Tagad, kad rakstu šis rindas, man nezin kāpēc ir skumji. Ļoti skumji. Atceros, kā toreiz, 1999. gada 22. augustā, kad mēs - Tibetas ekspedīcija Dievu Pilsētas meklēšanai - ieradāmies Nepālas galvaspilsētā Katmandu, tieši lidostā mani ari pārņēma skumjas. Šīs jūtas bija tik izteiktas, ka nevarēju tām nepievērst uzmanību.
«Kāpēc man ir tik skumji?» es domāju, celdams mugursomas nost no bagāžas konveijera.
Pastrīdējušies ar sardzē stāvošo taksistu pūli, kas metās uzbrukumā, mēs sakrāvām mantas divās nobružātās mašīnās un, saprotot, ka mūs, baltos cilvēkus, maksājot par braukšanu, apkrāps vismaz reizes divas, tikām līdz pilsētas centram. Tur atradām viesnicu ar simbolisku nosaukumu «Piramīda» un iekārtojāmies.
Satraukums nepārgāja. Nolūkojis izdevīgu brīdi, es pagāju nostāk, apsēdos uz kaut kādām netirām kāpnītēm, aizsmēķēju un iegrimu domās. Apkārt staigāja maza auguma kalsni nepā- lieši, dažreiz pūlī pavīdēja ari lielie eiropiešu vai amerikāņu augumi. Man neviens nepievērsa uzmanību, arī ubagu, kas uzmācīgi prasa žēlastības dāvanas, pagaidām nebija.
Šajā brīdī es pieķēru sevi pie domas, ka man patīk šīs skumjas. Tās neatgādināja neko dvēseli stindzinošu, tās bija iesārtas un it kā mirgojošas. Dvēselē kaut kas notika. Mana dvēsele gribēja kaut ko, kas man nav pieejams. Ko? Es nezināju.
«Varbūt šis skumjas rodas tāpēc, ka mums tā ari neizdosies
Tibetas aizās atrast leģendāro Dievu Pilsētu?» pats sev jautāju, rakņādamies dvēselē.
Tomēr kā zinātnieks es sapratu, ka pirmsekspedīcijas laikā izdaritā faktu salīdzināšana liecina, ka esam uz pareizā ceļa, un mums Dievu Pilsēta jāatrod. Papurinājis galvu, es atslēdzos no sajūtām un domās vēlreiz pārlūkoju visus faktus, kas liecina par to, ka Dievu Pilsētai patiešām ir jābūt Tibetā kaut kur pie svētā Kailasa.
- Bet mēs atradīsim Dievu Pilsētu! Atradīsim! Tur ir Vara, kur no jauna tika klonēts cilvēks, tas ir… mēs visi. Varbūt mēs atradīsim durvis, kas ved zemzemes Varā! Bet varbūt ieraudzīsim Šambalas pazīmes, kuras centram uz Zemes, pēc visiem mūsu aprēķiniem, jābūt Dievu Pilsētai! - es čukstot centos pats sev iestāstīt. ✓
Pavisam muļķīgi pieliku pirkstu pie pieres, tēlodams gudru cilvēku, soliduma pēc pagroziju acis un… pēkšņi sapratu, ka manu skumju cēlonis ir daudzskaldņains. Šīs daudzās skaldnes sāka griezties pa galvu, radot sajukumu, bet pamazām viena no šķautnēm izgaismojās spilgtāk un pilnīgi skaidri iezīmējās apziņā. Es sapratu, ka mēs acimredzot patiešām nonāksim Šambalas skāvienos, redzēsim tās gara darbus, tiksimies ar kaut ko pavisam neparastu, bet… mums nebūs iespēju kontaktēties ar Šambalas cilvēkiem. Daudzveidīgie Šambalas cilvēki mums paliks neredzami. Viņi lasīs mūsu domas, iespējams, pavadīs un virzis mūs. Bet viņi nekad nestāsies ar mums kontaktā, jo viņi ir Labākie no Labākajiem, bet mēs - tikai parasti cilvēki, kas tiecas pēc Zināšanām un Dieva. Tomēr viņi cienīs mūsu centienus, jo viss, ko sasniegusi Šambala, ir sasniegts, tiecoties pēc progresa. Viņi, daudzveidigie Šambalas cilvēki, droši vien atcerēsies savu traģisko vēsturi, kad no apokalipses uz apokalipsi tika atlasīti labākie no cilvēku rasēm, lai izveidotu sabiedribu,
kur dominē Tiras Dvēseles jēdziens. Viņiem, labajiem un laipnajiem Šambalas cilvēkiem, acīmredzot būs nedaudz skumji, ka maksa par viņu pilnību ir bijusi miljardiem izlaidīgu un Dievu neatradušu cilvēku dzivība, kas apokalipšu laikā ir pazuduši no māmuļas Zemes vaiga. Bet tāda ir Dieva griba, tāda ir Tīras Dvēseles cena. Mums tādēļ arī ir skumji, cilvēciski skumji.
Tā sēžot uz kāda Kat- mandu nama kāpnītēm, man priekšā sakustējās kaut kas liels un smags. Pacēlu galvu. Milzīgs vīrietis ar stiklainām acīm un neizdibināmu sejas izteiksmi lepni iesēdās velorik- šā. Rikša ieliecās zern viņa svara, iečīkstējās riteņi. Vājš nepālietis ar stiegrainām kājām iztapīgi smaidīja. «Gou (kustamies),» - asi teica resnitis.
«Interesanti, vai šis cilvēks kādreiz ir bijis iemilējies?» man iekrita prātā. «Cn, ja ir iemilējies, tad no visas sirds un dvēseles?»
Sāku domāt par to, cik reti mēs, parastie cilvēki, kaut ko darām no visas sirds un dvēseles: strādājam, milam, ciešam… Visbiežāk mēs spēlējam spēli, istās dzives vietā izvēloties dzīves spēli. (Jn mēs, Tibetas ekspedīcijas dalībnieki, piesātināti ar cilvēciskās esamības banālo garu un gribot negribot pieraduši «spēlēt dzīvi», droši vien tur, Šambalas skāvienos, jutīsimies neomulīgi, jo mums trūks dvēseles skaidrības, ko Dievs noteicis kā cilvēces progresa galveno kritēriju. Salasījušies Austrumu ezo- terisko literatūru, mēs, protams, ar prātu sapratīsim, cik svarigi ir vārdi «tira dvēsele» un «mīlestība», bet diezin vai varēsim izjust tos ar visu dvēseli. Mums trūks neliekuļota patiesuma, kuru mēs tā esam pieraduši slēpt sevi. Paši to negribot un neapzinoties, mēs sāksim izteikt sev pārmetumus, ka evolucionāri esam tik nepilnvērtīgi, mums kļūs ģenētiski skumji, bet vēl skumjāk būs apzināties sevi par pagaidām vēl nesaprātīgiem bērniem Lielās Šambalas priekšā.
Turpinādams sēdēt uz kāpnītēm, atcerējos Nikolaju Rērihu. Šis lielais ceļotājs centās atrast un iepazit Šambalu. Neviens nezina, atrada viņš to vai ne. Par to viņš klusēja. Bet es nezin kāpēc domāju, ka Rērihs savās grāmatās apzināti nerakstija par kaut ko ļoti svarigu, nozimigu un noslēpumainu. Kāpēc? Divdesmitā gadsimta nemierigie divdesmitie gadi neļāva to darīt. No viņa grāmatām plūst skumjas, skumjas par zināšanām, ar kurām nedrikst dalīties, cēlas skumjas.
Šajā bridi es ar kaut kādu nesaprotamu sajūtu aptvēru, ka arī mums (ja ekspedicijai nāks lidzi veiksme) nāksies kaut ko noklusēt, kaut ko nepateikt lidz galam, skumji saprotot, ka nav saprātigi publiski runāt par dažām Šambalas tehnoloģijām, kuru pamatā ir jēdzieni «Gara Spēks» un «Tīra Dvēsele». Pasaule vēl ir
pārāk ļauna. Toreiz, pirms ekspedicijas sākuma Katmandu, es nezināju, ka drizumā turēšu rokās Dievu Pilsētas karti-shēmu un ka ši karte var novest pie tādu tehnoloģiju atklāšanas, kas uz Zemes spēj radit jaunas dzivibas formas, bet manā galvā pulsēs vārds «matrica».
Bet toreiz, kad es turpināju sēdēt uz netīrajām kāpnītēm, man bija ļoti skumji.
- Ser, ai em hangri (ser, es esmu izsalcis), - atskanēja kāda ubaga balss.
Netīra kalsna roka iebakstīja man sānos.
Skumjas vijas caur viņa grāmatām, skumjas par zināšanām, ar kurām nedrīkst dalīties ar citiem
«Droši vien iepriekšējā dzīvē tu esi sastrādājis tādas nejau- cības vai tā dzīrojis, ka šajā dzīvē esi dabūjis sodu,» es nodomāju, sniegdams viņam nepāliešu rūpiju.
tlbags, pat nepateicis «sen/c jū», atkal iebikstīja man sānos, prasīdams vairāk naudas. Es piecēlos no kāpnītēm, jo sapratu, ka sēdēt un domāt man vairs neizdosies. Ubags saķēra mani aiz krekla. Es parāvos nost.
Aizejot es neviļus atskatījos - ubags naidīgi raudzijās man nopakaļ. No šī skatiena man kļuva vēl skumjāk.
Bet tagad, kad es atceros pirmo ekspedīcijas dienu Kat- mandu un rakstu šīs rindas, aiz loga krāsojas Krievijas zelta rudens. Ir 2001. gada septembris. Pagājuši jau divi gadi. Pa šo laiku esmu paspējis uzrakstīt šīs grāmatas pirmo daļu («Seno civilizāciju traģiskais vēstijums»), kuru jūs, dārgie lasītāji, iespējams jau esat izlasījuši. Atgādināšu, ka pirmajā sējumā bija izklāstīta loģika un zinātniskie aprēķini, kas liecināja par to, ka uz Zemes ir jābūt apbrīnojamajai Dievu Pilsētai, kas piramīdu un senatnes monumentu sistēmā ir pati galvenā, un ka tieši tur jāatrodas leģendārajai Varai, kurā senie cilvēki pēc Pasaules Plūdiem klonēja mūs - Piektās Cilvēku Rases cilvēkus.
Grāmatas pirmo sējumu es uzrakstīju 11 mēnešu laikā. Kopā ar mani strādāja Olgas Išmitovas dizaineru grupa (Olga, Aņa un Juļa), kas gādāja par grāmatas noformējumu. Viņas strādāja no visas sirds un pēc labākās sirdsapziņas, ieliekot dvēseli katrā ilustrācijā. Arī pie otrā sējuma mēs strādājam kopā.
Darba sākums pie grāmatas otrās daļas sakrita ar mūsu Viskrievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centra jaunās ēkas atklāšanu. Līdz tam mēs mitinājāmies tādā šaurībā, ka kāda ministra gulta gaitenī vai «uniseksa» palātas bija pilnīgi normāla parādība. Bet slavenā Tamāra Gorbačova, kurai pirmajai pasaulē tika izdarīta acs transplantācijas operācija un kura aptu-
veni gadu nogulēja mūsu vienigajā divvietīgajā palātā, ieguva iesauku «intermeitene», jo mēs savā bezizejas situācijā ievietojām pie viņas šajā palātā vienu ārzemnieku pēc otra neatkarīgi no tā, vai tas bija vīrietis vai sieviete.
Ēka, kuru uzcēla pēc Baškīrijas prezidenta Murtaza Rahi- mova iniciatīvas, bija izdevusies ļoti skaista. Viens no mūsu arābu pacientiem, kas izskatījās pēc Bin Ladena, pabijis kādu laiciņu jaunajā ēkā, teica, ka tā vairāk līdzinās prezidenta viesnīcai, nevis slimnīcai. Ari es, kas pēdējo mēnešu laikā biju pārvērties gandrīz par īstu būvdarbu vaditāju un iemācijies ar celtniekiem lamāties necenzētiem vārdiem, ar sajūsmu raudzījos uz CJfas arhitektu veikumu.
Atklāšanas ceremonija, uz kuru ieradās Krievijas valdibas priekšsēdētāja vietniece Valentīna Matvijenko, Krievijas Veselības aizsardzības ministra vietniece Tatjana Stukolova un
daudzas citas augsti stāvošas personas, bija ļoti svinīga. Beigās, kad visa delegācija iznāca uz ielas, pūtēju orķestris sāka spēlēt valsi «…pilsētas dārzā spēlē pūtēju orķestris…». Profesors Sagits Musļimovs, kas labi dejoja valsi, pieskrēja un uzaicināja uz deju Valentīnu Matvijenko. Viņi labi saderēja kopā. Pēc tam viss ļaužu pilnais laukums sāka griezties dejā. Es uzlūdzu Tatjanu Stuko- lovu un, lai gan ļoti centos, droši vien pamatīgi nominu viņai kājas. Pēc tam, lai ietu, uz kuru pusi iedams, es satiku Sagitu Musļimovu, kas visiem stāstija, kādu nervu spriedzi pārdzīvojis, dejojot ar pašu Valentīnu Matvijenko.
Beigās es klusiņām pametu banketu zāli un uzkāpu savā jaunajā, šikajā kabinetā. Iegāju otrā istabā un iekūru kaminu, pie tam notraipīdams savu balto izejamo žaketi. Sēdēju un skatījos
uguni, mehāniski atbildot uz sapulcējušos cilvēku - operāciju māsas Svētas, saimniecības daļas vaditāja Oļega, direktora Ju- rija Iļjiča Kijko, dizaineres Juļas un citu jautājumiem. Bet dziļās galvenās domas it kā ieplūda uguni un šūpojās kopā ar liesmām. Ārēji es biju laimīgs, bet tas dziļais, kas plūda ugunī, bija skumjš, ļoti skumjš. Mans dziļais iekšējais «Es» nebija apmierināts. Tas nedusmojās, nē, tas klusi čukstot teica, ka šikā ēka, šikais kabinets un vispār pazīstama, sevi realizējuša cilvēka imidžs - tas nav priekš manis. Mans iekšējais «Es» labi jutās nevis starp dārgām mēbelēm, bet gan tur - pie ugunskura, kura līdzinieku es biju izveidojis savā kabinetā kā kaminu.
Pienāca mans draugs Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs un ari apsēdās pie uguns. Turpinādams mehāniski atbildēt uz jautājumiem un mehāniski cilādams glāzīti ar šņabi, es sāku rakņāties pats sevi un pēkšņi stipri izjutu smeldzošu vientulību. Paradokss! Man taču ir tik daudz īstu, sirsnīgu draugu! Bet šī vientulības sajūta nāca no iekšienes, no zemapziņas, no mana iekšējā «Es».
Pievirzījos pavisam tuvu ugunij, cepinot savu izejamo žaketi un it kā cenšoties sakontaktēties ar savām izjūtām. Pamazām es sapratu, ka lidz šim man lielākā vai mazākā mērā ir izdevies dzīvot līdzsvarā ar savu iekšējo «Es». Es vienmēr ieklausījos intuīcijā, kas, kā zināms, nāk no Dieva. Dzīve mani ir situsi pēc pilnas programmas un nav devusi iespēju ielaist dvēselē dīkdienības vai augstprātības grēku. Bet tagad ir visi apstākļi tam, lai šie divi visuresošie grēki varētu nemanāmi iezagties dvēselē. Ir taču pienācis laiks plūkt laurus.
Atvirzījos nostāk no uguns. Man kļuva bail no šī pretīgā jēdziena «plūkt laurus». Es atkal paskatījos uz uguni un sajutu tajā kaut ko tuvu un dārgu. Es sapratu, ka esmu izdarījis pareizi, iebūvējot kabinetā kamīnu. Mazā kamīna uguns sadedzinās trūdošās, piezemētās esības domas. Es bieži raudzīšos uz uguni, ļoti bieži. Bet manā kabinetā smaržos pēc ugunskura.
Es ļoti labi sapratu, ka cilvēki centisies pavadīt kopā ar mani laiku šajā šikajā kabinetā ar kamīnu, lūgs, lai es stāstu par tāliem ceļojumiem, un apvainosies, saklausot mājienus, ka man ir jāstrādā. Cilvēki it kā netīši virzīs mani uz bezdibeņa malu, uz turieni, kur slēpjas dīkdienība. Bet, tā kā es pretošos un centīšos iegūt vairāk laika darbam, viņi domās, ka esmu kļuvis iedomīgs. Cln no tā man kļūs vēl skumjāk, bet vientulības sajūta tā arī saglabās asumu. Iespējams, ka es skumšu visu savu atlikušo dzīvi.
Visu to saprotot, es, protams, ipaši centīgi radīšu sev visas iedomājamās grūtibas, dodoties sarežģītos pārgājienos, katru brivo bridi jebkuros laika apstākļos nakšņošu teltī, organizēšu arvien jaunas un jaunas ekspedīcijas, rosināšu cilvēkus uz jauniem pētījumiem. Es saprotu, ka jādara ir tā, lai nepielaistu sev
tuvumā «lauru plūkšanu». Un tāpat ari es saprotu, ka jāpaliek, kā saka mans draugs Veners Gafarovs, Dabas bērnam, nepārstājot priecāties par ausmu un rietu, jūtot baudu no sijājoša lietutiņa un ar cieņu skatoties uz lēkājošu vardi.
Man šķiet, ka cilvēki slikti saprot, kas ir mīlestība. Vairāk par visu viņi mii naudu un tikai mazliet mii citus cilvēkus. Vērojot to un izjūtot savu bezspēcību pret to cīnīties, man kļūst skumji. Skumjas taču ir nedalīta mīlestība, pareizāk sakot, mīlestība, kuru noteiktu apstākļu dēļ nav iespējams realizēt. Varbūt dižajā un noslēpumainajā Šambalā nav skumju, varbūt tur mīlestība vienmēr tiek realizēta, kaut gan… droši vien Šambalas daudzveidīgie cilvēki skumst par mums, no citas dimensijas raugoties uz mūsu ārējā spožuma pārņemtajām sejām.
Tagad es varu kaut ko pastāstīt par Šambalu, jo mēs patiešām bijām tās neredzamajos skāvienos. Tagad, dārgie lasītāji, jūs pašķirsiet vēl pāris lappušu un būsiet 1999. gadā, kad Nepālā un Tibetā sāka attīstīties notikumi, kas mūs aizveda pie Dievu Pilsētas - leģendārās Šambalas virszemes daļas.
Lai gan šīs grāmatas pirmajā sējumā es jūs jau iepazīstināju ar ekspedīcijas locekļiem, atļaujiet man to izdarīt vēlreiz - atgādinājumam.
Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs - ekspedīcijas dvēsele, romantiķis, kas nekad nebaidās izteikt jebkuru, pat vispasakaināko domu. Viņa galvenā īpatnība - kopā ar viņu ir viegli.
Rafaels Gajazovičs Jusupovs - ekspedīcijas kritiķis, erudīts, cilvēks, kas vienmēr atsauc atpakaļ realitātē. Viņa galvenā īpatnība - neticams romantiskas dzīves uztveres un nopietna zinātnieka stīvuma savienojums.
Ravils Šamiļevičs Mirhaidarovs - ekspedīcijas motors, cilvēks, kas spēj strādāt dienu un nakti, pie tam - saprātīgi. Viņa
galvenā īpatnība - uzklausīt, desmitreiz apdomāt un tikai pēc tam pateikt.
Kad es sāku rakstīt grāmatas otro sējumu, man šķita, ka varēšu visu ekspedīcijas piedzīvojumu aprakstu iekļaut vienā grāmatā. Bet es nebiju pareizi aprēķinājis. Es rakstīju, rakstīju, rakstīju… un pēkšņi sapratu, ka grāmata neatbildīs galvenajai sieviešu prasībai - to nevarēs ielikt somiņā. Es pat dažām sievietēm palūdzu, lai parāda somiņas un es varētu tās izpētit. Es atklāju, ka somiņās sievietes nēsā tik daudz nieku, ka grāmatai patiesi atliek maz vietas. No piedāvājuma nēsāt grāmatu polietilēna maisiņā sievietes kategoriski atteicās, uzskatot to par sliktas gaumes pazīmi, jo saburzītais maisiņš reti kad harmonē ar apģērba stilu.
Tāpēc es biju spiests sadalīt grāmatas otro sējumu divās da|ās - otrajā un trešajā, un sakarā ar to «bijušais» trešais sējums «Dzīvības matrica uz Zemes» kļuva par ceturto, kuru drīz sākšu rakstit (dod Dievs, lai tas arī nesadalītos divās daļās!). CIn viss šis sajukums, kas mani padarīja nervozu, radās no sieviešu rokassomiņu ierobežotā apjoma un arī no sieviešu neizskaidrojamās nepatikas pret polietilēna maisiņiem.
Šajā sakarā, dārgie lasītāji, lūdzu jums piedošanu par to, ka grāmatas pirmajā sējumā («Seno civilizāciju traģiskais vēstījums») es pārāk pašpārliecināti uzrakstīju, ka visa grāmata «Dievu Pilsētas meklējumos» sastāvēs no tris sējumiem - tobrid man acīmredzot neienāca prātā padomāt par sieviešu somiņu izmēriem. Bet es jums, dārgie lasītāji, apsolu, ka grāmatas «Dievu Pilsētas meklējumos» pirmā sējuma atkārtotajā izdevumā sakarā ar sējumiem tiks izdarītas korektīvas, bet es turpmāk visu savu rakstīšanas degsmi sabalansēšu ar sieviešu psiholoģijas niansēm.
Šo, grāmatas otro sējumu es nosaucu «Harati zelta plāksnes». Kāpēc tā? Tāpēc, ka ar šo mīklu sākas ari Šambalas galvenā mikla. Dārgie lasītāji, palasiet šo sējumu. Ceru, ka jums būs interesanti. CIn ari izdomājumu tur nav nekādu. Bet grāmatas trešo sējumu es nosaucu «Šambalas skāvienos».
CJn vēl, dārgie lasītāji, lūdzu piedošanu, ka šajā grāmatā dažreiz ieskanēsies skumjas notis. Tam, protams, nav attaisnojuma, jo ekspedīcija beidzās veiksmīgi. Bet tāds nu ir mans dvēseles stāvoklis. Toties viss būs patiesi.
Veltīts Nikolaja Konstantinooiča Reriha
piemiņai