Man ir operāciju māsa Oksana. Šai jaunajai meitenei neizdevās iegūt labu izglītību, un pirms dažiem gadiem viņa iekārtojās mūsu operāciju blokā par sanitāri. Oksana bija tik apķērīga un enerģiska, ka visas operāciju māsas vienā balsī apgalvoja, ka viņu kaut vai tūliņ var ņemt par operāciju māsu.
- Žēl, ka Oksanai nav medicīniskās izglītības, tik laba operāciju māsa būtu, - to es dzirdēju vai katru dienu.
Tad es ņēmu un piezvanīju medicīnas skolas direktoram un apjautājos par iespējām paātrinātā tempā iegūt medmāsas profesiju. Izrādījās, ka tāda iespēja ir: ja ir diploms par vidējo izglitibu un attiecigs darba biržas norīkojums, medicinas skolu var pabeigt gada laikā. Zinot, ka Oksanai tāda diploma nav, mēģināju pierunāt direktoru uzņemt viņu skolā bez diploma, stāstīdams, cik viņa ir apķēriga. Tik ilgi centos, kamēr direktors izmisumā pateica:
- Nu nopērciet to diplomu galu galā! Ir gan laiki - viens vienīgs krimināls un tīrais ārprāts!
Vispār man patik staigāt pa tirgu un sarunāties ar pārdevējām, uzdodot negaidītus jautājumus, piemēram: «Vai jums ir gadijies iemīlēties pircējos?», «Vai jums patik tirgoties?» Atbildes ir tik jautras un tai pat laikā tik dziļas, ka varētu izveidot tirgus psiholoģijas kartotēku. Bet mans kroņa jautājums parasti ir: «Vai jums ir bikses zilajiem?» Sazin kāpēc visi tirgotāji to uztver nopietni un sāk piedāvāt pavisam idiotiskas bikses ar rišiņām vai cakiņām, nereti purpinot: «Prasa! Nav nemaz lidzigs zilajam!» vai atbildot konkrēti: «Mums ir beigušās, bet tur tai nodaļā laikam ir.»
Tādēļ ari diploma iegāde tirgū šķita man psiholoģiski interesanta.
«Vai tad patiesi pārdod?» domāju, kopā ar Oksanu staigādams pa rūpniecības preču tirgu.
- Jums tehnikuma diplomi ir? - sāku skaļi apjautāties dažādās sekcijās.
Daži pircēji skatījās uz mani kā jukušu, bet pārdevēji vienā mierā atbildēja: «Nē, pagaidām nav», «Tas nav mūsu nodaļā» vai «Visdrīzāk jāmeklē kancelejas preču nodaļā». Kriminalitāte un visatļautība Krievijā jau bija apzīmogojušas cilvēku psiholoģiju.
Oksana
Beidzot es pavisam nekaunīgi piegāju pie neizskatiga miliča, kuram, manuprāt, nepiemita augsts intelektuālais potenciāls, un pajautāju:
- Vai nepateiksiet, kur te diplomus pārdod?
-Tur, aiz stūra, - milicis atbildēja, ne aci nepamirkšķinot un pavisam cienīgi parādot virzienu ar roku.
Ejot norādītajā virzienā un skaļi jautājot: «Vai diplomus te pārdod?», mēs beidzot izdzirdējām: «Šeit.»
- Kādu jums vajag? Ar izcilību jeb parasto? - jautāja pārdevēja, mēģinot noteikt mūsu pirktspēju. - Ar izcilibu, paši saprotat, būs dārgāk… par tūkstoti…
- Parasto, ar četriniekiem, - nomurmināju, pēkšņi pavisam apmulsis.
- Kāpēc? Ņem ar piecniekiem, - pārdevēja pasmīnēja un rādīja uz kaunā nosarkušo Oksanu. - Re, kāda, izskatās kā teicamniece. Uzreiz var redzēt, ka nopietna meitene.
- INē, ar četriniekiem.
- Parasti pie mums pērk ar piecniekiem. Bet tādu ar trijniekiem mums vispār nav, - pārdevēja lepni piebilda, iejuzdamās institūta rektora lomā. - Vai institūta diplomu nevajag?
-Nē.
- Un kādu tehnikumu?
- Vienalga, kādu.
- Izvēlies.
Izvēlējāmies diplomu ar specialitāti, šķiet, «Naftas pārstrādes iekārtu operators». Sāku norēķināties.
- Bet tas ir ists vai viltots? - Oksana muļķigi pajautāja.
- Protams, ka ists, - satraucās pārdevēja. - Paskat, zilais zīmogs un paraksts arī. Tikai uzvārdu ierakstiet ar tušu.
Ar šo diplomu man izdevās iekārtot Oksanu medicinas skolas paātrinātajos kursos. Oksana kļuva par grupas vecāko un beidza skolu ar izcilību, bet pēc tam sāka strādāt pie mums par operāciju māsu. Tagad viņas rokās ir visas sarežģītās operācijas. Tā ka droši vien ir pat labi, ka diplomus var nopirkt tirgū.
Plānoju ņemt Oksanu līdzi ar ķirurģiju saistītajos braucienos uz ārzemēm, teicu, lai nopērk pašmācības grāmatu un sāk mācīties angļu valodu. Nākamajā dienā Oksana teica:
- Ernst Rifgatovič, veikalā ir tik daudz pašmācības grāmatu. Es nezinu, kuru lai pērk.
Braucām uz veikalu kopā. Labas grāmatas tur nebija. Toties es nopirku globusu, kura man nekad nav bijis.
Kamēr braucām mašīnā, es grozīju globusu un pētīju zemes, kurās man bija paveicies būt. Lūk, Indonēzija, tur Brazīlija, tur Japāna. (Jn cik Rietumeiropa ir maza! (Jn cik mūsu valsts ir liela! Dzives telpa - vai tas labi vai slikti? Divaini, bet Eiropā nekāda saspiestība nav jūtama… (Jn okeāns cik liels, daudz lielāks nekā sauszeme!
Pēkšņi sāku iztēloties, kā pēc Pasaules Plūdiem viss globuss kļūst zils; visur ūdens, viens vienigs ūdens un virs tā tikai Hima- laji, Tibeta un vēl dažas saliņas. Atcerējos Jeļenas Blavatskas «Slepeno Doktrīnu»; precīzi pateikt nevaru, bet, šķiet, viņa rakstīja par to, ka pēc Pasaules Plūdiem visa planēta bijusi kā milzīgs ūdens tuksnesis, bet plūdu iznīcinātā atlantu civilizācija tomēr visa nav gājusi bojā - daži atlanti paspējuši aizlidot savos gaisa kuģos, ko sauc par «vimanām», uz Tibetu un… vēl kaut kur. Kur? Nez kāpēc prātā ienāca Lieldienu sala, lai gan es lieliski sapratu, ka Jeļena Blavatska neko nerakstija par šo salu kā atlantu pēdējo nosēšanās vietu, bet norādīja uz to kā uz «ļauno burvju mājokli».
Tomēr situācijā pēc Pasaules Plūdiem acu priekšā skaidri parādījās divi zemeslodes rajoni - Tibeta un Lieldienu sala. Tas mani pat sāka mulsināt. Tibeta, nu skaidrs - tur Iekšējās Jūras krastos pēdējie atlanti, kā rakstija Jeļena Blavatska, uzcēla brīnišķīgas pilsētas un dzīvoja vēl daudzus tūkstošus gadu. Bet Lieldienu sala? Par to taču nekas tamlīdzīgs nav rakstīts… Sapratu, ka doma par šiem diviem zemeslodes punktiem ir dziļi iesēdusies zemapziņā, bet pavērst to apzinātā gultnē man nebija pa spēkam. Tibeta, Tibeta… tur ir svētais Kailasa kalns… Bet Lieldienu sala? Tur ir akmens milži…
Tobrīd, grozot globusu, man neienāca prātā to papētīt pamatigāk. Miklas atrisinājums bija pavisam tuvu. Bet es sāku domāt par nabaga atlantiem, kurus liktenis ir aizvedis uz Tibetu,
Grāmatnīca
Pretim Kailasa kalnam atrodas Lieldienu sala
man kļuva viņu žēl, un acu priekšā stāvēja visa planēta kā ūdens tuksnesis…
- Skaists globuss, - es nopūtos.
- Jā, tāds zils. Tikai šausmigi dārgs, - teica Oksana.
Kailasa kalns un Lieldienu sala atrodas uz vienas ass
Ieradies darbā, sāku konsultēt slimniekus un risināt mūžam neatrisināmos administratīvos jautājumus. Tomēr man visu laiku gribējās vēlreiz papētīt globusu. Kad darbi bija galā, paņēmu kāroto globusu rokās un atradu punktu, kur vajadzētu atrasties Kailasa kalnam.
Lieldienu salas statujas
- Tā, tā! Tātad Kailass ir te, - purpināju pats pie sevis un, saslapinājis pirkstu ar siekalām, uzliku to uz meklētā punkta. - (Jn kas ir otrā zemeslodes pusē?
Saslapināju otras rokas pirkstu un uzliku globusa pretējā pusē, cenšoties maksimāli ievērot diametra asi, kas no Kailasa ved cauri zemeslodei. Kad pirksts pielipa meklētajai vietai, es, to cieši turot, pagriezu globusu un, deviņos līkumos saliecies, centos saskatīt, kas zem tā atrodas. Tur bija… Lieldienu sala!
Caur galvu atkal izskrēja jau mašīnā radusies doma. Es ticu, ka zinātnieka doma dzimst ne jau viņa ģenialitātes dēļ, bet gan pēc kaut kādas pavēles no augšas, kas sākumā parādās zemapziņā, pēc tam mokoši vada cilvēka izturēšanos un aizved viņu pie vienkārša un oriģināla atrisinājuma. No kaut kurienes taču atnāca doma par Lieldienu salu, kad pētiju Kailasa kalna rajonu Tibetā! (Jn pēc tam man kā pēc līdakas pavēles vajadzēja paskatīties, kas atrodas otrā zemeslodes pusē.
Par Lieldienu salu zināju tikai to, ka tur atrodas milzīgas akmens statujas, kuras Jeļena Blavatska, kā jau teicu, nosaukusi par «ļaunu burvju tēliem». Paradokss! Vienā zemeslodes pusē - svētais Kailasa kalns, bet otrā - «ļauno burvju tēli». Vai tiešām taisniba būtu austrumu teicienam, ka Ziemeļi ir Dievu mājoklis, bet Dienvidi - tumsas spēku valstība? Vai tiešām Zeme ir dzivs organisms, kas ari ir radīts saskaņā ar Dabas visaptverošo gaismas un tumsas spēku līdzsvara principu, kā bridinājums no vislielākā grēka - uzskatīt sevi par Dievu? Vai tiešām mūsu planēta ir dievišķs veidojums un salīdzinājumā ar Dievu līdzinās bērnam, tāpat kā mēs, cilvēki, kas dzīvojam uz Zemes? Kas ir izveidojis šo asi «Kailass - Lieldienu sala»? Kādēļ tā ir vajadzīga? Kāda ir tās loma?
Manā galvā valdija tāds sajukums, ka nespēju tam rast nekādu risinājumu. Cik gan daudz es toreiz vēl nezināju! (Jn tikai urbjošā savas aprobežotības sajūta atkal nostājās priekšplānā. Vajadzēja paiet aptuveni pusgadam, lai ekspedīciju laikā es kļūtu mazliet gudrāks un atrastu pieņemamas atbildes uz šiem jautājumiem, kuru būtiba, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, koncentrējās vēl vienā slēptā dzivibas formā uz Zemes.
Beidzot man izdevās atbrīvoties no uzmācīgajām domām, un es no jauna sāku pētit globusu.
«Te ir Ēģiptes piramidas! Tur - Meksikas piramīdas! Un ko tad tās… Varbūt pastāv kaut kāda sistēma?» Biju pavisam apjucis.
Mēģināju ar diega palidzibu savienot Kailasa kalnu un Ēģiptes piramīdas, bet no žaketes oderes izvilktais diegs bija par īsu. Piezvaniju uz laboratoriju «Aura» un svarigi nokomandēju:
- Lai Ravils atnāk pie manis.
Ravils Mirhaidarovs, jauns un talantigs ārsts, vadīja zinātnisko darbu par speciāla alloplanta ievadīšanu cilvēka akupunktūras punktos un šajā jomā bija guvis lielus panākumus. Kopā ar savu draugu no studiju laikiem Ruslanu (Jrazbahtinu viņš atnāca uz mūsu centru 1997. gadā, jo bija aizrāvies ar publikācijām par Himalaju ekspedīcijām avizē «Argumenti i fakti». Abi šie lauku jaunieši, kas pirmajā reizē parādījās institūtā šortos, drīz vien sāka strādāt pie mums, parādīdami neticamas spējas.
Atnāca Ravils, un es lūdzu viņu sameklēt diegus. Ravils aizgāja uz operāciju bloku un atnesa ķirurģisko zīdu.
- Atnes arī plāksteri!
Kad viss bija sagādāts, es pielipināju diega galu tur, kur atradās Kailasa kalns, un novilku to līdz Ēģiptes piramīdām. Šis līnijas turpinājums pavisam precīzi aizveda uz… Lieldienu salu. Nostiprinājām diegu un otru novilkām no Lieldienu salas uz Meksikas piramīdām. Šīs līnijas turpinājums precizi aizveda uz… Kailasa kalnu.
Ravils Mirhaidarovs
Es savienoju Kailasu ar Meksikas piramīdām… līnija aizveda uz Lieldienu salu.
Es savienoju Kailasu ar Ēģiptes piramīdām… līnija atkal aizveda uz Lieldienu salu. Iezīmējās tieši % zemeslodes platības.
Kad savienoju Meksikas un Ēģiptes piramīdas, šī Va zemeslodes sadalījās 2 vienādos trijstūros.
Attālums Kailass - Ēģiptes piramīdas un Lieldienu sala - Meksikas piramīdas ir tieši 1 A no līnijas Kailass - Lieldienu sala.
Veidojās iespaids, ka uz Zemes pastāv stingri noteikta piramidāli ģeogrāfiska shēma, kuru kāds ir veidojis…
- Ravil! Skaties! Iezīmējas kaut kāda sistēma, - biju pilnigā neizpratnē. Ja pa globusu velk līniju no Kailasa kalna uz Ēģiptes piramidām, tās turpinājums aizved uz Lieldienu salu. Tāpat velkot līniju no Kailasa kalna uz Meksikas piramīdām, tās turpinājums atkal aizved uz Lieldienu salu. It kā skaidra sistēma…
- Kaut kas neiedomājams! - Ravils iepleta acis.
- Ravil, tu tikai paskaties! Šķiet, ka līnijas, kas savieno Kailasa kalnu ar Lieldienu salu un iet caur Ēģiptes un Meksikas piramidām, iezimē Va zemeslodes platības, - brīnījos, grozīdams globusu. - Piezvanīsim Jurijam Ivanovičam Vasiļjevam, varbūt viņš vēl nav aizgājis mājās. Lai atnes transportieri, cirkuli un lineālu. Viņam ir.
Kabinetā ienāca Jurijs Ivanovičs un pēc īsiem paskaidrojumiem sāka mērījumus.
- Tieši viena ceturtdaļa zemeslodes, - viņš teica, rādot uz rajonu, ko iezīmēja jau minētās linijas.
Mēs ar Ravilu saskatījāmies.
Atkal sāku pētīt globusu, pēc tam izbrīnā teicu:
- Jurij Ivanovič, lūdzu, izmēri attālumu no Kailasa lidz Ēģiptes piramīdām un no Lieldienu salas lidz Meksikas piramidām. Tiem jābūt vienādiem.
Jurijs Ivanovičs sāka darboties un pēc briža apmierināti paziņoja:
- Vienādi.
- Jura, Ravil, pamēģināsim aprēķināt, kādu daļu no līnijas Kailass - Lieldienu sala sastāda vienādie attālumi Kailass - Ēģiptes piramīdas un Lieldienu sala - Meksikas piramīdas. Vai nebūs viena ceturtdaļa? Izskatās, ka tā ir, - teicu, it ka trenēdams savu acumēru.
Jurijs Ivanovičs atkal sāka mērīt un rēķināt, klusu murminot un rakstot ciparus uz papira lapiņas.
- Viena ceturtdaļa, - viņš pamāja, lepni raudzīdamies uz mums.
Jurijs Ivanovičs pie globusa
Mēs ar Ravilu atkal saskatijāmies. Sistēma sāka iegūt konkrētas matemātiskas izteiksmes. Man ļoti gribējās ļauties prātojumiem, bet kaut kas traucēja, un es atkal pievērsos globusam.
- Pamēģināsim… - es uzmanīgi iesāku, - savienot ar liniju Ēģiptes un Meksikas piramīdas šīs zemeslodes ceturtdaļas iekšienē. Man šķiet… man šķiet, ka tā sadalīsies divos vienādos trijstūros.
Mēs savienojām ar līniju Ēģiptes un Meksikas piramidas, un Jurijs Ivanovičs atkal sāka mērīt un rēķināt.
- Nu, ir vai nav vienādi? - Ravils nepacietigi steidzināja.
- Vienādi, - konstatēja Jurijs Ivanovičs.
Patiešām, ši zemeslodes ceturtdaļa sadalījās divos pilnīgi vienādos trijstūros. Bez šaubām, Ēģiptes un Meksikas piramidas, svētais Kailasa kalns un Lieldienu salas milži ir izvietoti uz zemeslodes saskaņā ar ļoti precīzu sistēmu.
- Un kas būs, ja šo zemeslodes «ceturtdaļu» sadalis divās daļās ar līniju Kailass - Lieldienu sala? - es nevarēju nomierināties.
Novilkām vēl vienu diegu, un shēma ieguva matemātiski vēl sarežģītākas kontūras.
- Izmēri, Jurij Ivanovič!
- Ko tur mērīt, tāpat redzams, ka no visām pusēm veidojas vienādu trijstūru kombinācijas: gan no kreisās un labās puses, gan augšā, gan apakšā.
Visi tris stāvējām un skatījāmies uz globusu, un droši vien visi brinījāmies, kāpēc vēl nevienam nebija ienācis prātā izdarīt šādus mērījumus. Zinātniskais satraukums kļuva arvien stiprāks.
- Veči, iedzeram pa šņabim, - ierosināju.
Ravils piekrītoši pamāja ar galvu, bet Jurijs Ivanovičš ar nožēlu nopūtās:
- Tu taču zini, ka es vairs nedzeru.
Mazliet iedzērām, atpūtāmies un atkal pievērsāmies globusam.
- Paklau, mēs aizmirsām par Stonhendžu Anglijā. Varbūt tā ari iekļaujas šajā sistēmā? - piebildu. - Savienosim Kailasa kalnu ar Stonhendžu!
- Neko nevajag savienot, - Ravils tūliņ atsaucās, - Ston- hendža atrodas tieši uz līnijas, kas savieno Kailasu ar Lieldienu salu un sadala mūsu zemeslodes «ceturtdaļu» pa vertikāli divās daļās. To diegu mēs jau novilkām. Re, kur tas ir!
- Stonhendža - tas ir nopietni, - paziņoja Jurijs Ivanovičs. - Es daudz esmu lasijis par Anglijas akmeņiem. Kaut kas kaut kad uzslēja milzīgus akmeņus un virsū uzlika tikpat milzīgus. Akmeņi ir tik lieli, ka tos nevar pacelt nekāda tehnika. Kad strādāju trasē, mums bija lieli traktori - «Katerpilleri» un «Cuvašpilleri»…
- Kas ir «Cuvašpilleri»? 118
- Nu… tādi traktori, ko ražo Čuvašijā. Mēs viņus tā nosaucām. Vārdu sakot, mūsējie gribēja amerikāņu «Katerpillerus» nomainīt un uztaisīja to monstru - metāla daudz, bet no spēka nekā. Bet būtība nav «Čuvašpilleros». Trasē Ziemeļurālos mēs ar traktoriem gribējām nomest kraujā pēc sprādziena palikušu klints gabalu. Nekā! Nekas nesanāca. Par «Čuvašpilleru» vispār nav ko runāt, tur arī divi «Katerpilleri» neko nevarēja izdarīt. Bet Anglijā kaut kas uzslēja gaisā milzu klintsgabalus un vēl virsū uzlika tādus pašus milzeņus. Citas tehnoloģijas ir bijušas, pavisam citas. Toreiz Gars strādāja kā spēks.
- Kā tad…
- Bet tagad cilvēki Anglijā, - Jurijs Ivanovičs turpināja, - staigā ap Stonhendžu, bradā fermeru sētos kviešus un lauza galvu, kā tie akmeņi uzstādīti. Smadzenes droši vien to nevar aptvert. Tā jau patiešām var justies kā pērtiķis. Domāju, ka ari Darvins pastaigāja ap Stonhendžu, izjuta cilvēka niecibu un izvirzija teoriju, ka cilvēks ir cēlies no pērtiķa.
- Mm… jā…
- Vēl es lasiju, ka zem Stonhendžas ir pazemes kanāli, - deklarēja Jurijs Ivanovičs. - Tie lielā dziļumā stiepjas pa visu
Senatnes monuments Stonhendža (Anglijā)
Zemi, bet pie Stonhendžas gandrīz vai iznāk virspusē. Ekstrasenss izstiepj rokas ar plaukstām uz leju, noskaņojas uz pazemes kanālu viļņa un nosaka, cik dziļi tas atrodas…
- Vai ekstrasenss izpleš pirkstus? - Ravils nekaunīgi pārtrauca.
- Tas nav svarīgi, izpleš vai neizpleš, - Jurijs Ivanovičs dusmīgi paskatījās uz Ravilu. - Svarigi ir tas, ka ekstrasenss nosaka šos kanālus. Bet stāsta, ka tajos pazemes kanālos izvietota Sambala. Tāpēc Sambala atrodas Stonhendžas tuvumā, tas ir - tuvu Zemes virspusei. Ne jau velti šajā Anglijas rajonā labības laukos parādās neparasti apļi. It kā Šambalas iemītnieku lidaparāti tos atstājot, atzīmējot šo vietu.
- Jurij Ivanovič, vai jūs to izlasījāt «Skandālos»? - Ravils nevarēja rimties, provocējot Juriju Ivanoviču un apšaubot avizē «Skandāli» publicēto informāciju.
- «Skandālos» vai «Neskandālos», - Jurijs Ivanovičs saskaitās, - nu kaut kur lasīju. Cilvēki muļķības nerakstīs. Kas ir, par to ari raksta. Viens ir jutigs, cits nejūtīgs kā koka gabals. Re, komunisti saukāja reliģiju par opiju tautai, teica, ka tās ir muļķības, bet vai tad mēs varam Dievu aptaustīt un parunāties ar viņu…
- Paklau, - es nolēmu iejaukties, - labāk atgriezīsimies pie globusa. Jura, izmēri, lūdzu, attālumu no Kailasa kalna lidz Ston- hendžai. Kādu daļu attāluma Kailass - Lieldienu sala tas sastāda?
Pēc neilgiem mērījumiem Jurijs Ivanovičs paziņoja:
- Precīzi vienu trešdaļu.
- Precīzi?
- Jā, precīzi vienu trešdaļu.
- Skatieties, attālumi Kailass - Ēģiptes piramidas un Lieldienu sala - Meksikas piramīdas sastāda tieši vienu ceturtdaļu no attāluma Kailass - Lieldienu sala. Tagad - viena trešdaļa. Pamēģināsim uzlikt vienu trešdaļu attāluma no otras puses - no Lieldienu salas - pa to pašu zemeslodes ceturtdaļas centrālo līniju. Kas tur būs? - domigi minēju.
Es savienoju Kailasu ar Stonehange (Anglija)… līnija aizveda tieši uz Lieldienu salu. Attālums Kailass - Stonehange sastādīja tieši 1/3 no līnijas Kailass - Lieldienu sala, bet vēl pēc 1/3 uz šis līnijas atrodas Bermudu trjstūris.
… uz Zemes pastāv precīza sistēma, kas aptver piramīdas un senatnes noslēpumainos pieminekļus…
Mēs ieskatījāmies globusā un gandriz kori paziņojām:
- Bermudu trijstūris!
- Tā nekas! Visas mīklainās vietas, kas atrodas uz planētas, iekļaujas vienā sistēmā, - Ravils nespēja slēpt pārsteigumu.
- Bet visas sistēmas pamatā ir Kailasa kalns, - es piemetināju. - Bez tā nekāda sistēma nesanāktu. Ne jau velti Kailasu sauc par svētu kalnu.
- Es esmu daudz lasījis par Bermudu trijstūri, - iesāka Jurijs Ivanovičs. - Par šo trijstūri ir sarakstits milzums mistisku lietu. Tur pazūd kuģi, krit lidmašīnas, stāsta, ka astoņkāji tur esot tik lieli kā lokomotīves, varbūt vēl lielāki, un raksta pat, ka tur esot redzēts kaut kas lidzigs Lohnesa ezera briesmonim.
Ravils nevarēja noturēties un atkal iejaucās:
- Vai par to raksta avizē «Skan…»?
- Pagaidi, Ravil, nejaucies! - es bargi paskatījos uz viņu.
Jurijs Ivanovičs pasmīnēja, vēlreiz bargi paskatījās uz Ravilu un turpināja:
- Kas tas ir par trijstūri! Ūdens virspusē un vairāk nekas. Ja nu būtu tā, kā Visockis dziedāja par krievu alkašu «… jāizdzer… trijstūris….», tad tikai mēs redzētu, kas tur apakšā atrodas. Bet tur, varu saderēt, noteikti rēgojas kāds senatnes monuments un apkārt sev rada elektromagnētisko sajukumu. Tāpēc arī kuģi krit…
- Ne jau kuģi krīt, bet lidmašīnas, - Ravils priecīgi izlaboja.
- Nu lidmašīnas, bet kuģi… arī…
- Pagaidiet! - es iejaucos. - Jurij Ivanovič, tu esi malacis, ka ierunājies par Bermudu trijstūri. Skaidri atceros, ka Proskurja- kova grāmatā lasiju, ka tur atrodas nogrimusi piramida. Tā grāmata man tepat ir. Tūliņ atradīšu to vietu.
Sāku šķirstīt pazīstamā krievu zinātnieka S. B. Proskurjakova grāmatu «Piramidu būvētāji no Lielā Suņa zvaigznāja» (Orla, 1992) un 115. lappusē atradu šādas rindas:
«1977. gada sākumā zvejas kuģa eholotes okeāna dibenā netālu no Bermudu salām reģistrēja pacēlumu, kas lidzinās piramidai. Tas deva ierosmi amerikānim Čārlzam Berlicam organizēt speciālu ekspedīciju, kas 400 metru dziļumā atrada piramīdu. Čārlzs Berlics apgalvo, ka tās augstums sasniedz 150 metrus, pamatnes malas garums - 200 metrus, bet sānu šķautņu slīpums ir tāds pats kā Heopsa piramīdai. Viena no piramīdas šķautnēm ir garāka par otru…»
- Vai atceries, - Jurijs Ivanovičs vērsās pie manis, - kā Ēģiptē arābu ārsts, nu toreiz, kad mūs veda rādit piramidas, stāstija, ka kaut kāds dīvainis - alpīnists uzkāpis Heopsa piramīdas virsotnē. Kā šodien atceros, ka viņam Heopsa virsotnē…
- Heopsa piramidas, - izlaboja Ravils.
- Jā, Heopsa piramidas virsotnē, - Jurijs Ivanovičs greizi paskatījās uz Ravilu, - sākās halucinācijas, rādijās visādi brīnumi, un vispār viņš iegāja paralēlajā pasaulē. Kad tika no virsotnes lejā, viņam vēl ilgi sapņos rādijās šī pasaule, knapi tika no tās laukā. Nu, lūk, es domāju, ka kuģi un lidmašinas, kas peld un lido virs nogrimušās Bermudu piramidas virsotnes, arī nokļūst tādā stāvokli…
Nogrimusī piramīda
- Ne jau kuģi nokļūst tādā stāvokli, bet cilvēki uz tiem, - Ravils atkal iejaucās.
- Mm… jā… Cilvēki, kas ir uz kuģa, vai cilvēki, kas atrodas lidmašinā, - kā skaldīt noskaldīja Jurijs Ivanovičs, - nokļūst tādā stāvoklī, jo kontaktējas ar paralēlo pasauli. Vienam šis kontakts nāk par labu, otram - par sliktu. Viens iet bojā, citam varbūt kļūst pavisam labi. Tā arī tās Bermudu trijstūra miklas rodas.
Sāku prātot par Jurija Ivanoviča vārdiem. Patiesi, ir ziņas, ka piramidu virsotnes neparasti ietekmē cilvēku psihi un fizioloģiju. Tāpēc Jurija Ivanoviča domas par Berlica aprakstīto Bermudu piramidu nevarēja uzskatīt par nepamatotām.
- Nu gan mums iznāca varena shēma! - Ravila sauciens pārtrauca šīs domas.
- Ši shēma aptver planētas senatnes monumentus un piramidas, un tās centrā atrodas Kailass - svētais Kailass. Droši vien, ka tur arī atrodas Dievu Pilsēta, - es teicu, vēlreiz konstatēdams jau agrāk izteikto domu.
- Atceries, šef, - teica Jurijs Ivanovičs, - kad mēs bijām Ēģiptē, mēs prātojām, uz kurieni skatās sfinksa. Tagad, kad uz globusa ir parādījusies ši shēma, esmu pārliecināts, ka sfinksa skatās uz Dievu Pilsētu. Viņa noteikti skatās uz turieni. Citādi nemaz būt nevar! Visas piramīdas un arī sfinksa ir nākušas no Dievu Pilsētas. Bet tā Dievu Pilsēta ar svēto Kailasa kalnu bija visas pasaules centrs… un varbūt ari tagad…
- Mūks Aruns teica, ka visas piramīdas nāk no Tibetas, - es piemetināju.
Mēs pieklusām un uzmanīgi ieskatījāmies shēmā, kas bija izveidojusies uz globusa.
- Starp citu, - es pārtraucu klusumu, - ja tāda shēma pastāv vienā zemeslodes pusē, tad tādai pašai jābūt arī otrā.
Atkal ņēmām rokā diegus un plāksteri un ātri vien globusa otrā pusē izveidojām simetrisku shēmu, atzimējot vietas, kas pa asim sakrita ar Ēģiptes un Meksikas piramidām, Stonhendžas monumentu un Bermudu trijstūri. Kad darbs bija galā, kļuva redzams, ka visi šie simetriskie punkti atrodas okeāna ūdeņos. Tas ļāva izdarīt secinājumu, ka iespējamās simetriskās piramidas un senatnes monumenti ir nogrimuši okeānā.
-Tāpēc arī neviens nekad nav atradis piramidas un senatnes pieminekļus zemeslodes otrā pusē! - iesaucās Ravils, rādot uz globusu. - Tas viss ir zem ūdens, tas ir noslīcis.
- Atceries, šef, - Jurijs Ivanovičs paraustija mani aiz piedurknes, - 1991. vai 1992. gadā tu gatavojies aplidot ar helikopteru apkārt pasaulei kopā ar Akuratovu un Kološenko. Tā nu gan bija avantūra! Labi, ka Miša Gorbačovs Belovežas gāršā atkāpās no varas, pēc tam jums vairs nepiešķīra naudu un viss pajuka. Citādi, kā likums, jūs tur, Ziemeļpolā, būtu apledojuši un gājuši bojā. (Jn vēl es atceros, tu stāstiji, ka jums ir bail no tā gabala starp Indonēziju un Austrāliju. Valentīns Akuratovs stāstija, ka tur iet bojā daudz lidmašīnu. Bet tā vieta simetriski atbilst Bermudu trijstūrim, tas ir Austrālijas Bermudu trijstūris.
- Jā, nevar izslēgt, ka tur zem ūdens arī atrodas piramīda vai kāds senatnes monuments. Kas to lai zina…
- Paskatieties uz globusu, - satraucās Ravils, - Ēģiptes piramīdām simetriskais rajons atrodas zem ūdens Klusajā okeānā, rajons, kas simetriski atbilst Meksikas piramidām, atrodas Indijas okeānā, rajons, kas atbilst Stonhendžai, atrodas Klusajā okeānā, bet par Austrālijas «Bermudu trijstūri» mēs jau runājām. Skaidrs, ka tās nevarēja atrast. Bet mēs varam precīzi norādīt vietu, kur zem ūdens meklēt piramidas un senatnes monumentus.
- Man liekas, ka esmu kaut ko lasijis par nogrimušām piramidām, - es apķēros, - tikai neatceros, vai tas bija «Slepenajā Doktrīnā» vai Tibetas tekstos pie Nepālas lamām. Ja pameklētu, noteikti varētu atrast. Bet tas nav būtiski, jo aizlaiku piramīdu un
…ja zemeslodes viena puse pastāv precīza senatnes monumentu shēma, tādai jābūt arī zemeslodes otrā pusē…
Mēs aprēķinājām vietas, kur simetriski vajadzētu atrasties piramīdām un senatnes monumentiem, bet izrādījās, ka tie ir nogrimuši okeānā.
monumentu sistēma ir apbrīnojami skaidra, nav gandriz nekādu šaubu - to senatnē kāds ir veidojis.
Sēdējām un raudzījāmies uz globusu. Sāpēja galva, kā jau tas ir pēc lielas garīgas piepūles. Ķermeni bija pārņēmis tāds patīkams tukšums. Šņabi dzert negribējās. Uzvārījām tēju.
- Šef, vai marmelādes nav? - apjautājās Jurijs Ivanovičs. - Tā zaļā ar spirālēm bija garšīga. Atceries, kāda: spirāle vijas un nonāk vienā punktā. Ari mēs šodien uzlikām vienu punktu. Un cik tādu vēl būs…
Kas ceļa aizlaiku piramīdu un monumentu sistēmu
Aizlaikos uz Zemes tika izveidota precīza piramīdu un monumentu sistēma
Dzēru tēju un sāku prātot, kā radusies tikko uz globusa atklātā aizlaiku piramīdu un senatnes monumentu sistēma. Pirmām kārtām dūrās acīs, ka daļa piramidu un monumentu atrodas uz zemes, bet daļa, kā mēs domājām, ir nogrimusi okeānā. Pie tam tās, kas bija nogrimušas, atradās tieši tajos zemeslodes rajonos, kur saskaņā ar ezoteriskajiem faktiem reiz bijusi leģendārā Lemūrija un Atlantīda.
Par Lemūriju runāt bija grūti, jo mūsu ricibā bija tikai pavirši dati par tās vietu Indijas okeānā un Klusā okeāna daļā. Bet par galveno Atlantidas kontinentu pēc trim Himalaju ekspedīcijām mēs jau zinājām krietni vairāk: Atlantīda aizņēma lielu daļu Klusā okeāna, ieskaitot Austrāliju, bet Atlantijas okeānā bija «Platona sala», kur arī dzīvoja atlanti.
Ņemot vērā, ka būtu divaini, ja planētas aizlaiku piramīdu un monumentu sistēma tiktu veidota tikai vienā zemeslodes pusē, un tikpat dīvaini būtu, ja daļa piramīdu un monumentu tiktu celta uz sauszemes, daļa - zem ūdens, bija pilnigi loģiski secināt, ka šī sistēma ir veidota vēl Atlantidas laikā, kad kontinentiem bija pavisam citas aprises. Bet galvenais Atlantidas kontinents saskaņā ar Jeļenas Blavatskas ziņām nogrima pirms 850 000 gadu Pasaules Plūdu rezultātā! (Jn mūsdienu dati rāda, ka, piemēram, Ēģiptes piramidas ir tikai 5000 gadu vecas!
Paradokss! Tomēr es, neko neapgalvojot, sliecos ticēt, ka ezoteriskajām ziņām ir lielāka ticamības pakāpe nekā ogļūdeņraža metodei, ja jānosaka kaut kā vecums. Kā zinātnieks varu teikt, ka ikvienai mērīšanas metodei ir savas vājās puses un novirzes, un tikai loģika spēj apvienot pētnieka domu un šo noviržu vērtējumu. Bet gadijumā ar atklātās piramidu un monumentu sistēmas pamatu pētījumiem loģika saka, ka šī sistēma ir ļoti veca. (Jn mūsu loģika bija tāda.
Pirmkārt, jāņem vērā, ka saskaņā ar literāriem avotiem (galvenokārt S. B. Proskurjakova darbiem) pašām labākajām mūsdienu celtniecības tehnoloģijām nav pa spēkam uzbūvēt Ēģiptes tipa piramīdu, nemaz jau nerunājot par vispārpieņemto skaidrojumu, ka tās cēluši Ēģiptes vergi. Bloki, no kuriem celta piramīda, sver 2,5 lidz 600 tonnas. Tādu smagumu pārvietošanu ir vieglāk izskaidrot ar ezoteriskajā literatūrā paustajām ziņām par psihiskās enerģijas antigravitācijas efektu, bet psihisko enerģiju pilnībā pārvaldīja lemūrieši un atlanti, nekā gudrot skaidrojumus par koka veltņiem un virves vilkšanu, kā to esot darijuši vergi.
Otrkārt, piramidu kā valdnieku vai faraonu kapeņu loma ir apšaubāma kaut vai tādēļ, ka nevienā piramīdā pagaidām vēl nav atrasta neviena mūmija. S. B. Proskurjakovs šajā sakarībā raksta (jau minētās grāmatas 34. Ipp.): «Pirms runāt par faraonu kapenēm, vajag atrast kaut vienu vienalga kura faraona mūmiju pašā piramīdā, bet tāda vēl nav atrasta.» Tāpēc ir vieglāk domāt, ka atlantu vai lemūriešu civilizācijas uzcēla piramidu un monumentu sistēmu ar kaut kādu, mums pagaidām vēl neizprotamu mērķi, saskaņā ar savām tehnoloģijām, galvenokārt izmantojot smalkās enerģijas, nevis fantazēt, kā faraoni gribējuši sevi cildināt, ceļot kolosālas būves. Dievs neļautu sevi tā cildināt! Tas ir grēks! (Jn zinātnes progresa gaitā strauji mainās arī mūsu zināšanas, šodien neticamais rit kļūst par parastu parādību.
(Jn, beidzot, jāuzsver, ka vienotu planētas piramīdu un monumentu sistēmu ir mērķtiecīgi veidot nevis zem ūdens, bet gan uz sauszemes, un tas bija iespējams tikai laikā, kad kontinentiem bija pavisam citas aprises. Iespējams, ka Atlantidas laikā visa planētas piramidu un monumentu sistēma atradās uz sauszemes. Bet varbūt tas bija vēl Lemūrijas laikos.
Tādējādi būtu loģiski pieņemt, ka planētas piramidu un monumentu sistēmu nav veidojuši mūsu civilizācijas cilvēki, bet gan atlanti vai lemūrieši. Bet kas konkrēti?
Kā zināms, lemūriešu civilizācija pastāvēja uz Zemes pirms daudziem miljoniem gadu. Milzigā auguma lemūrieši pilnibā pārvaldīja «gara spēku» un savās uz šo spēku balstītajās tehnoloģijās acimredzot izmantoja psihiskās enerģijas antigravitācijas efektu. Tādēļ viņiem acimredzot nebija grūti uzbūvēt planētas piramidu un monumentu sistēmu. Tomēr jāatzīst, ka gadu miljoni būtu uzspieduši savu zīmogu gan piramīdām, gan pārējiem monumentiem un daudzi no tiem būtu nopostiti.
Loģiskāk būtu pieņemt, ka piramidu un monumentu sistēmu uz Zemes būvējuši atlanti. Mums izdevās dažādos literāros avotos atrast ziņas, ka kādu laiku atlantiem ir bijušas pieejamas lemūriešu zināšanas, kas ierakstītas tā saucamajās «zelta plāksnēs», un viņi radija tehnoloģijas, kas ļāva, piemēram, ar nelielas, plaukstas lieluma paligierices palidzibu pacelt gaisā milzigus akmens bluķus un pārvietot tos telpā. Tāpēc arī atlanti varēja uzbūvēt piramīdu un monumentu sistēmu.
Neskatoties uz to, ka galvenais Atlantidas kontinents gāja bojā pirms 850 000 gadu (saskaņā ar J. Blavatsku) Pasaules Plūdu laikā, daļa atlantu, kā zināms, izdzīvoja un vēl ilgi dzivoja uz Zemes, lokalizējoties galvenokārt Tibetas un Gobi reģionā, tāpat arī uz «Platona salas» Atlantijas okeānā. Sakarā ar to varēja pieņemt, ka planētas piramidu un monumentu sistēmas «vecums» orientējoši ir 850 000-1 000 000 gadu, lai gan pavisam nevarēja izslēgt arī to, ka tā tikusi papildināta vai remontēta arī vēlāk. Piemēram, ir pilnigi iespējams, ka zemūdens piramīdu Bermudu trijstūra rajonā, ko apraksta Berlics, cēluši pēc Plūdiem izdzīvojušie atlanti uz «Platona salas», kura (saskaņā ar J. Blavatsku) nogrimusi okeānā tikai pirms 12 000 gadu.
Visi šie plašie prātojumi, kurus ierosināja uz globusa novilktie diegi un iezīmētās aizlaiku piramidas un monumenti, tai vakarā gribot negribot skāra jautājumu - kāds bija šīs sistēmas veidošanas mērķis?
Ar kādu mērķi tika uzbūvēta planētas aizlaiku piramīdu un monumentu sistēma
Būtu dabiski domāt, ka šo milzigo celtņu sistēma, kas aptver visu zemeslodi, nevarēja būt celta tikai tādēļ, lai nākamajām paaudzēm demonstrētu atlantu tehnisko varenibu. Bez šaubām, tā izpildija kādu noteiktu lomu. (Jzmanibu piesaista fakts, ka
visas šīs sistēmas matemātiskās likumsakarības ir saskatāmas tikai uz globusa, it kā raugoties uz Zemi no kosmosa. Tādēļ ari pilnīgi acīm redzami šķita, ka planētas aizlaiku piramīdu un monumentu sistēma ir veidota ar kosmisku mērķi.
Ja runājam par mūsu prātojumu kosmisko kontekstu, varēja izdarīt daudzus fantastiska rakstura pieņēmumus par orientieriem uz Zemes priekš atnācējiem no Visuma. Bet visiem šiem pieņēmumiem būtu cilvēka domāšanai piemītošais trūkums -
vēlme izskaidrot neizskaidrojamo, izmantojot pierastus un saprotamus kritērijus.
Cenšoties izbēgt no šīs pierastās domu gaitas, es atsaucu atmiņā daudzas interesantas ziņas, kas aprakstītas austrumu ezoteriskajā literatūrā un jau guvušas zināmu apstiprinājumu mūsdienu fizikā. Runa pirmām kārtām bija par iepriekšējo civilizāciju cilvēkiem piemītošo cita veida enerģiju, kad praksē tika izmantots princips - cilvēks ir pati spēcīgākā enerģētiskā mašīna uz Zemes, jo saskaņā ar reliģijas nostādnēm cilvēks tiek raksturots kā makrokosmosa mikrokosmoss. Tas nozimē, ka kosmiskais princips ir ielikts cilvēkā pašā, tāpēc cilvēks spēj izmantot neizsīkstošo kosmiskās enerģijas avotu un iztikt bez naftas un gāzes. Gara spēks, kā zināms, sastāv no patiesas un apzinātas ticibas Dievam, bet šim postulātam enerģētiskā jēga var piemist gadījumā, ja cilvēkā atveras smalko enerģiju izmantošanas dievišķais kosmiskais kanāls. Pazīstamā krievu fiziķa A. V. Akimova aprēķini rāda, ka, gadījumā, ja cilvēce izmantotu tikai smalkās enerģijas, tad 10 gadu laikā tiktu izmantots tikai 1 cm3 Absolūta - smalkās enerģijas galvenā substrāta.
Šajā sakarībā man likās, ka planētas aizlaiku piramidu un monumentu sistēma kaut kādā, pagaidām vēl nesaprotamā veidā regulē mūsu planētas smalko enerģiju, lai tā cilvēkam būtu pieejamāka. Tālos atmiņas stūrišos man izdevās atrast zināšanu drumslas par to, ka smalkā enerģija nepakļaujas enerģijas nezūdamības likumam, ka piramīdas ir smalkās enerģijas kolektori (savācēji), ka kosmosam ir piramīdas forma un tamlīdzīgi. Man likās, ka globālā aizlaiku piramidu un monumentu sistēma tika radīta, lai ar nepieciešamajiem enerģijas veidiem nodrošinātu Zemes vajadzības. Piramidu un monumentu sistēmu es iztēlojos kā kaut ko lidzigu mūsu valsts vienotajai enerģētiskajai sistēmai, kur vadu un elektrības stabu vietā slienas piramīdas un monumenti.
Tagad, kad pagājis jau zināms laiks, šīs domas ir konkre-
tizējušās un papildinājušās. Vienīgais, ko mēs toreiz ar Juriju Ivanoviču un Ravilu nevarējām paredzēt, bija jautājums par laika enerģiju, kas, izrādās, ir noteicošais dzīvei uz Zemes un kas ir spējīgs nākotnē izmainīt mūsu dzīvi pašos pamatos, izdarot laika korekciju ar piramīdām līdzīgu celtņu palīdzību. Bet par to es sīki pastāstīšu grāmatas trešajā sējumā.
Bet man pat nevarēja ienākt prātā, ka smalkā enerģija ir nesaraujami saistīta ar mūsu domām, bet domu enerģiju regulē piramīdas, novadot to radošā gultnē vai sagraujot.
Bet tajā vakarā tēja jau bija atdzisusi, bet domas vēl arvien riņķoja ap aizlaiku piramidu un monumentu sistēmu, kuras centrā atrodas svētais Kailasa kalns.
Kailass - aizlaiku piramīdu un monumentu sistēmas pamats
- Paklau, Ernst, kā tu domā, kāpēc nevienam pirms mums neienāca prātā atzīmēt uz globusa visas aizlaiku piramidas un monumentus un savienot tos ar linijām? - vaicāja Jurijs Ivanovičš, bakstot ar pirkstu globusā. - Viss taču ir tik vienkārši!
- Jurij Ivanovič, es esmu pārliecināts, ka cilvēki ir mēģinājuši to darīt, - ar prieku iesaistijos sarunā. - Man šķiet, es pat lasīju, ka, savienojot uz globusa Ēģiptes un Meksikas piramīdas, ir atrasta kaut kāda matemātiska likumsakarība. Bet nebija pilnas sistēmas. Kāpēc nebija? Neviens neņēma vērā svēto Kailasa kalnu! Neviens nevarēja iedomāties, ka šis kalns ir milzu piramida! Tikko mēs to pieņēmām, viss nostājās savās vietās: uz vienas ass ar Kailasu zemeslodes otrā pusē atrodas leģendārā Lieldienu sala, un visas aizlaiku piramidas un monumenti nostājās skaidrā sistēmā. Paldies mūkam Arunam, ka parādija svētā kalna fotogrāfiju!
- Jā, bez Kailasa nekas nesanāktu, - apstiprināja Ravils, pētīdams globusu.
- Neaptverami ir tikai, - es turpināju, - ka Kailass ir piramida - tas ir pārāk liels. Piramida, kuras augstums ir 6666 metri! Tās pamats acīmredzot ir uz Tibetas plato 4000-5000 metru augstumā, bet ari tā ir grūti iztēloties, ka uz Zemes var būt 2000 metru augsta piramīda, kuru neviens nav pamanijis! Atcerieties, ka milzīgās Heopsa piramidas augstums ir tikai 146 metri. Jādodas ekspedicijā uz Tibetu, lai pārliecinātos par visu uz vietas! Spriest tikai pēc fotogrāfijas, kuru parādīja mūks Aruns, nav nopietni. Un ja nu Kailass ir pavisam parasts kalns?
Jurijs Ivanovičs sabozās un pievērsās man:
- Kas tur ko šaubities - ir tā piramida vai nav! Kailass ir piramīda, varu saderēt, ka piramida. Es, šef, matemātiku zinu labāk par tevi. Tu tomēr esi ārsts. Tad, lūk, piramidas ir visādas - salidzini kaut vai tās, kas ir Meksikā, ar tām, kas ir Ēģiptē. Uzreiz ir redzams, ka Kailass ir ļoti sarežģītas konstrukcijas, bet tā ir piramida…
- Varbūt labāk sauksim Kailasu nevis par piramidu, bet par piramidālu konstrukciju, - es ierosināju.
-Sauc, kā gribi, bet Kailass nav parasts kalns, - Jurijs Ivanovičs nevarēja rimties. - Varu tev pateikt, ka matemātikā nekas nav tāpat vien - ja simetrija ir, tad viņa ir. Un, ja šo simetriju uz globusa veido aizlaiku piramidas un monumenti, tad kādēļ lai Kailass, kas ari iekļaujas šajā simetrijā, būtu parasts kalns! Saskaņā ar simetrijas likumu Kailasam jābūt vai nu piramidai, vai aizlaiku monumentam. Paskaties, ceturtā daļa no attāluma Kailass - Lieldienu sala aizved pie Ēģiptes piramīdām, trīs ceturtdaļas no otras puses - slienas Meksikas piramidas. Un tas viss zemeslodes ceturtdaļas robežās. Un paņem centrālo liniju no Kailasa: pēc trešdaļas no attāluma Kailass - Lieldienu sala stāv Stonhendža, vēl pēc trešdaļas - Bermudu trijstūris. Tā ka Kailass ir planētas aizlaiku piramidu un monumentu sistēmas centrs un pamats.
- Pārliecinoši, - teica Ravils.
- Jā-a, - apmierināti novilka Jurijs Ivanovičs.
- Jura, tev droši vien ir taisniba, - es piekritu. Ne jau velti Austrumos Kailasu sauc par svētu kalnu un uzskata to par lielāko pasaules svētumu.
- Austrumu cilvēki ir gudrāki, - piebilda Ravils.
- Starp citu, pastāv Austrumu un Rietumu domāšanas stila paradokss, - es turpināju sarunu. - Rietumu domāšanas tipam ir raksturiga ticiba tikai faktiem, bet Austrumu domāšanas tipam raksturīgas sarežģītas alegorijas. Piemēram, Austrumu cilvēks, vienalga - indietis vai nepālietis, cenšoties izskaidrot kaut ko sarežģītu, ilgi runās par milestibu, dievišķibu, minēs daudzus piemērus un galu galā pavisam samulsinās pie konkrēta
domāšanas tipa pieradušo rietumu cilvēku. Tai pat laikā Rietumu cilvēka faktu izklāstu Austrumu cilvēks uztvers kā bezdvē- selisku, un šis izklāsts viņā nekad neradīs nekādu entuziasmu. Tāpēc pastāv kaut kāda lietu izpratnes robeža starp Austrumiem un Rietumiem. Es tā domāju…
- Piekrītu, - Jurijs Ivanovičs pamāja.
- Tas arī, manuprāt, ir iemesls, kāpēc Rietumu zinātnieki nav pievērsuši uzmanību tam, ka Austrumos Kailass ir masu pielūgsmes objekts, - es teicu. - Nu, indieši un tibetieši pielūdz kaut kādu kalnu, nu lai jau pielūdz, Dieva dēļ. Bet nav jau nekad dūmu bez
uguns! Savukārt Austrumu cilvēki, no sirds pakļaujoties šai pielūgsmei, nemaz nedomā par to, kāpēc viņi to pielūdz. Tā ari radies paradokss, kura rezultātā neviens Kailasa kalnam nav pievērsis uzmanibu no zinātnes viedokļa un neviens nav iedomājies, ka šis svētais kalns patiesibā var būt aizlaiku monuments. Par laimi, mēs pievērsām tam uzmanibu, mums palīdzēja iepriekšējās Himalaju ekspedicijas, kas ļoti izmainīja mūsu rietumniecisko domāšanas veidu un piespieda cienit senos Austrumu likumus.
- Šķiet, ka es avizē «Versija» lasīju, - atkal ierunājās Jurijs Ivanovičs, - ka pēc Pasaules Plūdiem atlanti pulcējās Tibetā. Viņi, cenšoties izpirkt savu grēku Dieva priekšā, kas noveda pie Plūdiem, vienā mirklī visi kļuva garīgi un sāka samērot savas tehnoloģijas ar dvēseles izjūtām. Tas ir, viņi sāka iekļausities savā zemapziņā. Bet bija jau par vēlu… Tā esot rakstits kādā senā manuskriptā, kuru atradis kāds lama. Nu, un es domāju, ka varbūt nemaz nevajag stāstit par Kailasu un piramīdu sistēmu! Cilvēki ir ļauni, - ja nu ko apgāna?!
- Vispār jau tā ir, - Ravils piekrita.
Iegrimu domās un pēkšņi pats sev par pārsteigumu atmetu ar roku:
- Nebaidieties, Kailass ir stiprāks par mums.
- Tu izturies pret viņu kā pret dzīvu.
Manā dvēselē virmoja priecīgu un satraukuma pilnu jūtu sajaukums. Ar prātu es sapratu, ka mazliet ir atklājies noslēpums, kas saistits ar vienu no dižākajiem aizlaiku sasniegumiem, kura vienkāršību un oriģinalitāti veidojušas iepriekšējās civilizācijas, bet zemapziņā bija jūtams panisks satraukums, kāds rodas, sastopoties ar kaut ko nezināmu un nesaprotamu.
«Cik gan dzīve ir sarežģita! Cik daudz tajā vēl nezināma!» es domāju, būdams šo jūtu varā. «Bet es jūtu, ka Dievu Pilsēta ir tur - pie Kailasa.»
- Paskatieties, - Ravils pārtrauca šīs domas, - līnija no Kailasa uz Meksikas piramidām iet tieši caur Ziemeļpolu.
Paskatījos uz globusu, pārliecinājos, ka tā ir taisnība, bet nepiešķīru šim faktam nekādu nozimi. Man prātā jau bija plāns, kā atkārtot mērijumus uz liela globusa un uz globusa modeļa datorā. Paies aptuveni tris nedēļas, mēs to izdarīsim un pārliecināsimies, ka mums ir taisnība. Pēc tam Ravila pamanītā sakritiba attiecībā uz Ziemeļpolu iegūs jaunu nozimi un dos daudz interesantas informācijas par leģendārās Atlantidas vēsturi.
Bet tovakar, kad jau devāmies mājup, man pāri plūda ar diegiem aplimētā globusa un aizlaiku piramidu un monumentu raditas jūtas, un es tā, lai citi neredz, pacēlu acis pret debesim un pie sevis noteicu: «Paldies tev, Dieviņ!»
Lūdzu lasītaju pievērst uzmanību šai nodaļai.
Autors