Lidz ekspedicijas sākumam bija palikušas tikai dažas dienas. «Vēju roze» (N. Kučņevs) mums bija sagādājusi brinišķigu ekipējumu. Sagatavošanas darbā bija iesaistiti ļoti daudzi cilvēki, tai skaitā ari mūsu Viskrievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centra darbinieki un pacienti. Dizainere Olga Išmitova kopā ar šūšanas darbnicu (paldies T. I. Gromovai un V. N. Zolotarevai) rūpējās par ekspedīcijas anoraku kvalitāti, mākslinieces Aņa un Juļa izšuva emblēmas, vecākā māsa Zalifa komplektēja aptieciņu, Jurijs Ivanovičs vāca remonta komplektu, Rafaels Jusupovs un Ravils gatavoja aparatūru, ukrainis Petrovičs sālīja speķi Luganskas gaumē…
Kad viss jau bija gandrīz kārtībā, mēs devāmies ārpus pilsētas izmēģināt aprīkojumu un aparatūru lauka apstākļos. Aizbraucām uz nelielas baškīru pilsētiņas Djurtjuli rajonu, kur mūs sagaidija galvenais starprajonu zvejas inspektors Rims Fidailovičs Gusmanovs. Pirms došanās uz Tibetu man gribējās aizbraukt tieši uz turieni, jo šim kolorītajam cilvēkam, neraugoties uz viņa bargo amatu, bija silta dvēsele. Būdams dziļi inteliģents, viņš pilnīgi spēja saprast mūsu romantisko pirmsekspe- dicijas noskaņojumu. Mums bija svarigi aizbraukt no šejienes ar bērnišķīgi tīru dvēseli.
Aprīkojuma izmēģināšanas laikā mani pārsteidza laiva, kuru ekspedīcijas vajadzībām bija konstruējis jauns zēniņš ar ebreju vārdu Emils un tatāru uzvārdu - Fathutdinovs. Laivu izgatavoja Ufas gumijas izstrādājumu rūpnicā. To bija ļoti grūti apgāzt, laiva varēja sacelties gandrīz vertikāli un tomēr neapgāzās. Kā mūs šī laiva glāba dēmoniskajā Rakšas ezerā! Paldies Emilam.
Naktī, kad visi izklida pa teltīm, mēs divatā ar Veneru Gafarovu palikām pie ugunskura. Ggunskurs sprēgāja. Blakus telti kāds klusi krāca. Mēs klusējām.
-Tāda ugunskura Tibetā nebūs, - Veners pārtrauca klusumu.
Piramīdas saīsina cilvēku dzīves ilgumu un izraisa slimības
Domas gribot negribot pievērsās mūsu turpmāko meklējumu objektam - Dievu Pilsētai. Ggunskura atspīdumu apburts, centos iztēloties Dievu Pilsētu visā tās mirdzošā fantoma lieliskumā.
Ugunskurs rosināja iztēli, pavērās jaunas robežas, it kā parādot telpas pasakainās iespējas. Bet bija vēl viens jēdziens - laiks, kas, kā zināms, ir ļoti cieši saistīts ar telpu un kura izpratne ir viens no grūtākajiem zinātnes uzdevumiem. Paskatījos uz savu pulksteni. Bija viens nakti.
«Bet piramīdas taču saīsina cilvēku dzīves ilgumu,» pēkšņi caur smadzenēm izskrēja traka doma.
Sāka smidzināt silts vasarīgs lietus. Veners turpināja gulēt pie ugunskura, tikai pievirzījās mazliet tuvāk liesmām. List teltī negribējās.
«Kāpēc es tā iedomājos?» uzdevu jautājumu pats sev un nezināju, ko atbildēt.
«.. .cilvēks no vesela Trešās Rases dzīvnieku valsts valdnieka mūsu. Piektajā, Rasē
(Jn tad es atcerējos labi zināmo Blavatskas teicienu, kuru zināju gandrīz no galvas («Slepenā Doktrīna», II sēj. Antro- poģenēze. - R., 19^7 514., 515. Ipp.):
kļuua par nožēlojamu skrofulozu būtni un tagad uz mūsu zemeslodes izrādījās esam bagāts fizisku un iedzimtu slimību mantinieks.»
Ši Blavatskas frāze liecināja par to, ka iepriekšējās cilvēku Rases bija veselas un tās nemocīja slimibas. Kāpēc tad mūsu, Piektā, Rase ir tik nelaimiga?
«Tieši Piektās Rases laikā taču uz Zemes ir uzcelta piramidu un seno monumentu sistēma! Vai tikai šis fenomens nav kaut kā saistīts ar piramīdām?» es prātoju. «Bet, ja piramidas un senatnes monumenti ir slimību parādīšanās un dzives ilguma samazināšanās iemesls, tad visā tajā ir jābūt kādai jēgai. Kādai?»
Es skaidri apzinājos, ka šai jēgai nevar būt ļauna nodoma raksturs (Augstākais Saprāts tā nerīkojas!), nodoms ir bijis cildens, paradoksāli cildens. Šaubas, kas mani pārņēma, čukstēja ausī vienkāršus cilvēciskus postulātus, piemēram: «Vai tad tas ir cildeni - uzlaist slimības?», «Vai tad ir cildeni saīsināt cilvēku dzivi?» un tamlīdzīgi. Bet dziļa ticiba Dievam un Šambalai neļāva man šaubīties par Dieva darbu taisnīgumu.
Pirmsnāves domas
Sazin kāpēc es atcerējos savu ciemu Sermeņevo, kur uzaugu. No atmiņas dzīlēm uzpeldēja sētnieks Ahmadulla, kas visu savu dzivi bija neglābjams dzērājs, terorizeja savu ģimeni un bija nolēmis to pusbada dzīvei. Ahmadulla bieži slimoja, bet ārstējās tikai ar vienām zālēm - ar šņabi. Bet, kad Ahmadulla kļuva vecs, viņš pēkšņi pārstāja dzert un visiem par pārsteigumu kļuva stipri dievticīgs. Savu aprobežoto prāta spēju dēļ viņš bija iemācijies tikai vienu lūgšanu, protams, tā arī nesapratis tās jēgu. Toties visās bērēs un bēru mielastos sāka uzstāties ar mežonigu aktiv-
Mans dzimtais ciems Sermeņevo
itāti, iztēlojot sevi par musulmaņu rituālu zinātāju. Taču Ahmadullas dievbijīgā dzīve nebija ilga. Drīz vien viņš sāka mirt. Atceros, kā pirms nāves viņš sāka runāt savas dzives galvenos vārdus, kas skanēja skaisti augstā stilā - Ahmadulla mācīja cilvēkiem, ka dzīvē galvenais ir Labais un Mīlestība.
Jau toreiz, bērnibā, man bija jādomā par dzīves kolīzijām, kad cilvēks, kura dzīve bijusi pakļauta dzēruma kaislībām un dusmām, nāves priekšā cenšas izskatīties cēls un dievbijīgs.
- Paskat tikai, nāves tuvums dara cilvēku cildenāku, - toreiz es, mazs puika, neapzināti nodomāju. - Ja tikai Ahmadulla būtu tāpat domājis arī agrāk!
Toreiz es, protams, pat nenojautu, ka pastāv tāds «debesu dators», ko sauc par Akašas hroniku un kur «individuālos failos» tiek ierakstītas visas cilvēka domas, bet Ahmadullas «fails» jau bija pārpilns ar grēcīgām un zemiskām domām par savu velnišķīgo kaislību,
un pirmsnāves domas par Labo un par Mīlestību tur būtu kā piliens jūrā. Gn, lai cik paradoksāli tas ari neskanētu, ja «nāve pienāktu biežāk», tad cēlo un dievbijīgo domu cilvēkiem būtu vairāk. Acimredzot cilvēks zemapziņā jūt, ka tuvojas pāreja citā pasaulē, kur viņu gaida pavisam citi dzives likumi, kur galvenais ir Labo Nodomu likums. Gn… ak, cik žēl, ka dzīve uz Zemes ir pagājusi dzēruma dur- numā ar zemiskām domām par pudeli, bet šo tukšumu diemžēl neizdosies aizpildit ar pirmsnāves labajām domām, bet - kaut vai tā, nu kaut vai tā…
Paskatījos uz Veneru, kas gulēja pie ugunskura, un atcerējos rakstu par Ļeņinu, kuru viņš man atnesa. Tur bija rakstits, kā pasaules proletariāta vadonis pirms nāves skatijies debesis un kliedzis: «A-la-lā, A-la-lā», vērsdamies pie Dieva.
- Vener, vai atceries to rakstu par Ļeņinu, nu to, kur bija rakstits, kā viņš kliedzis «A-la-lā»? - es pajautāju.
- Protams, atceros.
- Kā tu domā, ja Ļeņins būtu nodzīvojis ilgāk, vai viņš izdaritu vēl vairāk ļauna? Nu pieņemsim, ka viņš nodzivo- tu 90 gadus.
- Protams, ka vairāk. Viņš droši vien ne tikai Krieviju, bet visu pasauli pārvērstu par represiju placdarmu. Atceries boļševiku postulātu - pasaules revolūcija!?
- Iznāk, ka viņa nāve paglāba pārējo pasauli no šausmīgajām komunistiskajām represijām. Tātad iznāk,
ka nāve ir augstsirdīga. Vai tiešām?
- Šajā gadījumā jā, - Veners pārliecināti atbildēja. - Gadījumā, ja mirst ļauns cilvēks. Gz viņa nāves rēķina cilvēce atsvabinās no ļauniem darbiem.
- Atceries, kā pirmās Himalaju ekspedīcijas laikā mēs atradām ziņas, ka lemūrieši un atlanti dzivojuši 1000 un vairāk gadu, - es nelikos mierā. - Iedomājies, ka mūsdienu cilvēki dzīvotu 1000 gadu. Kas tad būs? Kā tu domā?
Veners ilgi domāja un atbildēja:
- Būtu ļoti slikti. Tā būtu katastrofa, jo ļaunie cilvēki gūtu virsroku. Kāpēc? Nu tāpēc, ka ļaunajiem darbiem ir postošs un graujošs raksturs, bet sagraut vienmēr ir ātrāk nekā uzcelt no jauna. Ļaunos cilvēkus var apstādināt tikai nāve. Bet ja viņi dzīvotu 1000 gadu… Gn ļaunu cilvēku ir daudz, ļoti daudz.
- Man šķiet, - es turpināju, - ka oligarhi, kas sakrājuši naudu 100 dzivēm uz priekšu, ļoti gribētu nodzīvot 1000 gadu. Bet tad jau viņi ari krātu priekš 100 dzīvēm uz priekšu… katrai 1000 gadu garumā. Tagad, kad vidējais dzīves ilgums ir 70 gadi, viņi vismaz saprot un izjūt savu milzigo uzkrājumu bezjēdzību. Bez tam liela nauda nozimē lielu varu. Gn, ja cilvēkam pieder liela vara, ne jau katrs spēj nesaslimt ar «zvaigžņu slimību». Ar
«zvaigžņu slimību» saslimis līderis 1000 gadu laikā noteikti novedis pie katastrofas. Zini, Vener, par ko ir pārvērsta Kuba ar neaizvietojamā un ilgdzīvojošā līdera Fidela Kastro rokām? Tās ir šausmas. Kad viņš aizies citā saulē, tad Kuba sāks dzīvot. Bet ja Fidels varētu nodzīvot 1000 gadu?
- Nu ko tur runāt par 1000 gadiem, ari 100 ir par daudz…
- Esmu pārliecināts, ka, gadījumā, ja Ļeņins nodzīvotu divas reizes ilgāk, pasaules gals, tas ir, piektā apokalipse, varēja ari pienākt. Kā jau mēs runājām, Ļeņins ar savu velnišķīgo ģenialitāti droši vien būtu uztaisījis pasaules revolūciju. Tad ne tikai Krievija, bet visa pasaule iegrimtu skaudibas (proletariāts pret inteliģenci!) varā, tas ir, visā pasaulē sāktu prevalēt 999 tipa domas. Tādu negatīvo domu plūsmu Zeme neizturētu un attīrītos no ļaunumā iegrimušās cilvēces. Sāktos apokalipse. Ļeņina agrā nāve mūs izglāba. Bet Staļins «šajos melnajos darbos» Ļeņinu pilnībā aizstāt nespēja.
- Bet Ļeņins ļoti baidījās no nāves un sauca Dievu. Viņš zināja, ka Tajā Pasaulē viņu gaida šausmīgs sods, - Veners komentēja manu runu.
- Bailes no soda Tajā Pasaulē par ļaunajiem darbiem mit katrā cilvēkā. Šīs bailes zemapziņā visu dzivi čukst «Nedari to! Bis- ties Dieva! Nedari! Esi cildens!». Bet mēs diemžēl reti ieklausāmies savā zemapziņā un sprediķus, kas māca to pašu, atce-
ramies tikai reto baznicas apmeklējumu laikā - un tad ari klausāmies tikai tā pa pusei. Toties pirms nāves šie čuksti kļūst stiprāki un pamazām pārvēršas skaļos vārdos, kas plēš vai pušu bungādiņas. Šo no Visuma nākošo vārdu ietekmē cilvēks sāk svaidīties, cenšas attaisnoties pats sev, bet driz vien pagurst, juzdams šo centienu neauglīgumu un… pēkšņi pavisam negaidīti ver vaļā muti un sāk runāt labus un patiesus vārdus par Labo un Mīlestību, muļķīgi pamācot citus… Pēc tam viņam kļūst vieglāk, lai gan briesmigais apvainojums pašam uz sevi nepāriet un kā ass metāls griežas vēl pukstošajā sirdī…
- Cilvēki bieži saka labus vārdus, bet nāves priekšā viņi saka tos no sirds, - atkal atskanēja Venera komentārs.
- Cik labi būtu, ja tikpat labi domāti un sirsnīgi vārdi tiktu teikti biežāk, kamēr cilvēks vēl dzīvo! Bet to ir tik maz, tik maz! Nu tad vismaz nāves priekšā…
- (Jn slimības laikā, - piemetināja Veners.
- Jā. Bailēs zaudēt redzi vai dzirdi, bailēs no klibuma vai no nāves cilvēks sāk apelēt pie patiesas, no sirds nākošas attieksmes pret sevi, jo saprot, ka meliga un karjeriska attieksme viņam nav piemērota. Apelēšana pie neliekuļota patiesuma jau ir kaut kas labs, tā domu pasaulē jau ir svaiga strāva. Bez tam slims cilvēks izsauc cilvēkos līdzcietību. Bet līdzcietības radītās domas arī ir tīras. No tā visa var secināt, ka slimības, lai cik paradoksāli tas ari nebūtu, veicina tīru un gaišu domu rašanos cilvēkos.
- Interesanti, lai gan paradoksāli.
- Pazinu vienu naftas karali, - es turpināju. - Viņa dēls slimoja ar pigmentēto retinitu, ko tautā sauc par nakts vai vistas aklumu. Tā skaitās bezcerīga kaite. Kad es konsultēju dēlu, es šim
naftas karalim teicu, ka esam izstrādājuši jaunu šis slimības ārstēšanas metodi, bet mums vēl ir jāpabeidz darbs pie tās un ir nepieciešams sponsors, kas varētu palidzēt ar iekārtu un ķimisko reaktivu iegādi. Viņš atbildēja kaut ko līdzīgu tam, ka tirgus apstākļos ir jāņem bankā kredīts un jāizstrādā metode lidz galam, bet pēc tam jātaisa bizness ar jaunajām operācijām. Aizejot viņš vēl pateica: «Labu ārstu
mēs vienmēr nopirksim.» Atceros, ka es viņam atbildēju: «Labu ārstu jūs nenopirksiet.»
- (Jn kas notika ar dēlu? Viņš zaudēja redzi?
- Pēc kādiem septiņiem astoņiem gadiem, kad mūsu metode jau deva labus rezultātus, parādījas ši naftas karaļa guvernante ar slimo dēlu. Viņš jau bija gandriz akls. Es nozīmēju operāciju un uz konsultāciju slēdziena lapas trekniem burtiem uzrakstīju «Bez maksas», atceroties frāzi «Labu ārstu mēs vienmēr nopirksim».
- Nu un kā?
- Guvernante teica, ka tēvs aizliedzis dēlam operēties bez maksas. No naudas es atteicos. Tad tēvs pieprasīja, lai guvernante ved dēlu atpakaļ uz Maskavu. Pilnīgi iespējams, ka puisis jau ir akls.
- Bet dēls taču nav vainigs, ka viņa tēvs ir stulbenis, kas visā dzivē grib redzēt tikai biznesu, - Veners iebilda. - Cieš taču dēls.
-Mani vēl tagad šajā sakarā moka sirdsapziņa, - es atbildēju. - Bet es nevarēju paņemt naudu, nu saproti, nevarēju. Tas nozimētu, ka mani nopērk. Kāpēc es nevaru paciest sajūtu, ka esmu nopirkts? Ne tikai tāpēc, ka, būdams darbaholi- ķis, katru dienu no sirds strādāju lidz diviem vai trijiem nakti, bet galvenokārt tāpēc, ka, lai būtu kā būdams, cenšos katra slimnieka ārstēšanai pieiet ar dvēseli. Tieši ar dvēseli, nevis mehāniski, un vēl jo vairāk - ne komerciāli. Parunāsim par jautājumu - ko nozīmē ārsta centieni ārstēt pacientu ar dvēseli?
- Tas nozīmē būt patiesam, - noteica Veners.
- Pareizi - būt patiesam. Bet kas ir sirsnigs patiesums? Tie ir tiri nodomi vai arī tas, ka ārstam attiecībā uz slimnieku rodas gaišas, tiras domas, kas nosaka viņa vēlēšanos palīdzēt. Droši vien tādu domu raksturojums veidojas tikai no pozitivo skaitļu 1, 2, 4, 5, 7 un 8 kombinācijas. Bet, ja…
- Ja ārsta galvā ir tādas domas kā, piemēram, «cik es varētu no viņa noplēst?», tad par ārstēšanu ar dvēseli nevar būt ne runas, - Veners mani pārtrauca.
- Diemžēl tādas ārstu domas medicīnā, it ipaši Rietumu medicinā, ir visai plaši izplatītas, - es piebildu.
- Ne tikai Rietumu medicinā, - Veners piemetināja.
- Gribu piezimēt, - es turpināju, - ka mūsu izstrādātais bioma- teriāls alloplants, kas izgatavots no cilvēka donoraudiem, stimulē cilvēka audu reģenerāciju (augšanu) ar kaut kādas nezināmas programmas palīdzību, kas ielikta cilvēka fiziskajā ķermeni. Man šķiet, ka šī programma ir ierakstīta submolekulārā līmeni, proti -
smalko enerģiju diapazonā. Arī domās ir ietverta smalkā enerģija. Tāpēc es domāju, ka patiesa ārsta vēlēšanās palīdzēt slimniekam iedarbina šo nezināmo fizisko programmu un alloplanta vietā sāk augt jauni, veseli audi. Tieši tādēļ es nespēju operēt naftas karaļa dēlu pirkšanas un pārdošanas režīmā.
- Es tevi saprotu.
- Gn, visbeidzot, man gribētos apkopot mūsu domas par slimibu ietekmi uz cilvēku domām, - es teicu, piemezdams malku dziestošajam ugunskuram. - Protams, ja uz to raugās globālā mērogā, tad slimības veicina tiru domu un sirsnīga patiesuma rašanos, apkārtējo cilvēku lidzcietibu un ārsta dvēseliskumu. Visa tā pamatā ir Austrumu reliģijas skolās cildinātā divu jēdzienu - ciešanu un līdzcietības - saistība.
Cik grandioza gan ir Domu Pasaule!
Ugunskurā iemestā malka uzliesmoja, metot gaismu uz piekrastes krūmiem. Zālitē čabinājās sīks lietutiņš. Kaut kur klaigāja nakts putns. Zemes dzive, kas vasarā atklājās pilnbriedā pēc ziemas guļas, kūsāja visā savu dzivības formu daudzveidībā.
Klausoties nakts skaņās, es pamazām iedziļinājos pārdomās par citu pasauli, par to pasauli, kura neredzama pastāv ap mums un mūsos, - Domu Pasauli. Visos garajos vakaros pēdējo mēnešu laikā es centos saprast šo pasauli ar šo pašu domu palidzibu. Un, jo vairāk es domāju par divaino viena tipa apstākļu sakritību vienā vienotā veselumā, jo grandiozāka un varenāka man šķita šī pasaule - Domu Pasaule. Mums, cilvēkiem, domāšana ir tikpat dabiska kā dzeršana, staigāšana, runāšana, bērnu dzemdēšana un tamlidzigi. Un tad kādreiz
vakarā, iespieduši galvu spilvenā un mokoties ar bezmiegu, mēs sākam domāt par kaut ko ikdienišķu, aizvainojošu vai priecigu, bet nekad neaizdomājamies, ka mūsu domām, tāpat kā visiem dzīvajiem organismiem, ir divējāda daba, ka tās ietilpst ari pašas savā, mums neparastā pasaulē, kura savukārt mūs ietekmē tik spēcigi, ka mēs to pat nenojaušam. Mēs to nezinām… Diemžēl. Bet senie cilvēki zināja.
Nu jau vairākus gadus, cenšoties analizēt pasauli un an- tropoģenēzi (nav zināms, no kurienes nākusi vēlme to darīt), es arvien vairāk un vairāk sāku apzināties, ka senie cilvēki bija gudrāki un viedāki par mums, jo bija pietiekami attapīgi, lai censtos būt garigi. Vai iespējams panākt, lai kaut kad, nu kaut vai no rītdienas, cilvēks kļūtu garīgāks? CJn kas priekš tam vajadzīgs? Bet jāizdara ir tikai viens ļoti vienkāršs un tai pašā laikā ļoti sarežģīts darbs - jāsāk domāt labas domas, saprotot, ka mēs vienlaicīgi dzīvojam divās pasaulēs - fiziskajā un domu pasaulē. Senie cilvēki to zināja un tā ari darija.
Tieši tādēļ viņu priekšā pavērās jaunas tehnoloģijas, kas balstījās uz Gara Spēku un ar kuru palīdzību izdevās ar domu pārvietot milzīgus akmens bluķus un būvēt no tiem milzīgas celtnes. Tieši tādēļ viņiem pavērās plašs pasaules redzējums, kurā Domu Pasaulei bija viena no galvenajām vietām, tā bija daudzveidīga un reizē vienota, un tā bija radusies no Augstākā Saprāta domu sākotnes. Senie cilvēki turēja cieņā domu pasauli.
Dievs radīja Domu Pasauli kā visu pasauļu un dzīvības formu vienotību, jo tikai ar domas palidzibu var iekļūt citās pasaulēs un iepazīt citas dzivības formas. Visumā domā visi - gan dažāda limeņa dzīvju viļņveida formas, gan planētas, gan cilvēki - un ar savām domām papildina un pilnveido bezgaligo Domu Pasauli.
Tādēļ būtu muļķīgi iedomāties, ka kāda dvēselē radusies nejauka doma tiks paslēpta un paliks pati par sevi. Jā, tā tiks paslēpta no cilvēkiem un nodos sevi varbūt tikai ar nervozu uzacu saraukšanos, bet tā tūliņ nokļūs Domu Pasaulē, kur to izanalizēs, un kaut kad tā noteikti atsauksies nesaprotami no kurienes uzplūdušās ciešanās. Bet, ja tādām nejaukām domām būs masveida raksturs, arī ciešanas būs masveida. Gn, ja nejaukās un ļaunās domas izpiatisies globālā mērogā, sāksies globāla katastrofa - apokalipse.
Sākumā šķiet divaini, ka Dievs ir nolēmis pieļaut pilnigu domu brīvību un domām sekojošos darbus, ka viņš nav sācis vadit mūsu domas, atšķeļot negatīvās un ļaunās. Ja tā būtu, nebūtu soda par grēkiem. Bet Dieva eksperimenta būtība jau ir tieši tāda, ka daļiņa no Dieva ir iekļauta katrā no mums un katram no mums ir dota iespēja un tiesības attīstities, lai pa Domu Pasaules gradācijām virzitos arvien augstāk un augstāk un attaisnotu mūsos ielikto postulātu - cilvēks ir pašattīstošais pirmsākums.
Pa roku sāka rāpot skudra.
«Cik gan maza nozīme šai skudrai ir cilvēka mūžā! Ja es to nospie- dišu, nekas nenotiks, pat sirdsapziņa nemocis,» es domāju.
Paņēmu skudru pirkstos un sāku to pētīt.
«Interesanti, ko šobrīd domā šī skudra? Vai saprot, ka viņai draud briesmas? Varbūt viņa tic…»
Aizmetu skudru tālāk no ugunskura, lai tā savas muļķības dēļ nepielien tam pārāk tuvu. Galvā iešāvās doma:
«Grandiozajai un visaptverošajai Domu Pasaulei mēs droši vien šķietam tādas pašas skudras, un mūsu visdziļākie centieni droši vien atgādina to, ko es tikko domāju par skudru - ka tikai tā savas muļķības dēļ līdz ugunskuram neaizrāpotu. Acīmredzot Domu Pasaule, kas caurauž visas pasaules un kurā mēs dažreiz ceļojam sapņos, līdz zināmam laikam izturas pret mums iecietīgi un miloši. Bet, ja mūsu mazā Zemes pasaulīte (tikpat maza, cik maza priekš mums ir skudra) kļūs par ļaunu domu avotu, tad lielā Domu Pasaule iedarbinās planētu Zemi un piespiedīs to atbrīvoties no domu ļaunumu izstarojošās cilvēces ar apokalipses palidzibu, tāpat kā mēs atbrīvotos no visām uz pasaules esošajām skudrām, ja tās kļūtu par epidēmijas cēloni.
Jau četru apokalipšu garumā cilvēce mācās dzivot ar labām domām sirdi, bet nekādi nevar iemācities. Kaut kāds visuresošs velnišķīgs spēks vedina un kūda cilvēkus uzskatīt sevi par Dieviem, pat ja gūti tikai kādi pavisam niecigi panākumi, un novērsties no īstā Dieva, lai gan tas principā ir muļķīgi. Cilvēki nekā nespēj aptvert, ka eksperimentāla dzīve uz Zemes nav visa pasaule, ka pasaule ir miljardiem reižu lielāka un cilvēce par savu radīšanu pirmām kārtām ir parādā vis- pārkosmiskajai dzivei, kuru visās tās variācijās apvieno Domu Pasaule.
Ja mēs to saprastu! Nu kaut vai dažreiz! Nu kaut vai, pirms sākt plosīties un apvainot savu nemilamo sievu visos grēkos, kādi vien ir uz pasaules! Vai pirms, viltīgi piemieguši acis, sākam apzināti melot, padarot mums priekšā stāvošo cilvēku par stulbu ēzeli. Ari tad būtu labāk. Tad apokalipšu nebūtu. Tad nevajadzētu veidot Sambalu, atlasot Labākos no Labākajiem un nepievēršot nekādu uzmanibu pārējo cilvēku mokām un ciešanām, kuru seja pat nāves priekšā nespēj nomest ļaunuma un niknuma masku. Bet cilvēki nesaprot, ka Domu Pasaule patiesi eksistē un ka tā darbojas. Cilvēki var atzit Domu Pasaules pastāvēšanu, ja viņiem to cenšas iekalt katru dienu (kā es to daru šajā grāmatā), tomēr viņi to nepieņem savā dvēselē. Vismaz tuvākajā nākotnē tas nenotiks, jo kaut kas dziļš (un nesaprotams) tam traucē. Jau četras Cilvēku Rases, ieskaitot diženos lemūriešus, nav spējušas
ar dvēseli pieņemt šo pasauli, kuras dzīvē viņi, būdami tās sastāvdaļa, piedalās katru sekundi. Jau četras reizes dievišķais eksperiments fiziskās zemes dzives radišanā un pašattīstībā ir nokļuvis pilnīgas izgāšanās priekšā, kad pēc apokalipses tikai reklonēšanas ceļā izdevās cilvēci atjaunot. Kāpēc tā? Tāpēc, ka netika saprasts un novērtēts, cik liela nozīme ir dzivošanai harmonijā ar Domu Pasauli.
Tikai pēc ceturtās apokalipses (man tā šķiet) Zemes eksperimentā tika izdarīts jaunievedums - tika uzcelta pasaules piramīdu un senatnes monumentu sistēma, lai iznicinātu ļaunās domas un neļautu tām iekļūt kopigajā Domu Pasaulē - un ieviests barjeras princips SoHm, lai novērstu iespēju Zemes cilvēku prātam iekļūt Domu Pasaulē un izmantot kopigās domas ar savtigu (ļaunu) mērķi.
Šajos apstākļos mēs dzīvojam ari tagad, kad darbojas šie divi jaunievedumi. Mūs it kā izolēja no Domu Pasaules, neļaujot mūsu ļaunajām domām tur nokļūt, bet… arī nedodot iespēju uztvert domas no turienes, tas ir - atņemot iespēju izmantot Domu Pasaules zināšanas.
Redzēs, kas no tā iznāks. Ari uz mums skatās, mūs novēro un domā - kas gan no tā iznāks? Tomēr, ja mēs aptversim Domu Pasaules nozīmīgumu un sekosim savu domu gaitai, cenšoties izvairities no to pavērsiena uz ļauno pusi, pilnigi iespējams, ka kaut kas ari izdosies un kārtējās piektās apokalipses nebūs.
Jā, mēs esam izolēti no kopigās, vispārējās Domu Pasaules. Bet ne pavisam, tikai daļēji. Tik un tā mūsu domas nokļūst līdz visaptverošajai Domu Pasaulei. Gn, ja mūsu domas galvenokārt būs negatīvas, tad agrāk vai vēlāk mūsu mazā zemes pasaulīte tur augšā liksies slikta un nejauka, nekam nederīga, un nebūs pastāvēšanas vērta. Bet jau tagad mēs maksājam par savām ļaunajām domām - maksājam ar dzīves ilguma samazināšanos.
Pārtraucu domāt un paskatījos uz Veneru. Viņš gulēja, neērti sagriezies, un nepievērsa nekādu uzmanību sīkajam lietutiņam. Piecēlos un klusiņām, lai viņu nepamodinātu, apsedzu ar telteni.
Šis fiziski spēcīgais cilvēks, ar kuru mēs jau kuro gadu dalām telti, kad ejam pārgājienos, ekspedicijās vai dodamies zvejot un medit, kaut kādā veidā ir spējis nezaudēt bērnišķīgu tiešumu. Esot viņam blakus, man vienmēr ir viegli domāt, jo jūtos romantiski un jūtu, ka mani pilnībā saprot. Žēl, ka šogad Veners nevarēja doties ekspedīcijā, - kļuvis par kādas slimnīcas galveno ārstu, viņš bija spiests pabeigt tās reorganizāciju.
Turpinādams prātot, centos atcerēties visu, ko zināju par iepriekšējo civilizāciju cilvēku dzīves ilgumu. Visi fakti, kurus atcerējos (seno tibetiešu reliģiju un citi dati), vēstīja par to, ka senie cilvēki dzīvojuši daudz ilgāk par mums. Vēl vairāk - bērnības laiks viņiem bija īsāks un netika noslogots ar mācībām skolās un augstskolās. Zināšanas no
visaptverošās Domu Pasaules nāca it kā pašas no sevis, jo nedarbojās SoHm barjera un cilvēks pa tiešo bija pieslēgts Visuma zināšanu krātuvēm un uztvēra tās atkaribā no savām spējām. Viņi bija veseli, jo ārstējās ar savu iekšējo enerģiju. Dzive bija skaista. Un tomēr katras iepriekšējās Cilvēku Rases civilizāciju dzilēs agrāk vai vēlāk radās un izplatījās Grēks - cilvēki no kopigās Domu Pasaules iegūtās zināšanas sāka izmantot ļaunuma un sevis slavināšanas vārdā. Tā notika ar Pirmās Rases eņģeļveidigajiem cilvēkiem, tā notika ar Otrās Rases rēgveidigajiem cilvēkiem, tas pats notika ar atlantiem (Ceturtā Rase), un pat diženie lemūrieši (Trešā Rase) nespēja pārvarēt kārdinājumu uzskatīt sevi par Dieviem. Atmaksa bija vienāda - apokalipse, Zemei pagriežoties par 6666 kilometriem. Bet iepriekšējās Cilvēku Rases taču bija laimīgākas par mums, jo kopš dzimšanas bija pieslēgtas Visuma Zināšanām un Domu Pasaulei, un tām bija dota ilga, slimību netraucēta dzīve.
Bet tagad, kad mēs dzīvojam izolēti no Domu Pasaules, mēs tā vai citādi esam vientuļi. Mūsu bērniem no ābeces jāmācās burti un visi skaistie bērnības gadi jānosēž skolas solā. Ari jaunibā mēs mācāmies un mācāmies. Pēc tam mēs kļūstam par jaunajiem speciālistiem un šajā lomā pavadām daudzus gadus. (Jn tikai tā ap četrdesmit sākam justies spēku (zināšanu) plaukumā, bet… ļoti ātri paskrien vēl divdesmit gadi, un sešdesmit gadu vecumā mūs jau aizsūta pensijā, liekot saprast, ka dzive tuvojas galam, bet nosaucot to par pelnītu atpūtu. Kādēļ cilvēka dzīves produktīvais laiks ir tik īss? Kāpēc tik gara ir «zubrīšanās» pilnā bērnība un jaunība? Kāpēc mūsu jau tā iso dzivi sarežģī daudzas slimības?
Ja atbildēt uz šiem jautājumiem liktu Šambalai, atbilde droši vien būtu īsa un nomācoša:
«Jūs, Piektās Rases cilvēki, ne pie kā neesat vainīgi. Vainīgi ir iepriekšējo civilizāciju cilvēki. Zeme vairs nevar «ārstēt» cilvēci ar apokalipsēm. Mēs bijām spiesti jūs izolēt. Toties jūs ilgāk esat Tajā Pasaulē un tur attirāties no ļaunajiem dvēseles sārņiem. Toties jums ir garāka bērnība, jums ir iespēja ilgāk būt ar bērna tīro dvēseli un baudīt romantiku. Lai gap jums nav iespēju ārstēt savas slimibas ar savu iekšējo enerģiju, toties slimības laikā jums ir iespēja būt tiešām patiesiem, vēršoties pie Dieva, un izjust istu Līdzcietību, redzot cilvēku ciešanas, un vērot savu draugu patiesi tirās dvēseles. Bet jūsu ļaunās domas, no kurām jūs diemžēl netiekat vaļā, neitralizē piramidas un senatnes monumenti, tās nešaudās pa visu Zemi un Visumu, graujot un postot. Toties jums nebūs jāpiedzīvo apokalipse. Paaugstiniet savu garīgumu - un varbūt pie jums atgriezīsies laimīga vienotība ar visu pasaules telpu. Saprotiet, ka viss, ko mēs ar jums izdarijām, tikai pirmajā mirklī liekas ļauns darbs. Gluži pretēji, tas ir cēlsirdīgs un virzits uz cilvēka kā Dieva radības saglabāšanu.»
Visu to saprotot, man pēkšņi kļuva žēl mūsu, Piektās Cilvēku Rases, ka tieši tā (tas ir-mēs) ir nokļuvusi šādā Šambalas eksperimentā, kur cilvēces vientulība un ciešanas ir kārtējās apokalipses
novēršanas garantija. Es, protams, sapratu, ka nekad nav tā, ka labi ir viss, bet skaidri izjutu, cik daudz laimīgāki par mums bija, piemēram, atlanti vai lemū- rieši. Gn… viņu dēļ… Bet mēs?! Ilgais atdzimšanas periods pēc Pasaules Plūdiem no ūdens brīvajos kontinentos, kļūšana par mežoņiem, primitīvs dzīves līmenis, nepārtrauktie kari cilšu starpā… un, pats galvenais, totāla vientulība, kas caurvij katru lūgšanu un atspoguļojas katrā acu skatienā, kas virzits augšup, uz Dievu, jo cilvēkam kā Dieva radībai vienmēr ir grūti iztikt bez Tā, kas viņu ir radijis, tāpat kā bērnam ir grūti bez mātes.
Bet citādāk acīmredzot nevarēja. Iztēlojieties cilvēku spēku briedumā. Šajā produktīvajā dzīves posmā, kas ilgst tikai 20-30 gadus, cilvēks nodrošina progresu, uz kura turas ilgais vecums, jauniba un bērnibā. Bet ja cilvēka domas ir ļaunas? Pa šiem 20-30 gadiem viņš izraisīs tādu regresu, ka mums vēl ilgi nāksies «kulties», tikai lai atjaunotu zaudēto vien. Ja ņemam vērā, ka graut ir tūkstošiem reižu vieglāk nekā celt, tad var iedomāties, cik daudz posta ļauns cilvēks nestu, ja viņa dzives ilgums būtu 100 vai 1000 gadu. Tāpēc ir pareizi, ka Šambala ir samazinājusi cilvēku dzīves ilgumu. Pie tā ir vainīgi tikai viņi - ļaunie cilvēki! Viņu, šo ļauno cilvēku dēļ mēs dzīvojam tik maz. Mūsu galvenie ienaidnieki ir ļaunas domas un ļauni cilvēki!
Domājot par šo tēmu, es principā sapratu, ka dzives ilguma samazināšanai ir nevis kosmiska, bet gan Zemes izcelsme. Sambala ir kaut ko radījusi, kaut ko izveidojusi - kaut ko tādu, kas maina laika tecējumu uz Zemes mītošajos bioloģiskajos objektos. Kas tas varētu būt? Ar kaut kādu septito prātu es jutu, ka tas ir saistīts ar piramidu un seno monumentu celtniecību, bet to, kā konkrēti piramidas varēja samazināt dzīves ilgumu, es nezināju. Protams, ka man radās milzum daudz domu šajā sakarā, bet neviena no tām nebija nekas vairāk kā cilvēka fantāzijas auglis. Nebija faktu, pilnīgi nekādu faktu, uz kuriem balstīties. Te bija jābūt vismaz kādam pieņēmumam vai hipotēzei, kas ekspedīcijā kļūtu par zinātniskās analīzes ceļa zvaigzni, noraidot vai apstiprinot redzēto.
Piecēlos, sabikstīju ugunskuru un, paskatījies uz gulošo Veneru, turpināju pārdomas. Maksimāli sasprindzināju savu prātu un centos izrai- sit kaut ko lidzigu «prāta vētrai». Pamazām no zemapziņas apziņā sāka plūst atsevišķi nesaistīti fakti un liecības, kas nekādi negribēja veidot saskaņotu sistēmu. (Jn pēkšņi no kāda apziņas stūrīša izpeldēja doma par Kozireva spoguļiem - tā paša Nikolaja Alek- sandroviča Kozireva, kas pirmais iedomājās, ka laiks ir enerģija un tāpat kā jebkura cita enerģija var koncentrēties (laika saspiešana) un sadalities (laika pagarināšana). Pēc tam viņš izveidoja ieliektas plaknes (Kozireva spoguļus), kas spēja reāli saspiest laiku.
«Bet varbūt Šambala tur, Dievu Pilsētā, izveidoja milzigus spoguļus, kas saspiež laiku un saisina bioloģisko objektu dzivi uz Zemes, to skaitā ari cilvēku dzīvi?» es toreiz nodomāju. «Varbūt mēs drīz tos redzēsim!»
Mani tūliņ pārņēma šaubas, sāka jaukt šo domu, un galu galā es pats sev pateicu:
- Muldašov, varbūt tev viss šitas sāk rādities?
Sakoncentrējos un tomēr centos attīstīt šo domu, bet nekas neiznāca.
Tomēr prātā skaidri ieķērās, ka tur, Tibetā, jāpievērš uzmanība ieliektām akmens konstrukcijām, kurās (pēc Kozireva) laiks saspiežas. Man likās, ka šis saspiestais laiks, iespējams, kaut kādā veidā izplatās pa visu planētu, iedarbojas uz bioloģiskajiem objektiem un saīsina cilvēku un citu dzivo būtņu dzīves ilgumu.
Driz vien galvā iestājās pilnigs sajukums. Bet doma par saspiesto laiku skaidri palika atmiņā.
Tobrid es nezināju, ka driz vien Dievu Pilsētā, tālajā Tibetā, es patiešām ieraudzīšu prātam neaptverami lielas akmens konstrukcijas, kas lidzinās Kozireva spoguļiem, ka pēdējie brīdinājumi, kurus mums izteica Dievu Pilsētas lomu zinošie lamas, attieksies tieši uz nāvi no neticami straujas novecošanas, kas gaida ceļinieku blakus šim konstrukcijām, ka uz turpat blakus esošo Nāves Ieleju dodas mirt jogi, dažās dienās pārvēršoties vecumvecos sirmgalvjos un bez sāpēm aizejot citā pasaulē. Turpat, Dievu Pilsētā, es sapratišu, ka mūsu cilvēciskās dzives ilguma saīsināšana ir panākta vienlaikus ar… jauna cilvēka radišanu uz Zemes un ka milzigais Dievu Pilsētas komplekss pirmām kārtām ir Zemes dzivibas matrica, kura katru dienu pulsē ikvienā no mums. Un… jaunajā cilvēkā.
Piemetu ugunskuram malku un pamodināju Veneru.
- Nu gan man bija domas! Pats neticu, - bērnišķīgi naivi paziņoju.
Kad par savām pārdomām biju pastāstījis Venerām, viņš sāka šaubities:
- Es domāju, ja jau Augstākajam Saprātam bija pa spēkam uzbūvēt SoHm barjeru, lai mūsu cilvēciskais saprāts neiekļūtu visaptverošajā Domu Pasaulē, tas varētu izveidot ari izvēles sistēmu ciņai ar ļaunajiem cilvēkiem, piemēram, uzsūtot tiem slimības. Tad cilvēki no ļaunām domām baidītos. Kāpēc tā nav?
Padomāju un atbildēju:
-Manuprāt, tādas izvēles sistēmas izveidošana, lai cīnitos ar cilvēku ļaunajām domām, nav iespējama, jo katrs cilvēks kādā savas dzives posmā var kļūt par ļaunu domu avotu, bet pēc tam
visu turpmāko dzīvi nodzīvot kā vislabsirdīgākā būtne. Tātad iznāk, ka katrs cilvēks ir jāvēro visā dzives garumā, lai dotu viņam iespēju to saprast un laboties. Bet, ja par katru ļauno domu cilvēks tiks iznicināts… tas būs zal- dātisks variants, nepaliks vietas personibas progresam un pašattistībai. Tad cilvēks pārvērtīsies par labsirdīgu robotu. Nevar aizmirst ari, ka bez cilvēka Dievs ir radījis ari dzīvnieku pasauli, kurā ir plēsoņas, kas savus upurus nogalina. Ari cilvēks, lai nodrošinātu sevi ar pārtiku, ir spiests nogalināt augus un dzīvniekus. Lūk, mēs šodien ķērām zivis…
- Jā, droši vien tev ir taisniba.
- Tomēr man šķiet, ka cilvēku ļaunās domas ir viens no galvenajiem slimību iemesliem, no kurām mums nākas ciest, - es piebildu.
- Kāpēc?
- Sākšu nedaudz aplinkus. Kad es Novosibirskas akadēmiskajā pilsētiņā tikos ar akadēmiķi Vlailu Petroviču Kozirevu, viņš stāstija, ka pastāv tā saucamās informsomas. Kas tās tādas? Tie ir informācijas sablīvējumi, to daba zinātnei nav zināma, tās var pārraidities telpā. Jau 60. - 80. gados V. P. Kaznačeva skola atklāja tā saucamo «citopātisko spoguļa efektu». Zinātnieki divos hermētiskos traukos ievietoja vienādas šūnu grupas un pēc tam vienu no tām inficēja ar virusu. Kad pirmā šūnu grupa saslima, ari šūnas otrā traukā saslima, it kā būtu «inficējušās ar vīrusu». Ar ko «inficējās» otrā šūnu grupa? Ne jau ar vīrusu, jo kontakta tur nebija. Tā «inficējās» ar informāciju, kas nāca no slimo šūnu grupas.
- No tā var secināt, ka slims cilvēks var «inficēt» veselo ar slimības informāciju, kas plūst no viņa, - satrūkās Veners.
- Pagaidi. Ļauj pastāstīt vēl dažus piemērus. Maskavas zinātnieks, akadēmiķis Genādijs Kipors iedarbojās uz visvienkāršākajiem vienšūnas organismiem, kurus latīņu valodā sauc Paramecium caudatum, ar Akimova torsionu ģeneratoru, kas izstaro smalko enerģiju. Šajos dzīvajos organismos radās bojājumi. Bet visinteresantākais bija tas, ka tādi paši bojājumi radās tādos pašos dzīvajos organismos, kas atradās otrā Maskavas malā. Pie tam radās zibenīgi. Iznāca tā, ka informācija par bojājumiem momentā tika pārraidita sugas brāļiem un tie arī saslima. Akadēmiķis teica, ka pēc tam viņš patiesi noticējis Dieva esamībai.
- Pārsteidzoši.
- Mani draugi Maskavas zinātnieki Pjotrs Garjajevs un Georgijs Tertišnijs atklāja, ka informācija par cilvēka spermas bojājumiem, iedarbojoties uz to ar speciālu aparātu, pārraidās teleportācijas ceļā. Šis fakts izpaudās tādējādi, ka spermas īpašniekam un visiem viņa ģenētiskajiem radiniekiem Krievijas un Gkrainas teritorijā temperatūra paaugstinājās lidz 41 °C.
- Iznāk, ka seksuālās perversitātes…
- Ko nu seksuālās perversitātes! Vispār uz smalko enerģiju balstita tehnoloģija drīz vien var sasniegt tādu līmeni, ka iegūs bistama ieroča raksturu. Ja, piemēram, vajag kādu nogalināt, var pie tā cilvēka aizsūtīt prostitūtu, kura «dabūs» viņa spermu. (Jz šo spermu var iedarboties ar smalko enerģiju. Ar to būs pietiekami, lai cilvēks (spermas ipašnieks) stipri saslimtu un nomirtu. Pilnīgi iespējams, ka bojā aizies arī visi viņa ģenētiskie radinieki. (Jn pats briesmīgākais irtas, ka šo slepkavniecisko darbu var paveikt jebkurā zemeslodes vietā, jo smalkajai enerģijai, kas šo informāciju pārnes, attālums neeksistē. Var rikoties ari vienkāršāk - sasveicinoties ar šo cilvēku, kaut vai ar nagu noskrāpēt dažas šūnas un izdarit ar tām to pašu, ko ar spermu. Tādēļ smalko enerģiju tehnoloģijas izmantošana ir ļoti bīstama. Ļoti! Cilvēkiem ir pārāk daudz ļaunu domu. Pārāk daudz! Nedod Dievs, ja progress aizvirzīsies šajā zinātnes virzienā!
- Droši vien vajag aizliegt tādus pētijumus.
- Tas nav iespējams. Pētīs pa kluso slepenpolicijas aizsegā. Pamēģiniet Irākai ko aizliegt!
- Bet ko tad lai dara? - negaidīti pajautāja Veners.
- Varu tev atbildēt, - es teicu, - bet ļauj man pastāstīt tev vēl par dažiem faktiem. Divi akadēmiķa V. P. Kaznačeva skolas zinātnieki (L. P. Mihailova un J. N. Čeredņičenko) pētija ekstrasensu ietekmi uz cilvēka nieres šūnu kultūru. Starp citu, šūnu kultūras pētījumi dod ļoti ticamus rezultātus, jo savairojušās šūnas var saskaitīt. Noskaidrojās, ka pozitīvie ekstrasensi (labās fejas un citi) veicina šūnu vairošanos, bet negatīvie ekstrasensi (enerģētiskie vampīri un viņiem līdzīgie) apstādina šūnu reģenerāciju un izsauc pat šūnu bojāeju.
- Vai šie dati ir ticami?
- It kā jā. Publicēti cienījamā žurnālā. Abiem zinātniekiem ir laba nopietnu pētnieku reputācija.
- Ja ticam, - Veners noteica, - tad var saprast, kāpēc mēs nespējam panest dažu cilvēku sabiedrību. Tātad viņi rada ne vien organisma enerģiju disbalansu, bet veicina šūnu bojāeju, tas ir - viena šūna pēc otras nogalina tavu organismu. Man bija draugs, kura sieva… Tādu piemēru ir daudz. Interesanti, kāds ir šis negativās enerģētiskās iedarbības mehānisms?
- Grūti pateikt, - sāku domāt. - Tas meklējams neizzinātā
sfērā. Tomēr es domāju, ka no tā saucamajiem enerģētiskajiem vampīriem nāk ļaunas domas, viņi tās ne tikai izstaro, bet savāc «kaujasspējigos sablīvējumos» - informsomās, un kontaktā ar tām veselās cilvēka šūnas sāk slimot un iet bojā. Bet es gribētu pastāstīt vēl vienu piemēru.
- Kādu?
- Drunvalo Melhisedeks grāmatā «Senais dzivības zieda noslēpums» apraksta tā saucamo «simtā pērtiķa koncepciju». Tās būtība ir šāda. Kosimas salā, Japānā, dzivoja pērtiķu kolonija. Zinātnieki deva tiem saldos kartupeļus (batātes), tos vienkārši nosviežot smiltis. Pērtiķiem patika batātes, bet nepatika smiltis un netīrumi. Tad pērtiķis, vārdā Imo, aptvēra, ka šo problēmu var atrisināt, batāti nomazgājot. Viņš šo triku iemācija otram pērtiķim. Driz vien jau daudzi pērtiķi mazgāja batātes. Pēc tam pēkšņi, kad pērtiķu skaits,
kas to darīja, Kosimas salā sasniedza kritisko lielumu (kuru zinātnieki nosacīti apzimēja ar 100), visi šis salas pērtiķi sāka mazgāt batātes bez jebkādas ierādišanas. Bet pats interesantākais bija tas, ka tai pašā laikā ari pērtiķi uz citām salām sāka mazgāt batātes.
- Interesanti! - Veners pakasīja pakausi.
- Bez tam, - es turpināju, - Drunvalo Melhisedeks min analoģiju ar cilvēkiem, piezimējot, ka, gadijumā, ja vienā planētas vietā kāds izgudro kaut ko sarežģītu un svarīgu, Zemes otrā pusē kāds cits izgudro to pašu, izmantojot tos pašus principus un mērķus. Katrs izgudrotājs parasti saka: «Tu man to esi nozadzis.» Bet ir kaut kas tāds, kas mūs apvieno.
- Un kas tad ir šis Kaut kas? Domu Pasaule?
- Jā, Domu Pasaule. Tieši tur, mūsu planētas Domu Pasaulē, katra doma momentā tiek pārraidita, un ir vienalga, vai tā ir baktērijas, šūnas (tās ari domā!), pērtiķa vai cilvēka doma. Mēs dzīvojam neredzamajā Domu Pasaulē, nepārtraukti jūtam tās mutuļošanu un priecājamies par labajām domām vai atkaujamies no sliktajām…
- Pagaidi, - Veners mani pārtrauca, - tu gribēji atbildēt uz manu jautājumu, bet neatbildēji, sākot stāstit piemērus.
- Kādu jautājumu?
- Saskaņā ar piemēriem, par kuriem tu stāstīji, rodas priekšstats, ka «inficēties» ar slimības informāciju var no jebkura cilvēka. Jo slims cilvēks, kā tu teici, ir informsomu - patoloģiskas informācijas sablivējumu - avots, un tie var pārraidīt viņa slimību. Vai tiešām cilvēks ir tik neaizsargāts?
- Domāju, ka ne, - es iebildu. - Augstākajam Saprātam bija jāizveido individuāla aizsardzība no svešas informācijas ietekmes, pretējā gadījumā cilvēks nevarētu izdzīvot. Pie tam šis mehānisms, man šķiet, ir ļoti sens, un tā saknes stiepjas Tās Pasaules viļņveida dzivibas formu neierobežotajā pagātnē. Tāpēc aizsargmehānismam, kas cilvēku sargā no svešas informācijas, ir jābūt visai pilnigam, tam jāietver sevī pats labākais no milzīgā dabas evolucionārā darba, radot nemiesisko cilvēku, tas ir - Garu. Zemes dzives variantā tāds aizsargmehānisms acīmredzot ir saglabājies. Tas droši vien ir lokalizēts cilvēka Garā un Dvēselē un netieši ietver smadzeņu balto vielu, kas atbild par zemapziņu. Katru minūti, katru sekundi un katru mirkli mēs zibenīgi caur šo aizsargapvalku izsijājam milzīgu daudzumu svešas informācijas, nekļūdīgi nosakot slimību rosinošo vai citu kaitīgo informāciju, un atsijājam to. Informatīvi ļoti spēcīgais aizsargapvalks spēj tikt galā ar šo darbu, nenoslogojot mūsu apziņu un tikai dažreiz dodot intuitīvus signālus patikamu vai nepatīkamu sajūtu veidā.
- Bet kā tad lai izskaidro to zibenīgo svešas informācijas iedarbibas efektu, par kuru tu stāstīji savos piemēros? Nu kaut vai par spermu? - Veners bija nesaprašanā.
- Acīmredzot aizsargapvalkā ir ievadīti speciāli šifri, kuros pēc principa «slēdzenes atslēga» ir iekodēts milzīgs informācijas daudzums par domām, kas ap mums virmo uz planētas Zemes. Tāpēc…
- Brinums, - Veners mani pārtrauca, - ka ir cilvēki, kas netic Dievam. Tas, par ko mēs tagad runājam, ir milzīga informatīva darba rezultāts, to varēja radīt tikai visaugstāk attīstīts prāts, daudz varenāks par mūsējo.
- Dzīve pirmām kārtām ir koordinēts informācijas darbs, - es piemetināju.
- Bet kāda sveša informācija var caursist aizsargapvalku?
- Domāju, ka to var caursist pēkšņa, negaidīta sveša informācija, kas aizsargapvalkā nav iekodēta. Droši vien Augstākajam Saprātam nebija iespējams paredzēt visus svešas informācijas ietekmes variantus. Piemēram, grūti iedomāties, ka mūsu aizsargapvalkos jau kopš senseniem laikiem ir kods pret informāciju, kas nāk no paša spermas, ja uz to iedarbojas ar smalkās enerģijas aparatūru. Tāpēc šī informācija ari varēja pārvarēt barjeru. Grūti iedomāties, ka primitīva organisma Paramecium caudatum aizsargapvalkā būtu kods pret iedarbību ar Akimova aparātu. Iedarbojas aizsargapvalkam negaidits efekts. Bet… - es sāku prātot.
-Ko?
- Cilvēka un citu dzīvo organismu aizsargapval- ka informācijas sistēmai jābūt tādai, kas spēj paš- kodēties, tas ir - tai jāspēj «aizlāpīt caurumus», ja «caursitošās» svešās informācijas ietekme atkārtojas.
- No tā var secināt, ka iespējama pašizdziedinā- šanās. Vai tā?
- Mēs pat iedomāties nevaram, cik daudz reižu esam paši izdziedējušies no slimibām. Ļoti daudz reižu. (Jn paši to nemaz nemanām. Mūsu zemapziņa, kuras limeni notiek šis process, pat netraucē mūsu apziņu - tā mierīgi dara savu darbu, sargājot mūs no svešās informācijas vai «lāpot caurumus» aizsargapvalkā. Mūsu dievišķā zemapziņa atbrivo mūsu apziņu radošam darbam, lai cilvēks mierīgi un plānveidīgi varētu dzīvot pēc principa «realizējies pats», neraizējoties par nepārtrauktu cīņu ar svešu informāciju. Tomēr… cik mēs tomēr slikti aptveram šīs dievišķās dāvanas
lomu un nesekojam principam «realizējies pats», ļaujot sev parazitēt kādam uz kakla, slinkot, ar pārmetumu skatities uz šefu, prasot atlidzibu par vismazāko sasniegumu, un tā tālāk.
- Taisniba gan.
- Manuprāt, ārstiem un medmāsām, kas
biežāk nekā citi nonāk kontaktā ar slimibu izraisošu informāciju, strādājot ar slimiem cilvēkiem, ir labāk trenēts aizsargap- valks, kas spēj efektīvāk «aizlāpīt caurumus». Pretējā gadījumā ārsti un medmāsas slimotu daudz biežāk.
- Kā tu domā, vai starp inficēšanos un svešo informāciju ir kaut kas kopigs? - Veners uzdeva viltīgu jautājumu.
- Manuprāt, manuprāt… - es apjuku.* - Kaut kam kopīgam ir
jābūt, tāpēc, ka… Jā, starp citu! Atceries piemēru, ko minēju. Mu to par divām šūnu grupām hermētiskos traukos V. P. Kaznačejeva eksperimentā. Vienu šūnu grupu taču inficēja ar vīrusu, bet informācija (bez vīrusa) tika pārraidīta otrai šūnu grupai, inficējot to ar tādu pašu virusa izraisītu slimību.
No tā izriet, ka pašai baktērijai vai virusam ir otršķirīga, ne tik svariga loma, tas ir tikai ļauni kaitigās informācijas materiālais apvalks, bet inficēšanās notiek pirmām kārtām ar informāciju, kas lokalizēta šūnas smalkajā enerģijā. Tomēr patoloģiskās informācijas materiālajam apvalkam ari ir sava loma, tas palīdz pārvarēt pret svešo informāciju radito aizsargapvalku.
- Pasaki, ko tu domā, runājot par baktērijas vai vīrusa ļauni kaitigās informācijas jēdzienu, kas lokalizējas to smalkajā enerģijā? - Veners atkal uzdeva grūtu jautājumu.
-To ir ļoti grūti izskaidrot un izteloties… — es apjucis atbildēju. - Visa vīrusa vai baktērijas smalkajā enerģijā ietvertā informācija nevar būt ļauni kaitīga, jo tās lielākā daļa droši vien nodrošina vairošanās, barošanās, šūnu elpošanas un citus procesus. Tikai daļa informācijas var būt kaitīga. Kāda daļa? Nu tā… Pagaidi! Vener! Tev uz teltenes uzkrita dzirkstele. Tu svilsti!
Veners sasita plaukstas un, aplaizījis pirkstu, samērcēja izdegušo caurumu.
- Nekas, teltene ir veca. Starp citu, ir sacēlies vējš, un paliek aukstāks. Uzsildīsim tēju!
- Labi. - Es piecēlos un uzkāru katliņu tuvāk liesmai.
Tēja uzkarsa, un es salēju to krūzēs.
- Cukuru nemeklēšu, tumšs, un es nezinu, kur tas ir.
- Labi jau, labi, - atbildēja Veners. - Starp citu, ko tu stāstiji par to baktēriju vai vīrusu informācijas daļu, kas ir kaitīga?
- Kaitīgā informācija ir baktērijas vai vīrusa domas, - es pārliecināti atbildēju.
- Tu gribi teikt, ka var inficēties ar domu? - Venera balsi ieskanējās skepse.
- Pirmām kārtām, nevajag domāt, ka doma ir tikai smadzeņu ražojums. Skudra, starp citu, ir visai saprātīga, lai gan par īstām smadzenēm tur nav ne runas. Šajā pasaulē domā viss dzīvais, vienalga, vai tā ir kāda vabole, šūna, baktērija vai… ūdens. Molekulāro
biologu eksperimenti ir pierādījuši, ka, gadījumā, ja no cilvēka organisma šūnu miljarda kaut kas notiek ar vienu vienīgu šūnu, to momentā uzzina katra organisma šūna (to sauc par šūnu nelokālis- mu). Tiklīdz šajā «šūnu domu» pasaulē ienāk sveša informācija, kas iztraucē «šūnu valstibas» domu līdzsvaru, visas šūnas sāk satraukties, «saucot paligā», un… rodas slimiba. Mūsu miermīligajām šūnām baktērijas vai vīrusa raidītas svešās domas iekļūšana atgādina maniakāla slepkavas parādīšanos pilsētā. Bet ikvienas slimibas būtība galvenokārt sastāv no domu koordinācijas izjaukšanas starp organisma šūnām.
- Gn ko tu domā par AIDS? Vai to iespējams izārstēt?
- Domāju, ka drīz var sākties cilvēka pašizdziedināšanās no AIDS - «lāpot caurumus» cilvēka aizsargapvalkā. Gn ne jau mēs, cilvēki, izdomāsim, kā ārstēt šo briesmigo slimibu, to izdaris Dievs. Bet, lai Dievs paglābtu mūs no AIDS, mums jāizpilda viens noteikums.
- Kāds?
- Mums jāiemācās domāt labas domas.
- Kāpēc?
-Man šķiet, ka tas ir saistīts ar informsomām, kurām… m-m-
m… ir kāds sakars… ar piramīdām… un Dievu Pilsētu.
- ???
- Akadēmiķis V. P. Kaznačejevs man stāstīja, ka ar informsomām (vai L-šūnām) saprot bezmiesiskus informācijas sablīvējumus, kas spēj pārnest slimību no attāluma. Neviens no zinātniekiem informsomas nav redzējis, bet to eksistēšana ir pierādīta netiešā ceļā. Izejot no tā, ko es stāstīju par aizsargapvalku svešas informācijas iekļūšanai, informsomas var nosaukt par «kaujasspējīgiem informācijas sablīvējumiem», kas spēj caursist šo aizsargapvalku. Protams, šis aizsargapvalks pats spēj «aizlāpīt caurumus». Bet, ja informācija bezgaligi caursitis un caur- sitīs aizsargapvalku, tā resursi var izsīkt, un tad arī rodas slimība. Daudz kas ir atkarīgs no informācijas daudzuma un intensitātes.
- Gn kā tu pats saproti informsomu dabu? Ar ko tā atšķiras no kaitīgas svešās informācijas? No kā atkarīgs to daudzums? - Veners uzdeva veselu jautājumu sēriju.
- Neko nevaru pierādīt, bet man šķiet, ka informsomas ir ļauno domu sablīvējumi (vai koncentrēta negativā enerģija). Paskatīsimies uz mūsu dzīvi salīdzinājumā ar kosmisko dzīvības formu. Zemes dzīvei ir divas īpatnības: SoHm barjera, kas neļauj cilvēka prātam brivi kontaktēties ar vispārējo Domu Pasauli, un pasaules piramīdu un senatnes monumentu sistēma, kas iznīcina cilvēku ļaunās domas, lai tās neiekļūtu vispārējā Domu Pasaulē. Bez tam es domāju, ka cilvēku ļaunās domas, kad tām nav iespēju momentā izklīst vispārējā Domu Pasaulē, jo pasaules piramidu un senatnes monumentu sistēma tās aiztur, nevar tikt iznīcinātas uzreiz, tās diezgan ilgi maldās pa trijstūriem starp piramīdām un senatnes monumentiem. Tāpēc uz Zemes ir hroniska ļauno domu pārprodukcija.
- Bet tas taču nav taisnīgi - ar piramīdu un seno monumentu celtniecibu izveidot uz Zemes ļauno domu koncentrātu! - iesaucās Veners.
- Tāda ir maksa par vēl lielāka ļaunuma - apokalipses novēršanu. Vispārējo Domu Pasauli nedrīkst piesārņot ar ļaunām domām, kuras no Zemes cilvēkiem nāk pārāk lielā skaitā. Labāk lai Zemes cilvēki «paši tās izstrebj», lai kļūst labāki.
- Cln informsomas?
- Koncentrētas ļaunas domas, kurām nav iespēju aizplūst kosmosā, sablīvējas «informāciju kamolos» - informsomās, kas cilvēkiem rada slimības. Bet cilvēki šīs slimības ir pelnījuši, jo paši ir to ļauno domu avots, kas pārvēršas informsomās.
-Tātad cilvēki paši ir vainigi…
- Jā. Šambala, radidama pasaules piramidu un senatnes monumentu sistēmu, protams, to visu zināja. Bet tā tas bija iecerēts.
-M… jā…
- Toties mums ir skaidra paralēle - jo mazāk ļaunu domu no mums nāks, jo veselāki mēs būsim. Mēs paši netieši radām slimibas izraisošās informsomas.
- Bet baktērijas un virusi? Tie ari ir saistīti ar informsomām?
- Bez šaubām. Informsomas - «kaujasspējīgi ļauno domu kamoli» droši vien mums kaut kādā nesaprotamā veidā rosina baktērijas vai virusus uzbrukt cilvēka organismam. Tāpēc ari infekcijas slimību epidēmijas rodas nevis no parastas higiēnas neievērošanas, bet ir mūsu psiholoģijas sastāvdaļa, virzot to uz ļauno pusi. Es, protams, to visu nevaru pierādīt, bet es jūtu, ka tā ir. Ezoteriskās zināšanas, kas nāk no zemapziņas un čukst ausi pilnigi konkrētas lietas, nevar noraidit, kā to dara daži akadēmiķi, tās jāiekļauj zinātnisko pētijumu loģikas sistēmā.
- Tātad pie visa ir vainigi ļauni cilvēki.
- Jā, pie daudz kā.
- Tu domā, ka ļaunie cilvēki slimo biežāk nekā labie?
- Domāju, jā, un daudz biežāk. Tie zinātnieki, kas pēta telepāti- ju, runā par smalkās enerģijas kanāliem, pa kuriem domu enerģija izplatās sevišķi viegli. Šajā sakaribā var pieņemt, ka ļaunās domas, kas nāk no cilvēka, periodiski sablīvējas kaitīgos kamolos - informsomās - un atstarojas no kāda cilvēka aizsargapvalka, tieši pa smalkās enerģijas kanālu var ļoti viegli atgriezties pie «ļauno domu saimnieka», bet… jau slimibas veidā. Tas nozimē, ka cilvēks, kas ir naidpilns un nikns uz kādu, pats sevi «inficē» ar slimibu, kuru pats ir radijis. Bet šie naidpilnie cilvēki uzņemas ari grēku, jo «inficē» citus cilvēkus ar sava ļaunuma raditajām inform- somām. Par šo grēku viņiem būs jāatbild Tajā Pasaulē. Ko viņi «inficē»? Pirmām kārtām vājas gribas (un ļoti bieži labsirdīgus) cilvēkus, kuriem nav spēka un iespēju pretoties svešas slimibu izraisošas informācijas iekļūšanai dvēselē un organismā.
- Kādas slimibas, tavuprāt, visbiežāk rodas no Ļaunuma radītajām informsomām?
Satana kalpi
- Man šķiet, ka vispirms tas ir alkoholisms un narkomānija, kas jau kļuvusi par cilvēces lāstu. Kāda ir šo slimību būtība? Ja runājam ezoteriskā valodā (un neiedziļināmies aknu alkohola dehidrogenāzes fermenta aktivitātē, kurai, dabiski, ir otršķirīgs raksturs), tad alkoholismu un narkomāniju var iztēloties kā sātaniskā pirmsākuma iemiesošanos dvēselē, kas padara cilvēku par savas kaislibas vergu un kas, tēlaini izsakoties, barojas ar enerģiju, kas rodas no cilvēka žēluma pašam pret sevi un apkārtējo cilvēku (radinieku, draugu) žēluma pret viņu. Alkoholiķi un narkomāni ar savu nesaprātību rada žēlumu un pārdzīvojumus viņiem tuvajos cilvēkos, un sakarā ar to viņiem atveras smalkās enerģijas kanāli alkoholiķa vai narkomāna virzienā, pa kuru sātaniskais pirmsākums nosūc labu un labsirdīgu žēlotāju dzīvibas enerģiju. Būtibā alkoholiķi un narkomāni pārvēršas par enerģētiskajiem vampīriem, arvien vairāk un vairāk iztop «dzimtajam» sātaniskajam pirmsākumam. Bet šis sātaniskais pirmsākums ir kaitigās svešās informācijas sablīvējums, kas iesūtīts cilvēkā ar informsomu palidzibu un radies no daudzām jo daudzām cilvēku ļaunajām domām. Kaislības vergs - alkoholiķis vai narkomāns - ir tikai nekam nederīga vatei lidzīga būtne bez gribas, kurā, viņu pašu un citus cilvēkus spidzinot, dzivo ļaundabiga informācija - sātans. Tas notiek kā fantastiskās filmās, kad cilvēkā iemitinās svešs ļauns pirmsākums, pārvēršot to par paklausīgu un ļaunus darbus darošu robotu.
- Bet kā lai ārstē alkoholismu un narkomāniju atbilstoši šādam šo slimību traktējumam? - Veners jautāja.
- Pirmkārt, pret alkoholiķi vai narkomānu vajag izturēties nevis kā pret draugu vai radinieku, bet kā pret cilvēku, kas dvēseli atdevis sātanam un pārvērties par viņa miesisko
apvalku. Visi viņu pašattais- nojumam teiktie vārdi jāuztver kā vārdi, ko saka sātans, nevis cilvēks. Alkoholiķi un narkomāni uzreiz to jūt, pat ja jūs nesakāt ne vārda, un dvēseles dzijumos baidisies un cienis jūs, viņiem būs kauns jūsu klātbūtnē izrādit savu sātanisko kaislibu. Bet, ja jūs kaut nedaudz izrādīsiet žēlumu pret viņu, miesiskā apvalka dēj sajaucot savu bijušo draugu vai radinieku ar sātanu, kas aizņēmis viņa iekšējo būtību, tad alkoholiķa vai narkomāna acīs tūliņ iespidēsies salkani pretīga izteiksme un viņš sāks sūknēt no jums dārgo dvēseles enerģiju, lai barotu un barotu svešo sātanisko būtni, kuras vergs viņš ir.
- Atceros pazīstamus alkoholiķus… tā tiešām ir, - Veners mani pārtrauca.
- Otrkārt, ir liela jēga visas tautas mērogā «žmiegt» uz alkoholiķu un narkomānu sirdsapziņas, liekot viņu labajam cilvēciskajam pirmsākumam cīnīties ar ieperinājušos sātanisko kaislību. Ir pat jēga darīt to ar likumu, ar milicijas palīdzību, uz alkoholiķa vai narkomāna durvim uzlikt plāksniti «Šeit dzīvo sātana kalps». Lai
cik bezdievigi un ateistiski ari būtu cilvēki, tomēr viņiem - Dieva radijumiem - vismaz zemapziņā radīsies protests pret tur dzīvojošo cilvēku. Šīs domas tik un tā nokļūs lidz alkoholiķim (vai narkomānam) un «iebelzīs» pa viņa sirdsapziņu, aicinot uz ciņu. Visi mājnieku skatieni urbsies viņā, un… agrāk vai vēlāk «sātana kalpam» radīsies vēlēšanās atbrīvoties no šīs kaunpilnās plāksnītes, kas kā kauna traips katru dienu atgādina, ka viņš ir pārdevies sātanam un Dieva radītajā cilvēku pasaulē ir izstumtais. Tikai masveida sabiedriskais nopēlums, kas balstās uz pastiprinātu iedarbību uz zemapziņas dabiskajām pretsātaniskajām cilvēku domām, var atmodināt viņa sātana apspiesto dvēseles dievišķo sastāvdaļu ciņai, lai atteiktos no bezgalīgi daudzajām domām sevis attaisnošanai. (Jn tad, kad viņa dievišķā sastāvdaļa sāks cinities, to jutis pat pagalma puikas un beigs klaigāt: «Puikas! Bēgam! Sātana kalps nākl Grib nosūkt mūsu enerģiju!»
- Bet vai tev nešķiet, ka tāda kaunpilna plāksnīte uz durvim var alkoholiķi vai narkomānu novest lidz pašnāvībai?
- Diezin vai. Viņi ne tikai vēlas dzivot un «barot» savu sātanu. Zemapziņā viņi saprot, ka, būdami sātana kalpi, viņi nokļūs ellē. Tāpēc viņi paniski baidās no nāves. Pie katras pudeles viņi zvēr, ka tā ir pēdējā, ka rit sāksies jauna dzive. Bet… nāk atkal jauns zvērests ar piebildi «Nu šitā patiešām ir pēdējā», un tā turpinās bezgalīgi, kamēr sātana miesiskais apvalks kļūst pavisam nederigs.
- Atceros pazīstamus alkoholiķus, - sacīja Veners, - plāksnīte uz durvīm par sātana kalpu nudien varētu uz daudziem iedarboties. Bet ne uz visiem.
ATKRITUMI
- Tā neiedarbosies uz pavisam «pazudušiem» alkoholiķiem vai narkomāniem, kuri jau (zemapziņā!) ir samierinājušies ar viņus aprijošo sātanu dvēselē un gļēvi gaida Tās Pasaules briesmīgo spriedumu, vārtoties pa kaktiem un būdami par nastu
visiem un visam. Ko darit ar tādiem? Padomju laikos, kā tu atceries, bija alkoholiķu darba nometnes, kur viņus ieslodzija piespiedu kārtā pēc radinieku lūguma. Lai cik slikti es neattiektos pret visu, kas saistīts ar komunismu, tomēr tāda nežēliga prakse ir daudz labāka par tagad izplatīto spriedelēšanu par cilvēktiesībām . Jāsaprot, ka hronisks alkoholiķis vai narkomāns jau vairs nav cilvēks, bet gan sātans. Tāpēc šādas darba reabilitācijas prakses atjaunošanai būtu jēga, un šis iestādes varētu nosaukt par «sātana kalpu nometnēm». Lai arī sātana kalpi pastrādā to cilvēku labā, kas baro viņu sātanam atdevušos miesiskos apvalkus. Varbūt daži ari spēs pielikt dzeršanai punktu, jo sapratis, cik pretigi ir uzturēties sev līdzīgu «kalpu» sabiedribā, kur nav iespēju dabūt labo cilvēku enerģiju, kas rodas no žēluma un pārdzīvojumiem. Bet mēs ar viņiem noņemamies, kā vien mācēdami, un žēlojam, žēlojam un vēlreiz žēlojam.
- Bet arī alkoholiķu un narkomānu vidū ir talantīgi un pat ģeniāli cilvēki. Ko darīt ar tiem?
- Jā, tādi ir - un pavisam ne tik reti. Kad ģeniāls cilvēks pārvēršas par alkoholiķi? Parasti tad, kad viņa radošais potenciāls izsīkst, bet viņš to nevar psiholoģiski pārdzi- vot, jo vairs nejūt dievišķās dzīvīgās domas brīnišķīgo
pulsēšanu, un bez tās viss šķiet pelēks un tukšs. Kāpēc tā notiek? Tā ir Dieva, griba, jo katrs cilvēks uz Zemes pilda savu misiju. Tomēr ļoti bieži tā notiek tāpēc, ka ģeniāls cilvēks, pats to nemanot, palēnām saslimst ar «zvaigžņu slimību»… un Dievs pārstāj rosināt viņa ģeniālo iztēli. Ir divas ģeniālu cilvēku kategorijas: nerealizējušies un realizējušies ģēniji. Ja nodzeras sevi nerealizējis ģēnijs, tas ir likumsakarīgi, jo ģenialitātei vajadziga ari darba mīlestība un pašatdeve. Bet, ja nodzeras sevi realizējis ģēnijs, - tas ir nonsenss, sāpigi aizvainojošs un līdzcietību radošs nonsenss.
- Kāpēc tu teici - līdzcietība, nevis - žēlums?
- Līdzcietība ir tīras jūtas, kas spēcina cilvēka dievišķo pirmsākumu, bet žēlums izdabā sātaniskajam pirmsākumam.
- Bet šīs jūtas ir tik lidzīgas.
- Te būs viens piemērs. Es operēju slaveno ziloņu dresētāju Terēžu Durovu, kura gandriz bija zaudējusi redzi. Viņa bija pārcietusi tik daudz traumu! Lācis pārkoda celi, zilonis iesita ar
snuķi, bija ari daudzas citas traumas. Man prātā palikuši viņas vārdi: «Nežēlojiet mani, mīļie. Tā es vēl pārstāšu cīnīties. Lidzi ciest varat.» Ši vīrišķīgā sieviete dziļi dvēselē saprata, ka žēlums nav nekas labs.
- Viņa atguva redzi?
- Jā. Viņa atkal strādā cirka arēnā.
- Lieliski.
- Kopā ar viņu palātā gulēja arī odesiete Toņa Karpova - jauna, skaista sieviete. Ļoti slima un gandrīz akla. Ja viņa kaut vienu reizīti būtu žēlojusies! Nekad. Lidz maksimumam izmantodama atlikušo redzi un nepievērsdama uzmanibu sāpīgajām spazmām kājās, viņa skraidīja pa slimnīcu un palīdzēja citiem slimniekiem. Jūtot viņai līdzi, mēs speciāli viņai izveidojām lielu zinātnisku eksperimentu, izstrādājām jaunu ārstēšanas metodi - un slimiba atkāpās. Toņa redz un jūtas labi. Viņas ar Terēzi sadraudzējās, atrada viena otru.
Veners iebīdīja ugunī apdegušu pagali un pajautāja:
- Samircis neesi? Līņā taču. Pavisam samācies.
- Drusciņ esmu. Bet pie ugunskura ir silti. Žūstu.
- Kā tu varētu definēt līdzcietību un žēlumu?
- Definēt? - sāku domāt. - Līdzcietība ir līdzdalība cita cilvēka bēdās, aicinot viņu uz cīņu, bet žēlums - līdzdalības centieni, iekšēji atzīstot situācijas bezizeju. Tāpēc mēs nekad nedrīkstam padoties! Nekad! Pat domu nevar pieļaut, ka nav izejas. Ļoti svarīgi ir nepieļaut šādu domu, pretējā gadījumā mūsu līdzcietība pārvērtīsies žēlumā un aizies uz slimibas sātaniskā pirmsākuma krājkasiti. Kā ārsts es zinu, ka žēlumu izraisošs slimnieks nekad neizārstēsies, bet tādi kā Terēza Durova un Toņa Karpova var uzvarēt pat visbezcerīgāko slimibu. Bieži vien es pret pacientiem esmu diezgan rupjš, bet tikai pret tiem, kas apelē pie žēluma. «Pesimistus es neārstēju,» - es nereti saku un parādu durvis. Pacientam ir jācīnās kopā ar ārstu.
- Cilvēkam lemts daudz ciešanu. Piramidas…
Pesimistus es neopereju!
- Sātaniskais pirmsākums viegli ieiet cilvēkā, bet laukā nāk ar ciešanām. Tās jāuztver kā pašas par sevi saprotamas. Starp citu, daudzi ekstrasensi saka, ka viņi jūt un diagnosticē svešo sātanisko pirmsākumu cilvēkā. Viņi cenšas to padzīt. Bet ekstrasensi bieži vien ir pārāk inteliģenti, manipulējot ar rokām un kaut ko čukstot. Taču bieži vien vajag psiholoģiski ļoti spēcīgi iedarboties uz cilvēku. Tāpēc es pieļauju, ka drīz vien medicīnas praksē parādīsies šamanismam līdzīgas ārstēšanas
metodes, bet ārsts, bruņojies ar tamburinu, gaismas atspīdumā dejos lidz spēku izsīkumam, dzenot no pacienta laukā sātanisko pirmsākumu. Lai cik smiekligi tas reizēm neliktos, tautas ārstniecības metodēs slēpjas dziļa zemapziņas jēga.
- Bet kāpēc vienā valstī alkoholiķu ir vairāk, citā - mazāk? Kāpēc ir ciemi, kuros visi dzer? Vai patiesi informsomās iedarbojas ar atlasi?
- Šajā sakarībā, man šķiet, jāņem vērā, ka alkoholiķi (vai narkomāni) nav tikai svešu ļauno domu upuri, bet ari paši ir spēcīgi ļaunas (negativas) psihiskas enerģijas avoti. Svešā sātaniskā informācija viņos ari domā, un domā tikai ļaunās kategorijās. Šīs acīmredzami svešās sātaniskās domas ir īpaši patogēnas, bet informsomās, kas no tām veidojas, īpaši kaujasspējīgas, caursitot citu cilvēku aizsarg- apvalku un pārvēršot viņus par alkoholiķiem (vai narkomāniem). Jauns alkoholiķis (vai narkomāns) rada sev līdzigu, un tālāk notiek ķēdes reakcija.
- Var teikt, ka ar alkoholismu var it kā inficēties.
- It kā jā, ja alkoholiķi žēlo un viņam izdabā. Bez tam šeit parādās ari fenomens, ko sauc par «simtā pērtiķa koncepciju». Atceries, kad noteikts pērtiķu skaits uz Japānas salas sāka mazgāt batātes, pēkšņi notika kvalitativs lēciens - visi pērtiķi uz šis un citām tuvākajām salām sāka mazgāt batātes bez kādas ierādišanas. Tāpat var notikt ari ar alkoholismu - kad alkoholiķu
skaits kādā vietā sasniedz noteiktu skaitu, notiek kvalitatīvs lēciens, un visi viena ciema un tuvējo ciemu cilvēki kļūst par alkoholiķiem. Ar ko tas saistīts? Notiek tāda kaujasspējīgo informsomu sablīvēšanās, ka tās masveidā sāk uzbrukt katram cilvēkam. Ne jau katrs var noturēties pret šādu uzbrukumu, kas cilvēku pārvērš par alkoholiķi.
- Vai tā var būt?
-Atceries, Vener, ciemu Išimbaiskas rajonā, Baškīrijā, nu to, kurā ieklidām pārgājiena laikā, kad pārvilkām laivas no Nugušas uz Zaļimu. Atceries to šausmīgo skatu - salauzti žogi, pussabrukušas mājas, izbadējušās govis, mēsli lidz ceļiem, jautājumi, vai mums ir spirts, uzblīdušas sejas ar salkani pretīgiem skatieniem. Bet iecirkņa ārste stāstija, ka ciemā dzer visi, pat vecenītes, un viņas galvenais darbs ir intravenozi «atkačāt» cilvēkus no smagām paģirām. Alkoholiķu ciems.
- To es lieliski atceros. Tāda sajūta, ka ciems ir spitālīgs un ikviens, kas tur apmetīci^ uz dzīvi, kļūs par alkoholiķi. Tur nu
gan varēja noticēt, ka alkoholisms ir lipiga slimiba. Droši vien informsomās tur lidinās uz katra soļa.
- Tas ir sātana kalpu ciems. Dzivot tur ir vienkārši bistami.
- Vai tas viss patiesi notiek tādēļ, ka uz Zemes ir uzceltas piramidas? - Veners bija nesaprašanā.
- Pār manu dzimto ciemu ari klājās «alkohola aura», - es turpināju. - Bet mūsu alkoholiķiem bija viena īpatnība - viņi ļoti bieži kārās, tādējādi pārstādami būt par
informsomu avotu, un deva «augstsirdīgu» iespēju dažām ģimenēm nekļūt par sātana kalpiem. Piemēram, mūsu ģimene principā vairījās no šņabja. Bet ciema alkoholiķi kārās tik bieži, ka mēs ar brāli Albertu, katru nedēļu braucot tēvocim Akramam paligā lauku darbos (siena pļauja, kartupeļi un viss pārējais), vienmēr uzdevām viņam jautājumu: «Cln kas šonedēļ pakārās?» Visbiežāk Akrams atbildēja tā: «Nu, lopkopis Fahraška piedzērās, piekāva sievu, aizgāja uz fermu un pakārās tieši pie govim.» Mēs ar Albertu pat sākām sistematizēt pakāršanās metodes, brīnoties par pašnāvnieku izdomu. Citu pašnāvības veidu (noindēšanās, slīcināšanās utt.) mūsu ciemā nebija - tikai kāršanās.
- Manā ciemā gan tā nebija, - teica Veners.
- Gn vienreiz, - es turpināju stāstu, - kad mēs ar Albertu atkal atbraucām, Akrams teica: «Mūsu ciems kā vieta, kur notiek
pašnāvības pakaroties, jau ir kļuvis slavens rajona mērogā. Pirms divām dienām kāds alkoholiķis atbrauca no pašas Beloreckas (pilsētiņa Baškīrijā - aut. piez.) un pakārās bērzā pie slimnīcas. Ciema alkoholiķiem bija ilgi, ko spriest.»
- Pa istam pakārās?
- Protams. Bet zini, kas ir interesanti, - patoloģiskā kāršanās informācija acimredzot krājās manā ciemā un lidinājās kā informsomās, kā alkoholiķu izmisuma presuicidas domas, vedinot arī citus alkoholiķus pakārties. (Jn, jo vairāk alkoholiķu manā ciemā pakārās, jo vairāk parādijās ar pirmsnāves domām pilnu informsomu. Galu galā pienāca bridis, kad, pēc «simtā pērtiķa koncepcijas» principa, informācija «par labāko vietu, kur pakārties», izplatījās
pa visu rajonu, zemapziņā aicinot alkoholiķus darīt to tieši tur.
- Tāda ļaundabīgās informācijas izplatīšanās loģika var attiekties ne tikai uz slimibām, bet ari uz politiku, - teica Veners. - Komunisma izplatībai pasaulē ir tādas pašas pazīmes. Markss taču teica: «Rēgs klist pa Eiropu, komunisma rēgs.»
- Jā, laikam gan.
- Kā tu domā, kuru no cilvēka negatīvajām ipašibām visbiežāk stimulē informsomu slimības?
- Skaudību, - es īsi atbildēju.
- Piekritu. Domas 999 acimredzot sātanam ir vistuvākās, - Veners piemetināja.
- Bet es visvairāk nemīlu cilvēkus ar «zvaigžņu slimibu», - es noteicu.
Vai piramīdas ir atnesušas daudz bēdu un posta?
Piecēlāmies, izlocījām kājas, kaut kā apžāvējām teltenes un taisījāmies iet uz telti gulēt. Ugunskurs jau bija gandriz izdedzis, šikajā lietutiņā ik pēc briža iečukstējās tikai sarkanās oglītes. Pūta nepatīkams, brāzmains vējš. Nevarēdami atrast bateriju, mēs tāpat taustoties atvērām telti un ielidām guļammaisos. Es tūliņ laidos snaudā.
- Jā, piramidas ir atnesušas daudz bēdu un posta, - nakts klusumā manu miegu pārtrauca Venera balss. Viņš nekad nevarēja ātri aizmigt.
Es klusēju. Bija 1999. gada augusts.
- Toties nebija apokalipses. Saskaņā ar visiem pareģojumiem tai jau sen bija jābūt, - es miegaini noteicu, spilvena vietā sakārtojot mitro, dūmiem piesūkušos telteni.
- Bet viss ir pareizi, viss pareizi, - no tumsas atskanēja Venera možā balss. Viņš savu bezmiegu gribēja kliedēt, turpinot sarunu. - Viss izdarīts pareizi! Šambala ir ģeniāla! Lai arī mēs nedzīvojam ilgi, lai ari ciešam no slimibām, toties mēs, cilvēki, dzivojam un turpināsim dzivot. Ja tagad būs apokalipse, tad mūsu Piektā Rase neatgriezeniski pazudis, jo mūsu vidū pagaidām nav «taisno» cilvēku, kas var ieiet somati, alā pārdzīvot kataklizmu un pēc tam no dziļā zemzemē saglabātajām cilvēku šūnām atkal reklonēt cilvēku. Bet tās ir pūles - kolosālas pūles!
Tā ir simtiem tūkstošiem gadu zaudēšana neauglīgai nogaidīšanai zemzemē! Tie ir vēl desmitiem tūkstošu gadu jaunizveidotā cilvēka evolūcijai caur me- žonīgumu un savstarpējiem kariem! Jā, labāk tā, kā ir tagad. Lai arī mēs pat lāgā apskatīties nepaspējam, kad dzīve jau ir galā! Labāk lai mums dur sānos un skrāpē kaklā! Lai alkoholiķis Ahmadulla vai Vasja mums uzmācas! Lai! Lai mums pārāk bieži nākas no jau pierastās zemes dzīves aiziet uz To Pasauli un atkal atgriezties, ilgus gadus apgūstot visu no jauna un rēgaini caur jūtām atceroties to, kas šeit, uz Zemes, jau ir bijis, bet… kur? Grieķijā? Indijā? Gn tagad mēs esam Krievijā. Tā ir labāk! Labāk. Piramidas to ir izdarījušas! Mūsu planēta ar to ari atšķiras
no citām, ka uz tas ir piramīdas! Starp citu - vai tu mani dzirdi?
- Es jau gandriz guļu.
- Eh!
Bet es skaidri atceros, ka pēc tam redzēju sapni. Brinišķigu sapni. Es redzēju brinišķigus mirdzošus piramīdu fantomus, kas zaigoja visās varavīksnes krāsās. Ļaunu cilvēku pūlis piegāja pie piramīdām un uzspridzināja tās. Milzīgie bluķi lidoja uz visām pusēm. Bet fantomi, brīnišķīgie fantomi tikai mazliet sašūpojās un atkal nostājās savās vietās. Bet pēc tam es redzēju Dievu Pilsētu, par kuru skaistāka nebija nekā pasaulē. Man tā gribējās to ieraudzit nomodā!