Uzskatu, ka pasaulē nav ģeniālu un ārkārtigi talantīgu cilvēku. Ir iekšēji tiri un strādīgi cilvēki, kuriem Dievs devis spējas intuitivi saredzēt zinātniskus atklājumus. Ikviens zinātnieks, kas izdarījis atklājumu vai kaut ko izgudrojis, liekot roku uz sirds, teiks, ka doma par šo atklājumu atnākusi pie viņa pamazām kā neizskaidrojams intuitīvs čuksts, kura spēks izrādijies tik liels, ka visu viņa zinātnieka dzīvi apgriezis kājām gaisā. Droši vien visi īstie zinātnieki, romantiskas jūsmas pārņemti, slepus no kolēģiem ir pacēluši acis pret debesim un domās teikuši: «Paldies, Dieviņ!»
Man ir divi elki: oftalmoloģijā - Vladimirs Petrovičs Filatovs, dzīvē un ceļojumos - Nikolajs Konstantinovičs Rērihs. Man šķiet, ka šie divi cilvēki, kas izdarījuši vēsturiskus atklājumus, bijuši dvēseliski tik tīri, ka viņu vārdi man vēl arvien asociējas ar kaut ko svētu un romantiski patīkamu.
Kabinetā pie sienas man ir Rēriha glezna. Kad es uz to skatos, mani arvien pārņem sajūta, ka viņš nav pateids līdz galam kaut ko dižu un cēlu.
«Ko gan Rērihs nav pateicis lidz galam?» es allaž domāju.
Tikai pēc tam, kad mums izdevās noorganizēt četras zinātniskas ekspedīcijas uz Himalajiem un Tibetu, es sapratu, ka
viens no daudzajiem dziļi svarīgajiem pamudinājumiem, kas lika man doties meklējumos, bija tieši šis lidz galam nepateiktais. Rēriham piemita zinātniska gudriba tādā nozimē, ka viņš netēloja pravieti un neko neapgalvoja, bet atstāja plašu telpu nākamajiem pētijumiem, ar savu domu iekustinādams citu cilvēku domas.
Tagad, kad es rakstu šis rindas, ekspedicija jau ir aiz muguras, zinātniskais materiāls apstrādāts, iegūti rezultāti. Bet mani nepamet doma, ka Rēriham bija daudz grūtāk nekā mums: komunistiskais sajukums Krievijā, saspringta starptautiskā atmosfēra, zirgi automašinu vietā, smagas brezenta teltis, konservētu produktu trūkums un tamlidzigi. Iztēlojos, kā šis drosmīgais cilvēks, kuru pārņēmusi tikai un vienīgi zinātniskas izziņas dziņa, putekļu vētrā 4-6 kilometru augstumā centās sasniegt Tibetas svētumu - Kailasa kalnu. Lidz tam palika pavisam nedaudz, jo vēl nebija pienācis laiks atklājumam. Bet es skaidri zinu, ka, gadījumā, ja Rērihs nokļūtu lidz Kailasa kalnam, viņš ieraudzitu to, ko neredz un ko pielūdz svētceļnieki, viņš spētu atklāt noslēpumaino Dievu Pilsētu.
Nikolajs Konstantinovičs Rērihs
Man kļūst neomulīgi un mazliet bail no tā, ka tieši mums -
nelielai Clfas zinātnieku grupai - liktenis ir lēmis atklāt leģendāro Dievu Pilsētu. Izrādās, ka cilvēkam var kļūt bail no tā, ka liktenis viņam dāvājis atklājumu. Acīmredzot iedarbojas cilvēka iekšējās nepilnvērtibas komplekss.
Bet nepilnvērtibas sajūtu es atceros labi. Bērnībā, kad dzivo- ju nelielā (Jrālu ciematiņā, es nobijos no čūskas un sāku stostīties, pie tam tik stipri, ka nevarēju pateikt «mamma». Lai man palīdzētu, mani nosūtīja ārstēties uz internātu, kurā mācījās bērni ar dažādiem veselibas traucējumiem, un tur man vajadzēja mitināties vienā telpā kopā ar daudziem citiem. Šajos gados es jutu prieku tikai tad, kad, paņēmis bisi, viens devos mežā. Es pazinu taigu un ne no kā nebaidījos. Baidījos tikai no cilvēkiem, ar kuriem vajadzēja sarunāties. Savā centībā iemācīties runāt savācu vienuviet daudz zaru ziemai, bet pēc tam skrēju uz turieni, iekūru nelielu ugunskuru un stundām ilgi mācijos izrunāt skaņas «a… e… o… u…», kā arī vienkāršus vārdus. Bet sādžas puikas mani bija izsekojuši. Viņi sadedzināja visus manus žagaru krājumus, bet sniegā ar slēpju nūju uzrakstīja: «H… tev, stostuli». To ieraudzidams, es nokritu pelnos un sāku nevaldāmi raudāt.
«Kāpēc tāda nežēliba! Es taču jums neesmu izdarījis neko sliktu! Es taču neesmu pilnvērtīgs! Bet es taču ari gribu runāt!» - tā es domāju, guļot pelnos vai aizrīdamies ar asarām.
Pēc tam es piecēlos, noslaucīju asaras un pa dziļo sniegu bridu meklēt jaunu, slēptāku vietu saviem «nepilnvērtibas ugunskuriem».
- 1… i… i… - vairāk neko es nespēju izkliegt, gribēdams pateikt kaut ko draudošu saviem pāridarītājiem.
Pamazām es tomēr iemācijos runāt, iesākumā slikti, pēc tam labāk. Pabeidzu medicīnas institūtu un drīz pēc tam aizstāvēju zinātņu kandidāta disertāciju.
"Vai patiesi es esmu zinātņu kandidāts! Vai patiesi es to esmu spējis paveikt!» - tā es toreiz domāju.
Es sapratu, ka spēju ar kaut kādu nepilnvērtigu nolemtibu ļoti daudz strādāt. Bet es visu laiku gaidiju, ka notiks kaut kas slikts, labais un uzvarošais man bija svešs, jo pārāk spēcīgs bija bērnibā iegūtais nepilnvērtibas kauna traips.
Sliktais nelika uz sevi ilgi gaidit. Pēc alloplanta izgudrošanas, kad pie mums sāka braukt slimnieki no visas Padomju Savienības un mums sāka izdoties atdot redzi dažiem pilnigi bezcerīgiem slimniekiem, ieradās slavenā Maskavas komisija.
- Nu tad paskatīsimies, ko šis (Jfas čučmeks ir izdomājis,. Nu tad atmaskosim viņu! - tā droši vien sprieda komisijas locekļi.
Mani apvainoja eksperimentēšanā ar cilvēkiem. Nodaļa tika izformēta, zinātne sagrauta, bet uz KPFSR Veselības aizsardzibas ministriju nosūtija pieprasījumu par ārsta diploma atņemšanu, un… es aizbraucu uz Jakutiju, kur biju nolēmis strādāt par briežkopi. Tur pie vienkāršiem un tiriem cilvēkiem dzivot bija vieglāk.
- Briežkopis Muldašovs, - tā es sāku stādities priekšā cilvēkiem.
Bet ārsta diplomu man tomēr neatņēma, toties sākās gari dzives gadi, kad vajadzēja dzivot ar apkaunotu vārdu, kad tev kā izstumtajam jāpierāda, ka neesi idiots, un viss atkal jāsāk no nulles. Vienigi mani draugi un cīņu biedri ticēja, ka viss būs labi: Amirs Saļihovs, Rišats Bulatovs, Klāra Zahvatkina, Rafiks
Tamāra Gorbačova ar transplantēto aci
Ņigmatuļins, Sagits Muslimovs, Jura Vasiļjevs, Venera Gaļimo- va, Nātans Seļskis, Vaļa Jakovļeva, Ļaļa Musina un citi.
Kad mums izdevās atjaunot zinātnisko potenciālu un (Jfā izveidot Viskrievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centru, it kā viss bija nokārtojies. Bet bija palikusi skaudra sajūta, ka dzīvē neko nevar panākt bez cīņas un smaga, nogurdinoša darba. Cilvēki ir ļoti dīvaini: viss taču tiek darīts viņu labā, bet viņi it kā to nevēlas un pretojas. Pamazām es sapratu, ka labais vienmēr ir cieši savijies ar ļauno un, ja ļaunā nav, rodas ne mazāk baismīgas briesmas - dikdienība. Sapratu, ka cilvēkiem ir tieksme uz pašslavināšanos, kas pāriet grēkā, kad cilvēks sevi sāk uzskatit par Dievu.
Pat tagad, kad mūsu pozīcijas Krievijas oftalmoloģijā vairs netiek apstrīdētas, tik un tā nākas saskarties ar augstprātīgiem izlēcieniem, piemēram, sakarā ar acs transplantācijas operāciju, kuru mēs pirmie pasaulē izdarījām 2000. gada 28. janvāri pacientei Tamārai Gorbačovai.
«Muldašovs ar savu acs pārstādīšanas avantūru ir apkaunojis Krievijas oftalmoloģiju. Visiem ir labi zināms, ka tas nav iespējams. Nav-iespē-jams!» skanēja no Viskrievijas oftalmologu kongresa tribīnes.
«Bet kāpēc jūs tā spriežat, kāpēc jūs pat nedevāt man iespēju uzstāties! Vai jūs esat Dievi?» es prātoju. «Jūs negribat saprast, ka acs transplantācija ir ļoti sarežģītu zinātnisku aprēķinu rezultāts, kur ietvertas ne tikai medicīniskās zināšanas, bet arī fizikas un molekulārās bioloģijas sasniegumi un senas Tibetas patiesības. Kā lai jums izskaidro, ka operācijas laikā es aci taisīju konstrukcijas fio alloplanta, kas lidzinās tām, kuras redzēju Tibetas Dievu Pilsētā, - spoguļus, kas saspiež laiku! (Jn laiks patiesi sablīvējās, transplantētajā acī neticami ātri ieauga asinsvadi, un nu jau pusotru gadu acī ir nodrošināta audu apasiņošana un barošana. Vai var izskaidrot, ka acs transplantācijas operāciju nav iespējams aprēķināt bez reliģiskajām zināšanām, kas iegūtas ekspedicijās Himalajos un Tibetā. Tibetas lamas un Indijas svami taču apgalvo, ka šis zināšanas cauri gadu simtiem mūsu rokās nodevušas civilizācijas, kas uz Zemes dzivojušas pirms mums! Ja es par to sāktu runāt oftal- mologu kongresā, tad, labākajā gadijumā, mani uzskatitu par jukušu.»
Kāpēc es dodos ekspedicijās? Tā nebūt nav sportiska aizraušanās. Parasti es cilvēkiem saku, ka nesaprotu sava galvenā atklājuma - alloplanta - patieso būtibu - lai cik dīvaini tas ari izklausītos. Es patiešām visai slikti stādos priekšā, kā miruša cilvēka audi (bet tieši no tiem tiek izgatavots alloplants) spēj dot milzigu informativu lādiņu jaunu audu veidošanai cita cilvēka organismā, kā tie spēj stimulēt reģenerāciju. Ir pat grūti iedomāties, cik sarežģīta ir katra cilvēka organisma šūna, bet šūnas saskaņā ar kaut kādiem likumiem veido skaidras struktūras, asinsvadus un limfvadus, nervus, šķiedras un daudz ko citu. Protams, ka tas viss notiek saskaņā ar stingru un nepārtraukti darbojošos programmu, salīdzinājumā ar kuru mūsdienu dators Ildzinās eglīšu mantiņai. Kur lokalizētas šis programmas? Protams, ka tie nav vienigi gēni, - to pateiks ikviens molekulārais biologs. Pēc pēdējiem fizikas datiem, šis programmas ir
Transplantācijas biomateriāls alloplants
Grēks uzskatīt sevi par Dievu
ierakstītas smalkajā enerģijā, kuru Austrumos sauc par dievišķo enerģiju, kā arī organisma ūdenī.
Kas gan ir radījis šīs apbrīnojamās programmas, pēc kurām no jauna rodas cilvēka audi? Man neērti par to runāt ar konservatīviem un ortodoksāliem zinātniekiem, bet atbilde rodas pati no sevis - šīs programmas ir radījis Dievs. Ja rēķināmies ar šādu pavērsienu, tad mums jāpieņem ari cilvēka rašanās reliģiskais traktējums, tas ir - ka cilvēks tika radits, nevis pašorganizējās, izejot caur pērtiķa starpposmu.
Bet kādēļ daudzi zinātnieki uzskata par kauna lietu studēt
reliģiskos tekstus? Kādēļ viņi reliģiju uzskata par bērna šļupstiem, par pasaku aprobežotiem un neizglītotiem cilvēkiem? Kāpēc viņi ar tādu vieglumu un pārliecību saka: «Tas nevar būt»? Tādēļ, ka savu zinātnisko činu ietekmē viņi ir iemantojuši vislielāko grēku Dieva priekšā, uzskatīdami sevi par Dievu. Tādēļ ari šiem ievērojamajiem zinātniekiem jau Dieva vārda pieminēšana vien ir nepatīkama un sveša, tāpat kā tas bija ar komunistiem, kas izveidoja paši savu /eņinueidlgo dievu. Greizsirdība taču rodas tikai attiecībā uz istu Dievu!
Tomēr, lai kā arī es censtos skaidrot savu aizraušanos ar ekspedīcijām kā medicīnisko zināšanu papildināšanu uz reliģisko uzskatu rēķina, esmu spiests atzīt, ka tas nebūt tā nav. Kā apstiprinājumu tam var minēt pētījumus, kas stāv visai tālu no medicīnas: ziņu analizē par cilvēces Genofondu, centieni izprast dematerializāciju un materializāciju, jogu dzīves pētījumi, «dzīvā» un «mirušā» ūdens meklējumi un visbeidzot - piramidas.
Bet, ja pavisam godīgi, - es nezinu, kāpēc es piedalos ekspe-
dicijās uz Himalajiem un Tibetu. Kaut kas mani uz turieni vilina, bet kas - nezinu.
Acimredzot cilvēka būtibā ir ielikts romantisku meklējumu gars, kura pamatā ir izziņas bezgaligums, ko noteicis Mātes Dabas diženums. Vēl ne tik sen parastajam teicienam Mēs pakļausim Dabu acimredzot ir tāds pats zemteksts, lai gan pēc savas būtibas tas ir muļķīgs, jo Dabas bērns nevar pakļaut Māti Dabu. Esmu pārliecināts, ka tieši ši iedzimtā romantisma dēļ, kuru var izteikt pavisam vienkāršos vārdos - tas ir interesanti krievi apguva Sibīrijas un Aļaskas plašumus, Prževaļskis, Ar- seņjevs un Džeimss Kuks devās piedzīvojumiem pilnos ceļojumos. CJn, protams, šīs jūtas vadīja arī Nikolaju Rērihu.
No pārējiem ceļotājiem Nikolajs Rērihs atšķīrās ne tikai ar to, ka pētija pašu noslēpumaināko un mīklaināko zemeslodes vietu, bet galvenokārt ar to, ka uz ekspedīciju laikā veikto pētījumu
N. K. Rērihs. Svētie Himalaji
bāzes izveidoja pats savu it kā pieticigo un ļoti dziļo filozofiju, kas izpaudās viņa grāmatās un gleznās. Droši vien daudzi no mums atzīsies, ka Rēriha darbus nav lasijuši un gleznas redzējuši tikai garāmejot, bet tik un tā dziļi ciena viņu un, ja tiek runāts par Rērihu, jūt kaut kādu dvēseles veldzi un iekšēju attirišanos. Reti kāds nopietni padomā par šo fenomenu. Bet šis fenomens pastāv, un man šķiet, ka tā pamatā ir tas, ka Rērihs katram cilvēkam ir devis iespēju saskarties ar viņa dziļo un slēpto Es, kas nācis no mīklainās un tajā pat laikā dzimtās Tās Pasaules, kas dzīvo pēc citiem likumiem nekā tie, kas nosaka mūsu fizisko eksistenci. Tas ir ļoti vilinošs un saistošs - šis iekšējais Es, kuru visas reliģijas sauc par Garu. Šis iekšējais Es kontaktējas ar citiem iekšējiem Es, vadoties no neparastiem principiem, kuru būtibu mēs uzzināsim Tajā Pasaulē. Bet šie principi darbojas ari Šajā Pasaulē, brižiem izpaužoties kā smeldzošas vēlmes vai skaists pievilkšanas spēks, ko mēs saucam par Mīlestību. Tieši tādēļ mēs it kā nepazīstam un tai pat laikā labi pazīstam Rērihu, jo viņš ir sarakstījis it kā divas grāmatas: vienu Zemes cilvēkiem un otru - slēptajam cilvēka iekšējam Es.
Rēriha gleznās attēloti galvenokārt kalni. Bet ir maz cilvēku, kas zina, ka Marinai Cvetajevai ir dzejolis «Kalna poēma», kura būtiba ir tā, ka… «kalns domā». Vai tikai tādēļ Rēriha gleznas nav tik saistošas un dziļas? Jogi taču saka, ka cilvēka domāšana Šajā Pasaulē izpaužas kā trijstūri, bet kalni - tie ir trijstūri.
Man šķiet, ka Rērihs zināja daudz vairāk, bet, intuīcijas vadīts, gleznoja un rakstīja tikai to, kas bija atļauts un nenodarīja cilvēcei nekādu ļaunumu. Tas ir ļoti cēlsirdīgi, jo tajā laikā pār Zemi lidinājās ļaunie spēki komunisma un fašisma veidolā. Rērihs necerēja uz cilvēku cēlsirdību, viņam bija zināmas senās zināšanas, un viņš tās koncentrēja uz cilvēka mūžseno iekšējo Es.
Runā, ka pēc 2000. gada uz Zemes iestāšoties zelta laikmets, kad senās zināšanas sāks atklāties cilvēkiem un izmainis mūsu dzivi pašos pamatos. Varbūt ari tādēļ mums gadsimtu mijā izdevās ekspedicijās, kas noveda pie sensacionāliem atradumiem un secinājumiem. Mēs visi esam Dieva varā! Bet es allaž atceros Rērihu: kā viņam bija ar smagajām brezenta teltīm, ar zirgiem un smago nastu dvēselē, ka vēl nav pienācis laiks visu atklāt cilvēkiem. Tas atgādina alpīnistu, kas gandrīz uzkāpis virsotnē, bet sapratis, ka tālāk kāpt nevajag.
Bet man palīdz bērnības laika nepilnuērtibas kauna traips, kas neļauj apreibt no veiksmīgiem atradumiem un ļauj izprast, ko nozimē dievišķie norādījumi, kurus saprata Rērihs. Mums vienkārši ir vairāk paveicies… laika ziņā.
Pēc pirmās ekspedīcijas uz Himalajiem man izdevās sarakstīt grāmatu «No kā mēs esam cēlušies?». Otrās - un it īpaši trešās ekspedīcijas laikā mēs ieguvām daudzus interesantus faktus, bet par tiem es vēl neesmu uzrakstījis grāmatas, lai gan biju
Ķirurģija
nodomājis uzrakstīt divas - «Kas tie ir - jogi?» un «Dzivā un mirušā ūdens meklējumos». Taču ceturtā ekspedīcija (uz Tibetu) pilnīgi izmainīja manus plānus - Dievu Pilsētas meklējumi izrādījās tik interesanti un neparasti, ka es nolēmu vispirms uzrakstīt grāmatu par Tibetas ekspedīciju un tad atgriezties pie tām divām grāmatām.
Es pārāk daudz operēju, un man hroniski trūkst laika rak- stišanai. Piemēram, 1999. gadā es izdarīju 760 operāciju. Pēc operācijas jūtos noguris kā suns, un galva ir pavisam tukša. Bet slimnieki! Viņu ir tik daudz! Viņi taču pie mums ir atbraukuši kā pie pēdējās cerības. Es saprotu, ka visus slimniekus izoperēt nav iespējams, ka zinātniskais darbs, monogrāfijas un grāmatas ir pats svarīgākais, bet, kad ieskatos cilvēka aklajās acīs un dzirdu: «Lūdzu, izoperējiet, profesor», atkal eju uz operāciju zāli.
Pašlaik es sēžu un rakstu Baškīrijas sanatorijā Jangan-tau. Meesmu bagāts cilvēks un nevaru atļauties lielus tēriņus. (Jfas naftas pārstrādes rūpnica Nouoil, kuras jaunajai vadibai (N. R. Saifuļinam, F. I. Garejevam) iepatikās mana pirmā grāmata, apmaksāja man brīnišķīgu luksusnumuru ar žalūzijām. Jūtos ļoti svarīgs, žēl, ka neesmu uzaudzējis vēderiņu. Tomēr man tuvāk pie sirds ir telts un ugunskurs. Pat visā mūsu ķirurgu kolektivā valda tūristu grupas gars. Toties luksusnumurā nav odu un ir kur nolikt zinātniskos papīrus. Kad man būs liels kabinets, es noteikti ierikošu kaminu, lai varētu raudzīties uguni. (Jguns piesaista.
Šai grāmatai es nolēmu dot virsrakstu «Dievu Pilsētas meklējumos». Taču iznāca nevis viena, bet tris grāmatas. Pirmajā sējumā («Seno cilvēku traģiskais vēstījums») lasitājs varēs iepazīties ne vien ar leģendu par Dievu Pilsētu, bet uzzinās ari par daudzām neparastām matemātiskām un ģeogrāfiskām sakritībām, kas rodas, ja pieņemam, ka Tibetā, Kailasa kalna rajonā, ir piramīdas un seni monumenti.
Grāmatas otrais sējums («Šambalas skāvienos») veltits ceļo-
jumam pa Tibetu un Dievu Pilsētas aprakstam. Tajā ir daudz fotogrāfiju un zīmējumu, ari tie, kas tika zīmēti turpat uz vietas. Es neizslēdzu, ka tieši šiem uzmetumiem var būt vislielākā vērtība, jo neviens fotoaparāts vai videokamera nespēj uztvert un fiksēt to, ko redz cilvēka acs.
Grāmatas trešajā sējumā («Zemes dzīvības matrica») apkopotas filozofiskas pārdomas, kas radušās Tibetas ekspedīcijas rezultātā un pieved cilvēku pie paralēlo pasauļu noslēpumiem, stāsta par hologrāfisko Zemes dzīvi un jauna cilvēka radīšanu uz Zemes.
Ekspedīciju uz Tibetu sponsorēja Baškīrijas krājbanka (J. V. Kinzebulatovs), bet laikraksts «Argumenti i fakti» (N. I. Zjatkovs) gādāja par informativo nodrošinājumu. Bez tam daudzi cilvēki nesavtīgi ziedoja naudu ekspedīcijas organizēšanai. Šo cilvēku vārdus es nenosaukšu, jo tā ir biznesa nauda, bet biznesā ir savi likumi, kurus pārkāpt nedrīkst. Pateikšu tikai, ka ši nauda tika ziedota no tiras sirds. Mums bija lielisks ekipējums, un mēs lepojāmies, ka pārstāvam Krieviju.
Šo grāmatu es rakstu savā vārdā, tādēļ vienmēr un visur «esojos». Bet tas nenozimē, ka uzskatu savas domas par galīgām un neapstrīdamām, gluži otrādi, visu atbildību par saviem vārdiem un kļūdām es uzņemos tikai uz sevi un neuzkrauju kolēģu plecos. Es neko neapgalvoju, nevienu nepamācu, es tikai nododu savas domas lasītāju tiesai.
Tibetas ekspedīcijā mēs bijām četri: katram bija savas domas un savs notiekošā redzējums, katrs bija personiba, un katram bija savas viņam vien piemītošas ipašibas. Ravilu Mir- haidarovu varētu saukt par «Enerģiju», Sergeju Seļiverstovu - par «Sirsnību», bet Rafaelu Jusupovu - par «Gudrību un Piesardzību». Rafaels Gajazovičs Jusupovs ir zinātņu kandidāts un strādā Viskrievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centrā par direktora vietnieku diagnostikā. Ravils Šamilevičs Mirhaidarovs mūsu centrā vada laboratoriju «Aura». Sergejs Anatoļjevičs Seļiver- stovs - CJfas uzņēmējs, bijušais kara lidotājs.
Pēc ekspedicijās mums ļoti daudz palidzēja mūsu dizaineri - Olga Išmitova un Aleksejs Saveļjevs, kas it kā kļuva par mūsu ekspedīcijas «pēcekspedīcijas locekļiem».
Mēs, visi četri Tibetas ekspedīcijas dalībnieki, nolēmām veltīt šo grāmatu lielā krievu pētnieka Nikolaja Konstantinoviča Rēriha piemiņai.
Nikolaja Konstantinooiča Rēriha piemiņai