Pienāca 1996. gads. Izdevās noorganizēt pirmo ekspedīciju uz Himalajiem. Bet pēc tam - 1997. gadā - otro ekspedīciju. Tās izrādījās informatīvi ļoti piesātinātas. Šo divu ekspedīciju laikā pilnīgi mainījās mana psiholoģiskā dzīves uztvere. Nevaru teikt, ka esmu kļuvis gudrāks un solidāks zinātniskajā ziņā, bet es sāku raudzīties uz dzīvi ne tikai no stingru zinātnisko postulātu viedokļa, bet sāku lielu nozīmi pievērst intuicijai, par kuru kāds indiešu svami teica, ka tā ir patiesa par visiem simts procentiem. Es pat iemācijos zināmā mērā tai uzticēties, lai gan kā zinātniekam tas man bija ļoti grūti. Bet es pat iedomāties nevarēju, ka vienā ļoti svarigā jautājumā intuīcija ar mani izstrādās interesantu joku.
Kur gan es dzirdēju šo leģendu?
Jautājums attiecās uz Dievu Pilsētu. Gatavojoties kārtējai - 1998. gada ekspedīcijai, es noņēmos ar meklējumu plānu izstrādāšanu. Atceros, ka ļoti svārstījos, izvēloties galveno ekspedīcijas virzienu, - meklēt Himalajos «dzivo» un «mirušo» ūdeni vai doties uz Tibetu un pa leģendas pēdām meklēt Dievu Pilsētu. Otrais variants man likās interesantāks. Kur īsti es esmu redzējis šis leģendas aprakstu vai dzirdējis par to? Nevaru žēloties par savu atmiņu, bet galvā valdīja kaut kāds sajukums un traucēja koncentrēties. Skaidri atcerējos tikai, ka par šo leģendu bija teikts pavisam isi, apmēram tā:
«Kaut kur Tibetā ir paslēpusies Dievu Pilsēta.»
Es pat gribēju atmest ar roku šis leģendas avota meklējumiem un meklēt Dievu Pilsētu tāpat, bet kaut kas mani atturēja. Ari paradums zinātnē strādāt ar dokumentiem lika sevi manīt.
«Kā īsts avantūrists,» domāju pie sevis, «taisos ekspedicijā, esmu aizrāvis draugus, bet Dievu Pilsētas leģendas avotu nevaru atcerēties. Kauns un negods…»
Sāku skaisties. Dažu dienu laikā izņēmu cauri visus ekspedi- ciju pierakstus - un neko neatradu. Pārskatīju visas pieejamās grāmatas - nekā nav. Izjautāju visus ekspedīciju dalībniekus un cilvēkus, kam bija kāda saistiba ar ekspedīcijām, - visi atbildēja, ka leģendu dzirdējuši no manis.
- Nu kas tas ir, - biju sašutis. - Es taču pats to leģendu nevarēju izdomāt!
Pastāstīju visu Jurijam Ivanovičam Vasiļjevam.
- Šef, es atceros, kā tehniskajā daļā atzimēja inženiera Miškas dzimšanas dienu. Esmu atmetis, kā tu zini, un nedzēru. Puiši to leģendu apsprieda. Tu taču par to bieži stāstīji. Runāja, ka to tev atsūtījis kāds lama, - sāka stāstit Jurijs Ivanovičs.
- Nē taču, Jura! Es jau esmu izrādes cauri visām ekspedīciju piezīmēm. Tur nekā nav. Pats zini, ka esmu skrupulozs un visu pierakstu, - atbildēju.
- Pagaidi, nepārtrauc! Puiši, protams, bija piedzērušies, bet viņi teica, ka tu šo leģendu pa telepātiskiem kanāliem esot saņēmis no lamas. Vitjka sāka tēlot gaišreģi, roku pirkstus izpletis, sāka darboties virs galvām. Man, esot skaidrā, likās smieklīgi, es viņu mazliet apcēlu, bet Vitjka centās vēl vairāk, - Jurijs Ivanovičs iesmējās.
- Nu kādi vēl telepātiskie kanāli, Jura! Nav man tādu spēju. Kad iznāca pirmā grāmata par Himalajiem, šurp sāka braukt
daudz divaiņu un šizofrēniķu, no tādiem cilvēkiem es vispār bēgu pa gabalu.
- Viņi pie mums, tehniskajā daļā, arī piestaigā. Tev kaut ko telepatē no pirmā stāva uz trešo. Pie tevis jau garām sekretārēm tikt nav iespējams, - ar baudu piebilda Jurijs Ivanovičs.
- Vai tad pie jums lama bija atnācis, vai? - biju pārsteigts.
- Nu bija viens tāds, saģērbies kā gailis, bet basās kājās čības. Viņš tad ari, pirkstus izpletis, darbojās.
- Kā viņš bija ģērbies?
- Kleitā kā sievišķis, bet pats bija vīrietis.
- Kādā krāsā bija tā kleita?
- Oranža, mazgāta un pārmazgāta, bet netīra. Ar apmetni.
- Tas nav lama. Lamām tērps ir ķiršu krāsā. Droši vien kriš- naīts.
Krišnaīts tehniskajā daļā
- Nu ja, kaut kas tamlīdzīgs.
- (Jn ādas krāsa? - es painteresējos.
- Tāda pelēki zilgana.
- Kā to lai saprot?
- Pelēki-tumši, brūni-aveņu, varbūt…
- Tādas ādas cilvēkiem nav.
- Nu viņš tāds slims bija, visa seja vienās pinnēs. Vitjkam pat sagribējās tās izspiest.
- Baltais vai nēģeris?
- Baltais, bet pelēki zilgans…
- Bet… bet…
Domas aizklida sāņus, un es sāku prātot, ka varbūt man patiešām atsūtījuši informāciju par Dievu Pilsētu pa telepātisko kanālu - nevarēju taču šai leģendai atrast ne mutisku, ne rakstisku avotu. Austrumu reliģijās pētīdams visus iespējamos psihiskos fenomenus, zināju ari par telepātiju un principā ticēju tai. Kā aprakstīts austrumu reliģiju avotos, atlanti šo fenomenu pārvaldīja pilnībā un pat karojot par galveno ieroci izmantoja pretinieka telepātisku iemidzināšanu. Bet mums, āriešiem, tas ir, piektajai rasei, ir ievērojami zemāks garigais potenciāls, tāpēc telepātiskās spējas ir visai ierobežotas un samērā vāji izpaužas tikai dažiem cilvēkiem. Un, ja akceptoram, tas ir, cilvēkam, kas uztver telepātisko domu signālu, nav augsta jutiguma pret šādu iedarbibu, tad telepātiskais efekts vispār līdzinās nullei.
Par sevi varu teikt tikai to, ka esmu nekam nederīgs, vājš akceptors, tas ir, mans domu signālu uztveres līmenis ir ļoti zems. Atceros, kā pirms diviem vai trim gadiem kādā lielā starptautiskā konferencē, kad mans referāts par atlantu un lemūriešu izskata zinātnisku izskaitļošanu radija paaugstinātu interesi, kuluāros pie manis pienāca vairāki gaišreģi, telepāti un tam- lidzīgi speciālisti un, viens otru pārtraukdami, sāka runāt kaut ko man pavisam nesaprotamu: «Viņu vajag testēt!»
- Ko nozimē - testēt? - es naivi pajautāju.
- Tūliņ uzzināsiet, - viņi kori atbildēja un viens pēc otra izpleta pirkstus, izvalbija acis un nostājās eksotiskās pozās, acimredzot sūtot uz mani enerģiju.
- Jūtat kaut ko? - viņi jautāja.
- Nē, - es atbildēju.
- Patiešām neko nejūtat?
-Nē.
īpaši centās kāda raganai līdzīga sieviete garā, sarkanā kleitā. Viņa tā locijās manā priekšā, ka man pat kļuva baisi. Pēc tam viņa izpleta pirkstus kā vēdekli un ar rokām sāka veidot pulsējošas kustibas manā virzienā, droši vien sūtija enerģijas plūsmas.
- Jūtat enerģiju? - viņa vaicāja.
- Nē.
- Pavisam neko nejūtat?
- Pavisam neko.
- Nu kā tad tā…
Pēc tam viņa pienāca man klāt, uzlika rokas ar izplestiem pirkstiem man virs galvas, mazliet pietupās un, raudzīdamās man acīs, šausmīgi iepleta acis, kustināja lūpas un izdvesa kaut ko līdzigu «bu, bu, bu…».
- Ko jūs jūtat? - viņa jautāja.
- Neko.
- Kā,neko?
- Nu… man bija interesanti un jautri, - es atklāti atbildēju.
-Mm… jā… Bet siltumu no rokām jutāt?
- Nē.
- Mm… jā…
Acīmredzot man piemīt augsta necaurlaidība attiecibā uz svešu psihisko enerģiju. Lai gan man jāatzist, ka laikā, kad mani māc stiprs un ilgi krājies nogurums, parādās zināms tāda veida jutīgums - lidz pat tam, ka man uz katra soļa rādās enerģētiskie vampiri. Bet jutigāki cilvēki, manuprāt, patiešām var kļūt par mērķi labas vai ļaunas psihiskās enerģijas iedarbibai.
Šās piezimes ilustrēšanai var kalpot gadijums, kas ari notika šās konferences laikā. Tā pati raganai lidzigā sieviete sarkanajā kleitā pēc neveiksmigā seansa ar mani acimredzot bija ne pa jokam sarūgtināta: nu kā tad tā, tā nopūlēties - un nekāda efekta! Kad mēs ar Vaļu Jakovļevu (viņa ir mūsu Himalaju ekspedicijās dalībniece) pagājām gabaliņu nostāk, sieviete sarkanajā kleitā, kā man pēc tam paskaidroja, «esot izšāvusi» ar acīm uz Vaļas otro čakru - cilvēka dzīvesspēka punktu. Drīz vien Vaļai sākās spēku izsikums, un viesnīcā viņa vispār saslima. Kad pēc uzstājīgiem Vaļas lūgumiem tika ataicināta «labā feja» (tajā konferencē pulcējās pilns «pasaku personāžu» spektrs, sākot ar labajām fejām un beidzot ar ļaunajiem gariem), viņa konstatēja, ka Vaļai ši čakra ir «caursista». Nākamajā dienā Valentīnas spēki pamazām atjaunojās.
Tā, domādams par telepātiski pārraidītu informāciju sakarā ar Dievu Pilsētu, es nonācu pie secinājuma, ka tā diezin vai varētu būt. Taču jautājums, kāpēc šī informācija man tik cieši ir iesēdusies galvā, turpināja mani mocit.
- Jura, es domāju, ka nebija nekādas telepātiskas pārraides. Tajās lietās es esmu pavisam neaptēsts! - es pārliecināti teicu Jurijam Ivanovičam.
- Nu kā to lai saka, neaptēstais. Atceries, kā Petjka Garajevs ar savu aparātu izdarīja telepātisku ģenētiskās informācijas nodošanu. Ko tad lai saka par domu pārraidi! - šaubījās Jurijs Ivanovičs, droši vien atcerēdamies stāstus par diviem ģeniāliem krievu zinātniekiem - Pjotru Petroviču Garajevu un Georgiju Georgijeviču Tertišinu, kuri uzbūvēja aparātu ģenētiskās informācijas pārraidīšanai no attāluma.
- Nē, Jura, pat ja informāciju par Dievu Pilsētu kāds ari būtu raidijis manā virzienā, efekts būtu «kā pret sienu». Esmu nejutigs. Pats zini, man nav nekādu joga spēju, esmu vienkāršs cilvēks, laucinieks, pat mūzikas skolu neesmu beidzis. Un arī mana profesija - ķirurģija - stāv pavisam tālu no ārpuszemes domām un īpaša jutīguma. Jura, kad griež aci, pa galvu nedrīkst jaukties nekādas domas, jānorobežojas no katras ārējās iedarbības, visa uzmanība jāsakoncentrē uz operāciju. Es taču varētu izoperēt pat savu māti - tik uztrenēta man ir uzmanības koncentrācija operācijas laikā. Kā tad mani var caursist no tāluma sūtīta doma! Saka, ka orgasma laikā cilvēks kļūst ļoti uzņēmigs pret svešu psihisko iedarbību, bet operējot man orgasms nerodas.
- Man arī, starp citu, no aparatūras remontēšanas nav nekāda orgasma, bet, asinot instrumentus, gan uz to pusi ir, šef, - Jurijs Ivanovičs sāka smieties.
- Bet to gan es nezinu, kāpēc tā leģenda par Dievu Pilsētu tik pamatīgi iesēdusies man galvā.
Zeka stāsts
- Izstāstīšu tev vēl vienu lietu, - pēc pauzes teica Jurijs Ivanovičs. - Reiz pie mums tehniskajā daļā bija ieklīdis zeks un stāstīja ļoti interesantas lietas.
- Kas pie jums tur isti notiek? Visādi salašņas pulcējas, vai?
- Labi, šef, nepiesienies! Pats operāciju zālē visu laiku cietumnieku dziesmas klausies. Kā aizeju uz turieni, tā viens un tas pats: «…tālu, tālu aizgāja no vajātājiem cilvēks pufaikā, vienkārši zeks…»
- Labi jau, labi. Tās dziesmas ir sirsnigas un tik primitīvi fanātiskas, ka mazina spriedzi operācijas laikā. Jura, reiz es operēju kādu ļoti augsti stāvošu cilvēku. Pirms operācijas ar vietējo anestēziju es viņam saku: «Jūs neuztraucieties! Klausieties mūziku! Visu uzmanību veltiet mūzikai, centieties nedomāt par brūci…» Bet pēc operācijas viņš man saka: «Bet es, Ernst Rif- gatovič, domāju, ka jūs operējat, skanot klasiskajai mūzikai!» Man pat kļuva kauns.
- Nu tad tā, - daudznozimigi turpināja Jurijs Ivanovičs, - tātad atnāk pie mums zeks. Pie tevis neuzdrīkstējās doties, bet bija uzzinājis, ka mēs esam draugi. Nu - un atnāca pie manis. Apsēdās un sāka stāstit. Mani puiši ir sirsnigi, pats zini. Sevišķi Vitjka un Miška. Sēž, asina instrumentus, bet, ja kāds kaut ko stāsta, strādā un klausās, radio nemaz nav vajadzīgs. Disciplīna pie manis ir kā nākas…
- Nu ko tad tas zeks stāstija?
- Tas zeks, bijušais, protams, stāstija, ka sēdējis tādā zonā, kur bijušas īpašas anomālijas.
- Kā to lai saprot - zonā anomālijas?
- Zona bija anomāliju zonā.
- Be-et…
- Tajā zonā, kas atradās anomāliju zonā, gadijās notikumi, kas neiekļaujas cilvēka iztēles robežās.
- Bet pats tas zeks bija normāls? - es pārtraucu.
- Jā, normāls. Pat inteliģents. Tāds vājš kā asaka. Teica, ka sēdējis nepelnīti, esot tikai stāvējis sardzē, - teica Jurijs Ivanovičs.
- Un ko viņš stastija?
- Stāv, saka, automātisti savos «PV»…
- Kas ir «PV»?
- Pusvilna, tas ir, cietuma apsardzes pusvilnas apģērbs.
- Be-et…
- Stāv viņi tātad savos «PV», bet visiem kamerā izskatās, ka līķautos, tikai ar automātiem. Neviens pat nav mēģinājis bēgt. Baidījušies nevis no automātiem, bet no liķautiem. Automātistus saukuši par miroņiem.
- Kaut kāds murgs…
-Murgs gan, bet masveida. Visiem zekiem zonā tā esot licies. Bet tas nav pats galvenais. Tur rēgojušies lidojošie šķīvīši… un piramīdas. Bijusi pat doma aizmukt no zonas ar šķivīti, aizlidot lidz piramidai un paslēpties. Bet viens no kameras biedriem visu laiku kontaktējies ar lidojošā šķīvīša pilotu. Un tas teicis…
- Kurš kuram teicis?
- Lidojošā šķivīša pilots zekam.
- Be-et…
- Mēs, teicis, esam cilvēki, kas pirms jums dzīvoja uz Zemes. Savulaik mūsu palika pavisam maz. Bet mēs uzcēlām piramīdas un ar tām ieguvām lielu spēku. Par dažām piramīdām jūsu cilvēki zina, par citām nezina. Mēs nolēmām nedzīvot blakus jums un ar piramidu palīdzību pārgājām citā, paralēlā pasaulē, kur tagad dzīvojam. Dažreiz mēs parādāmies jūsu pasaulē un novērojam jūs.
-Tātad par dažām piramidām mēs nezinām, tu saki…
- Tā teica zeks, tas ir, lidojošā šķīvīša pilots teica zekam.
- Be-et… Kur ir tā zona?
- Zeks teica, ka kaut kur Sibīrijā, - atbildēja Jurijs Ivanovičs.
- Kur konkrēti?
- Neatceros. Laikam Sibirijas dienvidos…
- Vai tas nebija slavenās Kaškulaksas alas rajonā Hakasijā, par kuru stāsta daudz leģendu?
- Neatceros, nenoprasiju. Saproti, ienāca šoferi - Volodjka un Serjoga, pārtrauca, bet pēc tam mani izsauca uz operāciju zāli, mikroskopā bija izdegusi lampiņa. Kad atnācu atpakaļ, zeks jau bija prom.
- Vai par Ēģiptes sfinksu zeks, tas ir, lidojošā šķivīša pilots, neko neteica? - domīgi jautāju.
-Nē.
- (Jn kur tad galu galā skatās sfinksa? Vai tikai tā neskatās uz Dievu Pilsētu?
- Nezinu.
- Starp citu, Jura, kā zeķi par mums zina?
- Zeķi cietumā bija izlasījuši tavu grāmatu. Gribējuši pat visi ieiet somati stāvoklī, lai ieslodzījuma laiks paiet ātrāk, - Jurijs Ivanovičs atbildēja.
- Skaidrs.
Tobrid man nepavisam negribējās domāt par to, cik šis stāsts ir fantastisks. Visiem, ari zekiem, ir tiesības teikt visu, ko vēlas. Uzpūtīga augstprātība ir pētnieka vissliktākais sabiedrotais. Šis zeks mani pat radīja cieņu: atbrauca taču no kaut kurienes, lai pastāstitu.
Manas domas juceklīgi drūzmējās ap leģendu par Dievu Pilsētu, ap sen jau apnikušo jautājumu - kāpēc ši leģenda ir tik cieši iesēdusies manā galvā? Zeka stāsts mani nez kāpēc pa- darija nervozu, un aprobežotības sajūta bija klāt kā saukta. Tad es nolēmu visu «salikt pa plauktiņiem».
Es sapratu, ka bez apzināta īstenības novērtējuma ir vēl zināšanas, kas slēpjas zemapziņā un lidz zināmam laikam vispār neliek sevi manīt, ir dziļi paslēptas. Bet kaut kad, pēc kaut kādas augstākas pavēles, tās sāk izpausties un satraukt prātu. Nekā citādi es neprotu izskaidrot pēkšņo domu par Dievu Pilsētas pastāvēšanu. Un patiesi - kāpēc mums jātic rakstītiem avotiem, seniem manuskriptiem un autoritatīvu cilvēku viedokļiem, ja mēs neticam paši sev? Katrs no mums taču ir esamības daļiņa tāpat kā visi citi. Katram no mums ir Dvēsele un Gars, kas ir savienoti ar mūsu galveno Dzimteni - To Pasauli. Visiem mums ir vienāds mūžīgo zemapziņas zināšanu intuitīvās izpausmes potenciāls. Domāju, ka ikviens cilvēks savas dzīves laikā ir jutis daudzas satraucošas, sapnim līdzigas dziļas sajūtas un domas, bet acimredzot ne katrs ir pievērsis tām uzmanibu, un, protams, tikai daži ir šīs zemapziņas domas pieņēmuši par savas darbibas vadītājām.
- Jura, es domāju, ka doma par Dievu Pilsētas eksistenci ir atnākusi pie manis zemapziņā, - bildu pēc krietna klusuma briža. - Ko darit, meklēt vai nemeklēt? Tas viss ir pavisam nenoteikti, bez tam - viena vienīga mistika…
- Jāmeklē, šef, jāmeklē! Tas zeks, redz, kad viņa kameras biedram doma radās, nesēdēja rokas klēpī salicis. Tikko dabūja izziņu par atbrīvošanu, tūliņ atbrauca pie mums. Aktivs… Mācies no viņa…
Aizsmēķējām. Es turpināju prātot.
«Ja pieņemam, ka Dievu pilsēta patiesi eksistē,» es domāju, «tad izvirzās pavisam loģisks jautājums: kāda tā ir?»
Sasprindzināju smadzenes, cik spēju, un nonācu pie secinājuma, ka Dievu Pilsēta nevar sastāvēt no namiem. Drīzāk jau zem šī nosaukuma slēpjas kāds senatnes monumentu ansamblis, kas celts nebūt ne skaistumam vai sevis cildināšanai, bet gan ar mērķi vadīt enerģijas, par kurām zinātnē vēl tik maz kas ir zināms un kuras jogi sauc par tantriskajiem spēkiem. Bet kas tie var būt par senatnes monumentiem, kas ietilpst Dievu Pilsētā? Visdrīzāk tās ir piramidas. Tieši piramīdu saknes slēpjas dziļi senatnē, un to lomu mēs vēl maz izprotam, lai gan ir jau izteiktas hipotēzes par piramīdu iedarbibu uz smalko jeb, ezo- teriskajā valodā runājot, «dievišķo» enerģiju. Bet varbūt Dievu Pilsētā ir citi neparasti veidojumi… varbūt tieši tur atrodas leģendārās «zelta plates», uz kurām rakstītas tā saucamās
Paralēlās pasaules
«patiesās zināšanas»… varbūt tieši Dievu Pilsēta ir vieta pārejai paralēlā pasaulē…
- Jura, nevar izslēgt, ka tavam zekam kaut kur ir taisniba, sakot, ka piramidas ir vieta pārejai paralēlās pasaulēs, - es teicu, cenšoties kaut drusciņ sistematizēt domas, kas jaucās man pa galvu bez jebkādas sistēmas. - Paralēlajām pasaulēm es ticu. Par to esmu daudz lasījis Kozireva un Timaševa darbos. Bet, godīgi sakot, es tā arī nesaprotu, nevaru stādīties priekšā paralēlo pasauli.
- Tas zeks, - noskurinājās Jurijs Ivanovičs, - uz mani atstāja nopietnu iespaidu. Nefantazē, var just, ka stāsta to, ko izjutis, tin arī sava jēga tur bija - gribējās no cietuma aizbēgt uz paralēlo pasauli…
- Be-et…
Domas turpināja šaudities ap paralēlo pasauli. Tomēr nekas saprātigs galvā nenāca, viens jūklis.
«Droši vien Ēģiptes sfinksa zina visu par paralēlajām pasaulēm,» prātā iešāvās fantastiski mistiska doma.«Man tomēr liekas, ka sfinksa skatās uz Dievu Pilsētu, kur savienojas mūsu pasaule ar paralēlo pasauli! Sfinksa guļ blakus varenajām Ēģiptes piramidām. Bet ne jau tur ir tās Īstā dzimtene. Iespējams, ka Ēģiptes piramidas ari eksistē vienlaikus mūsu un paralēlajā pasaulē, bet galvenais visu pasaules piramidu apvienojošais pirmsākums ir tur, austrumos, uz kurieni skatās sfinksa. Tā ir Dievu Pilsēta. Varbūt tā ir, bet varbūt arī nav! Mezinu. Vieni vienigi minējumi.»
- Varbūt tā ir nogrimusi okeānā. Citādi taču cilvēki to būtu atraduši…
- Bet varbūt tā ir Tibetā? Man tomēr tā šķiet! Tibeta ir milzīga, grūti pieejama, maz izpētīta. Arī Rērihs tur kaut ko meklēja, bet neko konkrētu tā ari nepateica.
Doma par to, ka Dievu Pilsēta varētu atrasties Tibetā, arvien vairāk satrauca mani, lai gan nekādu pierādījumu man nebija un tikai zemapziņas sajūta satrauca manu iztēli.
Visos šajos prātojumos par Dievu Pilsētu palika vēl viens jautājums: kas to uzcēla? Atbilde bija viennozīmīga - Dievi. Bet tad radās cits jautājums - kas viņi ir - Dievi?
Kas vini ir - Dievi?
Es lieliski sapratu, ka jēdziens «Dievi» ir visai relativs. Cilvēki tiecas ar vārdu «Dievi» apzimēt cilvēkus ar īpašām spējām, nemaz nedomājot par to, ka Dievs visupirms ir Augstākais Kosmosa Saprāts. Piemēram, slavenais Bhagavana Satja Sai
Satja Sai Baba
Baba (Indijā), kuram piemit apbrinojamas materializācijas spējas. Svētceļnieki, kas tūkstošiem ierodas, lai redzētu Sai Babu, sauc viņu par Dieva iemiesojumu Zemes virsū. Bet, ja šo angļu valodas teicienu (The God embodiment) iztulko precizāk, tad tas nozīmē «Dieva fiziskais iemiesojums». Visi šie svētceļnieki - veģetārieši pat nedomā par ši teiciena absurdumu un, no rita apēduši savus risus ar maizi, atsvešinošos baros dodas uz svētuma vārtiem. Šiem cilvēkiem, kuriem principā piemit augsts garigais potenciāls un sirdī mājo dziļa ticība Dievam, pat neienāk prātā, ka Dievs visupirms ir Raditājs Visuma mērogā un Zeme ir tikai daļa no tā, ko viņš ir radījis, nemaz nerunājot par cilvēku, kas radīts kā pašattistošs pirmsākums.
Kad biju Indijas dienvidos, iztaujāju par šo paradoksu Murti kungu, kas Sai Babas sistēmā strādā par tādu kā vietnieku zinātniskajā darbā. Murti kungs, kurš atstāja uz mani ļoti labu
iespaidu, atbildēja, ka Bhagavans Satja Sai Baba ir pravietim lidzigs cilvēks ar ekstraordinārām spējām un pirmām kārtām sludina Mīlestibu.
- Nu ko lai dara, ja eksaltētie svētceļnieki sākuši Satja Sai Babu dēvēt «par Dieva iemiesojumu Zemes virsū», - teica Murti kungs. - Mēs taču saprotam, ka tas tā nav, mēs taču zinām reliģiju… Bet vai tad viņiem kaut ko var pierādit! Viņi pārāk uzbudinās, sastopoties ar Satja Sai Babas neparastajām spējām. Vēl vairāk, Sai Babas pielūdzēji raksta rakstus, grāmatas un visur stāsta par «Dieva iemiesojumu Zemes virsū». Nu ko lai dara… Lai tā arī paliek… Toties Sai Baba sludina galveno Dieva postulātu - Mīlestību.
Murti kungs
- Bijušajā Padomju Savienībā bija tāda republika - Turk- menistāna. Tagad tā ir atsevišķa valsts, - es teicu. - Turkme- nistānas prezidents ir Safarmurads Nijazovs. Nu, lūk, viņa vārdā sāka saukt ielas, bērnunamus, rajonus un tā tālāk. It kā gatavojoties pat uzstādit pieminekli, un vispār tiek veidots dievam lidzigs imidžs. Stāsta, ka uz jautājumu, kāpēc viņš, dzivs būdams, to pieļauj, Safarmurads Nijazovs esot atbildējis: «…nu ko lai dara, tauta tā grib…» Es saprotu, ka Safarmurads Nijazovs droši vien ir labs cilvēks un viņam ir grūti apvainot cilvēkus, kas no visas
sirds viņu cildina. Bet, no otras puses raugoties, pārāk liela personības cildināšana ir grēks Dieva priekšā, šāda riciba līdzinās elku pielūgšanai, ar kuru cīnās visas pasaules reliģijas - gan hinduisti, gan budisti, gan musulmaņi, gan kristieši, gan pārējie. Vai jūs nedomājat, ka ar Sai Babu notiek kaut kas līdzīgs?
- Nedomāju, - mierīgi, bez aizkaitinājuma atbildēja Murti kungs. - Pirmkārt, Sai Babam patiešām piemit ekstraordināras spējas, bet jūsu Turkmenistānas prezidentam droši vien ne. Otrkārt, Sai Baba pats saprot, ka tiek cildināts, bet samierinās ar to, lai Mīlestības sludināšana ietu plašumā un paaugstinātu vienkāršo cilvēku garīgo limeni. Vai jūs gribat, lai Sai Baba iziet tautas priekšā un saka, ka viņš jāuztver kā mazliet neparasts cilvēks un nav jācildina? Kas tad klausīsies viņa sprediķus par Milestību? Neviens - vai gandriz neviens. Tādēļ viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās!
- Laikam gan. Starp citu, nav izslēgts, ka ari Safarmurads Nijazovs to saprot. Viss atkarigs no tā, kā cilvēks iekšēji uztver un pieņem šo viņa personas cildināšanu un pielīdzināšanu Dievam.
Domājot par to, es atcerējos Ļeņinu un Staļinu. Varbūt arī viņi pieļāva sevis cildināšanu cēla mērķa, piemēram, Milestības propagandas, vārdā? Bet kāpēc viņi izpostīja baznīcas un mošejas un savā dievišķajā ekstāzē pat ne vismazākā mērā nevēlējās sacensties ar ticibu īstajam Dievam? Kāpēc viņi pieļāva masveida represijas - vai tiešām cēla mērķa vārdā? Vai gan ar represiju apmēriem mērāma izcilas personības «cēluma» pakāpe?
Cilvēks kā Dieva radita būtne tiecas ticēt Dievam, un viņam ir ļoti grūti dzivot bez šis ticibas un visaptverošiem centieniem izzināt Dievu. (Jn cik žēl, ka ši tirā, dabiskā ticība tiek nomainīta ar nedabisku un māksligu ticību. Ļoti žēl, jo bez ticibas dzivot nav iespējams! Tāpēc es nepārmetu komunistiem, jo ticība kā garīgs simbols mit katra cilvēka būtībā. Tikai ļoti, ļoti žēl…
Bet tagad pēc filozofiskajām pārdomām par tēmu «Kas viņi ir - Dievi?» centīšos ienirt Zemes senvēsturē un izanalizēt šo jautājumu no Zemes civilizāciju raksturojuma skatu punkta. Mans galvenais balsts būs Jeļenas Blavatskas grāmata «Slepenā Doktrīna», jo šo grāmatu es esmu pamatigi izstudējis. Ari tajā paustās domas daudzējādā ziņā sakrīt ar reliģijas postulātiem.
Vispirms man gribētos atgādināt lasitājam Zemes civilizāciju klasifikāciju, kas pieņemta visās reliģijās un kuru ļoti skaidri ir formulējusi Jeļena Blavatska, nosaucot to par Cilvēku Pamatrasēm:
I rase - eņģeļveidigie cilvēki;
II rase - spokveidigie cilvēki;
III rase - lemūrieši:
- agrinie (četrrocīgie);
- vēlīnie (divrocigie);
IV rase - atlanti;
V rase - ārieši (tas ir, mēs).
Kā aprakstīts, tad I rase (eņģeļveidigie cilvēki) uz Zemes tika radīta Gara sablivēšanās rezultātā. Viņi bija milzīgi, un tiem vairāk piemita viļņveidīgās nekā fiziskās, zemes svārstibas.
II rase (spokveidigie cilvēki) jau bija blīvāka, jo klāt bija nācis materiālais komponents. II rases cilvēki, kuri ari bija milzigi, varēja iet cauri sienām, bija viendzimuma būtnes un vairojās ar pumpurošanos.
III rase (lemūrieši) tiek uzskatīti par visattīstītāko cilvēku rasi uz Zemes, kas Zemes apstākļos izmantoja uz smalkās enerģijas principiem balstītas tehnoloģijas. Viņiem jau bija blivs fiziskais ķermenis.
Agrīnajiem lemūriešiem bija četras rokas, divas sejas, no viņu pakauša raudzījās trešā acs, bet augums - 40-60 metri. Viņi bija viendzimuma būtnes. 7 _
Vēlino lemūriešu augums sasniedza 10-20 metrus, viņiem bija viena seja un divas rokas. Tās bija divdzimumu būtnes. Visi galvenie Zemes tehnoloģiju sasniegumi nāk no viņiem. Savas zināšanas viņi atstāja uz tā saucamajām «zelta plāksnēm», kas lidz pat šai dienai glabājas slēptuvēs.
Lemūriešu civilizācija pastāvēja daudzus miljonus gadu un pazuda pirms 2-3 miljoniem gadu.
IV rase (atlanti) ari bija augsti attistita, bet ne tik ļoti kā lemūrieši. Atlantu augums bija 5-6 metri, ārēji tie bija ļoti lidzīgi mūsdienu cilvēkiem, lai gan bija ari daudz atšķiribu (peldplēve, gara mēle, dzimumloceklis, ko varēja ievilkt uz iekšu, 40 zobi u.c.). Lielākā daļa atlantu gāja bojā Pasaules Plūdu laikā pirms 850 000 gadu, bet dažas atlantu grupas dzivoja vēl pirms 12 000 gadu.
V rase (ārieši) dzima atlantu civilizācijas dzilēs aptuveni pirms miljons gadiem. Par āriešiem sauc visus mūsdienu Zemes iedzīvotājus, nevis ģermāņus. Agrīno āriešu augums bija 3-4 metri, augums pakāpeniski samazinājās.
Jeļena Blavatska savā grāmatā «Slepenā Doktrīna» (II sēj. Antropoģenēze. - R., 1937, 340. Ipp.), aprakstot lemūriešu un atlantu civilizācijas (III un IV rases) bojāeju, min arī, kāda loma bijusi dievišķo ipašību piedēvēšanai cilvēkiem:
«Tad trešā un ceturtā paļāvās lepnībai. Mēs valdnieki, mēs
Dievi… Viņi uzcēla tempļus cilvēka ķermenim. Sāka dievināt vīrus un sievas. Tad trešā acs pārstāja darboties…»
No šīs frāzes var izdarīt secinājumu, ka tieksme uzskatīt sevi par Dievu nepiemīt tikai mums - āriešiem (vai V rases cilvēkiem), bet tā bijusi raksturīga ari daudz attīstītākiem iepriekšējo civilizāciju cilvēkiem - lemūriešiem un atlantiem. Acimredzot ši saldkairā tieksme, neskatoties uz tās lielo grēcīgumu, mīt pašā cilvēka būtībā un veido tādu kā katra cilvēka
garigās attistibas parbaudes akmeni. To min ari Jeļena Blavatska («Slepenā Doktrina», II sēj. Antropoģenēze. - R., 1937, 340., 341. lpp.):
«Katrs ir apveltīts ar dievišķiem spēkiem, un katrs, juzdams sevī savu Dievu, saprata, ka pēc savas dabas viņš ir dievcilvēks, lai gan ir dzīvnieks savā fiziskajā būtībā. Cīņa starp šīm divām dabām sākās no dienas, kad tika baudīts Gudrības koka auglis; cīņa par pastāvēšanu starp garīgo un psihisko, starp psihisko un fizisko.»
Ikviens cilvēks, kas guvis lielus panākumus, tiek pakļauts pārbaudei un spiests iziet caur deviņām ugunim, kad viņu sāk dievināt. Kā lai iztur šo pārbaudījumu? Kā lai izvairās no sajūsminātas dievināšanas?
Gz šiem jautājumiem ir ārkārtīgi grūti atbildēt, vēl grūtāk ir dot padomu, kā rīkoties. Tomēr man šķiet, ka par galveno postulātu šeit var kļūt jautājums, ko nemitīgi uzdodam paši sev: «vai tikai es neesmu kļuvis iedomigs un augstprātīgs?» - analizējot sevi un izprotot, cik liels grēks ir dievišķot cilvēku.
Pērtiķu dievs
Prātojot par to, kas īsti ir Dievi, lai teorētiski piekļūtu problēmai par hipotētiskās Dievu Pilsētas meklējumiem, es sāku analizēt
ezoteriskajiem Dieviem veltito indiešu literatūru. Analīzes gaitā izrādijās, ka eksistē ļoti daudz un ļoti dažādi dievi. Indieši pielūdz visu ko! Ir pērtiķu dievs, ir cilvēki ar četrām rokām, ir cilvēks ar ziloņa galvu un ir pat fails. Fails, tas ir, dzimumloceklis, ko Indijā uzstāda kā milzu izmēra stilizētus vertikālus monumentus, eiropiešos rada īpašas emocijas, taču nebūt neveicina dievišķas bijības rašanos. Bet indieši bijīgi to pielūdz un kā pielūgsmes iemeslu min to, ka dzimumloceklis ir pats galvenais, ko Dievs radījis, un tādēļ tas asociējas ar pašu Dievu.
Ganešs
Monuments Failam
Faila pielūgsme, protams, lidzinās elkdievībai un pilnīgi pamatoti rada pārmetumus no citu reliģiju (budisma, kristietibas, musulmaņu u. c.) puses, bet tā pastāv, un tai piemit kaut kāds mums nesaprotams zemteksts.
Cln vispār Indijas ezoterisko Dievu izcelsmes vēstures analīze būtu visai interesanta un varētu pavērt daudzas lappuses lidz šim noslēpumainajā cilvēces vēsturē uz Zemes. Divaini ir tikai, ka hinduistu mācības ir ļoti zinātniskas un visos sīkumos apraksta Augstāko Kosmisko Saprātu, dažādas pasaules, apziņas enerģiju un acīm redzami tiecas uz vienota Dieva pastāvēšanas izpratni. Tad kādēļ gan, atzistot postulātu, ka Dievs ir viens, indieši Dieva vārdu devuši dažādām eksotiskām cilvēkiem līdzīgām būtnēm? Acīmredzot cilvēki centās dievišķot tos cilvēkus vai cilvēkiem lidzigas būtnes, kuriem piemita ekstraordināras spējas, vai tos, kuri devuši ipašu ieguldījumu cilvēces vēsturē.
Cenšoties izprast teicienu «Dievu Pilsēta» un šajā sakarā analizējot jēdzienu «Dievi», atradu šādu Jeļenas Blavatskas («Slepenā Doktrīna», II sēj. Antropoģenēze. - R., 1937, 368. Ipp.) teicienu:
«Apgalvojums, ka uēlākā hermafrodītu cilvēce bija ar četrām rokām, izskaidro visu ezoterisko Indijas Dievu elku un tēlu noslēpumu.»
Vēlīnie hermafrodīti, kā zināms, bija agrīnie lemūrieši, kuriem bija četras rokas, divas sejas, milzīgs augums un citas neparastas pazīmes. Ari vēlīniem lemūriešiem bija ļoti liels augums, bet tie jau bija viendzimuma, ar divām rokām un vienu seju.
Doma par to, ka par Dieviem varētu saukt lemūriešus, man šķita interesanta, jo lemūrieši kā visaugstāk attistītā civilizācija uz Zemes varētu būt Dievu Pilsētas būvētāji. No jauna iedziļinājos «Slepenajā Doktrīnā».
Man vēlreiz gribētos lūgt piedošanu lasitājam, ka galvenokārt citēju Jeļenu Blavatsku. Viņas grāmata «Slepenā Doktrina» satur ārkārtigi daudz informācijas. Lai izprastu šo grāmatu, ir ne tikai
jāiedziļinās katrā rindiņā, bet ari jāizjūt katrs vārds. Gn tas prasa ļoti daudz laika. Starp citu, turpmāk es citēšu ari Bībeli un Korānu, kurus man izprast apsolījuši palīdzēt divi ievērojami reliģiskie darbinieki. Bet pagaidām es palikšu pie Jeļenas Blavatskas.
Analizējot lemūriešu (III rases) un tās vēlākās subrases - lemū- riešu-atlantu vēsturi, man izdevās atrast daudzus interesantus faktus, kas liecina par to, ka viņiem patiešām ir bijušas dievišķas spējas. Lūk, ko raksta Jeļena Bla- vatska («Slepenā Doktrīna», II sēj. Antropoģenēze. - R., 1937, 329., 340., 278. Ipp.):
«…augsti saprātīgā un intelektuālā vēlīno lemūriešu rase…»
«…Tikko cilvēka mentālā acs atvērās izziņai, Trešā Rase sajuta savu vienotību ar mūžīgi pastāvošo, bet arī ar mūžīgi neizdibināmo un neredzamo Visu, Vienoto Vispasaules Dievību.»
«…viņi piedzima ar gaišreģa spējām, kas aptvēra visas slēptās lietas, un viņiem neeksistēja
ne attālums, ne materiāli šķēršļi, viņu redze bija neierobežota, un visu viņi saprata acumirklī. Citiem vārdiem sakot, viņi bija lemūrieši-atlanti, pirmie, kuriem bija Garīgo Valdnieku Dinastija… Dievu Dēli…»
Tātad lemūriešiem piemita pārsteidzošas spējas, acīmredzot tiem bija ari neparasti augstas tehnoloģijas, un viņi varētu būt iespējamās Dievu Pilsētas celtnieki. Vēl vairāk, Jeļena Blavatska sauc viņus par «Dievu Dēliem», kas pilnibā saskan ar teiciena «Dievu Pilsēta» jēgu.
Kā zināms, lemūriešu civilizācija pastāvēja uz Zemes pirms daudziem miljoniem gadu. Tādēļ, ja pieņemam, ka Dievu Pilsētu cēluši lemūrieši, tad jāatzīst, ka tā ir ārkārtīgi sena. Vai tā ir saglabājusies līdz mūsdienām? Vai ari gadu tūkstošu notikumu virpuli ir noslaucīta no Zemes virsas?
Šaubu mākts, sāku iedziļināties «Slepenajā Doktrīnā» un analizēt atlantu (IV rases) vēsturi, tāpat uzstādidams jautājumu, vai atlanti nevarētu būt tie «Dievi», kas uzcēluši Dievu Pilsētu? Šis variants šķita pievilcigs, jo atlantu civilizācija pastāvēja uz Zemes salīdzinoši nesen, tādēļ šo jautājumu bija vērts izpētit pamatīgāk un organizēt meklējumus.
Atgādināšu lasitājam, ka saskaņā ar rakstītiem avotiem Atlan- tīdas kontinents ir gājis bojā Pasaules Plūdu laikā pirms 850 000 gadu, bet atlanti vēl dzīvojuši uz Zemes pirms 12 000 gadu. Šajā sakarībā minēšu dažus citātus no «Slepenās Doktrīnas» (II sēj., Antropoģenēze. - R., 1937, 178., 384., 278. Ipp.):
«…šī versija attiecas uz Atlantijas (Vispasaules) Plūdiem, kad Manu Vaijsvata, lielais Gudrais uz Zemes, izglāba Piekto Pamatrasi no iznīcības kopā ar Ceturtās paliekām…»
«…Vaijsvata Manu ir apvienojošs vārds - patiesībā tas bija Noa…»
«…Atlants Noa…»
«…Šie «Būdas», lai gan bieži vien izķēmoti ar simbolisku garu ausu atveidojumu, parāda acīmredzamu atšķirību… no Lieldienu salas statujām. Viņi var būt viernis rases, taču pirmie ir «Dievu Dēli», otrie - «varenu Burvju radītas būtnes>.»
Šie citāti rāda, ka leģendārais Noa, kas izglāba cilvēci, bijis atlants. Tādēļ var pieņemt, ka starp atlantiem bija cilvēki, kuriem piemita ipašas spējas un kurus ari varēja saukt par Dieviem. Vēl vairāk, Jeļena Blavatska atlantus, kuriem ir Būdas veidols [1] , ari sauc par «dievu dēliem», un tas, tāpat kā gadijumā ar lemūriešiem, saskan ar teicienu «Dievu Pilsēta».
Nedaudz atvirzoties no tēmas, gribu pateikt, ka tolaik es nepiešķīru nekādu nozimi Lieldienu salas mīklai un nezināju, ka noslēpumainā sala ar īpašu loģisku saiti būs saistīta ar Dievu Pilsētu… Par to stāstīšu vēlāk.
Lieldienu sala. Ko attēlo šī statuja?
Arī atlantiem, īpaši savas pastāvēšanas beigās, bija ļoti augstas tehnoloģijas, lai gan ne tik augstas kā lemūriešiem. Jeļena Blavatska raksta («Slepenā Doktrina», II sēj. Antropoģenēze. - R., 1937, 533. Ipp.):
«…viņi dziļi izprata sākotnējo Gudrību un Dabas noslēpumus…»
«…Tieši no Ceturtās Rases ārieši ieguva savas zināšanas un daudz brīnišķīgu lietu… mākslu lidot gaisa pajūgos… visvērtīgākās zinātnes par dārgakmeņu un citu minerālu slēptajām īpašībam, arī ķīmiju…»
Tātad atlanti arī varēja būt iespējamās Dievu Pilsētas celtnieki, tāpat kā lemūrieši.
Tomēr, analizējot ziņas par lemūriešu un atlantu civilizāciju sasniegumiem, mēs atradām dažus faktus, kas sajauca mūsu loģiku. Jeļena Blavatska min, ka lemūriešu un atlantu civilizācijas laikā uz Zemes parādījušies Dievi, kas kontaktējušies ar mirstīgajiem. Lūk, ko viņa raksta attiecibā uz lemūriešu civilizāciju («Slepenā Doktrina», II sēj. Antropoģenēze. - R., 1937, 342. Ipp.):
«…tas tajos tālajos laikos bija Zelta Laikmets, Laikmets, kad Dievi staigāja pa Zemi un brīvi kontaktējās ar mirstīgajiem. Kad šis laikmets beidzās, Dievi aizgāja, t.i., kļuva neredzami, un vēlākās paaudzes sāka pielūgt viņu valstības - Stihijas.»
Attiecibā uz atlantu un mūsu civilizāciju J. Blavatska rakstīja (turpat, 439. Ipp.):
«… maz palika [pēc Pasaules Plūdiem]: daži dzeltenie, daži brūnie un melnie un daži sarkanie. Piektā, kas bija radusies no svētas dzimtas, palika; to sāka valdīt pirmie Dievišķie Valdnieki…»
Skaidrs, ka man radās jautājumi: «Kas tie bija par Dieviem, kas staigāja pa Zemi un brīvi kontaktējās ar mirstīgajiem?» vai «Kas bija Dievišķie Valdnieki?». Atbildi uz šiem jautājumiem es Blavatskas darbos neatradu. Centos lasit Bībeli, Korānu un Toru un pavisam apjuku tekstu pasakaini alegoriskajā izklāstā. Tomēr radās iespaids, ka pasaules ir ļoti daudzveidīgas un ka citu pasauļu pārstāvji var mitināties mūsu pasaulei paralēlās pasaulēs, var dažreiz parādities uz Zemes un, būdami ļoti augsti attīstīti, asociēties ar Dieviem. Nav izslēgts, ka muftijam Talgatam Tadžut- dinam, kas ir Krievijas Eiropas daļas musulmaņu garīgais vadonis, ir taisniba, sakot, ka kādā no Korāna pielikumiem esot rakstits, ka eksistē 18 000 pasauļu. Bet Dievs ir viens un ir visu šo pasauļu radītājs.
Pēc tam es sāku analizēt zinātnisko literatūru par atnācējiem no citām pasaulēm. (Jn izrādijās, ka šādas literatūras ir apbrino- jami daudz. Ievērojami zinātnieki centās pierādit, ka Visumā mēs nevaram būt vieni paši, ka eksistē ari citas saprātigas pasaules un ka ar tām ir jānodibina kontakti. Tika minēti matemātiskie aprēķini, izteikti priekšlikumi nepārtraukti sūtīt kosmosā īpašus signālus un tamlīdzīgi. Vienīgais trūkums, kas, manuprāt, piemita šiem darbiem, bija neizpratne, ka mūsu ziņkārei Visuma mērogos nav nekādas nozīmes, ka jāaptver visu pasauļu vienotā Radītāja eksistence, kurš pats izlemj - pieļaut kontaktus starp dažādu pasauļu pārstāvjiem vai ne.
Visu šo darbu klāstā mani ieinteresēja J. V. Seļenoka raksts, kas publicēts kādā no izcilā krievu zinātnieka Vlaila Kaznačejeva skolas izdotajiem krājumiem. Rakstā analizēti senie šumeru teksti, no kuriem izriet, ka Saules sistēmā ir vēl viena - desmitā planēta, ko sauc par Nabiru, bet šis planētas iedzivotāji - anu- aki senatnē nolaidušies uz Zemes, klonējuši Zemes cilvēku, izmantojot gan Zemes, gan citu planētu gēnus.
Citplanētietis
Leģendaraja Babilona a trastie šumeru teksti ir ārkārtigi ver tigs vē sturisk s materi āls, uņ tos nevar u zs katit tikai par šumeru f anta zijas augli. Bet toreiz, 1998. gada, mani vadija tikai ziņķarība, un es pat iedomāties nevarēju, ka Babilona atrodas vienotā sistēmā, kas apvieno Dievu Pilsētu, Ēģiptes piramidas un daudz ko citu, ka senatnē Tibetā bijusi jogu pilsēta, kura ari saukusies… Babilona.
Turpinot pārdomas, ka iespējamie Dievu Pilsētas būvētāji var būt atnācēji no citām planētām, jau sāku skaisties pats uz sevi, jo nesaprotamo un neizskaidrojamo vienmēr var uzgrūst nesaprotamajiem un neizskaidrojamajiem atnācējiem no kosmosa. Protams, ka Zemes iemītnieku un kosmosa viesu kontakti ir bijuši, par tiem min pat Jeļena Blavatska («Pūķi, kuri atkal nolaidās… kas mācīja un pamācīja Piekto rasi», turpat, 445. Ipp.), taču droši vien nebūtu pareizi visu galveno darbību uz Zemes pierakstīt svešu pasauļu pārstāvjiem. Ari viņu pasaulēs ir papilnam darba, un Zemes cilvēks ir radits kā pašattistošais pirmsākums, un viņam pirmām kārtām pašam ir jāveido sava pasaule.
Rezumējot centienus atrast vairāk vai mazāk saprātīgu atbildi uz jautājumu: «Kas viņi ir - Dievi?», biju spiests konstatēt, ka esmu pilnīgi bezspēcīgs. Protams, ka ne jau Dievs pats cēla Dievu Pilsētu, viņš to cēla ar citu rokām. Tieši šos būvētājus cilvēki sāka saukt par Dieviem. Bet ko isti? Lemūriešus? Atlantus? Citplanētiešus? Domas šaudījās uz visām pusēm, trūka faktu, kuriem es tā biju pieradis ticēt, jo biju zinātnieks. (Jn ari doma, ka cenšos izveidot loģisku pamatu nezin no kurienes uzpeldējušai domai, radija nepatīkamas emocijas.
Tomēr, pārvarot šo negatīvo potenciālu, centos piekļūt hipotēzei par Dievu Pilsētu no viedokļa, kāds bija šīs pilsētas raksturs un kā tā izskatās.
Sākot teorētiski prātot par šo tēmu, atkal atcerējos domas, kas radās no Jurija Ivanoviča Vasiļjeva izklāstītā zeka stāstiju- ma. Toreiz man likās, ka Dievu Pilsētai jābūt senatnes monumentu kompleksam, kas celti ar mērķi vadit smalkās jeb «dievišķās» enerģijas.
Sāku meklēt šis domas apstiprinājumu Jeļenas Blavatskas darbos, tomēr nekādus ipaši šis domas apstiprinošus datus neatradu. Bet divas šis Lielās Iesvaidītās, ar kuras muti, pēc indiešu svami domām, runāja Augstākais saprāts, frāzes man šķita interesantas. (Jn, proti («Slepenā Doktrīna», II sēj. Antropoģenēze. - R., 1937, 427., 397., Ipp):
«…Ciklopiskās drupas un milzigie akmeņi liecina par to, ka eksistējuši milži…»
«…Visas seno ciklopisko būuju drupas tika radījušas pēdējās lemūriešu subrases…»
Šeit bija minēta tā detaļa, ka tieši lemūrieši ir cēluši šīs tā sauktās ciklopiskās būves pēc Stonhendžas (Anglija), Ēģiptes piramidu un citu parauga. Tai pat laikā lemūriešus varētu saukt par Dieviem, jo viņu spējas bija ārkārtigi augsti attīstītas. Tādēļ abi šie piekšstati man sāka saplūst vienā. Varētu domāt, ka lemūrieši, izmantojot savas ekstraordinārās tehnoloģijas, kaut kur uz Zemes ir uzcēluši Dievu Pilsētu, kas veidota no milzīgām ciklopiskām būvēm.
Bet kādēļ tādā gadijumā Dievu Pilsēta vēl lidz pat šim nav atrasta? Ja kaut kur būtu milzīgi monumenti, tos noteikti varētu redzēt no kosmosa. (Jn arī visi ģeogrāfiskie atklājumi taču jau sen ir izdariti! Bet meklēt tikai, pamatojoties uz leģendu, kuru zina sirmgalvji un kura pavisam nesaprotamā veidā ir iesēdusies man galvā, nudien nav nopietni.
Lielā Iesvaidītā Jeļena Blavatska
«Man taču nav nekā cita, kā tikai jūtas un vēlēšanās,» atzinos pats sev un sāku prātot, no kurienes manā galvā radusies ši uzmācigā doma par Dievu Pilsētu. Iztēle atkal sāka klīst pa zemapziņu, pa šo noslēpumaino pasauli, kur valda dziļas sajūtas,
Ciklopiska būve no milzīgiem akmeņiem, kas novietoti viens uz otra. Stonhendža, Anglija
«Labvēlīga iedarbība nāk no Ziemeļiem; jebkura kaitīga un postošā ietekme nāk no Dienvidpola.»
No minētajiem teicieniem izriet, ka Ziemeļos, kas skaitās labvēlīgs reģions, un, precizāk sakot, polārajos apgabalos atrodas Dievu Zeme, kur tika celta kaut kāda Vara. Varbūt Vara ari ir Dievu Pilsēta, kas uzcelta Dievu Zemē uz Ziemeļpola.
Bet Ziemeļpols ir sasalis ledus tuksnesis! Ko tad tur var celt? Bet varbūt toreiz, kad tika celta Vara, Ziemeļpols atradās citā vietā? Aprakstot Pasaules Plūdus, kas notikuši pirms 850 000 gadu, Jeļena Blavatska raksta (Slepenā Doktrina, II sēj. Antropoģenēze. - R., 1937, 439. Ipp.):
No tā var secināt, ka lidz Pasaules Plūdiem pols atradies citā vietā. Gn tur, bijušā Ziemeļpola apvidū, iespējams, ari atrodas hipotētiskā Dievu Pilsēta. Bet kur ir ši vieta? Lūk, ko tai pašā izdevumā Blavatska raksta par pēdējiem atlantiem (276. Ipp.):
«…tur, kur tagad atrodas sālsezeri un neauglīgi tuksneši, kuros nedzīvo cilvēki, bija liela iekšējā jūra, kas stiepās caur Vidusāziju uz Ziemeļiem no lepnās Himalaju grēdas un tās rietumu atzariem. Jūrā bija sala, kura bija tik skaista, ka tai nebija sāncenšu visā pasaulē, un tā bija tās Rases atlieku mājoklis, kura dzīvoja pirms mūsu Rases… šī sala, kā vēsta leģenda, eksistē aiī pašlaik kā oāze, ko aptver baismīgā Gobi tuksneša vientulība…»
Varbūt šajā bezgala skaistajā salā atradās Dievu Pilsēta? Ja tas ir tā, tad Dievu Pilsēta jāmeklē uz ziemeļiem no Himalaju grēdas rietumu atzariem, tas ir, Tibetā, bet Gobi tuksnesis, kā zināms, ir Tibetas turpinājums uz ziemeļiem.
Bez pēdējo atlantu pieminēšanas Jeļena Blavatska ar šo mūsu planētas rajonu saista ari Lielos Gudrības Skolotājus un Nemirstīgos Cilvēkus (turpat, 466., 556. Ipp.):
«…tie, kas palika no šiem Nemirstīgajiem cilvēkiem - kas izglābās, kad Svētā sala kļuva melna no grēka un aizgāja bojā -, atrada patvērumu lielajā Gobi tuksnesī, kur viņi atrodas vēl šodien, nevienam neredzami un «Garu Karapulku» aizsargāti…»
«…kas to zina, izņemot Lielos Gudrības Skolotājus, bet viņi šajā jautājumā klusē tāpat kā sniegotās virsotnes, kas slejas pār tiem…»
Kas viņi ir - Nemirstīgie cilvēki un Lielie Gudrības Skolotāji? Balstoties uz mūsu pētījumiem pirmajā Himalaju ekspedīcijā, varētu domāt, ka tie ir cilvēki, kas iegājuši somati stāvoklī. Somati fenomens, kas siki aprakstīts grāmatā «No kā mēs esam cēlušies?», ir cilvēka ķermeņa pašiekonservēšanās, izmantojot cilvēka iekšējo enerģiju alu apstākļos (+4° C), un, kā apgalvo lamas, var ilgt tūkstošiem un miljoniem gadu. Kā noskaidrojās, studējot tibetiešu tekstus, somati stāvoklī varēja ieiet labākie atlantu un lemūriešu pārstāvji, bet mūsu civilizācijas cilvēki (ārieši) jau daudzkārt ir zaudējuši šo spēju. Tieši cilvēki, kas spēj ieiet somati stāvoklī, kā apgalvo Indijā un Nepālā, bijuši iesvētīti pirmatnējā Gudrībā un saglabājuši savu ķermeni Himalaju un Tibetas dziļajās alās.
Tādēļ Jeļenas Blavatskas teicienus Nemirstīgie Cilvēki un Lielie Gudrības Skolotāji, kas klusē tāpat kā sniegotās virsotnes, kas slejas pār tiem, un kuri ir atraduši patvērumu lielajā Gobi tuksnesī, kur atrodas vēl šodien, var interpretēt kā faktu, ka lidz pat šodienai Himalaju (…sniegotās virsotnes…), Tibetas un Gobi apvidū eksistē atlanti un lemūrieši, kas iegājuši somati stāvokli. Nevar izslēgt ari domu, ka šie cilvēki kā labākie atlantu un lemūriešu pārstāvji varēja būt Dievu Pilsētas celtnieki, izejot no somati un pēc tam atkal ieejot tajā. (Jn visam tam bija jānotiek (protams, ja tā ir patiesība!) Himalaju, Tibetas un Gobi apvidū.
Tādējādi mēģinājums ar loģikas palidzibu lokalizēt Dievu Pilsētas atrašanās vietu noveda mūs pie hipotētiska secinājuma par visiespējamāko meklējamā objekta atrašanās vietu Himalaju, Tibetas un Gobi apvidū. Bet šis rajons ir milzigs! Kur lai meklē? Ko konkrēti meklēt? Trūka faktu…
Es nenoticēju pats saviem minējumiem
Bija 1998. gada septembris. Gatavošanās jaunajai ekspedīcijai ritēja pilnā sparā. Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs sēdēja manā pieņemšanas telpā un dzēra tēju ar marmelādi.
- Zaļā ir gardāka nekā sarkanā, - viņš ar baudu noteica, nokožot gabaliņu marmelādes. - Tu tātad esi nolēmis nemeklēt Dievu Pilsētu. Žēl gan.
- Jura, nu neiet man tur gali kopā, - skumji atbildēju. - Pārāk mākslīgi viss uzkonstruēts! Par nez no kurienes uzradušos domu par Dievu Pilsētu es sadomāju kaudzi hipotēžu, cenšoties salikt visu pa plauktiņiem. Bet tas viss tomēr ir ar dakšām ūdeni rakstīts.
- Paskat, - Jurijs Ivanovičs parādīja uz marmelādes gabaliņu, - marmelāde ir kaut kā sagriezusies kā spirāle; no sākuma liels aplis, pēc tam apļi sašaurinās un saplūst vienā punktā. Tāpat tev arī - iesākumā tu met lielus likumus, bet pēc tam nonāksi punktā, kur ari būs Dievu Pilsēta.
- Bet riņķot pa Himalajiem un Tibetu… Pagrūti…
- Pagrūti gan, bet ko lai dara.
- Jura, tas nav pats galvenais. Hipotēze par Dievu Pilsētu ir kļuvusi pārāk daudzšķautņaina, galva vairs nevar aptvert. Tur ir gan aizlaiku pieminekļi, gan piramidas, gan lemūrieši, gan atlanti, gan zemapziņas pasaule… Galva plist pušu, es nevaru no tā visa izveidot sistēmu.
Tobrīd es nezināju, ka paies gads un mēs atradīsim Dievu Pilsētu, viss nostāsies skaidrā sistēmā un daudzas nesaprotamas un miklainas parādibas kļūs skaidras un labi izprotamas. (Jn sevišķi interesanti būs tas, ka pasakas par eņģeļiem mums pašiem par lielu pārsteigumu iegūs reāli zinātniskas aprises.
- Tātad tu ej uz Himalajiem meklēt «dzivo» un «mirušo» ūdeni? - vaicāja Jurijs Ivanovičs.
- Jā, Jura. Vēl pētīsim jogus, - atbildēju.
- Bet par Dievu Pilsētu neaizmirsti!