122195.fb2 Dievu Pils?tas mekl?jumos-Harati zelta pl?ksnes - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 4

Dievu Pils?tas mekl?jumos-Harati zelta pl?ksnes - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 4

1. nodalaNEPĀlas stūpas ir veidotas pēc Šambalas plāna

Mans draugs Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs vienās apakš­biksēs staigāja starp izkravātajām mugursomām, skaitidams un analizēdams ekspedīcijas pārtikas produktus un aprīkojumu. Bija 1999. gada augusts. Nepālas galvaspilsētā Katmandu, kur bija ieradusies mūsu ekspedīcija, bija vasaras vidus. Lētajā vies­nīcā, kurā bijām apmetušies, nebija gaisa kondicionētāju.

Ļoti karsts!

-   Ļoti karsts! - teica Seļiverstovs, sviedrus slaucidams.

-  Ir gan, - piekrita Rafaels Jusupovs. - Starp citu, visa ekspe- dicijas aparatūra, ieskaitot pārnēsājamos datorus, pēc lidojuma ir labā stāvoklī. Bet ir ļoti mitrs, ka tikai nu kontakti neoksidētos. Visvairāk bail par saules bateriju.

-   Bet es te par desu domāju, - it kā runādamies pats ar sevi, teica Seļiverstovs. - Var sabojāties šajā klimatā. Vedām taču no Krievijas. Būs žēl. (Jn, kā par nelaimi, ari mušu ir papilnam.

-   Sergej Anatoļjevič, varbūt to desu ieziest ar olīveļļu. To šeit var nopirkt, - atsaucās Ravils Mirhaidarovs.

-   Nu ko, laiks doties pie sūtņa. ISemsim taksi, - es noko­mandēju.

-   Tūliņ, tikai desu iesaiņošu.

K āpēc nepāla ir labsirdīga valsts?

Krievijas sūtnis Nepala Vladimirs Vasiļjevičs Ivanovs kopa ar diplomātu Šamilu Aļimhanoviču Nugajevu mūs gaidīja sūtnie­cības plašajā hallē. Izklāstījām ekspedīcijas mērķus un lūdzām sūtni piezvanīt uz Ķīnas vēstniecību, lai atvieglotu Ķīnas vizu saņemšanu. Pēc tam saruna pievērsās tēmai par nepāliešu dzīvi un paražām.

Izrādījās, ka Nepālā dzīvo aptuveni 5000 cilvēku, kas beiguši augstskolas Krievijā (PSRS). Krievija un Nepāla galvenokārt tir­gojas ar ieročiem. Nepālā ir izplatītas komunistiskās idejas, tāpēc savulaik PSRS uz šo valsti bija liela ietekme. Tagad šī ietekme ir mazinājusies.

Vēstnieks Ivanovs īpaši uzsvēra, ka viņš ir ļoti materiālistiski noskaņots cilvēks un nav ticīgs. Pēc tam viņš pacēla rādītājpirk­stu, ieturēja pauzi un gandrīz čukstus pavēstīja, kā pats savām acīm vakarā virs nepāliešu stūpas redzējis vienmērīgi izgaismo­tu apli.

-  Nē, Dievam es neticu, bet… brīnumiem ticu. Šo brīnumu te, Nepālā, ir papilnam, - viņš piemetināja.

-   (Jn kādus vēl brīnumus jūs redzējāt?

-    Nepālā, - Vladimira Vasiļjeviča acis noslēpumaini iemir­dzējās, - neko nedrīkst nogalināt, pat ne žurku vai mušu. Es, lūk, reiz savā baseinā pamanīju žurku un to nositu. Tūliņ, gan­drīz momentā, man pietūka vaigs.

-   Vaigs? - pārjautāja Seļiverstovs.

-Jā.

-  CIn vēl, - viņa acīs parādījās ironija, - kāds pazīstams rakst­nieks (viņa vārdu neminēšu) savā grāmatā apsmēja šo nepā­liešu paražu, nosaukdams to par aizvēsturisku un primitīvu. Tik­ko šī grāmata ieraudzīja dienasgaismu, rakstnieks savā vasar­nīcā ievēlās tualetē un tik tikko nenoslīka mēslos.

-   Šausmas, - līdzjūtīgi noteica Seļiverstovs.

-   Nesmejieties, lūdzu, bet šī zeme ir kā apburta, - vēstnieka acis vērās kaut kur tālumā, - šeit atļauts darīt tikai labu, visi ļau­nie darbi brīnumainā veidā izgāžas.

-   Kāpēc tā? - jautāja Seļiverstovs.

-   Nepālieši un tibetieši (bet tibetiešu te ir ļoti daudz) saka, ka iemesls slēpjoties Nepālas stūpās, kas esot celtas pēc kāda ļoti sena plāna. Stāsta, ka stūpas pastiprinot cilvēku labās un iznī­cinot ļaunās domas.

-   Kas tas ir par senu plānu?

-   Es nezinu.

Atstājot vēstniecibu, mēs pajautājām sargam, kur var dabūt taksometru. Viņš paskaidroja, ka vislabākais orientieris būšot atkritumu bedre, kuru mēs saodīšot jau simts metru attālumā. Soļojot norādītajā virzienā, es atcerējos savu biežo niekošanos

par šo tēmu ar bērniem. Reiz es ievēroju, ka 6-7 gadu vecumā bērnos mostas kaismiga vēlēšanās ticēt brīnumiem. Viņi skatās uz tevi ar plati ieplestām acīm un tic vislielākajām blēņām. Piemēram, bērniem var stāstit, ka tu dabū ēdienu atkritumu

bedrē, kur labi cilvēki atnes ēdienu, lai nabaga cilvēkiem būtu ko ēst. Reiz es tā ilgi meloju Baškīrijas slavenās aktrises Tansul- panas Babičevas 7 gadus vecajai meitiņai. Pēc dažām dienām Tansulpana man piezvanīja un smiedamās teica:

- Ernst, ko tu esi sadarījis! Izrādās, ka mana meita pastāvīgi nes ēdienu uz atkritumu konteineriem. Vakar pusi tortes aiz­stiepa.

Toreiz es pat sacerēju dzejoli par atkritumu bedri, kurai, ejot uz darbu, katru dienu gāju garām:

Gardo atkritumbedres smārdu Reiz nejauši sajutu es, (Jn apkaltie zābaki mani Naski aiznesa turp.

Atkritumbedrē iegrūdu roku, Izvilku gurķi no tās. Un, lai gan šķebināja, Beidzot apēdu to.

Kad mēs nokļuvām pie Nepālas atkritumu bedres - orien­tiera, mēs patiešām ieraudzijām, ka tur stāv daži taksometri. Atkritumos rakņājās daži ubagi. Viņi pacēla uz mums acis, un es ievēroju viņu paēdušās, apmierinātās un labsirdīgās sejas.

Taksometrā, kas atgādināja sarūsējušu konservu bundžu, es, turpinādams domāt par bērniem, atcerējos, ka 6-7 gadu ve­cumā viņi spēj no sirds ticēt, ka vietējā parkā dzivo dinozauri. Parasti es iestāstīju, ka ir ļaunie - sarkanie un labie - zaļie dino­zauri. Tikai pie ļoti paklausiga zēna (vai meitenes) var atlidot labais zaļais dinozaurs, uzsēdināt uz saviem spārniem un aiznest uz brīnumaino Šambalu.

-  un kas ir Šambala? - bērni jautāja.

-  Tā ir brīnumzeme, - es atbildēju.

Taksometrs ierukšķējās un stipri ievibrējās. Vadītājs piedeva gāzi. Mūs ietina slikta neetilēta benzīna dūmi. Kaut kas nočirk­stēja un nokrakstēja.

-   Man šķiet, ka mēs izjuksim, - ieskanējās Seļiverstova satrauktā balss.

-  Kaut nu tikai šī konservu bundža aizvestu mūs lidz viesnī­cai. Apkārt melna tumsa.

Taksometrs tomēr aizveda mūs lidz viesnīcai. Vadītājs paņē­ma naudu un, labsirdīgi smaidīdams, paplikšķināja pa sava «automobiļa» bamperi un maigi teica:

-  Veri old kar, bat ueri gud (ļoti veca mašīna, bet ļoti laba).

Viesnīcas hallē manu uzmanību piesaistīja kastīte ar uzrakstu

«Tip box». Angļu valodā vārds «tip» nozimē dzeramnaudu. Pro­tams, ka es, tāpat kā visi citi cilvēki, restorānā vai kafejnīcā dodu dzeramnaudu, taču daru to it kā paslepus, izteiksmīgi šķielēdams uz oficiantu. Bet šeit cilvēkiem piedāvā dot dzeram­naudu pilnigi atklāti, iemetot naudu redzamā vietā noliktajā kastitē. Tās dibenā bija redzama uz kseroksa nokopēta 100 do­lāru banknote.

-   Kāpēc jūs dzeramnaudu vācat kastītē, bet paslepus nedo­dat kabatā? - pajautāju vienam no viesnīcas kalpotājiem.

-    Ziniet, ser, - kalpotājs pavisam samulsa, - cilvēki taču aizmirst dot dzeramnaudu. Nu, un mēs atgādinām.

-   tin kā veicas?

-   Slikti met. Restorānā gan nevajag atgādināt, tur dod labi.

-   Vai oficianti ar jums dalās?

-   Nē, saka, lai ņemam paši. Mēs ari cenšamies.

-   (Jn to dzeramnaudu, kuru savācat šajā kastitē, jūs dalāt lidzīgās daļās ar viesnīcas darbiniekiem?

Bijušais bagātais cilvēks

-    Ne, viesnīcas direktors lielāko daļu paņem sev. Viņš šo naudu dod ubagiem.

-   …?

-   Saprotiet, ser, viesnīcas direktors taču arī būs ubags.

-   Kā tad tā?

-   Viņš ir ļoti bagāts cilvēks, viņam ir daudz viesnīcu.

-   Nu un tad?

-   Pēc nepāliešu ticējumiem, bagātie cilvēki nākamajā dzīvē noteikti kļūs par ubagiem. Mūsu direktors to zina. Viņš saprot, ka nabadzīgie cilvēki arī grib ēst… rīsus.

-   Vai jūsu zemē mii bagātos cilvēkus?

-   Mil, ļoti mīl.

-  Kāpēc? - izbrinījies jautāju, zinādams, ka bagātnieki reti kur bauda visas tautas mīlestību.

-   Cilvēki viņus žēlo, jo viņi būs ubagi. (Jn vēl… - viesnīcas darbinieks kļuva domīgs.

-   (Jn kas vēl?

-   Bagātie cilvēki atdod savu naudu tempļu un stūpu celt­niecībai. Viņi zina - ja atdos naudu šim mērķim, tad nākamajā dzīvē viņi var nekļūt par ubagiem, bet būs tādi, kā mēs - vidējā šķira.

-   Kāda ir jūsu alga?

-   Seši dolāri, dažreiz astoņi.

-   Mēnesī?

-Jā.

-   Pietiek?

-   Nu, kā lai saka… Toties es neesmu ubags.

-   Vai jūs pats ari ziedojat naudu tempļu celtniecibai?

-   Jā, protams.

-   Bet jums taču droši vien jau tāpat nepietiek?

-   Risi pie mums ir lēti.

-   Un vai gaļu jūs ēdat? - es nerimos.

-  Daudzi nepālieši dzīvoklī tur vistas. Es mājās arī turu vistas. Kad kaujam vistu, ēdam gaļu.

-     Paklausieties, 1996. gadā, kad es pirmo reizi biju Katmandu, kādā šaurā ieliņā mani no augšas aplēja ar kaut kādiem zaļiem un smirdīgiem mēsliem. Vai tie nebija…?

-  Tie bija vistu mēsli, - viesnīcas darbinieks pasmaidīja. - Ne­pālieši vistu mēslus izšķīdina ūdeni un pa logu lej uz ielas. Es arī tā daru. Kā tad citādi?

-   M… jā… Un vai gaiļi no rīta dzied?

-   Ne tikai ritos, bet dienā ari.

-   Tātad… ari jūs atdodat naudu tempļu celtniecībai, lai gan pēc Krievijas mērauklas nepavisam nedzīvojat bagāti. - Es sa- mulsu.

-   Ne tikai es, bet ari daudzi ubagi dod naudu, protams, ja tā viņiem gadās.

-   Bet, ja saskaņā ar jūsu reliģiju bagātie cilvēki nākamajā dzivē būs ubagi, - kas tad nākamajā dzīvē būs tagadējie ubagi?

-   Bagātnieki.

-   Tiešām?

-   Tiešām.

-    Bet vai reliģiskie kalpotāji, kuriem jūs ziedojat savu naudu, to nezog?

-   Maz zog.

-   Kā jūs to zināt?

-   Tā runā cilvēki, kas strādā tempļos.

-   Tātad tik un tā zog?

-   Ļoti maz zog.

-   Kāpēc zog maz, nevis daudz?

-    Reliģiskie kalpotāji zina - ja zags maz, tad nākamajā dzīvē kļūs par vidusšķiru, kā es, bet, ja daudz, - par ubagiem.

-   Ak tā…

-   Lamas un svami pie mums ir godīgi.

-   No sarunas ar jums es sapratu, ka stūpām un tempļiem katra nepālieša dzivē ir ļoti nozīmīga vieta. Kāpēc?

-   Tempļi, un jo sevišķi stūpas, dara cilvēkus labus, - viesnī­cas darbinieks pārliecināti atbildēja.

-   Kā jūs to zināt?

-   Es to zinu. Kad cilvēks pieiet pie stūpas, viņš tūliņ kļūst labāks. Es vedu savus bērnus uz turieni, lai izaug par labiem cil­vēkiem.

-   Bet kādā veidā stūpa ietekmē cilvēku?

-   (Jz stūpas ir acis. Neparastas acis. Tās skatās uz tevi un it kā pārmet visu slikto, ko esi darijis. No šī skatiena nevar nekur paslēpties. Katram cilvēkam ir jāieskatās šajās acīs.

-   Un kam tās acis pieder?

-   Cilvēkam?

-Nē.

-   Zvēram?

-Nē.

-   Dievam?

-Nē.

-   Bet kam tad?

-M… m… Stāsta, ka tās esot Šangri-la acis.

-   Šangri-la laikam ir Tibeta! Tibetas acis?

-   Nu, stāsta, ka tur esot zeme, kur dzivo Dievi.

-   Šambala?

-   Jūs, eiropieši, to tā saucat.

-   Bet vai tās nav Būdas acis?

-   Buda ari atnāca no Šambalas. Viņu no turienes atsūtija, lai viņš cilvēkiem iemācitu celt stūpas.

-   tin kāda, jūsuprāt, izskatās Šambala?

-   Es nezinu… Droši vien tā ir pilsēta, kurā dzivo Dievi.

Sameklēju kabatā visu nepāliešu naudu un iemetu dzeramnau­das kastitē. Viesnīcas kalpotājs nolieca galvu un klusu noteica:

-   Senk j ū.

Pēc tam es izgāju uz ielas, mazliet paklīdu apkārt un gandriz vai apmaldījos. Pa ceļam uz mājām redzēju, kā mersedesā man garām pabrauca nobarojies nākamais ubags.

Atgriezies viesnīcas numurā, pievērsu uzmanību draugu uzbudinātajām sejām.

-  Šef, izrādās, ka Rafaels Gajazovičs ir dzīvojis vienā kopuškā ar Nepālas karali, - noziņoja Seļiverstovs.

-   Kādā kopuškā?

-MVU.

-   Kad?

-   Lieta tā, ka aspirantūrā, kad rakstiju disertāciju biofizikā, es mācījos MVCI. Kopmītnē es dzīvoju vienā istabā ar kādu nepā- lieti, kurš apgalvoja, ka ir Nepālas karaļa kroņprincis. Šis nepā- lietis arī bija beidzis MVU un mācijās aspirantūrā. Atceros, kā viņš man stāstīja, ka esot otrais vai trešais princis, ka viņa dzīve ir pilna briesmu, jo prinči nogalinot viens otru, lai tiktu vaļā no konkurentiem uz troni, - stāstīja Rafaels Jusupovs.

-   Vai viņu nogalināja? - jautāja Ravils.

-  Varbūt viņš pats kādu nogalināja, - Seļiverstovs izteica savu pieņēmumu.

-    Es tagad skatos uz Nepālas karaļa fotogrāfiju un nevaru saprast, ir vai nav viņš tas, ar kuru es dzīvoju vienā MVU kopmītnes istabā, - teica Rafaels Jusupovs, atmiņās iegremdējies. - Tik daudz gadu pagājis! (Jn pie tam visi nepālieši izskatās vienādi.

-   Es kaut kur lasīju, ka viens Nepālas princis nogalinājis otru princi. Interesanti - kurš kuru? - piezīmēja Seļiverstovs.

-   Es ari to gribētu zināt, - piebilda Rafaels Jusupovs.

Vairākas dienas mums pagāja garlaicīgos gājienos uz Ķīnas

vēstniecību Nepālā, lai dabūtu vizas uz Tibetu. Bet atbildes no Pekinas kā nebija, tā nebija. Misis Pērsisa - tās tūrisma firmas prezidente, kas organizēja mūsu braucienu uz Tibetu, gribēdama

Rafaels Jusupovs: - Es skatos uz Nepālas karaļa fotogrāfiju un nevaru saprast, ir vai nav viņš tas, ar kuru es dzīvoju vienā kopuškā?

mazināt mūsu satraukumu, uzaicināja mūs pie sevis uz mājām vakariņās. Pēc Nepālas standartiem, viņa bija pārtikusi sieviete. Nejauši ieskatījies virtuvē, pamanīju tur visai solīda izmēra bļo­du. Atcerējos, ka Seļiverstovam ir apbrīnojama apetīte (viņš vienā reizē var apēst 100 pelmeņus), ierosināju pielikt viņam šo bļodu pilnu ar rīsiem un apsolīju, ka mans draugs tiks ar to galā. Visi mājnieki, sevišķi bērni, bija sajūsmā.

Sergejs Anatoļjevičs pieņēma izaicinājumu un uzstādīja Krievijas rekordu rīsa ēšanā.

-   Nu, vai risi bija garšīgi? - apvaicājās misis Pērsisa.

-   Ļoti, - atbildēja Seļiverstovs.

-   Jūtaties paēdis? - Viņa iesmējās.

-   Jā, - teica Seļiverstovs.

Jūtot, ka Krievijas prestižs ir acīm redzami cēlies, Sergejs Anatoļjevičs vēl visus pārsteidza, vienā rāvienā izdzerdams pilnu glāzi šausmīgas kvalitātes nepāliešu viskija.

Kad izgājām uz balkona uzsmēķēt, Rafaels Jusupovs ļoti nopietnā balsi pavaicāja misis Pērsisai:

-   Vai nepālieši daudz ēd?

-   Lai gan nepālieši ir daudz mazāki par viņu, - misis Pērsisa rādija uz milzīgo Seļiverstovu, - dažreiz viņi var apēst pat vairāk risa. Īpaši daudz ēd nastu nesēji kalnos. Kur tas viss satilpst?! Lūk, jogi un vientuļnieki var iztikt gandrīz pavisam bez ēdiena - pietiek ar pāris karotēm rīsa vai ar vienu kartupeli starp vairākas dienas ilgušām meditācijām. Vai jūs, ārsti, varat man to izskaid­rot?

-  Ak, cik maz mēs vēl zinām par cilvēka organisma iespējām! - nopūtās mūsu erudīts Rafaels Jusupovs.

-  Pēc sena ticējuma, tiek uzskatīts, - misis Pērsisas seja kļu­va nopietna, - ka cilvēks var vispār iztikt bez ēdiena, iztiekot tikai ar garīgo barību. Ēdienu aizstāj dievišķā enerģija.

-   Šajos vārdos kaut kas ir, - teicu krieviski un paskatijos uz draugiem. - Trešās Himalaju ekspedīcijas laikā mēs paši savām acim redzējām kailus jogus, kas spēj paciest briesmigo aukstu­mu kalnos un iztikt gandrīz bez ēšanas. Stāsta, ka viņus baro garīgā barība, kuru tie meditācijas laikā saņem no kosmosa. On kur tad vēl Somati fenomens!

-   Varbūt jogiem dievišķā enerģija spēj materializēties ēdienā vai arī tūliņ nokļūt organisma šūnās, - Rafaels izteica pieņēmumu.

Atkal pārejot uz angļu valodu, teicu misis Pērsisai, ka mēs esam spiesti atzīt kaut kāda nezināma mehānisma pastāvē­šanu, kas enerģētiski apgādā cilvēka organismu. Pēc tam es palūdzu, lai viņa pastāsta par seno ticējumu, ka cilvēks var iztikt tikai ar garīgo baribu vien.

-   Es slikti zinu šo ticējumu, - misis Pērsisa sāka stāstīt, - es tikai atceros, ka šo spēju cilvēkiem dod Šambala.

-   Šambala?

-Jā.

-  Šambala pati izvēlas, kam dot šādas spējas. Tiek uzskatīts, ka, lai saņemtu šādas spējas, jāskatās uz Nepālas stūpām attē­lotajās acīs un jālūdz. Šīs acis (neatceros, kurā stūpas pusē) skatās tur, kur Tibetā atrodas Šambala.

Rafaels Jusupovs griež matus Ravilam

-   Tātad acis uz stūpām skatās uz Šambalu, - pie sevis pie­zīmēju. - Jāpārbauda, vai skatiens nav vērsts uz svēto Kailasa kalnu.

-   Nu jā! Mēs te par garīgo barību runājam, bet es, lūk, tikko… - Seļiverstovs apmierināti nopūtās.

-   Sakiet, misis Pērsisa, vai jūs ticat, ka neparastās acis, kas raugās no stūpām, ir iemesls tam, ka jūsu zemē dzīvo ļoti labsirdīgi cilvēki? Cilvēks paskatās šajās acis un kļūst labāks? - es jautāju.

-   Nu, ne jau visi cilvēki ir labi. Jo… nejau visi skatās šajās acīs.

-   Mīļā misis Pērsisa, cilvēki šeit ir labi, ļoti labi, - es uzstājīgi atkārtoju. - Jūs dzīvojat daudz nabadzīgāk nekā Amerikā, Krievijā un daudzās citās zemēs, bet jūs esat laimīgāki, jo jūsu skatiens ir atklāts, smaids laipns un sirsnigs, jums ir labsirdīga dvēsele, un šeit ir maz noziedznieku.

-   Mēs, nepālieši, nemīlam amerikāņu filmas, - tur spēlē lab­sirdību, nogalinot citus.

Atgriezāmies viesnicā. Gultā es vēl ilgi domāju par acīm, kas raugās no Nepālas stūpām. Gribējās ātrāk tikt pie stūpu pētīšanas. Laika mums bija pietiekami - mēs taču gaidijām Ķīnas vīzas.

No rita pamodos no kaut kādas dūkšanas. (Jz balkoniņa Ra­faels Jusupovs grieza Ravilam matus. Pievērsu uzmanību Ra­faela Gajazoviča kalsnumam, kas īpaši izcēlās salīdzinājumā ar Seļiverstovu.

Svajambanatas st ūpas acis raugās uz kailasu

Katmandu ir divas lielas stūpas - Svajambanata un Budhanata.

Svajambanatas stūpa atrodas augstā pakalnā, un tur ir ārkār­tīgi daudz pērtiķu. Tādēļ tautā tā iesaukta par Monkey Temple (Pērtiķu templi).

Kāpjot pa kāpnēm uz Svajambanatas stūpu, mēs patiešām ieraudzijām milzīgi daudz pērtiķu. Rafaels Jusupovs pastiepa roku pērtiķu virzienā un sulīgā balsi sauca: -Tju, tju, tju, tju, tju…

Viens no lielajiem pērtiķiem, acīmredzot bara vadonis, šīs skaņas izdzirdis, sakustējās, pacēla galvu un spalgi nokliedza: -Ū-a-u!

Rafaels Jusupovs atkārtoja «tju, tju, tju…», šoreiz jau aicinošā intonācijā.

Pērtiķis apsēdās uz pakaļkājām, vērtējoši nopētīja Rafaelu un neapmierināti iekliedzās: -Ū-a-u, ū-a-u, ū-a-u! Rafaels vēl divas reizes aprauti iesaucās:

-   Tju, tju.

Pērtiķis sabozās un apklusa.

Rafaels Jusupovs paģērošā balsī krievu valoda teica:

-   Tju, es tev saku.

-   Hr-r, hr-r, hr-r, - pērtiķis pretīgi iekliedzās un izdarīja pāris lēcienu uz savu radinieku pusi.

Pēc tam visi pērtiķi sāka brēkt:

-   Hr-r, ū-a-u; ū-a-u, hr-r!

-   Tu viņam nepatiki, - Seļiverstovs nokomentēja situāciju.

Svajambanatas stūpa bija brīnišķīga, neraugoties uz to, ka

notika remontdarbi. No milzīga balta kupola centra pacēlās četršķautņu būve, un katrā pusē uz tās bija uzzīmētas neparas­tas acis. Virs šis būves stiepās kāpņveida konuss, pašā virsotnē ietverts ar kaut ko līdzigu zvanam.

Paskatoties uz šo stūpu, bija skaidrs, ka uz tās attēlotās acis raugās uz visām četrām debespusēm.

«Visdrīzāk acis raugās uz ziemeļiem, dienvidiem, rietumiem un austrumiem,» es nodomāju.

«Bet vai «ziemeļu» acis tiešām raugās uz ziemeļiem?» galvā pavīdēja jautājums. Es paņēmu kompasu un sāku mērīt šo neparasto acu skatiena virzienu.

Kompasa bultiņa apstājās pie atzīmes 60°. Pārbaudīju vēlreiz, tad vēlreiz, - viss sakrita. Bija skaidrs, ka skatienam ir novirze par 60° uz rietumiem.

«Kāpēc tā?» jautāju pats sev un tūliņ sapratu, ka atbilde ir ļoti vienkārša. Šī Nepālas stūpa nav orientēta pēc mūsdienu, bet pēc senā magnētiskā tikla, kad Ziemeļpols bija Kailasa kalns.

Es ļoti labi sapratu, ka tieši par 60° (tas ir, 6666 kilomet­riem) Zemes ass novirzījās pēdējo Pasaules Plūdu laikā. Vai patiesi Svajambanatas stūpa celta pirms Pasaules Plūdiem, tas ir - vairāk nekā pirms 850 000 gadu? Tas bija apšaubāms, jo bija labi redzams, ka stūpas celtniecībai izmantoti samērā mūs­dienīgi materiāli. Bet skaidrs bija arī tas, ka Svajarrubajiatas. stūpa bija celta pirmsplūdu senatnes piemiņai. Ko gan tā sim­bolizē?

Atkal un atkal uzdodams sev šo jau­tājumu, klidu ap galveno stūpu, pa ce­ļam uzdurdamies daudzām mazām stū- pām un dikiem tūristiem, kas fotogra­fējās uz ši Nepālas arhitektūras piemi­nekļa fona.

Atbildes nebija. Jau sāku dusmoties pats uz sevi. Sapratu, ka Svajambanatas stūpas komplekss simbolizē kaut ko ļoti svarigu, ļoti nozimīgu, kaut ko tādu, kas radies vēl pirms Pasaules Plūdiem vai tūliņ pēc tiem un atstājis lielu ietekmi uz cilvēces tālāko attistību. Bet ko?

Sāku analizāt Svajambanatas galvenās stūpas sastāvdaļas. Ko nozīmē stūpas kupols? Kā acis attēlotas uz stūpas? Ko nozīmē kāpņveida konuss? Ko simbolizē «uzmava» stūpas vir­sotnē?

Manas domas šaudijās trakā tempā, bet atbildi neatrada. Pēc tam es jutu, ka tās ir saplūdušas un sāk virzīties vienā virzienā… un es sapratu, ka Svajambanatas stūpa simbolizē svēto Kailasa kalnu, bet… acis raugās uz to vietu, kur slienas šis svētākais kalns pasaulē.

Noskrēju pa kāpnēm lejā no pakalna, starp tirgotāju rindām atradu starptautisko telefonu un piezvaniju uz (Jfu matemātiķim Šamilam Ciganovam. Par laimi, viņš bija mājās.

- Šamil, klausies! Lūdzu, atrodi uz globusa matemātiskā modeļa Katmandu un Kailasu. Nosaki precizas koordinātas. Katmandu stūpas acis raugās nevis uz ziemeļiem, bet par 60° uz rietumiem. Sakarā ar to precizē, vai šis acis gadījumā ne­raugās uz Kailasu. Nosaki matemātiski precīzi! Ir ļoti svarīgi zināt, kur tad īsti raugās šis acis. Pēc pusstundas piezvanīšu vēlreiz.

Pusstundu klizdams starp tirgotāju rindām un atkaudamies no uzbāzīgajiem tirgotājiem, apēdu pretigi saldu saldējumu. Vēders burkšķēja. Piegāju pie telefona būdiņas un nepacietigi uzgriezu Samila Ciganova numuru.

-   Nu, Šamil? Kas tur iznāca?

-   Kļūdu tikpat kā nav, - no tālās Krievijas atskanēja Šamila balss. - Ja acis no Katmandu stūpas raudzīsies uz Kailasa kalnu, no ziemeļiem būs novirze par 61,5° uz rietumiem. Bet jums, mērot ar kompasu, iznāca 60°. Tas ir pieļaujamības robežās. (Jn tāpat jau viss ir skaidrs: ja acis uz stūpas ir orientētas pēc senā

magnētiskā tikla, tām jāskatās uz Kailasu, jo Kailass bija senais Ziemeļpols.

Man sāka dauzīties sirds.

- Paldies, Šamil! - es iekliedzu klausulē.

Tagad jau es pavisam skaidri sapratu, ka Svajambanatas stū- pai ir jāsimbolizē svētais Kailass. Tas bija ļoti svarīgi, jo Tibetas ceļojuma priekšvakarā varēja izpētit Svajambanatas stūpas kompleksu un iegūt priekšstatu par to, kas mums jāierauga Kailasa rajonā. Zemapziņa teica priekšā, ka, gadījumā, ja pati Svajambanatas stūpa simbolizē Svēto kalnu, tad mazās stūpas ap to noteikti simbolizē citus… Dievu Pilsētas elementus, kuras galvenā sastāvdaļa ir pats Kailass. No tā izrietēja, ka Dievu Pilsētai ir jābūt izvietotai ap Kailasu un mēs to ieraudzīsim. Kaut kāda iekšēja sajūta čukstēja, ka ieraudzīt Dievu Pilsētu mums nebūs viegli: senos monumentus segs mākoņi un migla, skā­bekļa bads 5000-6000 metru augstumā apmiglos uztveri, liekot pakļauties dabiskajai vēlmei izdzivot apstākļos, kad fiziskā sajū­ta «tikai nenomirt!» dominēs pāri visam, cenšoties izslēgt zināt­nisko zinātkāri un domas lidojumu. Bet pašlaik, tieši pašlaik es jutu, ka tur, padebešos Dievu Pilsētas rajonā, varēs izdarit mērķ­tiecīgus meklējumus, varēs jau iepriekš paredzēt to, kas mums ir jāierauga, jo… Svajambanatas stūpas komplekss mums to pateiks priekšā.

Šo domu iedvesmots, es atkal kāpu kalnā, kur slējās šī stūpa. Nepievēršot uzmanību pērtiķiem, kurus tā pārbiedēja Rafaels Jusupovs, domāju par to, ka mazās stūpas ir veidotas kā sav­dabīgas piramīdas un ko tas varētu nozīmēt. Bet no galvas neizgāja galvenā doma, kas vēl ilgi nedos man mieru, - ar kādu mērķi senie cilvēki cēluši Dievu Pilsētu? Un… lai cik dīvaini tas arī nebūtu, kaut kur zemapziņas dzilēs lidinājās skaists vārds - «matrica».

Kad kalna virsotnē biju atguvis elpu un mazliet paklīdis starp tūristiem, atradu savus puišus.

-   Nu gan mēs tevi nogaidijāmies, šefi Jau gribējām iet mek­lēt. Nekas nav noticis? - Seļiverstovs izšāva kā no lielgabala.

-   Viss kārtībā. Veči, nepievērsiet man nekādu uzmanību, uz­smēķējiet, bet es te pastaigāšu un padomāšu. Doma nāk, - es atbildēju.

Sāku skatities apkārt, jo nespēju sākt analizēt visus Svajam­banatas stūpas kompleksa monumentus uzreiz. Apdzēsis savu degsmi, nolēmu sākt analizi ar kompleksa galveno stūpu, ar to, kura, kā man šķita, simbolizē svēto Kailasa kalnu, bet pēc tam pēc kārtas izanalizēt pārējās stūpas, kuru šajā kompleksā bija ļoti daudz. Tajā bridi man pat prātā nevarēja ienākt, ka driz vien šeit ieraudzišu «mašīnu», ar kuras palīdzību senie cilvēki cēluši Dievu Pilsētu.

«Ar ko asociējas kupols, uz kura stāv galvenā stūpa?» do­māju, kā parasti kasidams pakausi un pētīdams stūpu. «Visdrī­zāk šis kupols (puslode) simbolizē… Zemi, tas ir - zemeslodi.»

(Jn ko simbolizē četršķautņu būve ar acīm virs kupola? Visdrīzāk tas simbolizē… Varu - seno cilvēku zemzemes pilsētu, kur saskaņā ar mūsu hipotēzi no jauna tika klonēts mūsu - Piektās Rases cilvēks un kur acīmredzot līdz pat šim brīdim atro­das dižie lemūrieši (Dievu Dēli), kuru acis attēlotas uz šis četršķautņu būves.

Ko simbolizē pakāpjveida konuss virs četršķautņu būves ar acīm? Visdrīzāk tas ir… pats Kailass, pareizāk sakot, mākslīga Kailasa kalna piramidāla konstrukcija. (Jn patiesībā jau uz fotogrāfijām svētais kalns līdzinās pakāpjveida konusam!

Ko simbolizē «uzmava» pakāpjveida konusa virsotnē? Clz šo jautājumu, dārgie lasītāji, es toreiz, 1999. gada vasarā, nevarēju atrast nekādu hipotētisku atbildi. Tikai 2001. gadā, kad izlasīju apbrīnojami interesanto Drunvalo Melhisedeka grāmatu «Senais dzīvības zieda noslēpums», man radās pilnigi pieņemams skaidrojums par šis «uzmavas» lomu. Tāpēc atļaujiet man minēt dažus citātus no šīs grāmatas. Bet vispirms man gribētos pateikt dažus vārdus par šīs grāmatas autoru.

Amerikānis Drunvalo reiz sajuta, ka meditācijas laikā pie viņa ierodas cilvēks, vārdā Tots. Šis neparastais cilvēks, kas

apgalvoja, ka dzivo citā dimensijā, sāka nevienam nezināmajam amerikānim stāstit Zemes vēsturi. Drunvalo visu rūpīgi pierak- stija. Rezultātā radās grāmata, kas tā piesātināta ar faktiem un shēmām, ka noticēt, ka tas viss ir izdomājums, ir neiespējami. Tik daudz fantāzijas nav nevienam cilvēkam. Bet pat šis visu zinošais Tots teica, ka viņš nezina visu patiesību, ka visu patie­sību zina tikai Sfinksa.

Savā grāmatā (flpeBHsa TaiiHa UBeTKa >kh3hh, h3xj. Co<1)hji, 2000, t. l,c. 127-134) Drunvalo Melhisedeks raksta:

«…Lielās (Heopsa)Piramīdas virsotnē ir plakana virsma, kuras laukums ir aptuveni 24 kvadrātpēdas (ap 7,3 m2 ). Šl plakanā virsma patiesi ir nosēšanās laukums pavisam īpašam kuģim, kas eksistē uz Zemes.

…Pēc Tota vārdiem, aptuveni jūdzes dziļumā zem Sfinksas ir liela telpa ar plakanu grīdu un griestiem. Šajā telpā atrodas pats

senākais mākslīgi radītais objekts - senāks par jebkuru citu objektu. Šā objekta lielums ir divi pilsētas kvartāli, tas ir ieapaļš, tam ir diska forma ar plakanu augšu un apakšu. Tā neparas- tums slēpjas faktā, ka tā apvalka biezums ir tikai 3 līdz 5 atomi. Uz augšējās un uz apakšējās virsmas ir noteikts ornaments.

…Tas ir kuģis, bet tam nav redzamu dzinēju. To iedarbina domas un jūlas. Šis kuģis ir tieši saistīts ar Zemes Garu un ir Zemes aizstāvis.

…Zemi savā kontrolē cenšas pārņemt ārpuszemes civilizāci­jas. Tas ir noticis miljoniem reižu un notiek vēl arvien. To vienkārši sauc par gaismas un tumsas cīņu. Katru reizi, kad iekarošana šķiet neizbēgama, vienmēr atrodas viens ļoti tīrs cil­vēks, kurš spēj pacelties nākamajā apziņas līmenī, atrod kuģi un paceļ to gaisā. Šim cilvēkam tad tiek dots milzīgs spēks, un viss, ko viņš domā vai jūt, kļūst par realitāti. Lūk, kā šis Kuģis pilda karakuģa lomu. Tas ļauj mūsu evolūcijas procesam norisēt bez iejaukšanās un ietekmes no ārienes.

Kad parādījās pirmās pazīmes, ka poli nobīdīsies (Pasaules Plūdi), Tots, Ra un Araragats atgriezās pie Sfinksas un pacēla karakuģi gaisā. Viss, ko vajadzēja izdarīt - pacelt molekulu vibrāciju līmeni tikai par vienu virstoni augstāk, nekā tas ir uz Zemes. Tas viņiem un kuģim deva iespēju iziet cauri Zemei un pacelties debesīs. Viņi paņēma uz kuģa 1600 Svēto Skolotāju no Lemūrijas un Atlantīdas. Cilvēki uz šī kuģa nebija tikai pasa­žieri, viņi izveidoja grupas Mer-Ka-Ba, kas aptvēra kuģi ar ļoti plašu lauku, kuram bija lidojoša šķīvīša forma… Pēc tam viņi nolaidās Lielās (Heopsa) Piramīdas virsotnē… un tad sākās polu nobīde, un visa dzīvība uz planētas iegāja Lielajā Tukšumā - trīsarpus dienas valdīja absolūta tumsa, kas aprakstīta daudzu tautu mītos.

…Pēc trīsarpus tumsas dienām Ra un aptuveni trešā daļa

cilvēku, kas bija Lielās Piramīdcis virsotnē, pa tuneli nokāpa uz telpu, kas atradās piramīdas divu trešdaļu augstumā, un no turienes devās uz pilsētu (vai templi) dziļi zemē zem piramīdas. Šī pazemes pilsēta bija saplānota tā, lai tajā varētu ietilpt 10 000 cilvēku, tāpēc tiem 533, kas tur nokāpa, vietas bija pilnīgi pie­tiekami.

Atlikušie 1067 (vai aptuveni tik) Svētie Skolotāji ar karakuģi uzlidoja debesīs, devās uz to vietu, kuru tagad sauc par Titika- kas ezeru, un nolaidās uz Saules salas. Šeit izsēdās Tots un kopā ar viņu aptuveni trešā daļa atlidojušo.

Pēc tam kuģis atkal pacēlās gaisā un devās uz Himalajiem, kur izsēdās Araragats ar atlikušo trešdaļu cilvēku.

Tomēr uz kuģa palika uēl septiņi cilvēki, kuri atgriezās pie Sfinksas un novietoja kuģi atpakaļ telpā, kur tas bija glabājies.

…Himalajos uzceltās piramīdas pēc savas dabas bija kristāliskas, tas nozīmē, ka to veidošanai tika izmantoti Trešās dimensijas kristāli. Tika celtas arī fiziskas dabas piramīdas - un lielā daudzumā. Lielākā daļa no tām vēl nav atrastas…

Visas sakrālās vietas uz Zemes bija augstākās apziņas saplānotas ceturtās dimensijas līmenī… pavisam ap Zemi ir trīs Kristus Apziņas režģa aspekti- Māte, Tēvs un Bērns: Tēvs - Ēģip­tē, Māte - Peru, Jukatanā un Klusajā okeānā, bet bērns - Tibetā.»

Ja es to būtu zinājis! Bet toreiz, 1999. gada Nepālas vasarā, kad es stāvēju un aizmirsies pētīju Svajambanatas stūpu, man šis informācijas nebija. Apkārt staigāja tūristi, ik pa brīdim uzgrūz- damies man un nojaucot domu, dažreiz kaut kur sāka spalgi kliegt pērtiķi. Toties es visu skrupulozi nofotografēju. Vismaz to izda­rīju…

Bet tagad, 2001. gada vasarā, kad rakstu šis rindas, man prātā ir domas, kurām vajadzēja atnākt toreiz, 1999. gadā. Ta­gad, 2001. gadā, kad sen jau ir pabeigta Dievu Pilsētas karte- shēma, varu ar pārliecību teikt, ka svētā Kailasa virsotnē arī ir plakans kvadrātveida laukums, līdzīgs tam, Heopsa piramīdas virsotnē, un ka senais diskveida kuģis (ja mēs tam ticam!) tur varēja nosēsties un izsēdināt Araragatu un citus cilvēkus. Ja atceramies teikto, tad, pēc analoģijas ar Heopsa piramīdu, jā­pieļauj, ka arī Kailasa iekšienē ir tunelis, kas ved uz leju - uz pazemes pilsētu, par kuru mēs jau vairākkārt esam runājuši un kuru Jeļena Blavatska sauc par «Varu».

Tomēr man sazin kāpēc šķiet, ka seno cilvēku diskveida ku­ģis, kas atrodas zem Sfinksas, uz Zemes nav vienīgais. Ir vēl viens līdzīgs kuģis. Tam, iespējams, ir mazliet citāda konstrukcija, un

tas domāts mazliet citiem mērķiem. Bet tas droši vien eksistē. Dievs nekad neko nerada vienā eksemplārā, visam ir vismaz dubulta kontrole. (Jn (pēc šis pašas loģikas) šis otrais kuģis glabājas speciālā telpā dziļi zem Kailasa, tur, kur atrodas Vara un Šambala. Šim otrajam kuģim (ja tāds ir, bet cilvēki to diemžēl nekad nevarēs pierādit) visdrīzāk ir dubulta diska forma ar izvirzījumu uz augšu, kā tas parādits Svajambanatas stūpas vir­sotnē. Un tā izmēri droši vien pārsniedz divus pilsētas kvartālus.

Spriežot par seno kuģi, es, protams, jūtu zināmu mulsumu, jo kā zinātnieks un ķirurgs esmu radis apelēt ar daudz konkrētākiem un reālākiem jēdzieniem. Tomēr esmu spiests atzīt, ka ari ķirurga izgudrotāja darbibā (agrāk vai vēlāk taču jāizdara kāds jauns griezums cilvēka miesā!) ir ļoti ievērojams zemapziņas ietekmes elements. Ķirurgi to sauc par «nojautu». Neviens ķirurgs nevar paskaidrot, ko tas nozīmē. Es arī nevaru

to izskaidrot, varu tikai pateikt: ja «Dievs nebūs devis» (tas ir-ja zemapziņa nepateiks priekšā), tad labu jaunu operāciju neizdarit.

Tad, lūk, šī mana zemapziņa attiecībā uz seno cilvēku otro kuģi izstrādāja ar mani interesantu joku. Kad pirmo reizi izlasiju Drunvalo Melhisedeka grāmatu, biju pārliecināts, ka tieši šajā grāmatā redzēju informāciju par to, ka eksistē ari otrs senais kuģis, kas glabājas dziļi Tibetas zemzemē. Tomēr, kad konkrēti sāku meklēt šo informāciju, skrupulozi pārlasot grāmatu vēl divas reizes, es to nevarēju atrast. Pētiju katru rindiņu, bet tādas informācijas nebija, lai gan… Šī doma galvā bija iesēdusies pil­nīgi konkrēti. Galu galā biju spiests atzīt, ka man droši vien galvā sanācis «klikšķis». Tomēr, tomēr… kāpēc man to vajadzē­tu saukt par «klikšķi»? Kāpēc es nevaru ticēt tam, ka informāci­ja var izpeldēt no zemapziņas, kuru stimulējis kāds fakts? Kāpēc es nedrikstu ticēt visuresošajam un visu tautu dzīvīgajam jēdzienam - «Dievs devis»? Kāpēc?

Dārgo lasītāj, sākot prātot par veidojumu Svajambanatas stū­pas virsotnē, protams, novirzijos, abstrahējos, sāku filozofēt un

baidos, ka tu jau esi pazaudējis stāstijuma vadmotivu. Atgā­dināšu, ka visu laiku, kamēr mēs gaidijām Ķīnas (Tibetas) vizas, 1999. gada Nepālas vasarā mēs izpētījām Svajambanatas stū­pas kompleksu, domādami, ka šis komplekss ir celts pēc plāna, pēc kura celta Dievu Pilsēta. Pamēģināsim vēlreiz atgriezties tajā laikā, kad es, galvu atgāzis, centos izprast Svajambanatas stū­pas nozīmi.

Kad biju beidzis pētit galveno stūpu, sāku aplūkot mazās stū­pas, kuru, kā jau teicu, tur bija ļoti daudz. Nolēmu tās vispirms saskaitīt.

-   Viena, divas, trīs…, - jau sāku skaitīt, kad aiz muguras atskanēja Rafaela Jusupova balss:

-   Paklau, Ernst! Zini, ko es pamanīju, - pie vienām stūpām pērtiķi pulcējas, pie citām pat klāt neiet. Tur ir kāda noteikta likumsakarība, es kādu laiku to vēroju uzmanīgi. Ko tas varētu nozīmēt?

-   Nu, un ko tad?

-   Domāju, ka dzīvnieki, un šie mūsu brāļi jo īpaši, labāk jūt smalkās enerģijas, bet piramīdas ir smalkās enerģijas kolektori, tas ir - enerģijas «savācēji», un atšķiras no Zemes vispārējā enerģētiskā fona.

-   Par kādām piramīdām tu runā?

-    Visas stūpas ir līdzīgas piramidām. Nevajag domāt, ka piramīda ir tikai tāda klasiska konstrukcija, kas lidzinās Heopsa piramīdai; piramīdas var būt ļoti dažādas - četršķautņu, konus­veida, pakāpienveida un tā tālāk. Manuprāt, pērtiķus ietekmē piramīdas forma, - Rafaels Jusupovs pārliecināti teica.

-   Rafael Gajazovič, vai tikai jūs nevilinājāt pērtiķus pie pira­midām ar savu «tju, tju, tju», - smaidot pajautāja Seļiverstovs.

-    Pagaidi, Serjoža! Tas patiešām ir interesanti. Pie kuras piramīdas tad pērtiķi neiet? - es jautāju.

-   Redzi to tur monumentu ar vertikālām šķautnēm. - Rafaels Jusupovs pastiepa roku uz kādu stūpu. - Tai pērtiķi vispār neiet klāt. Es ilgi vēroju. Galvenajai stūpai otrā pusē stāv tieši tāds pats monuments, - un pie tā ari pērtiķi neiet. Bet visapkārt ir daudz citu formu mazo stūpu, - pa tām pērtiķi kāpelē vienā laidā.

-   Varbūt pa tām vertikālajam šķautnēm ir grūti kāpelēt? - Seļiverstovs izteica pieņēmumu.

-   Nu nē. Tas nav galvenais. Pērtiķi šim monumentam met līkumu. Ko tas varētu nozimēt?

-   Dievu Pilsētā uzzināsim, - es atbildēju.

Pēc tam es pasaucu paligā Ravilu un sāku skaitit Svajambanatas kompleksa mazās stūpas un lielos monumen­tus.

-  Viena, divas, trīs…, - pilnā balsi skaitiju, cenzdamies nekļū­dīties, - desmit…, trisdesmit…, astoņdesmit…, simts…, simt- piecas, simtsešas, simtseptiņas, simtastoņas.

-   Sanāca 108, - Ravils konstatēja.

-   Ravil! Nevis simtastoņas, bet saki to svinīgi - simt astoņas! - es iesaucos. - Zini, kāpēc tas ir tik svarīgi? Vai tu zini, kāpēc?

-   Sapratu, - Ravila aci iedegās, - skaitļa 108 mīkla.

-    Jā, Ravil, jā.

-   Vareni! Skaitlis 108, kas atveidots visās astronomijas, fizi­kas, bioloģijas un citu zinātņu konstantās, ir ari šeit, Svajamba­natas stūpas kompleksā. Šef, parunāsim par skaitli 108, salīdzi­nāsim… [1]

-   Ravil, parunāsim par to vēlāk. Bet tagad paklausies! Man liekas, ka mūsu iegūtajam skaitlim 108 ir divi aspekti.

-   Kādi?

-   Pirmkārt, viss šis Svajambanatas stūpas komplekss sim­bolizē ko tādu, kam ir tiešs sakars ar kaut ko grandiozu, kas savieno Visumu, Zemi un Cilvēku vienotā veselumā. Kāds? Es domāju, ka šis komplekss simbolizē… Dievu Pilsētu.

-   …?!

- Otrkārt, Dievu Pilsētā mēs noteikti ieraudzīsim 108 piramī­das un senatnes monumentus. Tiem jābūt izvietotiem ap svēto

Kailasu. (Jn šim piramidām un senatnes monumentiem jābūt tikpat daudzveidīgiem kā tie, kurus mēs redzam šeit, - izšāvu kā no lielgabala.

-  Un zem tiem, - romantiskais Ravils aizsapņojās, - zem šīm piramīdām un monumentiem atrodas milzīga pilsēta, kurā dzīvo daudzveidīgie Šambalas cilvēki. Vai patiešām mēs jau pavisam drīz būsim tur? Vai tiešām mēs saskarsimies ar Diženo Šambalu?

-   Ja mūsu dvēseles būs tīras, tad… mēs redzēsim Dievu Pilsētu, bet ja ne…

-   Un ja ne? - Dvēseliski tīrais Ravils sabozās.

-   Vai nu aiziesim bojā, vai neko neredzēsim.

-   Mēs būsim tīri! - Ravila acis iemirdzējās.

-   Būsim.

Pēc tam mēs sākām analizēt mazās stūpas, meklējot vienā-

dus variantus. Bet nevarējām atrast nevienu, kura būtu tāda pati, kā citas. Katra bija savādāka. Visa šī daudzveidiba šķita kā neapvaldītas fantāzijas auglis, un tomēr varēja just, ka viss ir veidots pēc kaut kāda mums neizprotama plāna.

-   Ravil, pēc kāda plāna šis stūpas ir veidotas? Kā tu domā?

-   Bail teikt.

-   Nebaidies.

-    Pēc Šambalas plāna.

-   Es arī tā domāju.

-   Ar kādu mērķi tās ir veidotas?

-   Nezinu.

-   Es arī nezinu. Pagaidām…

Staigājot starp stūpām, mēs centāmies izanalizēt to savstar­pējo izvietojumu, lai izveidotu analoģiju ar gaidāmo ceļojumu uz Dievu Pilsētu, taču driz vien sapratām šo centienu bezjēdzīgumu, jo, kā mums pastāstīja Svajambanatas kompleksa kalpotāji, daudzas pārvietojamās čuguna stūpas laiku pa laikam tiek pār­vietotas, lai atvieglotu tūristu kustību.

Interesanti bija tas, ka dažām mazajām stūpām, uz kurām bija attēlotas acis, virsotnē bija uzmavas, citām - ne.

-   Ko tas varētu nozīmēt? - Ravils man jautāja.

-   Nezinu…, ļoti iespējams, ka…nē, es nezinu!

Bet tagad, kad es zinu Drunvalo Melhisedeka informāciju par seno kuģi, var pieņemt, ka zem dažām mazajām Dievu Pilsētas piramīdām varētu glabāties vēl kādi senie kuģi, zem citām - ne.

Pēc tam mēs izanalizējām kompleksa papildu daļu, kas it kā izolēti bija izvietota pakalna nogāzē. Šī kompleksa papildu daļa sastāvēja no galvenās mazās, baltās stūpas (bez uzmavas) ar acu attēlojumu un vairākām mazām stūpām.

«Interesanti, kāpēc šī kompleksa daļa ir izolēta?» es domāju. «Varbūt ir arī izolēta Dievu Pilsētas papildu daļa?»

Šajā sakarā zimīgi bija tas, ka uz postamenta ūdens baseina vidū stāvēja neparasta izskata cilvēks, kuram virs galvas pacēlās konusveida veidojums.

«Kas tas ir?» jautāju pats sev, bet atbildi neatradu.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, dārgo lasitāj, es tomēr pateikšu, ka mūsu ekspedīcijas rezultāti parādija, ka patiešām ir izolēta Dievu Pilsētas papildu daļa, kurā arī ir senatnes monu­menti un kur dzīvoja pēdējie atlanti (lidz mūsu ēras 7.-8. gad­simtam), kas prata izmantot Kailasa un Dievu Pilsētas tantrisko spēku. Bet par to izlasīsiet mazliet vēlāk šajā pašā grāmatā.

Jau galīgi noguris no daudzajiem iespaidiem, nolēmu vēlreiz apiet apkārt Svajambanatas kompleksam, lai nepalaistu kaut ko garām. Līdzi nāca Seļiverstovs. Pārējie palika gaidot.

- Kas tā par abrakadabru? - Norādīju uz monumentu, kas attēlo­ja kaut kādu vēzim lidzīgu būtni un bija veidots no bronzas vai misiņa.

-  Nezinu, - atteica Seļiverstovs. - Kaut kāds molusks, varbūt, vai vēzis?

-   Šaubos, vai šādā reliģiskā kompleksā varētu būt uzcelts piemineklis moluskam vai vēzim.

-   Tā gan ir. tin … vēzim jau nav spiļu abos galos.

-   Un kas tad tas ir?

-   Labāk pajautāsim tempļa kalpotājiem.

-   Pajautāsim.

Seno cilv ēku mašīna

Pusotru stundu mēs iztaujājām reliģiskos kalpotājus, kurus pūli bija viegli atrast to eksotiskā apģērba dēļ. Viņu vidū bija pat pats galvenais tempļa kalpotājs, kura kabinetā mēs iekļuvām ar grūtibām. Bet neviens neko nezināja.

-   Nezinu, - viņi atbildēja.

-   Nu, kā tad tā?

-   Nu tā.

Tad es savu sašutumu izpaudu kādam pavisam zema ranga tempļa kalpotājam, sakot, ka vispār jau nu tempļa kalpotājiem vajadzētu zināt par savu templi visu. Šim cilvēkam bija gudras acis.

Viņš viltīgi pasmaidīja un paskaidroja, ka visas zināšanas par šo templi ir atrodamas tibetiešu tekstos, kas glabājas speciālā telpā un eiropiešiem nav pieejami. Šie teksti ir sarakstīti san­skritā, kuru galvenie tempļa kalpotāji diemžēl nezina vai arī pazīst tikai burtus, bet vārdus nesaprot.

-   Bet kāpēc viņi nemācās sanskritu? - Seļiverstovs pajautāja.

-   Viņi to mācās reliģijas skolā, bet neiegaumē.

-   Kā tad tā? - Nespēju slēpt pārsteigumu.

-   Vini to tulin aizmirst.

-   Kāpēc?

-  Šis senās zināšanas, kas uzrakstītas sanskritā, nevienam nav vajadzīgas, neviens par tām nejautā, tāpēc viņi sanskritu aizmirst. (Jn parasti jau pietiek ar to, kas pārtulkots nepāliski vai angliski.

-   Vai tad patiešām neviens nav prasījis, ko nozīmē šis vēzim līdzīgais piemineklis?

-   Neviens.

-   Divaini.

-   Ziniet, ko es jums varu ieteikt, - teica zemā līmeņa kalpo­tājs. - Ap galveno stūpu staigā jauns cilvēks oranžā tērpā ar kausu rokā un vāc labdarības dāvanas. Viņš ļoti daudz zina. Viņam ir laba izglitiba, un viņš ir ļoti spējīgs. Viņš vairākus gadus strādāja seno Tibetas tekstu krātuvē. Darba tur nebija daudz, tāpēc viņš lielāko daļu laika pavadija, no mācību grāmatas

apgūdams sanskritu, un ir izlasījis ļoti daudzus tekstus. Viņu atlaida par to, ka viņš sāka lasīt tekstus, kurus neviens nedrīk­stēja lasīt. Un tagad viņš vienkārši staigā un vāc naudu.

-   Kur viņš ir? - Man iemirdzējās acis.

-   Kaut kur tepat staigā.

-   Palīdziet mums viņu atrast.

-   Ejam, ejam.

Kad mēs viņu atradām, es stādījos priekšā, cenšoties piedot savai balsij maksimumu uzticības pilnu, maigu intonāciju. Puiša vārds bija Kirams.

Uzticības pilnas attiecības mums tomēr izveidojās. Varēja just, ka Kiramam bija patīkami, ka pēc viņa zināšanām ir pie- prasījums.Viņš patiešām bija ļoti gudrs.

Mēs piegājām pie tās vēžveidīgās «abrakadabras», un es vi­ņam jautāju:

-   Kiram, kas tas ir? Es nezinu, bet man liekas, ka šis piemi­neklis ir ļoti svarīgs. Tas uzstādits tik redzamā vietā, uz tāda pos­tamenta…

-   Jums taisnība, ser! Tas ir ļoti svarīgs piemineklis.

-   Kas tas ir?

-   Tā ir seno cilvēku mašina.

-   …?

-   Tā ir celtniecības mašīna.

-   Kāda mašīna?

-   Celtniecības.

-   (Jn ko tad ar tās palīdzibu cēla?

-   Kalnus.

-   Ko?

-    Kalnus. Tā rakstīts tibetiešu tekstos. Tur rakstīts, ka šī mašina lidojusi un slīpējusi kalnus, lai piedotu tiem formu.

Es uz bridi pieklusu un tūliņ sapratu, ka ar vārdu «kalni» droši vien ir domāti senie monumenti (piemēram, Kailasa kalns), kuri tika veidoti no kalniem, tos slīpējot un rekonstruējot.

-   (Jn kā šī mašina slipēja kalnus? Koda ar spīlēm, vai?

-   Nē, nē, - Kirama acis iemirdzējās. - Tās nav spīles. Kalnus slīpēja neredzama enerģija, kas nāca no vietas, kur spīles saiet kopā. Ši mašīna darīja to, ko cilvēks domāja. Tā varēja ieurbties zemes dzilēs un taisīt tuneli, varēja slīdēt pa nogāzi, veidojot vagu, un daudz ko citu.

-   Kāda enerģija darbināja šo mašinu?

-   Cilvēka domu enerģija.

-   Tātad psihiskā enerģija? -Jā.

-   (Jn kā tas bija iespējams?

-   Tekstos ir rakstīts, ka cilvēka doma koncentrējās mašīnas iekšienē un iedarbināja to. Vienalga, kur cilvēks paskatījās un uz kurieni gribēja to nosūtit, mašīna lidoja uz turieni un izpildija visu, ko cilvēks vēlējās. Kad cilvēks piekusa, mašīna atlidoja atpakaļ pie viņa.

-   Mm… jā…, - es pagriezos pret Seļiverstovu, - ne jau tāpat vien Jeļena Blavatsta rakstīja, ka cilvēks ir pati spēcigākā enerģētiskā mašina, jo var izmantot principu - «es - makrokos- mosa mikrokosmoss».

Kirams uz mums skatijās ar gudrām un labsirdīgām acīm. Viņu nesaistīja reliģiskie pienākumi, tādēļ viņš neteica šeit vis­biežāk sastopamo vārdu «noslēpums». Viņa angļu valoda bija neparasti bagāta.

-   Kiram, vai svēto Kailasa kalnu uzcēla ar tādas mašīnas palīdzību?

-   Nezinu. Es jau neesmu izlasījis visus tibetiešu tekstus.

-   Kiram, - es satvēru viņu aiz rokas un cieši saspiedu, - pasa­ki, vai šī mašīna ir ista un nāk no senatnes, vai arī tas ir tikai piemi­neklis, kas izveidots tai par godu? - uzdevu galveno jautājumu.

-   Es nezinu. Iespējams, ka tā ir īsta, kas atnesta no Harati.

-   Harati?

-   Jā, bet tas nav galvenais.

-   Un kas tad ir galvenais?

-  Galvenais ir tas, ka jāzina maģiskā formula (mantra), lai šo mašīnu iedarbinātu. Bez mantras šī mašīna nedarbosies.

-   Vai jūs zināt šo mantru?

-   Protams, ne. Mantras nekad neviens nepieraksta. Mantras tiek nodotas no mutes mutē kā liels noslēpums tikai tiem cil­vēkiem, kas mīl citus cilvēkus.

Es uz brīdi sāku domāt, ka, gadījumā, ja mūsdienu cilvēki zinātu šo mantru, noteikti atrastos tādi, kas šo mašīnu izmanto­tu kā visvarenāko ieroci. Šis ierocis būtu gandriz nenotverams, jo ar domām vien to varētu pārvietot, kur vien ienāk prātā.

Piemēram, varētu iekļūt prezidenta rezidencē no zemes apak­šas.

-   Kiram, bet šis mantras noslēpumu taču nedrikst pazaudēt.

-   Tas nav pazaudēts. Ir, kas to zina.

-Kur?

-   Šambalā.

Es jau gandriz sāku izrādīt interesi par Šambalu, bet Kirams kļuva steidzigs, - viņam bija jānodod savāktā nauda. Mēs noru­nājām nākamo tikšanos.

Kad bijām atraduši Ravilu un Rafaelu un jau devāmies mājup, Seļiverstovs apjucis teica:

-   Eh, mēs taču aizmirsām Kiramam ielikt kausā naudu.

Vēlu vakarā netālu no mūsu viesnīcas es atradu starptautisko

telefonu un piezvanīju uz Maskavu akadēmiķim Anatolijam Jevgeņevičam Akimovam - nopietnam zinātniekam, kas pēta smalkās enerģijas. Pēc tam kad biju pastāstījis viņam par seno cilvēku mašīnu, viņš iesaucās:

-   Tātad viens pret divi?

-Jā, es izmērīju, - es atbildēju, brīnīdamies, ka Akimovu pir­mām kārtām interesē seno cilvēku mašīnas cilindriskā korpusa platuma un garuma attiecība.

-   Lieta tā, - klausulē no tālās Maskavas skanēja Akimova balss, - ka tikai cilindriska konstrukcija ar platuma un garuma attiecību viens pret divi var neitralizēt torsionu laukus [2] . Tāda cilindra iekšienē rodas robežstāvoklis, kad torsionu lauka nav. Neviena cita konstrukcija nevar neitralizēt torsionu lauku, ikvienai citai kon­strukcijai iekšienē ir pozitīvs vai negatīvs torsionu lauks.

-   Un kā tad cilvēka doma mašinu iedarbina?

-   Tādu cilindru var uzskatīt par lielu rezonētāju (vai koncen- trētāju), kura iekšienē bez šķēršļiem var iekļūt (iekšā taču lauka nav!) cits enerģijas veids (piemēram, psihiskā enerģija) un tur

sakoncentrēties. Runājot precīzākā zinātniskā valodā, cilvēka mentālā (psihiskā) iedarbība var šī lielā torsionu rezonatora iekšienē izveidot pozitivu vai negatīvu torsionu lauku.

-    Anatolij Jevgeņevič, es tomēr esmu ārsts, nevis fiziķis, tāpēc pārjautāšu….

-   Labi, labi.

-   Es sapratu tā, ka cilvēks it kā var ienest savu domu šā cilin­dra iekšienē, bet cilindrs to notur sevi. Vai tā?

-   Principā pareizi, tikai ne gluži zinātniski.

-   Un kā tā mašīna pārvietojās?

-    Ar domas enerģijas spēku. Daudzi mūsdienu zinātnieki uzskata, ka domai piemit kolosāla enerģija. Mēs tikai pagaidām neprotam reģistrēt šo enerģiju, pagaidām vēl nav pietiekami precīzu uztvērēju. Bet mēs pie tā strādājam. Tik un tā es varu minēt daudzus piemērus, kas netieši pierāda, cik enerģētiski va­rena ir doma. Piemēram, Antipova fenomens.

-   Kas ir Antipovs?

-   Šis cilvēks dzīvo Penzā. Pirms dažiem gadiem viņš smagi saslima, bet pēc izveseļošanās viņam atklājās neparastas spē­jas. Es pats redzēju, kā viņš vienu pēc otras paņēma trīs 40 kg smagas plāksnes un pielika sev pie krūtim. CIn šīs tris plāksnes, kas kopā svēra 120 kg, kaut kādā nesaprotamā veidā turējās it kā karājoties gaisā. Man ir videokasete, kur tas viss ierakstīts. Jūs ari varat par to pārliecināties, piezvaniet Antipovam un aizbrauciet uz Penzu.

-   Bet… es pašlaik esmu Nepālā, - nopūtos.

-   Neko darīt. Bet, ja runājam par Antipova fenomena zināt­niskā izskaidrojuma mēģinājumiem, nāk prātā doma par to, ka cilvēks var iedarboties uz gravitācijai pretēju torsionu lauku. Cilvēka doma enerģētiski ir pietiekami spēciga, lai pretotos gravitācijai un noturētu 120 kg smagu priekšmetu, - akadēmiķis Akimovs paskaidroja.

-   Cik es saprotu, - iekritu starpā, - lai iedarbinātu seno cil­vēku mašīnu, arī varēja tikt izmantots cilvēka psihiskās enerģi­jas antigravitācijas efekts. Tad mašina pacēlās gaisā un devās uz turieni, kur viņu sūtīja cilvēka domas enerģija, kas spēja kon­centrēties mašīnas cilindriskā korpusa iekšienē. Tāpēc senie apraksti, nu, piemēram, «…mašīna lidoja uz turieni, kur to savās domās nosūtīja cilvēks, un darīja to, ko viņš domāja…» var būt gluži reāli. Vai tā?

-   Principā tā ir.

-   Un kāda ir to četru «spiļu» loma, kas ir abos cilindra galos?

-   Tās «spīles» noteikti ir vadītāji, kas veido 4-x izstarojuma virziena diagrammas. Mentālā (psihiskā) enerģija, kas koncen­trējusies cilindra iekšienē, caur šiem vadītājiem tiek novirzīta vienā punktā, no turienes tā izplūst izplatījumā un spēj izdarīt mehāniskas darbibas. Tam tā jābūt, ja esmu pareizi sapratis jūsu skaidrojumu.

-   Anatolij Jevgeņevič, rīt es attīstīšu filmiņu, uztaisīšu foto­grāfiju un aizsūtīšu jums pa e-pastu. Šeit to var izdarīt, - es kliedzu klausulē.

-   Labi, es gaidišu, - atbildēja akadēmiķis Akimovs.

-    Vēl viens jautājums, - es sāku steigties, saprotot, ka tik gara saruna pa starptautisko telefonu maksās mums lielu naudu. - Jūs teicāt par 4-x starojumu, kas tiek vadits caur četrām spīlēm uz centrālo punktu. Kas tas par starojumu?

-Ir infrasarkanais, ultravioletais, rentgena starojums un tā tālāk. Viss ir atkarigs no svārstibu frekvences. Piemēram, rentgena staro­jumam ir augstāka frekvence nekā ultravioletajam, par infra­sarkano nemaz nerunājot. Bet ir starojumi ar vēl augstāku, pa­reizāk sakot, ar superaugstu frekvenci. Tāds ir smalkās matērijas (torsionu) starojums, un pie tāda starojuma, kā uzskata nopietni zinātnieki, pieder arī psihiskā (mentālā) enerģija. Tieši tādu enerģi­ju vajadzētu izstarot no četru vadītāju savienojuma punkta.

-   Tātad tiek izstarota cilvēka domas enerģija?

-   Ar dažiem populāriem pieņēmumiem varētu teikt arī tā.

-   Vai patiesi cilvēka domas enerģija var būt tik spēcīga, ka var skaldit akmeņus, slīpēt kalnus un zemē veidot tuneļus? - es neizpratnē jautāju.

-    Bez šaubām, - atbildēja Akimovs. - Viss ir atkarīgs no svārstību diapazona, kas spēj realizēt izstarotās enerģijas iedar­bības mehānisko efektu.

Tobrīd es vēl nezināju, ka driz vien Dievu Pilsētā zem sena­jām piramīdām mēs ieraudzīsim šiem kalniem pavisam nerak­sturīgus putekļu kalnus, kas līdzinās putekļiem, kādi rodas, slī­pējot akmeņus. Es kā apburts skatišos uz šiem putekļiem, saprotot, ka te ir slīpēti nevis akmeņi, bet kalni. Un tikai tad es pilnā mērā aptvēru seno cilvēku mašinas enerģētisko varenibu, pareizāk sakot, cilvēka enerģētisko varenību.

Bez tā, dārgo lasītāj, nevaru noturēties un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, nepateikt, ka Dievu Pilsētā mēs atradām vēl vienu seno cilvēku mašīnu, bet tai bija pavisam cita kon­strukcija, un tās izmēri bija milzīgi.

-   Hallo! Hallo! Maskava! Anatolij Jevgeņevič, kaut kas čerkst. Dzirdat? Nu, tagad it kā var dzirdēt. Pēdējais jautājums - ko jūs domājat par faktu, ka cilvēka domas enerģija ieplūda mašinā ar mantru (maģisku formulu) palīdzību. Vai tā nav pasaka?

-    Nav pasaka. Mantras tiek skaitītas noteiktā psihiskā stā­voklī un ar noteiktu balss tembru, kas kā rezonanse pastiprina to vibrāciju diapazonu, kas nepieciešams jūsu minētās mašīnas darbināšanai. Bez atbilstošas mantras mašīna droši vien dar­boties nesāks, - atbildēja Akimovs.

-   Skaidrs.

-   (Jn zināt ko… Hallo! - Akimova balss uz mirkli pārtrūka. - Dzirdat?

-   Ņemiet vērā, ka iepriekšējo civilizāciju cilvēkiem tehnokrā- tiskas metodes nebija modē. Iepriekšējo civilizāciju cilvēkiem bija lielāks Gara Spēks, tāpēc viņi vairāk paļāvās uz to un savus automātus veidoja, izmantojot mentālos principus. Nebrīnieties, ka enerģiju var iegūt ne tikai no naftas un gāzes, bet ari no domas.

-   Paldies, Anatolij Jevgeņevič! Rit pa e-pastu nosūtīšu foto­grāfiju un atkal piezvanīšu.

Es patiešām nosūtīju fotogrāfiju pa e-pastu. Akadēmiķis Akimovs to saņēma. Mēs vēl parunājām pa telefonu, noskaidro­jām dažas detaļas, bet sarunas būtība palika tāda pati.

Uz Budhanatas st ūpas attēlotās acis raugās uz lieldienu salu

Kad mēs nākamajā dienā piebraucām pie Budhanatas stū­pas, Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs pārmetoši paskatijās uz taksistu un teica:

-   Vai tu neprasi pārāk daudz?

Taksists nevainigi iepleta acis, ar visu savu būtību pauzdams, ka tāda takse (piecas reizes lielāka!) ir pilnīgi dabiska un paras­ta. Kamēr viņi tirgojās, mēs jau pētījām neparastās acis, kas raudzijās no stūpas.

-   Interesanti, uz kurieni skatās šis acis? - Ravils sāka prātot.

-   Droši vien arī uz Kailasu, - Rafaels Jusupovs izteica pieņē­mumu.

-   Bet es domāju, - aiz muguras atskanēja Seļiverstova balss, - ka taksistiem vajadzētu skatīties ne tikai pasažiera kabatā, bet arī uz šeit redzamajām Šambalas acīm.

Sameklēju kompasu un sāku noteikt Budhanatas stūpas acu skatiena virzienu. Pēc dažiem mērijumiem es pārliecinājos, ka stūpas «ziemeļu» puses acis nepavisam neskatās uz svēto Kailasu, bet pavisam citā virzienā.

-   Sanāk 12° uz rietumiem no «ziemeļu-dienvidu» līnijas, - es teicu. - Ravil, izmēri tu ari.

Pēc dažām minūtēm Ravils teica:

-   Tiešām 12°. Ko tas varētu nozīmēt?

-    Neko darīt, vajadzēs atkal zvanīt uz Krieviju - Šamilam Ciganovam uz (Jfu. Te ir daudz tūristu un jābūt arī starptautisko sakaru punktam, - es teicu. - Tikai Šamils pēc globusa mate­mātiskā modeļa varēs precizi aprēķināt ši skatiena virzienu un atbildēt uz jautājumu - uz kurieni raugās šis acis?

Ejam!

Mums atkal paveicās - Šamils bija mājās. (Jn pēc pusstun­das, kad mēs piezvanījām otrreiz, Šamils lepni paziņoja:

-Tās stūpas acis raugās… Hallo! Nepāla…! Dzirdat?

-   Jā, jā, Šamil, saki ātrāk!

-  Šis stūpas acis raugās uz Lieldienu salu. Tā novirze par 12°, uz kuru jūs norādījāt, ved tieši uz turieni, varbūt mazlietiņ uz aus­trumiem. Bet no matemātiskā redzes viedokļa var teikt, ka šīs acis praktiski skatās uz Lieldienu salu.

Tajā bridī man iztēlē uzplaiksnīja doma, kas sazin no kurienes bija parādījusies ari pirms ekspedicijas. Es pat atceros, kā šī doma mani aizrāva. Tās būtiba bija tāda, ka uz Zemes ir divas

Dievu Pilsētas: viena - Lieldienu salas rajonā (applūdusi) un otra - Tibetā (svētā Kailasa rajonā).

-   Tā, tā, tā, - es sāku purpināt, turēdams klausuli rokā.

-   Hallo! Hallo! - atskanēja Šamila balss.

-   Labi, Šamil, paldies! Tas ir ļoti interesanti! Ja vairāk nezva- nišu, satiksimies pēc ekspedīcijas. Sveiciens visiem.

Tagad es skaidri sapratu, ka acimredzot Svajambanatas stūpas komplekss (Monkey Temple) simbolizē Tibetas Dievu Pilsētu, bet Budhanatas komplekss, kur mēs pašreiz atrodamies, - Dievu Pilsētu

Lieldienu salas rajonā. Es cerēju, ka mēs driz redzēsim Tibetas Dievu Pilsētu, bet, lūk, Dievu Pilsētu Lieldienu salas rajonā… mēs droši vien nekad neieraudzīsim, jo tā guļ Klusā okeāna dzīlēs. Toties šeit, Nepālā, mēs varam vismaz simboliski saprast šis Dievu Pilsētas īpat­nības un salīdzināt ar otru Dievu Pilsētu. Šie divi stūpu kompleksi te nebija izveidoti tāpat vien; te, Katmandu, pēc kaut kāda nevienam nezināma (Šambalas?) plāna ir uzcelti šie grandiozie kompleksi, lai cilvēki vismaz varētu nojaust kādreiz evolucionāri un vēsturiski

nozīmīgas lietas. Kas? Tobrid es to nesapratu, bet zemapziņā urķējās aicinošais vārds «matrica», pat… divas matricas.

Un vēl es tobrid nevarēju saprast to, ka tieši šeit, Katmandu, ir Harati, noslēpumainais Harati. Bet par to, dārgie lasitāji, jūs izlasīsiet šīs grāmatas otrajā nodaļā.

- Nu, veči, ejam izpētit stūpu, - es aizrautīgi vedināju. - Šī stūpa, pareizāk sakot, viss tas komplekss, man šķiet, simbolizē otru Dievu Pilsētu, to, kura nogrima Lieldienu salas rajonā. Interesanti, ar ko Budhanatas stūpas komplekss atšķiras no Svajambanatas kompleksa? Šīs atšķirības var simboliski pastāstīt par abu Dievu Pilsētu atšķirībām. Man tā liekas…

Vispirms mēs salīdzinājām Budhanatas kompleksa galveno stūpu ar Svajambanatas kompleksa galveno stūpu. Principā abas stūpas bija celtas pēc viena plāna: tas pats kupols, tāda pati četršķautņu forma ar tādām pašām acim, tāda pati kāpņ- veida piramidāla konstrukcija un tāda pati uzmava uz tās. Bet

Budhanatas stūpa atšķīrās ar to, ka tās piramidālā konstrukcija nebija vis konusveida, bet četršķautņu un atgādināja tipisku kāpņveida piramīdu. No tā varēja izdarīt hipotētisku pieņēmu­mu, ka Lieldienu salas rajonā nogrimušās Dievu Pilsētas galve­nais monuments ir liela četršķautņu kāpņveida piramīda, kas nelīdzinās svētajam Kailasam.

Bet visus pārējos pieņēmumus, ko mēs analīzes gaitā iztei­cām par Svajambanatas stūpu, varēja attiecināt arī uz Budha­natas stūpu: kupols droši vien simbolizēja zemeslodi, četršķaut­ņu veidojums ar acim - zemzemes pilsētu, kur dzivo iepriekšējo civilizāciju cilvēki, piramidālā konstrukcija - virszemes pirami- du, kas slienas virs zemzemes pilsētas, bet uzmava virs pirami- dālās konstrukcijas - seno cilvēku kuģi. Kas viņu zina, varbūt tā ari ir. Bet varbūt es kļūdos.

Man, protams, nedeva mieru doma par šo divu Dievu Pilsētu uzdevumu, bet tobrid es atbildi nevarēju atrast. (Jn pat tad, kad staigāšu starp Tibetas Dievu Pilsētas brīnumainajiem monu­mentiem, es uz šo jautājumu nevarēšu atbildēt. Tikai pēc tam, kad mums izdosies izveidot Tibetas Mākoņu Pilsētas karti-shē- mu, radīsies pilnīgi pamatota hipotēze par šo seno monumentā­lo veidojumu lomu, un es sapratīšu, kā uz Zemes tika veidota dzīvība.

Budhanatas stūpas komplekss nebija tik piesātināts ar ma­zām stūpām, kā tas bija Svajambanatas kompleksā. Saskaitīju tikai 11 mazās stūpas, bet Svajambanatas kompleksā tādu bija 108. Sešas no vienpadsmit mazajām stūpām bija izvietotas ap Budhanatas galveno stūpu, uz tām nebija neparasto acu attēlo­juma, un savā ziņā tās atgādināja pareizticīgo reliģiskās celtnes.

Vēl piecas mazas stūpas bija izvietotas atsevišķi galvenās stū­pas austrumu pusē un veidoja tādu kā atsevišķu papildu kom­pleksu, lidzigu tam, kādu redzējām Svajambanatas kompleksa teri­

torijā. (Jz divām no šim piecām stūpām bija attēlotas neparastas acis, uz trijām - ne. Radās priekšstats, ka ari hipotētiskajai Dievu Pilsētai Lieldienu salas rajonā, tāpat kā Tibetas Dievu Pilsētai, ir papildu daļa, kas izvietota mazliet tālāk no galvenā kompleksa.

Viss Budhanatas stūpas komplekss bija izvietots četrās kār­tās. Visām kārtām, izņemot pēdējo, bija specifiska forma, kas atgādināja mistisku mantru, un tā bija figūra ar 20 stūriem. Es apskraidīju katru kārtu un centos izprast to nozīmi, bet tā arī neko nesapratu. Kad es biju saskaitījis stūrus un piesēdos, lai uz betona uzzīmētu kārtējo kārtu, klāt pienāca bērni un ziņkārīgi pētija zimējumu. Viņi, protams, tāpat kā es neko nesaprata no šā zīmējuma, bet, acīmredzot tāpēc, ka pēc reinkarnācijas vēl nebija zaudējuši dvēseles skaidribu, juta kaut ko vairāk, - viņu acis uzmanīgi sekoja mana zīmuļa kustībai un centās uz papīra lapas topošajā figūrā saskatīt kaut ko pazīstamu, to, kas viņiem vēl pavisam nesen ir bijis tuvs tur, no kurienes viņi ir ieradušies. Viņiem droši vien krūtīs kaut kas ietrīcējās, bet atmiņas par

mūžīgo bija palikušas kaut kur tālu, tālu - aiz dievišķās So Hm barjeras, kas norobežo Zemi no paša galvenā.

Izrādījās, ka skaitlis 108 ir sastopams ari šeit - Budhanatas stūpā. Augšējā kārtā ap stūpas kupola pamatu es saskaitīju 108 nišas, katrā bija astoņroku cilvēku, visādu neparastu zvēru un citu fantastiska izskata būtņu figūriņas.

«Kas tie par neparastiem cilvēkiem un zvēriem?» es prātoju. «Fantāzijas auglis vai to būtņu simboli, kuras kādreiz ir dzīvo­jušas uz Zemes?»

Iesākumā man sāka rādīties, ka tieši tādi cilvēki un dzīvnieki sensenos laikos ir fiziskajā pasaulē dzīvojuši uz Zemes, bet šo domu noraidīja kaut kāda dziļa pretdarbiba manā dvēselē. Sāku ieklausīties iekšējā balsī, bet tā bija tik izplūdusi un neskaidra, ka es pavisam sapinos un, pārejot uz banālo domāšanas tipu, pateicu pats sev:

-   Tīrās fantāzijas!

Vēlreiz apgāju pa apli, pētidams nišās izvietotās figūriņas, un vēlreiz pārskaitīju nišu skaitu. Bet mani nepameta dziļa dvēse­liska pretdarbība. Tā jau kļuva mokoša, un es nekā nevarēju izjust parasto dvēseles vieglumu un svaigumu.

-   Nu ko tas nozīmē! - teicu sev pavisam muļķīgi.

Bet pēc tam domas aizklīda kaut kur tālumā, un man sāka likties, ka ap mums eksistē vēl viena pasaule, mums neredzama un nepazīstama. Dievs ir izdarījis tā, lai abas šīs pasaules būtu atdalitas viena no otras. Šajā neparastajā un mums neredzama­jā pasaulē dzīvo neparasti un neredzami cilvēki un zvēri un… tie ir viņi, kas attēloti Budhanatas stūpas nišu statuetēs.

-   Nu gan aizfantazējos, - pusbalsī pie sevis noteicu.

Kā jau pavisam parastam cilvēkam, man nebija tādu spēju, lai izanalizētu šīs dziļās, no zemapziņas plūstošās domas, un arī stulbais cilvēka lepnums man neļāva iedziļināties jūtās. Es spītīgi purināju galvu, cenšoties šīs dziļās sajūtas iedabūt vispārpieņemtu uzskatu rāmjos. Bet man tas neizdevās. Centos vēl un vēlreiz. Nevajadzēja gan. Ja es to nebūtu darījis, Zemes dzives hologrāfiskā koncepcija būtu dzimusi ātrāk, nevis pēc ilgām un mokpilnām pārdomām par ekspedīcijas materiāliem, kad tie jau bija fakti, īsti fakti, kas teica priekšā, ka šai neredzamajai un nezināmajai pasaulei uz Zemes ir ne tikai jābūt, bet tai jābūt ļoti varenai un nozīmīgai, un es pat teik­tu - mūsu fiziskās dzīves formas pamatlicējai.

Bet tobrit es raudzijos uz šīm nišām un neko nesapratu. Visvairāk man nelika mieru doma, ka saskaņā ar visiem mūsu pieņēmumiem uz Zemes ir bijušas divas Dievu Pilsētas, katra savā zemeslodes malā - Lieldienu salas rajonā un Tibetā. Kāpēc divas? To es nezināju. Es pat iedomāties nevarēju, ka tas galvenokārt ir saistīts ar hipotētisko Zemes hologrāfisko dzīvības formu un ka hologrāfiskajiem cilvēkiem ari bija savs grēks Dieva priekšā, milzīgs grēks. Bet par to jūs, dārgie lasītāji, varēsiet lasīt šīs grāmatas ceturtajā sējumā.

Stūpas apakšējā stāvā es pamanīju cilindrus, uz kuriem bija iegravēti tibetiešu burti. Pagriezu vienu cilindru, - tas griezās ilgi un lēni. Gāju apkārt stūpai, lai saskaititu cilindrus, - to bija 108. Šis skaitlis acīmredzot šeit bija likumsakarība. Bet pēc tam es ieraudzīju kādu jaunu lamu, kas gāja un grieza cilindrus. Apstā­dināju viņu un pajautāju:

-   Kāpēc jūs griežat šos cilindrus?

-   Ko, ko? - viņš pārjautāja, un varēja just, ka viņš slikti zina angļu valodu. Bet es nepratu nepāliski.

-  Kā-pēc jūs tos grie-žat? - es tāpat angļu valodā teicu pa zil­bēm, rādīdams uz cilindriem.

-   Jāgriež, - atbildēja jaunais lama.

-   Kā-pēc?

-   Kā, kāpēc?

-   Nu kā-pēc?

-   Vajag.

-    Nu… ?

-  Šodien man jānoiet 108 apļi un jāpagriež katrs no 108 cilin­driem, -jaunais lama pilnigi sakarīgi atbildēja.

-   Es jums traucēju? - pajautāju.

-   Nē, es vismaz atpūtišos. Esmu jau nogājis 35 apļus… bez atpūtas.

-   Vai jūs līdz vakaram paspēsiet noiet 108 apļus?

-   Ko?

-   Vai jums pietiks laika, lai noietu 108 apļus?

-   Ahā… sapratu. Pietiks, ja cilvēki netraucēs.

-   (Jn kā viņi traucē?

-  Man jāiet viņiem apkārt. Attālums palielinās. Daudz cilvēku,

ļoti daudz. Bet es gribu iet tā, lai cilindrus grieztu ritmiski, tad ari attālums būs īsāks. (Jn kas būs tad, kad es sākšu līst uz vēdera?! - jau stipri labākā angļu valodā teica jaunais lama. Acīmredzot no sākuma viņš bija uztraucies.

-   Ko?

-   Līst uz vēdera, uz vēdera.

-   Kā tā?

-   Apavus vajag uzvilkt rokās…

-   Kāpēc?

-   Lai tiktu ātrāk uz priekšu.

-   Nesapratu.

-    Paskaidrošu. Kurpes uzvelk rokās un guļas zemē, rokas izstiepjot uz priekšu. Pēc tam kurpes no rokām noņem un basās kājas liek blakus kurpēm. Pēc tam atkal uzvelk kurpes rokās, izstiepj rokas un lien.

-   A…a… Bet vai to nevar darīt, kad kurpes ir kājās?

-   Nevar. Tikai tad, ja tās uzvilktas rokās.

-   A…a…

-   (Jn tai pat laikā ar roku jāgriež cilindri.

-   Arī ar kurpēm rokās?

-   Nē, bez kurpēm.

-Kā tad…?

-Tas jādara, kad kurpes novelk no rokām.

-   A… a…

-Tā ap stūpu jānolien 108 apļi. Daži lien, bet nakti taisa pār­traukumu, bet paši stiprākie - bez pārtraukumiem, - jaunais lama pamācoši paziņoja.

-   (Jn vai lienot šie cilvēki arī ēd?

-   Daži ēd, bet labāk ir neēst.

-   Vai jūs ēdat?

-   Es ēdu.

-   Cln kāds ir jūsu mērķis, ejot ap stūpu un griežot cilindrus?

-   Tas, kurš ir apgājis apkārt stūpai 108 reizes, labāk lienot, tas attīra savu dvēseli, bet… par svēto nekļūs, - atbildēja jaunais lama.

-   tin kad viņš kļūs par svēto?

-   Ja noies 108 apļus apkārt svētajam Kailasa kalnam.

-   Interesanti! Ejot vai… lienot?

-   Labāk lienot. Tādu cilvēku tagad nav, bet senie cilvēki to varēja.

-   Bet kāpēc jūs griežat cilindrus?

-  Tas ir dzīves rats: dzīve - nāve, dzīve - nāve un tā tālāk. Ja nomirsi, noteikti atdzīvosies, bet, ja atdzīvosies, tad noteikti nomirsi, - jaunais lama pārliecināti teica.

-    Skaidrs. Es vēl jums gribētu kaut ko pajautāt… vai Budhanatas stūpa simbolizē svēto Kailasu?

-   Stāsta, ka citu svēto kalnu.

-   Kādu?

-   Es nezinu.

-   Gn ko simbolizē Svajambanatas stūpa?

-   Vecie lamas, kas daudz zina, saka, ka svēto Kailasa kalnu.

Man pamira sirds. Arvien vairāk un vairāk veidojās priekš­stats, ka uz zemeslodes ir divas vissvētākās vietas - Kailasa rajons un Lieldienu salas rajons, kur acīmredzot eksistē divas Dievu Pilsētas, kaut kur līdzīgas un tomēr atšķirīgas. Gn abas tās ir radušas savu simbolisko attēlojumu Katmandu.

Domādams par šo tēmu, es sāku saistīt divu Dievu Pilsētu pastāvēšanu kopā ar periodiskajām apokalipsēm uz Zemes, kuras, kā jau minējām šīs grāmatas pirmajā sējumā, izsauca Zemes ass novirzīšanās par 6666 kilometriem. Bija pilnigi loģis­ki pieņemt, ka Dievu Pilsēta Lieldienu salas rajonā ir bijusi pirmā un tikusi uzcelta laikā, kad šis punkts bija Ziemeļpols. Bet pēc trīs apokalipsēm ar Zemes ass novirzīšanos katru reizi par 6666 kilometriem poli mainijās un par Zemes Ziemeļpolu kļuva Kailass. Tieši tad tur tika uzcelta otra Dievu Pilsēta. Kāpēc? Gz šo jautājumu man nebija atbildes, bet zemapziņā atkal uzpeldē­ja vārds «matrica».

-   Vai jūs esat dzirdējis teicienu «Dievu Pilsēta»? - es pajautāju jaunajam lamam.

-   Es esmu dzirdējis teicienu «Dievu Zeme», nu… un «Dievu Pilsēta» arī.

-   Un kur tās atrodas?

-   Tur, Tibetā. - Lama parādīja ar roku uz ziemeļaustrumiem.

-   Kailasa kalna rajonā?

-   Jā. Bet es tur neesmu bijis.

-    Un pēdējais jautājums, dārgais lama. Pēc kāda plāna ir celtas Svajambanatas un Budhanatas stūpas?

Lama mirkli padomāja un tad klusā balsi, it kā lielu noslēpumu pauzdams, teica:

-   Pēc Šambalas plāna. Kad Buda tur mācijās, viņš saņēma šos plānus un iemācīja cilvēkiem celt stūpas.

-   Paldies, - es teicu un noskatījos, kā jaunais lama atkal sāka soļot pa apli, griezdams cilindrus.

Nep ālās tempļu ornamentus un simboliku ir radījis Kailass

Gaidīdami Ķīnas vīzas, mēs Katmandu un tās apkārtnē ap­meklējām daudzus tempļus. Tempļi patiešām bija brīnišķīgi. Va­rēja tikai pabrīnīties, ka tik nabadzīgā valstī var uzcelt tik bagā­tus, ar ornamentiem un statujām rotātus tempļus. Izrādijās, ka dažādie tempļu stili attēlo dažādas Austrumu reliģijas: Bonpo, Karma-dabgiu, Ningmapa, Sakjapa, Gilikpa un citas. Dažas no tām bija pieskaitāmas pie budistu reliģijām, citas - pie indusu un dažas - pie senajām Tibetas reliģijām.

Sākumā es centos iedziļināties katrā reliģijā, bet drīz vien pamatīgi sapinos un atmetu šo domu.

Daudzos tempļos bija milzigas pravieša Būdas statujas. Ie­skatīdamies to sejās, es pamanīju, ka tās ir ļoti atšķirīgas. Radās priekšstats, ka šīs statujas simbolizē iepriekšējās civilizācijas cil­vēkus - atlantus, bet katra attēlo kādu atsevišķu indivīdu.

-   Dažādas sejas, tik dažādas, - es pie sevis bubināju, pētī­dams statujas. - Šis sejas, visticamāk, pieder dažādiem atlantu civilizācijas pārstāvjiem, kas atnāca uz Zemes kā pravieši. Šaubu nav - tie ir dažādi cilvēki… dažādi atlanti. Piemēram, visuresošajiem Ļeņina pieminekļiem, kuri ir katrā Krievijas pil­sētā un katrā ciemā, ir ne tikai lepni pacelta roka, bet ari vien­veidīga seja, pat neskatoties uz to, ka mūsu daudznacionālajā valsti katra nācija cenšas «mīļotajam vadonim» piešķirt savus vaibstus. Bet ari jakutam līdzīgais Ļeņins ir labi atpazīstams.

Pēc tam es sāku izprašņāt tempļu kalpotājus, uzdodams vie­nu un to pašu jautājumu:

-   Kas tas ir? Vai Buda?

-   Gandriz Buda, - tā bija visbiežākā atbilde.

-   Kā to lai saprot?

-   Nu… tas ir Buda, bet cits.

-   Nesapratu.

-   Nu, lūk, jūs. Jūs esat jūs - vai ne? -Jā.

-   Te tāpat - jūs esat jūs, tikai cits jūs. Skaidrs?

-Nē.

-   Nu kā tad tā? - Tempļu kalpotāji bija pārsteigti un skatijās uz mani kā nepilnigu.

-   Nu kā tad es varu būt cits?

-   Paskaidroju! Jūs varat būt cits, ja paliksiet pats, bet nekļū­siet kā visi. Tāpat ari Buda var būt cits, ja viņš paliek pats un nekļūst tāds, kā citi. Skaidrs?

-   Nē.

-   Nu kā tad tā?

Pēc tādiem skaidrojumiem es jau sāku ļaunoties uz Austrumu tautām tradicionālo domāšanas samāksloto frāžainību un tikai krietni vēlāk atcerējos, ka jau pirmās Himalaju ekspedīcijas laikā 1996. gadā lamas teica, ka uz Zemes nav bijis tikai viens Buda, viņu ir bijis daudz. Acīmredzot tempļu kalpotāji ar vārdu «Buda» saprata iepriekšējas civilizācijas cilvēkus, bet ar teicienu «Buda nav tāds pats, kā visi» uzsvēra praviešu - atlantu īpašo izcelsmi.

Iesākumā es biju pārliecināts, ka pravieši - atlanti ir parādī­jušies starp mūsu - Piektās Rases cilvēkiem, iznākot no dziļajām un slēptajām Tibetas un Himalaju alām*, kur daudzus jo dau­dzus gadu tūkstošus bija pavadījuši Somati stāvoklī. Bet mani mulsināja tas, ka katra Būdas statuja bija ietverta visai speci­fiskos, tikai tai vien raksturīgos ornamentos. Bet alās Somati laikā nebija nekādas jēgas ietvert sevi ornamentos. Šajā saka­rībā man ienāca prātā, ka, pilnīgi iespējams, uz Zemes vēl pavi­sam nesen ir bijusi pēdējo atlantu virszemes pilsēta, kur bija tempļi ar brīnišķīgiem ornamentiem. Tieši no turienes nāca šie pravieši - atlanti un mācīja mūsu civilizācijas cilvēkiem celt tem­pļus un pilis pēc sava plāna.

Šī doma man šķita pārāk fantastiska, un es pēc brīža to pa­dzinu. Bet man nebija taisnība!

Pēc tam mēs pievērsām uzmanibu tam, ka katra Būdas statu­ja ar rokām attēlo kādu žestu. Iztaujājot tempļu kalpotājus, izde­vās uzzināt, ka katrs žests attēlo noteiktu roku un pirkstu stāvokļa kombināciju, kas spēj piesaistīt… svētā Kailasa tantrisko spēku.

-   Un kas tas ir par spēku?

-   O… o… o…, - viņi atteica un apklusa.

-   Un ko tas spēks var izdarit?

-   Visu.

-   Patiešām visu?

-   Visu.

-   Pat cilvēku atdzīvināt?

-   Jā. Svētais Kailass var visu.

-   Bet kāpēc dažādie Būdas attēlo dažādus žestus?

-   Dažādiem Būdām svētais Kailass dod dažādu spēku.

Pēc tādiem vārdiem es parasti apklusu.

Iznākot no kāda tempļa, mēs satikām eksotiski tērptu cilvēku ar gariem matiem. Uz viņa pieres bija uzzīmēts ornaments. Ar labo roku viņš mums rādija kaut kādu žestu, līdzīgu tam, kāds bija attēlots vienā no Būdas statujām.

-   Hei! - viņš skaļi uzsauca.

-   Varbūt tas ir jogs? - Ravils naivi pajautāja.

-   Tas ir pseidojogs, - pasmīnēdams atbildēja pieredzējušais Seļiverstovs.

Es apstājos, parādīju uz viņa roku un pajautāju:

-   Ko nozimē šis žests?

-   Debesis, - atbildēja pseidojogs.

Es izveidoju kādu patvaļīgu pirkstu kombināciju, parādīju pseidojogam un jautāju:

-   CJn šis?

-   Arī debesis, - atbildēja pseidojogs.

-      Ko viņam tikai tās debesis visur rādās? - neapmierināti noburkšķēja Rafaels Jusupovs un no abu roku pirkstiem izvei­doja ļoti sarežģītu kombināciju.

-   Tās ari ir debesis, - pseidojogs atkal atbildēja.

-    M… jā, - norūca Seļiverstovs un, parakņājies somiņā pie jostas, izvilka rūpiju un pasniedza pseidojogam. Pēc tam viņš ari no pirkstiem izveidoja sarežģitu kombināciju.

-   Tās ir debesis, - skumji atbildēja pseidojogs. Skatīdamies uz dažādu tempļu ornamentiem, es prātoju, ka

tie taču nav izveidoti tāpat vien, tiem noteikti ir kāda funkcija. Kāda? Principā es zināju, ka smalkās enerģijas ir formotropas, tas ir, šīs enerģijas ir atkarīgas no materiālo ķermeņu formas. Tāpēc es domāju, ka tempļu ornamenti atstāj kaut kādu ietekmi uz smalkajām enerģijām. Iespējams, ka ornamenti ap sevi iegriež to smalko enerģiju veidus, kas vajadzīgi cilvēkam, pareizāk

sakot, cilvēka dvēselei, un koncentrē tos templi, uz kurieni nāk cilvēki, lai sajustu Dieva svētigo ietekmi.

Ak, cik ši smalkā pasaule droši vien ir daudzveidīga! Cik grandioza un pretrunīga! Lai materiālā dzīve kūsātu un būtu kaislību pilna, Dievs radija balto un melno un piespieda tos cinities vienam ar otru, modinādams nepārtrauktai kustibai uz priekšu, nežēlojot vājos un lielā progresa jēdziena vārdā liekot uz altāra izlaidīgās cilvēku dzīvibas. Mums, parastiem Zemes cilvēkiem, nav zināma Tās Pasaules nemateriālās dzīves kaislība. Mēs, fiziskie cil­vēki, vēl neesam spējigi izturēt šo kaislību vētru. Mēs vēl esam sargājami, mūs vēl vajag norobežot no melnā un vētraini negatīvā. Tāpēc mēs ejam uz tempļiem, tāpēc mēs tur klusējam, iesūcot sevi tās pozitīvās enerģijas, kuras tur dejo Labā brīnišķīgo deju. Arī mūsu dvēseles tur dzied un dejo, neraizēdamās par to, lai katru dienu, ik stundu, ik sekundi norobežotos no melnā, kas ir visur. Tur, tempļos, mēs esam pasargāti, mūs sargā ornamenti, ko senie zinātnieki radījuši lielu garigu meklējumu rezultātā un kuri, lai arī nepilnīgā veidā, ir atnākuši lidz mums cauri gadu simteņiem.

Es visās iespējamās vietās jautāju, no kurienes radušies šie ornamenti un simboli, kas skatāmi Nepālas tempļos.

-    Mēs to nezinām, - tā visbiežāk atbildēja jaunie lamas.

-   Stāsta, ka no senseniem laikiem. Varbūt vecie lamas zina.

Vecie lamas padomāja, bet pēc tam sāka izvairīties, viltigi skatīdamies uz mums, un, ja galu galā viņiem likās, ka mums var uzticēties, atbildēja isi un skaidri:

-   Nepālas tempļu ornamentus un simbolus ir radījis Kailass.

-     Vai patiešām svētais kalns pats tos radīja? - es vaicāju.

-   To vajadzēja izdarīt cilvēkiem - svētā Kailasa cilvēkiem. Kur viņi ir? Vai viņi dzivo zem Kailasa vai kur citur?

Vecie lamas pasmīnēja, izvairījās no tiešas atbildes un parasti atbildēja tā:

-   Šie cilvēki dzivo uz Zemes un zem zemes.

-     Kas ir šie cilvēki? - es naivi centos iegūt kaut ko konkrētāku. - Vai tie ir Šambalas cilvēki?

Lamas parasti nodūra acis un vispār neko neatbildēja.

-   Vai tad patiešām uz Zemes līdz pat šim brīdim eksistē seno cilvēku pilsēta? Kur tā ir? - neliku mierā lamas.

-   Eksistēja un eksistē.

-   Kā to lai saprot?

-   Tā pilsēta eksistēja, bet kļuva neredzama.

-   Pārgāja citā dimensijā?

Bet pēc tam es nopirku grāmatu «Jantras» un vienā rāvienā ar lielu interesi izlasīju. No šīs grāmatas es sapratu, ka jantras ir mistiskas figūras, kuras Zemei nodevis Augstākais Saprāts un kuru lomu un nozīmi zina tikai Himalaju jogi. Viņi prot meditēt

uz jantrām. Neviens nezina, kā viņi to dara. No grāmatas varēja saprast arī, ka Nepālas ornamenti un simboli ir izveidoti uz jan- tru pamata.

Informācija par jantrām mani ļoti ieinteresēja, un es atkal sāku tikties ar lamām un iztaujāt viņus par to, pie kā pašreiz glabājas visprecīzākās un visīstākās jantras.

- Pie cilvēkiem, - atbildēja lamas.

-   Pie kādiem cilvēkiem?

-   Pie mūsdienu un pie senajiem cilvēkiem.

-   Kur? Vai Šambalā?

-   To zina Kailass.

Bet kāds lama, redzēdams manas intereses pilnās acis, pastāstīja, ka svētā Kailasa komplekss ir celts pēc slavenās jantras «Kalačakra» plāna un tādēļ spēj visas Zemes cilvēkus ietekmēt pozitivi.

-   CJn no kurienes nāk jantra «Kalačakra»? - es vaicāju.

-   To Zemei nodeva Augstākais Saprāts.

-   Kāpēc jūs teicāt «svētā Kailasa komplekss» nevis vienkārši «svētais Kailass»? Ap Kailasu ir pilsēta, Dievu Pilsēta?

-   Kāpēc jūs teicāt, ka svētā Kailasa komplekss tika uzcelts? Kas to cēla?

Reiz, atgriežoties mājās, es ieraudzīju zēnu, kas uz cilindra greba ornamentu. Sāku viņu iztaujāt, vai viņš zina, no kurienes šis ornaments ir cēlies?

-   Tā darit man lika skolotāji, - viņš atbilēja.

-   Kas ir šie skolotāji?

Zēns klusēja un, galvu noliecis, turpināja savu darbu.

Nep ālas tempļu svētais ūdens

Kādā templī Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs pievērsa uzma- nibu kausiem ar ūdeni, kas stāvēja uz plaukta zem reliģiskajiem ornamentiem. Būdams dziļi izglītots jautājumos par ūdens infor­matīvo struktūru, Sergejs Anatoļjevičs sāka iztaujāt tempļa kal­potāju, vaicādams, kam šis ūdens domāts.

-   Sakiet, lūdzu, vai ūdens stāv šeit, lai tās smalkās enerģijas vibrācijas, kas spēj selektīvi koncentrēties ap ornamentiem un simboliem, ierakstitos ūdenī? Vai tā ir? - Seļiverstovs vaicāja neparasti piesātinātā balsī.

-   Tā, tā, tā, tā…, - tempļa kalpotājs muļķīgi atkārtoja, jo laikam neko nebija sapratis.

-   Paskaidrošu populārā valodā, - vai šis ūdens te ir tādēļ, lai iesūktu sevi dievišķo enerģiju, kas koncentrējas ap ornamen­tiem? Vai tā ir? - Seļiverstovs vaicāja ganriz pa zilbēm.

-   Jā, jā, jā, jā, - tempļa kalpotājs atkal muļķigi atkārtoja.

Ar vienu ausi klausoties šajā sarunā, mans skatiens apstājās

pie jostas somiņas - Seļiverstova dārguma, no kura Sergejs Anatoļjevičs nešķirās ne dienu, ne nakti, jo tur glabājās visa mūsu ekspedīcijas nauda. Man sanāca smiekli, jo ari man agrāk ļoti patika tādas somiņas pie jostas uz vēdera, es no tām ne­šķiros pat tad, kad biju ģērbies uzvalkā un apsējis kaklasaiti, jo

uzskatīju šo somiņu ne tikai par ērtu, bet ari par elegances un izsmalcinātības pazīmi. Par to mani nepārtraukti kritizēja mūsu Maskavas filiāles direktors Jurijs Iļjičs Kijko, kuram atšķirībā no manis bija ļoti laba gaume. Bet reiz, Vācijā, viņš pievērsa manu uzmanību kādam večukam, kuram vēdera augšdaļā nedabiski un absolūti muļķīgi karājās šāda somiņa. Jurijs Iļjičš apgalvoja, ka es izskatos tieši tāpat, un es pārstāju nēsāt šis somiņas. To vietā man ieteica nēsāt somiņu ar cilpveida rokturi, bet no tās es atteicos, jo tautā tās sauc par «pederastēm». Tā nu es ari tagad staigāju apkārt ar neērtu maisu uz muguras, bet, kad uzvelku uzvalku un apsienu kaklasaiti, tad izskata pēc ņemu diplomātu.

-   Jūs paši dzerat šo ūdeni? - atskanēja Seļiverstova balss.

-     Nē, nedzeram, - tempļa kalpotājs atbildēja.

-   Un ko jūs ar to darāt?

-   Putnus dzirdām un puķes lejam.

-   Un putni dzer?

-   Reti, bet dzer.

-   Vai puķes aug labāk?

-   Tāpat aug, kā ar parasto ūdeni.

-   Bet kādēļ tad…? - Seļiverstovs patiešām bija pārsteigts.

-   Saprotiet, ser, kad putni padzeras svēto ūdeni, tie uzņem sevī dievišķo enerģiju, kuru satur šis ūdens. Putni aizlido un aiznes šo enerģiju sev lidzi. Cilvēki skatās uz šiem putniem, un dievišķā enerģija pāriet uz cilvēkiem un dara viņus labākus.

-   Man ir patikami to uzzināt, - Seļiverstova acis kļuva siltas.

-   Bet, ja putni negrib dzert, mēs šajā ūdeni mērcējam grau­dus un barojam putnus, lai viņi uzņemtu sevī dievišķo enerģiju, - tempļa kalpotājs piemetināja.

-   Bet sakiet - kādēļ jūs ar svēto ūdeni laistāt puķes?

-   Ser, - tempļa kalpotājs ar uzticību silti paskatījās uz Seļi- verstovu, - puķes uzsūc svēto ūdeni, aug, un pēc tam sēklas aizlido ar vēju, nokrit zemē un no tām izaug jauni augi. Bet tie nav vienkārši augi, - tie satur dievišķo enerģiju. Atnāk dzīvnie­ki, apēd augus un ar pienu vai gaļu atdod dievišķo enerģiju cil­vēkiem, darot tos labākus.

-   Kādi jūs esat malači, ka visā vēlaties saskatit labo, - teica labsirdigais Seļiverstovs un nodūra acis, acīmredzot atcerē­damies savu dzivi, kuras linijā bija melnas nodevibas, pazemo­jumu un neatbalstītu centienu joslas.

-   tin vēl, ser, - tempļa kalpotāja acis iedzirkstījās, - mēs ar svēto ūdeni aprasinām cilvēkus, kas nāk uz templi. Ar ūdeni mēs nododam cilvēkiem dievišķo enerģiju. Vai gribat, es jūs arī aprasināšu ar svēto ūdeni? Gribat?

-   Gribu.

Pēc dažām sekundēm es redzēju, kā diezgan slapjais Seļiverstovs pasmaidija laimigi kā bērns. Šis cilvēks, mans draugs, savā būtibā ir neaizsargāts un atgādina lielu bērnu. Dažreiz viņš ir spurains vai sastrādā muļķības, bet savā būtībā vienmēr paliek iejūtīgs un ļoti godīgs. Viņam piemit tā cilvēciskā Īpatnī­ba, kuru piezemētie cilvēki reti kad novērtē, - ar viņu kopā vien­mēr ir viegli. Šo vieglumu viņš it kā raida cilvēkiem, piespiežot viņus priecāties par to, kas ir; blakus viņam ēdiens kļūst garšīgāks, šņabis - stiprāks, sievietes - skaistākas… Bet pats galvenais - blakus viņam labi domājas, tāpēc ka viņa labsirdīgie biolauki it kā norobežo no ļaunas un domu bremzējošas ietek­mes.

-   Vai patika? - pajautāja tempļa kalpotājs.

-   Jā, - Seļiverstovs smaidot atbildēja.

-   Jūsos ieplūda dievišķā enerģija.

-   Es jūtu.

Es uz dažām minūtēm pievērsos kaut kam citam, bet, kad no jauna ieklausījos Seļiverstova sarunā ar tempļa kalpotāju, izdzirdēju:

-   Kāpēc jūs jautājat par Dievu Pilsētu? Par to nedrīkst jautāt. Tā neiesvētītajiem ir aizliegta zona. Tur iekšā nelaiž… laiks nelaiž. Tur ir citi Cilvēki… viņus nevar redzēt, bet viņi tur ir.

-   Vai paraža taisīt svēto ūdeni nāk no turienes? - Seļiverstovs nelikās mierā.

-   Vecie lamas saka, ka jā.

-   No Šambalas?

-   Es neteikšu… Harati dzirdēs.

Atgriezāmies viesnīcā, pārģērbāmies, paēdām pusdienas un gājām staigāt pa veikaliem. Lai nebūtu jāspraucas pa šauro ie­liņu, kurai nav trotuāru, noligām velorikšas. Blakus trauslajam

rikšam Seļiverstovs izskatijās pēc milzeņa. Pie jostas lepni dižo­jās somiņa ar naudu. Viņa labsirdīgā seja gandrīz vai staroja.

Pēc kādiem simts metriem Seļiverstovs izkāpa no rikšas, sa­maksāja un kājām gāja blakus rikšam, lavierējot stap citiem gājējiem, automobiļiem un velorikšām.

B ērns - lama

Kādā templī, kad mēs lūdzām audienci pie galvenā lamas, mūs ieveda greznā zālē ar troni vidū. Troni sēdēja mazs zēns un raudzijās uz mums ar nopietnām acim.

-   Un kur tad lama? - Rafaels Jusupovs jautāja sievietei, kas mūs pavadīja.

-   Viņa augstība ir jūsu priekšā, - sieviete atbildēja. - Tiesa gan, viņš vēl nerunā. Bet jau izturas kā īsts lama.

Rafaels Jusupovs mazā lamas priekšā

Es piegāju pie mazā lamas un palūdzu Ravilam mūs nofo­tografēt. Kad viņš to izdarija. sieviete teica, ka pret diženo lamu ir jāizturas ar lielāku cieņu. Izrādās, ka vajadzēja apsēsties viņam blakus uz paklājiņa, godbijigi salikt rokas un ar cieņu raudzities uz zēnu. Rafaels Jusupovs tā ari izdarija, un skats bija visai eksotisks.

Pēc tam mēs uzzinājām, ka mazo lamu sauc Jamgons Kong- truls Rinpoče Ceturtais un viņš ir Lielā Lamas ceturtā inkarnāci- ja. Iepriekšējo tris inkarnāciju portreti karājās pie sienām.

- Bet kā jūs uzzinājāt, ka tieši šis bērns ir Lielā Lamas ceturtā inkamācija? - Rafaels Jusupovs pavaicāja.

Mums paskaidroja, ka Augstākais Saprāts atsūtījis vēstijumu, ka tādā un tādā gadā, tādā un tādā mēnesī, tādā un tādā dienā un tādā un tādā stundā piedzims zēns, kura ķermenī jāiemieso­jas Lielā Lamas garam. Šis zēns piedzima nabadzīga zemnieka

ģimenē, bet pēc kāda laika tika atšķirts no ģimenes, atvests uz templi, dzivo te guvernanšu uzraudzibā un tiek audzināts reli­ģiskā garā.

-   Tā ir interesanta metodika, pēc kuras jūs varējāt izskaitļot tieši to ģimeni, kurā bija jādzimst bērnam lamam. Mātes grūt­niecības laiks taču diezgan ievērojami svārstās. - Rafaels Ju­supovs sāka iedziļināties detaļās.

-   Mēs izmantojām intuiciju, - lepni atbildēja mūs pavadošā sieviete.

-    Dautful (apšaubāmi), ļoti dautful, - jaukdams krievu un angļu vārdus, noteica Seļiverstovs.

-   Mums to pateica priekšā, - sieviete nepadevās.

-   Kas pateica?

-   Harati.

-   Kas tas ir?

Harati aizs ūtīs tur, kur cilvēki pārvēršas par večiem

Nākamās dienas rītā mēs - Ravils, Sergejs Anatoļjevičs un es - uzvārījām tēju, salikām uz galda vietējos bubļikus un sākām modināt uz brokastīm Rafaelu Jusupovu.

-    Nu gan es redzēju sapni, - sulīgi nočāpstināja Rafaels, izbāzdams galvu no segas apakšas.

-   Kādu?

-   Man sapni parādijās Harati.

-   Nu un kāds viņš ir?

-   Tāds liels un rēgveidigs.

-   (Jn ko viņš darija?

-   Es jau neredzēju lidz galam, jūs mani pamodinājāt.

Paēduši brokastis, mēs tāpat uz labu laimi devāmies uz vienu

no tempļiem, cerot iegūt kādas jaunas ziņas par Šambalu, Dievu Pilsētu, svēto Kailasa kalnu un par… Harati. Mums izdevās ievilkt sarunā vienu mūku, kuru sastapām atsevišķā telpā, kur viņš lasīja Tibetas tekstus. Es bezkaunīgi piegāju viņam klāt, pārtraucu lasīšanu un centos uzsākt sarunu.

Mūks pacēla uz mani lielas, skumjas acis.

-   Kas jūs esat?

Stādījos priekšā un sāku stāstīt par mūsu ekspedīciju uz Tibetu.

-   Mani sauc Angs, - teica mūks, pēkšņi mani pārtraukdams.

-   Ļoti patīkami. Bet… vai Tibetas tekstos aprakstīti daudzi noslēpumi?

-   Daudzi.

-   Kādi?

-  Jūs gribat redzēt svēto Kailasu? - mūks Angs uz jautājumu atbildēja ar jautājumu.

-   Jā. Un… mēs domājam, ka ap svēto Kailasu ir Dievu Pil­sēta. Mēs gribam redzēt šo Pilsētu un izpētit to.

-  Jūs nevarēsiet dabūt atļauju, - mūka acis aizmiglojās, - jūs neprotat tā lūgties, lai Viņš sadzirdētu…

-   Kam jāprasa atļauja? - Biju pavisam apmulsis.

-   Viņam.

>

-   Harati? - es minēju.

-Jā.

-    Vai jūs varat man paskaidrot, kas ir Harati? Cilvēks no noslēpumainās Šambalas?

-   Es nevaru pateikt, kas ir Harati, - mūks Angs kļuva domigs, - bet es zinu, ka šeit, Nepālā, viss ir saistits ar Šambalu. Cilvēki ir muļķi un to nezina. Cilvēki nelasa senos Tibetas tekstus un, ja ari lasa, tad nesaprot to galveno jēgu un nejūt seno rakstu spēku. Šeit, Nepālā, pār cilvēku dvēselēm valda Šambala.

-   Bet Harati…

-   Nerunājiet vairāk par Dievu Pilsētu, - mūks atkal mani pār­trauca, - Harati mūs dzird.

-   (Jn kāpēc nedrīkst runāt?

-   Tas ir bistami.

-   Kāpēc?

-   Harati var jūs aizsūtīt tur, kur cilvēki pārvēršas par večiem. Mūka acis iemirdzējās.

-   (Jn kur ir tā vieta? Dievu Pilsētā?

-   Jā, tur.

-   Un… kā tas ir - aizsūtīt mūs?

-     Harati var visu - viņam pieder lielais svētā Kailasa tantriskais spēks, - mūks Angs skarbi teica.

-   Un kā mēs par to varētu uzzināt kaut ko vairāk?

-   Netālu no pilsētas ir Harati templis.

2. nodala

i

HARATI ZELTA PL Āksnes

- Nē, Harati tempļa te nav, ir tikai Harati pagoda. Re, kur tā ir, - teica viens no nepāliešu garidzniekiem, kuru mēs bijām pierunājuši pavadit mani lidz noslēpumainajai vietai, ko sauca par Harati.

Es sazin kāpēc biju nolēmis braukt uz šejieni viens pats. Tagad es stāvēju un raudzijos uz šo pagodu. Gaidot tikšanos ar miklu, sirds sažņaudzās.

Harati pagoda 112

«Kas ir Harati,» atkal un atkal uzdevu sev šo jautājumu, cenšoties atrast kādu, lai ari visfantastiskāko pieņēmumu. Bet domas nenāca.

Harati pagoda atgādināja ķiniešu pili un sastāvēja no diviem stāviem, kurus aptvēra apzeltīti ornamenti. Pa apakšējā stāva perimetru bija izvietoti cilindri - «dzīves un nāves rati». Pagodai bija kvadrātveida forma, un tā nebija liela - aptuveni 10x10 metri. Pa durvīm varēja ieiet telpā, kur bija izvietotas nesaprotamas sim­boliskas figūriņas, bet sienas ari bija ietvertas neparastā orna­mentā.

Astamans Binda čaraija

Cenšoties kaut ko saprast no ornamentiem, es vairākas reizes apgāju Harati pagodai apkārt.

-   Kad ejat apkārt pagodai, jāgriež cilindri, - tad Harati tan- triskais spēks ieies jūsos. - Aizmugurē atskanēja kāda balss.

Es pagriezos apkārt. Manā priekšā stāvēja nepālietis, viņa bārda bija līdzīga manējai. (Jz milzīgās Būdas statujas fona viņš izskatījās pavisam sīks.

-   Es jau labu laiku jūs vēroju, - nepālietis atkal ierunājās labā angļu valodā. - Var redzēt, ka Harati pagoda jūs ļoti interesē. Kas jūs esat?

-   Mēs esam krievu ekspedīcija uz Tibetu, bet es - tās vadi- tājs, - es atbildēju un pasniedzu viņam vizītkarti. - Mēs ejam uz svēto Kailasu un gribam atrast leģendāro Dievu Pilsētu.

-   Un kāpēc jūs interesē Harati pagoda?

-   Es pat nezinu, kāpēc. Jūsu lamas vairākas reizes minēja vārdu «Harati» un tūliņ apklusa. Manuprāt, viņiem ir bail no Harati. Man gribējās…

-   Mani sauc Astamans Bindačaraija. - Mani pārtraukdams, nepālietis stādijās priekšā.

-Kā?

-   Sauciet mani vienkārši par Astamanu.

-   Jūs šeit…

-  Es esmu viens no senās Bindačaraiju dzimtas - Harati sargu - pārstāvis. Kā liek mana dzimtas linija, es katru dienu esmu pie Harati pagodas un vēroju visu, kas notiek apkārt.

-   Kā man ir paveicies! - es iesaucos. - Es jau gribēju sākt meklēt kādu cilvēku, kas varētu man pastāstīt par Harati pago- du. Man ir tik daudz jautājumu, piemēram…

-    Sākumā pastāstiet par sevi, - Astamans mani atkal pār­trauca.

Netālu no pagodas mēs atradām nelielu kafejnicu, un es isumā pastāstīju Astamanam par trim iepriekšējām Himalaju ekspedīcijām.

-   Interesanti! Es pirmo reizi redzu Eiropas zinātnieku, kurš zina un patiesi tic cilvēka ķermeņa paškonservācijas iespējai - Somati un tikpat nopietni runā par to, ka Himalaju un Tibetas dziļajā zemzemē ir Cilvēces Genofonds, - Astamans satraukti teica. - Pārsteidzoši ir ari tas, ka jūs bez jebkādas augstprātības un ar lielu cieņu izturaties pret mūsu reliģiju un mūsu paražām un… pat saucat mūsu reliģiju par iepriekšējo civilizāciju zināša­nām, kas iznestas cauri gadu simtiem.

-   Bet tā taču ir?

-   Jā, ir. Interesanti ir ari tas, ka lamas jums ir izpauduši lielus noslēpumus. - Astamans pakasīja pakausi. - Kāpēc viņi to izdarija? Kāpēc viņi noticēja?

-   Droši vien Dievs tā lika, - es pārliecināti atbildēju. - Droši vien ir pienācis laiks, kad ari baltajiem cilvēkiem jāuzzina…

-   Droši vien.

Mēs uz brīdi apklusām. Katrs domāja savu.

-   Sakiet, Astaman, - es pārtraucu klusumu, - vai seno cil­vēku mašīna, nu tā, kas stāv uz postamenta Svajambanatas stū­pas kompleksā un atgādina vēžveidīgu būtni, vai tā mašīna nāk no zemzemes, ko apsargā Harati?

-   Kā jūs to zināt?

-   Neko es nezinu, tie ir tikai minējumi. Loģiski minējumi.

-    Nē, to jūs nevarējāt loģiski izdomāt. Tā ir kļūda - ticēt loģikai. Jūs vienkārši klausāties savā intuīcijā un ticat tai, bet intuicija ir patiesa par simts procentiem, jo tā nāk no Dieva.

-   Var jau būt, es nezinu…

Vai Harati nāk no Kailasa zemzemēm?

-  Sakiet, vai jūs ejat uz Tibetu, lai iekļūtu svētā Kailasa zemze- mēs? - Astamans mani uzmanigi uzlūkoja.

No tik tieša jautājuma es uz bridi zaudēju valodu, bet, ticis galā ar uztraukumu, atbildēju uz jautājumu ar jautājumu:

-   Un vai tās eksistē - šīs zem­zemes?

Astamans pasmīnēja un neko neatbildēja.

-   Es zinu, - es sāku runāt uz­stājīgāk, - ka saskaņā ar dau­dziem literārajiem avotiem, tai skaitā ari Blavatskas darbos, ir teikts, ka šajā zemeslodes rajonā senie cilvēki pirms Pasaules Plū­diem ir uzcēluši «ierobežotu vietu» vai Varu. Tur viņi sanesa visa dzivā sēklu, kas bija uz Zemes, un tur, kā es domāju, no jauna tika klonēts cilvēks un visas dzī­vās būtnes. Un klonēšanu izdari­ja zemzemes cilvēki - cilvēki, kas spēja iziet no paškonservācijas - Somati. To visu vadīja Šambala,

no citas dimensijas vērojot zemzemes zinātnieku darbošanos. Labākie no Labākajiem, kas bija atlasiti no visām uz Zemes eksistējušām Cilvēku Rasēm un kurus bija savākusi daudzvei­dīgā Šambala, to izdarija - cilvēks un viss dzivais uz Zemes tika radits no jauna. (Jn tas viss notika tur - zem svētā Kailasa.

-   No kurienes jūs visu to zināt?

-   Es tā domāju.

-  Svētais Harati atnāca no turienes, - cieši skatidamies grīdā, pateica Astamans.

-   No Kailasa zemzemēm?

-   Pie mums nav pieņemts par to runāt. Harati mūs dzird. Tikai viņš zina visu, kā bija.

-   Saprotu.

-  (Jn tomēr, vai jūs gribat tikt Kailasa zemzemēs? - Astamana seja saspringa.

-   Tas nu tā, kā Harati atļaus, - es sev par lielu pārsteigumu atbildēju.

Meditācijas laikā visas intuitīvās domas un jūtas kļūst skaidras un precīzas

-   (Jn kā jūs to uzzināsiet?

-   Klausisimies, ko saka intuicija, - atbildēju tādā pašā stilā.

-   Labi, ka jūs pateicāt par intuīciju, ļoti labi. Varu jums pa­teikt, ka cilvēks intuīciju spēj sajust ļoti miglaini, tā ir ļoti izplū­dusi…

-   Varam sadzirdēt tikai tās čukstus, - es piebildu.

-   Jā. Toties meditācijas laikā visas intuitīvās domas un jūtas kļūst skaidras un precizas, tādas pašas kā vārdi vai teikumi. Mēs ar svēto Harati kontaktējamies tikai meditācijas laikā. Cita ceļa nav. Bet Harati nekontaktēsies ar jebkuru cilvēku, kurš prot me­ditēt. Viņš pats izvēlas, ar ko kontaktēties. Gn ari svētā maģiskā formula ir jāzina.

-   Jā gan.

-   Gn vai jūs protat meditēt?

-   Diemžēl ne. - Manā balsī ieskanējās rūgtums. - Lai gan … es kaut kur lasīju, ka zinātnieka domāšanas process esot sav­dabīga meditācija. Es nezinu.

Zelta karalis

Es jutu, ka Astamans ir ļoti gudrs un ka viņš sāk man uzticē­ties. Biju pamanījis, ka Astamanam piemīt tieksme aktivi izklās­tīt faktus, un es apklusu, gaidot jaunu viņa monologu.

-   M… jā, bet, lūk, tur, tajā alā, - Astamans ar roku parādija uz mazu necilu ēciņu, - jau 2000 gadu Somati stāvokli sēž mans radinieks.

-   Kādā alā?

-   Vai redzat durvis ar ornamentu augšpusē?

-Jā.

-   Aiz tām ir vēl divas durvis, aiz tām lūka, kas ved alā. Tur

Somati stāvoklī jau 2000 gadu dzivo mans radinieks Santi- karačaraija. - Astamans to pateica kā pašu par sevi saprotamu.

-   Dzivo?

-   Protams. Somati stāvoklī taču cilvēks ir dzīvs.

-   Vispār jau jā. Bet no kurienes jūs zināt, ka tas ir jūsu radi­nieks? - es pajautāju.

-   Mūsu, Bindačaraiju dzimta ir ļoti sena. Mūsu dzimtas ko­kam ir jau vairāk nekā 2000 gadu. Jau vairāk nekā 2000 gadu

mani radinieki viens pēc otra iet uz šo alu un sargā visu, kas tur ir. Iet katru mēnesi. Bet visslavenākais mūsu radinieks - Santi- karačaraija, tāpēc ka viņš… - Astamans iegrima domās.

-   Tāpēc ka viņš?

-   Viņš ir zelta karalis.

-   Kā to lai saprot - zelta karalis?

-   M… m… tur, - varēja just, ka Astamanam negribas to teikt, - tur… m… m… tur alā ir apslēpts zelts. Bet ne jau parasts zelts, bet ipašs.

-   Kāds īpašs?

-   Saprotiet… Alā ir paslēptas Būdas plāksnes. Tās ir no zelta.

-   Ko? - Man sirds saka dauzīties kā negudra.

Es tūliņ atcerējos leģendas, nostāstus un ziņas no ezoteriskās literatūras par slavenajām lemūriešu zelta plāksnēm, uz kurām rakstītas tā saucamās «īstās zināšanas». Vai tiešām šīs plāksnes atrodas šeit, aiz šīm neizskatīgajām durvīm? Vai tiešām tās var izlasīt? Ja izdotos tās izlasit, tad cilvēkiem atklātos lemūriešu Lielās Zināšanas, kas izmainītu mūsu dzīvi pašos pamatos! At­lantu civilizācijas progress taču, kā aprakstīts ezoteriskajā lite­ratūrā, sākās tieši tad, kad viņiem kļuva pieejamas lemūriešu zelta plāksnes.

Tomēr, baidīdamies izjaukt tik atklātas sarunas gaitu, es ne­sāku uzdot Astamanam jautājumu kaskādi par zelta plāksnēm un ar pamuļķīgu intonāciju balsi vaicāju:

-   Vai zelta karalis ir tikai viens vai viņu ir daudz?

-   Santikaračaraija ir pats jaunākais zelta karalis, - atbildēja Astamans, - viņam ir tikai 2000 gadu.

-  (Jn kas ir tie citi zelta karaļi? - es jautāju, pieņemdams, ka šajā alā Somati stāvokli var atrasties ari vēl senāki cilvēki, pat atlanti un lemūrieši. No pilnīgi pārliecinošiem zinātniskiem faktiem, kurus mēs ieguvām pirmās Himalaju ekspedīcijas laikā, es jau zināju, ka

Somati var ilgt tik ilgi, cik vien vajadzigs, - tūkstošiem un miljo­niem gadu [3] . tāpēc šim pieņēmumam bija pavisam reāls pamats.

-   Vēl senāki cilvēki, - atbildēja Astamans.

-   Cik seni? 5000 gadu? 10 000 gadu?

-   Es precizi nezinu, bet viņi ir ļoti seni. Tā stāsta visi mani radinieki. Santikaračaraija - pats jaunākais no viņiem.

-   (Jn droši vien pats mazākais? - Pateicu šo frāzi, domādams par to, ka atlanti un lemūrieši bija ļoti liela auguma.

-   No kurienes jūs to zināt? - Astamans izbrinā paskatījās uz mani.

-   Es tā domāju. Man šķiet, ka šajā alā Somati stāvoklī jābūt ari iepriekšējo civilizāciju cilvēkiem, bet viņiem bija… atvaino­jiet, viņiem ir… ļoti liels augums.

-   Viņi tur ir, - klusā balsī teica Astamans.

Ņemot vērā no ezoteriskās literatūras iegūtās ziņas par to, ka tieši lemūriešiem ir bijis vislielākais «Gara Spēks» un ka tieši viņi pirmie uz Zemes ir radījuši psihoenerģētiskās tehnoloģijas, es pieņēmu, ka miklainais Harati ir lemūrietis Somati stāvokli. Viņa ķermenis varēja atrasties paškonservācijas stāvoklī, bet viņa neiedomājami varenais gars varēja darboties, no parasto cilvēku smadzeņu torsionu laukiem nolasot domas un izveidojot nepār­varamu psihoenerģētisko barjeru tiem, kas uzdrošināsies ieiet alā bez viņa ziņas. Harati gars sargāja visu Zemes civilizāciju galveno īpašumu - lemūriešu zelta plāksnes.

Es zināju arī, ka lemūriešu augums bija milzīgs - vairāk nekā 10-12 metru. Tādēļ es it kā nejauši pajautāju Astamanam:

-    Droši vien Harati tajā alā ir pats lielākais. Viņa augumam jābūt vairāk nekā 10-12 metru lielam. Vai tā ir?

-   No kurienes jūs to zināt? Vai tad jūs esat kontaktējies ar Harati? - Astamana balsi ieskanējās sašutums.

Pēc tam viņš iegrima domās un pašķielēja uz milzīgo Būdas statuju blakus pagodai.

-   Visi zelta karaļi droši vien sēž Būdas pozā? - uzdevu jau­tājumu, zinādams, ka cilvēki Somati stāvoklī visbiežāk ir šajā po­zā, nolēmis Astamanu ar savām zināšanām pārsteigt pavisam.

-   Jā, - viņš klusu atbildēja un atkal pašķielēja uz milzigo Būdas statuju.