Driz vien visi sagatavošanās darbi bija pabeigti. Pēdējo vakaru (Jfā mūs pavadīja daudz cilvēku. CJz galda bija cepta vista, sagriezti dārzeņi, desa, siers, šņabis lija straumēm. Ieradās pat reģionālā (Baškīrijas) televīzija. Visi ekspedīcijas locekļi, tērpušies skaistos formas tērpos ar emblēmām, kaut ko svarigi runāja telekameras priekšā. Arī es, cik atceros, runāju ļoti svarigā tonī un biju nostājies cēlā pozā. Ko tur liegties - tomēr biju iedzēris un droši vien ari uztraucos.
«Esmu gan visu ko sadomājies, uz globusu skatīdamies. Pat ekspedīcijā vēl neesmu bijis, bet jau teorija gatava,» es paškritiski domāju. «Bet Dievu Pilsēta taču vēl ir jāatrod. Vai tā patiešām eksistē? Ja eksistē, tas būs netiešs pierādījums visām manām domām un hipotēzēm, kas radušās pirms ekspedīcijas. Bet ja nu ne?»
Es patiešām biju uztraucies. Stipri uztraucies. Tostu, ko lika man uzsaukt, pateicu nesakarīgi un juceklīgi. Kā zinātnieks es sapratu, ka dažādu loģisku pieeju saplūšana vienotā veselumā nevar būt nejauša, bet tomēr šaubījos. Es neticēju sev. Vai atradīsim?
Mūsu ceļš no (Jfas veda uz Maskavu, bet tālāk uz Nepālu (Katmandu), no turienes vajadzēja lidot uz Ķīnas teritoriju un pa Tibetas augstkalni tikt līdz svētajam Kailasam.
CJz Maskavu mums līdzi brauca Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs.
Maskava viss musu bars apmetas Irinas Kazminas dzivoklī Tagankā. Irina ir unikāla sieviete. Notika ta, ka viņa 16 gadu vecumā zaudēja redzi kādas neārstējamas slimības dēļ. Mēs viņu vairākas reizes operējām, un viņa sāka redzēt gaismu. Cik daudz prieka deva tikai iespēja redzēt gaismu! Neskatoties uz savu traģēdiju, Irina kļuva par dzejnieci, pie tam par tādu, kuras grāmatas tika izpirktas vienā mirklī. Bet Irina kļuva ari par mākslinieci, aklu mākslinieci, un viņas «aklajām» gleznām ari ir liela piekrišana.
Bet galvenā Irinas īpašība ir virišķība. Viņa ne tikai samierinājās ar savu nelaimi, bet ar kaut kādu neaptveramu gribas pagriezienu iemācijās būt laimīga, un ne tikai laimiga, bet laimi- ga tādēļ, ka var palīdzēt citiem (pilnvērtīgiem!) cilvēkiem. Viņa Maskavā izveidoja psiholoģiskās rehabilitācijas die-nestu, cilvēki dalās ar viņu savās bēdās, un viņa tiem palīdz - citam ar vārdu, citam ar birokrātisku instanču pārvarēšanu. Bet, pats galvenais,
- cilvēki viņu uztver ka piemeru.
Pirms dažām nedēļām, kad Irina ārstējās CJfā, mēs sirsnigi runājāmies, un es teicu, ka, manuprāt, svētais Kailasa kalns domā. No kurienes radās ši neprātigā un ārkārtīgi dīvainā doma? Godīgi sakot, es nezinu. Nebija nekādu zinātnisku priekšnoteikumu, bet doma radās vienkārši tāpat, no nekurienes. Ši doma iezimējās tik skaidri un precizi, ka es nevarēju noturēties un tūliņ pastāstīju to ļoti intelektuālajai un garīgi bagātajai irinai.
- Tātad kalns domā. Tiešām, droši vien, ka domā, - atceros tikai, kā viņa noteica.
(Jn vēl es atceros, kā Irina kopā ar aklo itāli Domeniko, kas ari ārstējās pie mums, dejoja rokenrolu. Abi neredzīgie partneri tik labi juta viens otru, izdejojot vissarežģītākās pasāžas, ka nevarēja noticēt, ka viņi viens otru neredz. Kad deja beidzās, iekarsušais Domeniko pacēla rokas virs galvas un sauca:
- Viva, russa Irina!
- Malacis, Domeniko! - izdvesa Irina, pavisam aizelsusies.
- Kad Irina atkal tika pie elpas, es pajautāju, kā viņi, viens otru neredzot, dejas laikā neuzgrūdās viens otram.
- Mēs abi domājām tikai par deju un ne par ko citu. Domas pašas mūs vadīja, - Irina atbildēja.
Atceros, tobrīd es iedomājos, ka, iespējams, tur, Tibetā, svētais kalns ari pats mūs vadīs, vēlēdamies vai nevēlēdamies parādīt Dievu Pilsētu. Atceros ari, kā atgaiņājos no šīs domas, papurinot galvu.
.
Bet Maskavā Tagankas dzivoklī Irina pasniedza man dažas kserokopijas, un uz tām bija kaut kādi dzejoļi. Tā bija Marinas Cvetajevas «Kalna poēma».
- Par ko tā ir? - es jautāju.
- Par to, ka kalns domā. Kaut kas man iekšā ietrīsējās, un es
iedziļinājos lasīšanā.
Satrūksies - smagums no pleciem velts, Gn dvēsele - sauļup! Ļauj man par bēdu dziedāt vēl, Par manu kalnu!
Kalns tas bija tā kā krūts Rekrūtim, ko šāviņš gāzis. Kalns tas vēlējās sev gūt Lūpas nevainīgas, kāzas
Pieprasīja kalns tūlīt. Gzvarošu klaigu viļņus Ausu gliemežnīcā dzīt Pēkšņi labpatika viņam.
Kalns tas bija - pasaules! Dievs par pasauli ņem dārgi. Kalnā bēdu jautu es. Kalns pār pilsētu slij bargi.
Kā paradīze pasniegtā - To neaiztiec, ja sveļ! Zem kājām kalns mums metās tā Kā aizām nosēts ceļš.
Ar krūmājiem un ķērpjiem
Kā milža ķetnām klāt
Tas ķērās mūsu tērpiem
(Jn pavēlēja - stāt!
Ne skolnieciska Ēdene,
Bet visu vēju vējš!
Kalns vilka lejup - sēdēt? Nē! -
Gar zemi rāva spējš.
Mēs tikai apmulst spējām - Kas kalnam? Nepateikt. Kā svēta savedēja Kalns norādīja - šeit.
Ak, ja būtu skaidri, kā pieņemts, - Tikai pakalns vai paugurs liegs. (Taču runā - ar tieksmi uz bezdibeņiem Kalnu augstumi mēriti tiek.)
Viršu rudajos mudžekļos, sīvās
Skuju ciešanās, gala kam nav…
(Murga augstums - virs visas dzīves Līmeņa.)
- Nem mani! Tavs…
Taču klusie ģimenes prieki, Mazo putnēnu čiepstieni - ak!
Jo kā mīlas debesu iemitniekiem Šajā pasaulē nolemts mums nākt!
Kalns bēdājās (kalni ar gludām Rūgtām bēdājas brižos, kad jāšķiras būs), Kalns bēdājās par mūsu dūjainām jūtām Ritos, kas maigumā sakļāva mūs.
Vēl tas teica, ka jaucas dēmons Šajā spēlē, tai jēgas nav. Tā kalns runāja. Mūs sita mēmums. Kalnam spriest mēs atļāvām jau.
Kalns bēdājās, ka vien par skumjām Kļūs reiz viss, kas ir asins un kvēls. Kalns runāja, ka neatstumjami Mēs. Tevi citai tas neatvēl.
Dzivē, par kuru zinām, sen to mēs, - Tā vien pūlis, bardaks un tirgs. Runāja vēl, ka kalnu poēmas Visas tā radītas ir.
Tā kā Atlanta, titāna vaidošā, Kupris bija tas kalns. Reiz šai pilsētai, pār mums valdošai, Nebūs par kalnu kauns.
Kalns tas bija - veselas pasaules!
Dievi atriebjas lidziniekiem!
Man kā kapakmeni šo kalnu nest.
Bēda sākās no kalna. Kur lai akmeni lieku?
Aizies gadi. (Jn nepiejaucēto Akmeni plakanais akmens mīs. Mūsu kalnu ar žogiem un sētām, Gn ar mājokļiem apspraudis.
Bet zem jauno pamatu svara Spēli neaizmirsis vēl tas. Arī strupceļā - atmiņa gara! Laika kalns kalnam piederas.
Vīnogulāji sāk rēkdami velties, Šļācot lavu, kas naidā kvēlo. Palaistuves kļūs jūsu meitas, Dzejnieki - jūsu dēli.
Gn par stūrakmeni vēl cietāk, Tā kā nomirējs zvērestu gārdz - Lai jums nebūtu laimes šai vietā, Skudras, kas manu kalnu māc!
Stundā piepešā, laikā nejaustā Būs reiz ģimenei atģist no jauna Pārmērigo un mūžam augsto Baušļa septītā milzīgo kalnu.
Kad pacēlu acis, Irina aizrautīgi pajautāja:
- Mu, kā?
Atbildēju uz jautājumu ar jautājumu:
- Kas ir Marina Cvetajeva? Nejaušības pēc esmu bijis ari viņas kapavietā, bet zinu par viņu ļoti maz.
- Cvetajeva? - Irina aizdomājās. - Runā, ka viņa bijusi lesvaiditā. Domas viņai nāca no Turienes.
- Kāpēc es par viņu neko nezinu? Kāpēc skolā?…
- Skolā to grūti uztvert. Bet jūsu dzīve, Emst Rifgatovič, ir veltīta ķirurģijai. Jums nav laika.
- Jā gan.
- Starp citu, Boriss Pasternaks «Kalna poēmu» uzskatīja par Cvetajevas galveno darbu.
- Vai patiešām viņš juta, kas slēpjas šajā poēmā?…
- Juta gan.
- Ko?
- Ka kalns domā.
- Divaina poēma. Tāda sajūta, it kā Cvetajeva uzskata kalnu par dzīvu būtni, - es noteicu, atcerēdamies, kā doma par to, ka kalns domā, atnāca ari pie manis, un baidīdamies atgādināt par to Irinai.
- Jūs taču pats man teicāt, ka kalns domā, - Irina teica, it kā lasīdama manas domas.
- Teicu gan.
- Nu un?
- Nu, šī doma man šķita pavisam neprātiga. Cln patiesībā ir reāli grūti iedomāties, ka kalns, kas sastāv no akmeņiem un klintim, varētu domāt tāpat kā dzīva būtne. Bet, ja ticam Cvetajevai, tā ir.
- Dzeju, atšķirībā no zinātniskiem traktātiem, raksta ar dvēseli, - Irina domīgi teica, - tikai ar dvēseli. Es arī rakstu ar dvēseli, un to, kas tur deg, cenšos pateikt vārdos. Marinai Cvetajevai tātad dvēsele dega par kalnu. Šo dvēseles kvēli viņa arī ielika savā poēmā.
- Tev droši vien ir taisnība, Irina. Lasot talantīgu dzeju, brīžiem nav saprotama vārdu jēga, bet dvēselē kaut kas sāk viļņoties. Tu, cilvēks, centies uztvert dvēseles aicinājuma jēgu, bet nekā nevari to izdarīt, jo dzejolī ietvertā doma ir pārāk negaidīta un neparasta. Ir cilvēki, kas iedziļinās dzejā un gūst ne
ar ko nesalīdzināmu baudu no jūtām, ko nes lidzi šie vārdi, ir tādi, kas dzeju noliek sāņus un uzskata to par augsta stila vārdu salikumu. Bet…
- Bet dzeja, - Irina mani pārtrauca, - laba, talantiga dzeja ir dvēseles saskarsme ar dievišķo - skaistu un satraucošu. Dzejoļos un poēmās redzama dievišķo domu pasaule, kas atnāk pie mums caur mūsu jūtām.
- Padomāsim, - es ierosināju un ieslēdzu savu zinātniski loģisko domāšanu, - padomāsim par avotu, no kurienes nāk Cvetajevas domas par kalnu. Tas ir ļoti svarigi, mēs taču rit lidojam prom, lai tur, Tibetā, tiktos ar svēto kalnu.
- Labi.
- Nav šaubu, - sāku prātot, skatidamies uz Irinu kā uz labvēlīgi noskaņotu tiesnesi, - ka Cvetajevas domas par kalnu nāca
no viņas zemapziņas. Bet zemapziņa, kā zināms, ir saistita gan ar Augstāko Saprātu, gan ar cilvēka apziņu. Caur zemapziņu Augstākais Saprāts (vai kāds noteikts Augstākā Saprāta hierarhiskais līmenis) ierosināja viņas apziņā pavisam neparastu domu par to, ka pret kalnu ir jāizturas kā pret dzivu būtni. Kāpēc? Tāpēc, ka kalns ir dzīvas būtnes - Zemes - sastāvdaļa. Kā dzīvai būtnei Zemei, dabiski, ir jādomā. Kur ir tās «smadzenes»? Man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo manam prātam ir grūti aptvert no cilvēka domāšanas atšķirigo planetāro domāšanu. Tomēr es nevaru izslēgt, ka tieši kalni pilda savdabīgu «planētas smadzeņu» lomu. Kalnu virsotnes stiepjas augšup, it kā nodrošinot sakarus ar Augstāko Kosmisko Saprātu, bet to pamats grimst planētas ķermenī un iedarbojas uz to. Es nevaru izslēgt ari to, ka kalnu grēdu ģeogrāfiskās formas, tāpat arī katras virsotnes forma un izmērs, nav haotisks klinšu un akmens bluķu sablīvējums. Tā ir precīzi saplānota un harmoniska sistēma, kuru mēs pagaidām diemžēl nesaprotam. Pagaidām! Kaut kad, agrāk vai vēlāk, cilvēce iepazīs smalkās enerģijas likumus, sapratis tās neiedomājamo spēku un varu pār matēriju, iemācīsies reģistrēt Dieva raditās hologrāfiskās programmas, saskaņā ar kurām ir radits ne tikai cilvēks, bet ari planētas. Bet smalkā enerģija ir ipaša enerģija, tā nav ne zirgspēks, pat ne elektrība. Smalkās enerģijas apgūšana padara cilvēku gandrīz visvarenu un gandrīz visu zinošu. Bet… jāizpilda viens noteikums - jādzīvo ar tīru dvēseli un nedrikst uzskatīt sevi par Dievu.
- Es atceros… es iemācījos «Poēmu par kalnu». Vai drikst, es vēlreiz atgriezišos pie tās un nocitēšu dažas rindas, salīdzinot ar to, ko jūs tikko teicāt? - Irina satraucās.
- Protams.
- Es jūtu, ka Cvetajeva zemapziņā vai apziņā zināja, ka Zeme ir dzīva būtne. Vēl vairāk, viņa juta, ka Zeme vaid no mūsu cilvēciskā grēcīguma:
Ta ka Atlanta, titana vaidošā, Kupris bija tas kalns…
- Visās vietās poēmā Cvetajeva uzsver kalna domas un jūtas. Piemēram:
Kalns bēdājās (kalni ar glūdām Rūgtajām bēdājas brižos, kad jāšķiras būs), Kalns bēdājās par mūsu dūjainām jūtām Ritos, kas maigumā sakļāva mūs.
- Ņemiet vērā, ka Cvetajevu uzskata par lesvaidito, tātad viņai bija pieeja pie Vispārīgajām Zināšanām. Tad, lūk, viņa tik bieži runā par kalna domām un jūtām, ka nevar nepiekrist jums, - kalni ir «Zemes smadzenes». Vēl vairāk, viņa skaidri norāda uz to, ka kalni ar savu prātu vada mūsu dzīvi:
Tā kalns runāja. Mūs sita mēmums. Kalnam spriest mēs atļāvām jau.
- Divās rindiņās viņa attēloja to, ko jūs teicāt par kalnu saistību ar citām kosmiskajām pasaulēm un par to, ka smalkās enerģijas likumi mums atvērsies tikai tad, kad pārstāsim uzskatīt sevi par Dieviem.
Kalns tas bija - veselas pasaules! Dievi atriebjas līdziniekiem!
- Bet pagaidām… mūsdienu zinātnieki ari Krievijā veido viltus zinātnes komitejas (un kas ir tiesneši?), vajā zinātniekus, kuri pēta smalko enerģiju (V. Kaznačejevu, A. Trofimovu, A. Akimovu, G. Šipovu, P. Garajevu, G. Tertišniju un citus), - es piebalsoju.
- Bet Ļaunā un Labā lidzsvars pasaulē taču ir ļoti nedrošs. Pagaidām mēs balansējam, izmantojot vienkāršo cilvēku ticibu taisnīgumam un laimei, bet arvien lielākais ciniķu skaits dara savus melnos darbus, ceļ godā principu «netici ne Dievam, ne velnam». Arvien mazāk kļūst romantisku cilvēku ar bērnišķīgi skaidrām acim, viņi pakļaujas apkārtējā vairākuma cinismam un baidās kļūt smieklīgi. Bet Zeme mii romantiskus un tirus cilvēkus, uzskata tos par saviem bērniem un nicina sausās bezdvēseliskās būtnes, kas tiecas sevi cildināt. Kalnu krokas mūs vērtē.
- Nocitēšu vēl kaut ko, - Irina mani pārtrauca:
Gn par stūrakmeni vēl cietāk, Tā kā nomirējs zvērestu gārdz - Lai jums nebūtu laimes šai vietā, Skudras, kas manu kalnu māc!
-M… jā. Bezdvēseliski un bezdievīgi cilvēki patiešām atgādina skudras, - es pasmīnēju. - Mēs izpostām kalnus, apbūvējam tos, aizmirstot, ka nesaprātigi ievainojam Zemes Smadzenes. Bet tas vēl nav pats galvenais. Mēs vēl vairāk ievainojam Zemi ar savām ļaunajām domām. Mēs tik lielā mērā uzskatām sevi par «dabas valdniekiem», tik maz domājam par esibu, ka nevis dzivojam, bet spēlējam dzivi.
- Eh! - nopūtās Irina un atkal citēja:
Bet zem jauno pamatu svara
Spēli neaizmirsis vēl tas.
Ari strupceļā - atmiņa gara!
Laika kalns kalnam piederas.
- (Jn tomēr cilvēki agri vai veļu sapratis, ka visi reliģiskie baušļi ir dzīves pamatā:
Stundā piepešā, laikā nejaustā Būs reiz ģimenei atģist no jauna Pārmērīgo un mūžam augsto Baušļa septītā milzīgo kalnu.
Sarunājoties ar Irinu, es atcerējos jogus, kuru pētīšanai bija veltita mūsu trešā Himalaju ekspedīcija. Varētu šķist interesanti, ka jogi parasti dzīvo kalnos. Tiesa, dažreiz jogus var sastapt ari Indijas līdzenumos, bet arī tie joga spēju veidošanas laikā noteikti aiziet kalnos un uzturas tur ilgu laiku. Indiešu svami apgalvo, ka īstie jogi dzīvo tikai Himalajos un Tibetā, un ari tad ne visās vietās, bet tikai dažās kalnu ielejās.
- Kāpēc jogi dzivo tikai kalnos? Kāpēc tieši Himalaju un Tibetas kalni ir viņu mājoklis? - es toreiz jautāju Indijas svami.
- Himalaju un Tibetas kalnos tikpat kā nav deri- go izrakteņu, toties tie ir Zemes Mīlestības Centrs. Katra Himalaju un Tibetas ieleja ir piesātināta ar Mīlestību, kas bagātina un attira cilvēku dvēseles. No šejienes Milestiba izplatās pa visu zemi un pozitīvi iedarbojas uz visas planētas cilvēkiem. Bet jogi, kuru dvēseles attira Zemes auru no jaunuma, var to darit tikai tad, ja tās ir pārpilnas ar Mīlestību. Kalni viņiem dod savu Mīlestību, - tā gudri un nesaprotami man atbildēja svami.
- Iznāk, ka joga spējas cilvēkā izpaužas tikai Himalaju kalnos, kas ir piesātināti ar… m… m… Milestibu, vai tā? - es neatlaidīgi prašņāju.
Toreiz es vēl nesapratu, ka šajos no zinātnes tālajos skaidrojumos slēpjas savdabīga patiesība. Indijas svami ar vārdu «Milestiba» saprot ne tikai jūtas, kas rada trīsas dvēselē, viņiem «Milestiba» ir dzīvibu apliecinošs spēks. Jogi izmanto šo spēku, ilgi un grūti mācoties to apgūt. Kad šis spēks ir apgūts, viņi spēj viegli pārciest salu un badu, palēnināt vai apstādināt savu pulsu un elpošanu, daudzas stundas uzturēties zem ūdens, lasit domas un redzēt auru. Bet pats galvenais - viņu Gars gūst iespēju atstāt savu ķermeni, ieiet Tās Pasaules plašumos un atgriezties atpakaļ.
Acīmredzot jogi patiešām šo dzivību apliecinošo spēku ņem no kalniem, ne jau tāpat vien viņi dzivo tikai kalnos. Jogiem pat ir termins - «kalnu tantris- kais spēks».
- Šajā sakarībā, dabiski, rodas jautājums - kā jogi iegūst spējas apgūt šo spēku? Mana atbilde, protams, var btit tikai pieņēmums. Tomēr es atļaušos to izteikt - jogi sāk domāt tāpat kā kalni. Es šajā grāmatā jau minēju, ka jogi spēj redzēt domas un ka domas mūsu trīsdimensiju telpā redzamas trijstūru veidā. Ja nedaudz abstrahējamies, tad, skatoties uz kalniem, var redzēt daudzus trijstūrus, jo katra virsotne ir it kā salikta no trijstūru konglomerāta bez sistēmas (kā pirmajā bridi šķiet). Bet tur ir sava sistēma. Katrs kalnu trijstūris iegriež Zemes un Kosmosa smalko enerģiju un veido kalnu trijstūrveida domas.
Kādas ir kalnu domas? To zina tikai jogi, kas, manuprāt, spēj tās redzēt un nolasit. Bet, tikko jogs iegūst spēju nolasīt kalnu domas, viņš droši vien ir no sirds pārsteigts, ka kalnu
domas visur rādās tikai tīras. Jogs droši vien priecājas par to, zemapziņā slīdot pa kalnu domām un neatrodot tur domas, kas raksturīgas cilvēkiem, - 999 (skaudību), 666 (alkatibu) un 963 (atvaino, lasitāj, bet es to nosaukšu par riebeklību).
- Ak, cik brīnišķīgi! - droši vien iesaucas jogs. - Cik labi ir dzīvot starp tīrām domām.
Jā, droši vien, ka tā ir. Jā, droši vien kalni patiešām domā tirās kategorijās. Ne jau tāpat vien Indijas svami saka, ka kalni ir piesātināti ar Milestibu. Un ir pilnīgi iespējams, ka ieiešana kalnu domu (tiru domu!) pasaulē piešķir cilvēkam (jogam) apbrīnojamas spējas, kurām pagaidām nav izskaidrojuma. Kalnu spēks ir to tīrībā. Zeme domā ar kalniem.
Es, protams, nevaru paskaidrot, kāpēc tieši Himalaji un Tibeta ir vieta, kuru meklē jogi. Varbūt tur patiešām ir vairāk dzīvību apliecinošā Milestibas spēka. To zina tikai kalni.
Šajā bridi, sēžot pie galda Irinas Kazminas mājās un vērojot,
kā Sergejs Seļiverstovs palidz viņai gatavot ēdienu, es pat nenojautu, ka ekspedīcijā mēs atradisim ziņas, ka Tibetā ir pastāvējusi jogu valsts, kuras iemītnieki izmantojuši Kailasa tantrisko spēku. Tikai tur, kad es kā skudra, galvu atgāzis, skatišos uz Dievu Pilsētas grandiozajiem monumentiem, es sapratišu māmuļas Zemes domas varenibu.
Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs atgriezās no veikala un ar skaļu «uh» uzlika uz galda divus saiņus ar Krievijas cieti kūpināto desu, kuru gatavojāmies ņemt līdzi uz Tibetu.
- Es, lūk, gāju pēc desas un domāju: vai dabūsiet muitai cauri spirtu vai ne? - viņš teica.
- Dabūsim. Pieredze jau ir. Es visu spirtu pārlēju minerālūdens plastmasas pudelēs. Teiksim, ka tas ir ūdens, - atbildēja Seļiverstovs.
- Bet ja paostīs?
- Vēl nekad nav ostījuši.
- Nu tad jau labi.
No virtuves atskanēja Irinas balss:
- Zēni, pie galda!
- Vai Ravilu un Rafaelu Gajazoviču gaidīsim?
- Nu nē. Gajazovičs ir briesmīgi sīkumains un vēl ilgi maisīsies pa veikaliem. Kamēr visas instrukcijas pārlasīs… (Jn, kad atnāks, vēl katrs pa pusstundai dušosies, it kā gribētu nomazgāties tā, lai pietiek visam ekspedīcijas laikam, - pārliecināti piezīmēja Jurijs Ivanovičs.
Pie galda mēs ar Irinu pastāstījām pārējiem par kalniem, kas domā.
- Tas ir dīvaini, - teica Seļiverstovs. - Ļoti dīvaini. Mani kalni rada trisas. Vienmēr, kad esmu kalnos, skatos uz tiem ar kaut kādu sajūsmu. Es noliecu galvu kalnu priekšā un nevaru izturēties pret tiem kā pret nedzīvām klintim. Bet man pat prātā nenāca, ka kalnos mēs staigājam pa Zemes smadzeņu krokām.
- Starp citu, Sergej Anatoļjevič, vai tu kādreiz esi redzējis cilvēka smadzenes? - Jurijs Ivanovičs pajautāja.
- Nu, attēlus esmu redzējis. Kas tad ir?
- Bet dzivas?
- Nē. Es taču neesmu patologanatoms.
- Vispār jau patologanatomi atver galvaskausus mirušiem, ne jau dzīviem cilvēkiem, - Jurijs Ivanovičs izmeta repliku.
- Nu, kas tad ir? - Seļiverstovs bija nedaudz sašutis.
- Tas, ka neviens cits, izņemot ķirurgus, dziva cilvēka smadzenes ieraudzīt nevar, toties Zemes smadzenes redz ikviens. Bet tikai alpīnistiem un tūristiem, kāpjot kalnu virsotnēs, ir iespēja saskarties ar kalnu domas spēku.
|
- Paklau, tā taču ir taisnība, kalna virsotnē cilvēku patiešām
pārņem eiforija, kas nav salīdzināma ne ar ko citu pasaulē, - satraukti teica Seļiverstovs. - Kāpēc ši eiforija rodas? Ne jau tikai no tā, ka alpīnists, sevi pārvarēdams, ir ticis līdz virsotnei, bet ari no tā, ka virsotnē cilvēks sāk just kalnu domas. Bet tās domas ir saldas, tāpēc, ka ir tiras.
- Ši eiforija lidzinās orgasmam seksa laikā, - daudznozīmīgi iestarpināja Jurijs Ivanovičs. - Es taču ari esmu bijis virsotnē.
- Jurij Ivanovič, es tālāk šo domu neattīstīšu, - smiedamies
sacija Seļiverstovs, - pateikšu tikai - Himalaju jogi mums stāsti- ja, ka Tā Pasaule esot saldāka par seksu. Ko no tā var secināt?
- Ko tad?
- Ka cilvēks kalna virsotnē saskaras ar To Pasauli, tā, lūk!
- Un patausta to ar roku, vai?
- Tad ne jau, - Seļiverstovs paskatījās uz Juriju Ivanoviču. - Kad cilvēks stāv kalna virsotnē, viņš it kā stāv trijstūra virsotnē un it kā saskaras ar kalnu trijstūrveida domām, kas saistās ar domām par Kosmosu, un daļēji ari ar To Pasauli. Tāpēc cilvēks kalna virsotnē jūt savu vienotibu ar Dievu un zemapziņā aptver Esibas būtību. Tāpēc par virsotņu eiforiju sauktās jūtas ir neaizmirstamas. Cilvēki, kas tās ir izjutuši, kļūst it kā par kalnu vergiem un katru gadu rāpjas virsotnēs, lai vēl un vēlreiz uzņemtu sevi Visaugstākā burvigumu.
- Skaisti runā, - Jurijs Ivanovičs nokomentēja. - Es tikai pateikšu, ka starp man pazistamiem alpinistiem ir tik daudz kalniem nolemtu maniaku, ka man tas šķiet gluži vai nepieklājīgi.
- Tu par to esi pārliecināts?
- Atceros, kā viens eksaltēts alpiniists reiz dzeršanā atzinās, ka viņam ir sapnis - mirt Everesta virsotnē. Mani arī sauca līdzi.
- Vai tad viņš tur gāja bojā?
- Tad nē jau. Viņam nepietika naudas.
- Kā to saprast? - brinijās Seļiverstovs.
- Lieta tā, ka par uzkāpšanu Everestā vajag Nepālas valdībai samaksāt 50 tūkstošus dolāru. Bet viņam nebija tādas naudas, - paskaidroja Jurijs Ivanovičs.
- Vai tad viņš tev prasīja to naudu?
- Nē. Piedāvāja iet ar viņu kopā un dalīt laimi uz pusēm… bojāeju pašā augstākajā virsotnē uz Zemes. Runāja bez aplinkiem.
- Nu, un ko tu?
- Ko es? Vai tad es jucis esmu, vai? Lai es maksātu par savu bojāeju! (Jn viņam arī naudu nedevu. Es jau neesmu idiots, lai sponsorētu pašnāvību. (Jn arī tādas naudas man nekad nav bijis.
- Gn viņš atrada naudu šai… šai lietai?
- Nē, vēl arvien staigā sveiks un vesels.
- Ak… tā…
- Vai tad mums uz Zemes nav ko darit? Pats taču, Sergej Anatoļjevič, teici, ka Dievs, radīdams cilvēku, vēlējis viņam sekot postulātam - realizē sevi pats. Bet šis alpīnists, kas vēlas skaistu nāvi kalnos, labāk būtu padomājis par māti, bērniem un sievu… tas ir pretdabiski un arī pret Dievu.
- Ziniet, kas man alpīnistos nepatīk, - Seļiverstova seja kļuva nopietna, - virsotņu iekarošanas gars. - Es to iekaroju! Bet, ja padomājam, ka Zeme ir dziva būtne, tad mēs, cilvēki, esam tās bērni un termins «iekarošana» skan vismaz muļķīgi un augstprātīgi. Iekarot domājošu būtni, kas tevi ir radījusi…
Klausoties Seļiverstova vārdos, es uz bridi aizdomājos par to, ka ari pats savulaik esmu «iekarojis» daudzas virsotnes, un, tā kā man bija paradums no katras virsotnes paņemt kādu akmeni, man ir «iekaroto virsotņu akmeņu» kolekcija. Man kļuva kauns, ka visu mūžu esmu lietojis teicienu «iekarot virsotni», lai gan krievu valodā ir pilnigi normāls teiciens «uzkāpt virsotnē». Es, protams, biju dumjš un nesaprātigs, kad spēku izsikumā rāpos pa kalnu kraujām un domāju - nu vēl mazliet, vēl pavisam mazliet - un virsotne man pakļausies. Virvēm apkāries, es kalna virsotnē biju eiforijā, gavilēju un skaļi kliedzu. Man likās, ka kalns man ir pakļāvies.
Pamazām, gadiem ejot, es kļuvu nedaudz gudrāks un sāku uzlūkot kalnu virsotnes ar neizprotamas pielūgsmes sajūtu, it kā lūdzot virsotni, lai atļauj man nokļūt lidz pašai augšai. Es primitīvā veidā saucu to par kalnu pieredzi, saprotot, ka kāpšanā viss atkarigs no laika, kas kalnos ļoti strauji mainās, brižiem sodot kalnā kāpēju ar nāvi nesošu vētru. Manā galvā nereti parādījās mistiskas domas, bet, kad man, piemēram, visnepiemērotākajā brīdī uz klints sāka pretigi sāpēt apsaldētās kājas, es sāku pie sevis čukstēt: «Dieviņ mīļais, palīdzi!» vai «Kalns! Palaid mani!».
(Jn tikai tagad, kad sazin no kurienes radusies doma par to, ka «kalns domā», un Marinas Cvetajevas poēma iedarbināja manu iztēli, es sapratu, ka kalnu nevar ne iekarot, ne pakļaut. Tas ir nepakļaujams un milzigs. Kalns ir vienkārši jāmīl, bet uzkāpšana virsotnē jāuztver kā laime, kas tev sniegta, un kā brīnišķīga iespēja saskarties ar kalna tīro domu, kas tieši saistīta ar Mūžīgo. Protams, var priecāties arī par to, ka esi pārvarējis spriedzi, aukstumu un visas briesmas, sajuties kā īsts vīrietis, bet visvairāk ir jāpriecājas par to, ka kalns ir ļāvis tev uzkāpt līdz pašai virsotnei, lai tu sajustu kalnu vareno prātu. Bet kalns atjauj tikai tad, kad tu ej pie tā ar tiru dvēseli.
Doma par to, ka pie kalna ir jāiet ar tīru dvēseli, stipri iesēdās manā apziņā. Es sāku iztēloties svēto Kailasu un analizēt pats sevi - vai varēšu pie tā pieiet ar tiru dvēseli? Es pat sāku uztraukties, jo sapratu, ka ari manā dvēselē ir pietiekami liela grēku kārta. Vai es varēšu? Vai, ieraugot svēto Kailasu, es varēšu nomest lidz pēdējai robežai materializēto eiropeisko aplombu?
Bet tad es sevi pieķēru pie domas, ka, ja jau esmu sācis par to domāt, tad varēšu pieiet pie svētā kalna ar tiru dvēseli. Kļuva vieglāk.
«Tad varbūt svētais kalns atklās savus noslēpumus! Tad, iespējams, mēs varēsim ieraudzit to, kas neiekļaujas citu cilvēku redzeslokā! Ko mēs varēsim ieraudzit? Vai Dievu Pilsētu? Vai ieeju leģendārajā zemzemes Varā, kur no jauna tika klonēts cilvēks?» es prātoju.
Pie galda bija jautri. Jau bija atnācis ari Ravils un Rafaels Gajazovičs. Irinas pastāvīgais draugs, vārdā Slava, bija atvadu vakariņu komandieris. Visi smējās, bet… ar kaut kādu skumju pieskaņu.
- Vai tu, Sergej Anatoļjevič, kāpsi Kailasā, ja būs tāda iespē-
ja? - mazliet sarkastiski pajautāja Jurijs Ivanovičs, ar baudu nokozdams kumosu no ikru maizes.
- Es? Tieši es?
- Jā, tu.
- Nē, nekāpšu. - Seļiverstova seja kļuva nopietna. - Leģendās, kuras es lasiju, ir teikts, ka kāpšana svētajā Kailasā ir aizliegta, pareizāk sakot, tiek uzskatita par svētuma zaimošanu. Stāsta, ka tikai pats lielais svētais Melarepa sensenos laikos ir bijis Kailasa virsotnē, kad cīnijies ar ļauno magu. Visā literatūrā, kuru esmu lasijis, neviens no svētceļniekiem pat nedomā uzkāpt Kailasā.
- Un eiropieši vai amerikāņi ari nav mēģinājuši uzkāpt? - Slava pajautāja.
- It kā nav. Zinātnisku ekspedīciju uz turieni nav bijis, izņemot to, ka Rērihs pasaules sajukuma laikā gribēja nokļūt lidz Kailasam. Tur bija ari četri alpīnisti, kas gribēja iekarot Kailasu, bet nezināmu iemeslu dēļ viņi atteicās no nodoma uzkāpt svētajā kalnā un uzkāpa vienā no tuvākajām virsotnēm. Pēc tam viņi gada vai pusotra gada laikā ātri novecoja un nomira. Svētais kalns neļāva sevi iekarot un… sodīja jau par šo domu vien, - aizrautīgi stāstija Seļiverstovs.
Iestājās klusums, kurā ieskanējās Irinas balss:
- Puiši, esiet piesardzīgi, es ceru uz jūsu saprātīgumu. Iegaumējiet Cvetajevas vārdus:
Ak, ja būtu skaidri, kā pieņemts, - Tikai pakalns vai paugurs liegs. (Taču runā - ar tieksmi uz bezdibeņiem Kalnu augstumi mērīti tiek.)
- Galvenais, veči, ir savu avantūrismu izspļaut un uz grīdas ar kāju izberzēt, - Jurijs Ivanovičs novēlēja.
Kur atrodas «Nāves Ieleja»?
- Kāds, neatceros precīzi, man stāstīja, - atkal ierunājās Irina, - ka kaut kur Tibetā ir kalns, ko sauc par «Nāves Valdnieka Spoguli». Man ir tāda priekšnojauta, ka šis «Spogulis» atrodas tur, uz kurieni jūs ejat. Ņemiet to vērā. Ne jau velti kalnam dots tāds nosaukums. Kas ir Nāves Valdnieks? Kāpēc šo kalnu sauc par spoguli?
- Varbūt tur atrodas ari leģendārā «Nāves Ieleja»? - Ravils izteica pieņēmumu.
- Iespējams, pilnigi iespējams. Bet padomāsim, lūk, par ko - kāpēc Tibetā ir vieta, kas saistita ar vārdu «nāve»? - Seļiverstovs sāka prātot. - Ja uz nāvi skatās no hinduisma vai budisma redzes punkta, tā nebūt nav briesmīga un ir tikai pāreja citā
(viļņu) dzivibas formā. No tā izriet, ka «Nāves Ieleja» ir vieta, ko kāds kalnos ir izveidojis, lai atvieglotu pāreju tajā saulē.
- Vieta, kas nogalina, vai? - pajautāja Jurijs Ivanovičs. - Vai vieta pašnāvībām?
- Jā, tāda, kas nogalina, - nervozi atbildēja Seļiverstovs, - bet…
- Dīvaini, - teica Irina, - ka cilvēki nāvi uztver kā traģēdiju vai kā sodu, bet jēdziens «Nāves Ieleja» izstaro kaut ko cildenu un garigu. Kāpēc tā?
- Visa nāve nav vienāda,
- dziļdomīgi noteica Seļiverstovs. - Ticējumos, kur aprakstīta «Nāves Ieleja», teikts, ka cilvēks, kas tur mirst, tūliņ nokļūst paradizē, bet tas, kas miris citā vietā… m… m… ne uzreiz tiek paradīzē.
- Bet kur tad? - pavīpsnāja Jurijs Ivanovičs.
- Nu kā lai es to zinu! - ievaimanājās Seļiverstovs.
- Kaut kas dziļš un ļoti sakrāls slēpjas šajā «Nāves Ielejā», - nopūtās Irina.
- Kad es strādāju trasē, man bija paziņa, par Ļohu sauca… - sāka Jurijs Ivanovičs.
- Ļaujiet man attistit domu un centieties nepārtraukt, - Seļiverstovs lūdzās.
- Nu tad turpini, - Jurijs Ivanovičs piekrita.
- Leģendā teikts, ka uz «Nāves Ieleju» nākot jogi, lai nomirtu. Viņi apsēžas, noskaņojas un nomirst bez kādas vardarbības. (Jn darot to tikai jogi, nevis svētceļnieki. Svētceļniekiem tas it kā neesot atļauts. Mēs jau iepriekšējās Himalaju ekspedīcijās sapratām, ka jogi lielāko tiesu laika meditē, ar savu garu uzturoties Tajā Pasaulē, kamēr ķermenis paliek uz Zemes. Jogi it kā dzivo Tajā Pasaulē…
- Kas ir saldāka par seksu, - Jurijs Ivanovičs nevarēja atturēties no piezīmes.
Seļiverstovs stingri paskatījās un turpināja:
- Tur, Tajā Pasaulē, kontaktējoties ar mirušo cilvēku gariem un citiem šis dzivibas formas hierarhiskajiem līmeņiem, jogs agrāk vai vēlāk saņem uzdevumu atstāt Zemi. No turienes
augšā, kā saka, ir labāk redzams, kurā Zemes vietā vislabāk izdarīt «ceremoniju» pārejai citā saulē. Jogs, kas dzīvo kalnos un kam ir dota spēja domās kontaktēties ar kalniem, zina, kur atrodas ši «nāves vieta», no kurienes var nokļūt tieši ilgotajā un jau noteiktajā Tās Pasaules vietā. Tāpēc tikai jogi var pilnvērtīgi izmantot «Nāves Ieleju». Ja to daris parasts svētceļnieks, tāda efekta nebūs. Viss būs tāpat, kā parastas nāves gadījumā.
- Interesanti, kāds tomēr ir fiziskā ķermeņa nāves mehānisms «Nāves Ielejā»? Kaut kam taču ķermenim u jānogalina, - es jautāju.
- Es domāju, ka nogalina «Nāves Valdnieka Spogulis», - drūmi noteica Seļiverstovs.
Ravils tikpat drūmi paskatījās uz viņu un pajautāja:
- Bet vai mēs varēsim kalnos pamanit «Nāves Valdnieka Spoguli» un neieiet «Nāves Ielejā»? Mums taču nav precīzu ziņu un droši vien ari nebūs.
- Varbūt leģendas par «Nāves Ieleju» un «Nāves Valdnieka Spoguli» ir tikai izdoma, tikai iekaisušas apziņas fantāzija? - Rafaels Gajazovičs šaubījās.
- Kuro gadu mēs jau ejam ekspedīcijās pa leģendu pēdām, un vienmēr leģendām atrodas zinātnisks apstiprinājums, - Seļiverstovs atcirta.
- Neraugoties uz to, ka esmu materiālistiskas ievirzes zinātnieks, esmu spiests uz Ravila jautājumu atbildēt tā: mums nav citas izejas kā iet uz svēto kalnu ar tiru dvēseli un klausīties «kalnu čukstos», paļaujoties vienigi uz savu zemapziņu, - es
teicu. - Man šķiet, ka «Nāves Ieleja» ir kaut kur pie Kailasa. Bet «Nāves Valdnieka Spogulis», manuprāt, ir Dievu Pilsētas sastāvdaļa.
- Jauki gan … klausīties «kalnu čukstos», - nosmīnēja Rafaels Gajazovičs.
Faraonu atriebība
- Es daudz esmu lasījis par tā saucamo «faraonu atriebību», - ierunājās Slava. - Visi Ēģiptes piramīdu un kapeņu izlaupitāji sazin kāpēc agrāk vai vēlāk iet bojā. Viņus vajā liktenis, no kura dzivam neizbēgt.
- Es ari par to esmu daudz lasījis, - dzīvi atsaucās ļoti erudi- tais Rafaels Gajazovičs. Varu minēt pat konkrētas ziņas, piemēram…
- Nevajag konkrētas ziņas, jācenšas atbildēt uz jautājumu - kāpēc viņi gāja bojā? - Seļiverstovs viņu pārtrauca. - Mēs taču dodamies uz svēto kalnu, kas, kā mēs domājam, ir nevis kalns, bet vislielākā piramīda pasaulē. Ja runājam par to, ka kalni «domā», nav šaubu, ka piramidas arī «domā», pie tam «domā» daudz konkrētāk un spēcigāk nekā kalni. Tāpēc var pieņemt, ka piramīdas iegaumē zemiskus darbus, iegaumē tieši tā cilvēka domu raksturojumu un, vadoties no tā, nekļūdīgi atradīs viņu jebkurā vietā uz pasaules. Kādā bridi tās ievirzīs viņu nāves ceļā - vai nu tas būs nelaimes gadījums, vai slimība, vai pašnāviba. Piramidai ir ļoti daudz laika, tā var ilgi gaidīt, cerot, ka cilvēks nožēlos izdarito, bet, ja nožēlošana izpaliek, piramida ar savu vareno domu piespiedis šo cilvēku iet nāves ceļu. Šim laupītājam notiks kāds «klikšķis smadzenēs», viņš kļūs kā robots, kā mehānisms, un ar neko neredzošu skatu acīs dosies tur, kur nekādā ziņā nebūtu gājis, un tur viņu gaidīs nāve. Mirstot viņš
dvēselē izjutīs neciešamas sāpes un izmisumu. Viņš pat nevarēs sāpēs saviebtu muti pakliegt «A… - ā… - ā…», jo jaunajā viļņveida dzīvības formā , kur viņš negaidīti būs iekritis, nav tādu jēdzienu kā «mute» un «balss». Tie būs nomainījušies ar daudz jutīgāku jēdzienu - dvēseles sāpes. Bet pēc tam šis cilvēks lidos pa kaut kādu spilgti apgaismotu tuneli sazin uz kurieni, garām zibēs tēli, parādibas un… pēkšņi viņš ieraudzīs to, kas viņam grandiozi un drūmi tuvojas un ar kaut kādu dedzinošu enerģiju sāk viņu spidzināt, saraujot gabalos viņa nomocito un piekusušo dvēseli. Locīdamies šausmās un sāpēs, cilvēks sapratis, ka atrodas piramīdā, bet tā, griežot un dauzot viņu pret stūriem, pārvērš dvēseles putrā. «Piramīda, pied…o…od,» - viņš sauktu, bet… Ne jau tāpat vien senie cilvēki ir radijuši piramīdas kā domājošas būtnes.
- Viss skaidrs, pie piramidas jāiet ar tīru dvēseli, - teica Rafaels Gajazovičs. - Tas jāieraksta visās tūristu instrukcijās, lai visi zinātu.
Nomierinājies un izdzēris glāzīti, Seļiverstovs nopūtās:
- Cik cilvēki gan ir dumji!
- Tu, Sergej Anatoļjevič, visu mūžu strādā inteliģences vidū,
tiecies ar gudriem cilvēkiem un tad vēl saki, ka cilvēki ir dumji. Būtu tu pastrādājis, piemēram, pie ūdenssūkņa, - tur nu gan ir pilnīgas šausmas, - Jurijs Ivanovičs pielika sarunai punktu.
Es vel nezināju, ka vienu no ekspedīcijas locekļiem nelaidīšu uz Dievu Pilsētu
Atvadu vakariņās nepiedalījās piektais Tibetas ekspedīcijas loceklis - kinooperators Kvitkovskis. Viņš ir maskavietis un nakti pavadīja mājās. Tas bija dabiski.
Kvitkovskis ekspedīcijā nokļuva pēc dažu autoritatīvu cilvēku ieteikuma. Viņam bija lielisks videoaparatūras komplekts, viņam bija liela pieredze kalnu filmēšanā un filmu montēšanā. Uzmanibu saistija viņa uzņēmiba, lietišķums un fiziskais rūdijums.
Bet acis! Viņu nodeva acis. Tās bija aukstas un skatiens smags. Kad iepazināmies, es vairākas reizes centos sarunu novirzit romantiskā gultnē. Viņš uzturēja šo stilu, bet acis palika nepatikami mehāniskas. No ši skatiena es saplaku un centos ātrāk pieiet pie romantiskā Seļiverstova, lai sarunā ar viņu atgūtu tik pievilcīgo un dzivi apliecinošo romantisko garu. Ari Ravils bija romantiķis. Pat prātīgais un ārkārtīgi skrupulozais Rafaels Gajazovičs bija bērnišķīgi naivs un bieži vien, acis iepletis, vaicāja - «tiešām?».
Bet Kvitkovskis bija auksts. Tas mani jau sāka nervozēt, bet es cietos un cerēju, ka ekspedīcijā viņš mainīsies uz labo pusi. Es, protams, sapratu arī, ka mums vairs nav laika mainīt kinooperatoru. Bija ļoti žēl, ka ekspedīcijā nevarēja doties Jeļena Masjuka, kuras romantisms bija cieši savijies ar Čečenijā un Himalajos rūdīto dvēseles spēku.
No rīta, kad somas bija sakrautas mikroautobusā un mēs braucām uz lidostu Šeremetjeva-2, es skatījos uz Kvitkovski un sazin kāpēc pēkšņi atcerējos «Nāves Ieleju». Sapratu, ka 5000-6000 metru augstumā, kad priekšplānā izvirzās fiziskā izdzīvošana, būs ļoti grūti saglabāt romantikas rozā brilles, kas ir tik ļoti nepieciešamas, lai klausītos «kalnu čukstos» un turētos pie šī vienigā rēgainā diedziņa, kas spētu pateikt, kur atrodas «Nāves Ieleja». Man palika drūmi, kad sapratu, ka diezin vai varēšu klausīties «kalnu čukstos» zem aukstā un kritiskā skatiena, kas pauž, ka kalni ir tikai alpīnisks šķērslis. Bez tam es sapratu ari, ka blakus šīm aukstajām acīm es nespēšu apelēt pie kalniem un lūgt, lai mums parāda Dievu Pilsētu. Šis acis traucēs.
Kvitkovskis bija no tiem alpīnistiem, kas «iekaroja kalnus», bet nemīlēja tos.
Drīz vien, jau ekspedīcijā, es pieņemšu vienpersonisku un pirmajā brīdī it kā neloģisku lēmumu sūtīt Kvitkovski atpakaļ uz Maskavu, lai neļautu viņam piekļūt Dievu Pilsētas rajonam. (Jn visas ekspedīcijas laikā nezaudēšu pārliecību, ka esmu rīkojies pareizi un sirdsapziņa, kuras balsi esmu klausījies visu mūžu,
mani nemocīs. (Jn tad, kad mākoņi pašķirsies un Tibeta parādīs mums Dievu Pilsētu visā tās varenībā, būšu priecīgs, ka man blakus nav cilvēka ar aukstām acim.
Ar Nikolaju Ivanoviču Zatjkovu, laikraksta «Argumenti i fakti» galvenā redaktora pirmo vietnieku, ar kuru kopā mēs nu jau vairākus gadus publicējam materiālus par ekspedicijām uz Himalajiem un Tibetu, jau sen esam atraduši ne tikai savstarpēju saprašanos, bet kļuvuši labi draugi. Viņš bija uz lidostu atsūtījis televīziju un žurnālistus. Zatjkova nemainīgais un ļoti saprātīgais palīgs Pāvels Burovs sāka komandēt parādi. Viss bija ļoti svinīgi. Mēs skaistos formas tērpos ar emblēmu «Tibet expedition» soļojām pa lidostas granita grīdu.
- Puiši, vēlu veiksmi! - sirsnigi novēlēja Irina Kazmina.
- Nu, veči, neiegāziet, - piemetināja Jurijs Ivanovičs.
Ap sirdi bija priecigi, tikai doma par «Nāves Ieleju» klusi urķējās kādā dvēseles stūrīti. Bet galveno es jau zināju - pie Dievu Pilsētas ir jāiet ar tiru dvēseli.