Manā kabinetā stāvēja divi līnijām izrotāti globusi - viens liels, otrs vidējs. Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs bija apmainījis diegus, kas iezimē planētas aizlaiku piramīdu un monumentu sistēmas kontūras, bet vietas, kur atrodas piramidas un monumenti, atzīmējis ar sarkaniem karodziņiem. Rezultāts bija ļoti skaists.
Es regulāri pētiju vienu no abiem globusiem, cenšoties notvert jaunu domu. Bet nekādu jaunu domu nebija. Sistēma apbūra prātu un allaž aizveda jūtu pasaulē. Šīs jūtas parasti bija grandiozi dižas un man likās kā saskarsme ar zudušajām civilizācijām. Bija brīži, kad es, iztēlojoties planētas piramidu un monumentu sistēmas celtniecības ārkārtīgi plašo vērienu, jutos sīks un pavisam niecīgs, bet ļoti bieži šīs grandiozi diženās jūtas man bija patika- mas, ipaši pēc grūtām operācijām pilnas dienas, - tās gan nomierināja, gan pavērsa manu dvēseles stāvokli citā virzienā.
Es gaidīju. Gaidīju, kad zemapziņa kopā ar manu iekšējo un neatkarīgo Es izies jaunā zināšanu lokā un it kā nejauši pavirzis mani uz jaunu sapratni, lai es kaut kad varētu iesaukties: «Paskatieties! Ideja!». Bet mans iekšējais Es klusēja, toties miers un labsajūta sāka kļūt kaitinoša. No zinātnieka un pētnieka es sāku pārvērsties par «ķirurģisku aparātu» sarežģītu operāciju izdarīšanai. Es vēl isti nesapratu, ka savs iekšējais Es arī ir jāstimulē ar pastiprinātiem centieniem domāt, neraugoties uz to, ka šis domas pagaidām ir neauglīgas, ka vienkārša intuitiva uzliesmojuma gaidišana var ievilkties bezgalīgi.
Vai tiešam senas civilizācijās ir atstājušas zīmi?
Bija 1999. gada jūnijs. Cilvēki runāja par Nostradama pareģoto pasaules galu. Es visiem spēkiem centos sadabūt naudu jaunai ekspedīcijai - šoreiz uz Tibetu -, lai meklētu Dievu Pilsētu. Mani aicināja Kailasa kalns, it kā pareģojot, ka Dievu Pilsēta
Kādu zīmi atstajuši sencilvēki?
atrodas pie tā. Bet bija palicis kaut kas nepateikts, kaut kas oriģināls - vienkāršs un ļoti gudrs. Kas? To es nezināju. Zemapziņā es jau jutu, ka atlanti, kas cēluši planētas piramidu un monumentu sistēmu, mums, saviem pēctečiem, ir kaut ko atstājuši, kādu zirni, kuras atminējums būtu ļoti vēlams ekspedīcijas priekšvakarā. Tad arī pati ekspedicija varētu ieiet jaunā gultnē. Bet kādu zirni? Mans gudrais iekšējais Es acimredzot jau zināja, kas tā ir par zīmi, bet es pats nekā nevarēju «piedzemdēt» apzinātu domu. Es tikai jutu, ka sencilvēki ir izvēlējušies super- oriģinālu informācijas nodošanas veidu, bet man pat neienāca prātā, ka tā būs lielas traģēdijas zīme.
Šo domu es tomēr izdomāju lidz galam. Tagad es zinu, kas tā ir par zirni. Šajā pocesā par manām līdzdalībniecēm kļuva sekretāres Guļnara un Tatjana.
Man piemit kāda pavisam nelāga rakstura īpašība - dažreiz, par laimi, tas nenotiek bieži, man patik izrādīties. Zinādams, ka mans izskats ir banāls un viduvējs, es šo rakstura ipašibu Īstenoju dzīvē, tēlojot lielo gudrinieku. Protams, es nevaru to atļauties atzītu zinātnieku sabiedrībā, bet cilvēku lokā, kas stāv tālu no zinātnes, es ar svarigu izskatu sēžos strādāt ar zinātni pašos nepiemērotākajos brižos, sakot, ka atnākusi doma. Cln pie tam es vēl nosēdinu kādu, lai pieraksta manas domas, bet pats svarīgi soļoju pa telpu ar cigareti rokā, diktējot un uzsverot vārdus «komats» vai «punkts». Labi, ka man nav mobilā telefona, kuram pieskaroties es tūliņ piepūšos kā gailis, sāku soļot stingrā soli un atstiepju tās rokas elkoni, kurā turu telefonu.
Ideāla atmosfēra šāda tipa domāšanas procesam ir kaut kādi svētki vai dzimšanas diena, kad visi apkārt liksmojas, bet tu it kā esi ļoti gudrs - ar zinātni nodarbojies.
Šo man piemītošo rakstura ipašibu nevar saukt par pilnigi negativu. Piemēram, kad es demonstrēju operācijas ārzemēs un daudzi ārsti ekrānā vēro operācijas gaitu, es neuztraucos, bet, gluži otrādi, operēju labāk, cenšoties, lai roku kustības būtu ipaši elegantas. Tādējādi Krievijas gods, kuru es pārstāvu, tiek aizstāvēts ar zināmu patosa piedevu, un neviens nenojauš, ka te liela loma ir ķirurga rakstura nelāgajai īpašībai.
Vislabāk šo manu rakstura ipašibu ir iepazinušas manas sekretāres - Guļnara un Tatjana. Viņas pret manu «zīmēšanos» izturas filozofiski, acimredzot paturot prātā seno patiesību - lai bērns spēlējas, kā grib, ka tikai neraud. Tieši viņas ir tās, kuras es visbiežāk spiežu pierakstīt savas domas, pazemojoši deklamējot «komats» un cenšoties piešķirt situācijai ipašu nozīmīgumu, kad, kā saka, «doma atnākusi». Pēc kārtējās «smadzeņu šturmēšanas» es bieži vien taisnojos Guļai un Taņai, skaidrojot savu izturēšanos ar studenta pieradumu gatavoties nodarbibām trokšņainā kopmītnes istabiņā, kādā dzīvoju visu laiku, kamēr mācijos medicīnas institūtā. Mēs visi tris dažreiz atceramies kāda režisora scenāriju, kurš gribēja veidot filmu par mani un kurā bija lasāmi vārdi: «…Muldašovs stāv gaismā pie loga. Klusums. Domā. Pēc tam strauji pagriežas, aizver durvis un sēžas rakstit, atspiedis galvu plaukstā…»
- Tā nu nekad nav bijis, - smejas Guļa. - Visapkārt troksnis, cilvēki, televizors darbojas… Nu, bet klusumā un kontrgaismā… - nē, nav bijis.
Reizēm ar skumjām, reizēm bez tām raugoties uz savu pagātni, varu konstatēt, ka, neskatoties uz visu, galvenās domas, kas veidojušas manu karjeru, ir radušās tieši tādā, lidz idiotismam nezinātniskā atmosfērā. Tā nu Dieviņš vēlējis! Acimredzot mana rakstura «zīmēšanās» elementi veicina domāšanas aparāta darbibu.
Bija piektdiena, silts 1999. gada jūnija vakars. Svinējām vienas operāciju māsas dzimšanas dienu. Jautri un satraukti cilvēki te ienāca operāciju blokā, te sāka dejot ārstu istabā, te ieradās manā pieņemamajā telpā. Es jau gandrīz sāku līksmoties kopā ar pārējiem, bet jau minētā rakstura ipašiba neļāva, un es svarīgi teicu:
-Taņa, ņem papiru un raksti, doma nāk!
Sāku domāt un pieķēru sevi, ka nekāda doma nenāk. Es vienkārši stāvēju un priecājos par to, ka man beidzot ir labas sekretāres. Vispār man ar sekretārēm dzīvē nebija veicies - darba ļoti daudz, pieņemu otru un vēl trešo, bet viņas noteikti saplēšas tā, ka man pašam jāmazgā tasites un karotītes. Guļa un Taņa sadraudzējās jau pirmajā dienā un, cik es zinu, ne reizi nav stridējušās, bet dziļi ciena un mii viena otru.
Guļnara ir ļoti enerģiska, brinišķigi gatavo ēst, nekad neko neaizmirst, ir ļoti delikāta un nepārtraukti skraida šurpu turpu, augstos papēžus klaudzinādama. Kad es ierodos darbā, viņa noteikti pārbauda manu apģērbu no galvas lidz kājām un ar elegantu kustibu novāc kādu puteklīti vai gruziti. Un vēl Guļa prot taisit špagatu. Clz neskaitāmajiem zvaniem viņa allaž iemanās atbildēt miļi un laipni. Viņa mii cilvēkus, un tie viņu nenogurdina.
Tatjana ir ļoti lidziga dziedātājai Natašai Koroļovai, bet nemil šo salīdzinājumu, sakot, ka katra sieviete ir individualitāte. Taņa ir sajūsmā par slaveno Terēzi Durovu, kura, labi pazīdama Natašu Koroļovu, pēc operācijas pie mums pateica, ka Taņečka ir labāka. Citas sievietas saka, ka Taņa ir ļoti stilīga meitene un pat tā muļķīgā pelēkā jaka ar idiotiski uzrauktām piedurknēm esot pēdē-
Tatjana un Guļnara
jais modes kliedziens. Taņa nepārtraukti māca mani ģērbties un arī nepārtraukti atrod uz mana apģērba neizbēgamos diegu galus. Viņa raud aiz līdzjūtības pret slimnieku, ļoti atbildīgi pilda savu darbu, «jā» vietā saka «protams», uzsverot burtu «t». Un vēl Taņa ir maskaviete, viņa ļoti mīl Maskavu, sevišķi Himkus, kur dzimusi, un saka, ka vislabākā metro stacija pasaulē ir «Rečnoj vokzal».
- Nu tā, Taņa, raksti… m… m… - es teicu. - Domājot par zīmi, kuru atlantiem vajadzēja atstāt mums, pēcnācējiem, var teikt… m… m… ka šī zīme… m… m…
- Tā arī rakstīt - m… m…? - Taņa painteresējās.
- M… jā… m… m…?
Doma jau plivinājās apkārt, bet nekā nevarēja noformulēties. Visbeidzot, vēl vairākas reizes pateicis «m… m…», sāku runāt normāli.
Kailass - senā Ziemeļpola punkts
- Raksti, Taņa! Savulaik, analizējot hipotēzi par Dievu Pilsētas pastāvēšanu uz Zemes, - es sāku diktēt, - man izdevās nokļūt pie pieņēmuma, ka tā varētu atrasties Himalaju un Tibetas rajonā…
- Kāpēc vajadzigs tik daudz viena tipa vārdu - hipotēze, pieņēmums, varētu? Varbūt rakstit konkrētāk?
- Taņa! Dievu Pilsēta vispirms ir jāatrod, tad varēs konkrētāk. Raksti tālāk!
- Rakstu.
- Šis pieņēmums, ka hipotētiskā Dievu Pilsēta lokalizēta Tibetā, pamatojas uz daudziem ticamiem faktiem, kas iegūti Jeļenas Blavatskas «Slepenajā Doktrinā» un liecina, ka… komats …
- Jau ieliku.
- … ka tieši šajā zemeslodes rajonā ir atradusies leģendārā Vara, tur ir Lielie Gudrie un Dievu Valstība… Pagaidi!
Tatjana pacēla acis no papira. Es iedvesmas pilns teicu:
- Blavatska rakstija, ka Dieuu Valstība izvietojās polārā apgabalā. Teicienus Dieuu Valstība un Dievu Pilsēta var uzskatīt par sinonīmiem. Ja uzskatām, ka Dievu Pilsēta saistāma ar svēto Kailasu, tad var pieņemt, ka senais Ziemeļpols bija Tibetā! Vai tikai Kailass nav senā Ziemeļpola punkts? Padomāsim.
- Padomāsim. Rakstit?
- Nē. Vispirms paklausies. Daudzās «Slepenās Doktrīnas» vietās Blavatska raksta, ka Ziemeļpols un polārie apgabali ir Dievu mājoklis, Dievu Valstība, pozitīvo spēku darbibas vieta un tamlidzigi. No otras puses raugoties, ir ļoti daudz ziņu, kas apliecina, ka svētais Kailass ir īpaša, sena mistiska vieta, kas līdzinās neparastai piramīdai un pasaules piramīdu un seno monumentu vidū ieņem centrālo vietu.Veidojas loģiska paralēle, ka svētais Kailass senatnē bijis senā Ziemeļpola punkts. Bet saskaņā ar Blavatsku Ziemeļpols ir Dievu Pilsētas atrašanās vieta. Tātad pavisam tālā senatnē uz Ziemeļpola bija pilsēta, bet
tā bija sevišķa - Dievu Pilsēta, kuras galvenais monuments ir svētais Kailasa kalns. Pierakstīsim to!
- Rakstu.
Nodiktēju šo domu sarežģītos zinātniskos teicienos un pajautāju:
- Taņa, vai to, ko es teicu, var saprast?
- Principā, jā. Tātad iznāk, ka senos laikos Ziemeļpols bija citā vietā - Tibetā. Tur polāros ledos ap Kailasu izvietojās Dievu Pilsēta, - Taņa izdarija kopsavilkumu.
- Tātad saskaņā ar mūsu hipotēzi, - es turpināju diktēt, - sensenos laikos, kad Ziemeļpols atradās Kailasa rajonā, Zemei bija cits magnētisko lauku tikls un ari kompass rādija citādi. Dabiski, ka pavisam citur atradās ari Dienvidpols, un šis punkts bija Lieldienu sala, jo tā atrodas uz vienas ass ar Kailasu zemeslodes otrā pusē. Interesanti ir tas, ka aizlaikos uz Ziemeļpola un uz Dienvidpola ir uzcelti monumenti, bet tagadējie poli ir tikai ledus tuksneši.
- Drīkst pajautāt? - Tatjana pārtrauca manu runu. - Vai nevar būt tā, ka monumenti ir arī uz tagadējiem poliem, bet tos klāj ledus?
- Pilnīgi iespējams.
Varbūt sensenos laikos Kailass bija Ziemeļpols?
Pasaules Plūdi pirms 850 000 gadu notika Zemes ass nobīdes dēļ
Uzliku globusu uz galda, pagriezu tā, lai var redzēt gan tagadējo Ziemeļpolu, gan Kailasu, un pēkšņi iedomājos, kā nobidijās Zemes ass, mainot polu atrašanās vietas. Caur galvu izskrēja Blavatskas frāze - poli izkustējās. Kas tad notika uz Zemes? Skaidrs, ka tā bija milzīga katastrofa.
- Taņa, raksti, - teicu pēc īsa klusuma brīža. - Ja balstāmies uz faktu, ka aizlaikos Ziemeļpols no Kailasa pārvietojās uz tagadējo vietu, uz Zemes vajadzēja notikt milzigai kataklizmai. Kādai kataklizmai? Droši vien Pasaules Plūdiem. Blavatska raksta, ka Pasaules Plūdi notikuši pirms 850 000 gadu, vēl vairāk - viņa attiecībā uz Plūdiem min frāzi… poli izkustējās… Tas acimredzot ir laiks, kad notika Zemes polu nobīde. Uzrakstīji?
- Protams.
Zemes ass nobīde notika par 60
- Izvirzās pilnīgi loģisks jautājums, - es turpināju diktēt, - par cik grādiem Zemes ass nobīdījās?
Sameklējām transportieri un sākām mērīt.
-Tieši 60°, - es teicu. - Tas ir ļoti interesanti, ļoti… Tieši 60°! 60° - tā ir tieši trešdaļa no Zemes puslodes apkārtmēra. Ja 60° pareizina ar trīs, iznāk 180°. Man ir tāda sajūta, ka šie 60° ir kaut kāda mērvienība. Bet pierādīt es to nevaru.
- Man arī sanāca 60°, - noteica Taņa, turēdama rokās transportieri. - Bez tam 60° x 6 = 360°… - visur sešnieki.
- Taņa, tas ir apbrīnojami, ka Pasaules Plūdu laikā Zemes polu nobīde ir notikusi tieši par 60° vai tieši par trešdaļu no Zemes puslodes apkārtmēra. Rodas iespaids, ka Zemes ass nav nobīdījusies, kā pagadās, tāpēc, ka iedarbojušās kaut kādas planētas, bet gan nobīdījusies saskaņā ar precīzu, agrāk izstrādātu plānu, kad pēc kaut kādiem noteiktiem laika posmiem Zeme maina savas ass stāvokli par 60°, tas ir - par treš-
Pasaules Plūdu laikā notika Zemes ass nobīde par 60°
daļu puslodes apkārtmēra. (Jn katra šāda ass nobide nozīmē milzigu katastrofu un milzīgu traģēdiju! 60°… kas to būtu domājis…
- Tur ir sešnieks, - nelaimi vēstošs skaitlis. (Jn vēl divas nulles, - piemetināja Taņa.
- Kādas divas nulles? - es nesapratu. - Tur ir viena nulle, 60 taču.
- Nu… viena liela nulle, bet otra - maziņa, tā, ar ko apzimē grādus.
- Ā…a
Nepālas stūpas ir orientētas saskaņā ar seno magnētisko tīklu
- Paklausies, - es noskurinājos, - pirmās Himalaju ekspedicijās laikā 1996. gadā, kad biju Nepālā, es ar kompasu pārbaudīju, kā orientētas reliģiskās stūpas, nu tās, uz kurām raugās milzigas neparastas acis. Centos rast atbildi uz jautājumu - uz kurieni raugās šis acis? Bet, kā izdevās noskaidrot, šīs neparastās acis pieder lemūrietim. Tad, lūk, lielākā daļa Nepālas stūpu ir orientētas pa liniju, kas no ass ziemeli - dienvidi atšķiras par 60°, tas ir, saskaņā ar seno magnētisko tiklu, kad Ziemeļpols vēl bija Kailass.
Toreiz, 1996. gadā, es daudz ko nesapratu. Tagad sāku saprast, ka Nepālas stūpas ar savu orientāciju par 60° no pašreizējās Zemes ass it kā dod mājienu, ka neparastās acis, kas ir šo stūpu vizītkarte, piederējušas cilvēkiem, kas dzīvojuši laikā, kad poli bijuši pavisam citās vietās.
- Bet kur Nepālas lamas to uzzināja? - jautāja Taņa.
- Visas reliģiskās celtnes, lai tās būtu stūpas, baznīcas vai mošejas, tiek celtas pēc noteikta plāna, kas nāk no senatnes.
Nepālas stūpas ir orientētas pa līniju, kas no ass ziemeļi - dienvidi atšķiras par 60°… iespējams, ka saskaņā ar seno magnētisko tīklu…
Reliģiskie kalpotāji svēti glabā šo plānu un iznes cauri gadsimtiem. Interesanti, ka Nepālas stūpās, kas, starp citu, ar kaut ko lidzinās Kailasa kalnam, saskaņā ar sensenu plānu ir ietverti divi principiāli svarigi momenti - orientācija saskaņā ar seno Zemes magnētisko tiklu un senā cilvēka acis. Ieejot stūpā, nepālieši tātad pielūdza senos cilvēkus, kas dzivoja laikā, kad Zemes poli atradās citās vietās, kad Ziemeļpols bija svētais Kailass. Cilvēki, kuru acis attēlotas uz stūpām, bija kā Dievi un pielūgsmes cienigi. Tie ir lemūrieši - visdiženākā cilvēku rase; tieši lemūriešu civilizācija sasniedza nepieredzētu attīstību un atstāja savas zināšanas uz
zelta plāksnēm, kas apslēptas dziļās Himalaju un Tibetas slēptuvēs, bet varbūt… ari citās vietās … bet varbūt… piramīdu un monumentu sistēmas galvenajos punktos…
Iegrimu domās. Man likās, ka kāds kaut kad atradīs lemūriešu zelta plāksnes, kāds tās atšifrēs, un tad cilvēcei atklāsies Lielās Zināšanas, kas pārvērtis visu mūsu dzīvi. Gribējās pat uzsākt meklējumus. Bet es sapratu, ka Augstākie Spēki nekad neļaus pirms laika pavērt noslēpuma plīvuru, kas klāj šīs Zināšanas, ka pētnieka personīgajiem pūliņiem ir maza nozīme, galvenais ir Labā līmenis cilvēku sabiedrībā, lai šis zināšanas netiktu pārvērstas par Ļaunumu, cenšoties iegūt Varu. Tobrīd man pat prātā nevarēja ienākt, ka drīz vien Tibetas ekspedicijas laikā mēs atradīsim vienu šādu slēptuvi un savām acīm redzēsim, kā šo slēptuvi, lai cik dīvaini tas arī neizklausītos, sargā … laiks. Senie cilvēki bija ne tikai ļoti gudri, bet ari oriģināli.
- Varbūt ari atlanti pielūdza lemūriešus? - negaidīti pajautāja Taņa.
Paskatījos uz viņu un savukārt noprasīju:
- Kur tu ņēmi tādu domu?
- Nezinu.
- Interesanti, - es tūdaļ sāku prātot, - patiešām literatūrā ir daudz datu, ka atlantu - iepriekšējās civilizācijas cilvēku - civilizācija sākusi attīstities tad, kad viņu priesteriem kļuvušas pieejamas lemūriešu zelta plāksnes. Tad ari viņi izveidojuši tehnoloģijas, kas strādā ar dievišķo smalko enerģiju. Tāpēc pilnigi var būt, ka atlanti ari ir pielūguši lemūriešus. Vai tikai Nepālas stūpas nav atlantu reliģisko kulta celtņu lidzinieces?
- Ernst Rifgatovič, tas viss ir interesanti, - pierakstisim!
- Raksti.
Pierakstijām šīs pārdomas, un es sāku skaļi domāt tālāk. Taņa centās pierakstit.
- Ja pieņemam, ka Nepālas stūpu celtniecības plāns nācis no Atlantidas laikiem, tad arī vieglāk izskaidrot, kāpēc tās ir orientētas par 60° no tagadējās Zemes ass. Vēl neesmu redzējis Kailasu savām acim, bet pēc fotogrāfijas, ko man uzdāvināja mūks Aruns, var spriest, ka stūpas lidzinās šim kalnam.Uz stūpām ir attēlotas lemūriešu acis. Tātad var pieņemt, ka atlanti pielūdza Kailasu un lemūriešus, kas šo svēto piramidālo kalnu bija uzcēluši.
- Paga, paga, nevaru pierakstīt!
- Tā… Loģiska ķēdīte noved pie domas, ka Kailasu un, iespējams, arī Dievu Pilsētu ap to cēluši lemūrieši. Bet vēl pavisam nesen, analizējot pasaules piramīdu un seno monumentu sistēmu, mēs nonācām pie slēdziena, ka Kailasu cēluši atlanti pirms 850 000-1 000 000 gadu! Kurš pieņēmums tad ir pareizs? Man šķiet, ka patiesiba ir kaut kur pa vidu. Kailasu un seno monumentu sistēmu cēluši atlanti, bet tie ieguva zināšanas no lemūriešiem, kas iznāca no somati (ķermeņa paškonservācijas), kurā Tibetas un Himalaju dziļajās alās bija atradušies tūkstošiem, bet varbūt pat miljoniem gadu. Atlanti viņus sauca par Dievu Dēliem, par to liecina gan Jeļena Blavatska, gan Austrumu reliģijas.
Tatjana nolika pildspalvu, paskatījās uz mani un pateica:
- Lieliski! Ne reizi netika teikts «punkts» vai «komats».
- Mm… nu jā… Bet vispār, Taņa… Sito neraksti! Iedomājies atlantu civilizāciju. Uz Zemes dzīvo piecus līdz sešus metrus lieli atlanti ar peldplēvēm starp pirkstiem. Tāpat kā mēs viņi ie- milas, precas, dzemdē bērnus, ēd… Viņu zinātnieki izdara pētījumus un kopā ar priesteriem nonāk pie secinājuma, ka sāksies parmaiņas. Tad pēkšņi paradās milzīgi desmit līdz divdesmit metrus lieli cilvēki - lemūrieši. Kritot viņu priekšā ceļos, atlanti sauc - Dievu Dēli, Dievu Dēli! Lemūrieši neatbild uz jautājumu, no kurienes nākuši, saglabājot cieņu, izvēlas zinātniekus, kas pētījumos tikuši vistālāk, un atklāj tiem zelta plākšņu noslēpumu, iemāca apgūt Gara Spēku. Pēc tam uzzīmē Dievu Pilsētas un visas piramidu un monumentu sistēmas celtniecības plānu, stāstot, ka «pavisam drīz jānotiek Zemes ass nobīdei par 60°. Parāda, uz kurieni ass pārvietosies. Un vēl viņi pasaka atlantiem… seno cilvēku zīmi… un aiziet, neviens nezina, uz kurieni.
- Seno cilvēku zīmi?
Tajā brīdī troksnis un mūzika, kas skanēja no blakusistabas, pieņēmās spēkā, durvis atvērās, un vairākas jautras sievietes pieprasīja, lai mēs ar Taņu pievienojamies viņu kompānijai.
- Nu kas tā par lietu! Kur palikuši visi vīrieši? Seļiverstovs viens pats mūs izklaidē, un ari viņš ir jau piedzēries.
Atlantīda aizgaja boja tapec, ka Zemes ass pārvietojās par 6666 km
Mēs pievienojāmies kompānijai. Seļiverstovs patiesi bija, kā saka, pavisam nekāds un tikai māja ar galvu. Uzsaucu kaut kādu tostu un sēdos pie galda.
- Kāds viņš nopietns, - viena no sievietēm rādija uz mani.
- Ko jūs tur esat sadomājuši? Pastāstiet, mums ari būs interesanti.
- Meitenes, jūs labāk padejojiet.
- Ar ko tad! Dāma ar dāmu, vai?
- Nu, dejojiet ātrās dejas.
Galda otrā galā tris sievietes, turot rokā glāzi, aizrautigi kaut ko apsprieda. Viena raudāja.
- Nu, jūs jau saprotat, - viņa šņukstēja, - kad atnesa tos abus kažokus, es tūliņ izvēlējos, kuru pirkšu. Tas kažoks bija lielisks, garš, apakšmalā un roku galos apdare, un es tajā izskatijos kā karaliene. Nu, bet otrs - tāds violets, pretigs, ar kapuci. Un ciets kā koks. Bet es tajā - nu muļķe kas muļķe. Tad nu viņa… saka, lai es pērku to otro. Un paskaidro, ka tas otrais ir par četriem tūkstošiem lētāks. Par ko mani uzskata!
Piecēlos no galda, pasaucu Taņu un gāju uz otru istabu strādāt. Nopakaļ skanēja saucieni:
- Vismaz durvis neveriet ciet! Mēs vismaz paklausīsimies, ko jūs tur tik gudru runājat.
- Labi.
Taņa sakārtoja papirus. Es aizsmēķēju.
- Kur mēs palikām?
- Pie seno cilvēku zimes.
- Varbūt seno cilvēku zime ir tie paši 60°? - es sāku prātot.
- Šaubos. Kaut kas tur nav tā, kā vajag! Paklau, Taņa, saskaitīsim - cik kilometru šie 60° būs no Zemes apkārtmēra. Tātad 60° ir viena trešdaļa no puses Zemes apkārtmēra (180°)
vai viena sestdaļa no Zemes apkārtmēra (360°). No skolas laikiem mēs zinām, ka Zemes apkārtmērs ir 40 000 kilometru. Lūdzu, sarēķini, cik kilometru būs 60°?
Taņa sāka rēķināt un pēc tam gluži kā skolniece noskaitīja:
- 60° ir 6666 km.
- Ko?
- 6666 kilometri. Kas tad ir?
- Ja 666 ir sātana skaitlis, tad 6666 ir vēl ļaunāks!
Es pieklusu. No blakusistabas skanēja mūzika. Slavenā dziedātāja Aļona Apiņa dziedāja:
Viņš aizbrauca ar nakts elektrovilcienu, Bet klusumā gaidi tu soļus, kā pieradusi…
Atskanēja soļi un uzmundrinoši saucieni. Sievietes dejoja. Bija dzirdama balss:
- … ne vārda vairāk par kažoku. Apsoli?
Es ne visai ticu mistikai, bet tobrid man kļuva baisi. Zemes apkārtmērs sastāv no 6 nogriežņiem, 6666 kilometri katrs. Visur sešnieki… vieni vienīgi sešnieki… Vai patiesi, ja ticam skaitļu maģijai un atzistam, ka sešnieks ir slikts skaitlis, planētai Zemei
ir negativs pirmsākums? * Varbūt pat fatāls?
Toreiz es vēl nesapratu, ka blakus mums uz Zemes pastāv vēl viena pasaule - pasaule, kurā skaitļiem un to attiecibām ir ievērojami liela loma, ka šis pasaules pastāvēšanas likumi ir pavisam citi, ka Zeme nav māte tikai mums, bet ari viņiem - tās pasaules pārstāvjiem, ka Dievu Pilsēta ir izveidota
ne tik daudz priekš mums, cik priekš viņiem pašiem… Tobrīd es pilnīgi apjucis stāvēju, cenšoties saprast, ko nozīmē šī sešnieku rinda ap zemeslodi.
- Saproti, Taņa, Pasaules Plūdi notika tādēļ, ka Zemes ass pārvietojās par 60° vai … 6666 kilometriem. Četri sešnieki it kā simbolizē ārkārtīgu katastrofu uz Zemes. Atlantida gāja bojā tādēļ, ka Zemes ass pārvietojās par 6666 kilometriem. Vai tiešām viss jau bija iepriekš noteikts? - es ar pūlēm spēju to izteikt.
Jutos pavisam mazs un niecīgs. Pēkšņi es sapratu četru baismīgo sešnieku filozofisko, pareizāk sakot, mistiski filozofisko jēgu. Visā pasaulē reizē ar labā pirmsākumu noteikti ir ielikts arī sliktais, negatīvais pirmsākums, kuru cīņā dzimst Zināšanas un notiek Progress. Tāpēc ari negatīvais pirmsākums ir jāuzskata par «Dieva dāvanu», jo bez ciņas ar to progresa nebūs un cilvēks nespēs realizēties kā Dieva noteikts pirmsākums, kas attīstās pats. Cilvēks ir dzīva būtne! Bet Zeme? Tātad ari Zemē pašā ir ielikts šis negatīvais pirmsākums četru sešnieku (6666) veidā, un Zemei arī ir jācīnās
ar šo ļaunumu, lai varētu progresēt un realizēties kā pirmsākums, kas attīstās pats. No tā izriet, ka Zeme nav tikai vienkārši planēta, uz kuras mēs dzivojam, bet dziva būtne, kura var…
Pakratiju galvu, it kā atbrīvodamies no šīm pārāk jau nu mistiskajām domām.
- Taņa, pierakstīsim visu, par ko runājām!
- Es jau pierakstiju. Varu visu paspēt, ja jūs nesakāt «komats» vai…
- Atlanti droši vien nespēja nodibināt kontaktu ar Zemi, kaut ko neņēma vērā, uzskatīja māmuļu Zemi vienkārši par bezgarigu cietzemi, uz kuras var bez šķēršļiem noslēgt rēķinus viens ar otru. Viņiem nepietika ar vienu sešnieku - ļaunumu, ar diviem sešniekiem - lielu ļaunumu, ar trim sešniekiem - velnišķigu ļaunumu, un … parādījās četri sešnieki - katastrofiskais ļaunums. Zeme pārvietoja savu asi par 6666 kilometriem, notika Pasaules Plūdi, un Atlantida beidza pastāvēt. Tikai neliela grupa garīgi visattīstītāko atlantu palika Zemes virsū.
- Žēl atlantu, - Taņa saskuma. - Droši vien viņu starpā arī bija milestība…
- Vispirms jāmil Zeme, - es asi atcirtu.
Dejas blakusistabā bija beigušās. Bija dzirdams nenoteikts troksnis, glāžu šķinda, saucieni «ielej», «nu vēl mazliet» vai «ak, meitenes».
- Kas par kažoku? Galu galā taču tev tika laba lieta, nevis tas violetais briesmonis. Mēs te tikai par lupatām vien runājam, bet cilvēki, re, sēž pie zinātnes, domas pieraksta. (Jn Tanka ari tēlo no sevis gudrinieci, - skaidri atskanēja no manas pieņemamās istabas.
- Varbūt aizvērsim durvis? - Taņa nosarka. - Par traģēdiju tomēr runājam, bet tur…
- Nevajag. Tā ir jautrāk. Par traģisko mēs vēl runāsim. Bet tagad iesim pie citiem, iedzersim un padejosim.
Seno cilvēku traģiskais vēstījums
Piecēlāmies kājās. (Jn tad es pats sev par brīnumu pateicu:
- Taņa, sēdies un raksti! Doma atnāca.
- Labi.
- Cik augsts ir svētais Kailasa kalns? Vienos literārajos avotos minēts, ka tā augstums ir 6714 metri, citos - ka 6668 metri. Vai tikai nebūs 6666 metri?
- Atkal tie četri sešnieki?
- Jā. Bet no sākuma labāk paprātosim, ar kādām metodēm tiek mērits kalnu augstums, un par ģeoloģiju. Es taču esmu tūrists un šo to zinu. Izmērīt kalna augstumu nemaz nav tik vienkārši, un mērīšanas gaitā rodas daudzas neprecizitātes, tāpēc ir pilnigi iespējams, ka svētais Kailass ir ticis izveidots tieši 6666 kilometru augstumā. No otras puses raugoties, cik es zinu, Himalaji un Tibeta ir jauni kalni, bet jauni kalni aug. Tāpēc nevar izslēgt, ka Kailasa sākumaugstums bija tieši 6666 metri. Pagājušo gadu tūkstošu laikā kalns ir izaudzis līdz 6668 vai pat līdz 6714 metriem, - nolēmu ieviest skaidrību šajā jautājumā.
- Divains salikums, - Tatjana apmulsa, - Zemes pagrieziens Pasaules Plūdu laikā ari ir saistits ar četriem sešniekiem. Nez, ko tas varētu nozimēt?
- 6666 - tas ir traģiskais seno cilvēku vēstijums! - pavisam
negaiditi pateicu.
- ???
- Ar svētā Kailasa augstumu senie cilvēki attēloja Zemes lielākās katastrofas galveno cēloni.
- Katastrofas iemesls slēpjas šajos sešniekos?
-Jā.
- Kāpēc?
- Precizi nezinu. Bet domāju, ka Kailass tika uzcelts saistībā ar Pasaules Plūdiem - pirms vai pēc tiem. Kailasā attēlota apokalipse, tajā attēloti Pasaules Plūdi! Kailass tika uzcelts, lai novērstu apokalipsi! Galvenā loma reizē ar Kailasu ir Dievu Pilsētai.
Sapinies savās domās, es aizdomājos. Blakustelpā turpinājās jautriba. Vairāk par visu man negribējās, lai kāds tagad ienāktu un pārtrauktu domu gaitu.
- Bet Kailasa augstums - tie ir metri, toties attālums Kailass - Ziemeļpols - kilometri. Bet ari 6666, - Taņa piemetināja.
- Es domāju, - centos sakopot domas, - ka Kailass ir uzcelts ar kaut kādiem mērķiem, kas saistīti ar smalko pasauli. Bet smalkajā pasaulē viss ir nosacīts, tur nav absolūtu ciparu, tur galveno lomu spēlē skaitļi, nevis to mērvienības. To ir grūti tēlaini stādities priekšā, bet tāda ir smalkās pasaules, tā saucamās fraktalitātes, būtiba. Fraktalitāte ir, kad pēc būtibas gan mikrons, gan metrs, gan kilometrs ir vienādi, dažādos mērogos raksturojot kādu skaitli. Tāpēc atbilde uz tavu jautājumu par skaitļa 6666 raksturojumu metros vai kilometros varētu būt šāda: ja fiziskajā pasaulē te ir starpība, tad smalkajā pasaulē šīs starpības nav. (Jn no visa tā var secināt, ka svētajam Kailasa
Kailasa augstums metros atbilst attālumam no Kailasa lidz Ziemeļpolam kilometros. Vai tiešām senie cilvēki zināja par Zemes ass nobīdi par 6666 km un… vecā Ziemeļpola vietā uzcēla šim skaitlim atbilstošu piramīdu, lai…
kalnam ir bijusi kaut kāda loma Pasaules Plūdos caur smalko pasauli - totālas nosacītības pasauli, kur nav attālumu un viss notiek zibenīgi, bet notiek spēcīgi un grandiozi.
- Būtu interesanti pabūt smalkajā pasaulē, - Tatjana nočukstēja.
- Mēs visi tur būsim pēc nāves un iepazīsim to Tajā Saulē.
- Es saskaitīju un iznāca re, kas, - Taņa pastiepa man papīra lapiņu, uz kuras bija uzrakstits:
6 + 6 + 6 + 6 = 24
2 + 4 = 6
- Paskat tik! - es iesaucos. - Totālais sešnieks, visuresošais sešnieks, nekur nevar glābties no sešniekiem! Ja mums ir darīšana ar četriem sešniekiem (6666), tad arī šo ciparu summa noteikti dos simbolisku sešnieku (24 vai 2 + 4 = 6). Bet smalkajā pasaulē viss ir nosacits un simbolisks… Ja ticam, ka
sešnieks iemieso ļaunumu, tad četri sešnieki smalkajā pasaulē simbolizē totālu un visaptverošu ļaunumu - globālo katastrofu ļaunumu!
- Un kas būs, ja saskaitīsim trīs sešniekus? 666 arī ir slikts simbols, - Tatjana sāka rēķināt. - Re, ari interesants rezultāts.
6 + 6 + 6=18
1+8 = 9
-Mm… jā… apgrieztais sešnieks.
- Es kaut kur lasīju, ka 9 tiek uzskatīts par sātanisku skaitli. Ari sātaniskais 666 noved pie sātaniskā 9.
- Iznāk, ka trīs sešnieki simbolizē sātanisko ļaunumu.
- Ari divi sešnieki ir ļoti interesanti, - Tatjana pastiepa man vēl vienu lapiņu:
6 + 6=12
1+2 = 3
- Varbūt 66 simbolizē ļaunumu, bet varbūt ari ne, - es nomurmināju. - Paskaitisim ari devītniekus.
Sākām rēķināt un ieguvām, lūk, ko:
9 + 9 + 9 + 9 = 36
3 + 6 = 9
9 + 9 + 9 = 27
2 + 7 = 9
9 + 9 =18
1+8 = 9
Ar lielu izbrīnu raudzījāmies šajā ciparu rindā.
- 9999 ir pašas Zemes, nevis tikai uz tās dzīvojošo cilvēku bojāejas simbols. Ar skaitli 9 vienmēr viss ir fatāli… - es nepārliecināti sacīju.
Tobrīd man likās, ka tāds mistisks skaitļu periodiskums ir ļoti aizraujošs, bet tam nav nekāda zinātniska pamata. Mazliet vēlāk, kad mēs ar Taņu sāksim atzimēt šos skaitļus uz globusa, ieraudzīsim tik precīzas likumsakarības, ka gribot negribot sāksim ticēt skaitļu maģijai un smalkās pasaules pastāvēšanai. CJn tad Taņa, čokurā sarāvusies un acis iepletusi, nočukstēja:
- Man bail no smalkās pasaules.
- Nebaidies, Taņa! Šajā nosacītajā un simboliskajā smalkajā pasaulē jau nav tikai tādi skaitļi vien kā 6 un 9. Ir arī citi skaitļi - labi. Parēķināsim ar skaitli 7!
- Labi!
7 + 7 + 7 + 7 = 28 2 + 8 = 10 1+0=1
7 + 7 = 7 = 21 2+1=3
7 + 7=14 1+4 = 5
- Redzi nu, nav neviena sešnieka vai devītnieka.
- Nav gan.
- Un kas ir ar skaitli 8?
8 + 8 + 8 + = 32 3 + 2 = 5
8 + 8 + 8 = 24 2 + 4 = 6 8 + 8=16 1+6 = 7
- Divas kombinācijas labas, bet viena - ļauna…
- Ja sarēķina visus skaitļus, - es aizdomājos, - tad droši vien būs «labo» un «ļauno» skaitļu līdzsvars. Tādu Dievs ir radijis pasauli, ari smalko, simboliski nosacīto pasauli. Taņa, bet neva
jag domāt, ka skaitļi ir tikai simboli, šajos skaitļos ir ielikts spēks, milzigs spēks. Smalkās pasaules spēki ir nesalīdzināmi augstāki par fiziskajiem spēkiem. Šie smalkie spēki var ne tikai noslaucīt cilvēku no Zemes virsas, bet ari novirzit Zemi no orbi- tas, dematerializēt visu bez izņēmuma un darit brinumus. Bet smalkos spēkus vada skaitļi, pavisam vienkārši un visiem zināmi skaitļi. Mēs pieklusām. No cipariem aprakstītajām lapiņām vēdīja grandiozitātes dvesma.
- Mēs jūs patraucēsim! - pie durvim atskanēja jautras balsis. Divas sievietes nāca ar degvīna glāzēm. Bija skaidrs, ka
viņas grib kopā ar mums iedzert.
- Meitenes, lai glāzes pagaidām pastāv. Tūliņ pabeigsim. Taņa! Vai paņēmi papiru?
- Man bail no smalkās pasaules!
Ja cilvēkam būtu atvērti smalkās enerģijas kanāli, viņš varētu izmantot smalkās pasaules enerģiju, mainot skaitļu kombinācijas
- Protams.
- Cilvēka smalkās enerģijas substancei, - es sāku diktēt, - acimredzot ir sakaru kanāli ar visu pārējo smalko pasauli. Ja Dievs šos kanālus atvērtu, cilvēks varētu izmantot smalkās pasaules enerģiju, domās mainot skaitļu kombinācijas un ar gribasspēku sūtot savu šifrēto vēlēšanos uz kautkurieni. Tad ar skatienu būtu iespējams virzīt akmens bluķi, pacelt to gaisā un pārvietot telpā. Bet Dievs mums šos kanālus neatver! Pagaidām! Mēs taču smalko enerģiju varam izmantot negatīvu mērķu īstenošanai, un tas ir briesmīgi! Austrumu literatūras avotos es atradu aprakstu, kā atlanti un lemūrieši izmantoja smalko enerģiju. Ar skatienu vien viņi varēja darīt brīnumus, jo skatiens, kam piešķirts smalkās enerģijas kanāls, ir ārkārtigi varens ierocis, kas var pārbidīt kalnus, celt piramidas un mājas, kā ari darīt daudz ko citu. Skatiens var būt dažāds: postošs un graujošs vai radošs, atdzīvinošs un nāvējošs, labestīgs vai ļauns, bet pats galvenais ir tas, vai skatiens ir iedarbīgs. (Jn skatienu iedarbina ar domās izveidotu skaitļu kombināciju. Tu, piemēram, noskaņojies uz labu darbu, paskaties uz cilvēku, izveido domās vajadzīgo kombināciju no septiņniekiem, un tavam skatienam būs ļoti liela dzivinoša iedarbība. Bet, ja tu noskaņojies uz ļaunu darbu, domās izveido kombināciju no devītniekiem vai sešniekiem, tavs skatiens var būt nāvējošs. Tā ka varbūt ari ir labi, ka mums šī iedarbigā skatiena smalkais enerģētiskais kanāls nav atvērts. Labestības mūsu pasaulē pagaidām nav daudz!
Cilvēka skatiens
- Labi gan, ka tas nav atvērts, citādi, kad es būšu uzvilkusi jaunu kleitu, kāda sieviete paskatīsies uz mani, sakombinēs galvā devītniekus un sešniekus… - Taņa pavisam nopietni nočukstēja.
- Bet mūsu skatieni jau visu laiku rāda jums uz šito, tūliņ sāksim kombinēt sešniekus, - viena no blakus stāvošajām sievietēm sadusmojās, rādidama uz pilnajām glāzēm.
Izdzēru glāzi, kaut ko pateikdams par godu gaviļnieces veselibai un cenzdamies pārliecināt, ka mums vēl jāpastrādā.
- Jums jau ir labi, Emst Rifgatovič, liekas, ka jums vispār nereibst, bet man tikko kā… - Taņa negribīgi pielika glāzīti pie lūpām.
- Raksti, Taņa!
- Rakstu.
- Reiz, kad tikos ar lielo pravietim lidzigo cilvēku un magu Sai Babu, pievērsu uzmanibu, cik neparasts un spēcigs ir viņa skatiens. Es pat pajautāju pavisam tieši: «Who are you?» (Kas tu esi?), un pēc tam viņš tā uz mani paskatījās, ka palika baismi. Šis cilvēks pārvalda materializācijas fenomenu un mūsu tikšanās laikā materializēja man rokā pelnus. Tāpēc es domāju, ka skatienam var būt gan materializējošs, gan dematerializējošs spēks, tas ir - skatiena ietekmē matērija var kā rasties, tā izzust. Kāds no Sai Babas tuvākās apkārtnes pateica, ka Sai Baba zina kaut kādu skaitļu noslēpumu.
Toreiz, kad es, atraujoties no prātojumu galvenās linijas, sāku analizēt cilvēka skatienu, es pat iedomāties nevarēju, ka driz vien pats skatīšos uz svēto Kailasu, manas domas pilnīgi iegrims šādas konstrukcijas veidošanas neaptveramibā un sapratnē, ka to spēj paveikt tikai skatiena spēks, bet tai pat laikā vēlme iegūt iedarbigu radošu skatienu nomāks sirdi reizē ar ģenētisku aizvainojumu pret senčiem, kas bija tādi muļķi, ka sāka uzskatīt sevi par Dieviem.
- Emst Rifgatovič, uzlūdzu jūs uz deju, - prasigā balsi teica viena no blakus stāvošajām sievietēm.
- Neiešu, jāpabeidz pierakstīt domas…
Sai Babas skatiens
- Ja Taņa uzaicinātu, tad gan jūs droši vien ietu, - viņa aizvainoti atbildēja un, papēdīšus klaudzinādama, lepni devās uz blakusistabu.
- Raksti, Taņa! Tātad, atgriežoties pie seno cilvēku traģiskā vēstijuma, kas atspoguļots svētā Kailasa augstumā (6666 metri), un Zemes ass attiecīgās nobides Pasaules Plūdu laikā (6666 kilometri), var pieņemt, ka svētais kalns tika uzcelts pēc Pasaules Plūdiem, un to izdarīja dzivi palikušie atlanti (vai lemūrieši?), lai novērstu nākamo Zemes ass pārvietošanos. Tāpēc Kailasa kalnam jābūt… domāju, ka tam ir ļoti sarežģita konstrukcija, kas iedarbojas uz smalko enerģiju ar priekšmeta formu, lai ar dievišķās (smalkās) enerģijas palīdzību stabilizētu Zemes asi un nākamās paaudzes varētu dzīvot mierigi.
Sakot šos vārdus, es iztēlojos, cik sarežģīta ir Kailasa konstrukcija un, kā man šķita, ari tās konstrukcijas, kas ietilpa piramidu un monumentu Dievu Pilsētā. Bet tas, ko es ieraudzīšu jau pēc dažiem mēnešiem, pārspēs manas visdrosmigākās fantāzijas un vēlreiz pietuvinās apziņai, ka esmu tikai niecigs maz zinošs radijums, salīdzinājumā ar kuru atlantu (vai lemūriešu) tehniskā varenība šķiet kā pasaka. Tādēļ uzplaiksnījusī doma, ka pat atlanti nav pratuši izsargāties no kaut kāda stipra grēka, kas draud ar globālu katastrofu, man likās drūma un fatāla, kritiski domājot par mūsu civilizācijas garīgo limeni.
- Un kas izdomāja metrus un kilometrus? - negaidīti pavaicāja Tatjana.
- Interesants jautājums, - es apmulsu. - Nezinu tā vēsturi. Bet, ja paskatītos grāmatās, tik un tā šaubas nezustu, jo esmu pārliecināts, ka zinātniekam domas dod Dievs. Tāpēc, lai cik mistiski tas ari neskanētu, es domāju, ka šīs mērvienības uz Zemi novirzīja Augstākais Saprāts vai arī tās nonākušas līdz mums no Atlantidas laikiem. Traģiskais skaitlis 6666, kā jau norādijām, attēlots metros un kilometros. Bet, ja mēs izmērisim Kailasa augstumu un attālumu no Kailasa līdz Ziemeļpolam citās - «cilvēciskākās» mērvienībās, piemēram, pēdās vai elkoņos, mums droši vien nekas nesanāks.
- Droši vien bija skumji celt svēto kalnu traģiska skaitļa augstumā, - Taņa nopūtās.
- Droši vien, - es atbildēju.
Šeit jāpasaka, ka ekspedicijās beigās man bija nopietnas konsultācijas ar topogrāfiem un ģeologiem, lai pārliecinātos, vai var uzskatit, ka Kailasa augstums ir 6666 metri. Noskaidrojās, ka kalnu augstumu nosaka ar aparātiem, ko sauc par teodolitu un nivelieri. Šādu mērījumu būtība ir noteikt leņķi uz izmērāmā kalna virsotni no kādas citas virsotnes, kuras augstums ir zināms, un pēc tam leņķu grādus pārrēķināt metros. Bet šādi mērijumi nevar būt sevišķi precīzi, jo Kailasā uzkāpt nav iespējams (svētuma apgānīšana) un arī starta virsotnes augstums nez vai ir precizs, ja ņemam vērā bargos Tibetas apstākļus. Augstuma mērīšana notiek ari ar fotografēšanu no gaisa, kad sērijveida ainavu fotografē no divām pozīcijām, pēc tam liek attēlus vienu uz otra un iegūst stereoefektu, kurš pēc tam tiek aprēķināts. Bet Tibetas apstākļos,
Kas izdomāja metrus un kilometrus?
kur kalni ir ļoti augsti, var notikt tikai neprecīza ainavas fotografēšana no gaisa. Tikpat neprecīzi ir no kosmosa uzņemtie attēli.
Bez tam ģeologi ir pārliecināti, ka Himalajos un Tibetā vēl arvien notiek kalnu veidošānās process, jo tie ir jauni kalni. Tektonisko spēku rezultātā kalni šai rajonā var izaugt par 0,5 - 1,0 cm gadā. Ari dabiska noārdīšanās uzliek savu zīmogu kalna augstumam, bet pie tāda augšanas tempa acīmredzot notiek kalnu paaugstināšanās.
Šajā sakaribā kļūst skaidrs, kāpēc uz kartēm atrodami divi Kailasa augstuma varianti - 6668 un 6714 m. Tas saistāms ar mērīšanas metožu neprecizitātēm. Nevar izslēgt ari, ka Kailass pagājušajās tūkstošgadēs ir «izaudzis». Tāpēc loģiskā ceļā aprēķinātais Kailasa augstums (6666 m) var būt tā patiesais sākum- augstums.
- Ernst Rifgatovič, tātad ar Kailasu senie cilvēki ir mums izveidojuši traģisku vēstījumu. Viņi mūs bridināja, lai mēs, tāpat kā viņi, nenokļūtu Pasaules Plūdu varā. Viņi parādīja mums Pasaules Plūdu cēloni - 6666, - Taņa klusi nočukstēja.
- Man ir skumji par to domāt, Taņa,- es atbildēju. - Šifrēts un kalna veidoiā atstāts traģisks vēstījums…
- Man arī ir skumji.
- Bet man kļūst vēl skumjāk, kad domāju, ka mūsu civilizācija vēl ir visai tālu no smalko enerģiju un Dieva zinātniskās izpratnes, pie mums jau valda aplombs, kas balstās uz fizisko tehnoloģiju panākumiem. Bet tās izmanto naftas un gāzes enerģiju. Vārdi «naftas karalis» šodien skan tik lepni, ka mēs aizmirstam, ka naftu un gāzi ir radijis Dievs, nevis naftas karalis. Ja mūsu civilizācijas tehnogēnā aplomba apjoms kļūs globāls, mēs aiziesim bojā un nepaspēsim izprast četru sešnieku mīklu - seno cilvēku traģisko vēstījumu.
- Kāpēc cilvēki tik ātri kļūst augstprātīgi, iedomīgi un vīzdegunīgi?
- Tā ir cita saruna, Taņa. Bet tagad man gribētos apspriest vēl vienu jautājumu - kā Kailasa augstums (6666 m) saistās ar pasaules piramidu un seno monumentu sistēmu? Domāju, ka ari tur mūs gaida daudz interesanta.
- Rakstit?
-Jā. Pagājušo reizi, kad mēs apspriedām pasaules piramidu un monumentu sistēmu, Ravils Mirhaidarovs pamanija…
- E-eh! - no durvju puses atskanēja sauciens. Seļiverstovs bija pamodies un nesa uz rokām vienu no sievietēm, kas arvien vēl turpināja svinēt dzimšanas dienu blakusistabā.
- Viņa grib ar jums parunāt, - Seļiverstovs sminēdams teica.
- Nevaru atturēt.
- Tūliņ, tūliņ… Taņa, piezvani un brīdini Alekseju Saveļjevu un Olgu Išmitovu, lai neiet mājās. Būs vajadzīgs internets. Nu?
- Mēs ar meitenēm spriedām, - dāma drebošā balsī teica,
- ka ir cigaretes «555» un smaržas «555». Ko tas varētu nozīmēt?
- Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs to labi zina un paskaidros, - teicu, pamirkšķinot atskurbušajam Seļiverstovam. - Taņa, vai piezvaniji?
- Piezvanīju, viņi drīz nāks.
- Ravils Mirhaidarovs pamanija, ka līnija, kas savieno Kailasu ar Meksikas piramidām, iet caur Ziemeļpolu. Toreiz es tam nepievērsu lielu uzmanibu, bet atmiņā palika. Rodas iespaids, ka Meksikas piramidas uz šis līnijas ir celtas ar kaut kādu mērķi. Ar kādu?
Taņa jautājoši paskatījās uz mani, nepievērsdama nekādu uzmanibu Seļiverstovam, kas, uz divāna sēdēdams, nu jau divām dāmām skaidroja smaržu un cigarešu «555» mīklu.
- Mērķis, kāpēc Meksikas piramīdas ir uzceltas uz līnijas Kailass - Liedienu sala, kas iet caur Ziemeļpolu…, - es prātoju, -ir … Paklausies! Attālums no svētā Kailasa lidz Ziemeļpolam ir 666 kilometri. Atzīmēsim līniju no Ziemeļpola vēl 6666 kilometrus uz Meksikas piramīdu pusi! Interesanti, kas tur iznāks. Ejam mērīt!
Šeit jāpasaka, ka mērot es pieļāvu kļūdu, bet… laimīgu kļūdu. Ja nebūtu šīs kļūdas, mēs nebūtu atraduši Velna torni un nebūtu izdarījuši vairākus ļoti interesantus un nozīmīgus slēdzienus, kuriem būs veltītas nākamās nodaļas. Kļūdu es drīz vien pamanīšu un pats būšu pārsteigts, kā tā varēja rasties, neticīgi šūpojot galvu un cenšoties atbrīvoties no mistiskas apmātības. Bet tobrīd…
Piegājām pie globusa un paņēmām cirkuli. Atnāca Olga lšmitova un Aleksejs Saveļjevs. Par mūsu centra dizaina nodaļas vaditāju Olgu Išmitovu es jau rakstīju nodaļā «Mūks Aruns». Bet Aleksejs Saveļjevs, jauns ārsts un medicinas zinātņu kandidāts, bija aizrāvies ar datoriem lidz tādai pakāpei, ka nolēma veltit savu dzīvi nevis praktiskajai medicīnai, bet datoram. Zinot, cik
Līnija, kas savieno Kailasu ar Meksikas piramīdām, iet caur Ziemeļpolu
viņš ir talantigs, mēs ierīkojām viņam mediciniski informatīvo tehnoloģiju nodaļu, labi to aprikojām, un ārsta un datorspeci- ālista apvienojums tūliņ sāka attaisnoties.
- Nāciet šurp, iedziļinieties, - vērsos pie Olgas un Alekseja. - Radās doma - vai tikai Zemes ass nobide par 6666 kilometriem nav periodisks fenomens, kas raksturīgs mūsu planētai, un vai mūs negaida kārtējā ass nobide ar kārtējiem Pasaules Plūdiem? Atliksim uz globusa 6666 kilometrus no Ziemeļpola!
- Interesanta doma, - teica nopietnais Aleksejs un greizi paskatījās uz tiem, kas sēdēja uz divāna un apsprieda smaržas «555».
Vienu cirkuļa kājiņu uzliku uz Ziemeļpola un atliku 6666 kilometrus, otra kājiņa atdūrās Amerikā, Vaiomingas štatā, kas atrodas ASV ziemeļos.
- Vai patiesi tā ir tā velnišķīgā vieta, uz kurieni var pārvietoties Zemes ass, pakļaujoties četru sešnieku likumam? - es nodomāju, cenšoties dziļi sevi apslēpt šo ķecerīgo domu. - Nekas sevišķs - parasts štats ASV Lielajois līdzenumos.
- Olga, Aleksej, ieejiet internetā, sameklējiet Vaiomingas štatu ASV un paskatieties, kas tur tāds ir, - es palūdzu.
Olga ar Alekseju aizgāja, bet mēs ar Tatjanu nolēmām vēlreiz uz globusa atlikt 6666 kilometrus pa to pašu līniju uz Lieldienu salas pusi. Mūsu izbrinam nebija robežu - nākamais punkts bija Lieldienu sala. It kā precīzi…
- Puse Zemes apkārtmēra sastāv no trim 6666 kilometru lieliem attālumiem! - es iesaucos.
- (Jn kāds tur brinums, - Tatjana paraustīja plecus, kaut ko rēķinādama uz papīra, - no skolas laikiem ir zināms, ka Zemes apkārtmērs ir 40 000 kilometru, bet puse Zemes apkārtmēra - attiecigi 20 000 kilometru. Paskatieties, 6666 x 3 = 19 998, tas ir, lidz 20 000 pietrūkst tikai divu kilometru. Bet, ja 6666 pareizina ar 6, iznāk 39 996, tātad bez četriem kilometriem 40 000.
Aleksejs Saveļjevs
- Interesanti! Zemes apkārtmērs sastāv no sešiem attālumiem pa 6666 kilometriem, - es neviļus nodrebinājos. - Ko tas varētu nozimēt? Saprotu, ka tas viss nav pilnigi precīzi, jo Zemei ir elipses forma, bet principā tā iznāk.
Ieskrēja Olga.
- Mums viegli izdevās tikt internetā un atrast Vaiomingas štatu. Stata galvenā ievērības cienīgā vieta ir tā saucamais
Sātana tornis.
- ???
-Tūliņ dabūsim precīzāku informāciju. - Olga aizskrēja.
Pieklusu un sāku prātot par to, ka viss, kas notiek uz Zemes, ir fatāli nolemts. Kāpēc Zemes apkārtmērs ir tieši 6 reizes pa 6666 kilometriem?
Kāpēc pie Kailasa sātaniskā augstuma 6666 m, atliekot divas reizes pa 6666 km, nonākam pie Sātana torņa? Kas Ziemeļpolā atrodas zem ūdens - vai vēl viens Sātana tornis?
Domas pārtrauca sauciens: «Eh, kājas jāizloka!» Abas uz divāna kopā ar Seļiverstovu sēdošās dāmas piecēlās, piegāja pie rakstošās Taņas un centīgi sāka ar acim urbties mani. Pēkšņi viena pieliecās, pēc tam atmeta galvu atpakaļ un lepni teica:
- Viss skaidrs!
- Kas?
- Viss skaidrs!
- Kenzol
- ???
- Pasmaržo, - viņa rādija otrai dāmai uz Taņas matiem.
Momentā aptvēru, ka esmu iekūlies pamatīgā ķezā, jo daudzām mūsu centra sievietēm dzimšanas dienā biju dāvinājis
Es domāju, ka Ziemeļpols dala meridiānu Kailass - Lieldienu sala 3 daļās pa 6666 kilometriem
Kenzo!
smaržas ar suligo nosaukumu Kenzo, jo tās bija vienigās smaržas, kuras zināju. Nu, protams, nevienam netiku teicis, ka dāvinu tās visām pēc kārtas.
- Jā, Kenzo, - atbildēja otra dāma, pasmaržodama Taņas galvu.
- Nu, ja Kenzo, tad Kenzo, - no divāna atskanēja Seļiverstova piesmakusi balss, - kas tur sevišķs.
- Viss skaidrs, Kenzo! Starp citu, Emst Rifgatovič… m… m…
Dāmas aizgāja uz otru istabu. Es, cenšoties slēpt apjukumu,
atkal sāku diktēt Taņai, bet viņa stingri piezimēja:
- Starp citu, smaržas ir jādāvina individuāli!
- Nu kā es varu zināt, kādas smaržas ir labas un kādas ne, - es ievaidējos. - Vienigais, ko es zinu, ir smaržas Krasnaja Moskua un trīskārtīgais odekolons. Vēl Šipru zinu. Jurijs Ivanovičs teica, ka to dzēris un tad no mutes nākot putas. Nu vēl Kenzo… Starp citu, kādas ir tavas miļākās smaržas?
- Man patik Hugo un Gucci. Arī Dupon nav sliktas…
- A… a…
Man tomēr izdevās novērst uzmanibu no sieviešu smaržām, un es atkal sāku analizēt uz globusa attēlotās Zemes vēstures miklas.
- Seno cilvēku traģiskajam vēstijumam, kas atspoguļots svētā Kailasa kalna augstumā (6666 m), - es prātoju, - ir nozime priekš visas Zemes, jo tas stāsta par mūsu planētas likumsakarībām. Bet kāpēc šīs likumsakarības ir saistitas ar draudīgi ļaunajiem skaitļiem 6666? Zeme taču ir laba un zaļa planēta!
Iegrimu domās. Taņa klusēja. Blakusistabā notika sieviešu smaržu apspriešana, un no turienes reizē ar glāžu šķindu atskanēja Ismijasi, Fidži un atkal Kenzo.
Driz vien ieradās Aleksejs ar Olgu un pastiepa man uz printera izdrukātu lapu kaudzi.
- Starp citu, Sātana tornis ir visai interesants, - teica Aleksejs.
- Paskatīsimies, kas tur ir.
No aprakstiem kļuva skaidrs, ka Sātana tornis ir milzīgs neparasti pareizas formas akmens stabs, kas līdzinās piramīdai ar nošķeltu augšu. Tā augstums ir 290 metri (salīdzinājumam - Heopsa piramida ir 146,6 m augsta). Šis milzigais akmens «izaugums» atrodas plakankalnē un tik ļoti neiederas apkārtējā ainavā, ka par to stāsta daudzas leģendas. Viena no galvenajām leģendām vēsta par milzigu lāci-sātanu, kas dzivojis šajā apvidū un medijis cilvēkus. Cilvēki glābušies uz ši akmens torņa, bet lācis, cenšoties tikt augšā, skrāpējis to ar nagiem, tāpēc akmens virsma kļuvusi tāda «svītraina». Reizēm Sātana torni sauc par «lāča māju».
Nosaukumu «Sātana tornis» šim fenomenam 1875. gadā devis Ričards Dodžs, pamatojoties uz indiāņu nosaukumu «Slikto Dievu tornis». Indiāņu ciltis nedzīvoja Sātana torņa tuvumā, bet tie indiāņi, kas nokļuva šajā apvidū, centās pēc iespējas ātrāk tikt no tā prom.
Sātana tornis (ASV)
Daudzi cilvēki pazis Sātana torni no St. Spilberga filmas «Trešās pakāpes tuvais kontakts», kur tornis parādīts kā bāzes kosmosa kuģa nosēšanās vieta.
Sātana tornis ir pirmais ASV nacionālais dabas piemineklis, un 1906. gada 24. septembrī to apstiprinājis prezidents Rūz- velts. Šis nacionālais piemineklis atrodas Vaiomingas štata ziemeļaustrumos 9 jūdžu attālumā no Hjūletas, 24 jūdzes no Aladinas un 27 jūdzes no Sandansas.
Sātana tornis ir alpīnistu Meka. Katru gadu vairāk nekā 5000 alpīnistu pieveic Sātana torni; ir vairāk nekā 200 ceļu, pa kuriem kāpt torni.
Noskaidrojās ari, ka Sātana tornim tuvumā esošajām vietām piemit interesantas Īpatnības: tur ir Sātana kalns, Nāves ieleja, Piramidu ezers un tamlīdzīgi objekti.
- Dīvaini, - es nodomāju, - četri baismīgie sešnieki (6666 km),
Leģenda par milzu lāci un Sātana torni
ja tos atliek no Ziemeļpola uz Meksikas piramidu pusi, noved vietā, kur viss simbolizē Sātanu un Sliktos Dievus. Kaut kāda mistika! Bet mistika, ko apstiprina virkne matemātisku likumsakarību un sakritibu. Mūsu Zemes dzive nemaz nav tik vienkārša un skaidra. Mēs, cilvēki, tāpat kā viss pārējais šajā pasaulē, esam pakļauti kaut kādiem nezināmiem un vareniem Kosmosa likumiem, kurus mainit nav mūsu spēkos, un… droši vien tas ir labi, ka mēs nedomājam par šiem likumiem, bet dzivojam, izjūtot savu mazo zemes laimiti, kā, piemēram, tajā istabā, kur zemes laime sit augstu vilni, jo tiek apspriests jautājums par smaržu nozimi sievietes dzīvē. Bet dzive iet pa progresa ceļu, ko noteicis Dievs, un mēs, gribam to vai negribam, vienalga tuvojamies Patiesajām Zināšanām, kas nāk no paša Raditāja, lai gan zinām, ka nekad tās nesasniegsim. Cln mums agrāk vai vēlāk kļūst šauri mazās zemes laimītes ietvaros, lai ari to «apgaro pats brinišķigākais sieviešu smaržu aromāts».
- Domāju, ka tas ir ļoti slikti, - pārliecināti teica Olga, - ir ļoti slikti kāpt augšā un pievārēt Sātana torni. To taču katru gadu dara 5000 alpīnistu, 5000 cilvēku katru gadu gavilē, svinot savu uzvaru pār Sātana torni! Uzvaru pār Sātanu? Ka tikai tā nav Pirra uzvara! Sātaniskais pirmsākums dzivē ir visur un visā, tas jāpieņem kā mūsu dzives dabiska sastāvdaļa, un ar to jācinās Labajam, sevišķi ar stipriem un labiem darbiem. Ka tikai neiznāk tā, ka cilvēks, kas uzkāpis Sātana torni, tuvinās sātaniskajam pirmsākumam tāpēc, ka ir bijis tur - torņa virsotnē, blakus Sātanam, un saņēmis Sātana enerģiju. Ne jau velti indiāņi ir pametuši šo vietu…
- Bet varbūt, gluži otrādi, Sātana torņa pievārēšana ir uzvara pār Sātanu, lai arī maza uzvara, - iebilda Aleksejs.
- Velns ir viltigs, - pēkšņi dziļdomīgi noteica Tatjana.
- Starp citu, kā var iztulkot vārdus «Kruķa grāfiste»? - uzde-
Greizo spoguļu karaļvalsts. Ko tas varētu nozīmēt?
vu jautājumu un tūliņ arī atbildēju: - Vārdam kruk angļu valodā ir divas nozīmes - āķis, greizums un viltīgums, negodīgums. Tādēļ Kruķa grāfiste krievu valodā varētu nozīmēt «greizā viltīguma grāfiste».
- Greizo spoguļu karaļvalsts, - Taņa pielika punktu. - Krievu valodā tā skan labāk.
Tatjanas vārdi par greizo spoguļu karaļvalsti negaidīti atstāja uz mani ļoti dziļu iespaidu. Tad jau es zināju par Nikolaja Ko- zireva laika spoguļiem, par viņa apbrīnojamajiem eksperimentiem ar laika enerģiju, bet pat nevarēju iedomāties, ka drīz vien ekspedicijas laikā Dievu Pilsētā ieraudzīšu milzīgus akmens spoguļus, daļa no kuriem skatisies virzienā uz Sātana torni. Gn tieši tad, saldams Tibetas vakara aukstumā un juzdamies kā niecīgs kukainītis milzīga akmens spoguļa priekšā, domāšu par to, ka Sātans pirmām kārtām ir Laiks - īpašs, izkropļots un postošs Laiks. Reizē ar to es pirmo reizi sākšu prātot par laika problēmu, tā laika, kas tikšķ mūsu pulksteņos un nepielūdzami skaita sekundes, minūtes, dienas un gadus, un pats sev par pārsteigumu apjautišu ari laika dzivību radošo lomu, kura ar Dievu Pilsētas palidzibu iedzivināta uz Zemes kā pretsvars laika sātaniskajam ritējumam. Pēc tam es ar cieņu sākšu skatities uz savu pulksteni, bet modinātāja tikšķēšana uz naktsgaldiņa vairs nedaris mani nervozu.
- Ziniet, ko es pamaniju, - Taņa uzmanigi paskatījās uz mums visiem, - Sātana torņa noteikšana par ASV nacionālo pieminekli notikusi sliktā laikā: datumā 24. 09. 1906. ir vieni vienigi sešnieki un devitnieki, -2 + 4 = 6, septembris ir 9. mēnesis, gadaskaitli ari sešnieki un devitnieki. Drūms datums! Varēja ari pagaidit, piemēram, lidz 1907. gadam, un apstiprināt savu nacionālo pieminekli septītajā jūlijā (7. mēnesis). Rodas sajūta, ka Sātans ir licis viņiem apstiprināt Sātana torni par nacionālo pieminekli tieši tad, kad kopā ir tik daudz sešnieku un devītnieku - pa diviem no katra skaitļa. Varbūt tā ari sātaniskais gars ir iemitinājies šajā valstī?
- Skaitļu maģijai nevar pilnigi ticēt, - teica Aleksejs. - Var būt ari vienkāršas sakritības.
- Re, kur vēl, - Taņa paņēma lapu ar Sātana torņa aprakstu, - Hjūletas attālums no Sātana torņa ir 9 jūdzes, Aladinas - 24 jūdzes, tas ir 2 + 4 = 6, lidz Sandansai - 27 jūdzes, tas ir 2 + 7 = 9. Atkal devītnieki un sešnieki!
- Nu, te ir jūdzes, bet zemeslodes likumsakarību aprēķins ir saistits ar četriem sešniekiem - 6666, kas tiek mērīti kilometros, - Aleksejs nepiekrita.
- Ernsts Rifgatovičs teica, ka smalkajā pasaulē viss ir nosacīts, un tādēļ viss viens - jūdzes vai kilometri, - Tatjana neatlaidās. - Galvenais ir skaitļi!
- (Jn tomēr, - ierunājās Olga, - vai nav pārāk daudz slikto sakritību ap Sātana torni! Paklausieties: Sātana tornis atrodas 6666 kilometru attālumā no Ziemeļpola «greizo spoguļu karaļvalsti», nosaukums «Sātana tornis» radies no indiāņu nosaukuma «Slikto Dievu tornis», visapkārt atrodas vietas, kuru nosaukumi
ari ir sātaniski (Sātana kalns, Nāves ieleja), indiāņi blakus Sātana tornim nedzivo, tā apstiprināšana par ASV nacionālo pieminekli notiek laikā, kad datumā jr vieni sešnieki un devitnieki, un pat attālumi no Torņa lidz tuvākajām apdzīvotajām vietām ir saistiti ar sešniekiem un devitniekiem. Bet es ticu tautas gudribai, ka 6 un 9 nav labi skaitļi.
-Man liekas, ka Sātana tornis ir nākamā Ziemeļpola vieta, - noteikti pateicu un tūdaļ sāku šaubīties par saviem vārdiem. Vēlāk uzzināšu, ka šaubas bija pareizas.
- Ļoti loģiski, - noteica Aleksejs.
- Senie cilvēki atzimēja šo vietu ar Sātana torni! (Jz turieni pārvietosies Zemes ass!?
- (Jn kad tas būs? Taču ne driz? - Taņa nomurmināja.
- Nezinu.
- Mēģināsim salikt visu pa plauktiņiem, - es ierosināju un nedroši sāku runāt, pats nebūdams pārliecināts par saviem vārdiem. - Taņa, raksti! Loģiski domājot, senais Ziemeļpols atradās tur, kur tagad Kailass, pēc tam Zemes ass novirzijās par 6666 kilometriem, tas izsauca Pasaules Plūdus un gandriz iznicināja uz Zemes visu dzivibu. Droši vien Zemes ass nākamā nobide notiks pa to pašu meridiānu un ari par 6666 kilometriem. Nākamā Ziemeļpola vieta jau ir iezīmēta ar Sātana torni (?). Varbūtiba, ka Zemes ass novirzīsies uz citu vietu, ir pretrunā ar loģiku. Daudz loģiskāk ir pieņemt, ka planēta Zeme ir pakļauta periodiskam ass nobides ciklam pa vienu meridiānu un katru reizi par 6666 kilometriem. Tāpēc, kad nākamreiz Zemes ass pārvietosies, Amerikas Savienotās Valstis pārvērtīsies par ledus tuksnesi. Par to mēs saņēmām seno cilvēku traģisko vēstījumu.
- To var nosaukt par četru sešnieku likumu, - teica Olga.
- Godīgi sakot, es pavisam nopietni izturos pret šiem mistiskajiem sešniekiem un devītniekiem, - atzinos, turpinādams sarunu. - Ja atsakāmies no savas cilvēciskās zinātniskās lepnības un atzistam pasaules radīšanas dievišķo skaidrojumu, esam spiesti piekrist, ka mūsu materiālā pasaule, kas radusies uz cietzemes, ir tikai neliela daļa no tā, ko radījis Dievs, galvenās pasaules atrodas aiz materiālā robežām, tur, kur hologrāfiskās un viļņveida dzivibas formām ir savas tehnoloģijas, kas būtiski atšķiras no mūsējām, kur valda pavisam citi likumi, kur viss ir nosacīti un galvenais pirmsākums, kas darbojas, ir dažādu skaitļu kombinācijas. Tāpēc es domāju, ka neko nedrikst noliegt un jo īpaši - nedrīkst augstprātīgi izturēties pret tautas gudrību, jo tur slēpjas zināšanas, kas nāk no zemapziņas, bet zemapziņa ir saistita ar citām pasaulēm un no paaudzes paaudzē čukst cilvēkiem, no kā ir jābaidās un kam var uzticēties, jo visa mūsu zemeslode, pastāvēdama pēc saviem likumiem, tai pat laikā atrodas visa Dzivā Kosmosa un citu pasauļu ietekmē. Mēs nevaram būt izolēti.
- Cik maz mēs vēl zinām! - nopūtās Aleksejs.
Uz mums iedarbojas citas pasaules. Mēs nevaram būt izolēti
- Tāpēc - un tieši saistībā ar informācijas nodošanu ar zemapziņas palidzibu, - es turpināju, - var ticēt Amerikas indiāņiem, kas torni, kas atrodas 6666 kilometru attālumā no Ziemeļpola, nosaukuši par «Slikto Dievu torni», jo Kosmosa negatīvās enerģijas var nobīdīt Zemes asi ar visām no tā izrietošajām sekām. Tāpat es nevaru noliegt mistiskās skaitļu sakritības laikā, kad Sātana tornis tika apstiprināts par ASV nacionālo pieminekli - 1906. gada 24. septembrī, un tuvāko apdzīvoto vietu celšanu noteiktā attālumā no Sātana torņa, kur atkal priekšplānā izvirzās visuresošie traģiskie sešnieki un devītnieki. Kas to lai zina, varbūt tiešām kāds mums neizprotams planētas Zemes saprāts ir zemapziņā ietekmējis cilvēku izturēšanos. Akadēmiķis Kazna- čevs uzskata Zemi par dzivu būtni un min daudzus…
Atskanēja papēdīšu klaudzoņa. Tās pašas dāmas, kas atklā-
ja, ka Taņa sasmaržojusies ar Kenzo, ienāca kabinetā, un viena pieliekusies piebāza savu galvu man pie deguna.
- Kas tās ir par smaržām?
- Kenzo, - pateicu pirmo, kas ienāca prātā.
- Nu nē taču! Tās ir Chanel nr. 5.
- Ak tā…
- Starp citu, kāpēc tikai Kenzo un Kenzo? Visiem taču nepatik smaržas, ko lieto Taņa, - dāma bija sašutusi.
- (Jn man kādas smaržas, - vaicāja otra dāma, ari piebāžot savu galvu man pie deguna.
- Nezinu, - es lūdzoši teicu, - taču ne jau Šiprs vai trīskārtīgais odekolons.
- E-ek! Tā taču ir Melnā maģijai
- Ak tā…
- Ernst Rifgatovič, kā jūs domājat, kas notiks ar Zemi, ja tās ass pārvietosies par 6666 kilometrim?- jautāja Taņa, ar visu savu izturēšanos rādīdama, ka nopietnā saruna vēl nav galā.
Kas notiks ar Zemi, ja tās ass pārvietosies par 6666 kilometriem?
- Kas notiks ar Zemi? - sāku domāt. - Tas būs briesmīgi, Taņa! Zemes ass pārvietošanās iekustinās visus okeānu ūdeņus. Milzīgs vilnis, domāju, ne mazāk kā kilometra augstumā, apies ap visu zemeslodi, noslaucīdams visu savā ceļā. Pie tam jāņem vērā, ka ūdens ir diezgan blīva viela, tāpēc šā viļņa postošais spēks būs milzīgs. Nepaliks neviena māja, neviens koks, un … tikai piramīdas stāvēs kā stāvējušas. Ūdens blivumu es izjutu pats, kad Meksikā, Akapulko, aizgāju peldēties vētras laikā. Pret mani triecās divus metrus augsts vilnis, un es gandriz zaudēju samaņu. Bet otrā dienā ar šausmām skatijos, kā jūrā iekrīt
Pārvietojoties Zemes asij, zemeslodei apkārt apies milzīgs vilnis
Pārvietojoties Zemes asij, sakustēsies magma, aktivizēsies vulkāni
Zibeņi bez pārtraukuma mirdzēs gaisā, ja Zemes ass pārvietosies
cilvēks, kas lidoja ar paraplānu. Nokrita tikai no kādu 40-50 metru augstuma, bet nositās. Tā ka var iedomāties, ko var izdarīt kilometru augsts vilnis, kas traucas briesmīgā ātrumā.
- Briesmigi, - nopūtās Taņa.
- Ja Zemes ass pārvietosies, - es turpināju, - sakustēsies magma un pa vulkānu rīklēm plūdīs laukā. Kontinentus un okeānus tricinās nepārtrauktas zemestrīces. Vulkānu darbība novedīs arī pie milzīga daudzuma pelnu izsviešanas atmosfērā, pie tam izvirdumi būs tik spēcigi, ka pelni pacelsies līdz pat augstākajiem atmosfēras slāņiem un stiprie vēji tos aiznesīs uz visām pusēm, aizsedzot sauli. Gaisā mirdzēs nepārtraukti zibeņi. No vulkāniem izplūdusī lava saskarsies ar ūdeni un veidos tvaikus, Zeme ietīsies tumšos mākoņos. Visur, pat tropu joslā, sāksies polārais aukstums.
- Vai patiešām tā notiks? - atkal nopūtās Taņa. - Es nekad neesmu redzējusi vulkānus, tāpēc man grūti to visu iedomāties.
- Bet es varu iedomāties, - satraukti turpināju runāt, - jo esmu redzējis vulkānus. Mans otrais čempiona pārgājiens bija veltīts Kamčatkas vulkānu virsotņu apsekošanai. Tur jau nu bija ko redzēt. Atskatījos tajos krāteros 3-5 kilometru augstumā! No viena kā no elles katla mutuļiem nāca laukā melni dūmi, un brīžiem tas izspļāva lavu. Otrā vārijās sālsskābes ezers, no kura 300 metru augstumā šāvās tvaika strūklas - ar tādu troksni, ka lidmašīnas rēkoņa lidostā liktos kā kluss svilpiens. Trešajā krāteri starp neparasti skaistiem ziliem, zaļiem un dzelteniem akmeņiem bija uzkrājusies indiga gāze, no kuras tik tikko neizlaidu garu, kad nokāpu krāterī. Ceturtais krāteris bija pilns ar lavu, kas jau bija pārklājusies ar melnu garozu. To es varēju noskaidrot tikai, kad aizdegās mans alpīnista spieķis, - toties mēs uz lavas uzvārījām tēju. Ap vulkāniem bija vieni vienigi pelni, nebija ūdens, jo ikviens strautiņš pārvērtās dubļu straumē. Ja visu to, ko es redzēju Kamčatkā, apzimētu ar vārdu
(Jz viena no Kamčatkas vulkāniem
Ja Zemes ass pārvietosies, kontinentos izveidosies milzīgas plaisas
«grandiozi», tas būtu par maz… bet, kas notiks, ja Zemes ass pārvietosies, - to pat iedomāties ir grūti!
- (Jn kas notiks ar kontinentiem? - jautāja Taņa.
- Kontinentos izveidosies milzigas plaisas, ieraujot sevi mājas, ceļus, cilvēkus un dzīvniekus. Plaisas būs tik dziļas, ka no tām sāks lauzties laukā magma, sadedzinot savā ceļā visu un iztvaicējot ūdeni. Plaisas veidosies arī okeānu dibenā, pārvēršot jūras par tvaika katliem. Kamēr ass kustēsies, Zemes virsma visu laiku plīsīs. Dažus kontinentus pārdalis daudzus kilometrus platas plaisas, kurās tūliņ saplūdīs verdošais ūdens. Dažas salas un pat kontinenti iegrims dzelmē, toties no ūdens pacelsies jaunas salas un kontinenti, lidzi nesot koraļļus, dūņas un ūdensaugus.
- Ejam, - atskanēja Sergeja Seļiverstova prasīgā balss. Viņš vērsās pie abām dāmām, kas klausījās mani, uz bridi piemirsušas smaržu problēmu. Sergejs Anatoļjevičs svēti pildīja savu solījumu izklaidēt sievietes un darīja to labi, neskatoties uz nelielo pārpratumu ar iemigšanu uz divāna.
Pēc Zemes ass pārvietošanās uz Zemes iestāsies tumsa un neaprakstāms aukstums, viss apledos
- Nē, mēs klausisimies, - paziņoja viena no dāmām un pasmaržoja otras matus. Seļiverstovs apsēdās pie viņām uz divāna.
- Tātad, - es atkal ierunājos, - pēc ass nobīdes Zeme daudzus gadus, nezinu, cik - desmitus vai simtus -, būs tumsā. Neaprakstāms aukstums liks apledot lielākajai zemeslodes daļai. Bet pamazām atmosfērā paceltie vulkāniskie pelni izklīdīs, sāks parādīties saule un temperatūra paaugstināsies. Visi tie nedaudzie, kas būs palikuši dzivi, sāks priecāties par sauli. Bet pēc tam nāks nākamā nelaime - sāks kust Antarktidas, Grenlandes un visu bijušo polāro apgabalu ledāji. Ledus kušana paaugstinās ūdens līmeni okeānos. Pie tam šī paaugstināšanās būs ļoti ievērojama, par daudziem simtiem metru, jo Grenlandē un Antarktidā ir ļoti daudz ledus. Domāju, ka ne jau visi ir papētījuši globusa lejasdaļu un Antarktīdu - tā ir lielāka par Eiropu. Tāpēc, iedomājoties, ka visa Eiropa, sākot no Clrāliem
un beidzot ar Londonu, ir klāta ar simtiem metru biezu ledus kārtu, var saprast, cik daudz ūdens ledus veidā ir Antarktidā.
- Vai patiesi Antarktīda ir tik liela? - naivi brīnījās Taņa.
- Paņem globusu un paskaties!
Tatjana paņēma globusu un sāka pētīt Antarktīdu. Viena no sēdošajām dāmām arī piecēlās un kopā ar Tatjanu sāka pētīt globusu. Viņu galvas gandrīz saskārās.
Smaržas Kenzo
Grenlandes un Kazahstānas izmērs vienādā mērogā
- Taņa, saki godīgi, - sadzirdēju Antarktidu pētošās dāmas balsi, - tas ir Kenzo vai nav?
- Kenzo - nu un tad?
- Tā kā cita smarža. Varbūt nav Kenzo?
- Nu Kenzo taču! Bet ceturtais tips, tas ir rets.
- Saki rets! Tātad grūti sadabūt…
- Jā. Tagad pārdošanā jau ir parādījies Kenzo piektais tips. Bet tas, saproti, atgādina krustnagliņas, smaga smarža. Man nepatīk. Bet ceturtais. .. smaržo svaigi, tāds pavasara svaigums. Cilvēki gan saka, ka tas smaržo pēc arbūzu miziņām, bet tā nav. Tā ir svaiguma smarža. Parasti es lietoju Hugo, kad velku mugurā bikškostīmu vai džinsus, bet, ja vakarkleitu, - tad Dupon… Nu, bet Kenzo ceturto tipu lietoju, kad ģērbju kaut ko tā pa vīdam. Starp citu, ceturtais tips maksā tikpat, cik visi pārējie Kenzo, - tūkstotis un simts, - Taņa pie globusa sāka filozofēt.
- Taņa! Tu apskatījies Antarktidu? - es pārtraucu šo dialogu par smaržām.
Pēc Zemes ass pārvietošanās planēta kļūs par ūdens tuksnesi
- Jā, ļoti liela.
- Bet man vienalga - Antarktīda vai Baikāls. No ģeogrāfijas es tik un tā neko nesaprotu, - dāma noteica un atkal apsēdās uz dīvāna.
- Tātad, - uzmanibu atkal pievērsu sev, - otra lielākā ledus krātuve uz planētas ir Grenlande. Starp citu, vai jūs zināt, ka Dānija ir viena no lielākajām valstīm pasaulē?
- Ko? - uz krēsla blakussēdošā Olga bija pārsteigta. - Tā taču ir maza valstiņa Eiropā!
- Lieta tā, ka Grenlandes teritorija ir Dānijas protektorāts un pieskaitāma pie tās, - es pamācoši teicu. - Tad, lūk, atgriežoties pie situācijas par iespējamo Zemes ass pārvietošanos, var teikt, ka izkusušie Grenlandes ledi pievienos savu daļu pasaules okeānu ūdens limenim. Grenlande taču ir aptuveni tikpat liela kā Kazahstāna. Iedomājieties, ja visa teritorija no Orenburgas lidz Almati būtu pārklāta ar ledus segu daudzu metru biezumā un šis
ledus izkustu. Tas pats notiks, ja izkusīs Grenlandes ledus. Bet, kad izkusis ari citu bijušo polāro apgabalu ledus un kalnu ledāji, okeānu ūdens līmenis pacelsies tik ļoti, ka lielākā daļa kontinentu būs applūduši. Zemi skalos nepārtrauktas lietus gāzmas. Pa milzigo okeānu velsies milzu viļņi. Planēta patiešām kļūs zila.
- Vai patiesi visi kontinenti nogrims?
- Kontinentu vairs nebūs, paliks tikai atsevišķas salas, kas tagad ir visaugstākās vietas uz Zemes. Paskatīsimies, kas notiks, piemēram, ar Eiropu, Tuvajiem Austrumiem un Āfriku! Paskatieties uz globusu! Man šķiet, ka no Āfrikas kā sala paliks daļa Drakonu kalnu tās dienvidos, Kilimandžāro vulkāns ar apkārtējiem kalniem Kenijas un Etiopijas teritorijā, daļa Atlasa kalnu Marokā un divas kalnienes Sahārā - Ahagara un Tibesti. Ēģiptes piramīdas būs zem ūdens.
Ja notiks Zemes ass pārvietošanās, tad no Eiropas, Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas virs ūdens paliks salu grupas (iespējamā shēma)
- Interesants nosaukums - Tibesti. Atgādina Tibetu, - piemetināja Aleksejs.
Toreiz es Alekseja vārdiem nepievērsu nekādu uzmanību. Toties vēlāk, kad analizēsim tā saucamo «apokalipses zīmi», Tibesti kalniene Sahārā iemirdzēsies sevišķās krāsās, šis Tibetai līdzīgais nosaukums liksies mums dziļi iepriekšnoteikts un radis sajūtu, ka ari tur varētu būt monumentālas celtnes.
-Tuvajos Austrumos, - es turpināju, pētīdams globusu, - paliks daļa kalnu Jemenas (Hadramauta kalni), Irānas (Kopet- dags) un Turcijas (Tavrs) teritorijas. Paliks arī slavenais Ararats, par kuru armēņi stāsta, ka Pasaules Plūdu laikā cilvēces glābējs Noass tieši tur piestājis ar savu kuģi, uz kura borta bijuši visi dzīvnieki un augi. Šauda Arābija, Izraēla, Jordānija, Apvienotie Arābu Emirāti un citas valstis nogrims.
- (Jn Eiropā?
- Eiropā, - es paskatījos uz globusu, - kā sauszeme droši vien paliks daļa Alpu, Pireneju grēda Spānijā, kalnu linija Norvēģijā un daļa Kaukāza. Viss pārējais būs zem ūdens. Nogrims Lielbritānija, Francija, Vācija, Holande, Beļģija, Itālija, Grieķija, Bulgārija un citas valstis. Izglābsies daļa Austrijas, Šveices un Spānijas.
- (Jn Krievija?
- Nogrims ari Krievijas Eiropas daļa, tāpat arī Ukraina, Baltkrievija, Baltijas valstis, Kazahstāna un citas bijušās PSRS republikas. Paliks daļa Stavropoles novada kopā ar daļu Gruzijas un Armēnijas, arī daļa Kirgīzijas un Tadžikistānas.
- Bet Maskava? - Taņa vaicāja, acis iepletusi.
- Maskava arī applūdis. Applūdīs (Jfa, Kazaņa, Samara, Sankt-Pēterburga un citas pilsētas.
- Tas ir šausmigi!
- Krievijas austrumu daļa, - es turpināju, - arī būs zem ūdens, izņemot dažas kalnainas saliņas Sajānu, Aizbaikāla, Verhojanskas, Stanovoje un Cerska kalnienēs.
- Gn Baikāls? Kas būs ar Baikālu?
- Nezinu. Varbūt paliks, varbūt ari ne.
-Tātad Parīze arī applūdīs, - no dīvāna atskanēja sievietes balss.
-Jā.
- Bet kas tad ražos franču smaržas?
- Droši vien paliks Himalaji un Tibeta, jo tās ir visaugstākās zemeslodes vietas, - piebilda Aleksejs, greizi paskatidamies uz dīvāna pusi.
- Bez šaubām, - es pārliecināti teicu. - Pēc visiem aprēķiniem, tur paliek vislielākā sauszeme, gandrīz vai kontinents Austrālijas lielumā. Paskatieties uz globusu! Paliks visa Himalaju grēda, sākot no Butānas un beidzot ar Kašmiras štatu Indijā. Šajā vienīgajā Zemes kontinentā ietilps Hindukuša kalni Pakistānā un Afganistanā, Pamirs Tadžikistānā, Tjanšans Kirgīzijā un Ķīnā, Altajs un varbūt ari Sajāni un Hangajs Krievijā un Mongolijā, un, dabiski, Tibeta, kas pāriet Gobi tuksnesi. Šā
kontinenta dienvidrietumu malā būs svētais Kailasa kalns… ar… Dievu Pilsētu. Tā ka visa cietzeme neapplūdis.
- Loģiski, - teica Aleksejs.
- Eh, Aļoša, nu kā tu vari vienmēr būt tik nopietns, - atskanēja sievietes balss no divāna puses.
- Starp citu, - Aleksejs atkal greizi paskatijās uz dīvānu, - iepriekšējo Pasaules Plūdu laikā neapplūda tieši ši zemeslodes daļa.
- Domāju, ka kontinentu, par kura robežām mēs pašlaik runājam, varētu nosaukt par «mūžigu». Mūžīgais Kontinents - skan taču skaisti. Ne jau velti Tibetu un Himalajus sauc par Zemes citadeli, ne jau velti uzskata, ka dzīvība nāk no turienes, ne jau velti mūsu izdarītā dažādu pasaules rasu acu analizē noveda pie tā, ka «vidēji statistiskās acis» pieder tibetiešu rasei, un tās likumsakarīgi mainās citos Zemes kontinentos! Viss ir nācis no Mūžīgā Kontinenta! Pēc iepriekšējiem Pasaules Plūdiem dziviba no jauna dzima tieši Mūžīgajā Kontinentā.
- Paklausieties, - iejaucās Olga, - mēs taču tagad patiesibā runājam par jauniem Pasaules Plūdiem un aprakstām reālu to notikumu attistibas scenāriju, kuri, nedod Dievs, notiks.
- Jā, - es piekritu, - sākot apspriest tēmu - kas notiks, ja Zemes ass novirzīsies par 6666 kilometriem, mēs patiešām sākam aprakstīt notikumus uz Zemes jaunu Pasaules Plūdu laikā. Atceroties iepriekšējo Pasaules Plūdu aprakstu Jeļenas Blavatskas darbos un citos avotos, varu teikt, tie daudzējādā ziņā sakrit.
Iegrimu domās. Dāmām uz dīvāna acīmredzot apnika mūsu bezgalīgā nopietnā saruna, un viņas sāka kutināt Seļiverstovu, bet pēc tam piecēlās un aizgāja uz otru istabu, kur tūliņ atsākās glāžu šķinda.
- (Jh, cik labi! - atviegloti uzelpoja Seļiverstovs, kas mūs bija pašaizliedzīgi glābis visu šo laiku.
- Starp citu, es visu pierakstu, lai gan man neviens to nav licis, - Taņa pasmīnēja un pārmetoši paskatijās uz mani.
- Brīnums gan, - es noskurinājos, - tik ilgi runājām par (nedod Dievs) iespējamo Zemes ass pārvietošanos, un man pat prātā neienāca novilkt paralēles ar iepriekšējiem Pasaules Plūdiem. Lai gan zemapziņā es droši vien to dariju. Malacis, Olga!
- Jums jau labi. Jūs ar nopietnām lietām nodarbojaties. Bet es… izklaidēju, - Seļiverstovs izmeta greizsirdīgu repliku.
- Interesanti, - man ienāca prātā jautājums, - kāds būs Zemes liktenis, ja tās ass pārvietosies un jaunais Ziemeļpols būs Amerikas Savienoto Valstu teritorijā? Parunāsim par to.
- Parunāsim!
- Tātad, - es turpināju, - pēc Zemes ass nobīdes par 6666 kilometriem uz ASV un pēc tam, kad Zeme pārdzīvos visaptverošu cunami, vulkānu izvirdumus, zemestrīces, kontinentu dalīšanos, necaurlaidīgu tumsu, polāro aukstumu un visu pasauli aptverošus plūdus, jauno polu vietā sāksies aukstuma uzbrukums. Jaunā Dienvidpola rajonā, kuram jābūt Indijas
Olga lšmitova un Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs manā kabinetā
okeāna dienvidos, veidosies ledus sega, bet tā nebūs ļoti bieza, jo ūdens, kura minimālā temperatūra būs +4° C, sildīs ledu no apakšas, un ledus biezums būs aptuveni tāds pats kā pašreizējā Ziemeļpolā Ziemeļu Ledus okeānā. Toties nākamais Ziemeļpols, kas būs vietā, kur pašreiz atrodas Ziemeļamerika, sāks uzkrāt milzīgas ledus masas, jo no debesīm nepārtraukti kritīs sniegs, kas sablīvēsies un pārvērtīsies ledū. Ledus daudzums pakāpeniski palielināsies, un drīz vien tur, mūsdienu Ziemeļamerikā, sakrāsies tik daudz ledus, kā pašreizējā Antarktīdā, un varbūt tam vēl jāpiepluso tas ledus, kas pašreiz klāj Grenlandi.
- Drīkst, es pārtraukšu? - Taņa iejaucās.
- Pagaidi, ļauj pabeigt domu. Tā kā jaunajā Ziemeļpolā uzkrāsies ledus, mūsdienu Amerikas Savienoto Valstu teritorija
pārklāsies ar biezu, vismaz vairākus simtus metru, varbūt pat kilometru biezu ledus kārtu. Tas ir - ASV pārklās ledus kupols. Šo «Amerikas ledāju» izmērus varēs salīdzināt ar pašreizējo Antarktidu. Ja Brīvibas statuja noturēsies visu kataklizmu laiku, tā pakāpeniski grims ledū un… iegrims uz visiem laikiem.
- Es gribēju… - atkal iejaucās Taņa.
- Pagaidi vēl mazliet. Raksti! Ledus uzkrāšanās Amerikā, - es svarigi diktēju, ar cigareti rokā staigādams šurpu turpu, - izraisīs Pasaules okeāna ūdens limeņa pazemināšanos. Jūru un okeānu ūdeņi it kā «dosies» uz «jauno Antarktidu» - Amerikas Savienotajām Valstīm un daļēji ari uz Meksiku. No ūdens pakāpeniski atbrīvosies vecie un jaunie kontinenti un Zemes garozas tektonisko procesu rezultātā radušās salas. Visu kontinentu virsma no sākuma būs klāta ar ūdensaugiem, koraļļiem, beigtām zivim… bet pamazām, gadiem ejot, sauszemes dzīves forma uz Zemes gūs virsroku. Parādīsies zāle, koki, kukaiņi, un dzīve uz jaunajiem kontinentiem kļūs visai aktiva. Bet viss būs mazliet savādāk. Būs citi kontinenti un citas salas, dzīvas būtnes veidos mutācijas, piemērojoties jaunajiem dzīves apstākļiem uz zemeslodes, un tā rezultātā parādīsies, piemēram, helikoptera lieluma spāres vai govis zaķa lielumā, vai… Bet visas dzivās būtnes uz sauszemes savā ziņā būs Ziemeļamerikas «parādnieces», jo tās apledojums būs «laimīgais» iemesls, kas atbrīvojis kontinentus no ūdens. Bet visi…
- Emst Rifgatovič, es gribu pateikt, - uzstājīgi pieprasīja Tatjana.
- Nu pagaidi, vēl daži vārdi, - es lūdzoši paskatijos uz viņu. - Ziemeļpolam pārvietojoties uz Ziemeļameriku, droši vien notiks Saules staru polarizēšanās citā rakursā, un tādēļ debesis visdrīzāk vairs nebūs zilas, bet gan zaļas vai kādā citā krāsā. No dažiem avotiem (Nostradams, Blavatska) zināms, ka Atlantidas laikā debesis bijušas sarkanas, bet visa augu valsts dzīvojusi sarkanos toņos, - tas bijis toreiz, kad Ziemeļpols atradies tur, kur
tagad Kailass. Bet tagad debesis ir zilas. Kādas tās būs, kad izveidosies jauns Ziemeļpols? Es nezinu. Nez kādēļ man liekas, ka tās būs zaļas. Kādi tad kļūs augi? Violeti vai zili… Es nezinu. Viss! Es beidzu. Ko tu gribēji teikt, Taņa?
- Kad es pētīju Antarktidu, - Taņa daudznozīmīgi iesāka, - nu tad, kad es runāju par Kenzo tipiem… es pievērsu uzmanību tam, ka Antarktidas garums it kā atbilst attālumam no Meksikas piramīdām līdz Lieldienu salai. Vai tas nav interesanti?
- Interesanti. Nu ka, izmērisim!
Pēc aprēķiniem mēs konstatējām, ka attālums no Lieldienu salas līdz Meksikas piramīdām ir 4999 km, bet Antarktidas kontinenta vidējais garums ir aptuveni tāds pats.
- Tāda sajūta, it kā Meksikas piramidu būvētāji ņēmuši vērā Antarktidas lielumu un šo izmēru ielikuši kaut kādā sarežģītā likumsakarību sistēmā uz Zemes, - noteica Tatjana.
- Stipri samudžināti, bet interesanti, - piezimē- ja Olga.
- Kas viņu zina, - es atsaucos, - varbūt atlanti, kas cēla piramidas, rēķināja kontinenta apledojumu jaunajā Ziemeļpolā, vadoties no kaut kādiem mums nezināmiem likumiem. Pamēģināsim… pamēģināsim ieskenēt Antarktidu un uzliksim uz globusa virs Ziemeļamerikas, ņemot vienu un to pašu mērogu.
Aleksejs aizskrēja pēc aparatūras, uzfilmēja Antarktidu, ievadot informāciju datorā, un pēc brīža atnesa izdruku. Mēs izgriezām Antarktidas aprises, uzlikām uz Ziemeļamerikas un sākām grozīt. Veidojās divas dažādas pozīcijas. Tad es Antarktidas vienu galu pieliku pie Meksikas piramidām un sāku pētit, kur pa izdrukas diagonāli atdursies otrs. Tas aizveda mūs uz Kanādu Atabaskas ezera rajonā.
- Atabaskas ezers. Vai tur kaut kas ir?
Iegājām internetā, bet nekā interesanta neatradām. Ezers kā ezers Kanādas mežu tundras zonā, kādu ir papilnam, - pie Hudzona līča, blakus (Jranimsitija (varētu domāt, ka tur iegūst urānu) un, protams, ļoti daudz odu. Tas arī viss.
- Jā-a… - Aleksejs bija vīlies.
- M… jā… - teica Olga un greizi paskatījās uz Alekseju. - Gaidijām taču kaut ko! Lai gan tas viss ir mistika!
- Pagaidiet, pagaidiet, - es neatlaidos, - izmērīsim attālumu no šī parastā ezera ar neko neizsakošo nosaukumu Atabaska lidz Kailasam. Taņa, izmēri, lūdzu! Starp citu, ņem vērā, ka… - es vērtējoši paskatijos uz globusu, - tas ezers atrodas uz tās pašas līnijas, kas savieno Kailasu ar Ziemeļpolu un tālāk ar Meksikas piramidām un Lieldienu salu. Ņem vērā, mēs noskaidrojām, ka attālums no Kailasa lidz Ziemeļpolam ir 6666 kilometri, tas ir, viena trešdaļa no puszemeslodes apkārtmēra, bet attālums no Meksikas piramīdām līdz Lieldienu salai - 4999 kilometri, tas ir, viena ceturtdaļa no ši attāluma. Pārrēķini un izmēri, lai būtu kontrole, tā būs precizāk.
Taņa sāka uz lapas rēķināt, visu pārmērīja ar drēbnieka mērlenti, kurai bija visai dīvains nosaukums «Centimetrs», pacēla galvu un lepni teica:
- 9999 kilometri.
-Ko?
- 9999 kilometri. Skatieties: puslodes apkārtmēru var pieņemt kā 6666 km x 3 = 19998 km. Mēs izrēķinājām, ka attālums no Meksikas piramīdām līdz Lieldienu salai ir 4999 kilometri, kas aptuveni atbilst Antarktidas diagonāles garumam. Ja Antarktidas attēlu uzliek uz ziemeļiem no Meksikas piramidām, tad iznāk 4999 + 4999 = 9998 kilometri. Tikai viens kilometrs - un būtu
Atabaskas ezers (Kanāda)
puse no puslodes apkartmera - 9999 kilometri, jo 9999 + 9999 = 19998 kilometri - tikpat, cik 6666 x 3 = 19998 kilometri.
- Malacis, Taņa! Skaisti iznāca. Tātad Antarktidas izmēri ietilpst attālumā no Meksikas piramidām līdz punktam 9999 km.
- Te tev nu bija ezers ar neko neizsakošo nosaukumu - Atabaska, - sēž uz četriem devītniekiem, - teica Aleksejs.
- Vai tiešām viss uz Zemes ir iepriekš noteikts? Vai patiesi pat Antarktidas - vecās vai jaunās - izmēri ir noteikti iepriekš? Kāpēc uz Zemes viss ir saistīts ar šiem sešniekiem un devītniekiem? Taisni dzivot bail! - iesaucās Taņa.
- Tā nu iznāk, - es noburkšķēju un iedomājos, ka «jaunā Grenlande» diezin vai būs jāpieskaita «jaunajai Antarktidai», -
Gz globusa Antarktidas izmēri atbilst attālumam no punkta 9999 (Atabaskas ezers Kanādā) līdz Meksikas piramīdām
pārāk precīzi Antarktīda ievietojās savā vietā starp punktu 9999 un Meksikas piramīdām. Visdrizāk «jaunā Grenlande» būs apledojusī Madagaskara vai kāda cita sala.
Tobrīd es nenojautu, ka pēc dažām dienām mēs atklāsim tādu sešnieku un devītnieku kombināciju ar tik precīzām likumsakarībām, ka mums pat radīsies doma par mūsu planētas nestabilumu. Bet vēl mazliet vēlāk mēs sapratīsim, ka šie Zemes sešnieku un devītnieku sāpju punkti ir bloķēti, lai saglabātu mūsu - šodienas cilvēku - dzīvību.
Šīs domas, kas jaucās man pa galvu, sāka iedarboties tā, kā ir, kad jūties «nekāds». Man gribējās pievienoties dāmām, kas blakusistabā svinēja dzimšanas dienu, lai iegrimtu banālajā zemes dzives atmosfērā. Aizgāju uz turieni. Jautriba jau bija ap- sikusi, visi noguruši. CJz galda stāvēja pusizdzertas glāzes un neapēsti salāti. Visas dāmas omulīgi sarunājās. Stipri iereibušu nebija. Izsmēķi salātos nerēgojās.
- Iedzersiet glāzīti? - viena pajautāja.
- Ar prieku.
- Starp citu, Emst Rifgatovič, ir ari viriešu smaržas Kenzo. Kāpēc jūs nevarētu sākt tās lietot? - atskanēja sievietes balss.
Atgriezos kabinetā. Aleksejs, Olga un Taņa paskatijās uz mani, un viss viņu izskats pauda, ka ir jau vēls un būtu laiks beigt.
- Saprotu, ka visi ir noguruši, - es pasmaidīju, - bet apdomāsim vēl vienu fragmentu no iespējamās situācijas «jaunie Pasaules Plūdi». Kas notiks ar mūsu civilizācijas cilvēkiem? Cin salīdzināsim sevi ar atlantiem, kas pārdzīvoja iepriekšējos Pasaules Plūdus. Pie tam gribu vērst uzmanību, ka galvenais «jauno Pasaules Plūdu» scenārijs norisināsies galvenokārt jau minētajā Mūžīgajā/Kontinentā, kur, starp citu, varēja izdzīvot ari atlanti.
Vai musdienu cilvēki varētu izdzīvot mūžīgajā kontinentā?
Kāds tas būs - Mūžīgais Kontinents? Vai tur var izdzivot, ja visa pārējā Zeme būs viens vienīgs ūdens tuksnesis ar dažām salām?
Domādams par to, kamēr Aleksejs, Taņa un Olga bija izgājuši blakusistabā, centos iztēloties, kādi būs dzīves apstākļi uz Mūžīgā Kontinenta, kura izmēri, principā, ir pietiekami lieli (gandrīz kā Austrālija), lai nodrošinātu dzīvi tai cilvēces populācijas daļai, kas būs izglābusies.
Pētot globusu un sīku pasaules karti, pievērsu uzmanibu, ka iespējamo Mūžīgo Kontinentu no visām pusēm ieskauj pasaules augstākie kalni, bet centrā atrodas tā saucamā Centrālāzijas ieplaka ar Taklamakana un Gobi tuksnesi. No dienvidiem Mūžīgo Kontinentu norobežo lepnās Himalaju grēdas, no rietumiem - Hindukušs, Pamirs un Tjanšans, bet no ziemeļiem - Altajs, Hangajs un Sajāni, toties austrumos Gobi tuksneša rajonā tas vienmērīgi saplūdis ar lielo okeānu.
Nav šaubu, ka Mūžīgā Kontinenta centrā būs iekšējā jūra, kas pletisies Gobi un Taklamakala tuksneša vietā un līču un ezeru veidā aptvers lielāko daļu Tibetas. Iekšējai jūrai ir jāizveidojas, jo tur ir centrālā ieplaka, kurai ir jāpiepildās ar ūdeni gan tādēļ, ka kataklizmas laikā būs ārkārtigi daudz nokrišņu, gan tādēļ, ka ieplūdis daudz ūdens no pasaules okeāna, kas pletisies ap Mūžīgo Kontinentu. Jāmin arī tas, ka saskaņā ar literatūras avotiem, tas ir, ar Blavatsku un Bonpo reliģiju, pēc Pasaules Plūdiem atlanti dzivoja pie iekšējās jūras Tibetas un Gobi tuksneša rajonā. Arī tagad vēl Tibetā ir ļoti daudz sālsezeru, kas liecina, ka tur kādreiz bijusi jūra.
Tūliņ gan jāsaka, ka dzīves apstākļi Mūžīgajā Kontinentā nebija visai labi - visur klinšainas un stāvas nogāzes, kas stiepjas uz
Iespējamā Mūžīgā Kontinenta ģeogrāfija
iekšējo jūru vai pasaules okeānu. Tur varēs attistit terašu zemkopibu, tādu kā šodien Himalajos, Japānā un citās kalnainās zemēs. Tas ir milzigs darbs - no akmeņiem izveidot apmales, nolīdzināt nelielu laukumiņu un sanest tur auglīgu augsni, burtiski pa saujai savācot to starp nogāzes akmeņiem. Bet principā uz terašu zemkopības rēķina var izdzivot. Tā taču cilvēki dzivo, piemēram, Himalajos, un audzē miežus, risu, kukurūzu un kartupeļus. Bet ražiba gan tur ir ļoti zema. Piemēram, Himalajos nekad nevar ieraudzīt kartupeli, kas lielāks par galda tenisa bumbiņu. (Jz Mūžīgā Kontineta lauksaimniecības kultūru ražībai jābūt vēl zemākai, jo dzivei vairāk vai mazāk derigās sauszemes vidējais rāditājs būs 3000-5000 metru. Starp citu, Himalajos lauksaimniecības kultūras audzē uz kalnu nogāžu terasēm lidz 2000 un
Iespējamā iekšēja jūra uz Mūžīgā Kontinenta
reizēm pat līdz 3000 metru augstumam. Bet uz Mūžīgā Kontinenta pēc Pasaules Plūdiem būs mitrāks klimats un, iespējams, ražu varēs ievākt ari 3000-5000 metru augstumā. Tomēr ar pārtiku būs trūcigi, ļoti trūcigi.
Lopkopibai augstkalnu apstākļos ir viena īpatnība - tur, tā saucamajās «Alpu pļavās», zāles ir gana, un dzīvniekiem nekā netrūkst. Piemēram, Sajānos es redzēju, kā burjati uz visu vasaru aizdzen vērsēnus kalnu pļavās, kur tie pieņemas svarā tādā ātrumā, ka driz vien kļūst lidzigi mazkustīgiem behemotiem. Protams, visbiežāk tie kļūst par baribu vilkiem, jo gandriz nepretojas plēsoņām un pirms nāves spēj izdvest tikai «mū-u…», bet arī saimniekam paliek sava tiesa. Tāpēc var pieņemt, ka ari Mūžīgā Kontinenta
Terašu zemkopība Himalajos
apstākļos, kur ganības acīmredzot nebūs tik leknas, ar lopkopību nodarboties varēs. Noteikti izdzīvos kazas, kurām patīk kāpelēt pa klintīm, uzkāpt klints virsotnē un stāvēt kā pieminekļiem, un ari auni, kurus mēs pazīstam galvenokārt pēc paraduma skriet pāri ceļam tieši tad, kad vajadzētu pabēgt malā. Bet vai dzīvnieki pārdzīvos visas kataklizmas, kas nāks līdzi Zemes ass nobīdei?
Diemžēl ari minerālo resursu, kas nepieciešami pilnvērtīgai cilvēka dzivei, Mūžīgā Kontinenta rajonā ir maz. Indijā un Nepālā cilvēki stāstija, ka, lai gan Himalajos minerālo resursu ir maz, toties Himalaju kalni ir bagāti ar savu garīgumu, un apgalvoja, ka garīgums nāk ne tikai no cilvēkiem, kas dzīvo šajos apvidos, bet arī no pašiem kalniem. Vairāk minerālo resursu ir Sajānos, Altajā un Hangaja grēdā. Bet arī tur, tāpat kā visā Mūžīgā Kontinenta teritorijā, cik man zināms (ja nemaldos!), gandrīz nemaz nav naftas un gāzes. Tāpēc izolācijā mūsdienu cilvēkam raksturīgo tehnoloģiju attīstība būs visai problemātiska, jo tās galvenokārt balstās uz naftas un gāzes enerģiju. Piemēram, nevarēs uzbūvēt asfaltētus ceļus, iedarbināt mašīnas, vilcienus, lidmašīnas un tā tālāk.
Mūžīgajam Kontinentam raksturīgajiem augstkalnu apstākļiem ir savas īpatnības - ja vasarās tur dienā var būt ļoti karsts, tad nakti iestājas tāds aukstums, ka iet līdz pat kauliem. Bet ziemā vējš un aukstums ir tik neciešams, ka vietējie iedzīvotāji cenšas pārcelties uz rajoniem, kas atrodas zemāk kalnos. Tādēļ
telpas nepieciešams apsildit. Bet ar malku tur ir slikti. Tibetā, Gobi un Taklamakana tuksnesi tās nav, bet Himalaju augstienēs lielākoties aug tikai krūmi. Tikai Sajānos un Altajā vietumis ir atsevišķi skuju koku iecirkņi. Kā jau teicu, apsildišana ar naftu un gāzi diezin vai ir iespējama, bet par akmeņoglēm es neko nevaru pateikt, jo nezinu. Tā pastāvīgais aukstums noteikti uzliks savu zīmogu cilvēku dzivei Mūžīgajā Kontinentā.
Viss teiktais par iespējamajiem dzives apstākļiem Mūžīgajā Kontinentā ļauj izdarit secinājumu, ka mūsdienu cilvēki, pēc likteņa gribas (lai nedod Dievs!) nonākuši tur, sāks degradēties, jo nebūs dzivei pierasto tehnoloģiju. Piemēram, var iztēloties cilvēku grupu, kas šodien dzivo kādā attālā nostūrī. Viņi nevar izdzīvot tikai ar naturālās saimniecības palīdzību un visur izmanto mūsdienu tehnoloģiju sasniegumus - stiklu, naglas, apģērbu un daudz ko citu. Bet, lai ražotu kaut vai stiklu, vispirms jāuzceļ rūpnīca, arī naglu ražošanai jākausē metāls un tā tālāk. Tāpēc ikviens cilvēks ir atkarīgs no savas valsts infrastruktūras un visas pasaules ekonomikas, bet vēsturiskais progress kļūst par katra cilvēka būtibu. Saimniekošanā pierasto kritēriju zaudējums nenovēršami veicinās morālo pagrimumu, kas pārtaps neziņā, kā dzīvot, un pakāpeniski notiks pāreja uz primitīvu eksistences veidu, nonākot lidz pat mežonīgumam.
Ar laiku pusmežonigais dzīvesveids kļūs par pieradumu, bet nākamās paaudzes stāstīs leģendas par saviem senčiem, kas lidojuši ar milzigiem dzelzs putniem. Pats zinu, cik ātri var kļūt par mežoni. Kad aizeju pārgājienā taigā vai kalnos, tad ugunskurs un primitīvs ēdiens kļūst tik mīļš un pierasts, ka, atgriežoties mājās, roka neceļas izmantot porcelāna šķīvjus, galdautus un salvetes, bet muti tā vien gribas noslaucīt piedurknē. Process uz mežoniguma pusi notiek ļoti ātri, bet tehnoloģiju un kultūras progress virzās ļoti lēni, stiepjoties tūkstošiem gadu garumā.
Mūsdienu cilvēki, pēc likteņa gribas nonākuši Mūžīgajā Kontinentā, būs izolēti un sakarā ar pierasto dzīvei nepieciešamo tehnoloģiju zaudējumu sāks degradēties
Tāpat ari atlanti, kas bija radušies lielās lemūriešu civilizācijas dzilēs, kādā bridi pazaudēja visu savu lielo lemūriešu limeņa potenciālu, bet pēc tam tūkstošiem vai pat miljoniem gadu centās to atkal sasniegt, bet tā ari nesasniedza. Tāpat mēs, ārieši, kas bijām radušies ļoti attīstītās atlantu civilizācijas dzilēs un savulaik pārvaldījām apbrīnojami smalkas enerģijas tehnoloģijas, pēc Pasaules Plūdiem visu pazaudējām un kļuvām par mežoņiem, bet pēc tam simtiem tūkstošu gadu garumā centāmies sasniegt šo līmeni, bet tā arī neesam sasnieguši.
Regresa un progresa disbalanss ir netaisnīgs! Kāpēc? Varbūt Zeme, ja tā ir milzīga dzīva būtne, uzskata cilvēkus par kaut ko līdzīgu skudrām, kuru liktenis tai maz ko nozīmē?! Varbūt cilvēks ir iekārtots tā, lai par grēku uzskatit sevi par Dievu saņemtu mežonīgu atmaksu tūkstošiem gadu garumā?! Varbūt mēs neapzināmies, ka, izņemot mīlestību pret māti, bērnu un citu cilvēku, ir jābūt arī dziļai iekšējai milestībai pret māmuļu Zemi?! Mēs tik daudz ko nezinām un tik daudz ko nesajūtam ar dvēseli! Cik labi būtu, ja pasaulē būtu mazāk pārēdušos cilvēku, kas dzīvo lepnības varā!
Sēžot kabinetā un domājot par to visu, es nepievērsu nekādu uzmanību smiekliem blakusistabā, uz kurieni bija aizgājuši Aleksejs, Olga un Tatjana. Es sāku domāt, vai cilvēcei principā ir izredzes izdzīvot, ja Zemes ass pārvietosies. Ja iepriekš aprakstīto prātojumu rezultātā man bija izdevies nonākt pie secinājuma, ka jaunu Pasaules Plūdu gadījumā saujiņa palikušo cilvēku Mūžīgajā Kontinentā droši vien kļūs par mežoņiem, tad bija interesanti arī atrast atbildi uz jautājumu, vai mūsdienu cilvēki spētu pārdzīvot visas kataklizmas, kas saistitas ar Zemes ass pārvietošanos.
Var iztēloties, ka milzīgs kilometru liels cunami, kas sekos bridim, par kuru Blavatska teica «poli izkustējās», iznīcinās ievērojamu Zemes iedzīvotāju daļu, jo cilvēki galvenokārt dzivo
zemienēs, kas plešas stipri zem jūras līmeņa. Zemestrīces, kontinentu dalīšanās, vulkānu izvirdumi ari paņems daudzu jo daudzu cilvēku dzivības. Bet pēc tam sāksies desmitiem un simtiem gadu ilgs aukstums, nežēlīgs polārais aukstums, kurā izdzīvot spēs tikai pavisam nedaudzi. Var iztēloties cilvēkus Tibetā 4000-5000 metru augstumā, kas simtiem gadu atrodas necaurredzamā tumsā, kad gaisa temperatūra ir - 80-100 °C! Patiesību sakot, cilvēcei ir pavisam maz iespēju izdzivot.
Bet varbūt tomēr spēs izdzivot kaut vai saujiņa cilvēku? Jā, tāda iespēja ir, ja… Ja cilvēki zinās par gaidāmo Zemes ass pārbīdi un speciāli jau iepriekš būs gatavojušies pārbaudījumiem, nodrošinot sevi ar ārkārtīgi stiprām patvertnēm un produktiem, kuru pietiktu simtiem gadu. Arī tajā gadījumā, ja dzivi paliks pietiekami daudz cilvēku, kas būs spējigi radīt nākamās paaudzes smagajos izdzīvošanas apstakļos. Padomāsim par to visu sīkāk.
Vai cilvēki spēs uzzināt par gaidāmo Zemes ass nobidi un sagatavoties drausmīgajām kataklizmām? Gz šo jautājumu var atbildēt tā - mūsdienu līmenī zinātne par Zemi (māmuļu Zemi!) ir tik slikti attīstīta, ka patiesībā tā ir tikai maz sistematizētu ģeoloģisku un astronomisku zināšanu komplekss, kur planētas dzīles un tās atrašanās Saules sistēmā tiek apskatitas atrauti, izolēti viena no otras. Tikai pavisam nesen, kā es to bieži atkārtoju, krievu akadēmiķis Vlails Kaznačevs izvirzija hipotēzi, ka Zeme ir dziva būtne un tādēļ ir pamatota jēga radit jaunu zinātni - Zemes bioloģiju, kas pētītu Zemes anatomiju, fizioloģiju un pat psiholoģiju. Bet… cik daudz laika paies, līdz mēs, staigājot pa Zemi vai apstrādājot dārzu, vairs par to nesmiesimies. Cik daudz vēl laika nepieciešams, lai mēs saprastu tā laika jēgu, kas tikšķ mūsu pulksteņos, un telpas jēgu, kas mūsu miega «saburzītajām» sejām dod apjomu un individualitāti, lai saprastu to galveno lomu dzīvības formu daudzveidibā, ko radijis Lielais Kosmiskais saprāts, sākot ar skudriņu un beidzot ar pašu planētu Zemi, uz kuras virsmas mums ir tas gods dzīvot. Kaut kad mēs to sapratīsim, kaut kad mēs sāksim salīdzināt mūsu Zemes «raksturu un niķus» ar citām
planētām, kaut kad mēs sāksim no sirds milēt Zemi, dziļi izjūtot milestibas milzīgo enerģētisko spēku… Bet kad tas būs? Tikai ne pārāk vēlu! Pretējā gadījumā Zemes pagrieziens par 6666 kilometriem pārsteigs mūs nesagatavotus, un maksa par to, ka nepazīstam Zemi, būs cilvēces bojāeja.
Gz Zemes, par laimi, dzivo cilvēki, kuriem ir vislielākās izredzes izdzivot kataklizmās, kas radīsies, pārvietojoties Zemes asij. Šie cilvēki dzivo galvenokārt Mūžīgā Kontinenta teritorijā, un viņus sauc par jogiem. Par jogiem būs stāstīts manā nākamajā grāmatā «Kas ir jogi?», bet jau tagad, nedaudz aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu teikt, ka jogi - tie ir mūsu civilizācijas dzīlēs radušies jauna tipa cilvēki - nākotnes cilvēki. Tikai viņi, šie divainie, neizskatīgie un jocīgie Tibetas un Himalaju iedzivotāji, spēj mobilizēt sevi «dievišķo iekšējo enerģiju», lai kaili pārvarētu kalnu briesmīgo aukstumu un badu daudzu gadu garumā, lai ieietu somati stāvoklī - iekonservētu savu ķermeni, lai saglabātu ķermeni nākotnei un no jauna dotu cilvēku populācijas atzaru,
Jogs alā. Himalaji
tāpat kā toreiz, senajos leģendārās Atlantidas laikos, pēc cilvēces bojāejas no Tibetas izplatītos pa visu zemeslodi, apdzivojot no ūdens atbrīvojušos kontinentus. Es domāju, ka mēs esam to jogu bērni, kas pārdzīvoja iepriekšējos Pasaules Plūdus. Un man nav patikami, ka cilvēki jauc Himalaju jogus ar klauniem, kas iztaisās par jogiem, ar vēderu vai kaklu liecot metāla stieņus. Tie nav jogi. Jogi ir Mūžīgā Kontinenta alās. Viņi sargā mūs, viņi ir radīti gadījumam, ja notiks pasaules mēroga kataklizma.
Bet atstāsim noslēpumainos jogus un iztēlosimies situāciju, ka mēs zinām, kad Zemes ass pārvietosies, zinām, ka vajag glābties tieši Mūžīgajā Kontinentā, kur jāorganizē kapitālas patvertnes, pārtikas produktu krājumi un degviela simtiem gadu ilgam laikam, un daudz kas cits, kas nepieciešams izdzivošanai. Esmu bijis Tibetā, Himalajos, Sajānos, Altajā, Tjanšanā (tās
visas ir Mūžīgā Kontinenta sastāvdaļas) un varu teikt, ka noorganizēt to visu ir ārkārtīgi grūti. Sajānos un Altajā kā Mūžīgā Kontinenta viszemākajā daļā no ūdens rēgosies tikai pašas augstākās virsotnes, kur no ceļiem nav ne vēsts. No Tibetas pār Himalaju grēdu ved tikai viens ceļš. Tas ir tik šaurs un tik sliktā stāvoklī, ka, kritiskos apstākļos vedot kravas un cīnoties ar paniku, tur izveidosies necaurejams sastrēgums. Tibetā ceļu tikpat kā nav, un tie, kas ir, līdzinās lauku ceļiem.
Pārvadāt kravas uz Tibetu ar lidmašīnām principā ir iespējams, jo tur var izbūvēt skrejceļus. Bet es neesmu pārliecināts, ka lidmašīnas varēs piezemēties un pacelties gaisā 4000-5000 metru augstumā. Šaubos ari, vai helikopteri var lidot tādā augstumā. Vismaz es tur nevienu helikopteru neesmu redzējis.
Patvērumu var ierīkot tikai ļoti lielās alās, bet tādu Himalajos un Tibetā nemaz nav tik daudz. Pie tam daļa no tām ir somati
alas, kur atrodas senie cilvēki somati stāvokli, un tos no atnācējiem sargā «psihoenerģētiskā barjera», kura cilvēkam nav caur- ejama (par to izsmeļoši aprakstīts manā grāmatā «No kā mēs esam cēlušies?»). Tādēļ būs drošu patvēruma vietu deficits.
Alas būtu vēl jāapriko ar apgaismojumu un apkuri, bet to ir ārkārtigi grūti izdarīt, jo ārpusē izvietotā elektrostacija būs pakļauta visiem kataklizmas postošajiem spēkiem. Pārtikas krājumus var sagatavot ilgam laikam, bet diezin vai tā, lai to pietiktu simtiem gadu. Alā, dzīvojot izolētibā, var sākties slimibas, var pat izraisīties epidēmijas, un cilvēki var tikt salauzti psiholoģiski.
Dzīvniekus no bojāejas var glābt tikai cilvēks. Ļoti apšaubāms, vai cilvēki alās ierīkotu arī govju, aunu, jaku un citu dzīvnieku laidarus un sagatavotu tiem baribu uz simtiem gadu.
Tātad rezumējot var teikt, ka mūsdienu cilvēka iespējas izdzīvot Mūžīgā Kontinenta apstākļos gadījumā, ja notiek Zemes ass nobīde, ir visai apšaubāmas visos aspektos, kādus vien var iedomāties. Visdrīzāk notiks tā, ka cilvēce neatgriezeniski ies bojā.
Doma par neatgriezenisku cilvēces bojāeju kā draudīgs, melns mākonis izslidēja caur manām smadzenēm.
Ienāca Tatjana un pajautāja:
- Vai turpināsim? Mani jau ar tām nelaimīgajām Kenzo smaržām ir pavisam nomocījuši.
- Saproti, Taņa, pārdomājot jautājumu par cilvēces likteni gadījumā, ja notiek Zemes ass nobide par 6666 kilometriem, es nonācu pie secinājuma, ka cilvēce pilnigi ies bojā.
- Pavisam, pavisam?
-Jā.
- Es redzēju filmu «Iesaldētais», - bridi padomājusi, teica Taņa. - Vai cilvēki nevar šo melno laiku pārdzīvot iesaldētā veidā?
- Nē, tā ir fantastika. Mediķi un biologi zina, ka pat dziļa iesaldēšana izraisa sīku ledus kristāliņu veidošanos šūnu iekšienē, un tie šūnas sagrauj. Tāpēc reiz iesaldēts cilvēks noteikti
Viena no Himalaju alām
nomirs. Tas nav somati, kad cilvēks pats iekonservē savu ķermeni, mobilizējot iekšējo enerģiju, kas, kā mēs ar Vaļu Jakovļevu domājam, organisma ūdeni pārvērš ceturtā zinātnei vēl nepazīstamā agregātstāvoklī. Tieši šis apbrīnojamās ūdens pārvērtības spēj pilnīgi apstādināt šūnās vielmaiņas procesus, pārvērst ķermeni tā saucamajā «akmens nekustīguma stāvokli», kas pie temperatūras +4 °C var saglabāties tūkstošiem un miljoniem gadu un pēc tam atdzīvoties. Nestāstīšu par to sīkāk, tu taču esi lasījusi manu grāmatu «No kā mēs esam cēlušies?»
- Protams. Bet es gribēju pajautāt par zivtiņām, kuras dažreiz atrod ledājos. Nogulējušas tur tūkstoš gadu, tās atdzīvojas. Kāpēc zivtiņas pēc atsaldēšanas atdzīvojas?
- Tu zini, - es apjuku, - ka … m… m… dabā ir tāda lieta kā ziemas guļa. Un tās pamatā, manuprāt, ir iedzimts somati fenomens, jo pretējā gadījumā ir grūti izskaidrot, kā lielais Čukotkas lācis var gulēt 8-9 mēnešus gadā. Ne jau ķepu viņš tur sūkā. Tad, lūk, ari zivtiņas droši vien var ieiet somati, ne jau tāpat vien karūsas ierokas dūņās. Bet somati stāvoklī hipo-
Ja Zemes ass pārvietosies, cilvēce neatgriezeniski ies bojā (K. P. Brilovs. «Pompejas pēdējā diena»)
tētiskais ūdens ceturtajā agregātstāvoklī acimredzot nesasalst un sīkie šūnas postošie kristāliņi neveidojas.
- Es zinu, ka mūsdienu cilvēki neprot ieiet somati, tāpēc viņi nevarēs pārdzīvot, nu… it kā ziemas guļā…kataklizmu laiku, - noteica Taņa.
- Tā gan! Taņa, es mazliet padomāšu, bet tu pagaidām ej uz turieni un nelaid nevienu pie manis. Es mazliet padomāšu, nu kaut vai divdesmit minūtes.
Iegrimu domās. Tas, ka cilvēcei nav iespējams izdzivot globālas kataklizmas laikā, lika domāt, vai tikai Augstākais Saprāts nav paredzējis kādu ceļu, kā Cilvēku uz Zemes saglabāt. Pie tam es biju pārliecināts, ka dažiem ceļiem ir visai oriģināls raksturs, tāpat kā visam, ko radijis Dievs. Šiem izdzīvošanas ceļiem vajadzēja būt veidotiem pēc principa «viss ģeniālais ir vienkāršs».
Vienu no šiem ceļiem es principā jau zināju - somati. Es jau sapratu, ka somati fenomens un ar to saistītais Cilvēces genofonds, kurā dziļās Himalaju un Tibetas alās ir pašiekonservējušies lemūrieši, atlanti un ārieši, sargā cilvēci no pilnīgas bojāejas iespējamās globālās kataklizmas apstākļos. Šie cilvēki atdzivosies (kā apgalvo lamas) un dos cilvēcei jaunu asnu. Šo no alām iznākušo cilvēku pēcnācēji savairosies un pēc tam no Mūžīgā Kontinenta izplatīsies pa visu zemeslodi, kad citi kontinenti būs pacēlušies virs ūdens, kā tas jau notika pēc Pasaules Plūdiem, kas pirms 850 000 gadu pazudināja Atlantīdu. To mums tajā vai citā ticamības pakāpē izdevās pierādīt, analizējot dažādu pasaules rasu cilvēku acis. Neērti tik bieži atsaukties uz savu pirmo grāmatu «No kā mēs esam cēlušies?», bet tomēr esmu spiests atzīmēt, ka tas viss tur ir sīki izklāstits.
Bet tagad rodas virkne jautājumu. Vai lamām ir taisnība, apgalvojot, ka cilvēki somati var bez kaitējuma fiziskajam ķermenim uzturēties alās tūkstošiem un miljoniem gadu? Vai nākamreiz, kad Zemes ass pārvietosies (nedod Dievs!), alas ar cilvēkiem somati stāvoklī nesabruks? Kura no cilvēces rasēm, kas ir saglabājusies somati, var dot jaunu cilvēces asnu - ārieši (mēs), atlanti vai lemūrieši? Vai varbūt visi kopā?
Uz visiem šiem jautājumiem man bija tikai viena atbilde -
nezinu! Es, protams, varētu sākt plaši spriedelēt, bet tam būtu tāda pati nozīme kā sakāmvārdam «ar dakšām ūdenī rakstīts». Tomēr es nevarēju noliegt somati fenomena lomu, kura pētīšanai Himalaju ekspedīcijās bija veltīts daudz laika.
Tomēr mani mulsināja viens princips, par kuru biju pārliecinājies visu savu zinātnisko pētījumu laikā, - visam, ko radījis Dievs, lai tās būtu molekulas, DNS, bioķīmiskās reakcijas, cilvēka orgāns, pats cilvēks vai planēta Zeme, ir dubulta kontrole, lai nodrošinātu nepārtrauktu darbību.
Tāpēc attiecībā uz cilvēces un Zemes dzīves saglabāšanu gadījumā, ja notiek Zemes ass pārvietošanās, nesot lidzi globālu kataklizmu, bez somati ir jābūt vismaz vēl vienam mehānismam, kas neļauj cilvēcei aiziet bojā.
«Kas tas ir par mehānismu?» es prātoju, būdams pārliecināts, ka Radītājam noteikti vajadzēja paredzēt
dubultu kontroli. «Dubulta kontrole, dubulta kontrole…» šī doma man nelika mieru. Bet nekas cits kā tikai fantastiskas idejas, piemēram, par lūku atvēršanu uz zem- zemes Šambalu, lai ielaistu tur cilvēkus, galvā nenāca. Beidzot es pārstāju mocities neaugligos zinātniskos pūliņos atrast hipotētisku atbildi un, likdams lietā visu savu gribasspēku, apstādināju savu domāšanu. Ienāca Taņa. Vēl kādu brīdi vīlies pasēdēju kabinetā, tad abi kopā aizgājām uz blakustelpu pie kompānijas, kas turpināja priecāties.
Jutu, ka šīs vilšanās dzīlēs vibrē kāds smalks pavediens, signalizēdams par dziļu un ļoti svarīgu domu. Drīz vien ekspedīcijas laikā,
stāvot pie Dievu Pilsētas, šis smalkais pavediens kļūs par reālu domu, kura liks man nodrebēt un saprast, ka uz Zemes jau ir radīts vēl viens cilvēka veids, un šajā sakarībā mani pārņems bioloģiskas skumjas. Šo cilvēka veidu ir radījusi Dievu Pilsēta.
Pievienojos kompānijai un sapratu, ka nopirktā kažoka tēma jau ir izsmelta, bet tēma par sieviešu smaržām no nelaimīgā vārda Kenzo ir paplašinājusies, un dāmas pārsprieda visas smaržas, kuras lietoja viņu paziņas.
- Ziniet, ka Venera Uzbekovna, kurai, protams, ir laba gaume, ilgu laiku lietoja lētas bulgāru smaržas Signatūra un Varbūt. Naudas, vai, nebija? It kā ne. Sievišķīgo individualitāti acīmredzot gribēja uzsvērt. Tagad gan, tiesa, dod priekšroku Melnajai maģijai, lai gan saka, ja Signatūra būtu nopērkama, tad lietotu to, - bija dzirdama filozofiski noskaņotas sievietes balss.
- Bet mans draugs Jurijs Ivanovičs, - atbildēju šai balsij, - agrāk visu laiku lietoja Šipru - pēc skūšanās, gan arī iekšķīgi bet pēc tam pārgāja uz Gurķu losjonu, sakot, ka, iedzerot to, jūtas kā gurķi uzkodis.
- Bet jūs, Ernst Rifgatovič, kādu odekolonu lietojat?
- Nu, - es apmulsu, - kādu uzdāvina, tādu arī lietoju. Pēdējā laikā man sieva pērk Melno maģiju…
- Ko? Melno maģiju? Tās taču ir vakara smaržas sievietēm!
- Laikam nebūs pareizi. Nu… kā viņas tur… Fārenheits.
- Ā…a
Atkal atskanēja dūdojošas sieviešu balsis:
- Es domāju, ka Fidži ir prostitūtu smarža. Vienreiz sasmaržojos un uz ielas tūdaļ sāka lipt klāt visādi lēti tipiņi. Liekas, ka uz vīriešiem tāpat iedarbojas arī Opium un Anais-Anais.
- Par laimi, tās nav noturīgas smaržas.
- Bet Guzele Galejevna lieto tikai Saluadore Dali, bet Nataša Mikejeva - tikai Poisson.
- Dezodoranti ari jāpieskaņo smaržām. Tiem jābūt tikpat kā bez smaržas. Bet dažas tā sapūš dezodorantu, ka smird pēc etiķa, tuvumā nevar pieiet. Jeb reizē lieto dezodorantu Melnā maģija un smaržas Opium - iznāk elles sajaukums.
Ka atlanti un agrīnie arieši izdzīvoja uz mūžīgā kontinenta
Sapratis, ka sarunas tēma ievirzījusies jaunā, sievietēm saistošā gultnē un pārgājusi pie dezodorantiem, gāju atpakaļ uz kabinetu, pasaucot lidzi Taņu un Olgu. Aleksejs, kas smalki izjūt smaržas, pēc mana lūguma palika pie dāmām.
- Taņa, Olga, piedodiet, - teicu, iedams uz kabinetu, - ka atrauju jūs no sarunām par tik aizraujošo un noslēpumaino smaržu pasauli, bet man gribētos, lai jūs būtu klāt sarunā par ne mazāk interesantu un ne mazāk noslēpumainu pasauli - seno atlantu pasauli. Man gribētos atrast atbildi uz jautājumu, kā atlanti izdzīvoja Pasaules Plūdu laikā. Viņi taču patiesi izdzīvoja, - par to stāsta ļoti nopietni literāri avoti. Kopā ar viņiem izdzivoja arī ārieši (mēs), kas jau bija radušies atlantu civilizācijas dzīlēs un dzīvoja kopā ar atlantiem. Ārieši, kā raksta Blavatska, pat karojuši ar atlantiem
Mūžīgā Kontinenta teritorijā, kas bija saglabājusies pirms 850 000 gadu pēc Pasaules Plūdiem. Kā gan atlanti un pirmie ārieši varēja pārciest zemestrīces, simtiem gadu ilgu aukstumu un daudz ko citu, kas nāk lidzi Zemes ass nobidei? Taņa, tu raksti?
- Rakstu.
- Droši vien pirmajiem āriešiem bija tādas pašas spējas, kā atlantiem, nevis tādas, kā mums, - domigi teica Olga. - Tāpēc arī izdzīvoja.
- Bet ar ko agrīnie ārieši atšķirās no mums? - pajautāja Taņa.
- Himalaju ekspedicijās izdarītie pētījumi, tāpat arī fragmentārās ziņas, kas atrodamas Jeļenas Blavatskas darbos*, dod iespēju secināt, ka agrinie ārieši radušies aptuveni pirms 1 000 000 gadu. Sākumā šie cilvēki atlantiem šķita maza auguma (tikai 3-4 metri) un neizskatīgi, bet pēc tam viņu skaits sāka palielināties, un, kad pagāja vairāki desmiti tūkstoši gadu, šie cilvēki, kas sākumā likās kropligi, bija kļuvuši par atlantu populācijas ievērojamu daļu. Ja atlanti vairāk bija piemēroti dzivei pa pusei ūdeni un pārtiku ieguva savās zemūdens plantācijās, tad agrīnie ārieši veikli pārvietojās pa kalnainiem apvidiem un daudz veiklāk un izveicīgāk darbojās uz sauszemes. (Jz Zemes trīsmetrīgie «pundurīši» - ārieši bija daudz pārāki par atlantiem. Bet viņi visi - gan atlanti, gan ārieši - atcerējās Dievu Dēlus, kas kādreiz atnākuši uz Zemes un iedevuši Zelta plāksnes, uz kurām rakstitas Patiesās Zināšanas par cilvēka iespējām izmantot neizsīkstošo Kosmosa smalkās enerģijas avotu.
- Es jau zinu, - rakstot iesaucās Taņa, - ka atlanti un ārieši par Dievu Dēliem sauca lemūriešus.
*«… dažās alās un kurgānos izdarītajos izrakumos jau atrasti 9- 12 pēdas (3-4 metrus) lieli skeleti, kas pieder agrīnās piektās āriešu rases ciltīm…» (J. Blavatska. «Slepenā Doktrīna», 2. sēj. - R., 1937, 367. Ipp.)
- Kas iznākuši no somati vai… atnākuši no Šambalas, - es nedroši piebildu.
- Tātad mēs, mūsdienu ārieši, salīdzinot ar agrīnajiem āriešiem, evolūcijas gaitā esam degradējušies. - Olga bija vīlusies.
- Nevis vienkārši degradējāmies, bet no sākuma gandrīz kļuvām par mežoņiem un tikai pamazām sākām iet pa progresa ceļu. Bet toreiz, aptuveni pirms 1 000 000 gadu, atlanti un ārieši dzīvoja kopā, viņiem bija vienas un tās pašas tehnoloģijas, viņi bija simtkārt attīstītāki nekā mēs - mūsdienu cilvēki -, un kopā viņi pirms 850 000 gadu varēja pārdzīvot Pasaules Plūdus Mūžīgajā Kontinentā.
- Bet kāpēc tagad nav atlantu? - naivi pajautāja Taņa.
Iegrimu domās. Šis jautājums izrādījās ļoti sarežģīts. Cik daudz
es tobrid nezināju! Pat iedomāties nevarēju, ka atlanti uz Zemes saglabājušies vēl ļoti ilgi - līdz mūsu ēras 7. un 8. gadsimtam, ka viņi uzcēluši daudzas apbrīnojamas celtnes un monumentus, kas izglāba mūs - āriešus, ka ekspedīcijas laikā mums līdz atlantu pēdē-
jai pilsētai neizdosies noiet tikai 70 kilometrus, ka atlanti mazliet vairijās no «mežonigajiem» āriešiem, bet ari daudz ko iemācija.
- Nezinu, kāpēc tagad nav atlantu, - godigi atbildēju Tatjanai.
- Bet kā tad tomēr atlantiem un agrinajiem āriešiem izdevās izglābties Pasaules Plūdu laikā? Kā? - Olga jautāja.
- Pirms meklēt atbildi uz šo jautājumu loģisku spriedumu ceļā, - sāku prātot, - jāatceras aksioma, ka mūsdienu tehnoloģijas un enerģētika neļautu cilvēkiem izdzivot Pasaules Plūdu laikā. Par to mēs jau runājām. Domāju, ka atlantiem un agrinajiem āriešiem pārdzīvot Plūdus izdevās 5 iemeslu dēļ:
1. Ļoti augsts zināšanu līmenis par planētu Zemi, kas ļāva prognozēt precizu polu sakustēšanās laiku. Tādēļ izdevās iepriekš sagatavoties globālai kataklizmai.
2. Smalkās enerģijas tehnoloģiju izmantošana, lai darbinātu mehānismus, lidaparātus, apsilditu telpas un darītu daudz ko citu, liekot lietā neizsīkstošo smalkās kosmiskās enerģijas avotu.
3. Praktiska klonēšanas fenomena pārvaldīšana, kad iespējams veidot visu Zemes dzīvības formu sēklu un šūnu krājumus, iekonservēt tos uz ilgu laiku un vajadzigajā bridi klonēt ne tikai aitiņu Dolliju, bet visu dzivo, ko Dievs radijis uz Zemes.
4. Prasme ieiet somati stāvokli, ko spēja vairākums garigi visattistitāko atlantu un agrino āriešu. Ieejot fiziskā ķermeņa pašiekonservēšanās stāvokli (somati), varēja pārlaist pašus grūtākos globālās kataklizmas laikus.
5. Kāds palīdzēja atlantiem un agrinajiem āriešiem izdzīvot. Visdrīzāk tie bija Dieuu Dēli - no somati iznākušie lemūrieši.
Diemžēl mūsdienu cilvēki nepārvalda nevienu no šim iespējām, jo peld materiālās baudās un «izgaršo» lētus bojevikus kopā ar trulu reklāmu par košļājamās gumijas «Orbit» milzīgo lomu cilvēka dzivē.
- Vai patiešām salīdzinājumā ar senajiem cilvēkiem mēs esam tik zemas raudzes? - ar rūgtumu balsi jautāja Taņa, paceldama galvu no papīra lapas.
- Neesmu pravietis, bet parasts cilvēks. Tāpēc es neko nevaru apgalvot, varu tikai teikt to, ko domāju, nebūdams pārliecināts, ka man ir taisnība. Bet visiem pieciem postulātiem par cilvēces izdzīvošanu globālas katastrofas laikā ir rodami netieši pierādijumi Lielo Iesvaidīto, sevišķi Jeļenas Blavatskas, darbos, kas bija visdižākā no viņiem.
Sāku jaukties pa papiriem, meklēdams izrakstus no «Slepenās Doktrīnas». Aizmugurē atskanēja balss:
- Bet kāpēc mēs visu laiku atsaucamies uz Blavatsku?
- Nu tāpēc, ka viņas grāmatas es vislabāk zinu! - atbildēju. - Bet esmu pārliecināts, ka arī Bībeiē un Korānā ir rakstīts aptuveni tas pats. Es visu ātri atradišu, gandriz no galvas zinu visus izrakstus, ko izdarīju no «Slepenās Doktrīnas» otrā sējuma.
Izklāju visas lapiņas uz galda, paskatijos uz Tatjanu un Olgu un ierosināju vēlreiz izanalizēt visus piecus faktorus par atlantu un agrino āriešu izdzīvošanu Pasaules Plūdu laikā no Jeļenas Blavatskas viedokļa.
-Sāksim ar pirmo punktu, kas attiecas uz to, ka atlantiem bija cits zināšanu līmenis par planētu Zeme un viņi varēja paredzēt, kad sāksies globāla kataklizma. Paskatieties, ko Blavatska raksta par seno cilvēku zināšanām attiecībā uz Zemi («Slepenā Doktrina», II sējums. Antropoģenēze. - R., 1937, 502. Ipp.)
…Tas [ūdens] tek ap uiņas ķermeni [Māti Zemi] un atdzīvina to. Viens no tā avotiem nāk no uiņas galvas un pie kājām [Dienvidpols] kļūst duļķains. Tas attīrās [atgriežoties] pie viņas sirds, kas pukst svētās Šambalas pakājē, kas toreiz [sākumā] uēl nebija dzimusi…»
- Interesanti, - piezīmēja Olga.
- No sākuma it kā nekas nav saprotams, - es turpināju, - bet no visa Blavatskas teiktā izriet, ka senie cilvēki izturējās pret Zemi kā pret dzīvu būtni un tās raksturošanai lietoja tādus vārdus kā «sirds», «galva», «ķermenis». No mūsdienu zinātniekiem ari akadēmiķis Vlails Kaznačejevs ir nonācis pie šāda secinājuma. Ja mēs izturēsimies pret Zemi kā pret dzivu būtni, mēs spēsim paredzēt tās uzvedibu un… varbūt… pat stāties ar to kontaktā.
- Tam var piekrist, - domigi atsaucās Olga.
- Bet es mīlu savu zemi un nekad nebraukšu uz Ameriku dzivot, - Taņa sajūsmināti ierunājās. - Man šķiet… man šķiet, -
Tatjanas labā acs nez kāpēc pašķielēja uz leju, - ka mūsu zeme atrodas pie Zemes sirds. Nesmejieties, lūdzu, es taču no sirds… Mūsu cilvēki taču visi ir tik sirsnigi, nekad nepametīs nelaimē.
Silti paskatījos uz Tatjanu un teicu:
- Himalajos man viens jogs stāstija, ka virs Krievijas ir laba smalkās enerģijas aura… bet… mēs tik maz zinām… ģeoloģija, ģeofizika…
Visi uz bridi pieklusa. No blakusistabas atskanēja Alekseja balss:
- …smaržu pasaulē ipaša loma ir ožas halucinācijām. Ja reiz jums neiepatiksies dezodoranta vai smaržu aromāts, tad citu reizi jums rēgosies tieši ši nepatīkamā smaka…
- Ļoti saturiga saruna, - Olga dzēlīgi noteica. - Stāstiet tālāk.
- Nu tā, - pie sevis nosmiedamies par ožas halucinācijām, es turpināju, - zinot, kad sāksies globālā kataklizma, vajadzēja
Kur ir un kas ir Zemes sirds, galva un ķermenis?
uzcelt patvertni. Blavatska par to raksta daudz. Paskatieties! Te, te un te ari («Slepenā Doktrīna», II sējums. Antropoģenēze. - R., 1937.)
… kad poli izkustējās… tas neskāra tos, kas bija apsargāti…» (439. Ipp.).
«…izlasiet Ahura Mazdas pavēli Imam, Zemes garam, kas simbolizē Trīs Rases, pēc tam, kad viņam tika norādīts uzcelt Varu - iežogotu vietu, Arčhu vai Tvertni» (364. Ipp.).
«…tur [Arjana-Vadžo, kur tiek celta Vara] zvaigznes, mēness un saule lec tikai reizi gadā un gads šķiet kā viena diena [vai nakts]…» (365. Ipp.).
«…tuvojās pirmie lielie ūdeņi… Visi dievbijīgie tika izglābti, visi nedievbijīgie iznīcināti…» (438. Ipp.).
- Cik es saprotu, tad Vara ir patvertne vai Tvertne, kur cilvēki paglābās no globālās kataklizmas, - teica Olga.
- Pie tam, - es piemetināju, - ir skaidri norādits uz to, ka Vara tika celta bijušajā Ziemeļpolā, kura punkts bija…
- Svētais kalns Kailass, - iesaucās Tatjana.
- Vai tad zem Kailasa atradās atlantu un agrīno āriešu patvertne? - brīnījās Olga.
- Tā iznāk… Bet kaut kur tur, kā mēs domājam, ir arī Dievu Pilsēta. Vai tiešām Dievu Pilsēta ir tā pati Vara? Bet nekad nav tā, ka Dievs sūta cilvēkus kaut ko radīt tikai ar vienu mērķi, minimums ir vismaz divi mērķi. Kāds tad ir otrais mērķis? Divkāršs mērķis, dubulta kontrole… - skaļi prātoju, nespēdams rast nekādu atbildi. - Bet varbūt bija tris vai četri mērķi.
- Interesanti, kāda ir tā Vara? Man nez kāpēc liekas, ka Vara ir ļoti skaista, roziga un nemaz neatgādina drūmu pazemi, - dzivi atsaucās Tatjana.
- Es neko nevaru pateikt, - atkal sāku prātot, ticis vaļā no
neliela apjukuma, - bet, ja pastāvēja Vara - patversme, tai bija jābūt ārkārtīgi vareni nostiprinātai, lai izturētu zemestrīces un magmas kustību polu nobīdes laikā. Kādas tehnoloģijas bija vajadzīgas, lai izveidotu tādus nocietinājumus! Cik labi ir jāzina Zemes ģeoloģija! Kas zina, varbūt zem zemes ir milzīgi tukšumi, varbūt tur patiesi pastāv leģendārā Sam- bala? Ir taču pat hipotēze par to, ka zemeslodē ir tukšums. Cik maz mēs zinām! Cik maz!
- Varu iedomāties, kādu kolosālu darbu vajadzēja paveikt, lai izbūvētu šo neparasto zemzemes pilsētu ar mērķi saglabāt cilvēces labāko daļu, tā saucamos «dievbijīgos» cilvēkus, - Olga neviļus sarāvās.
- Lai to izdarītu, jābūt citām tehnoloģijām. Ap- spriedīsimies par cilvēces izdzīvošanas otro faktoru - atlantu un agrīno āriešu augsto tehnoloģisko limeni. Paskatieties, ko par to rak-
sta Jeļena Blavatska («Slepenā Doktrīna», II sējums. Antropo- ģenēze. - R„ 1937):
«…grieķu, romiešu un pat ēģiptiešu civilizācija nau nekas salīdzinājumā ar civilizācijām, kas sākās ar Trešo Rasi. Ceturtajai Rasei bija savi augstākās civilizācijas periodi» (537. Ipp.).
«…tieši no Ceturtās Rases pirmie ārieši ieguva savas zināšanas un daudz interesantu lietu - mākslu lidot gaisa pajūgos, visvērtīgākās zināšanas par dārgakmeņu un citu akmeņu slēptajām īpašībām, un arī ķīmiju…» (533. Ipp.).
«…grēks nav izmantot šīs apbrīnojamās lietcis, bet gan izmantot tās nelietīgi…» (378. Ipp.).
- Man šķiet, - es turpināju, - ka ar «apbrīnojamajiem spēkiem», runājot mūsdienu valodā, jāsaprot smalkā enerģija. Mūsdienu zinātnieki (A. Akimovs, G. Šipovs un citi) ir pierādījuši, ka šīs enerģijas spēks ir kolosāls, bet grūtibas rada tieši tas, ka to var izmantot ļaunprātigi. Ar šīs enerģijas palīdzibu var pārvietot milzīgus smagumus (antigravitācijas efekts), izveidot akmeņos dobumus (lāzera efekts) un daudz ko citu. Interesanti, ka smalko enerģiju iedarbina cilvēks pats, kas, Blavatskas vārdiem runājot, ir «makrokosma mikrokosms», tas ir, būtne, kas spēj izmantot kosmisko enerģiju. Tāpēc es domāju, ka atlanti varēja uzbūvēt zemzemes pilsētu Vara, nodrošināt to ar gaismu un siltumu, izveidot pazemes plantācijas un tā tālāk. Bet cik tas viss bija perfekti jāuztaisa! Pazemes pilsētas karkasam, piemēram, jābūt ļoti stipram un elastīgam, lai pretotos grunts kustibai, un ar visaugstāko garantijas pakāpi bija jāparedz un jāaprēķina arī daudz kas cits. Mums tas pagaidām nav iespējams.
- Bet kādi bija viņu «gaisa pajūgi?» - vaicāja Tatjana.
Atlanti un agrīnie ārieši lidoja beztrokšņa «gaisa pajūgos», kurus sauca par vimanām
- Nevaru pateikt neko noteiktu, bet no tibetiešu tekstiem un Lobsanga Rampas grāmatām man izveidojās uzskats, ka atlantu «gaisa pajūgi» atgādināja lidojošos šķivīšus. Bet lidojošie šķīvīši, kā daudzviet tiek rakstīts, var lidot jebkurā augstumā, nolaisties, kur vien vēlas, tiem skrejceļi nav vajadzīgi. Šajā sakarā var domāt, ka tobrid, kad «poli izkustējās», atlanti un agrīnie ārieši savos lidaparātos, ko sauca par «vimanām», varēja nokļūt līdz jau iepriekš uzbūvētajai zemzemes pilsētai Vara uz Mūžīgā Kontinenta un paslēpties tur. Par to visu alegoriskā formā raksta ari Jeļena Blavatska (tas pats izdevums, 534., 535. Ipp.):
«…un izsūtīja savus gaisa kuģus [vimanas] ar dievbijīgajiem cilvēkiem tajos… kad… ūdeņi jau sakustējās, tautas jau bija šķērsojušas sauszemi. Viņu valdnieki viņus panāca savās «vimanās» un aizveda uz «Uguns un Metāla» Zemi [Austrumiem un Ziemeļiem).»
- Cik Blavatska ir ģeniāla! Viņa zināja gandriz visu! - iesaucās Olga.
- Pagaidi mazliet, - es teicu.
- Ko tad?
- Ir vēl viena ideja attiecibā uz Varu. Bet tā ir pārāk fantastiska, - es samulsu. - Bet es tomēr pateikšu. Tikai nesāciet
smieties. Paskatieties, - es pašķirstīju izrakstus no «Slepenās Doktrīnas», - Blavatska sauca Varu arī par «iežogotu vietu». Clfoloģiskajā literatūrā, tas ir, literatūrā par lidojošajiem šķīvīšiem, daudz tiek runāts par to, ka NLO spēj izveidot ap sevi necaurlaidīgu enerģētisku barjeru, kas apstādina automašīnu motorus un izkropļo magnētisko iekārtu rādītājus. To, ka NLO pastāv, tic gandriz vai visi, jo pasaulē ir pārāk daudz novērojumu.
- (Jz kurieni jūs stūrējat?
- (Jz turieni, ka Vara ar visiem cilvēkiem, mehānismiem, dzīvniekiem, dzīvokļiem un daudz ko citu bija lodveida telpa, kas ietvēra sevī debesis, zemi un pazemi, bet no apkārtējās telpas to
norobežoja varens enerģētisks apvalks. Ap šo enerģētisko lodi plosījās kataklizmas - Zeme plīsa, baismīgas viesuļvētras noslaucīja visu savā ceļā, zibeņi šķēla debesis, lava appludināja zemi, polārais aukstums visu sasaldēja, necaurredzama tumsa valdīja simtiem gadu, - bet lodes iekšienē bija silti, gaiši un mājigi.
- Nu tas ir pārāk fantastiski, - Olga nevarēja atturēties no replikas.
- Ir jau ir, Olga, bet es jau sen cenšos tikt skaidrībā par smalkajām enerģijām. Teikšu godigi, ka vēl saprotu visai maz, bet ar pārliecību varu teikt, ka smalkās enerģijas ir miljardiem reižu spēcīgākas par fiziskajām enerģijām, pat tām, kas izraisa globālas kataklizmas. Tikai tās ir jāprot pārvaldīt… varbūt ar skaitļu kombināciju palīdzību… Senie cilvēki zināja smalko enerģiju noslēpumus.
- Emst Rifgatovič, pastāstiet par smalkajām enerģijām! - palūdza Taņa.
- Ir jau vēls, Taņa. Par to mēs vēl runāsim. Bet tagad…
- Es gribu pavaicāt, - Tatjana nerimās, - varbūt Vara ir tā pati Dievu Pilsēta?
- Varbūt. Es nezinu.
Tobrid man galvā uzplaiksnīja doma, ka Dievu Pilsēta tika celta ne tikai, lai saglabātu cilvēci (Vara), bet vēl arī ar kādu citu mērķi. Ar kādu? Driz vien ekspedīcijas gaitā es Dievu Pilsētā uz viena monumenta ieraudzīšu kaut ko lidzīgu milzīgām durvīm (uz zemzemi?), bet par citiem Dievu Pilsētas celšanas mērķiem nopratišu daudz vēlāk, kad mokoši centišos sakārtot savus pierakstus un zīmējumus.
- Padomāsim par atlantu un agrīno āriešu izdzīvošanas trešo faktoru - klonēšanas prasmi, - es teicu. - Jeļena Blavatska par to raksta diezgan daudz (sk. to pašu «Slepenās Doktrinas» izdevumu):
«…izlasiet AhuramazdaspavēliImam -Zemes Garam…tur
[uz Varu/ tu aiznesīsi vīru un sienu sēklu, kas būs izvēlēta no
pašu diženāko dzimtām, no labākajiem un skaistākajiem uz šīs Zemes; tur tu aiznesīsi visa veida dzīvnieku utt. sēklu… tu aiznesīsi visu šo sēklu pa divām no katra veida, lai tā tur saglabātos un neizsīktu līdz laikam, kamēr šie cilvēki uzturēsies Varā» (364. Ipp.).
«…Ahuramazda… o, materiālās pasaules radītāj, Tu, Vissvētākais (360. Ipp.).
«Viņi [Atlanti] krīt grēkā un rada briesmoņu pēctečus» (284. Ipp.).
- Blavatska ir rakstījusi interesantas lietas, vai ne? - es pievērsos Tatjanai un Olgai.
- Mani pārsteidza tas, ka… kā viņu sauca… - Tatjana ie- skatijās lapiņā ar izrakstu no «Slepenās Doktrinas», - Ahura Mazda lika Zemes Garam, kuru sauca… nu… Ima, atnest uz Varu cilvēku, dzīvnieku un visu pārējo sēklu. Vai tad Zemes Gars pats nēsāja tās sēklas? Nu… kā viņu sauca, - Taņa atkal ieskatījās lapiņā, - Ahura Mazda laikam ir Dievs, ja jau rakstits, ka viņš ir materiālās pasaules radītājs.
- Bet mani pārsteidza tas, ka atlanti radija briesmoņu paaudzi. Redziet, mēs jau tagad varam klonēt aitiņu Dolliju, bet, ja aitiņas gēnos kaut ko izmainītu, tad var klonēt, piemēram, aitu ar vistas galvu, tas ir - nedabiskus kropļus, - atsaucās Olga.
- Mans draugs Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs bieži rādīja man avīzi «Skandāli», kur nereti publicē cilvēku-zirgu un citu mutantu fotogrāfijas, kuras, es domāju, nav grūti uztaisīt ar datorgrafiku, - es piemetināju.
- Emst Rifgatovič, es tomēr neesmu mediķe, paskaidrojiet, lūdzu, ko nozīmē klonēšana. Esmu daudz lasījusi, bet ne visai labi saprotu, - Taņa palūdza.
- Saproti, Taņa, katra šūna satur informāciju par visu organismu, tāpēc no vienas šūnas, pie tam no jebkuras, var izaudzēt visu organismu - aitas…
- No jebkuras šūnas obligāti izaugs aita?
- Nē taču! No aitas šūnas - aita, no vardes šūnas - varde un tā tālāk. Bet vispār, saskaņā ar jaunākajiem zinātniskajiem datiem, informācija par visu organismu (par katru molekulu, atomu, šūnu, audu, orgānu) ir ielikta ne tik daudz šūnas DNS, cik tās hologrammā. Bet šūnu hologramma, man šķiet, ir Dieva radīta smalkās enerģijas programma fiziskā ķermeņa veidošanai. Tā jau ir atsevišķa saruna. Atgriezisimies pie atlantiem.
- Labi.
- Jā, rodas iespaids, ka atlanti un agrīnie ārieši pilnībā pārvaldīja klonēšanas procedūru, ja jau atnesa uz Varu sēklu un acīmredzot visu dzīvības formu šūnas, kādas vien Dievs uz Zemes bija radijis. Nejau pašas dzīvās būtnes. Pie tam klonēšanas procedūra acimredzot bija tik labi izstrādāta un droša, ka pietika ar divām «sēklām» no katra veida, viena sieviešu dzimtes pārstāvja un viena - viriešu. Lieliski izstrādāta droši vien bija ari šo «sēklu» konservēšana (saglabāšana) uz ilgu laiku. īpašu uzmanību pelna fakts, ka «sēkla» tika ņemta no labākajām dzimtām, kas ir pilnīgi dabiski, lai novērstu ģenētisko kaišu rašanos. To visu mēs pagaidām vēl nevaram izdarīt.
- Iznāk tā, - piezimēja Olga, - ka pēc tam, kad visas kataklizmas bija beigušās, viss dzīvais uz Zemes tika no jauna «izaudzēts mēģenē» - gan cilvēki, gan dzivnieki, gan augi, gan kukaiņi un tā tālāk.
- Jā, tieši šis dzivās būtnes «no mēģenēm» no jauna sāka apdzivot no ūdens brivos kontinentus, - es teicu.
Var klonēt nedabīgus kropļus
- Vai tad iznāk, ka mūsu tālie senči ir nākuši no mēģenes? - Taņa bija nesaprašanā.
- Jā. Sākumā šie «mēģeņu» cilvēki apmetās Tibetā un visā pārējā Mūžīgajā Kontinentā, bet no turienes atkal no jauna izplatījās pa visu zemeslodi. Mūsu pētijumi par dažādu pasaules rasu acīm parādija, ka vidēji statistiskās acis ir tibetiešu rasei - rasei, kura «iznāca no mēģenes» un izplatījās pa mūsu planētu, mainot savu izskatu atbilstoši klimatiskajiem apstākļiem.
- Pārsteidzoši, bet loģiski! - iesaucās Olga.
- Bet attiecībā uz klonēšanu, manuprāt, - es iekarsis turpināju, - ir trīs svarīgi momenti: briesmoņu klonēšana, Zemes Gara Ima loma un Varā paglābušos cilvēku loma. Padomāsim par to! To, ka atlanti pirms Pasaules Plūdiem klonējuši briesmoņus, Blavatska sauc par grēku. Kāpēc? Nejau tikai tāpēc, ka briesmoņi varēja būt bīstami, bet galvenokārt tāpēc, ka cilvēkam nav tiesibu iejaukties Dieva noteiktajā zemes dzīves harmonijā, kurā ietilpst arī pats Dievs. Dievs ir radījis milzum lielu Zemes dzivības formu daudzveidību, izveidojis pagaidām mums neizprotamu līdzsvaru, kuru svēti saglabāt prasa ne tikai «zaļo» kustības labi zināmais postulāts - sargāt dabu, bet galvenokārt
Tibetiešu rase - pirmie «cilvēki no mēģenes»
tas, ka saskaņā ar manu zemapziņas izjūtu te uz Zemes ir vēl daudz neredzamu un nesaprotamu dzivibas formu, kuru nozīme Zemes dzivei nav mazāk nozīmīga kā mums pierasto pērtiķu, vilku, koku, vaboļu un visu pārējo dzive, kurus pēta pagaidām vēl primitīva limeņa zinātne, ko sauc par «bioloģiju».
Uz bridi pieklusu, samulsis no skaidri izteiktas domas, ka uz Zemes ir daudz neredzamu un neizprotamu dzīvības formu, kas uzpeldēja manā zemapziņā. Šī doma sāka rosīties un ar milzīgu spēku «vilkt» uz turieni - ekspedīcijā uz svēto Kailasa kalnu Dievu Pilsētas meklējumos. Toreiz, kad Taņa un Olga sēdēja man iepretim, bet blakusistabā notika aizraujoša iereibuši saruna par dezodorantu lomu cilvēka dzīvē, es nezināju, ka ši doma par nezināmām dzivibas formām uz Zemes sāks dominēt, analizējot visu milzīgo ekspedīcijas materiālu kaudzi.
- Mans tēvs saka, - Tatjana pārtrauca klusumu, - ka nekad nevajag ēst pārāk lielus kaut kādas tur «tra-ta-ta» šķirnes kartupeļus, kas ievesti no Holandes. Domāju, ka tie ir izaudzēti
ar klonēšanu. Mēs savā vasarnicā audzējam tikai mūsu pašu vietējos Baškirijas kartupeļus. Lai nav tik lieli, taču…
- Starp citu, - es piemetināju, - daudzas augsti attistitas valstis savāca, šķiet, aptuveni 6 miljardus dolāru un izveidoja ilglaicigu zinātnes programmu ar nosaukumu «Genoms». Gēnu inženierijas panākumi šās programmas ietvaros it kā nav visai lieli, un tie galvenokārt koncentrējas uz jauna veida kartupeļu un vēl kaut kā audzēšanu. Bet es esmu pārliecināts, ka programma «Genoms» ir bistama un bezdievīga! Dieva lietās jaukties ir grēks! Es neesmu pret ģenētiku, bet tai jābūt zem Dieva karoga! Jāsaprot tas, ka cilvēks savā būtibā nevar būt gudrāks par Dievu un nedrikst mainit to, ko viņš ir radījis! Atlantu zinātniekus droši vien vadīja labi nodomi, klonējot, piemēram, milzu ķirzakas gaļas ražošanai, bet pēc tam… zinātniskais azarts ņēma virsroku un viņi, aizmirsuši par Dievu, radija briesmoņus. Bet
Atlanti klonēja briesmoņus
pats bistamākais, - es pats priekš sevis negaidīti piebildu pēc nelielas pauzes, - ka ir iespējams klonēt neredzamus un nevienam nezināmus biorobotus, kurus mēs nevarēsim izpētit, jo tie mums nebūs sasniedzami, bet viņi var sākt graut Dieva radito līdzsvaru uz Zemes. Neredzamie briesmoņi…
Sakot šos vārdus, es nezināju, ka pēc ekspedīcijas uz Dievu Pilsētu tie sāks dominēt manā galvā un liks šaubīties - rakstit vai nerakstīt šo grāmatu. Pārāk daudz kas atklāsies.
- Ne velti Zemes Gars Ima pats izlēma, kādu «sēklu» nest uz Varu, - iejaucās Tatjana. - Viņš neticēja atlantiem. Viņi taču niekojās ar briesmoņu klonēšanu.
- tin tā paniekojās, ka notika Pasaules Plūdi, lai iznicinātu visus šos briesmoņus, kas nāk nevis no Dieva, bet gan no Sātana. Jaukties Dieva lietās ir sātanisks darbs! Tie, kas «niekojas» ar
Els neesmu pret ģenētiku, bet tai jābūt zem Dieva karoga
klonēšanu, ir Sātana līdzgaitnieki un cīņu biedri. Saku vēlreiz, ka mūsu zinātniskajai ziņkārei nav lielas vērtības un pavisam maz ir vērti progresīvo zinātnieku pūliņi pierādīt saviem «iesūnojušajiem» un zinātniskās varas grēka augli iekodušajiem solīdajiem profesoriem un akadēmiķiem, kas savas domas stāda augstāk par Dievu. Kā saka, par to tiesu spriedīs vēsture. Vajag vienkārši rakstīt, vēl un vēlreiz atkārtot, uzstāties, pētit, nepazemoties to priekšā, kas ar velnišķīgu augstprātību paziņo: «Tas nevar būt!» Galvenais ir tas, lai zinātnieks savā sirdi pats ticētu savu pētījumu rezultātiem, bet tālāk jau, kā mēdz teikt, Dievs parādīs, kam taisnība.
- Bet kāpēc jūs, Ernst Rifgatovič, neesat akadēmiķis, bet vienkārši profesors? - Taņa pajautāja.
- Tāpēc, ka es nekad neesmu iesniedzis dokumentus, lai iestātos Krievijas Medicīnas zinātņu akadēmijā. Gn mani ari tur nekad neuzņemtu.
- Kāpēc?
- Es viņiem esmu svešs. Bet es neparko necentišos tikt akadēmiķos. Tas ir princips.
- Kāpēc?
- Kā dziedāja Vladimirs Visockis - «tur klimats ir cits», nav priekš manis… Tur nav romantiski, tur ir solidi. Es nespēju ilgu laiku tēlot, ka zinu visu.
-M… jā…
- Labāk atgriezīsimies pie Blavatskas frāzes, ka, pēc Materiālās Pasaules Radītāja Ahu- ra Mazdas pavēles, Zemes Gars Ima atnesa uz Varu labāko viru un sievu, dzīvnieku, augu un tā tālāk sēklu. Manuprāt, no šis frāzes izriet, ka visas Zemes dzīves formas ne tikai nemitīgi
kas spēj ieiet somati stāvokli, jo to spēj tikai Vislabākie - garigi vislabākie. (Jn vēl… arī noslēpumainā Šambala.
- Vai mūsdienās tādi cilvēki ir? - jautāja Olga.
- Droši vien, ka ir… starp jogiem, kurus mēs pētijām trešās Himalaju ekspedīcijas laikā. Jogi man bieži teica, ka viņus vada pārcilvēki…
- Atceros, - teica Olga, kas arī piedalijās šajā ekspedīcijā.
- Tad, lūk, šie Vislabākie cilvēki, kas spēj kontaktēties ar Zemes Garu, droši vien vāc visu zemes dzivibas formu sēklu un nogādā to uz Varu, lai pēc tam varētu notikt klonēšana. Tieši šie cilvēki, kas kataklizmas laikā saglabā sevi somati stāvokli, atdzīvojas pēc tam, kad dzīves apstākļi uz Zemes uzlabojas, un ar klonēšanu atjauno dzīvību uz Zemes. Kā man ātrāk gribas doties ekspedīcijā uz turieni, kur bija Vara! Bet tagad, jūnijā, tur ir lietus sezona. Iesim pie kompānijas un mazliet atpūtīsimies.
Jogi spēj kontaktēties ar Zemes Garu
Sieviešu kompānija, kurā bija arī Seļiverstovs un Aleksejs, bija pārgājusi tajā vakarīgajā stāvoklī, kad visi jau ir noguruši no skaļās jautrības, bet izklīst vēl negribas. Notika, ja tā var teikt, svētku noskaņojuma izgaršošana, krievu žargonā saukta par «rasslabuhu». Aleksejs klāstīja par smaržu pasaules medicīniskajiem aspektiem, bet Seļiverstovs tēlaini piebalsoja:
- Ir divu veidu sviedru dziedzeri - amokrinie un apokrinie. Tieši tie izdala ādas virspusē šķidrumu, lai tas iztvaikotu un atvēsinātu cilvēka ķermeni. Mēs taču svistam tad, kad ir karsti.
- (Jn ar ko atšķiras šie … kā viņus tur… mamakrinie dziedzeri no tiem otriem, neatceros, kādiem?
- Nevis mamakrinie, bet amokrinie, - Aleksejs izlaboja. - Tie izdala sviedrus, morfoloģiski nemainoties. Otrus sviedru dziedzerus sauc par apokriniem, no latīņu valodas vārda apex, tas ir, virsotne. Sviedru izdalīšanās procesā apokrino šūnu virsotnes atraujas un nokrīt uz ādas, bet tur sadalās un veido sviedru specifisko smaržu.
- Tātad viņas tur pūst uz ādas, tāpēc arī tā smaka, - piebilda Seļiverstovs.
- Tad nu gan! - viena no dāmām bija pārsteigta. - Pūst?
- Pūst, - apstiprināja Seļiverstovs.
- Tā nu gluži nav - nevis pūst, bet sadalās, - Aleksejs apmulsa.
- Kad es agrāk strādāju par sekretāri, - atsaucās divāna galā sēdošā dāma, - mans šefs, kā šodien atceros, tā smirdēja pēc sviedriem, ka man palika slikti. Tagad skaidrs - viņam bija apokrinoks. Bet pats dīvainākais - sviedru smaka palika kabinetā arī tad, kad viņš aizgāja. Es saprotu - viņa apokrinoki krita uz gridas un turpināja pūt. Be-et… varbūt viņš pats tos nokratija?
- Diezin vai kratīja, paši krita, - Seļiverstovs izmeta repliku.
- Vajadzēja toreiz visu nopūst ar dezodorantu…
- Iznāktu ellišķīgs sajaukums, - atcirta Aleksejs.
- Bet ko tad lai dara?
- Mazgāties vajag biežāk. Vieniem cilvēkiem pārsvarā ir amokrinie dziedzeri, citiem - apokrinie. Apokrinā tipa cilvēkiem biežāk jāmazgājas, - Aleksejs daudznozimigi piebilda.
Kaut ko apēdām un klusiņām, lai nepievērstu uzmanibu, atgriezāmies kabinetā.
- Mums atlikuši, ko apspriest, vēl divi atlantu un agrino āriešu izdzīvošanas faktori Pasaules Plūdu laikā. Trīs mēs jau izanalizējām. Paskaties, Taņa, pierakstos, kas bija tas ceturtais. Esmu piemirsis!
- Somati, - atbildēja Tatjana, pašķirstījusi pierakstus.
- Nu… par somati mēs daudz nerunāsim, - es teicu, staigādams pa kabinetu. Šim fenomenam un ar to saistītajam Cilvēces genofondam veltīta mana grāmata «No kā mēs esam cēlušies?», kur arī ir citēti izraksti no «Slepenās Doktrinas». Droši vien atkārtošos, bet minēšu dažas Lielās Iesvaidītās teiktās frāzes, lai atlantu un agrino lemūriešu izdzīvošanas aina uz Mūžīgā Kontinenta būtu pilnīgāka. Tātad, - es paņēmu izrakstus, - lūk, kas Blavatskai ir interesants šajā sakarībā («Slepenā Doktrīna», II sējums. Antropoģenēze. - R., 1937):
«Protams, mēs nedomājam tās alas, kas zināmas katram eiropietim, bet faktu, kas zināms visiem iesvaidītajiem Indijas braminiem un jo īpaši jogiem, proti, ka tajā zemē /Himalajos] nav neviena alu tempļa, kuram nebūtu savu pieejas ceļu, kas stiepjas visos virzienos, un ka ir pazemes alas un bezgalīgi koridori, kuriem savukārt ir savas alas un koridori. Kurš var teikt, ka tajās dienās nepastāvēja bojā gājusī Atlantīda»(277. Ipp.).
«…tuvojās pirmie lielie ūdeņi… Visi dievbijīgie tika izglābti, visi grēcīgie iznīcināti un kopā ar tiem vairākums milzīgu dzīvnieku…» (483. Ipp.).
«…un viņš izsūtīja savus gaisa kuģus [vimanasj ar dievbijīgajiem cilvēkiem tajos…» (534. Ipp.).
- Tieši šīs Jeļenas Blavatskas frāzes izvēlējos tāpēc, ka šeit ir divi interesanti momenti, - es teicu, pētīdams izrakstus. Pirmais - liels alu un alu tempļu tīkls Himalajos, kur no kataklizmas var paslēpties samērā liels skaits cilvēku, bet… tikai tie, kas prot ieiet somati stāvokli. Pie tam ir jāzina, kuras alas Zemes ass nobīdes laikā nesabruks. To acīmredzot zināja tie atlanti un agrīnie ārieši, kas telepātiski varēja kontaktēties ar Zemes Garu, un droši vien to zina ari daži no iesvaidītajiem jogiem un braminiem.
- Gn otrs moments? - jautāja Olga.
- Otrs ir tas, ka izglābās tikai dievbijīgie cilvēki. Ar vārdu dievbijīgie es saprotu cilvēkus, kuriem piemīt viens no vissvarīgākajiem Austrumu reliģiju komponentiem - Tīra Dvēsele. Tieši šie cilvēki spēj ieiet dziļā somati, kas ilgst tūkstošiem un vairāk gadu, jo somati galvenais noteikums ir pilniga atbrīvošanās no negatīvās psihiskās enerģijas.
- isi sakot, tie atlanti un agrinie ārieši, kas prata ieiet somati… nu… it kā… atsēdēja Pasaules Plūdu laikus, bet pēc tam iznāca no alām, - tāds bija Tatjanas komentārs.
- Jā.
-Man šķiet, ka daļa cilvēku varēja ieiet somati Varā, bet daļa - drošās alās, - piemetināja Olga.
- Pilnīgi iespējams. Bet principiāls moments ir tas, ka, izejot no augstāk minētā, pēc Pasaules Plūdiem cilvēce atkal tika atjaunota, izmantojot divus faktorus:
A - cilvēku klonēšanu Varā;
B - vairojoties tiem cilvēkiem, kas bija iznākuši no somati.
- Gn pārējie cilvēki? - vaicāja Tatjana.
- Viņi aizgāja bojā.
- Palicis vēl piektais punkts no mūsu, kā jūs, Emst Rifgatovič, mēdzat teikt, smadzeņu šturmes - cilvēces izdzīvošanai sniegtā Dievu Dēlu palidziba, - Tatjana paziņoja, šķirstīdama savas lapiņas.
- Luk, ko par to attiecibā uz Pasaules Plūdiem Jeļena Blavatska rakstija «Slepenajā Doktrinā» (tas pats izdevums):
«Šī versija attiecas uz Atlantijas Plūdu notikumiem, kad Vaisvata, lielais Gudrais uz Zemes, izglāba Piekto Pamatrasi no iznīcināšanas kopā ar Ceturtās atliekām…» (178. Ipp.).
«Manu Vaisvata - apkopojošs vārds, patiesi bija āriešu Noass un Bībeles Patriarha prototips…» (378. Ipp.).
«Tikai neliela saujiņa šo Izredzēto, kuru Dievišķie Skolotāji aizgāja uz «Svēto Salu», no kurienes nāks pēdējais glābējs…» (439. Ipp.).
«Piektā IRase], kas radusies no svētās Dzimtas, palika, to sāka vadīt pirmie Dievišķie Valdnieki…» (440. Ipp.).
- Ko jūs domājat par to visu? - vaicāju Olgai un Tatjanai, kas pētija izrakstus.
- Man šķiet, - Tatjana braši iesāka, - ka Svētā Sala ir Mūžīgais
Pie ieejas vienā no 22 km dziļajām somati alām Himalajos
Kontinents, par kuru mēs runājām. (Jz turieni, - viņa atkal ieskatījās izrakstos, - aizgāja Dievišķie Skolotāji, pirms tam ierodoties pie atlantiem un izvēloties cilvēkus, kuri jāglābj.
- Olga, un ko tu domā?
- Es domāju… m… m… ka leģenda par Noasa šķirstu ir patiesa. No bērnības atceros, ka tieši šajā šķirstā tika izvests viss dzīvais, lai glābtu Zemes dzīvības formas. Blavatska saka, ka Noass, viņš arī, - Olga ieskatījās izrakstā, - Vaisvata Manu, izglābis cilvēci. Leģenda sakrīt ar «Slepenās Doktrīnas» ziņām!
- Starp citu, vai jūs zināt, ka daudzi zinātnieki, sevišķi Armēnijā, apgalvo, ka laikā, kad viss apkārt bijis appludināts, Noasa šķirsts piestājis pie Ararata? Tur it kā vēl šodien esot šķirsta atliekas, - es piemetināju.
- Jā, jā, kaut kas tāds bija avīzēs.
- Šo leģendu noliegt mēs nevaram, jo, pēc mūsu aprēķiniem, Araratam kopā ar Kaukāzu bija jāpaliek virs ūdens kā salai, kura ar šauru un kalnainu zemes strēli savienojas ar Mūžīgo Kontinentu
caur Irānu un Afganistānu (Kopetdags un Hindukušs). Bet… visticamāk, ka Noasa šķirsts aizpeldēja uz pašu Mūžīgo Kontinentu, uz turieni, kur jau bija uzbūvēta Vara, un uz turieni tika pārvesta visu Zemes dzivibas formu sēkla.
- Loģiski.
- Vai drikstu rezumēt spriedumus par Dievišķajiem Skolotājiem, kas pirms 850 000 gadu Pasaules Plūdu laikā izglāba cilvēci no bojāejas? - es pavaicāju.
- Jā, protams.
- Vispirms pamēģināsim atbildēt uz jautājumu - kas bija Dievišķie Skolotāji? Skaidrs, ka tie.nevarēja būt pat vislabākie atlanti un agrīnie ārieši. Kas tad? Domāju, ka tie ir Dižie Lemūrieši, kas kataklizmas priekšvakarā iznāca no somati vai… ieradās no noslēpumainās zemzemes Sambalas. Šiem milzīgajiem, desmit metrus lielajiem cilvēkiem, kurus atlanti sauca par
Noasa šķirsts
Dieuu Dēliem, piemita mūsu prātam neaptveramas spējas un zināšanas, un viņi vadija cilvēces glābšanas sagatavošanu. Es
neko neapgalvoju, es tikai tā domāju.
- ???
- Otrs jautājums, uz kuru mēģināsim rast hipotētisku atbildi, - es turpināju, - kā Dieuu Dēli vadija šo sagatavošanos? Te var daudz fantazēt, jo reālu faktu nav. Bet ir viena ziņa, ko ieguvu no pazistamā Svami Fremanandas 1998. gadā, kad biju ekspedīcijā Himalajos, un tā var dot izskaidrojumu. Šis lielais domātājs, kas zina dzīvnieku un augu ualodu, stāstija, ka joga spējas pie cilvēkiem atnāk negaidīti un nezin no kurienes. Pēc tam cilvēks aiziet kalnos, apmetas uz dzīvi alā un sāk darit to, ko nevar citi, jo nemitīgi trenē un pilnveido savas spējas. Šis cilvēks pakļaujas kāda pārcilvēka gribai, kuru jogi dažreiz ar cieņu sauc Viņš. Jogiem ar šo pārciluēku ir nepārtraukts telepātisks kontakts. (Jn šī telepātija ir gan zināšanu avots, gan spēju avots, gan darbības vadība.
- Es labi atceros šo sarunu ar Svami Premanandu. Viss patiešām ir tā, - Olga mani pārtrauca.
- Bet es atceros, ka jūsu grāmatā «No kā mēs esam cēlušies?» ir pat zimējums ar parakstu Viņš, - teica Taņa.
- Emst Rifgatovič, jūs taču jau sākāt rakstīt grāmatu «Kas ir jogi?». Kad tā būs gatava? - vaicāja Olga.
- Droši vien pēc Tibetas ekspedīcijas. Precīzi nezinu… Tagad taču mēs gatavojamies jaunai ekspedīcijai.
Sakot šos vārdus, es nedomāju, ka Tibetas ekspedīcijai un Dievu Pilsētas meklējumiem būs tik neticami rezultāti, ka atlikšu malā šo iesākto grāmatu par jogiem un tūliņ pēc ekspedīcijas sākšu rakstīt jaunu (šo) grāmatu «Dievu Pilsētas meklējumos».
- Atgriezīsimies pie mūsu sarunas tēmas, proti - pie Dienišķajiem Skolotājiem, - es prasigi teicu, cenšoties pārvarēt nogurumu. - Vai jums nešķiet, ka, runājot par nelielu saujiņu Izredzēto,
Blavatska droši vien domāja senos cilvēkus, kurus izvēlējās tāpat, kā leģendārais pārcilvēks vai Viņš tagad izvēlas jogus? Es ticu šī pārcilvēka eksistencei, jo man izdevās ieraudzīt ļoti daudz neparastu jogu un trešās Himalaju ekspedicijas laikā iegūt ļoti daudz pārsteidzošu zināšanu!
- Iznāk, ka pārcilvēki ir tie paši Dievišķie Skolotāji vai Dievu Dēli, kurus Blavatska min savā grāmatā, - dzīvi atsaucās Olga.
- Jā. Senatne savijas ar šodienu.
- Bet kas ir pārcilvēki? - acis iepletusi, pajautāja Taņa. - Kur viņi dzīvo? Es redzēju filmu «Supermens…».
- Nu kā lai es zinu, mēs taču esam tikai cilvēki, bet viņi - pārcilvēki.
- Cik šajā pasaulē viss ir sarežģīti!
- Atļaujiet man izstāstīt hipotētisku koncepciju, - es palūdzu
un, saņēmis piekrišanu, sāku runāt. - Pārcilvēki, Viņš, Dievišķie Skolotāji, Dievišķie valdnieki, Dievu Dēli - tie ir vienas un tās pašas ļoti augsti attīstītas saprātīgas būtnes nosaukuma sinonīmi. Tie var būt vai nu zemzemes Šambalas pārstāvji, domāju - lemūrieši, kas turpina dzīvot zemzemē un ir saistīti ar Cilvēces genofondu, vai…augstāk attistitās paralēlās pasaules pārstāvji. Es neko nevaru pierādīt, tāpēc ka, atkārtošu vēlreiz, es esmu tikai cilvēks, bet viņi - pārcilvēki.
- Jā, mēs jau nu gan neesam pārcilvēki…
- Šie pārcilvēki, kuriem ir tiešs kontakts ar Zemes Garu Imu, Tās Pasaules informativo lauku un Dievu, jau iepriekš zinās par gaidāmo Zemes ass nobidi un globālo kataklizmu un, atbilstoši Dieva un zemes Gara norādījumiem, sāks gatavot cilvēces un visu pārējo Zemes dzīvības formu glābšanu ar vienlaicīgu… attīrišanu (!) no grēciniekiem un lepnības gara pārņemtiem cil- vēkiem.Viņi droši vien darīs tā: izanalizēs cilvēkus, izvēlēsies izredzētos un tiem (tāpat kā jogiem) sāks telepātiski nodot zināšanas un ipašas spējas. Bet pēc tam izredzētie veiks visu lielo darbu Zemes dzivibas formu glābšanas sagatavošanai.
Būvēs Varu, vāks visa dzīvā sēklu, sagatavos klonēšanas ierīces un daudz ko citu. Pārcilvēki dos izredzētajiem signālu, kad jāieiet somati, parādīs drošas alas, dažus ielaidis Varā. Neizslēdzu arī to, ka daži pārcilvēki parādīsies cilvēkiem uz Zemes, vadot darbus, ne tikai dos norādes pa telepātiskiem kanāliem.
- Rērihs rakstija par cilvēkiem, kas negaidīti parādās nepieejamās klintis un pēc tam tikpat negaidīti pazūd. Vai tikai viņš nedomāja pārcilvēkus? - pēc kāda laiciņa teica Olga.
Neteicu neko.
- Ja būs jauni Pasaules Plūdi - vai pārcilvēki mums arī palīdzēs? - jautāja Taņa.
- Nezinu, Taņa, nezinu… Visas ceribas uz jogiem… Bez tam mums pagaidām nav lidaparātu, tādu kā vimanas, slikti attīstīta zinātne par klonēšanu. Bet pats galvenais - mēs vēl slikti ticam Dievam.
- Grandiozi, bet skumji, - teica Olga.
Nikolajs Rērihs rakstija par cilvēkiem, kas pēkšņi parādās uz nepieejamām klintīm un tikpat pēkšņi pazūd (N. Rēriha glezna)
Mēs vēl slikti ticam Dievam
- Paskatīsimies, kur būs jaunais ekvators, ja, nākamreiz pārvietojoties Zemes asij, Ziemeļpols būs Amerikas Savienotajās Valstīs.
Paņēmām auklu, atlikām vienādus attālumus no jaunā Ziemeļpola un apsējām to ap globusu jaunā ekvatora rajonā.
- Pietiek, pietiek, - durvis atskanēja iereibušu sieviešu balsis, - iedzeram kopā pēdējo glāzīti, laiks braukt mājās! No Alekseja stāstiem par apokrinkiem jau degunu sāk kņudināt. Un Seļiverstovs arī vēl piebalso…
- Gn skat, kāda tā Taņa! Nu, profesors kas profesors! - teica
viena no dāmām, pieiedama Taņai cieši klāt, - un pēc Kenzo ari vairs nesmaržo, izostijuši visu, vai?
- Meitenes, - es pievērsos viņām, - vai atceraties, kā es visas sievietes spīdzināju ar jautājumu «Kur atrodas Baikāls?».
- Atceramies.
- Gribat vēl mazliet ģeogrāfijas?
- Nu, kā to lai saka…
- Pasaules gals, ja tāds būs, būs tādēļ, ka Ziemeļpols pārvietosies uz Amerikas Savienotajām Valstim, - es pamācoši sacīju, rādīdams uz globusu. - Tad ekvators būs tur, kur apsieta aukla.
- Vai tad patiesi būs pasaules gals?
- To nu zina tikai Dievs, - Seļiverstovs paraustīja plecus.
- Bet vai jūs zināt, ka Krievija kļūs par tropiem! - skaļā balsī pārtraucu pļāpāšanu. - Paskatieties uz globusu! Ekvators ies aptuveni pa vidu starp Ziemeļpolu un Kailasa kalnu, tas ir, Tjumeņas rajonā.
- Ārprāts! - iesaucās mūsu operāciju māsa Inna. - Man Tjumeņā dzīvo draudzene, Irina. Laimīgā, varēs dzīvot tropos.
- Tālāk, - es turpināju, pētot jauno ekvatora līniju uz Āfrikas pusi. - Jaunais ekvators ies caur Gfu…
- Gfu? Grā! Tātad dzīvosim siltumā. Gn kažokus vairs nevajadzēs pirkt! Citādi mēs par tiem vien runājam! Iedzersim uz to, - sievietes atdzīvojās. - Nekādus «nē», nekādus «nē»… Ejam, ejam uz to istabu. Aleksej, ielej!
Izdzērām pa glāzītei. Es atgriezos pie globusa. Pārējie sekoja man un, sastājušies lokā, skatījās. Es sāku diktēt:
- Taņa, raksti! Tālāk jaunais ekvators ies caur Saratovu, Doņecku, Atēnām un šķērsos Sahāru Ahagaras plakankalnes rajonā.
- Starp citu, - piemetināja Aleksejs, - jaunais ekvators iet caur vienu no divām Sahāras plakankalnēm. Gn otrai ir interesants nosaukums - Tibesti.
Man ienāca prātā, ka plakankalne ar divaino nosaukumu Tibesti varbūt ari iekļausies secinājumos, kad analizēsim planētu Zemi, bet es atmetu šo domu un turpināju pētit jaunā ekvatora līniju.
- Tā! Jaunais ekvators pa diagonāli šķērsos Atlantijas okeānu un tieši caur Horna ragu izies bezgaligajos Klusā okeāna plašumos uz Japānas pusi caur neskaitāmajām Mikronēzijas salām. Starp citu, jaunais ekvators ies caur Fidži salu.
- O! - iesaucās sievietes, atceroties smaržas.
- Tālāk jaunais ekvators šķērsos Japānu Tokijas rajonā, Vladivostoku, Ķīnas ziemeļus, Čitu, Baikāla ezeru, Krasnojarsku un no turienes ies uz Tjumeņu, no kuras mēs sākām sekot tā līnijai.
- Tātad Krievijā būs tā, kā tagad Brazīlijā, - ieteicās kāda sieviete.
- Paskatieties! - es iesaucos. - Attālums no Kailasa līdz tagadējam un jaunajam ekvatoram būs gandrīz vienāds. Tātad Mūžīgais Kontinents mainīsies pavisam maz… tādēļ jau tas ari ir mūžīgs, ne velti to sauca par Svēto Salu.
- Bet kuras vietas būs dzīvei vislabākās, kad Zemei būs jauns ekvators un jauns Ziemeļpols? - ievaicājās Seļiverstovs.
- Ekvators diezin vai būs dzīvei vislabākā vieta - tur ir pārāk karsti. Tropos arī ir par karstu. Vislabāk ir dzivot subtropos vai mērena klimata joslā, - es teicu un paraudzījos uz globusu. Nu tā, labākās vietas dzīvei uz Zemes būs siltā Ziemeļu Ledus okeāna piekraste, Taimiras pussala, Jakutija, Kolima, Čukotka, Kamčatka…
- Tad nu gan zekiem Kolimā būs labi, - atskanēja replika.
- Mjā… Vai patiesi tiks klonēti arī zeķi? - zem deguna nomurmināja Olga.
- Līdzsvars starp labo un ļauno, - atsaucās Aleksejs un, pacēlis galvu, iesānis palūkojās uz Olgu.
- Mēs taču te nerunājam par cietumu, bet par dzīvās Zemes zinātnisko ģeogrāfiju. Labāk paklausieties, - stingrā balsi teica Seļiverstovs, uzacis saraucis un visus aplaimodams ar dusmigu skatienu. - Klusu! Turpiniet, Ernst Rifgatovič!
- Obas, Jeņisejas un Ļenas baseins pārklāsies ar bagātīgu tropu augu valsti, tur, tā sakot, būs jaunā Amazone…
- Gn pie mums būs ari piraijas, - kāds nevarēja nociesties.
- Klusu! - vēl vairāk saraukdams uzacis, teica Seļiverstovs.
- Atvainojiet, Sergej Anatoļjevič, bet man no tām ir briesmīgi
bail. Es, atvainojiet, šodien varu runāt, ko vien vēlos, ir taču mana jubileja. Vēl sagribēšu, lai jūs mani apprecat! Atteiksieties, vai? Nu?
Seļiverstovs paņēma no skapja izkaltēto piraiju, ko biju atvedis no Amazones, un, ierūkdamies «r… r… r…», izdarīja biedējošu kustību uz gaviļnieces pusi. Visas sievietes spiegdamas bija laukā no kabineta.
- Ak, cik labi! - Seļiverstovs uzelpoja un aizvēra durvis. - Turēšu piraiju rokā, ja nāks iekšā, tūliņ sākšu baidit. Saprotiet, man taču ir žēl, es, Tibetas ekspedicijas dalībnieks, sēžu tur un izklaidēju dāmas. Man taču te ir interesanti. Es taču neesmu nekāds āksts!
- Paldies, Serjoža. Lūdzu, pasauc Taņu un Olgu, bet Aleksejs lai izklaidē. Pačuksti viņam uz auss.
- Nu labi.
- Taņa, raksti! - es teicu un paskatījos uz Seļiverstovu, kas pētīja globusu.
- Tātad dzīvošanai ļoti labas vietas būs Aļaska, Kanādas ziemeļi un Grenlande, kur klimats būs mērens vai subtropisks.
- Ne jau velti Grenlandei ir tāds nosaukums; green nozīmē zaļš, land - zeme, tātad - Zaļā zeme. Tie, kas devuši šo nosaukumu, droši vien zināja, ka tā būs, - pārliecināti teica Seļiverstovs, un bija skaidri redzams, ka viņam gribas atgūt nokavēto zinātnisko apspriešanos pēc ilgās noņemšanās ar sieviešu izklaidēšanu.
- Ļoti laba vieta ar tropu un subtropu klimatu būs Antarktīda.
- Bez šaubām, - teica Seļiverstovs, pētīdams globusa apakšdaļu.
- Amazones baseins apaugs ar skujkoku mežu, līdzīgu tam, kāds tagad ir pie Obas un Jeņisejas. Bet pārējā Dienvidamerikas
teritorijā būs subtropi un pat tropi. Diemžēl visa ASV teritorija un gandrīz visa Meksika būs klāta ar biezu ledus kārtu - kā tagad Antarktida.
Atvērās durvis, ienāca bars sieviešu un sastājās ap globusu, nepievēršot nekādu uzmanību rūkšanai «r… r… r…» un pi- raijas vicināšanai.
- Piraijas no Amazones pārpeldēs uz Sibīrijas upēm un iekļūs arī Baš- kirijas upē Belajā, - Seļiverstovs centās izskatīties pēc iespējas draudīgāks.
- Klusāk, meitenes! Paklusējiet, mēs jau beidzam, - es stingri teicu. - Kas būs ar Āfriku? Visticamāk, ka Sahāras vietā izaugs biezi tropu meži, bet Āfrikas dienvidos izveidosies milzīgs tuksnesis. Indijas, Taizemes un vairāku tām tuvumā esošo Klusā okeāna valstu klimats kļūs vēsāks, bet pilnīgi piemērots dzivošanai. Ķinā kļūs karstāks. Baikālu ietvers biezi tropu meži, tur dzīvos anakondas, krokodili un citi tropu dzīvnieki…
- Es redzēju filmu «Anakonda» un varu droši teikt, ka Seļiverstovu anakonda aprit nevarētu, - viņš ir pārāk liels, - ga- viļniece iekrita starpā.
Seļiverstovs hipnotizējoši paskatījās uz viņu un biedinoši iešņācās «š… š… š…», acīmredzot tēlodams anakondu.
- Bet es tevi tūliņ aprišu, - gaviļniece pārgāja uzbrukumā un, piegājusi pie Seļiverstova, sirsnīgi noskūpstīja viņu uz lūpām, teikdama, ka katrā sievietē ir kaut kas no čūskas.
- Nu gan, - Seļiverstovs samulsa.
- Vai tas viss jāraksta? - dzēlīgi pavaicāja Taņa. - Nu, pabeigsim taču un pēc tam padejosim, labi?
- Tātad, - es kārtējo reizi pārtraucu čalošanu,
Amazone apaugs ar skujkoku mežu
- labi būs dzīvot Maskavā, Permā, Murman- skā, Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā. Tur nebūs ziemas, bet daba līdzināsies
Kanāriju salām. Rietumeiropā būs mazliet aukstāks, bet silts pietiekami.
- Es visu mūžu esmu gribējusi aizbraukt uz Kanāriju…
- T… s… s…, - nošņāca Seļiverstovs, iejuzdamies Cerbera lomā. - Cln kas notiks ar Austrāliju?
- Man šķiet, ka Austrālija mainīsies maz. Bet es domāju, ka no jūras atkal pacelsies milzīgais bijušās Atlantīdas galvenais kontinents, kura galējie punkti būs Austrālija un Lieldienu sala, - es hipotētiski prātoju, grozīdams globusu. - Šis lielais kontinents ietvers sevī visas tagadējās Mikronēzijas, Polinēzijas, Indonēzijas, Jaunzēlandes, Filipinu, Jaungvinejas, Havaju un Maršala salas.
- Ņemiet vērā, - Seļiverstovs pacēla rādītājpirkstu, - ka nevajag jaukt Atlantīdu ar Atlantijas okeānu.
Visticamāk, ka Sahāra pārvietosies uz Āfrikas dienvidiem
- Starp citu, - es piekrītoši piebildu, - Atlantīdai, kas pastāvēja aptuveni pirms miljons gadiem, bija daudz kontinentu un salu. Galvenais kontinents atradās Klusajā okeānā un ietvēra sevi ari Austrāliju. Šis leģendārās Atlantidas kontinents saskaņā ar Blavatskas teikto nogrima pirms 85 000 gadu. Tas bija Pasaules Plūdu laikā, ko izraisija Zemes ass pārvietošanās.
Baikāla rajonā dzivos anakondas un citi tropu dzīvnieki
Maskavā nebūs ziemu
Tāds acimredzot izskatījās Atlantidas kontinents
- Bet kāpēc Atlantijas okeānu sauc vārdā, kas tik ļoti atgādina vārdu Atlantida? - vaicāja Tatjana.
- Lieta tā, ka tieši Atlantijas okeānā, domāju, Bermudu trijstūra rajonā, bija liela sala, uz kuras pēc Pasaules Plūdiem, tāpat kā Mūžīgajā Kontinentā, atlanti varēja izdzivot (bet varbūt atlanti uz turieni pārcēlās no Mūžīgā Kontinenta!). Šo salu, izmantojot senus manuskriptus, aprakstījis dižais Platons, tāpēc ezoteriska- jā literatūrā to sauc par Platona salu. (Jz Platona salas atlanti dzivoja ļoti ilgu laiku, viņiem bija kontakti ar āriešiem (ēģiptiešiem u.c.), un tieši viņi tur dzivoja pirms 850 000-12 000 gadu. Platona sala nogrima pirms 12 000 gadu, kad tajā ietriecās Tīfona komēta. Šīs salas dēļ, uz kuras dzīvoja pēdējie atlanti, okeāns ari ir nosaukts par Atlantijas okeānu. Bet man nezin kāpēc liekas, - es mazliet padomāju,- ka… tagad pēc Zemes ass novirzīšanās un jauniem Pasaules Plūdiem (nedod Dievs!) Platona sala atkal iznirs no okēna dzilēm. (Jn nav izslēgts, ka reizē ar to uzpeldēs ari pēdējo atlantu celtās piramīdas un citas būves.
Tobrīd es pat iedomāties nevarēju, ka pavisam driz, kad būsim ekspedicijā Tibetā, iegūsim ticamas ziņas, ka atlanti uz Mūžīgā Kontinenta dzīvojuši daudz ilgāku laiku un organizējuši tā saucamo jogu valsti.
- Dabiski, - es turpināju, - ka, palielinoties sauszemes teritorijām un parādoties jaunam Atlantiskam kontinentam Klusā okeāna rajonā, celsies okeānu ūdens limenis. Tāpēc zemienēs esošās valstis applūdis. Manuprāt, nogrims Lielbritānija, Holande, Beļģija, Vācijas ziemeļdaļa, Polija, Bulgārija, daļa Itālijas, daļa Ukrainas, daļa Francijas…
- Ak kungs, un kā tad smaržas…
- Tālāk, - es skaļi teicu, - jānogrimst daļai Sahāras, Kongo, Gabonas, Angolas, Ēģiptes, Sudānas, daļai Saūda Arābijas un Irākas. Ievērojama daļa no Amazones deltas arī pārvērtīsies par
jūru. Jānogrimst tiem Kanādas rajoniem, kas ir pie Hudzona liča.
- Gn kas nogrims Krievijā?
- Obas, Pečoras, Jeņisejas, Ojeņokas deltas un Sankt- Pēterburgas rajonā jāizveidojas siltām jūrām. Paplašināsies Kaspijas jūra un applūdinās daļu Volgas, daļu Grālas un daļu Kazahstānas. Man nez kāpēc šķiet, ka Kazahstānas vietā būs tuksnesis.
- Pēterburga nogrims?
-Jā.
- Gn kas notiks ar Mūžīgo Kontinentu, - Olga painteresējās.
- Es arī gribēju to pavaicāt, - teica Aleksejs, - caur pieri palūkodamies uz Olgu un saņemdams pretī tādu pat skatienu.
- Mūžīgais Kontinents vai, kā Blavatska to sauc, Svētā Sala… - es iegrimu domās. - Manuprāt, tas paliks tāds pats, kā bijis… tāpēc
jau tas ir mūžīgs. Man šķiet… pats nezinu, kādēļ… ka Mūžīgajam Kontinentam ir stipra un cieta ass, kas iet Zemes dzilēs un nav pakļauta magmas kustibai, pārvietojoties Zemes asij. To es ne ar ko un nekad nevarēšu pierādit, bet es tā domāju.
- Vai sapratāt, kas notiks ar Zemi, ja tās ass nobīdīsies un Ziemeļpols pārvietosies uz Amerikas Savienotajām Valstīm? - Seļiverstovs pamācoši noskaldīja un, pacēlis galvu, vaicājoši paskatijās uz sievietēm.
- Labi būs, un kas tad ir! - atsaucās gaviļniece.
- Labi jau labi, tikai mūsu nebūs! Nebūs Maskavas, (Jfas, Parizes, Ņujorkas… būs pavisam citi cilvēki, būs pavisam citas pilsētas, - es skumji noteicu.
- Cilvēki no mēģenes, - Olga piebilda, pakasījusi pakausi.
- Pareizāk sakot, reklonēti cilvēki, - precizēja Aleksejs, labi zinādams, ka neviena no jubileju svinošajām sievietēm neko nesapratis.
Krievijas teritorijā izveidosies vairākas siltas jūras
- A… a…
Ieslēdza mūziku. Vīriešiem tā kā bija pienācis laiks lūgt dāmas uz deju. Darbs beidzās. Bet dejot negribējās. Aleksejs paspēra soli uz sieviešu pusi, bet virpām ceļā gadījās Seļiverstovs, un Alekseja dejošanas nodomi izjuka.
- Nu ko, meitenes, - es skaļi vaicāju, - jubileja uz pusēm ar ģeogrāfiju? Nu, un kas? Oriģināli! Vai atceraties to lietu ar Baikāla ezeru?
- Atceramies! Gn kā vēl atceramies! Jūs tris mēnešus mūs ar to ezeru spīdzinājāt.
- Nu, un kur tas atrodas? - es jautri pavaicāju.
- Nezinām un negribam zināt, - dāmas vienā balsī atbildēja.
Bet stāsts par Baikālu ir tāds. Pirms kādiem četriem gadiem, iznākdams no operāciju zāles, sastapu savu toreizējo sekretāri Natašu Ma- kejevu divu dāmu - Guļnaras Perļevskas un Larisas Jurčen- ko sabiedrībā. Viņas par kaut ko sarunājās. Padzēru tēju un nezin kāpēc pavaicāju:
- Kur atrodas Baikāls?
Nataša Makejeva iepleta jau tā apaļās acis un nedroši sacija:
- Pie Maskavas.
Guļnara Perļevska sāka smieties un caur smiekliem izmocīja:
- Nu, Nataša, tas nu ir par daudz! Cik tev skolā bija ģeogrāfijā? Visiem ir labi zināms, ka Baikāls ir Kazahstānā.
- Nekas tamlīdzigs, - iebilda Larisa Jurčenko, - Baikāls ir Kirgizijā - skaidri zinu.
Iepletu acis. Tas, ka sievietes tik slikti orientējas ģeogrāfijā, man šķita pārsteidzoši un interesanti. (Jn es nolēmu izdarīt socioloģisko aptauju par to, kur atrodas Baikāls.
Aptaujāju 100 (Jfā dzivojošas sievietes un 100 viriešus. Tā man izdevās atklāt interesantu «dzimumu» ipatnibu attiecībā uz šā ezera atrašanās vietas zināšanu vai nezināšanu. Vīrieši zināja, kur atrodas Baikāls, un atbildēja:
- Austrumsibirijā, blakus Irkutskai.
Bet krievu sievietes… Vairāk nekā 60% sieviešu vispār nebija nekāda priekšstata, kur šis ezers atrodas, un viņas uz labu laimi pārskaitija visus bijušās Padomju Savienibas ģeogrāfiskos reģionus, sākot no Baltkrievijas un beidzot ar Vladivostoku. Aptuveni 30% sieviešu zināja, ka Baikāls atrodas Sibīrijā, bet jauca tuvākās pilsētas nosaukumu, visbiežāk minot Novosi- birsku. Nedaudz mazāk par 10% zināja, kur Baikāls atrodas.
Bet pats interesantākais bija tas, ka ši nelielā sieviešu grupa, kas zināja Baikāla atrašanās vietu, drīzāk bija uzskatāmas par neveiksminiecēm personīgajā dzīvē, jo bija vecmeitas.
Balstoties uz to, es pat izdarīju secinājumu, cik kaitīgi sievietei ir zināt Baikāla atrašanās vietu, un kādā reizē skaļi paziņoju:
- Miļās krievu sievietes! Pat ja jūs zināt, kur atrodas Baikāls, aizmirstiet to!
Tādu pat socioloģisko aptauju es izdariju ASV un arī aptaujāju 100 vīriešus un 100 sievietes. Toreiz es ilgāku laiku uzturējos Vašingtonā un Dalasā (Teksasa). Es uzdevu jautājumu:
- Kur atrodas Mičigana ezers?
Vispirms pateikšu, ka Mičigana ezers ir pats lielākais ASV, un tā krastos atrodas Čikāga.
Eksperimenta rezultāti bija aptuveni tādi paši kā Krievijā un apstiprināja «dzimumu» atšķirības ģeogrāfijas zināšanā. Gandriz 100% vīriešu pārliecināti atbildēja:
- Mičigana ezers atrodas ASV ziemeļos blakus Čikāgai.
Bet amerikāņu sievietes… Gandriz 70% sieviešu vispār nebija nekāda priekšstata, kur atrodas šis ezers, un viņas nosauca pat tik fantastiskus variantus kā Meksika un Pakistāna, pie tam daudzas no viņām domāja, ka Meksika ir ASV štats, nevis atsevišķa valsts. Bet kāda pārdevēja sajauca Ajovas štatu ar Angolu, stāstot, ka tur ir daudz nēģeru. Aptuveni 20% sieviešu zināja, ka Mičigana ezers atrodas ASV ziemeļos, bet nevarēja atbildēt par ezeram tuvāko pilsētu, visbiežāk minot Bostonu, tin arī tikai aptuveni 10% sieviešu skaidri zināja, kur atrodas Mičigana ezers, un diemžēl ari lielākā daļa no viņām bija vientuļas.
Kādā ballītē, uz kuru mani uzlūdza amerikāņi, es pastāstiju šo stāstu un ari skaļi paziņoju:
Nataša Makejeva
- Dārgās amerikāņu sievietes! Pat ja jūs zināt, kur atrodas Mičigana ezers, aizmirstiet to!
Piezimēšu tikai, ka eksperimenta gaitā es neņēmu vērā to cilvēku atbildes, kas bijuši šajās vietās - pie Baikāla Krievijā un pie Mičigana Amerikā.
Šie eksperimenti mani tā pārsteidza, ka par šo tēmu es pat sarakstīju dzejoli. Citēšu šeit dažus fragmentus.
Trīs meitiņas šņabi dzēra, Dziesmai plaši muti vēra. Traki jautri gāja mums. Tad man radās jautājums - Man, lūk, ļoti zināt gribas - (Jn tās nav vis pārgudrības -, Vai jūs zināt to vai nē - Kur ir Baikāls jāmeklē?
- Ai, - Nataša atbildēja, - Bērnibā es dzēru tēju, Mums jau skolā galvā dzina. Koļa, teicamnieks, kā zināms, Aši pateica tūlit -
Vai nu tāds uz mutes krit - Ka to zina liels un mazs - Baikāls ir pie Maskavas.
Guļnara pie vārda tiek,
- Tev gan cobers jāieliek! Ai, Nataša skaistākā,
Tu jau nesajēdz nekā. Tu ar savu vidukliti Izskaties patiešām gliti, Tikai zini, miļā mana, - Baikāls rodams Kazahstānā.
- Ko jūs, meitenes, te darāt, Runājat pavisam garām, - Atbildēja tām Larisa.
- Ak, jūs dumjas gan pavisam - Ezers šis ir Kirgizijā, Vienigais tur vienmēr bija
Visa Kirgizijā - tajā. Kirgizi ceļ krastos mājas, Tā kā šakāļi tur mit, Zivis ķer, lai ir ko rit.
Kas man mēli kulstīt lika? Mācība man laba tika. Daiļas visas trejas dāmas,
Gudras, nelecigas, rāmas, Taču - Baikāls Piemaskavā, Tur, kur kirgīzs tīklā savā Zivis ķer kā šakālis, - Te nu saiet sviestā viss! Vārdu sakot, Emst, beidz Gn uz Kazahstānu steidz.
Ķēros lietai stingri klāt - Sāku visus aptaujāt. Izrādās, ka ezers mans Dabā bieži sastopams. Baikāls, šķiet, ir Grālos. Baltkrievijā meklē to!
- Nu, bet, lūk, Vano - gruzīns, Kas patiešām visu zin, Teica, Baikāls ir Telavi, - Vēstīja reiz Svēta arī. Labi sacits, neko darīt - Vano pareizo iet taku - Baikāls - Pēterburgai blakus.
Gzbekijas dēls Karimovs, Kuram sieva mūsu Rimma, Stāstija, ka reiz ar traļiem Arālā tam gājis zaļi, Lidzās - Baikāls bija placis, Viņa suns tur valgmi lacis. Sirdarja, tā iztek ārā, Angāra tikt iekšā kāro Arālūdentiņu tempt,
Visu dabu postit te. Vārdu sakot, Arāls žūs, (Jn tur Baikāls vainigs būs. Nu, bet mūsu dakterite Venera, visnotaļ glita, Tomēr saka - viens ir tas. Kur gan ezeru šo rast? Ļaudis teic - tur blakām Birska, Ai, ne tā, - Novosibirska.
Kur gan atrodas Baikāls? Varbūt pateiks aksakals? Viņš nevienam nepiekrit - Kosmosā šis ezers vid! Tikai, lūk… nav Irkutskas. Atbildei tā kā par maz.
Atlidoju Vašingtonā, Klusi jautāju, ko domā, Kādai dāmai augstas slakas, Lai tā man no tiesas saka - Kur pie jums leiks Mičigans? - Mani nebaida pat gans, Atbild, - Anglijā to rast, Lidzās Ņujorkai tā krasts.
- Bet kur Čikāga ir jums? - Skaļāk skan mans jautājums, Šoreiz visai izbrinits.
Dāmai tas nav miglā tīts - Saka - tur es divreiz biju, Ezeru pat saskatīju, Meksika - tā saucas štats, Tur tas ezers ir viens pats, Traku vēju sakults viss. Krastos tā kā šakālis Meksikānis dzīvo vien, Zivs tam tīklos iekšā lien.
Kas man mēli kulstīt lika? Atkal mācība man tika. Gudras dāmas šeit no tiesas, Lai gan skaistas, kuplas miesās, Bet kad galvā galigs sviests, - Meksikānis apmeties Čikāgā, kas Piemaskavā, - Tad es jūtu - labi nava. Tā ka vienreiz, Ernest, proties CIn uz Pakistaņu dodies.
Tomēr ķēros lietai klāt -
Sāku visus iztaujāt.
Sapratu drīz - mičigani
Tā kā dabā huligāni
Visur izplatīti plaši.
Kalifornijā - rod aši.
Bet tad saka kāda mis -
Jūs man ticiet, tiešām, plīz,
Man viens ebrejs, vārds tam Zino,
Apgalvoja, ka viņš zinot,
Ka ir Izraēla tajā.
Zino ļoti ticēt vajag - Ebrejietes krastos mit, Arābus steidz aplaupit, Kaut no krievu zemes plašās Nesen ieradušās pašas.
Mūsu kovbojs Rodnejs Džonis Neapstridamā teic toni - Viņam neliek mieru doma - Esot tāda upe - Dona (Jn tā sākas Mičiganā, Beigas - Atlantijā mana. Nu, un krievu submarini, Katrā krava - simt marinas, Zagšus Mičiganā brauc, Krastā izlaiž spiedžu daudz. Viltigas tās un tik skaistas, Ka ik čalim acis laistās. Gn pat mūsu kovbojs Džonis - Nu jau klusinātā toni - Stāsta, ko viņš redz un domā - Tās ir baigās šausmas - Dona. Nu, bet Džekijs, pederasts, Ģeogrāfiju zin tas, Saka Džonim - tas ir garām, Vai tur Donu atrast varam! Amazone ārā plūst, Atlantijā galu gūst.
Braziliešu submarini Nevizina vis marinas.] - Kur gan ir šis Mičigans?
Lai man rokā būtu gans! - Saka viņam pēkšņi Džonis Savā skarbākajā toni. - Viņš ir rašn, viņš ir spiegs! Lai ne smakas nepaliek! Kāds mūs piečakarēt licis - Mičigans ir Donas licis!
Tikai, lūk, nav Čikāgas. Atkal zināms nav nekas. [2]
Dzejoļa trešo daļu, kur notiek sievietes laimes analizē atkarībā no tā, cik labi viņa zina ģeogrāfiju, es nolēmu lasītājam aiz- taupit. Tur ir pārāk daudz nopietnas filozofijas. Bet nopietnibas šajā grāmatā jau tāpat ir ļoti daudz. Vēl vairāk, patiesībā jau nopietnība, filozofija un piedzivojumi tikai tagad sākas.
Bet tajā jūnija vakarā, kad mēs ar Tatjanu, Olgu un Alekseju, noguruši no saspringtās domāšanas par seno cilvēku traģisko vēstījumu, sēdējām kopā ar sievietēm, kuras arī bija nogurdinājušas dzimšanas dienas svinības un Sergeja Seļiverstova Cerbera loma, es domāju par to, ka sievietes psiholoģiskajā ziņā tomēr ļoti atšķiras no viriešiem. Tas, protams, neattiecas tikai uz viņu hipertrofēto interesi par smaržām vai Baikāla uzdoto miklu, bet pirmām kārtām uz to, ka sievietes vairāk dzīvo ar dvēseli, akcentu liek galvenokārt uz jūtām, kuras izraisa kaut kāds pavisam muļķigs faktors, un pievērš maz uzmanības tādiem konkrētiem faktiem kā kaut kāda objekta ģeogrāfiskā atrašanās vieta.
Bet jūtas pirmām kārtām ir zemapziņas atribūts, ko iedarbina cilvēka dievišķais iekšējais Es. Tāpēc sievietes it kā ir tuvāk Dievam un daudz retāk nekā virieši ir tādu ļaunu darbību iemesls kā kari un tamlīdzigas lietas. Bet sikais sieviešu sašutums un asaras par slikti domātu padomu, pērkot kažoku, vai par to, ka ari kāda cita sieviete smaržojas ar Kenzo, ir piedodams - tas viss ir miļi un cilvēcīgi.
- Pēc jūsu jautājumiem par Baikālu mēs jutāmies tādas muļķes! Bet pēc tam, kad jūs pastāstījāt, ka tikai nelaimigās zina, kur tas atrodas, mēs ne tikai negribam to zināt, mēs pat baidāmies braukt uz turieni, - smiedamās teica gaviļniece.
- Nu - un labi. Taisāmies uz mājām. Vai šoferis jau mašīnā?
-Jā.
Kāpjot lejup pa kāpnēm, aizmugurā atskanēja balss:
- Visu vakaru tas vien bija jāklausās - 6666. Starp citu, viņai vajadzētu nopirkt kažoku par 6 tūkstošiem 666 rubļiem.
Seno cilvēku traģiskā vēstījuma sātaniskais elements
Kamēr mēs ātrās palidzibas mašinā izvadājām cilvēkus pa mājām, es ērti iekārtojos stūri un atkal sāku domāt par seno cilvēku traģisko vēstijumu.
Kad beidzās visas pārdomas par mūsdienu cilvēka fatālo likteni iespējamās Zemes ass nobides laikā (nedod Dievs!), ko papildināja analīze par atlantu izdzīvošanu šajos apstākļos, mani pārņēma ģenētiskas nepilnvērtibas sajūta reizē ar domu, ka Dievs mūs ir apdalījis, kas negaidīti pārauga sašutumā. Kāpēc? Es mēģināju koncentrēties, lai izprastu sašutuma iemeslu, un tikai otrajā vai trešajā mēģinājumā sapratu, ka iemesls ir tik banāls un vienkāršs, ka man pat neērti par to runāt, kur nu vēl atkārtoties. Tas ir tāpēc, ka mūsu sabiedrībā ir pārāk daudz mēra sajūtu zaudējušu un «pārēdušos» cilvēku vai, kā mēdz teikt, tādu, kas slimo ar zvaigžņu slimību. Šiem cilvēkiem pat
Sievietes ir tuvāk Dievam un daudz retāk nekā vīrieši ir ļaunu darbu iemesls
acis ir citādas, kaut kādas sātaniskas, kas ignorē visu sev apkārt un staro pašmīlas pilnas. Šiem cilvēkiem viss Mans šķiet dievišķi pilnīgs, droši vien arī taisno zarnu ieskaitot.
Zvaigžņu slimība visbiežāk rodas tad, kad cilvēks sabiedrībā ieņem lidera pozīcijas. Tāpēc atbilstoši viņu vadošajai lomai šādu slimnieku izraisītais ļaunums pieaug ģeometriskā progresijā. Lai to saprastu, iztēlojieties, ka uzņēmumu vai valsti vada garīgi slims cilvēks, piemēram, šizofrēniķis. Pie šizofrēniska rakstura divainibām vēl var pierast, zinot laiku, kad šefa uzvedībā parādīsies novirzes un kādas tās būs, bet piemēroties šādas zvaigžņu slimības pārņemta cilvēka sātaniskajai būtībai nav
Mēs nezinām, kur ir Baikāls!
iespējams, jo nav iespējams visu laiku tikai iztapt, izdabāt un būt par pelēko peli, apspiežot sevī visu labo.
Bet galvenais Jaunums, kas nāk no zvaigžņu slimības, ir tas, ka Dieus - uiltvārdis, piemēram, naftas karaļa vai kādā citā veidolā, pārvēršot cilvēkus par iztapoņām, varmācīgi novērš tos no īstā Dieva, liekot šķēršļus garīgai izaugsmei. Tikai vara pār cilvēkiem, un vara par katru cenu. Šajā situācijā iztēlojieties, ka smalkās enerģijas apbrinojamās tehnoloģijas, kas pirmām kārtām balstās uz Gara spēku un cilvēka dievišķo būtību, nonāk zvaigžņu slimības pārņemto rokās - viņi nekavējoties pārvērtīs tās par savas personīgās varas noturēšanas un palielināšanas ieroci. Pietrūks garigo bremžu. Ar zvaigžņu slimību lielākā vai mazākā mērā slimo milzīgs skaits cilvēku, un pat atsevišķas valstis (pašreiz pēc PSRS sabrukuma - Amerikas Savienotās Valstis) saslimst ar šo kaiti. Tiks radīts ārkārtīgi spēcīgs psi- hotronais ierocis, tiks klonēti briesmoņi… un atmaksa par to būs Zemes pašattīrīšanās, pārvirzot savu asi par 6666 kilometriem, un kārtējie Pasaules Plūdi būs klāt. Zvaigžņu slimības pārņemtie pazudinās visus pārējos.
Kāpēc es, sākdams rezumēt pārdomas par seno cilvēku traģisko vēstījumu, pēkšņi sāku domāt par zvaigžņu slimības pārņemtajiem cilvēkiem un secināju, ka tieši viņi ir ciluēku sabiedrības inde, kas var novest pie globālas katastrofas? Varbūt šīs nenovīdīgās, skaudīgās un savtīgās pašmirdzošās zvaigznes man ir tā apnikušas, ka es, jūtot personīgu nepatiku, sabiezinu krāsas un pārvērtēju viņu kaitīgo nozīmību. Bet varbūt man ir taisniba. Dzive rādīs.
Vienalga, vai man ir taisnība vai nav, man šķiet, ka seno cilvēku traģiskais vēstījums skaitļu 6666 veidā, kas mums nodots ar svētā Kailasa kalna augstumu un liecina par Zemes spēju pagriezties par tikpat kilometriem, skaidri norāda uz vēl vienu aspektu - sātanisko. Es ceru, ka lielākā daļa no mums tic
Zvaigžņu slimība
Sātana, Velna un pārējo ļauno spēku esamībai, ko zinātnieki sauc par negatīvo psihisko enerģiju. Šie sātaniskie spēki cenšas iemitināties cilvēkā, vispirms radot tikai zvaigžņu slimības pazīmes. Ja sātaniskās enerģijas cilvēkos kļūst pārāk daudz, tā jau sāk iedarboties uz Zemi kā dzīvu būtni, uz Zemes Garu, tāpēc Zemei rodas nepieciešamiba attīrīties no sātaniskā pirmsākuma.
Kā attīrīties no sātaniskās enerģijas? Atbilde ir tikai viena - pagrieziens par 6666 kilometriem. Kāpēc tieši par 6666 kilometriem? To acimredzot ir noteicis Raditājs.
Tāpēc ari skaitli 6 tautā uzskata par sliktu skaitli, 66 ir vēl sliktāks, 666 - vēl sliktāks, bet 6666 - ipaši slikts. Skaitlis 6666 ir globālas katastrofas vai apokalipses skaitlis, kas sāk darboties, kad sātaniskais pirmsākums Zemes iedzīvotājos ir iesakņojies bezgala stipri.
No sātaniskā faktora, ko simbolizē skaitlis 6, cilvēks var atbrīvoties pats, no 66-cilvēku grupa (valsts), no 666- visa cilvēce kopā, bet no 6666- tikai ar planētas Zemes palīdzību. Nez kāpēc man galvā ienāca ši doma, bet es to atbīdīju nostāk, lai šodien pie tās vairs neatgrieztos.
Ja balstāmies uz domu, ka Zeme no sātaniskā faktora atbrīvojas, pagriežoties par 6666 kilometriem, tad var pieņemt, ka sešnieki nav sātaniski, bet gan pozitīvi skaitļi, jo ir saistiti ar atbrīvošanos no sātaniskās enerģijas. Kāpēc gan tautā tos uzskata par sātaniskiem?
Atbildēt uz šo jautājumu nav viegli. Ticigie cilvēki zina, ka ikviena atbrīvošanās no sātaniskās enerģijas ir saistita ar ciešanām. Tāpēc cilvēkiem, ciešot un jūtot sātana izdzīšanu no sevis, šie no zemapziņas dzilēm uzpeldējušie un mums neizprotamā veidā ar smalkās pasaules likumiem saistītie sešnieki rada asociācijas ar sātaniskiem skaitļiem. Iespējams, ka šajā sakarībā sešnieki ir atbrīvošanās skaitļi no sātaniskās enerģijas,
lai gan sātaniskais elements tik un tā sešniekos ir, ja jau reiz tas tika pielaists pie Dvēseles un tas ir jāizdzen.
Nevar izslēgt ari, ka sešnieki patiesībā tomēr ir sātaniski skaitļi, bet Zemes atbrīvošanās no sātaniskās enerģijas, pagriežoties par 6666 kilometriem, ir filozofijas nolieguma nolieguma likuma mehānisms. Tas nozimē, ka sātaniskais elements tiek izdzits, radot mehānismu, kas lidzigs sātaniskajam, bet noliedz to.
Starp citu, nolieguma nolieguma likumu samērā bieži izmanto psihoterapeiti, ārstējot neirozes. Tiek atrasts kairinošais faktors, kas izraisa neirozi. Pavisam nesen, kad es biju ārkārtīgi noguris, katru dienu strādājot lidz trijiem naktī, mani ļoti pazemoja kāds cilvēks, un man sākās neiroze, kuru sajutu kā īpatnēju kamolu dvēselē. Zāles nelīdzēja. Mani izārstēja psihote-
Sešnieki ir skaitļi, lai atbrīvotos no sātaniskās enerģijas, lai gan … sātaniskais elements tik un tā sešniekos ir, ja jau reiz tas tika pielaists pie Dvēseles un tas ir jāizdzen
rapeits Jevgēņijs Ivanovičs Maksimovs, kas piespieda mani atcerēties šo cilvēku, bez mitas atkārtodams: «Nu pamēģini, izsauc man neirozi! Maita tāds!»
Runājot par sešnieku sātanisko aspektu, nevaru ne apgalvot, ka tie ir saistiti ar sātanisko enerģiju, ne ari dot pozitivu raksturojumu par sešniekiem kā sātaniskās enerģijas izdzinējiem un dvēseles atbrīvotājiem no negativā (sātaniskā) komponenta. Priekš tā mans prāts ir pārāk vājš. Varu tikai pateikt, ka Dieva radītajā pasaulē ikviens dzīves elements pilda vismaz divas funkcijas, kas bieži vien ir pavisam pretējas. Tas var attiekties ari uz nostāstiem apvītajiem sešniekiem. Bet kaut kas šajos sešniekos ir! Ne jau velti svētā Kailasa augstums ir 6666 metri, bet attālums no Kailasa lidz Ziemeļpolam - 6666 kilometri.
Dārgo lasitāj, vēstījums par sešniekiem (un devītniekiem) saistibā ar Zemes uzbūvi tikai sākas. Šis mistiskās tēmas turpmākā zinātniskā analīze, no kuras rezultātiem man mati sacelsies stāvus gaisā, būs izklāstīta nākamajās nodaļās, pēc
kuru izlasišanas mēs visi droši vien iesauksimies: «Paldies jums, Atlanti!»
Atrās palidzibas mašīna, ar kuru mēs visi braucām, palēcās uz ciņa, un es ar galvu pret kaut ko sāpīgi atsitos.
- Andrej, netrako, tu taču neved malku! - atskanēja kāda balss.
Grihējās papļāpāt par kaut ko piezemētāku, piemēram, pamēģināt saprecināt Seļiverstovu ar gaviļnieci. Sakopoju visu savu gribasspēku, lai nenovirzītos no domas par sešniekiem.
«Labāk es mazliet pafantazēšu bez reāliem zinātniskiem pierādījumiem,» domās sev pateicu, «un, turpinot tēmu par sešnieku sātanisko aspektu, centišos pēc kārtas izprast, kāda loma ir vienam, diviem, trim un četriem sešniekiem.»
Domas savērpās un sāka svaidīties, nevarot atrast tādas mistiski filozofiskas analīzes sākumpunktu, bet, kad mašīna kārtējo reizi palēcās uz ciņa, sākumpunkts iezimējās pats no sevis - ciešanas, par kurām jau runāju.
Psihoterapeits Jevgēņijs Ivanovičs Maksimovs savā praksē izmanto nolieguma nolieguma likumu
Jāpasaka bez aplinkiem, ka ciešanām un līdzcietībai Austrumos tiek piešķirta ļoti liela nozīme. Jo vairāk cilvēks cieš, jo labāk, vai Cietiet uz veselību, vai Cilvēks, kas cieš, ir vislabākais cilvēks - tā tēlaini skan tūkstošiem Indijas skolu pamatpostulātu. Šis skolas ir specializējušās uz ciešanām un piespiež cilvēkus ciest. Ļoti interesanta ir šo ciešanu skolu attieksme pret nabagiem un ubagiem, kuru varētu fomulēt šādi: «Cik laimigi cilvēki - cieš visu mūžu.» Par galveno ārstniecības metodi šis skolas uzskata lidzcietibu, kas vispirms saasina cilvēka ciešanas, pēc tam palīdz viņam attīrīties, un tad, beidzot, nāk atvieglojums, jo negatīvā sātaniskā enerģija ir izdzita. Pie tam, jo vairāk cilvēks cieš, jo augstākā pakāpē viņš atbrīvojas no sātaniskās enerģijas.
Šo divaino Indijas skolu, kas cilvēkus piespiež ciest un tādējādi attīrīties, filozofiskā būtība acīmredzot ir ļoti dziļa un nāk no senatnes, kad cilvēki bija garīgi tuvāki Dievam, saprata, cik bīstama ir sātaniskā faktora uzkrāšanās cilvēkos, jo var novest pie nelaimēm, globālo katastrofu ieskaitot.
Cik laimīgi cilvēki - cieš visu mūžu
Bet sešnieki? Man šķiet, ka skaitlis 6 kalpo par sātaniskā faktora mērvienību dzivu būtņu dvēselēs un ir noslēpumainās un mums pagaidām nesaprotamās dievišķās smalkās pasaules pastāvēšanas sastāvdaļa - tās smalkās pasaules, kas radijusi To Pasauli, kur būsim mēs visi, un mūsu dvēseles skaidrība tiks mērita ar to, vai tur ir vai nav atrodami šie sešnieki. Tur, Tajā
Man šķiet, ka skaitlis 6 ir sātaniskā faktora mērvienība dzivu būtņu dvēselēs
Skaitlis 6 simbolizē sātanisko faktoru atsevišķa cilvēka dvēselē, un par to ir jāmaksā ar ciešanām
Pasaulē, mēs kļūsim pavisam citi, lai gan paliksim paši, gaidot nākamo reinkarnāciju uz Zemes. Gn, pilnīgi iespējams, mums būs mazliet skumji, ka pagājušajā Zemes dzīvē esam maz cietuši un neesam varējuši attīrīties, izdzenot no sevis sātanisko faktoru.
Man nav pierādijumu, bet man šķiet, ka pastāv noteikta ar ciešanām saistīta sešnieku rindas gradācija. Proti, skaitlis 6 pats par sevi (tas ir - viens sešnieks) simbolizē sātanisko faktoru atsevišķa cilvēka dvēselē, un par to ir jāmaksā ar ciešanām, izdzenot negatīvo sātanisko enerģiju. Ja sātaniskais faktors netiks izdzīts, veidosies fiziska vai gariga slimiba vai - kas ir vēl ļaunāk - zvaigžņu slimiba.
Skaitlis 66, manuprāt, ir simbolisks grupveida sātaniskā faktora personificējums cilvēku dvēselēs, piemēram, tas varētu attiekties uz kādu valsti. Maksa par to ir tautas pašmocīšanās, ciešot no iekšējām represijām vai karu izraisīšanas. Tādas grupveida sātaniskās ietekmes piemērs varētu būt komunisms, kas Krievijā sākās ar divainu frāzi - Rēgs klīst pa Eiropu, komunisma rēgs, un vācu fašisms ar lozungu - Deutschland ūber alles\ Abas tautas - krievu un vācu - cieta ārkārtigi smagus pārbaudījumus, kas bija maksa par grupveida zvaigžņu slimību. Vienai bija komunistisks (pasaules revolūcija), otrai fašistisks (augstākā rase) raksturs.
Skaitlis 666, manuprāt, ir vispārcilvēciskā sātaniskā faktora simbols un mērvienība. Par to jāmaksā ar cilvēku degradēšanos un pārvēršanos par mežoņiem. Ir cilvēki, kas domā, ka truli un aprobežoti cilvēki ir laimīgāki par gudrajiem. Pajautājiet sev - vai jūs gribētu kļūt aprobežots? Jūs, ne mirkli nedomājot, atbildēsiet - nē. Stulbus cilvēkus, un jo ipaši evolūcijas degra- dantus, nepārtraukti grauž skaudība, bet paša nepilnvērtibas sajūta urda no iekšienes, zemapziņā radot lielas ciešanas, jo zemapziņa atceras senču diženumu un it kā pārmet par sātanisko greznību degradēties. Stulbs degradants, protams, nav
spējigs to visu saprast un mokošo iekšējo nepilnvērtibas sajūtu pauž ar izmisigu gaudošanu Mēness apspīdētās naktīs u… u… u…, kurā skan viss viņa apvainojums uz tālajiem senčiem, kas nav spējuši atbrīvoties no vispārcilvēciskā sātaniskā faktora un saslimuši ar vispārcilvēcisku, zvaigžņu slimību. Šajā izmisīgajā gaudošanā u… u… u…, ko pavada akmens cirvja vicināšana neredzamā pretinieka virzienā, tiek izpausts dziļi zemapziņā iesēdies sašutums par to, ka zaudēt un iztirgot visus progresa sasniegumus var vienā mirklī, bet to zaudētā limeņa atjaunošanai būs vajadzīgi simtiem tūkstošiem gadu neatlaidīga darba, kas pilns ar briesmām un pazemojumiem.
Par mežoni kļuvis cilvēks nekad nevarēs būt laimīgs, jo Dievs radījis Cilvēku kā saprātigu, intelektuālu un dievišķu būtni, un dabiskā disharmonija dvēselē nekad nenorims, spīdzinot, spīdzinot un vēlreiz spīdzinot degradantu. Vilks, pele vai varde ir daudz laimīgāki par mežoni, jo Dievs tos ir radījis tieši tādus un šajā sakarībā viņiem ir sava vilka, peles vai vardes dvēseles miers.
Zinātnisko tehnoloģiju progress ir dabisks un loģisks, bet ari bistams ne tikai tādēļ, ka var tikt izmantots kā masu iznicināšanas ierocis, bet ari tādēļ, ka cilvēki var saslimst ar visu cilvēci aptverošu zvaigžņu slimību, kas nes lidzi bais- migu sātaniskā faktora kombināciju no trim sešniekiem, un tā izpaudīsies kā neizprotamas slimības vai notiks kaut kas pilnigi negaidits (nokritis komēta utt.). Maksa par to būs atlikušās cilvēces degradēšanās un pārvēršanās par mežoņiem.
Man šķiet, ka skaitlis 6666 simbolizē globāla mēroga sātaniskā faktora klātbūtni, kad tas ir iemiesojies ne tikai visā cilvēcē, bet ari visas Zemes dzives formās, ieskaitot pašu planētu Zemi kā dzivu būtni. Maksa par četru sešnieku sātaniskās enerģijas globālu iemiesošanu ir apokalipse, ko izraisa Zemes ass pārvietošanās par 6666 kilometriem. Iet bojā visas Zemes dzivibas formas, ieskaitot cilvēkus (izņemot visu Zemes dzīvības formu un dievbijīgo cilvēku sēklu, kas glabājas Varā), bet pati Zeme iziet caur baismigām ciešanām - sadalās kontinenti, pārvietojas magma un daudz kas cits.
Attiecibā uz globālā sātaniskā faktora iemiesošanos visās Zemes dzives formās man gribētos uzsvērt klonēto mutantu
lomu, kuri sākumā var tikt raditi pat ar cēlu mērķi - milzigas govis, milzīgi kartupeļi, ārkārtigi ražigi kvieši u.c. Šādu rokdarbu veidošanas bīs- i tamība slēpjas ne tikai^* tajā apstākli, ka tie satur vielmaiņu graujošos muta- gēnus, bet daudz vairāk faktā, ka cilvēkam nav tiesibu ar gēnu inženierijas palīdzību iejaukties Dieva lietās, kas ir radījis visu sabalansēto dabas kompleksu. Lai to nedarītu, ir ne tikai no sirds jātic Dievam, bet arī jāciena Dieva milzīgais radošais darbs. Pretējā gadījumā Zemē iemiesosies milziga četru sešnieku sātaniskā enerģija ar jau aprakstītajām sekām.
Par nožēlošanu starptautiskā programma Genoms jau darbojas, tās bāze galvenokārt ir ASV, kuru Himalaju jogi sauc par visbezdievīgāko valsti pasaulē. Ja šai programmai būs lieli panākumi, tad uz pasaules galu nav ilgi jāgaida.
- Nu, lūk, vēl viena dāma ir mājās, - atskanēja kāda balss. - Aleksej, pavadi viņu lidz ieejai.
Mašina devās tālāk. Zem sēdekļa nepārtraukti klabēja kāds dzelzs gabals. Bija jūtams, ka neviens tam nepievērš nekādu uzmanibu. Bet mani šī skaņa sāka nervozēt.
«Ja es visas tās domas, kas šovakar jaucas pa galvu, publicēšu, tad daudzi iesauksies: Bet tu man dod tiešus pierādījumus!
un uzskatīs mani par kaut ko lidzigu šim klabošajam dzelzs gabalam,» es nervozi nodomāju.
Pēc tam saņēmu sevi rokās, pārstāju pievērst uzmanibu klabeklim zem sēdekļa un iedziļinājos domās par to, ka visam nav iespējams atrast tiešus pierādijumus, ka, atrodot interesantu faktu, piemēram, Kailasa kalna augstuma un tā attāluma lidz Ziemeļpolam relatīvo atbilstību, nepavisam nav nosodāmi loģiski attīstīt šo domu, ieklausoties savā zemapziņā, un izdarīt vispārcilvēciskus secinājumus. Gudri un dievbijigi cilvēki to sa- Vaj patiesj mēs vjsj esgm jznākušj nQ pratīs, bet tie, kas staigā mēģenes? pa dzīvi ar augstprātīgi
paceltu galvu, ņirgāsies par domām un loģiku, un tiem droši vien dvēselē jau ir ieperinājies sātaniskās enerģijas sešnieks, liekot uzskatit savas domas par vienīgajām patiesajām visā pasaulē.
«Kā atpazīt cilvēkus, kuru dvēselē jau mīt sātaniskais elements?» uzdevu sev šo jautājumu un tūdaļ arī atradu atbildi. «Runas par Dievu šos cilvēkus padara nervozus. Viņi spēj pārciest nejaušus sprediķus, viņi pat var lūgt Dievu, bet Dieva
apjautums zinātniskā konteksta viņus tracina. Sešnieks liek sevi manit.»
Man_nez kāpēc škieĻj^aJaunajai sātaniskajai enerģijai ir 6 IjmenL Par^etj[iem_mē^š_odierLjau runājām*. bet_atlLķjjšie_ divi manam_prātam nav apt verami. Sava prāta vājumu un mazspēju es ipaši skaudri izjutu šā garā un vētrainā vakara beigās, kur seno cilvēku traģiskais vēstijums savijās ar smaržām Kenzo un daudz ko citu.
Bet viss sliktais sākas ar vienu sešnieku dvēselē! Ja to neizdzen, paškritiski paskatoties uz sevi vai pieņemot patiesi sirsnigu cilvēku palīdzibu, tad šis sešnieks sāk vairoties. Ja sešnieku kļūs pārāk daudz, agri vai vēlu kvantitāte pāries kvalitātē un sātaniskais ļaunums pacelsies citā limeni - 66. Tikpat loģiski var izveidoties limenis 666 un pat limenis 6666.
«Droši vien tas ir pats svarīgākais, ko atlanti mums gribēja pateikt ar savu traģisko vēstijumu. Viņi mūs brīdināja,» es nodomāju.
Mašīna apstājās pie manas mājas. Sāku atvadīties.
Cik daudz es tobrīd vēl nezināju! (Jn cik daudz man vēl nācās uzzināt!
Bet es nevarēju nojaust, ka šajā vakarā mēs esam pieļāvuši vienu tehniska rakstura kļūdu, kuru atklāsim pēc dažām dienām. Toties šīs kļūdas analīze dos jaunas zināšanas par planētu Zemi un noslēpumaino Dievu Pilsētu.
- Taņa, kāpēc tu esi tik domiga? - šķiroties pavaicāju.
- Vai patiesi mēs visi esam iznākuši no mēģenes? - viņa vaicāja.