122195.fb2 Dievu Pils?tas mekl?jumos-Harati zelta pl?ksnes - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 10

Dievu Pils?tas mekl?jumos-Harati zelta pl?ksnes - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 10

7. nodalaDĒmonu ezers

-    Dēmonu ezeru - Rakšasu no šejienes nevar redzēt, - uz manu jautājumu atbildēja parasts mazā Ču-Gombas klostera mūks, ar kuru man pusstundu atļāva parunāties «šoferis» Lan- Viņ-E. - Jums jābrauc tur - aiz tā uzkalna, tad jūs redzēsiet lielu ezeru, uz kura vienmēr ir vētra. Pie Dēmonu ezera krasta gan tuvu nebrauciet, - var iebrukt smiltis un aprit mašīnu.

-   Labi.

-   Ja no Dēmonu ezera, kur vienmēr ir vētra, jūs brauksiet uz austrumiem, - mūks turpināja, - jūs šķērsosiet aptuveni piecus kilometrus platu līdzenu zemes šaurumu un nokļūsiet pie svētā Manasarovara ezera, kur vienmēr ir pilnīgs bezvējš.

-   Tātad uz Rakšasa ezera vienmēr ir vētra, bet uz Manasaro­vara vienmēr bezvējš? - es ieinteresējos. - Kāpēc tā, abus ezerus taču vienu no otra neatdala kalnu grēda?

-   Tāpēc, ka uz Rakšasa dēmons nepārtraukti trenkā gaisu, bet uz Manasarovara labie dievi vienmēr apstādina vēju. - Mūka balsī nebija ne mazākās šaubu ēnas.

-   Kaut kādas muļķības, - Rafaels Jusupovs pačukstēja man pie auss.

-   Pagaidi, Rafaeli Sakiet, - es vērsos pie mūka, - bet kāpēc dēmons virs Rakšasa dzenā gaisu?

-   Tāpēc, ka dēmons dusmojas par to, ka blakus ir parādījies svētais Manasarovars.

-   Vai tad agrāk tas tur nebija?

Leģenda par dēmonu ezeru

- Saskaņā ar leģendu, kas aprakstīta Tibetas tekstos, - mūks nodrebinājās aukstajā vējā, - Manasarovars parādijās pirms 2300 gadiem, bet Rakšass bija jau kopš senseniem laikiem.

-   Kā tā?

-   Paskaidrošu. - Mūks pagrieza aukstajam vējam muguru. - Vēl pirms 2300 gadiem pār Tibetu valdīja Dēmonu Dievs. Viņš sēdē­ja Kailasā, bet viņa sieva netālu no šejienes, lūk, tur. - Mūks ar roku parādīja uz ziemeļrietumiem.

-   Dēmona sieva sēdēja tajā vietā, kuru tagad sauc par «izsal­kušā velna vietu»? - es pārtraucu.

-   Cilvēki dažreiz tā sauc šo vietu. Tad, lūk, - mūks turpināja, - reiz Dēmonu Dievs, sēdēdams uz Kailasa, izstiepa kāju un nolika to uz zemes; tajā vietā izveidojās Rakšass, kuram viņš no­deva savu dēmonisko spēku. Rakšass ir Dēmonu Dieva kājas nospiedums.

-   Bet kāpēc tur vienmēr ir vētra?

-   Visi Dievi valda pār piecu elementu spēku. Kad Dēmonu Dievs bija uzvarēts, tad pats Galvenais Dievs, kuram pakļaujas visi, Dēmonu Dievam no šiem pieciem elementiem (uguns, ūdens, zeme, vējš un cilvēks) atstāja tikai ūdeni un vēju, bet dēmonisks spēks vējam un ūdenim var būt tikai Rakšasa robežās un nekur citur.

-   Bet vai nevar būt tā, ka cilvēki paņems no Rakšasa ūdeni un kaut kur tālu savā valstī indēs ar to cilvēkus? - uzdevu pro­vokatīvu jautājumu.

-    Es taču teicu, - mūks nesaprašanā sarauca uzacis, - ka ūdenim un vējam dēmonisks spēks piemīt tikai ezera robežās. Citās vietās Labie Dievi neitralizē to ūdeni un to vēju. Ne jau tāpat vien uz Manasarovara vienmēr ir bezvējš, - Labie Dievi nelaiž tur dēmonisko vēju.

Ienāca prātā, ka esmu jau pieradis pilnigi nopietni runāt par mitiskām tēmām, lai gan, no zinātnieka un ķirurga viedokļa rau­goties, tas izskatās vismaz pēc untuma. Bet es jau zināju, par laimi, zināju, ka aiz pasakainajiem mītiem slēpjas kaut kas nopietns un neizzināts, kas kaut kad, varbūt tikai tālā nākotnē, kļūs saprotams, un kāds liels nākotnes zinātnieks varēs svinēt savu zinātnisko uzvaru, no sirds pateicoties Dievam. Droši vien pagātne un nākotne patiesi nav atdalāma viena no otras, bet miti, kas nāk no tālas senatnes, attiecas uz tālu nākotni. Jo dzive taču attistās pa spirāli.

-   (Jn cik ilgi pār Kailasu valdija Dēmonu Dievs? - pajautāju pēc isa klusuma briža.

-   Es precīzi nezinu, - mūks saminstinājās, - stāsta, ka tolaik, kad Tibetas Lielie Cilvēki sāka aiziet zemzemē, parādijās Dēmonu Dievs, sāka izmantot Dižā Kailasa tantriskos spēkus un ar šo spēku palīdzību izdarija ļoti daudz slikta visā pasaulē. Kailass taču ir Zemes centrs.

-  Kas zina, varbūt šis laiks sakrita ar tumšo spēku uzplaukumu uz planētas. Ja varētu izsekot vēsturei…, - nomurmināju pats pie sevis.

-   Kailasam ir ļoti liels spēks, ļoti liels, ļoti… - Vējā nosalušā mūka augums iztaisnojās. - No šejienes Kailass ir labi redzams, bet šodien ir mākoņi.

-   Un kas notika pirms 2300 gadiem?

-   Sapulcējās 28 Labie Dievi un devās ciņā ar Dēmonu Dievu,

kas sēdēja Kailasā. Cīņa bija ilga, bet viņi uzvarēja Dēmonu Die­vu. Dēmoniskais spēks vairs nepalika nekur citur kā tikai Rak­šasa ezerā. Šajā ezerā palika tikai dēmona dēls - velns, vārdā Simbu-Tso. Lūk, tā nu dēmona dēls dzenā tur gaisu un apgāna ūdeni.

-   Es vēl gribēju pajautāt…

-   Lūk, vēl kas, - mūks mani pārtrauca, - pēc tam, kad Labie Dievi bija uzvarējuši, Kailass spidēja. Spidums bija debesszils, zils un balts. (Jn spidēja ari vieta, kur sēdēja Dēmona Dieva sieva.

-   «Izsalkušā velna vieta?»

-   Jā. - Mūks uzmeta man ašu skatienu.

-   Bet vai austrumos nekas nespīdēja? - pajautāju, atceroties vācu svētceļnieku stāstu par neparasto gaismu debesīs.

-   Precīzi neatceros, - mūks sāka domāt, - laikam spīdēja gan.

-   Vai jūs esat kaut ko dzirdējis par Šantamani akmeni, kuru tibetiešu valodā sauc Norbu-Rinpoče? Stāsta, ka galvenais akmens ir Kailasa virsotnē, kuru sauc ari par «Šambalas torni». Bet ir vēl daži šā brīnumainā akmens fragmenti, kuri ir neredza­mi saistīti ar galveno Šantamani akmeni. Vai jums nešķiet, ka viens no tiem atrodas «izsalkušā velna vietā», otrs - uz austru­miem no turienes? Ziniet, leģenda vēsta, ka Šantamani akmens var izstarot ļoti stipru gaismu.

-    Es zinu, - mūks cieši paskatījās uz mani, - ka Norbu- Rinpoče akmeni Kailasa virsotnē uznesa galvenais no divdesmit astoņiem Labajiem Dieviem, un viņu sauca Tiuku Toče. Ar šā akmens palīdzību Labie Dievi uzvarēja Dēmonu Dievu. Bet par fragmentiem es neko nezinu.

-   Vai neesat dzirdējis, ka krievu zinātnieka Nikolaja Rēriha misija bija atnest uz Tibetu vienu no šiem fragmentiem?

-   Nē, nezinu.

-   Kāds bija Labais Dievs Tiuku Toče?

-   O! Viņš bija ļoti neparasts. Viņam bija tris sejas, katrā sejā tris acis, viņam bija 16 rokas - katrā pusē 8 - un 4 kājas. Tieši viņš izsauca Kailasa starojumu pēc uzvaras pār Dēmonu Dievu. Bet pēc tam viņš uz Zemes, šeit Tibetā, atstāja dievcilvēku Ahadu (tibetiski - Ijaladžumu), kurš atkal sāka organizēt jogu karalisti. Tajos laikos parādījās Dižais Milarepa. Ahads gribēja, lai jogi atkal sāktu izmantot Kailasa tantrisko spēku, bet…

Mūks apklusa.

-   Kas notika? Vai jogu karalisti neizdevās atjaunot?

-To izveidoja, bet tā pamazām apdzisa. Bet bez jogiem mums, tibetiešiem, ir grūti dzivot. Mēs redzam Kailasu, bet nevaram izmantot tā tantrisko spēku.

-   Vai aizvakar jūs redzējāt neparastu gaismu debesīs?

-   Jā, es skaitīju tai lūgšanu.

-   Ko nozīmē šī gaisma?

-Tā nozīmē, ka Labais Dievs Tiuku Toče ir atgriezies.

Apklusu, nezinādams, ko domāt.

-   Un… kā radās svētais Manasarovars?

-    Pēc uzvaras pār Dēmonu Dievu Labais Dievs Tiuku Toče nolika savu kāju uz zemes, un tajā vietā radās svētais ezers. Tas darbojas pret Dēmonu ezeru, tas neļauj dēmoniskajam vējam un ūdenim izplatīties pa visu pasauli.

Lan-Viņ-E pieskārās manam elkonim, un viss viņa izskats pauda, ka saruna ir jābeidz.

-    Vienu minūtiti, vienu minūtīti… Bet vai «izsalkušā velna vietā» ir pārakmeņojušies cilvēki? - neraugoties ne uz ko, vērsos pie mūka.

Mūks paskatijās uz mani plaši ieplestām acim. Spēcīgais vējš raustīja viņa apģērbu. Lan-Viņ-E atkal pieskārās manam elkonim.

Paņēmuši laivu un visu aprīkojumu, devāmies pie džipa, lai dotos uz Dēmonu ezeru.

-   Bet vai šis vējš nav dēmonisks? - pavēcinādams rokas, es vēl pajautāju mūkam, kas nāca aiz mums.

-   Nē, nē. Šis ir labs vējš. Uz Dēmonu ezera pūtīs ļauns vējš.

Kad bijām visu sakrāvuši mašīnā, uzsaucu mūkam:

-   Kā jūs sauc?

-   Tlennurpu, - viņš atsaucās.

Sapratu, ka centīšos atrast iespēju vēlreiz parunāties ar šo mūku par «izsalkušā velna vietu» un centīšos tur nokļūt… viens pats. Bet tagad mūs gaidīja Dēmonu ezers.

Pie Dēmonu ezera

-   Stop, jolki-palki! Negriez mašīnu! Dount turn! - kliedzu va­lodu sajaukumā, kad Lan-Viņ-E sāka nogriezties uz smilšu pusi, lai piebrauktu pie Dēmonu ezera - Rakšasa.

Džipa priekšējie riteņi iestrēga smiltīs.

-   Tatu, pārtulko, lai viņš stāv te un nebrauc pie krasta. Mēs aiziesim kājām. Tur nav vairāk par puskilometru.

Dēmonu ezerā patiešām bija stipra vētra. Tumši zilie viļņi rēkdami triecās pret krastu. Ausis svilpoja auksts, griezīgs vējš, raudams nost kapuces.

-   Kāds pretīgs vējš! - nopūtās Seļiverstovs, ņemdams laivu ārā no maisa.

-   Varbūt nebrauksim iekšā, Dēmonu ezers kā nekā, - caur viļņu dārdiem man ausī kliedza Rafaels Jusupovs.

-    Paskaties, Rafael, kā pie krasta ūdens ir sajaucies ar smiltīm, viļņi pārāk lieli. Zinātniskiem paraugiem tāds ūdens nav derīgs. Lai eksperiments būtu precīzāks, jāatiras pēc iespējas tālāk no krasta. Labāk ir ņemt ūdens paraugus no dzelmes ar aparāta palīdzību, lai gan tādos viļņos to izdarit būs grūti, - es teicu, gatavodams divdesmit speciālas pudeles un aparātu ūdens paraugu ņemšanai no dziļuma.

Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs pumpēja laivu.

Man dvēselē urdijās šaubas, saistītas ar mūka pastāstīto leģendu par to, ka šim ūdenim patiešām ir dēmoniskas ipašibas.

«Varbūt tomēr nevajag riskēt?» es domāju. «Airēšanās pa ezeru šādā vētrā patiešām ir bistama! Gn ja nu vēl iznāk sarī­ties…šo dēmonisko ūdeni!»

Bet zinātnieka ziņkārība dzina uz priekšu. Aiz muguras jau bija zinātniskā Himalaju ekspedīcija, kad meklējām «dzivo» un

«mirušo» ūdeni, kad 5000 un 5600 metru augstumā, sekojot leģendai, mēs atradām divu veidu ūdeni, vienu jogi izmantoja, lai ieietu Somati stāvokli («mirušais ūdens»), un otru, lai atkal iz­ietu no tā («dzivais ūdens»), Pētijumi laboratorijā ar šūnu kultū­rām pierādija, ka tā saucamais «mirušais ūdens» pastiprina šūnu pašiznīcināšanos (apoptozi), bet «dzivajam ūdenim» ir pilnīgi pretējas īpašības, tas pastiprina šūnu dzīvības noturīgumu. Mums šie rezultāti bija tik sensacionāli, ka nevarējām atturēties no kārdinājuma paņemt dēmoniskā ūdens paraugus, lai salīdzinātu tos ar svētā Manasarovara ūdeni.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka mēs labora­torijā patiešām izpētījām abus ūdens veidus, bet atšķirībā no Himalaju «dzivā» un «mirušā» ūdens ieguvām negativu rezultātu. Gan dēmoniskais, gan svētais ūdens attiecībā uz apoptozi (Jfas (Krievija) apstākļos izrādījās neitrāli. Acīmredzot Tlennurpu stāstītā leģenda, ka Rakšasa ūdenim dēmoniskas ipašības piemīt tikai šā ezera robežās un citur tas šis īpašības zaudē, bija pareiza.

-   Laiva ir gatava. Laiks vilkt gumijas cimdus, lai nepieskartos šim… brrr… ūdenim, un doties ezerā, - atskanēja Seļiverstova balss.

Paskatījos uz laiviņu, kas pēc mūsu pasūtījuma bija taisīta tehnisko gumijas izstrādājumu rūpnīcā, akciju sabiedrībā «GZEMIK», kurto stipras vētras apstākļiem konstruēja inženieris ar ebreju vārdu Emīls un tatāru uzvārdu Fathutdinovs, un nopūtos:

-   Nu, laiviņ, turies! Stāsta, ka ezers rij ne tikai cilvēkus, bet arī laivas.

Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs ķērās pie airiem. Ar grūtībām sāku stumt laivu un, skriedams pa sēkli, iegrūdu to pusmetru augstā vilnī, pats aizelsies no skābekļa nepietiekamības. Nākamais lielais vilnis aplēja mūs no galvas līdz kājām, aizbāz­dams manu no skābekļa trūkuma atvērto muti.

-   Airē, Serjoga! - kliedzu, spļaudams ūdeni no mutes un atceroties tā dēmoniskās ipašibas.

-   (Jh, kā airēju! Ka tikai nepatrāpitos sāniski vilnim, tad gan apgāzisimies.

-   Mums jātiek kādus 150 metrus no krasta un tad jānoturas uz vietas, kamēr es paņemšu 20 pudeles ūdens paraugu. Turies, Serjoga!

Peldējām arvien tālāk un tālāk no krasta. Milzigie, aukstie viļņi drausmigi šūpoja laivu, ik pa bridim pārveļoties tai pāri. Ar apgriez­tu plastmasas pudeli nepārtraukti smēlu ūdeni laukā no laivas.

-   Šef, bet man tas, kas zem jostasvietas, jau ir samircis un peld dēmoniskajā ūdeni, bet es taču neesmu precējies.

-  Man ari tur viss ir slapjš, un es jau arī negribētu… Idioti tādi, gumijas cimdus uzvilkām, bet paši jau slapji no galvas lidz kājām. Nekas, Serjoga! Galvenais uzturēt stipru garu!

-   No krasta skatoties, viļņi likās diezgan mazi, bet te jau brūk virsū kaut kādi vaļi. Šūpo metra augstumā uz augšu un uz leju. Šef, vai tev jūras slimība nemetas?

-Nē.

-   Man ari ne.

Kad bijām tikuši kādus 150-200 metrus no krasta, nometu traucējošās gumijas cimdu atliekas un sāku ņemt ūdens paraugus.

-   Šef, vāc to ūdeni ātrāk. Man liekas, ka vējš kļūst stiprāks. Es tikko varu noturēties uz vietas, bet laiva tā vien griežas sāniski.

-   Es jau cenšos, Serjoga! Jau divpadsmit pudeles paņēmu. Jāsmeļ jau ari ūdens laukā no laivas, žēl, ka trešās rokas nav.

Vējš uz mirkli pieklusa, un šajā pēkšņajā klusumā skaidri at­skanēja Seļiverstova balss:

-   Dzirdi, kaut kas sāk svilpt. Vai tik laiva nav pārdurta?

Pataustīju laivas sānus.

-   Nē, viss normāli.

Bet svilpieni, kaut kādi baigi svilpieni kļuva arvien stiprāki un pārtapa mežonīgos kaucienos. Pārtraucu ņemt ūdens paraugus un pagriezos atpakaļ: milzīgs vilnis trakā ātrumā nesās uz mūsu pusi.

-   Serjoga! Turi laivas priekšgalu.

-   Vējš no visām pusēm, mūs gāž apkārt. Turi vienu airi!

Strauji apgriezos uz otru pusi un satvēru airi. Abi no visa

spēka centāmies noturēt laivu ar priekšgalu pret vilni. Vilnis mūs aprija.

-   Ne jau velti saka, ka ezers rij laivas, - atskanēja Seļiver- stova balss.

Laiva iznira no viļņa un bija līdz malām pilna ar ūdeni. Maiss ar ūdens paraugiem peldēja man aiz muguras. Seļiverstovs sēdēja laivas dibenā līdz jostasvietai ūdenī. Es tupēju uz ceļiem, arī ūdenī.

-  Ūdeni no laivas nevajag smelt laukā! Tā ir stabilāk, un borti laivai ir stipri! Malacis Emīls, labi uzkonstruējis! - es kliedzu.

-   Šef, nāk vēl viens tāds pats vilnis! Dzirdi, kā svilpj? - par atbildi kliedza Seļiverstovs, kura dzirde uztvēra augstos skaņu toņus. - Lidz krastam aizairēties nepaspēsim.

Pacēlu galvu un ieraudzīju nākamo milzu vilni. Vilnis kļuva arvien lielāks un lielāks, un pēkšņi es pamanīju, ka… ezera līme­nis ir pacēlies augstāk par mums.

-   Ko tas nozīmē? - es iekliedzos.

-   Ezers… mūs rij, - aizsmakušā balsi izdabūja Seļiverstovs. -Šef, kad vilnis būs klāt, mūs pacels vertikāli un apgāzis. Mums jāiedur laiva vilnī.

Tikko spēdams saturēt vienā rokā airi, es metos uz Seļiverstova pusi un, uzgāzies viņam virsū, izbāzu galvu laivas priekšgalā. Seļiverstovs izlocijās un ari izbāza galvu. Milzigs vilnis atsitās pret mūsu galvām, gandriz vai salauzdams kakla skriemeļus, un rūk­dams aiznesās garām, atstādams mūsu bungādiņās traku troksni. Kad caur aizvērtajiem plakstiņiem pamanijām gaismu un atvērām acis, Seļiverstovs trakā priekā iekliedzās:

-    Mēs pārdūrām vilni! Vilnis mūs izspļāva augšā! Ezers nevarēja mūs aprit! Bet gribēja taču, maitas gabals.

-   Serjoga, laižamies uz krastu! - sēcu, gulēdams viņam gan­driz virsū. - Trešo vilni mēs neizturēsim. Velns ar tiem astoņiem ūdens paraugiem, pietiks mums ar divpadsmit.

-   Šef, virzies atpakaļ, laiva ir gandriz vai stāvus. (Jn mūsu galvas plunčājas pa ūdeni kā… Ūdens tomēr ir dēmonisks.

Ātri norāpos no Seļiverstova, un laiva izlīdzinājās.

-   Kad mēs te raustāmies, no laivas list laukā ūdens, - pieme­tināja Seļiverstovs.

-   Serjoga! Ķeries pie abiem airiem un no visa spēka airē uz krastu! Pamēģināšu atlikušajās pudelēs paņemt paraugus no ūdens virsmas. Nav laika ņemties ar dziļūdens paraugu ņem­šanas ierīci. Velns ar visu, derēs arī ezera virsmas ūdens, būs ar ko salīdzināt. Citādi tiešām mūs panāks trešais vilnis.

Ūdens pilnajā laivā sāku taustities pēc maisa ar ūdens parau­gu pudelēm, saprotot, ka vilnis to varēja ari aizskalot. Atradu to aizķērušos pie manas kreisās kājas.

-   Urā! - pats pie sevis noteicu.

Maiss ar pilnajām pudelēm gulēja laivas dibenā.

Nosalušiem pirkstiem sāku vērt vaļā korķus un smelt pudelēs ūdeni. Biju jau piesmēlis sešas, kad Seļiverstovs iekliedzās:

-   Atkal svilpj, bet līdz krastam vēl 50 metri!

Aizmetu pustukšo pudeli, apgriezos, ar abām rokām satvēru vienu airi, un mēs kopā visiem spēkiem sākām airēt uz krastu.

Trešais vilnis mūs panāca gandrīz pie krasta, izšķīda uz sēkļa, pacēla laivu gaisā un izmeta krastā.

Pieskrēja Ravils un Rafaels. Rokās viņiem bija sausas drēbes.

-   Veči! Mēs nepārģērbsimies! Laižam no laivas laukā gaisu, metam mašinā, paņemam pudeles ar ūdeni un ātri braucam uz Manasarovara ezeru! - es skaļi teicu, lai gan viļņu rēkoņa jau bija aiz muguras.

-   Kāpēc? Pārģērbieties! Auksts taču!

-   Nē, jolki-palki! - aukstumā zobus klabinādams, es iebildu. - Mums ar Serjogu vajag, vajag…

-   Ko vajag?

-   Mums vajag ar Manasarovara svēto ūdeni neitralizēt dēmo­nisko ūdeni drēbēs un ķermenī. Braucam ātrāk!

Lan-Viņ-E, redzot mūsu satrauktās sejas, tā piedeva gāzi, ka dažu minūšu laikā šķērsoja piecus kilometrus lielo līdzeno ze­mes šaurumu starp ezeriem.

-   Mēs ar to maitas ūdeni samērcējām pakaļējo sēdekli, - no­sēcās Seļiverstovs, verot vaļā mašīnas durvis.

Pie sv ētā manasarovara

-   Tā nekas, ne mazākās vēja pūsmiņas! - teica Ravils, pir­mais izkāpjot no mašinas. - Kāds bezvējš! Paskatieties - ezers ir gluds kā spogulis!

-   Serjoga! Ejam peldēties! Ar visām drēbēm…, - teicu stingrā tonī.

Slapji lidz pēdējai vīlītei iebridām Manasarovarā.

-   Šef, te līdz dziļumam jāiet puskilometrs.

-   Liekamies guļus un plunčājamies tepat.

Nometāmies guļus un sākām valstīties, saceļot augšā dūņas.

-   Seju neaizmirsti nomazgāt, Serjoga, un muti izskalot. Ari acis jāizmazgā: iebāz galvu ūdenī, atver acis un pamirkšķini.

-   Labi.

Vēl bridi pagulējuši ledainajā ūdenī un sasaluši ragā, iznācām krastā, lai pārģērbtos.

-   Ģērbies, Serjoga! Ko tu stāvi?

-   Pagaidi, man jānotek.

Pēc pārģērbšanās mēs ar Seļiverstovu iedzērām mazliet spir­ta, lai sasildītos.

-   Es dzeršu tīru mantu, esmu nosalis lidz kaulam, - teica Seļiverstovs.

Pēc tam atkal piepumpējām laivu. Ravils to aiznesa līdz svētā Manasarovara krastam un nomazgāja svētajā ūdenī. Kamēr gatavoju ūdens paraugu pudeles, laiva jau bija nožuvusi.

Mēs ar Seļiverstovu sausās krosenēs iekāpām laivā un irā- mies tālāk no krasta. Pūta viegls rietumu vējiņš, bet viļņu nebi­ja. Ūdens virsma mieriga kā spogulis.

Noairējuši kādus 150-200 metrus, mēs bez pūlēm paņēmām visus 20 svētā ūdens paraugus un griezāmies atpakaļ.

-   Puiši, nofotografēsimies pie šā svētā ezera! Kopā ar laivu, kas viņus izglāba, - Ravils rādija uz mums ar Seļiverstovu. - (Jn ar Krievijas karogu!

Mans anoraks ari bija izžuvis. Uzvilku to, lai izskatītos skais­tāk. Mēs nofotografējāmies, apķēruši laivu un pacēluši Krievijas karogu. Sirdi iesmeldzās tālās Dzimtenes siltums.

Atgāju nostāk, nostājos ezera krastā un sāku skatīties uz Ma- nasarovaru. Neliels rietumu vējiņš tomēr bija jūtams, bet ūdens gluds kā spogulis. No šā svētā ezera patiešām plūda miers un svētlaime.

Man bija skumji. Negaidīti es ieslīgu skumjās, izbaudīdams to saldmi. Ķermenis sasila, nejuta lielā augstumā parasto elpas trūku-

mu, bet skumjas ieaijāja, it kā aizvedot netveramās tālēs, kur valda kaut kāds varens dzīvību apliecinošs spēks, kura priekšā dažādās pasaules, to skaitā ari mūsējā, šķita mazas un vienkāršas kā krā­sainas bildītes. Galvā periodiski uzplaiksnīja nesaprotams teiciens «tas ir svēts» un tūdaļ apdzisa, atstādams aiz sevis gaišas pie­lūgsmes pēdas un sapratni, ka arī tu, trešās dimensijas cilvēciņš, esi radits un tavā priekšā ir bezgalīgs augšupejošs ceļš pa pa­saulēm uz turieni, kur nekad nevar nokļūt un kur uzturēties droši vien ir ļoti, ļoti labi, bet ari ļoti, ļoti atbildīgi.

Pagriezos un paskatījos uz ziemeļiem, kur vajadzēja būt svē­tajam Kailasam. Bet Kailasu aizsedza mākoņi.

«Droši vien dzīvību apliecinošais spēks, kas paredzēts Zemei, ir iegājis tajā caur šo svēto kalnu, kuru… kāds uzcēla,» es nodomāju.

Galvā pazibēja vārds «matrica».

Pagriezos un ieraudzīju Ravilu Mirhaidarovu, kas arī skatijās uz Kailasa pusi ar augšup pret debesim paceltām rokām.

Piegāju pie Manasarovara krasta, pietupos un uzliku plaukstu uz ūdens. Aukstais ūdens šķita silts un mājīgs.

Nogūlos krastā un, galvu rokās atspiedis, sāku skatīties uz ūdeni. Ūdens zaigoja varavīksnes krāsās, dzirkstīja un, viegli plunkšķinādams pa akmeņiem, glāstija bargo Tibetas - Mūžīgā Kontinenta zemi, mūsu visu dzimto zemi.

Mans skatiens it kā sāka iedziļināties ūdenī, bet domas, kas galvā griezās nepārtrauktā karuselī, arvien vairāk sāka pietuvināties ūdenim, cenšoties atrast atminējumu jēdzienam «svētais ūdens». Es gaidīju, ka atkal parādīsies stulbuma un iekšējās neapmierinātības sajūta, pēc kuras, kā jau zināju, nāca gandriz netverami siksīks kā zirnekļa timeklis uzvedinājums no turienes - no augšas.

Iekšā kaut kas sāka viļņoties, tuvojās satraukums, un, pa- kļaudamies nesaprotamam dvēseles saucienam, es pielēcu kā­jās, piegāju pie puišiem un stingrā balsī teicu:

-   Viss! Vācam mantas! Braucam vēlreiz uz Dēmonu ezeru Rakšasu.

-   Šef, tu ko…?

Vai patiesi ir ūdens dzīvības formas?

Bet Dēmonu ezerā plosījās vētra. Atskanēja Rafaela Jusupova balss:

-   Patiešām dīvaini! Te ir vētra, bet pēc kādiem tur nieka 5 ki­lometriem citā ezerā - pilnīgs miers. Tas pats rietumu vējš, bet šeit tas trako un gaudo kā elles katlā, bet tur, pie Manasarovara, atgādina vieglu rīta brīzīti.

-    Pasēdiet mašīnā, paēdiet. Es iešu pie Dēmonu ezera, padomāšu viens pats, - es teicu.

Buksēdams pa smiltīm, aizgāju lidz Dēmonu ezara krastam, pieliecos un pataustīju trakajā ekstāzē dārdošo viļņu ūdeni. Dēmoniskais ūdens man likās durstīgs un ass. Protams, es cen­tos to izskaidrot ar burbuļu un putu ietekmi, taču dvēseles dziļu­mos sapratu, ka tā nav taisnība.

(Jzvilku anoraka kapuci un apgūlos smiltīs, ar skatienu urb­damies dēmoniskajā ūdeni. Auksts, brāzmains vējš pūta tieši sejā. Jutu, ka iekšēji sāku skaisties. Kaklā kāpa neizprotams niknums, un es nekā nevarēju tikt no tā vaļā.

(Jn pēkšņi es sapratu, ka niknums jau nerodas tāpēc, ka es guļu Dēmonu ezera krastā un man ir auksti, tas ir niknums par savu stulbumu. Sāku uzmanīgi skatīties uz viļņiem, kas sitās pret krastu, un centos piespiest sevi domāt… par to, ko es nezināju.

Centos izanalizēt savu juceklīgo domu gaitu un beidzot sapratu, ka es domāju par ūdeni.

-   Ūdens! Ūdens! Ūdens! - sāku atkārtot vienā laidā.

CIn tad iztēlē kaut kas iezimējās, nāca atvieglojums, savā ceļā noslaucīdams visas pārējās domas. Kļuva viegli un labi. Kā automāts piecēlos un skaidri pateicu:

-   Uz Zemes ir ūdens dzīvības formas.

Pastāvējis tā aptuveni minūti, es tiksmīgi aizvēru acis un, priecigi dauzīdams pats sevi ar dūri, smaidīdams teicu:

-   Paldies tev, Dieviņ!

Pēc tam atkal nogūlos smiltīs un iegrimu domās, kas nāca (nebaidos teikt) no uzvedinājuma. Tagad jau es biju sapratis, ka dzīve galvenokārt ir informācijas saglabāšana, pašanalīze un pašatražošana. Cilvēce jau ir radijusi informācijas mašinas - datorus, kas spēj uzglabāt un analizēt informāciju, bet vēl nav sasniegusi (un vai sasniegs?) to limeni, lai informācija pašat- ražotu sevi kopā ar visu tam nepieciešamo materiālo nodro­šinājumu. Es sapratu, ka materiālā dzive balstās uz informācij- ietilpigām vielām, tas ir - uz vielām, kas spēj aptvert lielu infor­mācijas apjomu.

Bet ūdens (daudzi zinātnieki to zina) ir ļoti spēcīga informā- cijietilpiga viela; man šķiet, ka ūdens informatīvā ietilpiba ir pat lielāka nekā gēniem. Bet ja nu ūdens var glabāt informāciju, pašuzlabot un pašatražot to (radit kopiju)?

Es zināju, ka ar mūsdienu pētniecības metodēm atbildēt uz šiem jautājumiem nav iespējams. Toties ezoteriskās un okultās mācibas, tāpat ari visas reliģijas, vienā balsi apgalvoja, ka pa­saulē viss ir dzivs: gan kosmoss, gan zeme, gan… ūdens. Gn, tā kā man nebija nekāda iemesla tam neticēt, es pilnigi normāli varēju iztēloties, ka ūdens var dzivot, tas ir - analizēt informāci­ju (domāt), pašuzlabot (attīstīt) un pašatražot (radīt) to.

Nevarēju izslēgt, ka viss planētas ūdens ir milzīga dzīva būt­ne, bet visskaidrāk es iztēlojos, ka ūdens vide tieši kūsā no tādu būtņu dzives izpausmēm, kas sastāv no ūdens. Vēl vairāk, man bija labi zināms, ka cilvēks gandrīz par 70-90 procentiem sastāv no ūdens, tāpēc ūdens dzīvības forma, ieslēgta miesiskā ap­valkā, varētu pastāvēt arī cilvēkā, tas ir, mūsos visos.

«Interesanti, kādas ir ūdens būtnes?» es domāju, jau pilnīgi

pārsalis guļot aukstajās smiltis. «Vai patiesi ir cilvēki, dzivnieki un augi, kas sastāv tikai no ūdens?»

«Nē, nē,» tūliņ arī atbildēju pats sev, «ūdens dzivibas formām nav jābūt miesisko dzīvības formu kopijām. Tām droši vien ir ārkārtigi savdabiga forma un dzives raksturs, bet tām ar miesiskajām dzīvības formām ir vienoti eksistences principi - ne jau tāpat vien cilvēks par 70-90 % sastāv no ūdens.»

Nesaprotami, kāpēc, bet man sāka likties, ka ūdens dzivības formas, tāpat kā miesiskās, ir radušās šeit, Tibetā, svētā Kailasa rajonā, un pa upēm, kas tek no šejienes, izplatījušās pa visu zemeslodi. Man pat likās, ka pēc Pasaules Plūdiem ūdens dzīvības formas nepavisam nav sākušas dominēt, ari tās aizgāja bojā, bet pēc tam ilgu laiku veidojās… mākslīgi, ar šeit esošās leģendārās Šambalas pūliņiem.

Caur vēja gaudām manas ausis sasniedza svilpšana, tāda pati, kāda pavadija milzigo «rijošo» vilni. Paskatījos uz Dēmonu ezeru. Tālumā patiesi parādījās milzigs vilnis. Samiedzu acis, un tūliņ acu priekšā parādījās šajā ezerā dzīvojošie «ūdens velni», «ūdens raganas», «ūdens kikimoras», «ūdens vadātāji», «ūdens Kaščeji» un visādi citādi nešķīsti spēki. Man likās, ka tie prot lasit nelūg­tu viesu domas, analizēt tās un nīst šos viesus tikai par to, ka viņi pielūdz citu Dievu, bet ne «miesīgo» Dēmonu. Mēs šajā ezerā bijām Svešinieki.

Aizmugurē bija dzirdama zābaku skrapstēšana smiltis.

-  Šef, iesim! Atkal svilpj. Tas nav uz labu, - atskanēja siltā un šajā vietā svešā Seļiverstova balss.

Piecēlos un gāju prom no ezera. Vēlreiz paskatījos atpakaļ: Dēmonu ezers plosījās kā traks.

Kad bijām iekāpuši mašinā, lūdzošā un pagurušā balsi teicu:

-   Veči! Aizbrauksim vēlreiz uz Manasarovaru. Gribas uz to paskatīties.

Atkal aizbraucām lidz svētajam ezeram. Tur atkal valdīja miers.

Piegāju pie krasta un sāku skatīties uz ūdeni. Man likās, ka šajā ezerā dzīvo «ūdens fejas», «ūdens ikstītes», «ūdens Karlsoni» un citi labsirdīgi pasaku varoņi.

Tajā brīdī es vēl nezināju, ka pēc trim gadiem dosimies ekspedīcijā uz Ēģipti un tur, karstajā Ēģiptē, mēs sāksim visā nopietnībā runāt par «ūdens cilvēku» un faraonu kapeņu sienu gleznojumos redzēsim, kā «ūdens cilvēks» uz konveijera tiek

salikts no traukiem, kas pēc formas atgādina cilvēka ķermeņa daļas, kā uz ši pamata tiek veidots miesiskais substrāts. Bet mēs par to vairs nebrinisimies un nebūsim pārsteigti, skatot, kā saliek cilvēka ķermeni ar dzīvnieka galvu, jo doma par «ūdens cilvēku» un citām ūdens dzivības formām jau bija parādījusies šeit, Tibetā.

Tāpat es tobrid nezināju, ka pēc trim gadiem mēs sāksim ārstēt cilvēkus ar tā saucamo «ūdens alloplantu» un, brīnoties par to, cik ūdentiņš spēcīgi ārstē, atcerēsimies Tibetu un šos divus pilnīgi dažādos ezerus - Rakšasu un Manasarovaru -, kuru krastos šī doma radās.

-   Šef, šurp, nāc šurp! - atskanēja puišu balsis.

-   Kas noticis?

-   Kailass parādījās!

-   Kur?

- Lūk, tur!

Cieši ieskatijos neparastajā Kailasa kāpņveida piramīdā. Sirds sāka satraukti dauzīties. Rit mēs dosimies turp.

Nofotografēju Seļiverstovu uz Kailasa fona. Fotoaparāta ob­jektīvā blakus svētajam kalnam skaidri iezīmējās šā labsirdigā cilvēka izmocitā seja.