no cāļa. — Tad, vai zināt, viņš izaugs briesmīgi liels.
— Pakāpeniski būs jāsamazina deva, — teica Redvuds. — Es to pateikšu Vinklsam.
— Par daudz riskants eksperiments.
— Riskants gan.
— Un tomēr, vai zināt, taisnibu sakot… Agri vai vēlu to vajadzēs izmēģināt ar kādu bērnu.
— Ar kādu jau nu tiks izmēģināts, tas tiesa.
— Jā gan, — piekrita Bensingtons un, pienācis pie kamīna, apstājās uz paklāja, noņēma acenes un rūpīgi tās nospodrināja.
— Kamēr nebiju redzējis šos cāļus, Redvud, es nudien īsti neizpratu, kādas iespējas paver mūsu atklājums. Tikai tagad pamazām apjaušu … iespējamās sekas.
Un pat tai brīdī misters Bensingtons, patiesību sakot, ne tuvu neapjauta, kādu sprādzienu viņi izraisīs, pielaizdami uguni šai niecīgajai degauklai.