Trešā Himalaju ekspedīcija (1998. gadā) gāja uz beigām. Mēs jau bijām apraduši ar Indijas Himalajiem. Aiz muguras bija lavinbistamas nogāzes, ezers ar «mirušo» ūdeni 5000 metru augstumā, strautiņš ar «dzivo» ūdeni starp sniegotām klintim pašos padebešos, alās sēdoši jogi… Mūsu džips, motoru rūcinā- dams, līkumoja pa šaurajiem Himalaju ceļiem. Bija atlicis pēdējais ekspedicijās darba posms - izpētīt Vašisthufas alu, kuru jogi uzskata par somati alu, tas ir, par alu, kurā atrodas pašiekon- servējušies cilvēki.
Bet šis grāmatas mērķis nav stāstit par trešās Himalaju ekspedīcijas norisi (par to tiks uzrakstītas divas grāmatas). Šeit es gribu vērst lasītāja uzmanību tikai uz detaļām, kurām bija principiāla nozīme attiecībā uz Dievu Pilsētas meklējumiem. (Jn šīs detaļas ir saistītas ar Vašisthufas alu.
Kā noskaidrojās, tad Vašisthufas alai ir tris ieejas, un tā ir vairāk nekā 22 kilometrus gara. Stāsta, ka alai ir daudz atzarojumu un no šī labirinta izkļūt nav pa spēkam nevienam. Alu apvij noslēpumainības oreols. Leģendas stāsta, ka alā vēl arvien ir ļoti seni cilvēki iekonservētā stāvokli un ka piekļūt tiem var tikai ipaši izmeklēti jogi. Jogi apgalvo, ka sencilvēkus sargā tā saucamie asuri. Vienu no ieejām sauc par «Baiļu bedri», jo cilvēki un dzivnieki, kas tuvojas šai vietai, izjūt neizskaidrojamas, spēcīgas bailes. Otru ieeju alā cilvēki aizmūrējuši jau sen, lai pa to neviens nevarētu iekļūt, jo cilvēki, kas iekļuva alā, gāja bojā.
Kad tuvojāmies šai aizmūrētajai ieejai, netālā Gangas krasta klostera mūki mūs brīdināja: «Uzmanigi, asuri!» Neko nesapratuši, mēs iegājām 50 lidz 60 metrus dziļā grotā un sākām raudzities apkārt, meklēdami, kur tad ir asuri. Bet tur nekā nebija. Grotas dziļumā bija redzama nepareizas formas cementa siena, kas aizšķērsoja ieeju alā. Sienā bija caurums, pa kuru varēja iebāzt roku. Piegāju pie sienas, pietupos un, pats nezinu, kādēļ, iebāzu caurumā roku.
Aizmūrētā alas ieeja
Piramidālie stari somati alā
- Uzmanigi, ser, asuri! - aizmugurē atskanēja mūsu pavadoņa mūka Aruna balss.
- Kas tie ir, vai čūskas? - es pajautāju, izraudams roku no cauruma.
- Čūsku te nav, - atbildēja mūks Aruns.
- Bet kas ir asuri? - pārjautāju.
- Jums, eiropiešiem, to nesaprast…
Pie alas aizmūrētās ieejas dega divas sveces. Uzņēmu dažus kadrus gan ar zibspuldzi, gan tāpat. Iznācis laukā, centos palidzēt sagatavot aparatūru cilvēka auras pētišanai alas iekšienē un pagāju nedaudz sāņus, lai ieskatītos kamerā. Pirmajā attēlā bija skaidri redzama aizmūrētā ieeja, bet tajā, kas tika uzņemts bez zibspuldzes, ala bija iezīmējusies ar gaismas līnijām, kas nāca no abām svecēm.
- Kas tas ir? - brinījos, raudzīdamies attēlā.
Šos gaismas starus nevarēja nosaukt par bezsistēmas veidojumiem, tie bija trijstūrveida un lidzinājās piramidām.
- Divaini. - Es automātiski pakasīju pakausi.
Tolaik es jau biju pietiekami labi izglītots par smalkajām enerģijām un tādēļ sāku analizēt fotogrāfiju no šī viedokļa.
«Tātad smalkās enerģijas pie ieejas alā veido telpā piramidālas konstrukcijas, gar kurām izplatās sveces radītās gaismas stari,» es prātoju. «Iznāk, ka es izgāju caur šiem piramidālajiem veidojumiem. Tāpēc jutos tik slikti! Varbūt slavenās somati alu psihoenerģētiskās barjeras raksturo tieši šie piramidālie veidojumi telpā? Varbūt tie paši asuri pārveido telpu?»
- Mister Arun! - es pasaucu mūku. - Paskatieties, lūdzu, uz šo fotogrāfiju.
- Mūks Aruns paskatījās uz fotogrāfiju, kur bija redzami stari, izteiksmīgi paskatījās uz mani un teica:
- Man arī tāda ir. (Jn vēl viena lidziga fotogrāfija, taču pavisam cita, no Tibetas.
- Kā to lai saprot: lidziga, bet pavisam cita?
- Es tūdaļ atnesīšu un parādišu, - Aruns pagriezās un, basās kājas cilādams, devās pa taciņu uz klosteri.
Mūsu grupa tobrīd nodarbojās ar cilvēka auras mērījumiem grotā.
«Droši vien šie piramidālie veidojumi ietekmēs auru,» pie sevis nodomāju, gaididams Arunu.
Aruns atgriezās un pasniedza fotogrāfiju, uz kuras bija redzama tā pati aizmūrētā ieeja alā un līdzīgi piramidāli izliekti stari, kas nāk no svecēm.
- Kas, pēc jūsu domām, tas ir? - jautāju Arunam, rādidams uz stariem.
- Grūti pateikt, ser. Bet Tibetas lamas teica, ka visas piramidas sākas no Tibetas, - Aruns atbildēja.
- Kā to lai saprot?
Tajā bridi mani pasauca no alas, lai veiktu auras pētijumus. Saruna pārtrūka.
Olga Išmitova
Auras pētijumi ar Korotkova aparātu, kas konstruēts pēc «Kirliana efekta» principa, parādija, ka pie alas aizmūrētās ieejas cilvēka aura burtiski sabrūk. īpaši stipri bija cietusi mūsu ekspedīcijas dalībnieces Olgas Išmitovas aura: no mirdzošās zilās auras pāri bija palikuši tikai divi vai tris gabaliņi.
Olga jutās ļoti slikti un sāka zaudēt samaņu. Mēs viņu ātri izvedām no grotas, aizvedām uz Gangas krastu svaigā gaisā, nolikām smiltīs, izmērījām asinsspiedienu, izskaitījām pulsu un devām paostīt ožamo spirtu.
- Kas ar mani notika? - Olga jautāja.
- Ģībonis, Oļa.
- Kāpēc?
- Ala paņēma tavu enerģiju.
- Be-et…
Olga pamazām atguvās, apsēdās smiltis un sagurusi nokāra galvu.
- Ai, kāds vājums, - viņa nopūtās.
- Man arī ir vājums, - teica Vaļa Jakovļeva, arī mūsu ekspedīcijas dalībniece.
- Es arī nejutos labi, piemetināju. - Man liekas, ka ši ala darbojas kā vampīrs un nosūc cilvēka enerģiju. Šis somati alas psi- hoenerģētiskā aizsardzība ir daudz viltīgāka nekā tā, kuru mēs pētījām 1996. gadā. Tur priekšplānā izvirzījās bailes un sašutums kopā ar galvassāpēm un vājumu, bet te notiek pakāpeniska organisma «atstrāvošana». Ala atņem cilvēka enerģiju.
Ne jau velti tās ieeja ir aizmūrēta, jo alā iegājušie cilvēki pakāpeniski zaudēja spēkus un gāja bojā.
- Vai tad ala ir dziva, vai, lai atņemtu enerģiju? - klusu noteica Olga.
- Nezinu. Varbūt enerģiju atņem tie paši asuri, par kuriem brīdināja mūks Aruns, - es atbildēju. - Gribot negribot atmiņā nāk Jeļenas Blavatskas teiktais par somati alu aizsardzību: «…viņus sargā veseli Garu Karapulki…» Bet kas ir Gari? Varbūt tā ir īpaša bezķermeniska dzīvības forma? Nezinu…
Olga lšmitova
- Starp citu, - teica Olga, - kad es sāku zaudēt samaņu vai varbūt jau gandrīz biju to zaudējusi, acu priekšā man stāvēja kaut kādi trijstūri vai piramīdas.
Olgas Išmitovas aura pirms un pēc uzturēšanās alā
- Ko tu teici? Atkārto!
- Nu rādījās man trijstūri vai piramīdas…
Es rakstu šīs rindas mājās, sēžot pie virtuves galda, mazliet pabīdijis nostāk lidz galam neizdzerto tējas tasi un bulciņu ar zemeņu ievārījumu, kas man negaršo. Zinu, ka grāmatas dizainu veidos tā pati Olga lšmitova, kura mūsu institūtā vada dizaina nodaļu. Domāju, ka viņai, izlasot šīs rindas, būs patīkami atcerēties Himalaju piedzīvojumus un droši vien būs arī nedaudz baigi vēlreiz pārdzīvot šo aprakstīto bridi. Šai gudrajai un skaistajai sievietei ar lielajām, nopietnajām acim piemīt viena īpatnība: viņas klātbūtnē veidojas radoša un dvēseliska atmosfēra, kad domas birst kā no pārpilnības raga. Ekspedīcijas laikā viņa sadraudzējās ar slaveno Jeļenu Masjuku - arī mūsu ekspedīcijas locekli, un varēja just, ka viņas vieno mūslaikos tik reti sastopamais garīgā potenciāla un nopietnības apvienojums.
Bet toreiz Gangas krastā pie Vasisthufas alas es stāvēju blakus sēdošajai Olgai Išmitovai un domāju par alas noslēpumainajiem caurspīdīgajiem trijstūriem un piramidām. No prāta neizgāja mūka Aruna dīvainais teiciens, ka visas piramidas ir nākušas no Tibetas.
Uzmeklēju mūku Arunu un lūdzu, lai viņš parunājas ar mani. Viņš mani iepazīstināja ar savu skolotāju. Mēs apsēdāmies lokā un sākām sarunu. Man gribējās pēc iespējas ātrāk izjautāt Arunu par Tibetu un lūgt, lai parāda to otru fotogrāfiju, par kuru viņš stāstīja. Bet aiz cieņas pret skolotāju es ierosināju, lai pastāsta par alu, kurai blakus atrodas viņa klosteris.
- Vašisthufas ala ir mīlestības apdvesta, - sāka stāstīt skolotājs, - bet mīlestiba ir garīgs jēdziens, tikpat garīgs kā
naids, tikai pretējs. Cilvēku mīlestibas pilnie centieni ir svētījuši šo alu, un tādēļ ala ir ieguvusi savu garigu- mu, ko var salīdzināt ar dievišķo garigumu, un apgānīt to var tikai ļoti grēcigi cilvēki, kuru gara velnišķīgā sastāvdaļa nerada nekādas šaubas. Alā ir jāiet ar milestību, ar tādu pat mīlestibu, kādu māte jūt pret bērnu vai vīrietis pret sievieti. Kosmosa raidītie mīlestības stari ir jāuzkrāj dvēselē, lai vajadzīgajā bridi tie atvērtos kā lotosa ziedlapas, bet noplūkt banānu no milestibas koka ir tiesības tikai tam cilvēkam, kas spēj atteikties no rūpēm par fizisko ķermeni…
Mūks Aruns (baltā) un viņa skolotājs
Klausoties skolotāja runā, es sapratu, ka viņš saka sensenis apgūtu runu sprediķa formā, ka neko jēdzīgu no zinātnes viedokļa viņš nepateiks un, pat ja ari viņš zina šis alas noslēpumu, tad klusēs par to, piežūžojot eiropieša ausis ar skaistu vārdu savirknējumu. Sapratu, ka kaut kad sirmā senatnē senajām mistērijām (tādām kā somati alas un piramidas) ir uzlikts noslēpumainības zīmogs un tās ir ietērptas alegoriski
Saruna ar mūku Arunu un skolotāju
skaistos vārdos, jo ši skaistvārdība ir labākais veids, kā paslēpt noslēpumu. Bet dažādu laiku un tautu skolotāji nes šos skaistos vārdus cauri gadu simteņiem.
Beidzot man izdevās delikāti pārtraukt skolotāja runu un palūgt, lai Aruns parāda fotogrāfiju. Aruns to pasniedza man.
- Tas ir svētais Kailasa kalns. Es biju tur svētceļojumā, - viņš lepni piebilda.
Ieskatījos fotogrāfijā, pacēlu galvu un tūdaļ teicu:
- Tas nav kalns, tā ir piramida.
- …?
-Tā ir piramīda, nevis kalns. Tādu kalnu nav!
- …?
- Tas ir ļoti līdzīgs mākslīgam veidojumam, tikai ļoti neparasts. Tā pat nav piramida, bet piramidai lidzigs veidojums, - es nerimos.
- …?
- Cik augsts ir Kailasa kalns?
- 6666 metri.
- Tā nekas! Tā nu gan ir piramida!
Piecēlos un, ar fotogrāfiju rokās staigādams pa telpu, sāku iztaujāt Arunu par Kailasa kalnu.
- Es esmu no bagātas ģimenes, var teikt, pat ļoti bagātas. Esmu Deli ieguvis augstāko izglitibu, bet nolēmu veltīt sevi reliģijai un kļuvu par mūku, - stāstija Aruns. - Bet indiešu mūkam augstākais sasniegums ir svētceļojums uz svēto Kailasa kalnu un tā pielūgšana. Pie mums, Indijā, pastāv uzskats, ka Kailasa kalns ir pati svētākā vieta pasaulē. Svētākas vietas pasaulē nav. Es tur biju un zinu, ka Dievs atļāva man pieiet pavisam tuvu šim svētumam. Bez tam es lepojos, ka man izdevās lidz svētajam kalnam aiziet kājām, pārvarot Himalaju grēdu pie Badrinantas. Pie mums, Indijā, saka, ka mūks, kas kājām
Tas nav kalns, tā ir piramida…
veicis svētceļojumu uz Kailasa kalnu, bauda ipašu kalna labvēlību, un tas ļauj sevi ieraudzīt pilnā skaistumā bez mākoņu pārsega.
- Jūs runājat par kalnu kā par dzīvu būtni, - es noteicu.
- Bet es ticu, ka tas ir dzīvs. Mūsu reliģija māca, ka svētais Kailasa kalns ir saistits ar Dievu, ka tas domā ar kosmisko saprātu, ir planētas tantrisko spēku centrs un tos regulē, - ar iedvesmu turpināja Aruns.
- Be-et, - tik vien spēju pateikt, neko nesaprazdams un nevarēdams stādīties priekšā, kā kalns, lai ari tam ir neparasta piramidāla forma, var domāt.
Toreiz man vēl neradās ne mazākā nojausma, ka man nav taisnība, pilnīgi noraidot sevi postulātu par kalnu kā domājošu būtni. Es saprotu lasitāju, ka šī mana sentimentalitāte diezin vai var izraisīt uzticību, pat ņemot vērā notikumu piedzīvojumiem lidzigo attistibu. Tomēr, tuvojoties grāmatas beigu lappusēm, lasītājs sapratis, ka senajai lidzibai par svēto Kailasa kalnu kā par domājošu būtni ir pavisam reāls zinātnisks pamats, un droši vien dosies uz grāmatnīcu, lai iegādātos Marinas Cvetajevas darbus, kuras daiļrade, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, ir saistita ar vienu no pamatvariantiem ar sazin no kurines radušos domu par domājošo kalnu.
- Mēs, Indijā, ticam Kailasa kalnam un tam, ka viņš vada mūs, - pavisam muļķigi teica mūks Aruns.
-Mm… jā… sakiet, Arun, varbūt jūs uzskatāt Kailasa kalnu par svētu tādēļ, ka tas ir lidzigs piramīdai vai neparastai piramid- veidigai mākslīgai konstrukcijai? - es jautāju.
Aruns paņēma fotogrāfiju, cieši ieskatījās un teica, plaši iepletis savas izteiksmīgās acis:
- Mēs nekad neesam domājuši par to, ka Kailasa kalns ir piramīda. Bet tas patiesi ir lidzigs piramīdai, ļoti līdzīgs… Pie mums uzskata, ka visas piramidas ir radušās no Kailasa kalna.
- Tad pasakiet, - es neatlaidos, - kāpēc jūs domājat, ka visas piramidas ir radušās no Kailasa?
- Tā pie mums tiek uzskatīts.
- Vai par to kaut kur ir rakstits?
- Tā pie mums tiek uzskatits.
- Piedodiet, Arun, vai jums nav at|auts to teikt, vai ari jūs nezināt?
- Tā pie mums tiek uzskatīts.
- Mm… jā…
- Tie trijstūrveida un piramidālie stari alā, - mūks Aruns saņēmās, - ir tantrisko spēku izpausme. (Jn es jau teicu, ka svētais Kailasa kalns regulē visus tantriskos spēkus uz Zemes.
- Tātad tantriskie spēki ir saistiti ar piramidālām konstrukcijām, bet Kailass atrodas centrā… - teicu it kā pats sev, gandrīz neko nesaprazdams. - Bet ko jūs saprotat ar tantriskajiem spēkiem?
-Tie ir ipaši garigie spēki, kuriem piemit ļoti liels spēks. Tikai pavisam nedaudzi jogi var pārvaldit tantriskos spēkus. Tas ir neiedomājami liels spēks…
- Tātad jūsu somati ala tiek aizsargāta ar tantriskajiem spēkiem? Varbūt ar šo spēku iedarbību ir saistīts cilvēka auras sabrukums, ieejot alā? Varbūt tādēļ misis Olga zaudēja samaņu?
- Jā. (Jn vēl arī asuri.
- …??? Arun, jūs sakāt, ka svētais Kailasa kalns ir planētas tantrisko spēku centrs un regulē tos. Bet jūsu ala atrodas tālu no Kailasa!
- Tantriskajiem spēkiem attālums neeksistē.
Pa galvu drudžaini un bez kādas sistēmas rosijās domas. Atkal mani pārņēma tik neciešamā savas aprobežotības sajūta! Cik maz es zinu! Vai gan tobrid es varēju iedomāties, ka nākamajā gadā Tibetas ekspedicijās laikā mēs iegūsim ziņas, ka lidz mūsu ēras 7.-8. gadsimtam uz Zemes ir pastāvējusi jogu valsts, kurā mitinājušies milziga auguma cilvēki, kas pratuši izmantot Kailasa tantrisko spēku. Bet mēs neprotam! Mūsu garīgums ir gaužām zems!
Klusēju. No Gangas plūda patikams vējiņš un liegi glāstija mūsu kalnu saulē apsvilušās sejas. Lai pārtrauktu klusēšanu, mūks Aruns pasniedza man vēl vienu - trešo fotogrāfiju.
Vel viena piramīda
Paskatījos uz fotogrāfiju. Tur bija redzama kalnu grēda, bet tās korē it kā no grēdas daļas izcirsts piramidāls veidojums.
- Dārgo Arun, jūs bijāt pārsteigts, kad es teicu, ka svētais Kailasa kalns līdzinās piramīdai. Bet pats kaut kāda iemesla pēc esat nofotografējis kalnu grēdas daļu, kur redzams piramidāls veidojums. Man šķiet, jums bija doma, ka Kailasa kalns ir piramida. Tieši tādēļ jūs nofotografējāt ari šo piramidālo veidojumu. Sakiet - vai jūs zinājāt par Tibetas piramīdām?
- Nē, ser, es neko nezināju, - Aruns vaļsirdīgi atbildēja. - Vienkārši uz vienveidīgās Himalaju grēdas fona ši vieta ļoti krasi atšķīrās. Man tas šķita interesanti, un es nofotografēju.
- Atvainojiet, Arun, es nevaru šeit uzstāties pamācoša metra lomā, es un visa mūsu ekspedīcija ir atbraukusi uz šejieni pie jums mācities seno gudrību. Tomēr man gribētos uzdot jums principiālu jautājumu - kāpēc jūs atnesāt mums fotogrāfijas, kur redzami alas trijstūrveida un piramidālie stari, svētais Kailasa kalns un šis piramidālais veidojums Himalaju grēdas korē? Kāpēc tieši šīs fotogrāfijas piesaistīja jūsu uzmanību?
- Es jutu, ka šīs fotogrāfijas attēlo kaut ko ļoti svarigu. Tās visu laiku bija man acu priekšā, - teica mūks Aruns.
- Jūs jutāt to zemapziņā? - es painteresējos.
-Jā.
Vēl viens piramidāls veidojums Kailasa kalna rajonā
- Un kas, jūsuprāt, ir zemapziņa?
- Tas ir cilvēka domājošais pamats, - pārliecināti konstatēja Aruns.
- Bet mēs cenšamies zemapziņā esošo aptvert ar apziņu…
- Mēs to vēlamies, bet ne vienmēr mums tas izdodas, jo zemapziņa nāk no Dieva. Bet mēs gribam… Lūk, es ari atnesu šīs fotogrāfijas jums, lai kopā ar svešas zemes cilvēkiem censtos tās izprast. Tās jau sen nedod miera manai iztēlei.
- Paskatīsimies pēdējo fotogrāfiju, - es ierosināju. - Kur atrodas šis piramidālais veidojums attiecibā pret Kailasa kalnu?
- Tas atrodas uz dienvidrietumiem no Kailasa. Es jau atgriezos no Tibetas uz Indiju un centos atrast pāreju pār Himalaju grēdu. Laiks bija slikts, es apmaldījos un nokļuvu citā ielejā. Kad no ielejas biju uzkāpis augstu kalnos, aizgāju lidz ezeram, ko ieskāva ledāji, bet pretim šim ezeram kalnu grēdas virsotnē ieraudzīju akmenī izcirstu piramīdveida figūru. Pārejas tur nebija. Man pat kļuva bail. Griezos atpakaļ. Bet figūru vairākas reizes nofotografēju, - stāstija Aruns.
- Bet kā jūs devāties kalnos? Ar mugursomām? Ar jakiem?
- Nē, mēs, svētceļnieki, ņemam Ildzi tikai dažas saujas risu, ceļa spieķi un krūzīti. Mēs, atšķirībā no jums, eiropiešiem, labi panesam aukstumu un badu.
Maigs vējiņš no Gangas glāstīja vaigus. Varēja just, ka Arunam ši saruna ir patīkama. Bet viņa skolotājs, kas visu laiku klusēdams sēdēja Arunam blakus, skaitija lūgšanu krelles. Varbūt viņš sirdi apsveica to, ka skolnieks pārspēj savu skolotāju, varbūt ari ne. Nedaudz tālāk mūsu ekspedicijās ļaudis Valērija Lobankova vadibā beidza darbu pie cilvēka auras pētījumiem pirms ieiešanas somati alā.
Dievu Pilsēta, par kuru es tik ilgi un neveiksmīgi biju domājis pirms šīs trešās Himalaju ekspedīcijas, pēc mūka Aruna stāsta sāka iegūt dažas reālas aprises. Nevarēja izslēgt, ka svētais Kailasa kalns ir supergrandiozs un supermajestātisks senatnes monuments, ap kuru vai kura tuvumā ir daudzi piramidāli veidojumi, lidzīgi tam, ko nofotografēja Aruns. «Pilsēta», kas sastāv no piramidām! Ja tā, tad kādam nolūkam tā ir radīta? Varbūt patiesi, lai regulētu planētas tantriskos spēkus? Kas veidojis šo «Pilsētu»?
Jautājumu bija pārāk daudz. Bija nepieciešama jauna ekspedīcija uz Tibetu. Bet šeit, Himalajos, Gangas krastā pie noslēpumainās Vašisthufas alas, vajadzēja noskaidrot vēl vienu jautājumu - par asuri.
- Skolotāj! Mister Arun! Man vēl gribētos jums pajautāt - kas ir asuri? Nedomājiet, ka es, eiropietis, izturēšos ar izsmieklu pret jūsu austrumu alegoriskajiem priekšstatiem. Es ticu, - laipni teicu.
- Asuri ir bezķermeniskas būtnes, - ar neuzticību paraudzījies uz mani, atbildēja skolotājs.
- Vai viņas dzīvo alā?
- Ne tikai, bet alā viņu ir vairāk.
- (Jn kas tās var redzēt?
- Jogi.
- Kādas tās ir?
- Asuri līdzinās kurkulēnam ar apaļu galvu un asti.
- Cik lielas tās ir?
- Asuri ir mazi.
- Ar ko viņi barojas?
- Ar cilvēku un citu dzīvo būtņu enerģiju.
- Vai asuri bija tie, kas alā sagrāva auru mūsu ekspedīcijas dalībniekiem? - uzdevu kārtējo jautājumu.
- Viņi, - īsi attieca skolotājs.
- Es domāju, - mūsu dialogā iejaucās Aruns, - ka asuri ir saistiti ar svēto Kailasa kalnu un savu enerģiju gūst no turienes. Tie var ielaist cilvēku, kas pārvalda tantriskos spēkus, bet cilvēku, kas šos spēkus nepārvalda, asuri var iznīcināt. Asuri ir saprātīgas būtnes.
- Vai ir arī citas bezķermeniskas būtnes?
- Protams, - atbildēja skolotājs. - Eņģeļi, gari un spoki.
- Mm… jā, - gandrīz pārtraucu viņu ar skeptisku piezimi.
- Mēs ticam, ka uz Zemes eksistē bezķermeniska dzive. (Jn tā ir saprātiga, daudzos gadijumos pat daudz saprātīgāka par mums - cilvēkiem, - apstiprinoši piebilda mūks Aruns.
- Pamēģināsim novilkt paralēli starp bezķermeniskajiem asuri un svēto Kailasa kalnu, - es ierosināju un sāku prātot. - Jūs uzskatāt, ka Kailass regulē tā saucamos planētas tantriskos spēkus. Varētu domāt, ka asuri izmanto tieši šos tantriskos spēkus - ne jau velti tajā alas vietā, kur jūs bridinājāt «Uzmanīgi, asuri!», uz fotogrāfijas parādijās trijstūrveida un piramidāli stari. Ja ņem vērā, ka tantriskie spēki kā viens no smalkās enerģijas veidiem ir formotropi, tas ir, maina savu stāvokli atkarībā no attiecigā priekšmeta formas, tad var secināt, ka tantriskie spēki veidojas uz piramidveidigiem veidojumiem, tādiem kā Kailasa kalns, un teleportējas uz vietām, kur attiecīgi tiek mainita telpa. Bet bezķermeniskie asuri acimredzot spēj mainīt telpu un koncentrēt ap sevi tantriskos Kailasa spēkus. Tādējādi iznāk, ka ar asuri starpniecību svētais Kailasa kalns sargā alu.
No svētā Kailasa kalna debesīs iet enerģijas stabs
Iespējams, ne visu sapratis no ši monologa, skolotājs teica:
- Pie mums, Indijā, daudzi cilvēki pielūdz Kailasu un uzskata, ka ši kalna spēks izplatās pa visu Zemi.
- Pie mums uzskata, - piebilda Aruns, - ka no svētā Kailasa kalna debesīs iet milziga enerģijas plūsma. Ja cilvēks nomirst blakus svētajam kalnam, tad viņa Gars viegli un bez šķēršļiem paceļas debesis un nokļūst paradizē. Tajā rajonā ir tā saucamā «Nāves Ieleja», uz kuru nomirt dodas jogi. Bet ši ieleja ir pieejama tikai jogiem.
- Tātad Nāves Ieleja… - es aizdomājos.
Sākām atvadīties. Es jau zināju, ka nākamajā gadā mēs dosimies uz Tibetu Kailasa rajonā, lai meklētu Dievu Pilsētu. (Jn varbūt pabūsim ari «Nāves Ielejā».
Pavisam negaiditi mani pārņēma nogurums. Projām ejot, bija tāda sajūta, ka asuri dzenas mums pakaļ.
Uz zaļajām pilsētām
Gfā, kur viena ķirurģiskā operācija sekoja otrai, trešās Himalaju ekspedīcijas epizode pamazām sāka gaist no atmiņas un uzpeldēja tikai kādā ziemas vakarā. Pēc garas zinātniskās sanāksmes, kas bija veltita ūdens informatīvās struktūras pētījumiem, iegāju pieņemamajā telpā. Tur sēdēja Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs un klausijās mūziku.
- Iedzersim pa glāzitei, Jura?
- Nē, tu taču zini, ka es vairs nedzeru.
Skanēja kasete no cietuma lirikas sērijas. Slavens cietuma bards, manuprāt, Žarovs dziedāja:
Skrien dieneis, skrien nezin uz kurieni, Sauc mani, kur dūmakā zaļo pilsētas.
Dziļāk uzvelku ausaini
(Jn skumji ieskatos savā pagātnē.
Noraušu asaru
(Jn slepus klusiņām nopūšos.
Skrienu viens, skrienu uz zaļajām pilsētām
(Jn pēkšņi redzu, kā suņi brāžas pa jauktajām pēdām.
Bet es dziļāk uzvelku ausaini
(Jn skumji ieskatos savā pagātnē.
Noraušu asaru
(Jn slepus klusiņām nopūšos.
- Romantisks zeks! - teica Jurijs Ivanovičs, ieklausoties dziesmā. - Viens solīds ments, nevis kaut kāds mēsls, teica, ka 90% dziesmu veltītas mīlestībai, bet, lūk, dziesmu par cilvēka dvēseli tikpat kā nav. Teica, ka cietumā dvēseles vibrācijas saasinās, tādēļ ari cietuma lirika ir ļoti dvēseliska.
- Kā tad! Kā viņam, bēgošajam zekam, gribas sasniegt zaļās pilsētas. Viņš par tām sapņo, - piebildu.
- Vai tu par Dievu Pilsētu neesi aizmirsis? Pasaki godīgi, tas taču ir tavas dzives galvenais sapnis - atrast un nokļūt lidz Dievu Pilsētai, protams, ja vien tā ir uz šīs Zemes.
- Jā, Jura.
- Kā tam zekam, - tikt līdz zaļajām pilsētām…
- Mm… jā…
- Tu saki, ka ap Kailasa kalnu jābūt Dievu Pilsētai. Loģiski. Pārāk lidzigs piramīdai ir šis kalns! Bet milzīgs gan! Es, lūk, bieži lasu avīzi «Skandāli» un brīnos, ka pasaulē ir tik daudz miklu, - ar iedvesmu sacīja Jurijs Ivanovičs, patiesi ticēdams, ka avize «Skandāli» raksta patiesību.
Centos stādities priekšā Tibetu, svēto Kailasa kalnu un Dievu Pilsētu. Iznāca drūma bilde: tuksnesīgais Tibetas plato, pelēkas klintis, milzigs sniegots piramidāls kalns, pelēkas akmens konstrukcijas… pavisam drūmi! Vēl ari mūka Aruna atgādinājums par «Nāves Ieleju». Tās nu gan nav nekādas zaļās pilsētas! Bet sapņainās domas nedeva mieru un veidoja Dievu Pilsētu zaļu, pilnu dzivibas un laimes.
Cik patiesas bija šis sapņainās domas! Tagad jau es zinu, ka «zaļais» priekšstats par Dievu Pilsētu radās no vēl neapjaustām domām, ka Dievu Pilsēta ir viens no stūrakmeņiem dzivibas radišanai uz Zemes. Bet dzīvība vienmēr asociējas ar kokiem, putniem un zaļumos slīgstošām mājām.
- Tu saki, ka Kailass komandē noslēpumainus spēkus, - Jurijs Ivanovičs, atcerējies manus stāstus, pārtrauca domas. - Bet šie spēki, tie taču grozās ap Zemi. Tātad var teikt, ka Zemi komandē Kailass.
Paies vairāki mēneši. Pienāks 1999. gada pavasaris. (Jn tikai gadījums dos iespēju noskaidrot ar svēto Kailasa kalnu saistito visas pasaules likumsakarību, kuru sapratīs ikviens skolnieks.