Man ir draugs, un sauc viņu - Vasiļjevs. Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs strādā mūsu Viskrievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centrā par galveno inženieri, lai gan augstākās izglitibas viņam nav un, kā saka, nekādas augstskolas nav beidzis. Bet viņš ir cilvēks, par kuriem mēdz teikt - krievu Kreilis (kas apkala blusu - tulk. piez.). Angļu valodu Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs, protams, nezina, bet pārsteidz tas, cik veikli viņš orientējas visās angļu
Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs
valodā rakstītajās instrukcijās un noregulē mūsu iekārtas tā, ka ne reizi neesam saukuši paligā ārzemju servisus, lai gan mums ir milzigs komplekts importētu medicīnisko iekārtu.
- Droši vien fleišs sabojājies, - viņš klusi murmina zem deguna un regulē iekārtu, jaucot angļu vārda «flash» izrunu, kas nozimē - uzliesmojums.
Jurijs Ivanovičs atnāca pie mums, kad mēs nebijām nekas un mums nebija nekā, un kopš tā laika, ja nepieciešams, strādā dienu un nakti. Protams, ka Jurijs Ivanovičs savulaik mīlēja iedzert, bet tagad ir atmetis un saka, ka uz visiem laikiem. Mēs ar viņu esam lieli draugi, uzrunājam viens otru ar «tu», bet mani viņš allaž sauc par šefu.
Manus ķirurga instrumentus asina tikai Jurijs Ivanovičs un bieži vien gremžas, ka tie izgatavoti no slikta tērauda.
- Nu vai tad tas ir tērauds, vai tas ir tērauds? Es taču viņiem, tiem izgatavotājiem, visu laiku zvanu un saku, ka acu operēšanas instrumenta tēraudam ir jābūt stipram, ļoti stipram. Bet viņi sāk runāt par markām un taisnojas, bet jebkuram tehniķim taču tērauds ir jājūt pēc taustes, jājūt, vai tas ir stiprs vai ne.
Protams, ka Jurijs Ivanovičs labi orientējas tērauda markās, bet viņam piemīt kāda pārdabiska sajūta, kas palīdz noteikt tērauda kvalitāti, un viņam vienmēr ir taisnība. Mani allaž ir pārsteigusi šī spēja, kas šķiet dīvaina un neparasta.
- Jurij Ivanovič, pastāsti, kā tu nosaki tērauda kvalitāti - un jo sevišķi instrumena uzasināšanas kvalitāti? - jautāju.
-Velns viņu zina, šef! Nezinu, kā, bet jūtu, vai tērauds ir stiprs vai nav. Jūtu - un viss. tin kas tur divains? Stāsta, ka piramīdās instrumenti uzasinās paši. Instrumentu vajag paņemt rokā, padomāt, uzmanigi padomāt, un rodas sajūta: ja tā ir laba un maiga - tērauds ir labs, ja slikta - slikts. Stiprs tērauds vienmēr izraisa labu sajūtu.
Stipra piramīda
Vairs neatceros, laikam tas bija 1989. gadā, kad mēs visi tris - Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs, es un Amirs Jusupovičs Saļihovs - ķirurgs un mūsu centra direktora vietnieks - devāmies uz Ēģipti, lai izdarītu operācijas ar savu alloplanta tehnoloģiju. Mēs ar Saļihovu operējām, bet Jurijs Ivanovičs palidzēja un regulēja operāciju mikroskopus. Kad gadijās brivāks laiks, mūs aizveda ekskursijā uz piramidām.
Ēģiptes piramīdas
Gizas piramīdas, jo īpaši Heopsa piramīda, mūs pārsteidza ar savu varenumu. Visi tris nevilšus pieklusām, laikam iegrimām tajās dziļajās sajūtās, kuras, kā mums šķita, nāk no pašiem cilvēces pirmsākumiem. Sajūtas bija patikamas un tai pat laikā grandiozas, aptverot, ka cilvēks nav tikai puteklītis, bet gan cienījama pasaules ēkas daļa. Šīs sajūtas līdzinājās sapņiem, tikai tiem bija konkrēta vēsturiska nokrāsa, it kā konstatējot cilvēka diženumu. Amirs Saļihovs bija sakoncentrējis skatienu lejup, bet Jurijs Ivanovičs knibināja auss ļipiņu…
- Ser, plīz, bai it (Ser, lūdzu nopērciet šo te), - atskanēja suveniru tirgotāja apnicigā balss, kas tāpat kā Maskavas taksometru šoferi dodas uzbrukumā katram ārzemniekam.
- Ej pie velna, ej prom, vai tu saproti, ej prom, - Jurijs Ivanovičs dusmigi teica krievu valodā.
- Vēri, uerigud (ļoti, ļoti labs), - centās iestāstīt tirgotājs, bāzdams Jurijam Ivanovičam pie deguna kaut kādu figūriņu. - Veri čip (ļoti lēti), ueri, veri čip.
- Angliski jārunā, Jura, saki «nou» vai «gou», - ieteica Amirs Saļihovs.
- Nou, es tev saku, - Jurijs Ivanovičs beidzot pateica.
Mēs piegājām pie Heopsa piramidas. Milzīgie akmens bluķi precīzi gulēja viens uz otra, uzmanību pirmām kārtām piesaistīja konstrukcijas monumentālisms un vienkāršība.
«Kas gan tās ir cēlis? Vai tiešām cilvēki?» es pie sevis domāju,
Stipra piramīda
atkal aizskarot un izjūtot savu aprobežotību. Šī aprobežotības sajūta bija tik skaidra un nepatīkama, ka mana uzmaniba ak- centējās tieši uz to. Toreiz es nesapratu, ka piramīdas pilda uz Zemes ļoti daudzveidīgas funkcijas un viena no tām ir kontaktu nodrošināšana starp Zemes un Visuma saprātu.
- Amir, Jura, es nez kādēļ jūtos kā pavisam aprobežots radijums, - es teicu.
Draugi izbrīnā paskatījās uz mani, bet neko neteica.
Jurijs Ivanovičs paplikšķināja pa piramīdu, pieklauvēja ar pirkstu, padomāja un teica:
- Stipra… stipra piramida.
Tai bridi, neraugoties uz spēcīgo aprobežotības sajūtu, likās, ka esmu laimīgs jau tādēļ vien, ka stāvu blakus varenajai piramīdai, ka man, lauku zēnam, ir izdevies pabūt blakus tai un izjust tās majestātisko ietekmi. Jutos ievērojams, liels… un tai pat laikā aprobežots. Likās, ka piramida raugās uz mani un rakņājas pa smadzenēm.
Piespiedu sevi aizdzīt sentimentālās domas un pajautāju:
- Ko tu teici, Jurij Ivanovič?
- Stipra piramida, saku, ļoti stipra.
- Bet kā tu to vari noteikt? Tāpat kā instrumentu tēraudu?
- Nezinu, bet jūtu, ka tā ir stipra.
Toreiz es diez vai aizdomājos, ka akmens bloki, no kuriem celta piramīda, tika nesti uz šejieni no desmitiem kilometru liela attāluma, ka mūsdienu tehnika tos nespēj pārvietot un nolikt vienu uz otra tā, lai starp tiem nevarētu iebāzt pat naža asmeni. Par to es vienkārši nedomāju, mani bija pārņēmusi nez no kurienes radusies aprobežotības sajūta. Toreiz es, protams, nebiju lasījis Helēnas Blavatskas «Slepeno doktrīnu» un nezināju, ka viņas redzējumā piramīdas tika celtas pirms 75-80 tūkstošiem gadu, kad Platona salā Atlantijas okeānā dzīvoja atlanti, kuri ar savu psihisko enerģiju spēja radit antigravitācijas efektu.
No vispārpieejamās literatūras es zināju, ka Ēģiptes piramīdas celtas pirms 4-5 tūkstošiem gadu, ka tās cēluši ēģiptieši, kuri toreiz pat nepazina riteni. Skaidrs, ka sirds dzi|umos es brinijos, kā gan pusmežonigie vergi nežēlīgu priesteru uzraudzibā varēja paveikt šo titānisko un reizē augsti intelektuālo darbu, bet tūdaļ padzinu šo ķecerīgo domu, svēti ticēdams, ka tas, kas rakstīts padomju literatūrā, ir patiesība.
- Kā tu domā, vai piramida ir stipra kā konstrukcija vai stiprs ir akmens, no kā tā celta? - Jurijam Ivanovičam vaicāja Amirs Saļihovs.
- Akmens visur ir vienāds. Viņa ir izturīgi uzcelta, neticami izturīgi! Mani pārsteidz tehniskā doma! Nu, piemēram, divi vienādi instrumenti. Tie var izskatīties pilnīgi vienādi, bet viens izgatavots talantīgi, otrs - ne. To nevar izmērit, nevar aprēķināt, to var tikai sajust. (Jn arī šeit es jūtu, ka piramīda ir uztaisīta ģeniāli, tā ir izturīga, celta priekš gadu simtiem, - atbildēja Jurijs Ivanovičs un atkal ar pirkstu paklauvēja pie piramīdas.
Beidzot mūsu pavadoņi - ēģiptiešu oftalmologi - bija vienojušies, un gids veda mūs Heopsa piramidas iekšienē uz faraona kapeni. Eja, pa kuru gājām, bija labi ja metra augstumā, un
Faraona kapene
vajadzēja ne tikai stipri pieliekties, bet ari saliekties ceļos. Bija ļoti neērti, gribējās noslīdēt ceļos un rāpot, bet bija žēl bikšu. Trisdesmit grādu slipa eja veda augšup un šķita bezgalīgi gara.
- Vai patiešām senie ēģiptieši bija tik maza auguma? - man aiz muguras norūca Jurijs Ivanovičs.
Beidzot parādijās zāle, kurā ieraudzijām faraona kapenes. Tās bija tukšas. Mēs stāvējām piramīdas iekšienē un vēlējāmies tikai vienu - ātrāk tikt prom no turienes.
- Ja nu pēkšņi nodziest gaisma? - negaidīti teica Jurijs Ivanovičs, rādot uz blāvajām lampiņām, kas bija piekārtas pie zāles un ejas griestiem. - Viņiem te, Ēģiptē, ar gaismu ir slikti, te nodziest, te atkal iedegas. Bet mēs nepaņēmām lukturīšus.
Tur, varenās piramīdas dzīlēs, mani bija pārņēmusi tikai viena - neizprotamas trauksmes sajūta. Sapratu, ka pat tad, ja gaisma tiešām nodzisis, mēs vienalga tiksim laukā, kaut vai taustoties. Bet trauksme un reizē dziļš sašutums bija kā iedvests, un tam nebija reāla pamata. Toreiz es pat nevarēju iedomāties, ka pēc dažiem gadiem sākšu nopietni pētit piramidas un iedziļināšos smalko enerģiju fizikā. Toreiz es biju pārliecināts, ka visa mana dzive būs saistita tikai ar ķirurģiju, bet piramidas es uztvēru kā grandiozu eksotiku. Man pat prātā nevarēja ienākt, ka transplantācijas materiāls alloplants, kuru mēs jau plaši lietojām ķirurģijā un vērojām, kā tā vietā aug jauni cilvēka audi, pastarpināti loģiskā ceļā ir saistīts ar piramīdām, tāpat kā daudz kas cits šajā pasaulē.
Lejup pa eju virzities bija vieglāk. Driz vien mēs izkļuvām laukā šajā Dieva pasaulitē.
- (Jh, cik labi, - Jurijs Ivanovičs godigi atzinās.
Pēc tam mūs aizveda pie sfinksas. Automātiski atkārtodami uzmācigajiem suvenīru tirgotājiem «nou», mēs nostājāmies sfinksas priekšā.
Milzīgā sfinksa gulēja ar lepni un augstprātīgi paceltu galvu. Ēģiptieši stāstīja, ka saucot sfinksu par tuksneša sargu. Bija pretīgi klausīties, kā franču kareivji šāvuši uz sfinksu no lielgabala un sašķaidījuši daļu deguna.
Atceros, ka mani piesaistija sfinksas skatiens. Es stāvēju un skatijos tai acīs. Man šķita, ka tā nevienu neievēro un skatās kaut kur tālumā. Šajā skatienā varēja lasīt ne vien augstprātību un lepnumu, bet arī nenosakāmas skumjas, tiekšanos uz turieni, kur bija vērsts tās skatiens.
- Amir, uz kurieni viņa skatās? - es pievērsos Saļihovam.
- Nezinu. Bet skatās kā dziva. Tāda sajūta, ka viņa nekad nenodos to, kas viņu ir radijis. Uzticama un monumentāla.
Sfinksas skatiens
Ar Amiru Saļihovu mēs sadraudzējāmies studentu laikos, un pēc tam visu laiku esam kopā - gan pārgājienos, gan darbā. Pat operējam vienā telpā. Amirs nāk no mazas Clrālu sādžiņas, izsūtīto kulaku dēls. Viņš ir neparasti piemērots lauku darbiem, var auļot uz zirga bez segliem, var uzcirst māju. Lielisks zvejnieks un mednieks. Būdams viens no redzamākajiem Krievijas oftalmolo- giem, Saļihovs ir atzīts arī ārzemēs. Viņa miļākā zeme ir Brazīlija, kur viņš reiz bija iemanijies pazvejot piraijas un pamedit krokodilus. Bet Amira galvenā rakstura īpašība ir tā, ka viņam gan dzīvē, gan draudzībā var neierobežoti uzticēties. Šis cilvēks zināja sirdsapziņas cenu un nekad to neaptraipīs. Kad mūsu zinātniskais virziens tika sagrauts, viņš bija viens no pirmajiem, kas devās kopā ar mani sākt visu no nulles, nedomājot ne par karjeru, ne samaksu. Amirs nekad nenodos, tas ir skaidrs kā diena. Tieši tādēļ viņa domas par sfinksu man šķita interesantas.
Amirs Jusupovičs Saļihovs
- Amir, kāpēc tu teici, ka sfinksa nekad nenodos to, kas viņu ir radījis?
- Nezinu, man ir tāda sajūta. Tā radās šeit, sfinksas priekšā.
- Un kas, tavuprāt, ir radījis sfinksu?
- Nu, ēģiptieši gan tie nav, - Amirs atbildēja.
Aprobežotības sajūta, kas bija pārņēmusi mani blakus
Sfinksa - gadsimtu mīkla
Heopsa piramīdai, nedaudz mazinājās. Sāku prātot. Manī radās ārkārtiga ziņkāre, ko var salīdzināt tikai ar dzivnieka pētniecisko instinktu, tiekoties ar kaut ko neizpētītu un neizjustu. Viss sfinksas veidols izstaroja lielu noslēpumu. Centos, kā to bieži vien daru medicinā, izanalizēt situāciju un izvirzit kaut kādus pieņēmumus, bet prātā nekas nenāca, un jau apnikusi aprobežotības sajūta atkal saasinājās un sāka jau kļūt kaitinoša. Toreiz es, protams, nezināju, ka Lielā lesvaiditā Helēna Blavatska nespēja izskaidrot, kā radusies sfinksa, un nosauca to par «Gadsimtu Lielo Noslēpumu». Es pat nevarēju iedomāties, ka dažus gadus vēlāk sākšu pētit cilvēces Genofondu, tas ir, iekonservētus cilvēkus somati stāvoklī, kas sēž dziļi pazemē, un ka viena no iespējamām cilvēces Genofonda lokalizācijas vietām būs pazemes tukšumi, kas atklāti, skenējot telpu zem sfinksas un Ēģiptes piramīdām.
- Sakiet, kas un kad uzcēla sfinksu? - jautāju gidam.
- Sfinksu uzcēla senie ēģiptieši pirms 4-5 tūkstošiem gadu, - pārliecināti atbildēja gids.
- Bet uz kurieni viņa skatās?
- Ser, jūs esat pirmais, kas uzdod tādu jautājumu. Es par to esmu interesējies pie vēsturniekiem. Ir daudz dažādu domu un leģendu. Bet tās leģendas ir ļoti līdzigas pasakai. Stāsta, ka sfinksa raugās uz to vietu, kur uz Zemes nolaidušies Dievi.
- un kur ir tā vieta, kur uz Zemes nolaidušies Dievi? Visa Zeme ir labi izpētīta, - es neatlaidos.
- Atvainojiet, ser, - gids apjuka, - es esmu ēģiptietis un ārpus Ēģiptes neesmu bijis. Mans darbs ir šeit, Kairā, pie piramidām.
- Labi! Sfinksa skatās uz austrumiem, vai ne?
-Jā!
Vieta, kur uz Zemes nolaidās Dievi
- Tātad vieta, kur uz Zemes nolaidās Dievi, atrodas uz austrumiem no šejienes?
- Saprotiet, ser, tā taču ir tikai leģenda, pasaka, - gids samulsa. - Es, protams, ticu Allāham, bet varbūt nekādi Dievi uz Zemes nemaz nenolaidās?
- Protams, - es piekritu un domās sāku veidot līniju no sfinksas uz austrumiem, cenzdamies atsaukt atmiņā ģeogrāfiju. «Tā-ā,» es domāju, sasprindzinādams smadzenes, «uz austrumiem no sfinksas ir Nila, Sarkanā jūra, Arābijas pussala, Irāka, irāņa, Afganistāna un Tibeta… tālāk Ķina un Klusais okeāns, aiz tā Amerika. Kur gan ir tā vieta, kur Dievi varēja nolaisties uz Zemes? Varbūt Irākā? Tur ir Mezopotāmija un senā Babilona. Irāna ir reliģiskā fanātisma mājvieta, bet tas ir centrēts uz personīgās varas saglabāšanu, un tam nav nekā kopiga ar istu izpratni par Dievu. Tibetā? Un kas tad ir Tibeta? Akmeņains augstkalnu tuksnesis, kas maz piemērots dzivošanai…»
- Ejam, šef, šausmigi karsts, - atskanēja Jurija Ivanoviča balss.
-Tūliņ, tūliņ, - es norūcu un pie sevis nodomāju: «Prātā esmu jucis, vai? Prātoju par Dieviem, kas nolaidušies uz Zemes, cenšos noteikt vietu, kur tas noticis. Protams, ka es neko daudz neticu ateismam, kur institūtā dabūju četrinieku, bet tik un tā nopietns zinātnieks, un vēl jo vairāk ķirurgs, nedrīkst apelēt pie pasakām par Dieviem, kas kādreiz nolaidušies uz Zemes. Kaut kā pavisam nenopietni iznāk! Sāks vēl izsmiet!» Tomēr ši fantastiskā doma pamatigi iesēdās man galvā un atkal uzpeldēja pēc daudziem gadiem, kad dzirdēju leģendu par Dievu Pilsētu.
- Varbūt jūs varat atcerēties, - atkal pievērsos gidam, - un pateikt, kurā vietā, pēc leģendas, Dievi nolaidās uz Zemes?
- Ser, tā taču ir tikai pasaka! Nu kā es varu atcerēties! - gids pasmaidīja. - Lūk, sfinksa - tā gan nav pasaka. Tā ir jūsu priekšā.
Tobrid es nodomāju, ka tieši sfinksa un Ēģiptes piramidas ir ista pasaka, nomoda pasaka, kurai var pieskarties ar roku. Cilvēki ceļ mājas, lai tajās dzivotu. Cilvēki ceļ pilis, lai tajās rīkotu svinīgas sanāksmes. Cilvēki ceļ pieminekļus un iemūžina sevi, dažreiz uzsēdinot savu atveidu uz zirga, lai, pateicoties ši dzīvnieka grācijai un lielumam, izskatītos solidāki un ievērojamāki. Bet cilvēki nekad neceļ piramidas, jo tajās taču nevar dzivot un rikot svinigas sanāksmes un vēl jo vairāk - cilvēki nekad nebūvēs sfinksu, kas taču nesimbolizē ne kārtējā revolucionāra, ne prezidenta varenibu. Cilvēki ir ļoti «piezemēti», pirmām kārtām rūpējas par savām ērtibām un grib parādit, ka ir ievērojami.
Tad kāpēc tika uzceltas piramidas un sfinksa? Ar kādu mērķi? Visi plaši izplatītie skaidrojumi, ka piramidu celšanas mērķis bijis faraona kapeņu ierīkošana, neiztur nekādu kritiku, jo līdz šim vēl nevienā piramīdā nav atrasta neviena faraona mūmija, bet laupītāju noslēpumainās spējas iekļūt piramīdās ir apšaubāmas. (Jn ko simbolizē sfinksa? Nav skaidrs. Gribot negribot prātā nāk secinājums, ka dzive ir daudz sarežģītāka, nekā mēs domājam, ka leģendām par Dieviem un Dievu Dēliem tomēr ir kāds pamats. Mūsu acu priekšā taču stāv piramīdas un sfinksa, tās ir reālas… (Jn tās vēl arvien nav iespējams uzcelt ar mūsdienu tehnikas palīdzību.
- Ejam, šef, tik karsts, ka smadzenes izcepsies, - saklausīju Jurija Ivanoviča balsi.
Mēs uzcēlām piramīdas
Vakarā ēģiptieši bija sadabūjuši divas pudeles viskija. Tā kā spirtotu dzērienu lietošana šajā valstī ir aizliegta, mēs ieslēdzāmies viesnīcas numurā un bez uzkodām sākām tukšot mēriņus. Priekš mums, krieviem, tā bija normāla deva, bet reti dzerošie ēģiptieši ātri apreiba un sāka trokšņot savā valodā.
- Aizliegtais auglis ir salds, - pavīpsnāja Jurijs Ivanovičs, pamājot uz ēģiptiešu pusi un iedzerot malciņu.
- Bet ko viņi tā trokšņo, paskat, viens jau ķeras pie naža, - nesaprata Amirs Saļihovs.
Patiesi, viens ēģiptietis, piesarcis kā biete, ik pa bridim tvēra pēc naža, kas atradās uz galda, vicināja to gaisā un kaut ko skaļi kliedza.
Ēģiptietis
- Šef, paprasi, ko viņš tur vicinās ar to nazi, - teica Jurijs Ivanovičs.
Tikko es iejaucos sarunā, ēģiptieši pārgāja uz angļu valodu un dedzigi sāka skaidrot sava uzbudinājuma iemeslu. Izrādijās, ka viņi necieš Izraēlu.
- Nu kā tad tā, - viņi teica, - kapeikas lieluma valsts karoja ar mums. Tie ebreji grib sagrābt visu arābu pasauli un visus arābus padarit par vergiem. Nu nenotiks tas, nenotiks! Pat ja mūsu karaspēks netiks galā, kad Izraēla uzbruks atkal, mēs visi ņemsim rokās nažus un nogalināsim visus ebrejus.
Pēc šiem vārdiem viens no ēģiptiešiem atkal paņēma no galda nazi un izdarija gaisā dažas durošas kustibas, acimredzot rādidams, kā tas notiks.
- Šef, vai viss kārtibā? - satraukti jautāja Jurijs ivanovičs, kurš nesaprata ne arābu, ne angļu valodu.
- Viss kārtibā, Jura. Viņi ir sašutuši par ebrejiem.
- Starp mums tā kā nav neviena ebreja, - Jurija Ivanoviča acis iepletās patiesā izbrinā.
- Mēs esam vissenākā nācija uz Zemes, - tikpat satraukti turpināja viens no ēģiptiešiem, - mēs uzcēlām dižās piramidas, mēs uzcēlām dižo sfinksu. Piramidas un sfinksa stāsta par mūsu diženumu. Kas cits vēl uz Zemes spēja uzcelt piramidas? Neviens. Driz vien mūsu nācija atdzims, mēs nevaram nebūt pirmie pasaulē, uz to mūs ved dižās piramidas.
Klausījos un domāju, cik ļoti gan viņi maldās. Zināju, ka arābu ciltis ienākušas Senās Ēģiptes teritorijā, runājot vēstures mērogos, salīdzinoši nesen, kad lielā Ēģiptes faraonu impērija jau sāka pagrimt. Bet cik viegli ir piedēvēt sev grandiozos senatnes sasniegumus! Dzivot blakus piramidām vēl nenozīmē tās uzcelt. Nu kaut vai zināt, kādēļ tās tika celtas. Tikai vēlāk, kad pēc pirmajām Himalaju ekspedīcijām biju kļuvis mazliet gudrāks, es, atceroties šo Ēģiptes skatu ar nažiem, sāku brīnīties, cik gan viegli cilvēkos rodas tāda iedomība, ka viņi spēj salidzināt sevi ar Dieviem. Bet piramidas stāv jau tūkstošiem gadu un ar visu savu izskatu klusējot pauž, ka pasaule un prāts ir daudz sarežģītāki, nekā cilvēki domā.
Pagāja vairāki gadi. Bija 1993. gads. Pēdējos divos gados mēs bieži bijām Meksikā, demonstrējām jaunās operācijas vistas akluma un citu tiklenes saslimšanu likvidēšanai. Parasti mēs braucam trijatā - es, ķirurģe Venera Gaļimova un elektrofiziologs Rafaels Jusupovs.
Venera (Jzbekovna Gaļimova ir mūsu centra direktora vietniece, medicinas zinātņu doktore, profesore un superklases ķirurģe. Brinums, kāds spēks slēpjas šajā mazajā, skaistajā sievietē. Viņa izdara pašas sarežģītākās un pašas atbildīgākās operācijas. Daudzreiz esmu vērojis, kā operācijas laikā sevišķi saspringtos brižos viņas mugura kļūst mikla no sviedriem, un man viņas žēl, gribas pateikt, ka tas nu nav sievietes darbs - operēt.
Būdama ārkārtigi jaunavīga un pievilcīga, Venera (Jzbekovna Gaļimova patīk visa vecuma vīriešiem, tā teikt, no zīdaiņa lidz sirmam večukam. Bet, būdama ārkārtīgi stingra sieviete, viņa nekad nepieļauj, ka vīrietis pārkāpj pieklājības robežas. Man bieži iznāk noskatities, kā stiprā dzimuma pārstāvji viņas priekšā izriež krūtis kā gaiļi un cenšas izlikties labāki, nekā ir patiesībā. Atceros, kā Spānijā slavenais oftalmologs Barakers caurām dienām turēja mūs savā tuvumā un, tikko kaut nedaudz attālinājāmies, meklēja mūs pa slimnicas iekšējo radio: «Doktoras rūsas, doktoras rūsas!» - un viss tikai Veneras dēļ. Mūsu Maskavas filiāles direktoram Jurijam Iļjičam Kijko un man tas likās pat mazliet aizvainojoši.
- Mēs te kā miesassargi, - teica Jurijs Iļjičs.
Venera Uzbekovna Gaļimova
Bet Meksikā mēs operējām tā saucamos neglābjami slimos, un speciāli izveidota Meksikas Veselības aizsardzības ministrijas komisija neatkarigi no mums vērtēja operāciju rezultātus. Mēs ļoti sadraudzējāmies ar divām operāciju māsām - Silviju un Mariju - un anesteziologu Hosē Luisu. Pēc maniem vērojumiem, Hosē Luiss ilgi turējās, bet tomēr padevās. Reiz viņš mums ar Rafaelu Jusupovu vaicāja, vai viņš varētu izrādīt uzmanību dakterei Venerai. Mēs atbildējām kaut ko tādā garā: «Pamēģini, tikai diezin vai tur kas sanāks.»
Hosē Luiss sāka savu droši vien naktīs pārdomāto runu, kad mēs pēc operācijas dzērām tēju.
- Venera, vai jūs zināt, ka es esmu tīrasiņu acteks?
- Vai patiesi? Bet es domāju, ka spānis!
- Nē, es esmu vissenākās nācijas pārstāvis uz Zemes, nācijas, kas uzcēla varenās Meksikas piramīdas. Vai tiešām es esmu līdzīgs spānim?
- Nu, kā lai to pasaka, mazliet līdzināties gan.
- Gribu jums paskaidrot, - Hosē Luiss turpināja, - ka acteki atšķiras no maijiem. Ārēji mēs it kā esam lidzīgi, bet tieši mēs, acteki, uzcēlām piramīdas. Jūs bijāt pie Meksikas piramīdām?
- Jā, vairākas reizes.
- CIn kāds iespaids?
- Grandiozs. Es pat uzrāpos Saules piramīdā, bet kāpt Mēness piramīdā neuzdrošinājos, tur ir ļoti augsti pakāpieni, - atbildēja Venera.
Acteks
- Saules piramīda simbolizē Sauli, bet Mēness piramida - Mēnesi, - Hosē Luiss pavisam muļķīgi gribēja ieviest skaidrību. - Saules piramīdas virsotnē jāskatās uz Sauli, bet Mēness piramidas virsotnē - uz Mēnesi. Mums, actekiem, tā ir pieņemts. Venera, vai jūs skatījāties uz Sauli, kad bijāt Saules piramīdas virsotnē?
- Nezinu. Bija karsti, un Saule bija visur…
- Uzaicinu jūs uz piramidām; mēs uzkāpsim Saules piramīdā un skatīsimies uz Sauli, bet vēlāk, uz vakarpusi, uzkāpsim Mēness piramīdā un raudzīsimies uz Mēnesi. Tad jūs sapratīsiet acteku dvēseli! Ne jau velti acteki pielūdza Sauli un Mēnesi un uzcēla piramidas, lai varētu apcerigi vērot šos debess spīdekļus. Tad jūs sapratīsiet visu acteku tautas senumu un diženumu. Brauksim?
- Laikam jau nekas nesanāks. Mēs taču nepārtraukti domājam par slimniekiem, par operācijām, un arī zinātnisko plānu ir daudz, - Venera koķetēja.
- Paklau, Hosē Luis, bet kāpēc Meksikas piramīdām ir nošķelta virsotne, bet Ēģiptes piramidām - smaila? - viņus pārtrauca Rafaels Jusupovs - tas pats Jusupovs, kas vēlāk kļūs par Tibetas ekspedīcijas dalibnieku.
- Precizi nezinu… Bet cilvēkiem taču, lai priecātos par Sauli un Mēnesi piramidas virsotnē, tur ir jāstāv, un kā tu stāvēsi uz smailes? Tāpēc piramidu virsotnes ir nošķeltas…
- Tas ir apšaubāmi, - daudznozīmīgi noteica pēc dabas nopietnais Jusupovs, pavisam aizmirsis, ka lieta grozās ap Hosē Luisa dvēseles stāvokli, nevis ap piramīdu konstrukcijām. - Ļoti apšaubāmi, ka Meksikas piramidas tika celtas kā skatu laukumi. Tas nav racionāli. Ko par to stāsta senās acteku valsts vēsture?
- Vēsture stāsta… stāsta… - pavisam apjuka jau tā samulsušais Hosē Luiss, kuru acīm redzami neapmierināja sarunas ievirzišanās vēsturiskā gultnē. - Vēsture stāsta, ka reiz acteku valsts ir bijusi ļoti varena un zinājusi noslēpumus, kurus nekad nav zinājuši eiropieši.
- Bet kāpēc acteku valsts pagrima? - Jusupovs nevarēja nomierināties.
- Tāpēc, ka Amerikā ieradās spāņi un mūs iekaroja, - Hosē Luiss jau sāka skaisties.
- Nu, ja acteku valsts būtu bijusi ļoti varena… (Jn vispār vēsturiskie fakti liecina, ka šīs piramidas cēluši maiji, nevis acteki.
- Laikam tomēr ir ļoti romantiski sagaidīt Saules rietu Mēness piramīdas virsotnē, - es iejaucos sarunā, gribēdams palidzēt Hosē Luisam un saglabāt rožaini romantisko sarunas ievirzi Veneras Gaļimovas savaldzināšanai.
- Romantiski jau romantiski, - Jusupovs netaisījās apklust. - Zinātnē ir tāds jēdziens kā piramidas zelta griezums. Būtu interesanti paskatīties, vai piramīdu virsotne nav nošķelta saskaņā ar šo zelta griezumu.
- Pie jums, Meksikā, jaunlaulātie droši vien dodas uz piramidām un skatās uz Sauli un Mēnesi, - es atkal centos glābt situāciju par labu Hosē Luisa dvēseles vibrācijām.
- Ne vienmēr, - norūca apvainotais Hosē Luiss. - Starp citu, vai jūs zināt, ka visi Amerikas Savienoto Valstu dienvidu štati agrāk piederēja Meksikai, bet tēvocis Sems tos mums atņēma? Pagaidām Amerika ir spēcigāka par mums, pagaidām viņa mūs
\
Meksikas piramīda
nospiež. Taču Savienotajām Valstim nav vēstures. Bet mūsu, acteku, vēstures saknes sniedzas senatnē. Jā, mēs esam zaudējuši savu bijušo spēku, bet tas ir tikai pagaidām, uz kādu laiciņu. Mēs atjaunosim savu varenibu, jo mēs esam tauta, kas uzcēlusi varenās piramīdas. Piramidas mūs ietekmē un nekad neļaus mums kļūt vājiem. Mēs taču pratām uzcelt piramidas, kuras neviens cits nespēj uzcelt…
Klausoties šajā monologā, atcerējos Ēģiptes arābus, kas vicinājās ar nažiem un teica apmēram tos pašus vārdus, no sirds ticēdami, ka tieši viņi ir tie, kas uzcēluši piramīdas. Toreiz, 1993. gadā, mēs jau bijām pabeiguši oftalmoģeometriskos pētījumus, kas parādīja, ka Meksikas indiāņi (acteki un maiji) ir viens no cilvēces izplatišanās zariem, kas nāk no Tibetas, zars, kas iet caur Sibīriju, Čukotku, Aļasku un pat caur visu Amerikas kontinentu lidz pat Horna ragam. Tādēļ ar zināmu ticamības pakāpi var uzskatīt, ka acteki, tāpat kā Ēģiptes arābi, ir ieradušies piramīdu zemē laikā, kad piramidas jau bija uzceltas. Ir ļoti apšaubāms, ka acteki vienmēr dzīvojuši vienā un tajā pašā teritorijā, jo cilvēces vēsturē ir notikusi nepārtraukta tautu pārvietošanās. Un es atkal nodomāju, ka dzīvot blakus piramīdām vēl nenozīmē tās uzcelt. Nu kaut vai zināt - kādam nolūkam tās celtas.
Es dziļi cienu meksikāņus (vienalga, vai tie ir acteki, maiji vai spāņi), jo viņi nav zaudējuši savu savdabību, nav «amerikanizējušies», un ar lepnumu runā par savām vēsturiskajām saknēm. Šai tautai būs nākotne, jo viņos nav tā impēriskā aplomba, kuru es uzskatu par pirmo sabiedrības trūdēšanas pazīmi. Tādēļ man šķiet, ka jāpiedod viņiem šī mazā, ar piramidām saistītā vājība un jāsaprot, ka piramidas cilvēku nevilšus ievelk gadsimtu dzelmē un ceļ godā.
Kāds meksikāņu zinātnieks man teica, ka Meksikas piramīdas ir celtas no akmens blokiem, kas savirknēti uz vairākus metrus garām akmens tapām pirksta resnumā. To nevar paveikt ar mūsdienu modernās tehnikas palidzibu, to varēja izdarīt tikai senie cilvēki.
Kārtējo reizi, atgriezies no Meksikas un mocīdamies ar sajūtu, ka diena ar nakti samainījusies vietām, piezvanīju Jurijam Ivanovičam Vasiļjevam un uzaicināju viņu zvejot karūsas. Bija 1993. gada jūnijs. Laiks bija karsts.
Braucām trijatā: es, Jurijs Ivanovičs un šoferis Dima - parasts Čerņikovskas (CJfas strādnieku rajons) puisis. Ielikām tiklus, bailēs no zvejas inspekcijas uzmanigi raudzidamies apkārt. Pēc tam sakūrām ugunskuru, uzcēlām telti, paņēmām pudeli šņabja un sēdāmies vakariņot.
- Nu tad par Krieviju un Krievijas karūsām, - uzsaucu tostu, izbaudīdams patikamo sajūtu, ka esmu atgriezies dzimtenē, pēc kuras patiesi skumstu ilgo ārzemju braucienu laikā.
Jurijs Ivanovičs ar baudu izdzēra glāzi, uzkoda gurķīti un šmakstinādams pavaicāja:
- Nu, šef, kā tad ir tajā Meksikā? Runā, ka sievišķi tur ir briesmīgāki par karu. Toties ir piramīdas. Vai biji pie piramīdām?
- Biju, Jura, biju.
- Nu kādas tās ir? Vai lielākas nekā Ēģiptē? Mēs tehniskajā daļā strīdējāmies. Es viņiem saku, ka Ēģiptē ir lielākas, bet viņi - ka Meksikā. Kur tad ir lielākas, šef?
- Ēģiptē.
- Nu tad iedzersim par Meksikas piramidām. Atceries, kā Ēģiptē viens arābs piesūcās un vicinājās ar nazi. Nu muļķis taču! Ko tur, šef, ar glāzitēm māžoties, lejam kārtīgi, - teica Jurijs Ivanovičs, liedams šņabi lielajās glāzēs.
Iedzērām. Šoferis Dima ari.
- Eh, Dimka, - Jurijs Ivanovičs pamācoši teica, košļādams desu un piekozdams lociņus, - tumsonis tu esi, īsts tumsonis. Tu pat nevari iedomāties, cik daudz pasaulē ir brinumu! Re, kad mēs ar šefu bijām Ēģiptē, mēs vienu tādu brīnumu redzējām - piramida saucas. Milzīga - uhū…! Kas to uzcēlis - neviens nezina! Ēģiptieši lielās, ka viņi cēluši, bet patiesibā tā nemaz nav. Piramidas uzcēla Dievi, Dimka, Dievi! Re, šefs ari Meksikā piramidas skatija. Ari milzigas. Ari Dievi cēluši. Neesi tu, Dimka, bijis Ēģiptē, neesi…
- Varbūt es vēl aizbraukšu uz Ēģipedi…
- Ne jau uz Ēģipedi, bet uz Ēģipti, tumsoni gatavais. Ar «t» jāraksta, nevis ar «d». Ēģipte, vai saprati, nevis Ēģipede. Labāk ielej, tumsoni gatavais.
Iedzērām vēl.
- Jura, Dima! Es laikam iešu uz telti un pagulēšu. Tā kā velk uz miega pusi. Varbūt varēšu atkal pāriet no dienas uz nakti.
Ielīdu telti, apsitu odus un likos gulēt. Sākumā tā kā jau sāku
Pie ugunskura
laisties snaudā, bet pēc tam miegs pārgāja, un es sāku mocities, cenzdamies iemigt.
«Velns ar ārā,» domāju, «nu kā lai iemieg? Pat šņabis nepalidz. Domāšu par piramidām, ja jau sākām par tām runāt.»
(Jn tā pussnaudā es sāku domāt par piramidām. Pa galvu šaudījās fantastiskas domas, kuras es pussnaudā nekā nevarēju atdalīt no realitātes. Man rādijās, ka uz Zemes eksistē vēl kāda cita - paralēla dzive, un tajā viss notiek citādāk, nekas nav tā, kā pie mums. Tajā paralēlajā dzivē dzivo ļoti liela auguma cilvēki, pārvietojas ovālos lidaparātos un dažreiz ielido mūsu pasaulē, vēro mūs un izturas pret mums kā pret nesaprātīgiem bērniem. Pasaule, kurā viņi dzivo, ir nesaraujami saistīta ar Kosmosu un Zemes dzīlēm, bet viņi, šie milzīgie cilvēki, var ceļot pa turieni, aizejot zemzemē vai vienā mirkli izgaistot Kosmosa tālēs. Laiks tajā pasaulē rit pēc citiem likumiem, tur ir cita daba, cits klimats, un tikai piramīdas, tikai varenās piramidas atrodas vienlaicīgi abās - gan šajā, gan tajā, paralēlajā pasaulē. Tieši ar piramīdu palidzibu milzigie cilvēki ienāk mūsu pasaulē. Viņi tās ir uzcēluši stingrā atbilstībā Kosmosa likumiem un stingrā atbilstībā matemātikas likumiem izvietojuši uz Zemes. Viņiem nav svarīgi, kur atrodas piramīda - uz Zemes, zem ūdens vai zem zemes. Svarīgi ir, lai tā būtu. Šie milzīgie cilvēki uzcēluši piramīdas tik pamatigi, ka tās nekad nesagrūs ne šajā, ne paralēlajā pasaulē. Un, ja nu kāda sagrūtu, viņi uzcels jaunu - tieši tādu pašu. Šie milzigie cilvēki Zemes dzīlēs ir izveidojuši speciālus kanālus, kas piramīdu un citu senatnes monumentu tuvumā pietuvinās Zemes virsmai. Viņi nepievērš uzmanibu tam, ka parastie cilvēki mūsu pasaulē, pakļaudamies mūžīgajam Kosmosa aicinājumam, cenšas būvēt nelielas un nejēdzīgas piramidas - kapenes saviem valdniekiem, sapņodami pietuvināt savus valdniekus viņiem - varenas un senas paralēlās civilizācijas cilvēkiem. Viņus neinteresē, ka mūsu pasaules cilvēki piedēvē piramīdu celtniecibu sev…
- Fu! - Es pamodos. - Nu gan sapnis! Bet interesants…
- Jurij Ivanovič, kas ir sfinksa? - atskanēja šofera Dimas balss. Sapratu, ka viņi turpina sēdēt pie ugunskura un dzert šņabi.
- Sfinksa ir tāds dzivnieks. Liels. No akmens.
- Statuja, vai?
- Nu nē taču, tumsoni gatavais. Tā nav statuja. Tā ir sfinksa.
- Bet… bet… bet kāda tad ir tā sfinksa?
- Sfinksa ir kā suns, kas guļ, bet tai ir kaķa ķepas un cilvēka galva - līdzīga ciema sievai, bet ausis ir ziloņa, - svarīgi skaidroja Jurijs Ivanovičs. - Iedod piesmēķēt!
Atskanēja specifiska skaņa, kas norādīja, ka Jurijs Ivanovičs ar baudu izpūš savas iecienītas cigaretes «Vega» dūmu.
- Sfinksa ir ļoti liela, tik liela, - Jurijs Ivanovičs turpināja, - ka tu, Dimka, tik lielu zvēru vispār neesi redzējis. Piemet ugunij malku, redzi, ka sāk jau dzist. Jauns, bet neko neredzi!
- Vai tā sfinksa ir tik liela kā zilonis? - Dima jautāja.
- Eh, Dimka! Zilonis būs tikai viņas naga lielumā. Saprati, cik liela?
- B-bet… vai tā sfinksa ir dziva?
- Eh, tumsoni tu gatavais, Dimka! Sfinksa ir no akmens, es taču tev stāstu, ka no akmens. Varbūt kādreiz ari bija dziva, bet pārakmeņojās.
- B-bet…
Saruna uz bridi pārtrūka, tad Jurijs Ivanovičs teica:
- Izsmēķi, Dimka, ir jāmet ugunskurā, nevis jāmētā apkārt kā pēdējam draņķim.
- Bet, Jurij Ivanovič, kas vispār ir - tā sfinksa?
- Tas nav tavam prātiņam domāts, Dimka, nav. Tev, re, tikai stūri grozīt. Pat ugunskuru neproti iekurt, kā nākas. Sfinksa - tā ir pasaka, Dimka, pasaka. Re, šefs stāvēja, raudzījās tai acis un jautāja, uz kurieni tā skatās.
- Kam jautāja, sfinksai?
- Nē taču, ēģiptiešiem, tumsoni gatavais.
- (Jn uz kurieni tā skatās?
- Uz turieni, kur nevienam nav atļauts skatities. Tev, Dimka, nav atļauts, bet sfinksai ir. Tur ir tāda zeme, ko sauc par Sam- balu. Tur dzivo Dievi. Tur ari sfinksa skatās. Bet tev, Dimka, nav atļauts tur skatities, izcepsies.
Klausījos šajā dzērāju sarunā un smējos. Atkal atcerējos ēģiptiešu gidu, kad gribēju noskaidrot, uz kurieni sfinksa skatās. Kaut kāda iemesla dēļ tas man šķita interesanti. Varbūt tādēļ, ka esmu oftalmologs un jēdziens «skatiens» man ir profesionāli tuvs. Varbūt vieta, kur Dievi nolaidušies uz Zemes, patiešām eksistē! Varbūt tā nemaz nav pasaka! Varbūt Jurijam Ivanovičam ir taisnība, stāstot par Šambalu! Varbūt tur ir skaista, neparasta pilsēta, kuru uzcēluši Dievi!
Mani mocīja cilvēka dabiskā ziņkāre. Gribējās ticēt brīnumiem, gribējās doties turp, kur skatās sfinksa… Naktī cilvēks vienmēr ir romantiskāks nekā dienā, kad valda realitāte.
- Es piedauzīju pie piramidas ar mazo pirkstiņu, - atskanēja Jurija Ivanoviča balss, - un jutu, ka tā ir izturīga.
- Tik izturiga kā akmens?
- izturīgāka.
- Kā dzelzs?
- Vēl izturīgāka.
- Un sfinksai ari pieskāries, Jurij Ivanovič?
- Pieskāros.
- Un kā sfinksa? - Dima nevarēja nomierināties.
- Arī izturiga.
- Jurij Ivanovič, kas ir izturīgāka - sfinksa vai piramīda?
- Abas ir izturīgas.
Jutu, ka piramida un sfinksa arvien vairāk sāk nodarbināt manu prātu. To bija grūti izskaidrot ar parastu ziņkārību, jo medicīnā arī ir ļoti daudz interesantu un ļoti aizraujošu miklu. Ši interese, kas bija sākusies Ēģiptē un turpinājās Meksikā, bija iesēdusi galvā kā īpatnēja dominante. (Jn pats galvenais visā šajā lietā bija jautājums - uz kurieni gan skatās sfinksa?
Toreiz es nesapratu, ka cilvēks - tas nav tikai fiziskais ķermenis, kam dota apziņa, ka cilvēka galvenā būtība ir viņa iekšējais un mūžīgais Es, ko sauc par Garu, kas dzivo savā zemapziņas pasaulē un neapzināti kontaktējas ar citiem iekšējiem un mūžigiem Es. (Jn ir vienalga, vai tie ir dzīvu vai mirušu cilvēku Es. Likumi, kas valda šajā zemapziņas pasaulē, nav tādi, kā uz Zemes, - tur nav vietas materiālām vērtībām un cilvēka centieniem iegūt lietas, tur galvenais ir Labais, Milestība un Ļaunais, bet katra iekšējā un mūžīgā Es varenību un spēku nosaka Zināšanas, kas uzkrājas un, kas ir ļoti svarigi, tiek intensivi izmantotas šīs zemapziņas pasaules pilnveidošanai.
Tagad, kad rakstu šis rindas, ir 2000. gads. Kopš tā laika (1993. gada), man šķiet, esmu kļuvis nedaudz gudrāks, bet ne ļoti. Vismaz es jau saprotu, ka cilvēka zemapziņas dzīve, kas veido vienotu veselumu ar Tās Pasaules viļņu dzives formu, patiesi eksistē. Pretējā gadījumā nebūtu iespējams izskaidrot daudzus medicīniskus, fiziskus un filozofiskus paradoksus, ar kuriem man nācās sastapties zinātnisko pētijumu laikā. Šī zemapziņas dzīve rit it kā neatkarīgi no cilvēka iekšējā Es, kam piemit visu aptverošā un mums tik pierastā apziņa. Bet cilvēka iekšējais un mūžīgais Es darbojas klusībā, atgādinot par sevi ar intuitīvu čukstu vai neizprotamiem centieniem, sākumā traucējot cilvēkam, bet pēc tam aizraujot to un vedot jaunā, bieži vien pavisam negaiditā virzienā.
Ari toreiz, 1993. gadā, kad gulēju teltī, intuitīvi čuksti un neizprotamas tieksmes sāka mani virzit man miklainā un negaiditā dzīves rakursā, kas bija saistīts ar sfinksu, piramidām un Dievu Pilsētas meklējumiem.
Atjēdzos un sāku iekļausities sarunā pie ugunskura.
- Jurij Ivanovič, - teica Dima, - lūk, tu esi liels cilvēks, strādā Centrā par galveno inženieri. Esi bijis Japānā un Ēģiptē! Saki, kā tur, pie viņiem, angļu valodā būs «paldies»?
- Eh, tumsoni gatavais! To ari tu nezini! Sen/c ju, - atbildēja Jurijs Ivanovičs.
- Bet… bet… Bet kā pie viņiem būs «lūdzu», Jurij Nikolajevič?
Iestājās klusums. Jurijs Ivanovičs bija aizmirsis vārdu plīz.
- Ari senk ju, - Jurijs Ivanovičs pēkšņi atteica.
- Vai tad pie viņiem «paldies» un «lūdzu» ir viens un tas pats?! - Dima bija pārsteigts.
- Pie viņiem viens un tas pats, - daudznozimigi noteica Jurijs Ivanovičs.
Sāku smieties un izvēlos no telts ar saucienu: «P/i'z taču, plīz\»
Abi pārsteigti skatijās uz mani, bet pēc tam, sapratuši, kas par lietu, ari sāka smieties.
- Ko tad tu, Jurij Ivanovič, angliski zini tikai vienu pašu vārdu? - šoferis Dima iepleta acis.
No rita, izņemot tiklus, konstatējām, ka viens ir aizpeldējis kopā ar zāļaino saliņu, pie kuras es to vakar piesēju.
- Nu muļķis kas muļķis, - satriekts novilku, - neiedomājos, ka saliņa ir peldoša.
Atkal mani pārņēma savas aprobežotības sajūta.
«Es it kā nemaz neesmu tik aprobežots, - kāpēc gan mani moka ši sajūta? Vai tiešām tāpēc, ka neveiksmigi iemetu tiklu?» domāju, pārkāries laivas malai un ar rokām rakņādamies pa ūdenszālēm, meklējot pazudušo tiklu. Toreiz es vēl nesapratu, ka vajag priecāties, kad pēkšņi pārņem aprobežotibas sajūta, jo tas nozimē, ka tavs iekšējais Es nav apmierināts ar tavu istenības uztveri un sāk darboties, lai ievirzītu tevi jaunā zinātniskās darbības lokā, kas iesākumā liksies nejēdzīgs un dīvains, bet tam būs dziļa jēga, kas realizēsies tikai pēc daudziem gadiem. Toreiz es pat
Nozvejotās karūsas
iedomāties nevarēju, ka mans iekšējais Es piespiedis mani nopietni pievērsties neparastu acu pētījumiem, kas uzgleznotas uz Nepālas un Tibetas tempļiem, un aizvedis uz Himalajiem un Tibetu noslēpumainu alu meklējumos, kurās ir iekonservēti cilvēki, tāpat arī… leģendārās Dievu Pilsētas meklējumos. Tas pašos pamatos mainis manu filozofisko dzives uztveri, izpaudīsies ari manas medicīniskās domāšanas maiņā un novedis pie tik pārsteidzošiem ķirurģiskiem sasniegumiem kā acs transplantācija.
Bet tajā 1993. gada vasarā, kad es lamādamies jaucos pa ūdenszālēm, meklēdams aizpeldējušo tiklu, jutu tikai trulu aprobežotību, kas padarīja mani nervozu.
Tiklu es galu galā tomēr atradu, tin tajā bija visvairāk karūsu. Viss loms bija ļoti labs.
Šņabis bija beidzies. Bet Jurijs Ivanovičs deva mājienus, ka, neskatoties uz lielo karstumu, iedzert tomēr gribas. Mājupceļā iebraucām ciemā, nopirkām pudeli lēta šņabja un bez uzkodām izdzērām pāris glāžu.
- Šef, bet uz kurieni tomēr skatās sfinksa? - jautāja Jurijs Ivanovičs, pēc otrās glāzes ostidams piedurkni.
- Dievs viņu zina, Jura! Es nezinu. Tas ir ļoti miklaini. Tur kaut kas ir, Jura!
Aizbraucām mājās, sadalījām zivis. Pudelē vēl bija šņabis.
- Veči, dzeriet laukā, nav ko atstāt, - ieteica Dima, rādīdams uz pudeli.
- Karsts taču…
- Bet jūs taču esat stipri veči, kā piramidas, - svarigi noteica Dima.
Izdzērām. Dima nez no kurienes izvilka gabalu maizes, ko mums uzkost.
- Senk ju, - atbildēja Jurijs Ivanovičs.