Tehniskā kļūda, kuru minēju iepriekšējā nodaļā, atklājās šādos apstākļos.
Bija 1999. gada jūnijs. Clz Tibetu mēs plānojām doties augusta vidū. Es ļoti steidzos. Bez milzīgā sagatavošanās darbu apjoma (jāsagādā aprīkojums, emblēmas, biļetes, finanses un daudz kas cits) man ļoti gribējās maksimāli pamatīgi pārdomāt visus ar planētu Zemi, pasaules piramīdu un seno monumentu sistēmu saistitos jautājumus. Sapratu, ka galvenokārt no tā būs
Rims Anvarovičs Hamzins
atkarīga Dievu Pilsētas meklējumu ekspedīcijas veiksme. Bez tam biju ieplānojis arī aizbraukt uz Novosibirsku, lai papētītu tā sauktos «Kozireva spoguļus».
Kā par nelaimi, slimnieku vidū bija izplatijušās baumas, ka es dodos kaut kādā ļoti riskantā ekspedīcijā, no kurienes diezin vai atgriezīšos, un pacienti neatlaidīgi centās pierunāt mani, lai operēju viņus tūliņ, uz karstām pēdām, nevis atlieku operāciju uz rudeni vai ziemu. Manā dvēselē valdīja tāds sajukums, ka es pilnigi piemirsu savu līdz idiotismam neloģisko paradumu nodarboties ar zinātni, kad apkārt valda troksnis un jautriba, un nolēmu uz dažām dienām kaut kur aizbraukt, lai mierīgi varētu koncentrēties un apdomāt visus satraucošos jautājumus.
Piezvanīju savam draugam Rimām Anvarovičam Hamzinam - Baškirijas Tuimazinskas rajona administrācijas vadītājam - un lūdzu, lai sagādā man vietu kaut kādā tūristu bāzē. Mēs ari norunājām, ka pēc tam, kad būšu iznācis no savas vientulības, sarīkošu rajona iedzīvotājiem konferenci par mūsu ekspedīcijām uz Himalajiem.
Ar Rimu Anvaroviču es iepazinos 1990. gadā, kad abi bijām KPFSR pirmā sasaukuma tautas deputāti. Viņš bija izteikts komunists, es - mērens demokrāts, bloka «Demokrātiskā Krievija» loceklis. Tomēr mēs sadraudzējāmies, neskatoties uz atšķiribām politiskajos uzskatos. Bet pēc tam… 1993. gada oktobrī, dienu pirms «Baltā nama» apšaudes, daļa deputātu sapulcējās viesnicā «Rossija», lai atbalstītu Krievijas parlamenta locekļus, kas bija bloķēti «Baltajā namā». Daudzi nobijās un neatbrauca, bet daudzi nenobijās. (Jn starp tiem, kas nenobijās, bija arī Rims Anvarovičs. Mani viesnicā arestēja naktī pirms «Baltā nama» apšaudes, piekāva un piecos no rita izlaida laukā, iesperot ar zābaku pa pakaļu. Bet pavisam driz Baškirijas prezidents Murtaza Rahimovs atsūtīja speciālu lidmašīnu, un tā Baškirijas deputātus aizveda atpakaļ uz (Jfu. Varēja aizlidot arī mūsu parla
menta locekļi (Boriss Haki- movs, Pjotrs Mors un citi), kuri bija tik daudz izcietuši, ka mans arests uz tā fona līdzinājās bērnu nerātnībai. Bet lidmašīnā bija speciāli mums sūtīts šampanietis.
Tūristu bāze, kur mani iekārtoja Rims Anvarovičs, bija gleznainā Kandirkula ezera krastā. Bet manā istabā bija divas lietas, kas attiecās uz seno laiku pētīšanas tēmu, - ledusskapis «Atlants» un ūdens sildītājs «Sfinksa». Bez tam Rims Anvarovičs, būdams cieši pārliecināts, ka smadzeņu darbībai nepieciešami vitamīni, atveda tik daudz augļu, ka tos nebūtu iespējams apēst pat mēneša laikā.
- Paskat, kā dzīve ir mainījusies, - katrā ciematā var nopirkt visus dienvidu augļus, - es nokomentēju.
- Mans rajons ir pirmrindniekos. Cilvēki strādīgi. (Jn vispār drīz vien es visu atdošu privātās rokās, - atteica bijušais komunists Rims Anvarovičs Hamzins.
Gzliku uz galda globusu, sakārtoju papirus, grāmatas un sēdos pie darba. Pa atvērto logu ielidoja zīlīte un mierigi apsēdās uz globusa.
Centos sakārtot domas par iespējamo Ziemeļpola novirzīšanos par 6666 kilometriem uz vietu, kur atrodas Velna tornis (ASV). Biju pārliecināts, ka attālumi Kailass - Ziemeļpols un Ziemeļpols - Velna tornis ir vienādi, proti, 6666 kilometri. Paskatījos uz globusu un… pēkšņi man likās, ka nav vis vienādi. Vēlreiz uzmanīgi paskatījos uz globusu, bet sajūta, ka šie attālumi nav vienādi, pieņēmās spēkā.
Paņēmu elastīgu mērlenti, no jauna izmērīju attālumus un pārliecinājos, ka uz lielā globusa attālums no Kailasa līdz Ziemeļpolam ir par 5 centimetriem lielāks nekā no Ziemeļpola lidz Velna tornim. Mērīju vēlreiz - atkal tas pats.
- Vai tad es prātā biju jucis, vai, kad toreiz mēriju?! - skaļi
iesaucos, izbaidīdams zīlīti. - Nu, bet kāpēc kļūdījās Tatjana, Olga un Aleksejs? Viņi taču ari mērīja!
Dvēselē iezagās neapmierinātiba, savilkās kamolā un sāka mani mocīt. Lai nomierinātos, aizgāju lidz ezeram, aizpeldēju kādus 300 metrus, bet, peldot atpakaļ uz krastu, sapinos ūdenszālēs un gandriz nosliku. Dvēseles apjukums neatkāpās.
Nolēmu piezvanit uz (Jfu, bet telefonu centrālē pateica, ka vakar kaut kur nogāzies stabs un pagaidām ar (Jfu sakaru nav.
Sanervozējos pavisam, devos uz savu istabu, izdzēru pusglāzi šņabja, bet miera nebija. Devos uz 7 kilometrus attālo kaimiņu ciematu ceribā tomēr sazvanīties ar (Jfu un parunāties ar Alekseju, Olgu vai Tatjanu. Soļodams pa putekļaino ceļu, naidigi skatijos uz telefona stabiem, kuriem piemit tendence gāzties. Mani nepārtraukti mocija doma, ka sabrūk hipotēze par to, ka visi Zemes 6666 punkti ir bloķēti ar piramidām vai senatnes monumentiem.
«Četru sešnieku sākumpunkts atrodas Tibetā, un uz tā ir milzīga piramida (Kailass),» es domāju. «Nevar izslēgt arī iespēju, ka uz nākamā punkta 6666, un, proti, uz Ziemeļpola, zem ūdens arī atrodas kaut kāds pagātnes monuments. Mēs domājām, ka nākamais punkts 6666 ir iezimēts ar Velna torni, bet vēl nākamais - Lieldienu sala - ar akmens milžu statujām. Viss bija tik skaisti! Bet… Velna tornis nav uz punkta 666&. Punkts ir Teksasas štatā (ASV) — krietni vairāk uz dienvidiem.
No krūmiem pēkšņi ar troksni izlidoja rubenis. Es satrūkos.
- Jāsazvanās ar (Jfu, - skaitīju pie sevis kā Tēvreizi, - lai internetā apskatās - varbūt tur, Teksasā, ari ir kāds senatnes monuments? Jāpaprasa, kāpēc mērot kļūdijos ne tikai es, bet arī Olga, Aleksejs un Tatjana. Beidzot tiku lidz ciematam, atradu pastu, uzzināju, ka vairāk neviens stabs nav nogāzies, un varēju piezvanit uz (Jfu. Klausuli pacēla Aleksejs. Noklausījies manu stāstu, sāka mani pārliecināt, ka ne par kādu kļūdu nevar būt ne runas. Pienāca ari Olga ar Tatjanu un ari sāka pārliecināt mani, ka kļūdos.
- Kā tad mēs varam pārbaudīt! Globusi un lielās kartes taču ir tur - pie jums! - Olga centās pārkliegt klausulē dzirdamos sprakšķus un krakšķus.
Beigu beigās norunājām, ka rit viņi atbrauks pie manis un paņems līdzi mazo datoru Note book, lai tiktu internetā.
Soļodams atpakaļ uz bāzi, protams, jutos neērti, ka esmu piespiedis cilvēkus pamest savas ģimenes un savus darbus, lai nobrauktu 200 kilometrus un palīdzētu man tikt skaidrībā par pieļauto kļūdu.
«Rīkojos kā tāds barons, izmantoju Centra direktora statusu!» pie sevis nodomāju un, nikni iespēris uz ceļa gulošajam akmenim, palēcos aiz sāpēm.
Pamazām nomierinājos un sāku domāt, kāds ir mūsu kļūdīšanās cēlonis. Mērot 21 centimetru, kas uz mūsu globusa atbilst aptuveni 6666 kilometriem, esam kļūdījušies gandrīz par 5 centimetriem. Pie tam visi četri! Toties… mēs atradām Velna torni, par kuru, dzīvodami Krievijā, neko nezinājām.
- Kaut kāda mistika! - es nevarēju novaldīties. - It kā kāds speciāli būtu licis mums visiem kļūdīties, lai pievērstu uzmanību Velna tornim. Pretējā gadījumā mēs to nebūtu iekļāvuši Zemes piramidu un senatnes monumentu sistēmā.
Protams, es no sirds ticu, ka pasaulē nav nekā nejauša, ka visas zinātnieka domas nāk no zemapziņas dzilēm un tās stimulē cilvēka dievišķais iekšējais Es, kas uztver Augstākā Saprāta mājienu. Vienmēr un visur es atkārtoju, ka nav ģeniālu un talan- tigu cilvēku, ir darbīgi cilvēki ar tiru dvēseli, kuriem Dievs dod zinātniskas domas intuitīvu mājienu veidā. Nevaru novērtēt, cik tīras ir mūsu dvēseles, vismaz manā dzīvē ir bijis daudz muļķību un grēku, tomēr, ne sekundi pešauboties, varu teikt, ka mēs visi četri esam ļoti darbīgi cilvēki. Tāpēc ari Dievs deva mums… šo
kļūdu, kas aizveda mūs tieši pie Velna torņa. Dievs vienmēr ir oriģināls!
- Nu gan uz globusa veidosies interesantas lietas! Būs ļoti interesanti! Ļoti! - tā runādamies ar sevi, pieliku soli, un man kļuva jautrāk.
Jau sāku ilgoties pēc jaunas smadzeņu vētras, bet tobrīd es vēl nezināju, ka tieši šī «laimīgā kļūda» drīz vien mūs novedīs pie secinājuma, ka 6666 un 9999 ir «planētas sāpju punkti», no kuriem visai oriģinālā veidā tiek novirzīta negatīvā enerģija, bet Tibetas Dievu Pilsēta, kuru mēs dosimies meklēt, nebūt nebūs vienīgā tāda uz Zemes.
Ticis līdz bāzei, ceļmalas peļķē noskaloju putekļainās kro- senes un pamatīgi nobaidīju vardi.
«Ari Dieva radība! Šķietami nekur nederīgās un nevajadzīgās ~ļ vardes radišana acīmredzot arī ietilpa ārkārtigi sarežģītajā *
dzivibas veidošanas programmā, kur viss ir sabalansēts - sākot ar šo lēkājošo abinieku un beidzot ar visas planētas «sāpju punktiem».» Šī doma uzplaiksnīja un tūliņ pat pievērsās hipotēzei par Dievu Pilsētu un tās radošo lomu Zemes dzīvē.
Vakaru es pavadīju pie televizora, vienlaicīgi bez kādiem rezultātiem pētīdams globusu. Nākamajā dienā atbrauca Aleksejs un Tatjana. Viņus atveda Rišats Bulatovs.
Rišats Bulatovs, medicīnas zinātņu kandidāts un viens no mūsu Centra vadošajiem ķirurgiem, man ir ļoti tuvs un dārgs cilvēks. Zinātnes pasaule ir ļoti nežēliga, bet ķirurgu pasaule vēl bez tam ir nenovīdīgi cietsirdīga, šai ziņā līdzinoties mākslai, jo ķirurgi apskauž ne tik daudz zinātniskos nosaukumus, kā ķirurga rokas. Bet rokas, kā zināms, ir no Dieva. Kad Maskavas komisija
kopā ar Gfas Acu slimibu ZPI direktoru samina, nolīdzināja līdz ar zemi un apspļaudīja mūsu jauno ķirurģijas virzienu, bet mani pārvērta par tukšu vietu, Rišats Bulatovs, ne mirkli nedomādams, saistīja savu likteni ar šo tukšo vietu, un viņu vadi- ja vienīgi cilvēka godajūtas un draudziba, tāpat kā Amiru Saļihovu un citus, par kuriem es jau rakstiju. Nesen Rišats nodzina bārdu un kļuva svešs un nepazīstams, bet tūliņ sāka audzēt bārdu no jauna.
- Nu izmērīsim to attālumu no Ziemeļpola līdz Velna
tornim un salidzināsim ar attālumu no Kailasa lidz Ziemeļpolam, - es teicu, paskatoties uz Alekseju un Tatjanu.
Pēc mērišanas abi pacēla galvu no globusa un neizpratnē skatijās uz mani.
- Skaidri atceros, ka mērot pirmoreiz trāpiju Vaiomingas štatā (ASV), bet tagad - Teksasā, pie Sanantonio pilsētiņas, - Aleksejs bija pavisam
apmulsis. - Vaiominga ir daudz vairāk uz ziemeļiem. Tirā ap- mātiba, vai, būs bijusi!
- Tas ir ļoti divaini, - piemetināja Taņa. - Starp citu, tagad mēs trāpām uz vietu pie Sanantonio, kas saucas Odesa. Amerikāņu pilsētiņa, bet mūsu nosaukums - Odesa.
Droši vien uz turieni pārcēlās Odesas ebreji un apmetni nosauca dzimtajā vārdā, - Rišats Bulatovs izmeta repliku.
- Tad gan viņi ir izvēlējušies labu vietu - punktu 6666, - atsaucās Aleksejs.
- Paskatisimies internetā, varbūt dabūsim vairāk informācijas par šo vietu. Varbūt tur ari ir kāds senatnes monuments, - es ierosināju.
Ieslēdzis datoru, Aleksejs paziņoja, ka tūristu bāze atrodas bedrē un jābrauc uz rajona centru Tuimazi. Tur arī dabūjām informāciju par šo ASV rajonu.
Izrādījās, ka amerikāņu pilsētiņa Odesa atrodas uz Eduardsas plato, kura galvenā iezime ir gleznaini pakalni. Blakus esošais Stoktonas plato aprakstīts kā vieta, kur aug ļoti skaisti ozoli, bet tuvumā esošie Glasa kalni - kā vieta, kur aug ļoti gardas vin- ogas. Nacionālais parks Big-Bens (mazliet uz dienvidrietumiem no Odesas) ir pazistams ar gleznainām klintim gar Riograndes krastiem.
- Nav nekā interesanta. Kad iegāju internetā ar paroli «Vaiomingas štats (ASV)», kā pirmā ievērības cienīgā vieta ir aprakstīts Velna tornis. Droši vien pie Odesas Teksasā nekādu senatnes monumentu nav. - Aleksejs bija vilies.
Cik daudz mēs toreiz vēl nezinājām! Driz vien kļūs skaidrs, ka senie cilvēki ir zinājuši par briesmām, kādas rodas, aktivizējoties «planētas sāpju punktiem 6666 un 9999», un «ārstējuši» Zemi, ne tikai bloķējot «sāpju punktus» ar monumentiem, bet arī izveidojot uz Zemes oriģinālus trijstūrus, pie tam izmantodami matemātikas principu, kura būtība pavīdēja Tatjanas galvā jau tovakar, kad tika svinēta vārdadiena un bija runa par smaržām Kenzo, kad mēs analizējām seno cilvēku traģisko vēstījumu.
Kad ieradāmies tūristu bāzē un no jauna sākām pētit globusu, Tatjana teica:
- Paskatieties, man šķiet, ka attālums no amerikāņu Odesas lidz Velna tornim ir tāds pats kā lidz Meksikas piramīdām.
- Gribu piebilst, - es iesaucos, - ka, manuprāt, attālums no Velna torņa lidz punktam 9999 (Atabaskas ezers Kanādā) ari ir tieši tāds pats. Tas nozimē, ka var runāt par tris pilnīgi vienādiem attālumiem starp punktu 9999 (Atabaskas ezers), Velna torni, punktu 6666 (Odesa, Teksasas štatā) un Meksikas piramidām.
Aprēķini uz globusa un kartes parādīja, ka visi šie attālumi patiesi sastāda 1550 -1700 kilometrus.
Matemātiskie aprēķini izgaismoja sekojošu ainu. Ja par pamatu ņemam hipotēzi, ka Zemes pusaploce ir 9999 km x 2 = 19 998 km jeb 6666 km x 3 = 19 998 km, tad uz globusa var samērā precizi aprēķināt daudzus attālumus. Cln proti: 6666 km = 60° Zemes apkārtmēra, 9999 km = 90, bet attālums no Lieldienu salas lidz Meksikas piramidām veido 45° Zemes apkārtmēra un ir vienāds ar 4999 kilometriem. Tātad Meksikas piramidas sadala 9999 km lielo attālumu no Atabaskas ezera līdz Lieldienu salai divās vienādās daļās pa 4999 km (9999 km : 2 = 4999 km). [3]
Ja attālumu no Meksikas piramidām līdz Atabaskas ezeram, kas ir vienāds ar 4999 km, sadala tris daļās, iegūstam 1666 km (4999 : 3 = 1666). No tā izriet, ka attālumi Meksikas piramidas - amerikāņu Odesa (punkts 6666), amerikāņu Odesa - Velna
tornis un Velna tornis - Atabaskas ezers (punkts 9999) ir vienādi un sastāda 1666 kilometrus.
- Piramidu un senatnes monumentu izvietojumā uz Zemes slēpjas liela jēga. Tikai kāda? Mēs it kā būtu kaut ko uztaustījuši, bet, jo dziļāk ejam, jo vairāk grūtību, - teica Aleksejs.
- Bet tomēr ši bija laimīga kļūda! Jā, sistēma kļūst arvien sarežģītāka, bet man šķiet, ka atminējums būs oriģināls un vienkāršs. Šis kļūdas dēļ mēs sapratām, ka ne jau katrs Zemes punkts 6666 un 9999 ir bloķēts ar senatnes monumentiem vai piramīdām, bet tās it kā ielenc šos punktus, un ielenc tādēļ, lai iedarbotos uz tiem ar kaut kādiem mums nezināmiem spēkiem, kas pakļaujas mums nezināmiem likumiem, - es nokomentēju.
Meksikas un Ēģiptes piramidas dala attiecīgo zemeslodes daļu divās vienādās 4999 km lielās daļās
- Ar kādiem nezināmiem spēkiem? - jautāja Taņa.
- Esmu pārliecināts, ka tie ir smalkās pasaules spēki, tas ir - smalkā enerģija, par kuru mēs pēdējā laikā tik daudz runājam, atsaucot atmiņā Genādija Sipova un Anatolija Akimova aprēķinus, par tās neaptveramo spēku. Bet…, - es aizdomājos, - man nez kādēļ liekas, ka smalkajā pasaulē galvenais ir telpa un laiks. Tieši caur telpu un laiku piramidas un senatnes monumenti var iedarboties uz mūsu zemiti. Bet es par to zinu tik maz! Tik maz!
- Mēs tomēr esam mediķi, - nopūtās Aleksejs.
- Bet tomēr, - es turpināju prātot, - ja ņem par pamatu to, ka mēs dzīvojam trīsdimensiju telpā, var pieņemt, ka piramidu un senatnes monumentu iedarbības sistēma uz planētu Zemi notiek caur kaut kādām likumsakarībām trijstūros.
- Bet jūs taču pats reiz teicāt, ka vienigi piramīdas ir tās, kas vienlaicīgi atrodas gan šajā, gan paralēlajā pasaulē, - atgādināja Aleksejs.
- Jā, man tiešām reiz ienāca prātā tāda doma… Nevaru neko pierādit. Nu, bet ja pieņem, ka uz Zemes pastāv arī sešdimensi- ju telpa kā paralēla sešdimensiju pasaule, tad tās pamatā būs sešstūris vai divi trijstūri.
- Interesanti, kāda ir tā sešdimensiju pasaule? - ievaicājās Taņa.
- Nezinu, Taņa! Domāju, ka planētas Zemes galvenā sastāv
daļa ir nevis tās matērija - kontinenti, okeāni, magma un tā tālāk -, bet gan tās smalkais ķermenis jeb, citiem vārdiem sakot, tās fantoms, ko senās reliģijas sauc par Zemes Garu. Tieši caur šo fantomu darbojas piramidas un senatnes monumenti un darbojas mūsu trīsdimensiju telpas labā caur trijstūriem saskaņā ar likumiem, kas saistiti ar skaitļu kombinācijām… Nezinu, kāpēc man tā šķiet… Skaitļiem ir spēks… Tur, smalkajā pasaulē.
- Atceros, mēs runājām, ka tur, smalkajā pasaulē, viss ir nosacīts! Tur nav iespējams neko aptaustīt, piemēram, glāzi vai ābolu, tur var tikai sajust, - piebilda Tatjana.
Šajā brīdī man pat prātā nenāca, ka pēc dažām dienām kopā ar matemātiķiem mums izdosies apjaust dažus no šiem trijstūru likumiem, kas… droši vien kļūs mums tuvi un saprotami tad, kad
nonāksim Tajā Pasaulē un pāriesim citā - smalkā stāvoklī.
- Droši vien Dievu Pilsēta, ja vien izdosies to atrast, atbildēs uz daudziem jautājumiem, - teica Andrejs.
Man briesmīgi gribējās ātrāk doties ekspedīcijā uz Tibetu. Bet pēkšņi man ienāca prātā, ka Dievu Pilsēta nav viena vienīgā uz Zemes, ir jābūt divām (!). Lai pavisam
nenogrimtu filozofiskās pārdomās, ātri atvairiju šo domu un liku priekšā uz globusa detalizēti izanalizēt punktus 6666 un 9999.
- Ja Odesas ebreji uzcēla jauno Odesu punktā 6666, - tad vai tikai punktā 9999 nav Žmerinkas? - Rišats Bulatovs nevarēja atturēties no replikas.
Otrās dienas ritā mēs izpeldējāmies Kandirkula ezerā, parunājāmies ar zvejniekiem, cik lieli asari ķeras, noklausījāmies parastās runas, ka šodien kaut kā neķeras, bet pirms nedēļas gan… Tūristu bāzē ņēmos Jeļenas Blavatskas «Slepenajā Doktrinā» meklēt informāciju par Zemes polu nobīdi. Un atradu ļoti interesantu lietu!
Lūk, ko viņa raksta par Pasaules Plūdiem («Slepenā Doktrīna», II sēj. Antropoģenēze. - R., 1937):
«Kataklizma, kas izpostīja milzu kontinentu… notika tādēĻ ka pakāpeniski radās traucējumi ass griešanās kustībā» (392. Ipp.).
«Kad poli izkustējās [ceturto reizi]…» (439. Ipp.)
No šiem Jeļenas Blavatskas vārdiem izriet, ka Zeme secīgi maina savas ass stāvokli un, pats galvenais, Zemes ass nobīde ir notikusi ceturto reizi !
Balstoties uz savu hipotēzi par to, ka Pasaules Plūdu laikā
pirms 850 000 gadu Ziemeļpols no Kailasa kalna pārvietojās par 6666 km lidz tā pašreizējai atrašanās vietai, mēs no Ziemeļpola atmērījām atpakaļ četras reizes pa 6666 km un … atdū- rāmies Lieldienu salā.
No tā varēja izdarit secinājumu, ka pirmais planētas Zemes Ziemeļpols bijis Lieldienu salas rajonā!
No tā varēja secināt ari, ka savas vēstures laikā Zeme ir pārdzīvojusi četras apokalipses un katru reizi Zemes ass ir pavirzījusies par 6666 kilometriem. Pēdējā apokalipse bija Bibelē aprakstītie Pasaules Plūdi.
Pēdējā, ceturtā apokalipse, kā zināms, iznīcināja Atlantīdu, bet Mūžīgajā Kontinentā izglābās tikai «dievbijīgie» atlanti un agrīnie ārieši. Tieši viņi bija tie, kas deva jaunu atzaru dzivibai uz Zemes, jo saglabāja visu Zemes dzivibas formu sēklu «norobežotā vietā Varā», par ko es jau rakstīju iepriekšējā nodaļā. Šīs apokalipses cēlonis, kā raksta Jeļena Blavatska, bija atlantu, tas ir, ceturtās rases, grēks.
Bet kas izraisīja trešo apokalipsi, kad iepriekšējais Ziemeļpols no punkta 6666 Indijas okeānā novirzījās tieši par 6666 kilometriem uz Kailasa kalnu? Balstoties uz Jeļenas Blavatskas un senajās austrumu reliģijās (Bonpo, Gurunama u.c.) izklāstītajām zināšanām un izmantojot parasto loģiku, varētu domāt, ka trešo apokalipsi izraisīja tās civilizācijas grēks, kas dzīvoja pirms atlantiem, tātad dižie lemūrieši vai trešā rase. Vai patiešām arī
viņi, dižie lemūrieši, nogrēkojās pret māti Zemi un viņa arī tos noslaucīja no Zemes virsas, lai attīrītos? Vai patiešām ari viņi, lemūrieši, klonēja briesmīgus mutantus, tādējādi izjaucot līdzsvaru un harmoniju Zemes dzīvības formās? Gn varbūt dinozauri [4] , lai cik fantastiski tas arī neizklausītos, bija lemūriešu radīti mutanti un viņu negaidīto bojāeju, iespējams, var izskaidrot ar trešo apokalipsi? Vai patiešām…? Vai patiešām…?
Saprotams, ka es nevaru atbildēt uz šiem jautājumiem, jo manam prātam trūkst šādu spēju. Arī ezoteriskajā un reliģiskajā literatūrā ir ļoti maz ziņu par lemūriešu civilizāciju, daudz mazāk nekā par atlantiem. Tas ari ir saprotams - Lemūrijas vēsture stiepjas tāltālā senatnē, un laiku lokos izgaist pat leģendas.
Man kļuva skumji, apzinoties, ka eksistē šis Visuresošais Grēks, kas saindē cilvēku civilizācijas. Bet… man ari ienāca prātā doma, ka apokalipses uz Zemes ir attaisnojamas, jo iznicina visus «grēcīgos» cilvēkus, kuru dvēselēs ir kaut kas no velnišķīgā, un atstāj dzīvus tā sauktos «dievbijīgos» cilvēkus. Bet «dievbijīgie» ir tie, kas spēj ieiet somati, izmantojot «tirās dvēseles» enerģiju, un izglābties no apokalipses, iekonservējot savu ķermeni.
Ja sekojam šai loģikai, tad no trešās apokalipses bija jāizglābjas «dievbijīgajiem lemūriešiem». Nevar izslēgt arī to, ka viņi ir dzivi arī vēl šodien - par to stāsta pārāk daudz faktu un leģendu. Piemēram, leģenda par zemzemes valstībām Sambalu un Aharti, kur dzīvo pārcilvēki, ir sastopama visās pasaules reliģijās, visos Lielo Iesvētīto (Jeļenas Blavatskas, Helēnas Rērihas, Alises Beilijas u. c.) darbos, un šī leģenda pat lika Hitleram censties nokļūt līdz Tibetai, uzņemt kontaktus ar Sam- balas pārcilvēkiem un iegūt zināšanas par «Gara Spēku». Tāpat jāmin arī fakts, ka austrumu reliģijās ir ziņas par «Dievu Dēliem», kas ierodas nez no kurienes, kritiskos brīžos izdara korekcijas cilvēces attistībā un dod zināšanas praviešiem. Gn, visbeidzot,
varam atcerēties, kā mēs pētijām cilvēces genofondu un faktus par milziga auguma zemzemes pārcilvēkiem, kurus lamas un ipašie cilvēki godbijīgi dēvē par «Viņš» un kas dod telepātisku atļauju ieiet somati alās, apsargājot tās. Bez šaubām, visas šis ziņas norāda, ka lemūrieši ir saglabājušies.
Ja sekojam šai loģikai, tad otrā apokalipse notika vēl senāka Ziemeļpola pārvietošanās dēļ par 6666 kilometriem no mūsdienu Dienvidpola Antarktidā lidz punktam 6666 Indijas okeānā. Kas to izraisija? Iznāk, ka otro apokalipsi izraisija otrās rases (rēgcilvēku) grēks.
Kādi viņi bija, otrās rases rēgveidīgie cilvēki? Austrumu reliģijās un Blavatskas darbos viņi aprakstiti kā saprātigi milziga izmēra cilvēki (augums desmitiem metru), kuru materiālā substance vēl
bijusi ļoti irdena, un tādēļ viņi varējuši iet cauri sienām. Tās bijušas viendzimuma būtnes, kas vairojušās ar pumpurošanos. Redze līdzinājusies redzei ar «trešo aci». Viņiem bijusi tikai viena acs.
Ko rēgveidīgie cilvēki nogrēkojās, ja Zemei bija jāpagriežas par 6666 kilometriem, lai noslaucitu viņus no savas virsas? Neko konkrētu par to literatūrā vēl neesmu atradis, bet turpināšu meklēt - droši vien, ka šis ziņas ir. Daudz uzmanīgāk jāizstudē Bibele, Korāns, Talmuds, austrumu reliģijas un lesvaidito darbi! Visas šīs grāmatas ir sarakstītas specifiskā un mūsdienu cilvēkam grūti uztveramā valodā. Tajos valda kaut kāda cita, mums nesaprotama loģika. Iespējams, ka man ir nācies saskarties ar šim ziņām, bet es tās palaidu garām, jo mani tobrīd nodarbināja cits jautājums.
Bet es esmu pārliecināts, ka otrās rases rēgveidigo cilvēku dzīve ritēja pēc saviem likumiem un arī viņu pasaulē notika rēgueidīgā ļaunā un labā ciņa, arī viņiem bija sava rēgveidīga milestiba. Un kādubrīd ļaunā sākotne sāka gūt pārsvaru, parādījās rēgveidīgie mutanti, daudzi saslima ar rēgveidigo zvaigžņu slimību un… piektajā [5] rēgveidīgajā Zemes dzivibas elementā
sāka prevalēt velnišķīgā daļa. Šī velnišķīgā rēgoeidīgā enerģija sāka sūkties māmuļā Zemē, traucēt un postīt tās dzīvi un… Zeme atkal pati attīrījās no sava dzimtā rēgvaidīgā piektā elementa ar apokalipses palīdzību.
Kāds bija galvenais grēka cēlonis rēgveidigo cilvēku attīstības laikā? Pēc analoģijas ar to, ka mūslaiku piektās rases cilvēku grēks pirmām kārtām saistās ar materiālas dabas kārdinājumiem par ļaunu garigumam, var pieņemt, ka ari rēgveidīgajiem cilvēkiem arvien stiprākais materiālais komponents likās tik «negaiditi salds», ka varēja novērst tos no iedzimtās mīlestības pret Dievu, kam par savu radīšanu jābūt patei-
cigām visām rasēm. Bet bez ticības Dievam iestājas tukšums, kuru aizpilda Velns.
Vai palika kāds dievbijīgs rēgveidigais cilvēks? Loģika saka, ka vajadzēja palikt. Bet kur viņi ir? Es nezinu.
Firmā apokalipse, ja turpinām analizi tikpat secīgi un konsekventi, notika tādēļ, ka pārvietojās vēl senākais Ziemeļpols - no Lieldienu salas līdz vietai, kur tagad An- tarktīdā atrodas Dienvidpols. To izraisīja pirmās rases (eņģeļveidigo cilvēku) grēks.
Kādi bija šie eņģeļveidīgie cilvēki? Reliģijās, leģendās un pasakās tie tiek aprakstīti ļoti dažādi, ieskaitot eņģelīšus ar spārniņiem. Bet vārds «eņģelitis» glāsta sieviešu dzirdi un ir pat tādu vārdu kā Anželika un Angelīna pamatā. Mūsu centrā kadru daļu vada ļoti skaista sieviete Anželika Bļinova, ar kuru daudzus jautājumus ir atrisināt daudz vieglāk, saucot viņu par eņģelīti. Starp citu, viņa populāro dziedātāju Anželiku Varumu vis neuzskata par līdzīgu eņģelītim, lai gan vīriešu domas ir tieši pretējas.
Bet, runājot nopietnāk, jāatzīst, ka solīdākie pirmās rases eņģeļveidigo cilvēku apraksti (pirmām kārtām jau Blavatskas darbos) dod šādas ziņas. Pirmās rases cilvēki uz Zemes radīti pakāpeniski, padarot garu arvien blīvāku, un tādēļ viņiem bija raksturīga Tās Pasaules viļņveida dzīvības forma, un tai pat laikā viņi jau bija adaptējušies dzīvei uz Zemes. Viņi vēl nebija materializējušies. Viņu izmēri bija milzigi - 60 metru un vairāk.
Kāds bija eņģeļveidigo pirmās rases cilvēku grēks, ka Zeme noslaucīja tos no savas virsas, pagriezdamās par 6666 kilometriem? Atšķirībā no tā, kas attiecas uz rēgveidīgajiem cilvēkiem, par eņģeļveidigajiem reliģiskajā un ezoteriskajā literatūrā var atrast daudz ziņu. Vārdu savienojums eņģeļu, grēks sastopams vai uz katra soja, ari Je|enas Blavatskas darbos. Neapgrūtināšu lasītāja uztveri ar šo daudzo frāžu citēšanu, lai nenovirzītu no šīs nodaļas galvenās loģikas. Vēl vairāk, dārgo lasītāj, es gribētu pavēstīt, ka pie eņģeļveidigajiem cilvēkiem mēs vēl atgriezīsimies šīs grāmatas otrajā un trešajā sējumā, un tas notiks pavisam negaidītā aspektā.
Bet toreiz, 1999. gada jūnijā, Tuimazinsakas tūristu bāzē Baškīrijā, man likās ļoti dīvaini, ka par eņģeļiem ir rakstits tik daudz, bet par rēgveidīgajiem cilvēkiem - tik maz.
«Divaini, ļoti dīvaini,» es domāju. «Otrās rases rēg- veidigie cilvēki taču evolucionārā ziņā stāv mums daudz tuvāk nekā pirmās rases eņģeļveidīgie, tādēļ par viņiem vajadzētu būt vēl vairāk informācijas nekā par pirmo rasi.»
Šis pirmajā mirklī it kā pavisam nenozīmīgais fakts stingri iesēdās manās smadzenēs un atkal uzpeldēja, kad es stāvēju un kā apburts skatījos uz Dievu Pilsētu. Bet pēc tam šis literārajos avotos rodamo ziņu nesamērigums sāka mani mocit pa istam, un atrisinājums radās tikai tad, kad bija pabeigta visa ārkārtīgi plašā materiāla analīze par Dievu Pilsētu. Tikai pēc tam es sākšu pavisam nopietni attiekties pret leģendām un
pasakām par eņģeļiem, sapratišu, cik varena un nozimiga ir šī mums nezināmā Zemes dzives hologrāfiskā forma. Cln vēl man vajadzēs pārsteigumā saķert galvu, kad sapratīšu, ka pirmās rases eņģeļveidigais cilvēks ir atkārtoti radits uz Zemes pēc visām četrām apokalipsēm kā pretsvars mums - piektajai āriešu rasei, ka drīz mēs sāksim viņus redzēt, baidoties un godājot.
Tomēr arī toreiz tūristu bāzē prātodams par pirmās eņģeļvei- dīgās rases cilvēku grēku, es domāju, ka acimredzot viņu civilizācijas dzīlēs ari cīnījās eņģeļveidigais labais ar ļauno un bija eņģeļveidiga Mīlestība. Ar laiku ļaunajam izdevās gūt pārsvaru, parādījās eņģeļveidigie mutanti, daudzi saslima ar eņģeļu zvaigžņu slimību, un velnišķigais eņģeļveida civilizācijas komponents sāka ieplūst māmuļā Zemē. Zeme attīrījās no tā ar apokalipses palidzību, pagriežoties par 6666 kilometriem. Piektais - eņģeļveidigais elements tika iznīcināts. Tā bija pirmā reize, kad Zeme iznicināja cilvēci.
Eņģeļu grēka cēloņi diezin vai slēpās kārdinošajā materiālajā elementā, tāpēc ka tā vēl vispār nebija. Pārstāvēdami Zemes dzīvei adaptētu Tās Pasaules viļņveida dzīvības formu, eņģeļvei- dīgie cilvēki, kā man šķiet, saglabāja kontaktus ar To Pasauli, kas bija viņus radījusi, un Zemi uzskatīja tikai par pagaidu uzturēšanās vietu, neapzinoties sevi kā piekto, Zemei nepieciešamo elementu. Tā Pasaule viņiem bija daudz tuvāka, tā bija viņu dzimtā vieta. Bet Dievs izdarīja tā, ka eņģeļveidigie cilvēki kļuva par planētas Zemes sastāvdaļu. Šis līdzsvara trūkums, manuprāt, izpaudās tādējādi, ka eņģeļveidigie cilvēki pret Zemi izturējās augstprātīgi, zinādami, ka visās dzīvības formās galveno lomu spēlē Tā Pasaule. Bet augstprātībai līdzi nāca visatļautība ar visām no tā izrietošajām sekām (eņģeļueidīgu mutantu radīšana utt.) un velnišķīgā komponenta pastiprināšanās eņģeļveidīgajā dzi- uē līdz kritiskajai robežai. Tas ir, reliģijas valodā runājot, eņģeļi nepaklausīja Dievam un negribēja būt par Zemes galveno sastāvdaļu.
Tagad, rakstot šīs rindas, man gribas dalīties ar lasītāju mūsu zinātniskajos secinājumos par adaptācijas mehānismu, ar kādu Tās Pasaules kosmiskās dzīvības formas piemērojas dzīvei uz Zemes. Bet man liekas, ka tam vēl nav pienācis laiks. Kad tu, lasitāj, redzēsi
Dievu Pilsētas zīmējumus un fotogrāfijas šīs grāmatas otrajā sējumā, mūsu secinājumi izskatīsies daudz pārliecinošāki. Pateikšu tikai, ka šo piemērošanos dzivei uz Zemes mēs nosaucām par kosmiskās hologrammas strukturizāciju telpā un laikā. Bet hologrammu veidoja Dievu Pilsētas piramīdu un spoguļu konstrukcijas.
Vai pēc pirmās apokalipses palika ari dievbijīgi eņģeļveida cilvēki? Uz šo jautājumu varu atbildēt pilnigi precīzi - jā. Bet tikai ar vienu ļoti nozīmigu piebildi - pēc ceturtās apokalipses uz Zemes parādijās jauni eņģeļveidigie cilvēki, par kuriem vēl būs runa. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, tikai pateikšu, ka viss ir saistīts ar to, ka uz Zemes ir nevis viena, bet… divas Dievu Pilsētas.
Pie visa teiktā man vēl gribētos piebilst, ka es neko neapgalvoju. Es vienkārši izklāstu savu domu gaitu, paļaujoties uz
zinātnisko loģiku un zemapziņu. Vai man ir taisnība vai nav - es nezinu. To izlems Dievs.
Kamēr es par to visu domāju, mani draugi - Rišats, Aleksejs un Tatjana - ēda Rima Anvaroviča Hamzina atvestos augļus un nez kāpēc pilnīgi ignorēja banānus. īsos vārdos izstāstīju iepriekš aprakstīto un jautāju, ko viņi par to visu domā.
- Kad es piedzimu, - teica Rišats Bulatovs, - mani parādīja ciema vārdotājai. Un, kā stāstija vecāki, šī sieviņa uz mana labā pleca esot redzējusi eņģeli. Varbūt viņai bija taisnība, ko?
- Mūsu dzīvoklis atrodas pirmajā stāvā, - savu stāstu sāka Tatjana. - Tēvs uztaisija iekarināmu balkonu, kas bija savienots ar izrakto pagrabu zem grīdas. Tur mums stāv sālīti gurķi un tomāti. Bērnibā mani nekad uz turieni nelaida, baidot, ka tur dzivo spoks. Reiz es tur ielīdu un it kā patiešām ieraudzīju spoku. Nezinu, protams, iespējams, ka tas man rādijās tikai no bailēm.
- Bet vispār Zemes apokalipšu periodiskums mums iznāca visai loģisks: katrai cilvēku rasei bija sava apokalipse, - teica Aleksejs. - Kādēļ tā?
Nākamās dienas ritā, kad atkal devāmies peldēties uz Kan- drikula ezeru, mani neatstāja doma, cik dīvaina ir sakritība starp apokalipšu un cilvēku rasu skaitu.
- Divaini, ļoti divaini, - es nemitīgi atkārtoju, peldot starp ūdensrozēm. - Rodas iespaids, ka apokalipses ar Zemes pa- griešanos par 6666 kilometriem ir bijušas ieplānotas. Bet kādēļ? Apokalipse taču ir nāve, totāla nāve visām Dieva radībām - cilvēkiem un visām citām dzivibas formām. Kādēļ tā? Kādēļ nevarēja izraudzīties citu ceļu, lai pretotos velnišķīgajai sākotnei?
Kandrikula ezers
Es jau sapratu, ka no dievišķo koncepciju viedokļa nāve uz Zemes vēl nenozimē pilnigu un absolūtu nogrimšanu nebūtibā, ka tā ir tikai pāreja uz dzivo nemateriālo viļņveida stāvokli, kas raksturīgs šis dzivibas raditājai - Tai Pasaulei. Tādēļ ari Raditājs neuzskata nāvi uz Zemes par kaut ko fatālu un ārkārtigi traģisku. Raditājam fatāls un ārkārtigi traģisks ir grēks visās tā izpausmēs. Grēks baismīgāks par Nāvi? Kādēļ tā?
Atbilde uz šo jautājumu var slēpties vārdu savienojumā dzimtā Tā Pasaule, istā dzimtene nav Zeme, bet gan Tā Pasaule. Mēs visi esam atnācēji no Tās Pasaules, jo cilvēka galvenā sastāvdaļa ir viņa Gars, kas iemitinās cilvēka ķermeni dzīvei
6666 - Apokalipses zime. 9999 - Zemes bojāejas zīme
fiziskajā pasaulē. Pēc ķermeņa nāves Gars (vai iekšējais Es) atkal aiziet atpakaļ uz To Pasauli un, iespējams, atkal atgriezīsies uz Zemes, bet izmantos jau pavisam citu fizisko ķermeni.
Dzimtajai Tai Pasaulei ir savi likumi, kurus mēs apgūsim, tikai nonākot tur. Pareizāk sakot, mēs tos atcerēsimies. Man šķiet, ka Tās Pasaules galvenais likums ir nepieļaut to, ko reliģija sauc visaptverošajā vārdā - par Grēku. Vārdam Grēks ir grūti dot precīzu definīciju, to var tikai izjust, ņemot talkā vēl nenoteiktāko jēdzienu
patiesums. Ne jau velti mūs pievelk patiesi un sirsnīgi cilvēki, kopā ar kuriem mēs jūtamies labāki, gudrāki, skaistāki, drosmīgāki, bet, pats galvenais, - bezgrēcīgāki.
Kādēļ bērniem vienmēr ir tīras un patiesas acis? Tādēļ, ka Gars, kas ienācis fiziskajā ķermenī*, bērniem vēl ir tīrs, jo tikai nesen atnācis no Tās Pasaules, kur droši vien ir gājis caur dievišķo attīrīšanos. Bērnu acis atspoguļojas Tās Pasaules tīriba un skaidrība. Audzinot bērnus, mēs it kā iegremdējamies Tās Pasaules tīribā un zemapziņā atceramies to.
Bet pamazām bērnu acis mainās. Zemes dzīves apstākļos tās kļūst nespodras, tajās parādās dusmas, histēriskums, viltība un… drīz vien tās kļūst par grēka pilnajām pieauguša cilvēka acīm. Kāpēc? Kādēļ uz Zemes tā notiek? Nezinu. Bet esmu pār-
* Austrumu reliģijas uzskata, ka Gars iemiesojas fiziskajā ķermeni 12.-14. grūtniecības nedēļā.
Par atmiņām par dzīvi Tajā Pasaulē var saukt saskarsmi ar dzīvniekiem
liecināts, ka Dievs visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu vecuma gribētu redzēt tīras un skaidras bērnu acis.
Kāpēc mēs mīlam dzīvniekus un izturamies pret tiem kā pret bērniem? Kāpēc, glaudot kaķi vai suni, sakām tiem tos pašus vārdus, ko parasti sakām bērniem? Kāpēc vecmeitas iegādājas dzīvniekus un mīl tos tāpat kā bērnus? Atšķirībā no cilvēka dzīvniekiem Dievs ir uzlicis noteiktus ierobežojumus attiecibā uz radošām iespējām, tie dzīvo instinktu un dabas likumu pasaulē. Paskatieties, kā kaķis spēlējas ar noķerto peli. Acis spid tāds bērnišķīgs prieks, ka tajās atspoguļojas kaķa laimes kalngali. Dzīvnieku dvēseles pirmatnējā skaidri-
ba, ko instinkti un dabas likumi sargā no Grēka, atgādina bērnu dvēseles skaidribu, pēc kuras mēs droši vien skumstam visu pieaugušā cilvēka dzivi, dzivojot un kļūstot arvien solīdāki un materiālā ziņā nodrošinātāki. Par atmiņām par bērnību un To Pasauli var nosaukt saskarsmi ar dzivniekiem. (Jn ari vecmeitām, kas pa ielu pastaigājas ar savu sunīti, nav nemaz tik drausmīgs raksturs, visbiežāk ir tā, ka viņu dvēsele nevar piekrist un samierināties ar Grēku, kas cauraudis visu cilvēku sabiedrību, tādēļ viņas sapņo par stipro bruņinieku ar bērnišķīgi tīru dvēseli. Bet tādu ir maz, pavisam maz.
Vai cilvēka laimei ir noteikta robeža? Ja dzīvnieku laimes kalngalu ierobežo instinkti, tad cilvēku Dievs ir radijis un sūtijis uz Zemes kā pašprogresējošu sākotni. Tāpēc ari cilvēkam pilna laime nav sasniedzama, jo progresam nav robežu. Cilvēks cenšas būt laimīgs, bieži vien sajaucot laimi ar naudu vai varu. Bet cilvēka galvenā laime ir spēja saglabāt bērna patiesumu, kad pat no rita nemazgāta un «apņurcita» seja šķiet jauka un patikama. Tomēr saglabāt bērna pasaules uztveri ir grūti, ļoti grūti. Tas izdodas tikai garīgi stipriem cilvēkiem, kurus mēs
atpazistam pēc kaut kāda ipaša starojuma acis un iemilam šos cilvēkus bez iebildēm, neraugoties uz viņu ārējo izskatu un vecumu, un diemžēl bieži vien cenšamies pievērst viņu skaidro bērna dvēseli mazvērtīgiem materiāliem centieniem. Mēs nesaprotam, ka, esot tādu cilvēku tuvumā, ikviens cilvēks jūtas tuvāks Dievam, tuvāks tai sākotnējai dzimtajai laimei, ko sauc par Milestibu.
Ari pats Dievs ir pašprogresējoša sākotne. Pēc harmoniskas un pilnigas Tās Pasaules radīšanas viņš dara lielu dabas evolūcijas darbu dzivibas fizisko formu apgūšanā un soli pa solim veido harmoniju un pilnību materiālajā pasaulē, tai skaitā ari uz Zemes. Pievērsiet uzmanību vārdiem soli pa solim. Soļi var būt pavisam nelieli, bet var būt arī pavisam lieli, un tos mēs saucam par apokalipsi.
Vissarežģītākais uzdevums Dabas evolūcijā ir grūtibas apvienot vienā sistēmā trīs dievišķos elementus - To Pasauli, Zemi un Cilvēku. Lieta tā, ka visus šos elementus Dievs ir radijis kā pašprogresējošas Sākotnes.
Domāju, ka Tā Pasaule milzigi garajā evolūcijas ceļā ir kļuvusi salīdzinoši pilnīga un harmoniska. Bet Dievs to tika radijis kā pašprogresējošu sākotni! Tāpēc evolūcija nevar apstāties ari, ja sasniegta harmonija un pilniba. Šis progress ir virzīts uz dzivibas fiziskās formas apgūšanu, kura arī jāpadara harmoniska un pilniga. Ne jau velti katrā fiziskā dzivā būtnē, vai tā būtu pati Zeme, cilvēks vai varde, ir ietverts Tās Pasaules elements - Gars, kas mitinās fiziskajā ķermeni. Atgriežoties Tajā Pasaulē (pēc fiziskā ķermeņa nāves), Gara darbošanās fiziskajā pasaulē saņem vērtējumu balvas vai soda veidā. Dievs nedod gariem iespēju mierīgi dzīvot mājīgajā un brīnišķīgajā Tajā Pasaulē un nemitigi sūta «cīņā» uz pagaidām vēl mirstigo pasauli. Pretējā gadījumā iestāsies bezdarbība un dīkdienība un sāksies Tās Pasaules regress.
Zeme kā dziva materiāla būtne, kurai ir savs Gars, ari, nemiti- gi progresējot, tiecas pēc harmonijas attiecībās ar To Pasauli un ar visu Dzivo Kosmosu. Soli pa solim, apokalipsi pēc apokalipses. Acimredzot arī Zeme var kļūt grēcīga, bet viņa zina, ka par to nāks atmaksa, kas saistīta ar skaitli 9999. Bez tam Zeme atrodas pastāvigā kontaktā ar citu pašprogresējošu sākotni - Cilvēku, izjūtot tā ietekmi uz sevi un ari pati ietekmējot viņu. Pie tam vēsturiskā mērogā Zemes ietekme uz Cilvēku ir ārkārtīgi liela, un lasītājs jau droši vien ir sācis par to pārliecināties.
Cilvēks kā pašprogresējoša sākotne ari tiecas pēc harmonijas ar Zemi un To Pasauli. Būdams vienlaikus Tās Pasaules un Zemes radīta būtne (Gars + Fiziskais ķermenis), cilvēks ir radīts saskaņā ar dievišķo principu «Realizējies pats!». Bet… viņā ir arī plašs «lauks Grēkam», jo cilvēku, pretēji dzīvniekiem, instinkti neierobežo.
Šo tris pašprogresējošo sākotņu - Tās Pasaules, Zemes un Cilvēka - savstarpējās attiecības atgādina situāciju, kad kopā salikti trīs līderi, kuriem jādzīvo mierā un draudzībā, tādēļ katram ir kaut kas no savām līderpozīcijām jāzaudē.
Ja runājam godigi, tad šādā veidā Dievs ir radījis ideālus apstākļus progresam. Ikviens no «līderiem» it kā skubina pārējos.
Šajā sakarībā var rasties šaubas, vai cilvēks šajā Trīsvienībā patiešām ir tik nozīmīgs. Bet tas tā nav. Atrazdamies uz Zemes kaujas apstākļos, Cilvēks ietekmē To Pasauli, pakļaujot pārbaudījumiem savu Garu un tādējādi veicinot Tās Pasaules progresu. Tāpat arī, būdams Zemes dzīves piektais elements, Cilvēks ar savu garigo un fizisko darbību ietekmē Zemi.
Kādēļ gan progress ir tik ļoti nepieciešams? Kādēļ nevar mierīgi dzīvot, kādēļ nepārtraukti pēc kaut kā jātiecas, ejot cauri ciešanām uz uzvarām? Kādēļ progresa dēļ tik mazs svars tiek piešķirts ciešanām, nāvei un pat apokalipsei? Atbildi uz šiem jautājumiem var iegūt, aplūkojot kaut vai vienu vienīgu cilvēka vai dzivnieka organisma šūniņu. Tā ir tik neaptverami sarežģita… un tas ir milzīgas un reizēm arī nežēlīgas evolūcijas rezultāts! Atbildi uz šiem jautājumiem var iegūt, uzdodot sev vēl vienu jautājumu - vai jūs, piemēram, gribētu kļūt par vardi vai
mikrobu? Jūs noteikti atbildēsiet, ka ne, jo neviens nevēlas nolaisties zemāk par sasniegto progresa gaitā, tāpat kā neviens vairs negrib dzivot bez siltā ūdens, ledusskapja, paklāja un citiem mūsdienu cilvēka dzīves atribūtiem. Gn, visbeidzot, atbildes uz šiem jautājumiem var iegūt, ja padomā, ka visās reliģijās ir sastopams vārds uelns un sātans, kuri tūliņ aizpildīs neprogresī- uo tukšumu un vienīgais cīņas veids ar kuriem ir - progress.
Man šķiet, ka nāvei var būt divi veidi - kā atmaksa par ļauniem darbiem un kā rezultāts cīņā par labiem darbiem. Pirmā nāve ir pretīga un drausmīga, jo pēc tās sekos sods Tajā Pasaulē. Otro var raksturot ar populāras dziesmas vārdiem: «Nāve nav baiga, Ar to esam tikušies kaujā, Un arī tagad Tā riņķo virs manis…»
Otrajā gadījumā nāve patiešām nav briesmīgs notikums, jo tā tur, mūsu Sākotnējā Dzimtenē, tiek vērtēta ļoti augstu.
Kādēļ jauni puiši kā brīvprātīgie dodas karā, nāves nebīdamies?
Tādēļ, ka dziļi šo cilvēku sirdi mīt skaidrā, dievišķā sākotne, kas zemapziņā čukst, ka Gods un Dzimtenes Mīlestība stāv augstāk par nāvi. Gn jāpasaka godigi, ka tādu cilvēku ir daudz, ļoti daudz.
Atceros savu tēvu - Rifgatu Iskandaroviču Mul- dašovu, kas karā aizgāja kā brīvprātīgais un pie Staļingradas bija parasts ložmetējnieks. Dzimtajā ciemā un savu represēto vecāku nabadzīgajā mājokli viņš atgriezās kā
pusdzīvs invalīds ar 61 ievainojumu. Bet mana māte - Valentina Kirsanovna Mahiņa, jauna ukraiņu meitene, iemīlēja šo ievainojumu sakropļoto kareivi, kas bija spējis saglabāt godu un cieņu, un iznesa šo milestibu cauri visai dzīvei. Arī tagad viņi ir sveiki un veseli.
Par to visu domādams, es sēdēju zālītē pie Kandrikula ezera. Blakus sisināja sienāži. Nogūlos un sāku pētīt, kāda izskatās Zeme tuvumā. Kas viss tikai tur nerāpoja pa zālīti! Cik dzīvība uz Zemes ir daudzveidīga! Cik varens ir Dieva radošais spēks! (Jn pēkšņi… apokalipse! Vai tiešām Grēks ir tik briesmīgs?
Pakratīju galvu, lai atvairītu romantiskās domas, un pievērsos tam, kāda, no analitiskā aspekta, ir apokalipses jēga uz Zemes. Tagad jau analizēt bija vieglāk, - es jau sapratu visās reliģijās ietverto vienkāršo patiesību, ka briesmiga nav Nāve, briesmīgs ir Grēks. Šis patiesibas pamatos ietverti visi trīs galvenie dzīvības komponenti - Tā Pasaule, Zeme un Cilvēks.
Ar katru apokalipsi Zeme uzkrāj dievbijīgus cilvēkus, iznīcinot grēcīgos un veidojot Cilvēces zelta fondu
«Tātad,» es sāku prātot, «apokalipses jēga ir cilvēces un citu dzīvības formu iznicināšana, bet… ar vienu atrunu, kuru minēja Jeļena Blavatska, aprakstot ceturto apokalipsi (Pasaules Plūdus), - paliek dievbijīgie cilvēki, kas spēj izglābties un saglabāt fizisko Zemes dzivības formu sēklu.
Bez tam no Blavatskas «Slepenās Doktrinas» izriet, ka katra nākamā rase dzimst iepriekšējās rases dzilēs. Viņa raksta, ka piektā rase - ārieši - radušies ceturtās rases - atlantu dzīlēs 200 000 gadu pirms lielajiem Pasaules Plūdiem. Tādēļ apokalipsei vienlaicīgi tiek pakļautas divas rases - gan pamatrase, gan tā, kas veidojas.
Šajā sakarībā var domāt, ka pēc pirmās apokalipses izglābās un dzīvību no jauna radija dievbijīgie eņģeļveidigie pirmās rases cilvēki kopā ar otrās rases rēgveidigajiem cilvēkiem.
Pēc otrās apokalipses izglābās un dzivibu no jauna radīja dievbijīgie rēgveidīgie otrās rases cilvēki kopā ar lemūriešiem (trešā rase).
Sekojot šai loģikai, pēc trešās apokalipses izglābās un dzivibu uz Zemes no jauna radīja dievbijīgie lemūrieši (trešā rase) kopā ar atlantiem (ceturtā rase).
Pēc ceturtās apokalipses izglābās un dzīvību uz Zemes no jauna radīja dievbijīgie atlanti (ceturtā rase) un ārieši (piektā rase).
Piektā apokalipse vēl nav bijusi.»
Man sāka veidoties iespaids, ka no apokalipses uz apokalipsi Zeme uzkrāj dievbijīgos cilvēkus no visām piecām rasēm un iznicina grēcīgos. Ciešot milzigus zaudējumus, tiek veidots Cilvēces zelta fonds. Un tieši ši milzīgo zaudējumu cena rada domu, ka Cilvēces zelta fonds ir veidots ar kādu noteiktu mērķi, kuru acīmredzot var raksturot kā vienotas dievbijigas cilvēku sabiedrības veidošanu, kas spēj dzivot harmonijā ar Zemi un To Pasauli.
Citiem vārdiem sakot, uz Zemes ir notikusi atlase - labākie no labākajiem, kas pēc apokalipses ne tikai no jauna radija cilvēci, bet soli pa solim, apokalipsi pēc apokalipses pastiprināja vienotās dievbijīgo cilvēku sabiedrības varenību un spēku.
Ja ņemam vērā šo pieņēmumu, tad mums ir arī jāatzīst, ka vienotā un tai pat laikā daudzveidīgā dievbijīgā cilvēku sabiedrība kaut kur pastāv. Kur? Paralēlajā pasaulē? Šambalā? Vai kaut kur citur?
Atbildes uz šiem jautājumiem, bez šaubām, sniedzas ārpus manu cilvēcisko iespēju loka. Bet es zinu, ka loģika reti kad piekrāpj zinātnieku, lai cik neticami ari nešķistu iegūtie secinājumi. Tāpēc ir jēga kaut vai padomāt par iepriekš izklāstīto, pirmām kārtām izmantojot leģendas un teikas saskaņā ar principu, ka «nav dūmu bez uguns», un izrādot cieņu tautas gudribai.
Leģenda par zemzemes valstibu Šambalu ir visās reliģijās, visos lesvaidito darbos, un tiek nodota no paaudzes paaudzē. Bez tam arī mūsu pētījumi Himalajos, kas ļāva izvirzīt hipotēzi par cilvēces genofonda pastāvēšanu, kurā ir dažādu pamatrasu pārstāvji somati stāvokli, ļoti cieši saistās ar leģendu par Sam-
balu. Tādēļ es uzskatu par pilnigi iespējamu, ka leģendārā Šam- bala tad ari ir tā vienotā dievbijīgā daudzveidigā Zemes cilvēku sabiedrība, kas savākta vienuviet un, manuprāt, izvietota Mūžīgā Kontinenta rajonā, tas ir - Tibetā, Himalajos un Gobi.
Paralēlās pasaules nav tikai saistošu filmu atribūts, bet bieži tiek minētas ari austrumu reliģijās. Par tām stāsta Himalaju jogi, un tām veltīti daudzi nopietni zinātniski pētijumi (A. Trofimovs, A. Timaševs u.c.). Daudzi uzskata, ka NLO ierodas no turienes. Tādēļ nevar izslēgt, ka hipotētiskā vienotā dievbijīgā cilvēku sabiedriba atrodas tur, tas ir - mums blakus, tikai citā laikā un citā telpā. Par to mēs parunāsim sīkāk šis grāmatas trešajā sējumā, vietā, kur analizēsim milzīgos Dievu Pilsētas «laika akmens spoguļus».
Jāpiemin arī daudzās leģendas un vērojumi par eņģeļiem un spokiem. Kas zina, varbūt pasakainie eņģeļi un spoki patiešām eksistē un ir pirmās un otrās rases eņģeļveidigo un rēgveidigo cilvēku pēcteči, kas saglabājušies Zemes vienotajā dievbijīgo cilvēku sabiedrībā?
Bet, ja nu reiz esam sākuši runāt par hipotētisko Zemes vienoto dievbijigo cilvēku sabiedribu, tad jāsaka daži vārdi par šī cilvēces zelta fonda iespējamajām tehnoloģijām. Tām jābūt ārkārtigi augsti attīstītām un daudzveidīgām, kur savākts viss labākais, ko devušas visas piecas cilvēku pamatrases. Visdrizāk ir tā, ka šis tehnoloģijas balstās uz Gara Spēku, tas ir - uz smalko enerģiju izmantošanu. Šai daudzveidīgajai sabiedrībai acimredzot pakļaujas teleportācija, levitācija, telekinēze, mate- rializācija, dematerializācija un daudzas citas brīnumainas ipašības, kas alegoriski aprakstītas leģendās un pasakās.
Šī daudzveidīgā «Vislabāko» sabiedriba droši vien ir ļoti interesanta. Pat nerunājot par dvēseles tīrību un ārkārtigi augstajām tehnoloģijām, tai jābūt visai neparastai, jo «pie viena galda sēž» visu uz Zemes dzīvojušo cilvēku rasu pārstāvji -
eņģeļi, rēgi, lemūrieši, atlanti un ārieši, kuru parā- dišanos uz Zemes šķir desmitiem vai simtiem miljonu gadu. Nāvei šajā sabiedrībā nav principiālas nozimes, jo nomainīt ķermeni ar jaunu nav problēma. Principiāla nozīme ir tirai dvēselei un darbibai pret Grēku.
Kādēļ gan Ciluēces zelta fonds nekā neizpaužas mūsu ikdienas dzivē? Kāpēc tas mūs nevada? Pirms kāda laika šis jautājums mani būtu pārsteidzis lidz sirds dziļumiem. Bet tagad es jau sapratu, ka tas nav iespējams principā, - ikvienu cilvēku Dievs ir radijis kā sākotni, kas attis- tās pati (vēlreiz pasvitro- ju vārdus attīstās pati, ar uzsvaru uz pati), tādēļ kļūt par kārtējās cilvēku rases «aukli» un vadit to priekš Ciluēces zelta fonda nozimētu darboties pret principiāliem dievišķiem likumiem. Tur, Ciluēces zelta fondā, kas varbūt irtā pati Šambala, tiek atlasīti vislabākie, un… varbūt uz Zemes pienāks laiks, kad vairs nebūs nevienas grēcīgas rases, būs tikai viena daudzveidiga un diža Šambala, kas sastāvēs no Vislabākajiem.
Šādu domu pārņemts, piecēlos, iebridu ūdenī un iepeldēju ezerā. Dalities domās ar draugiem, kā es to parasti daru, šoreiz negribējās. Kāpēc? Atkal apsēdos zālītē un sapratu, ka doma vēl nav pabeigta, ka ir palikusi viena neskaidriba - Šambalai vajadzēja sevi kaut kā izpaust, tā, lai mēs, piektās rases parastie cilvēki, to varam redzēt savām acīm.
Pārdomas par to, ka cilvēces zelta fonds ir izveidojis kādu citu Zemes aizsardzības sistēmu no cilvēku Grēka
Es skaidri sapratu Šambalas nozīmi ierobežotās vietas Varas radīšanā un cilvēces atjaunošanā pēc kārtējās apokalipses, bet…
«Ko es neesmu sapratis?» Es saspringti domāju un beidzot sapratu.
Pēc trešās apokalipses Zeme mainīja polus. Sākotnējais Ziemeļpols no Lieldienu salas pārvietojās par 6666 kilometriem uz Kailasa kalnu. Ceturtā apokalipse, kad polu nobīde jau pārgāja uz otru puslodi, bija kā signāls Šambalai, ka jāveido cita Zemes aizsardzības sistēma no cilvēku Grēka.
Cita Zemes aizsardzības sistēma no cilvēku Grēka? Kāda? Gn tad es sapratu, ka tā ir piramīdu un seno monumentu sistēma, kas Šambalas vadibā izveidota pēc ceturtās apokalipses.
Es pavisam skaidri sapratu, ka šī sistēma, kas tik ideāli izvietota uz zemeslodes, nekad nav pildījusi kapeņu lomu. Loma bija pavisam cita. Taču doma, ka piramīdas celtas, lai pasargātu Zemi no cilvēku Grēka, šķita pārāk negaidīta un pat ekstravaganta. Jau gribēju no tās atteikties, jo pēc savas dabas esmu «ķirurģiski piezemēts», kad, tā teikt, nav laika ekstravagantām domām, bet jāaptur asiņošana vai jāsašuj brūce.
Tomēr zemapziņa teica priekšā, ka loģiskais izklāsts par Zemes pagriezieniem par 6666 kilometriem ar tiem sekojošām apokalipsēm, kas balstās uz J. Blavatskas teicienu «… kad poli izkustējās [ceturto reizi]…», ir pareizs ar visiem no tā izrietošajiem secinājumiem. Bet zemapziņai esmu pieradis ticēt, tā mani vēl ne reizi nav pievīlusi, izstrādājot jaunas ķirurģiskās operācijas, ieskaitot acs transplantāciju. Tikai pārāk jau nu gan eksotiski skan teiciens piramīdu pretgrēka iedarbībai
Tomēr pieņēmums par piramidu un senatnes monumentu pretgrēka funkciju prasīja pavisam citu zināšanu līmeni, kas mums vēl nav pieejams. (Jn, neraugoties uz šādas jautājuma nostādnes «eksotiku», bija jāmēģina kaut mazliet izprast šo līmeni.
«Kur slēpjas šī cita līmeņa zināšanu būtība?» centos piespiest strādāt savu prātu, pats ezera krastā sēdēdams zālītē.
Pēdējiem spēkiem «kustinādams smadzenes», gaidīju… gaidīju, ka Dievs man dos šo ideju. Domas šau- dijās kā garāmbraucoša vilciena logi, pēc tam šie «logi» saplūda kopā, logs ieguva skaidras aprises un beidzot es skaļi iesaucos:
- Re, kā! Miklas atminējums ir Skaitļos! Caur Skaitļiem var saprast piramīdu «pretgrēka» funkciju.
Sekoja vilšanās pašam sevi:
«Kā es to agrāk nevarēju izdomāt? Viss taču ir tik vienkārši! Mēs sākām analīzi ar seno cilvēku traģisko vēstījumu, kas nodots caur Kailasa kalna augstumu un ir vienāds ar 6666 metriem, un turpmāk viss grozījās ap skaitļiem 6666, 9999, 4999… Visas domas radās šo skaitļu analizēs rezultātā. Bet domām, kā saka fiziķi, ir liels spēks!»
Gandriz aizrijos ar zālīti, kuru tai bridi košļāju. Izklepojos un neatlaidīgi nolēmu novest atnākušo domu līdz galam.
«Vajag… vajag…,» es neatlaidīgi turpināju domāt, «vajag izmērīt visu to trijstūru leņķus, ko savā starpā veido visas piramīdas, senatnes monumenti un punkti 6666 un 9999. Droši vien to summa būs «sešnieki» un «devitnieki». Smalkā enerģija mūsu trisdimensiju telpā darbojas caur trijstūriem, bet to vada skaitļi! Piramīdu leņķi… Trijstūrveida domas, par kurām stāsta jogi… Vai patiesi piramidas var «izskaitļot» grēcigos cilvēkus caur viņu «devītnieku» vai «sešnieku» grēcīgajām domām… Jāaprunājas ar matemātiķiem… Nolieguma nolieguma likums…»
Atkritu zālītē un teicu pats sev:
- Viss! Nevaru! Esmu piekusis! Jaiegaumē un pēc tam jāizanalizē doma, ka piramidu un monumentu sistēma, kas aptver zemeslodi, veido trijstūru sistēmu ar noteiktiem matemātiskiem raksturojumiem, kas acimredzot aizved līdz skaitļiem 9 un 6, kas saskaņā ar nolieguma nolieguma principu sagrauj ļaunās «trijstūrveida domas», kuras arī var raksturot ar skaitļiem 9 un 6.
Tobrid es jau sapratu, ka Dieva dota doma no loģikas ceļā iegūtas atšķiras ar to, ka ir ģeniāli vienkārša un negaidīta, bet šī ģeniāli vienkāršā doma rada paguruma lēkmes, jo cilvēka saprāts ir saskāries ar Augstāko Saprātu.
- Tikai neaizmirst šo domu, - es teicu sev un iesaucos: - Rišat, Taņa, Aleksej, ejam uz bāzi!
Vai Blavatskai var ticēt?
Otrā ritā es vāļājos pa gultu un sazin kāpēc domāju par lasitāju vēstulēm, ko biju saņēmis sakarā ar grāmatu «No kā mēs esam cēlušies?». Vēstuļu bija ļoti daudz, un tās turpina pienākt vēl šodien. Visas vēstules var iedalit divās daļās:
- pateicības vēstules par mēģinājumu pa jaunam, no zinātnisko ekspedīciju viedokļa, runāt par vēstures dzilēm un par Dievu;
- aizkaitinājuma pilnas vēstules, kur lasāmi vārdi «…bet Jūs man parādiet tiešus pierādījumus……………….. kā gan drikst publicēt tādas muļķības, Ļeņina mācība taču saka, ka…», vai ari«… Jūsu Blavatska, uz kuru Jūs tik bieži atsaucaties, ir šizofrēniķe un masoniste…».
Man kļuva žēl Blavatskas, kuru Austrumos uzskata par Lielo Iesvaidīto. Zināju ari, ka viņas dzīslās rit krievu un vācu asinis, bet uzvārds ir pirmā vira - Erevānas gubernatora Blavatska kunga. Gn, ja arī viņa ir bijusi ebrejiete, - kas par to? Kāda starpiba?
Svarīgi ir tas, ka caur šo stipro sievieti Dievs ir novadījis lidz cilvēkiem neaptveramu zināšanu apjomu. Pati Jeļena Blavatska rakstīja: «…it kā Balss man diktēja no augšas…».
Miļie lasītāji! Atveriet un centieties izlasīt viņas «Slepeno Doktrinu«! Jūs ļoti ātri pārliecināsieties, ka cilvēks, lai cik ģeniāls viņš ari būtu, nav spējigs pat ne tuvu aptvert visu to zināšanu apjomu, kas izklāstīts šajā grāmatā. Kā viņa varēja zināt, ka materiālās pasaules radītāju sauc Ahura Mazda? Kā viņa varēja zināt, ka atlantu lidaparātus sauca par «vimanām»? Kā viņa visos sīkumos varēja pārzināt Platona mācību? Kā, nu kā… Nav šaubu, ka ar Blavatskas muti un spalvu runāja Augstākais Saprāts, pie tam ar kaut kādu cilvēkam nepiemītošu loģiku izklāstīdams faktus un tikai faktus. Nekādu pamācību, tikai fakti.
«Gn viņa droši vien bija ļoti piekususi,» es nodomāju.
Visas reliģijas, to skaitā ari senās Austrumu reliģijas, salīdzinājumā ar «Slepeno Doktrīnu» atšķiras tikai ar to, ka tur viss ir pasniegts alegoriskas pasaules formā, kas parastam cilvēkam ir vieglāk uztverama, taču būtiba ir un paliek tā pati. Gn reliģijas dod arī pamācības cilvēkiem.
Ņemot to visu vērā, es nevarēju neticēt Blavatskai un tostarp ari viņas vārdiem: «…kad poli izkustējās [ceturto reizi]…», kurus loģiski apdomājot mēs nonācām pie tik negaiditiem secinājumiem kā tas, ka uz Zemes eksistē noslēpumaina vienota Vislabāko sabiedriba.
Bīstoties, ka mani tūliņ pasauks brokastīs un izjauks šo domu gaitu, centos iztēloties situāciju: kas būtu noticis ar Zemi, ja tā, mainot polu stāvokli, izietu «pilnu apokalipses apli»? Tas ir - kas notiktu ar Zemi, ja tā mainitu savu asi par 6666 kilometriem 6 reizes, kad Ziemeļpols atkal atgrieztos savā sākumvietā - Lieldienu salas rajonā?
Protams, atbildi uz šo jautājumu zina vienīgi Dievs. Bet man
tomēr šķiet, ka pēc tam, kad Zeme būtu pabeigusi savu «sešnieku ciklu», tas ir, apokalipšu ciklu, tā pārietu uz «devītnieku ciklu», kad Zemes ass nobīde notiktu jau par 9999 kilometriem.
Kāpēc man tā šķiet? Tādēļ, ka uz Zemes ir izveidota planētas piramidu un seno monumentu sistēma, kura, manuprāt, ir paredzēta, lai nepieļautu kārtējo Zemes polu nobīdi par 6666 kilometriem un tuvināšanos «fatālā apļa» noslēgumam. Četri pagriezieni par 6666 kilometriem jau ir bijuši, atlikuši vairs tikai divi! Kā apstiprinājumu tam var minēt, ka piramidu un seno monumentu izvietojums ir ļoti simetrisks ne tikai ar punktiem 6666 , bet ari ar punktiem 9999, par ko lasītājs varēja pārliecināties piemērā ar Velna torni, kura attālums gan no punkta 6666, gan no punkta 9999 ir 1666 kilometri.
Ko var nozīmēt Zemes pagriezienu «devītnieku» cikls, tas ir, periodiska ass nobīde par 9999 kilometriem? Nezinu. Bet, manuprāt, tas nozīmēs Zemes bojāeju. Zeme to neizturēs un sagrūs.
Lai gan es nemaz negulēju, mani uzmodināja Rišats
Bulatovs. Izstāstīju viņam, kādas domas rosās manā galvā sakarā ar piramidu un senatnes monumentu aizsargfunkciju, un to, ka ši aizsarg- funkcija kaut kādā mērā ir saistīta ar skaitļiem.
- Kad es rakstīju disertāciju, manas domas ari bija pavisam sajukušas, - teica Rišats, - tik sajukušas, ka es vispār neredzēju nekādu izeju. Bet… kad es nodz- inu bārdu, visas domas noskaidrojās.
Es steidzīgi devos pie izlietnes, saziepēju bārdu un ar strauju kustību novilku ar žileti pa bārdas vidu. Gn pēkšņi sapratu, ka atpakaļceļa vairs nav - nāksies vien nodzīt bārdu līdz galam.
- Ārprāts! Izteikts birokrāta ģimis, - es komentēju savu jauno izskatu. - Audzēšu no jauna.
Tajā dienā mēs novadijām konferenci par Himalaju ekspedīcijām Baškirijas Tuimazinskas rajona iedzivotājiem. Bija sanākuši 600-700 cilvēku. Es stāvēju uz skatuves, juzdamies nepilnvērtīgs sava necilā izskata dēļ, un asi izjutu to, ka man nav bārdas.
Pēc tam Rims Anvarovičs Hamzins sarīkoja varenu banketu, kura laikā, par laimi, mana atjaunotā āriene netika apspriesta.
Pa ceļam uz Gfu es mašinā iemigu. Pamodies biju pavisam piemirsis savu «bezbārdas kompleksu» un atkal sāku prātot par piramidu lomu uz Zemes. Ļoti gribējās ātrāk tikties ar matemātiķiem.
Man blakus sēdēja Tatjana. Tajā mirkli es jau zināju, ka piramidu mīkla noteikti būs saistita ar tās matemātiskās darbības principu, kuru nesen rēķināja ši meitene.