Ieturēju nelielu pauzi un atkal vērsos pie Astamana:
- Kāda, jūsuprāt, ir šo zelta plākšņu galvenā vērtiba? Vai uz tām ir rakstītas seno cilvēku zināšanas?
- (Jz zelta plāksnēm galvenokārt ir uzrakstītas maģiskās formulas.
- Maģiskās formulas? Kādas?
- Tās maģiskās formulas, bez kurām nevar darboties un dzīvot iesvaidītie cilvēki.
- Zemzemes cilvēki?
-Jā.
- Gn jogi?
- Nevaru precizi pateikt, bet man šķiet, ka viņi izmanto tādas pašas maģiskās formulas.
- Kad es trešās Himalaju ekspedīcijas laikā runājos ar jogiem, viņi teica, ka zināšanas un unikālās spējas viņiem dod tā saucamie pārcilvēki.
- Vai patiešām jogi jums noticēja? Vai patiešām atklāja maģisko formulu noslēpumu? - Astamans iesaucās.
- Nē, nē, maģisko formulu (mantru) noslēpumus viņi man neatklāja. Vienkārši pēc ilgām sarunām izdevās uzbūvēt loģisku liniju, kas liecināja, ka droši vien pastāv kāds zināšanu avots, kuras var nodot telepātiski. Piemēram, joga ipašibu veidošanās cilvēkā notiek it kā negaidīti; parasts cilvēks, vienalga, zemnieks vai inteliģents, sāk izjust vēlmi aiziet kalnos, kļūt par vientuļnieku, un, kad to ir izdarījis, atklāj sevī pārsteidzošas spējas - var ieiet dziļā meditācijas stāvoklī, pat Somati, sarunāties ar cilvēku Gariem, kontaktēties ar To Pasauli, nebaidīties no aukstuma, pavadīt ilgu laiku zem ūdens un tā tālāk. Bet pats galvenais -
šis cilvēks sāk saprast, ka viņam ir radies saimnieks, saimnieks, kas devis viņam šis spējas un kas vada viņu pa dzivi, aicinot izmantot jauniegūto «Gara Spēku», lai attirītu Zemes Domu Pasauli, atsakoties no materiālām baudām. Jogi savu saimnieku sauc par pārcilvēku, ļoti ciena Viņu un kontaktējas ar Viņu tikai smalko enerģiju (bezķermeniskā) limeni. No Pārcilvēka jogi saņem visvarenas maģiskās formulas un izmanto tās savā joga praksē. Jogi zina, ka, gadijumā, ja viņi nodos seno maģisko formulu noslēpumu ziņķārigam cilvēkam, šis cilvēks nomirs un nomirs ari jogs, kurš atklājis maģiskās formulas noslēpumu. Tas ir pārcilvēku likums.
- Pareizi! - Astamans piekrita. - Kas ir atklājis maģisko formulu noslēpumu, tas mirst. Bet tas cilvēks, kuram noslēpums ir atklāts, vai nu mirst, vai, bailēs no nāves, svēti glabā šo noslēpumu. Es to zinu. Skaidri zinu.
- Šajā sakarā būtu loģiski padomāt par to, kas ir šie pārcilvēki. Zemzemes cilvēki? Noslēpumainās Šambalas cilvēki? Bet vis- drizāk, - pats atbildēdams uz saviem jautājumiem, es turpināju, - runājot par pārcilvēkiem, mums ir darišana ar vienotu apslēptu un augsti organizētu Zemes dzives sistēmu, kurā acīmredzot ietilpst Cilvēces Genofonds, kurā ir dažādu civilizāciju cilvēki Somati
stāvokli un Labākie no Labākajiem no katras no piecām Cilvēku Rasēm, kas dzīvo savā neparastajā daudzveidīgajā sabiedribā.
- Harati ir no turienes, - Astamans teica.
- Parunāsim vēl mazliet par maģiskajām formulām, - es nespēju apklust. - Man šķiet, ka šo maģisko formulu spēks ir kolosāls, jo ar vibrācijām var izvest cilvēku pagaidām nezināmā varenas enerģijas slāni un padarīt šo enerģiju vadāmu. Ar maģiskajām formulām var ne tikai pacelt gaisā seno cilvēku maši- nas, kas darbojas ar domas enerģiju, bet ari vadit cilvēku domas, pakļaujot tās sev. Tāpēc maģisko formulu noslēpumam ir jābūt svētam, jo mūslaiku cilvēki nav gatavi izmantot psihisko enerģiju, lielā jēdziena «Tīra Dvēsele» sīkie asniņi vēl tikai sāk mosties mūsu apziņā. Sātans, kas ieperinājies cilvēku dvēselēs, vēl nav atkāpies.
- Jums taisnība, - Astamans teica gandrīz vai čukstus. - Pasaule vēl ir ļauna.
- Es saprotu, kāpēc seno cilvēku maģiskās formulas ir rak- stitas tieši uz zelta plāksnēm. Zelts ir metāls, kas nav pakļauts korozijai. Zelts…
- Dažas seno cilvēku mašīnas arī ir no zelta, - Astamans mani pārtrauca.
- Bet tā seno cilvēku mašina, kas atrodas uz postamenta Svajambanatas stūpas kopleksā, izskatās taisita no misiņa vai no bronzas, - es piemetināju.
- Ne jau visas seno cilvēku mašīnas ir no zelta, - Astamans izvairīgi atbildēja.
- Bet tā mašina, kuru es redzēju uz postamenta, - vai tā ir īsta, vai ari to pēc seno mašinu parauga uztaisījuši mūsdienu cilvēki? - es pajautāju.
- Es nevaru visu teikt, - Harati mūs dzird.
- Gn tomēr?
- Kāda starpiba? Seno cilvēku mašīna, kas stāv uz postamenta, var darboties. Bet, lai to iedarbinātu, jāzina maģiskā formula. Gn maģisko formulu zina tikai Harati.
- Vai alā ir tikai tādas mašīnas, kādu mēs redzējām uz postamenta Svajambanatas stūpas kompleksā?
- Ne tikai tādas, ir arī citas.
- Kādas?
- Es taču pats alā neesmu bijis, es varu spriest tikai pēc tā, ko man ir stāstījuši radinieki. Viņi teica, ka tur ir dažādas seno cilvēku mašīnas. Gn vēl…
- Kas vēl?
- Vēl, - Astamans iegrima domās, - vēl no radinieku stāstiem man ir zināms, ka šajā alā nav daudz seno cilvēku mašinu. Ļoti daudz seno cilvēku mašinu glabājas Kailasa zemzemēs.
- Tā jau es domāju! - es iesaucos.
- Mani radinieki tur bija…
- Zemzemēs? Varā?
- Man nav tiesibu to teikt. Starp citu, ar vienu no viņiem es varu jūs iepazīstināt.
Aiz uztraukuma man aizžņaudzās elpa. Es tik tikko spēju pateikt:
-Kad?
- Nu, kaut vai rit, - mierīgi atteica Astamans. - Šodien es ar viņu sarunāšu tikšanos. Piezvaniet man. Lūk, mans telefons. Bet tikai ņemiet vērā, ka neko daudz viņš neteiks - viņam uz visu ir viena atbilde - «tas ir noslēpums». Gn to var saprast - viņš baidās no Harati. To, ko viņš pateiks, Harati ir atļāvis. Bet…
- Kas?
-Viņa stāsts būs interesants. Harati ļauj stāstīt interesantas lietas, bet maģisko formulu noslēpums ir svēta lieta. Gn bez maģisko for
mulu zināšanas zemzemēs netikt. Necentieties to izdarīt. Jūtu, ka jūs esat prātīgs cilvēks. Jums galvenais ir zināšanas, nevis avantūra, lai no zemzemes izceltu gaismā Harati zelta plāksnes.
- Tā ir. Es domāju, ka cilvēkiem ir jāzina, cik augsts ir bijis seno cilvēku zināšanu limenis, bet esmu pārliecināts, ka tukšai cilvēciskai ziņkārībai nav lielas vērtības, - es kā skolnieks nodeklamēju ekspedīciju pētījumu galveno postulātu.
- Paldies par šiem vārdiem.
- Astaman, es jūtu, ka jūsu «īpašie» radinieki jums ir daudz ko pastāstījuši un jūs daudz zināt. Vai jums ir laiks vēl parunāties ar mani?
- Jā, jā, man šodien ir daudz laika, - Astamans atbildēja. - Man arī ir interesanti runāties ar jums.
- Tad atļaujiet uzdot kārtējo jautājumu - kādas senās mašīnas ir Kailasa zemzemes muzejā?
- Tas nav muzejs. - Astamans pacēla acis. - Mani radinieki saka, ka šīs mašinas ir vienlaicīgi gan pagātnes, gan nākotnes lietas. Tās…
- Jūs gribat teikt, ka tās tika izmantotas pagātnē un tiks izmantotas nākotnē? - nevarēju noturēties un pārtraucu.
- Jā. Cilvēce attistās pa spirāli.
- Gn tomēr, kādas seno cilvēku mašīnas glabājas zem Kailasa?
- Dažādas. Ir milzigas, ir mazākas.
- Vai jūsu radinieki neko nav teikuši par apaļiem lidaparātiem, kas līdzinās lidojošajiem šķīvīšiem? - es pajautāju.
- Viņi stāstija, ka tur esot milzigs spidošs aparāts. Bet to neviens nav redzējis, un stāsta arī, ka nevienam nav tiesibu to redzēt. - Astamans cieši ieskatijās man acis.
- Gn vai Harati zelta plāksnes jūsu radinieki ir redzējuši?
- Protams. Mūsu dzimtas 2000 gadu ilgās vēstures laikā viņi tās daudzreiz ir redzējuši šajā alā.
- Gn Kailasa zemzemēs?
- Nezinu.
- Gn cik ieeju ir Kailasa zemzemēs?
- Stāsta, ka vairākas.
- Droši vien viena ieeja atrodas Kailasa virsotnē… - sazin kāpēc es jau sāku runāt.
- Es precīzi nezinu. Varu pateikt tikai, ka tā ieeja zemzemēs, kur glabājas galvenās zelta plāksnes, ir iezīmēta ar «lasošā cilvēka» statuju, - Astamans mani pārtrauca.
- Ar kādu statuju?
- Lasošā cilvēka.
- Cilvēka, kas lasa zelta plāksnes?
- Jā. Bet šo statuju reti kuram izdodas ieraudzīt - to vienmēr aizklāj mākoņi.
- Aizklāj mākoņi?
- Stāsta, ka milzigā statuja pievelkot mākoņus. Nevienam nav ļauts aiziet līdz šai statujai. To, kurš pieiet tai klāt, gaida nāve. - Astamana acis iepletās.
- Gn ko simbolizē «lasošais cilvēks»?
- Lielās senās zināšanas. Tās ierakstītas zelta plāksnēs.
Tobrīd es nezināju, ka driz vien Tibetas kalnu virsotnēs mākoņi uz bridi pašķirsies un mēs redzēsim noslēpumaino «lasošo cilvēku». Vēl vairāk, mēs to nofotografēsim. Šo fotogrāfiju jūs, dārgie la- sitāji, redzēsiet šis grāmatas nākamajā sējumā. (Jn tieši tad mēs sajutīsim
- Interesanti, kādā valodā ir teksti uz zelta plāksnēm? - jautāju vairāk pats sev.
- Senajā valodā, - atbildēja Astamans.
- Kādā tieši?
- Ļoti senā. Ļoti, ļoti senā valodā. Starp citu… - Astamans pieklusa.
- Kas?
- Šajā alā, - Astamans norādija uz ieeju, - ir arī seno cilvēku grāmata. Nevis zelta plāksnes, bet grāmata.
- Kāda grāmata?
- Grāmata, kurā aprakstīta seno cilvēku vēsture un daudz, daudz kas no tā, ko mūsdienu cilvēki sauc par mistiku. Piemēram, tur aprakstīta metode, kā sausuma laikā izsaukt lietu.
- Interesanti.
- Bet tā nav vienkārša grāmata, - Astamans turpināja. - Cilvēks nevar tā vienkārši paņemt un izlasit. To var izlasīt tikai tad, kad uz tās uzpilinātas čūskas asinis.
- Kādas čūskas? Vai īstas?
- Tas ir vesels rituāls, kas saistits gan ar mistisko, gan ar īsto čūsku. Es šo rituālu slikti zinu.
- Pieņemsim, ka rituāls ir noticis. Un tālāk?
- Tālāk… pēc tam cilvēks, lasot grāmatu, sāk saprast to, kas tajā rakstīts. Pie tam viņš sapratīs, pat neskatoties uz to, ka nezina ne seno valodu, ne senos burtus.
- Kā pasakā?
-Tā nav pasaka. Daži no maniem radiniekiem, tiesa gan, ļoti seni - tā pirms 1000-1500 gadiem -, lasīja šo grāmatu. Tā man stāstīja.
- Dārgo Astaman! Atļaujiet man paprātot par šo tēmu no zinātnes viedokļa. Krievu zinātnieks Aleksandrs Stepanovs reiz izdarija šādu eksperimentu. Viņš paņēma standarta destilēto ūdeni, ielēja traukā un uzlika cilvēkam uz pieres. Šim ūdenim vajadzēja ierakstīt sevī cilvēka smalkās enerģijas informāciju, jo ūdens ir ārkārtīgi energoietilpiga substance. Pēc tam viņš izdarīja šā ūdens šķidruma hromatogrāfiju un ieguva attiecīgu grafiku, kas ievērojami atšķirās no parastā ūdens, kas nesaturēja cilvēka biolauku informāciju. Pēc tam viņš trauku ar ūdeni uzlika uz šā cilvēka fotogrāfijas - tajā pašā vietā uz pieres. Kad viņš izdarīja šā ūdens hromatogrāfiju, pārsteigumam nebija robežu - tajā ūdens hromatogrāfiskais grafiks, kas bija pastāvējis uz fotogrāfijas, bija tieši tāds pats kā ūdenim, kas bija uzlikts uz pieres
pašam cilvēkam. Viņš atkārtoja šos eksperimentus daudzas reizes, un rezultāti nemainījās. No tā profesors Stepanovs izdarija secinājumu, ka cilvēka biolaukiem piemīt spēja pārnest savu informāciju uz citiem objektiem, ari uz fotogrāfiju. Viņš pat izmantoja terminu «smalkās enerģētikas fotografēšana», ar kuru var saprast Cilvēka Dvēseles daļas informācijas pārnešanu uz fotogrāfiju.
- Es sapratu, kāpēc nedrīkst dāvināt fotogrāfijas ienaidniekiem, - teica Astamans.
- Pēc kāda laika, - es turpināju, - viens no cilvēkiem, kas piedalījās eksperimentā, gāja bojā nelaimes gadijumā. Profesors Stepanovs paņēma viņa fotogrāfiju un atkal izdarija uz fotogrāfijas uzliktā ūdens analīzi. (Jn ziniet ko? Fotogrāfija noreaģēja uz sava «saimnieka» nāvi - hromatogrāfiskais grafiks bija kļuvis pilnīgi citāds.
- Jūs, krievi, esat interesanti cilvēki. Jums vienmēr ir daudz ideju, un allaž jūs kaut ko meklējat.
- Paldies par labiem vārdiem. Bet atļaujiet man pamēģināt izskaidrot šo fenomenu, kad pēc noteikta rituāla cilvēks var izlasīt un saprast seno alu grāmatu, nezinādams ne seno valodu, ne senos burtus.
- Labi.
«Lieta tā, ka m… m…,» es sāku domāt, «alu grāmatā, tāpat kā jebkurā citā grāmatā, kopā ar burtiem ir pierakstītas domas, kas veicināja šo burtu un vārdu uzrakstīšanu. Bet šīs domas nav ierakstītas papīrā, tās ir ierakstītas smalkās enerģijas laukā, kas pavada grāmatu (jebkuram priekšmetam ir savs smalki enerģētiskais analogs!). (Jn Domu Pasaules valoda visiem cilvēkiem ir vienāda. Domu Pasaulē nav senu un jaunu valodu, nav atsevišķas dzīvnieku valodas, nav atsevišķas cilvēku valodas, nav atsevišķas dzīvās planētas Zemes valodas un tā tālāk. Ir
tikai viena valoda - kopiga lielā domu valoda. Jo stiprāk un skaidrāk cilvēks vai kāda cita dziva būtne domā, jo skaidrāk doma ierakstās domu valodā. Es esmu pārliecināts, ka alu grāmatas uzrakstišanas laikā senie zinātnieki domāja ļoti skaidri un precīzi, tāpēc šim domām ir jābūt pietiekami labi saprotamām ari mums, neraugoties uz to, ka mūsu attīstības līmenis ir daudz zemāks. Jautājums ir - kā izlasīt seno cilvēku domas?»
- Priekš tam ir rituāls, tas pats, kas saistits ar čūskas asinim. Šā rituāla laikā cilvēks, kas vēlas izlasit seno cilvēku alu grāmatu, droši vien iegūst spējas saprast domu valodu, - Astamans izteica pieņēmumu.
- Bez tam cilvēks droši vien šo grāmatu lasa meditācijas stāvokli, - es piebildu.
- Starp citu, senā alu grāmata nav no papīra, bet no kaut kāda elastiga materiāla, kas nav pakļauts laika ietekmei, - Astamans piezīmēja.
- Jā… Eh, kaut varētu paskatīties uz šo grāmatu un zelta plāksnēm! - es ar nožēlu iesaucos.
Tiem, kas ieiet ala, Harati laupa acu gaismu
-Tas nav iespējams. Alu sargā tantrisko spēku barjera, kurai neviens nevar tikt cauri… ja nu vienīgi Harati pats to neatļauj.
- Un kādi ir šīs alas tantriskie spēki? - es jautāju, atceroties, ka tajā Somati alā Himalajos, kurā man nācās izbaudīt psiho- enerģētisko barjeru, es jutu pieaugošas bailes, dusmas, galvassāpes un vājumu. [4]
-Tantriskie spēki, ar kuriem Harati iedarbojas uz atnācēju, ir ļoti dažādi. Cilvēks var sajust bailes, vājumu, galvassāpes un citas sajūtas, bet galvenā tantrisko spēku iedarbiba šeit ir pavisam cita.
- Kāda?
- Aiziesim pie alas. - Astamans piecēlās.
Sekoju viņam. Mēs piegājām pie necilās celtnes, par kuru es jau stāstiju.
- Lūk, pirmās durvis. Kā redzat, tās ir atvērtas. Ieiesim iekšā, - viņš teica.
Pārkāpuši augstam slieksnim, mēs iegājām diezgan lielā telpā, kura bija pilna ar visādām nezināmu būtņu statuetēm un akmens stabiņiem, kurus greznoja ornamenti.
- Redzat tās durvis? - Astamans ar roku parādīja uz otrām durvīm.
-Jā.
- Redzat uz tām attēlotās acis?
-Jā.
- Šis duvis ir aizslēgtas ar stipru atslēgu. Gn, ja tās atvērs un ieies iekšā, cilvēks zaudēs acu gaismu.
- Paliks akls?! - es pārjautāju.
- Paliks akls, - Astamans apstiprināja.
- No kā?
- No tantrisko spēku iedarbības.
- Interesanti, kāds ir tantrisko spēku iedarbibas mehānisms uz redzi? - es prātoju, labi zinādams, ka atbildi nesaņemšu.
- Šo mehānismu zina tikai Harati, - pārliecināti teica Astamans. - Es varu tikai piebilst, ka šis aklums rodas uz zināmu laiku. Pēc tam kad cilvēks atgriežas atpakaļ un aizver aiz sevis šīs otrās durvis, redze pakāpeniski, bet ļoti lēnām sāk atjaunoties.
- Ļoti interesants alas psihoenerģētiskās barjeras mehānisms, - es teicu. - Somati alās man nācās tikties ar barjeru, kas aktivizēja baiļu sajūtu un dusmas, kas pārgāja galvassāpēs,
vājumā un nāvē, tikos ari ar «vampiriska» tipa barjeru, kad ala izsūc cilvēka enerģiju, bet par barjeru, kas liek zaudēt acu gaismu, es dzirdu pirmo reizi. Starp citu, vai jūs esat dzirdējis par asuri - bezmiesiskām būtnēm, kas nosūc cilvēkiem enerģiju? Indijas svami man stāstija, ka alā - vampirā šo asuri esot ļoti daudz. Jogi varot tos redzēt.
- Šeit nav asuri, te ir daudz lielākas bezmiesiskas būtnes. Lūk, viena no tām. - Astamans ar pirkstu parādīja uz divām nezināmas eksotiskas būtnes statujām, kuras kā sargi bija noliktas abpus otrajām durvīm. - Šis bezmiesiskās būtnes sargā ieeju svētajā alā. Mēs tās nevaram redzēt, bet viņas mūs redz. Jogi tās var ne tikai redzēt, bet arī sarunāties ar tām. Šis būtnes ir pilnīgā Harati varā. Tās arī rada aklumu.
Tobrīd es pat nevarēju iedomāties, ka svētā Kailasa pētijumi driz vien uzvedinās mūs uz bezmiesiskas hologrāfiskās Zemes dzives formas analīzi un ka pasakainās ziņas par alu bez- miesiskajiem sargiem iegūs reālas aprises. Bet par to mēs, dārgo lasītāj, parunāsim vēlāk, šis grāmatas ceturtajā sējumā, kad kopā ar jums iegremdēsimies rēgveidīgajā hologrāfiskajā pasaulē.
- un vai kāds ir mēģinājis iekļūt alā bez Harati atļaujas? - es jautāju.
- Aptuveni pirms 200 gadiem Nepālas karalis pavēlēja atnest viņam atslēgas no tām otrajām durvīm. Viņš atvēra durvis, iegāja iekšā un uzreiz kļuva akls. Stāsta, ka viņš esot ļoti kliedzis no bailēm. Kad viņš izlidis atpakaļ, redze pamazām sākusi atjaunoties. Vairāk neviens nav mēģinājis iekļūt Harati alā.
- Un vai Kailasa zemzemēs ari darbojas tantriskie spēki?
- Protams. - Astamans pārsteigti paskatijās uz mani. - Tur darbojas paši stiprākie tantriskie spēki pasaulē, jo Kailass skaitās planētas tantrisko spēku centrs. Šie spēki veidojas tur un aiz-
plūst pa visu Zemi. Šīs alas tantriskos spēkus arī ir radījis Kailass, bet Harati pār tiem valda un sargā alu.
- Iznāk, ka, ja jau šajā alā nevar ieiet bez Harati atļaujas, tad iekļūt Kailasa zemzemēs vispār nav reāli. Vai tā ir?
- Protams. Kailasa zemzemes ir aizsargātas vēl spēcīgāk, tur taču atrodas galvenie pagātnes un nākotnes sasniegumi. Tā ir pati galvenā vieta. Bez Kailasa uz Zemes ir vēl dažas zemzemes vietas, kur glabājas pagātnes noslēpumi. Viena no tām ir šeit. Gn vēl es jums pateikšu…
-Ko?
- Pie ieejām Kailasa zemzemēs pat tuvoties nav atļauts. Tur darbojas spēki, kas cilvēkus pārvērš par večiem.
- M… jā. Uz kurieni gan mēs ejam?!
Aiz septi ņām durvīm, aiz septiņām atslēgām
- Starp citu, pie mums ir dzīva leģenda, kura, kā es domāju, liecina par to, ka šī ala ir radita mākslīgi.
- Mākslīgi?
- Si leģenda ir tāda. - Astamans pasminēja. - Uz blakus pakalnu atlidojis Buda un iestādījis tur lotosa sēklas. Lotosa stiebri sākuši ļoti strauji augt, kļuvuši milzigi un aizstiepušies lidz otram pakalnam apmēram 10 kilometru attālumā. Pēc tam šis stiebrs nolaidies uz zemes un iegrimis tajā. Un tajā vietā izveidojusies ala.
- Astaman, es saprotu, kāpēc jūs domājat, ka ši ala ir mākslīgs veidojums, - es teicu. - Pasakainas leģendas veidā mūsu senči varēja aprakstit kādu no seno cilvēku ekstraordinārajām tehnoloģijām vai… Šambalas tehnoloģijām. Mums ir grūti pat veidot kādu hipotēzi par šo tēmu, - mūsu tehnoloģiskais līmenis nav visai augsts. Mēs tik daudz ko nezinām, tik daudz ko! Skumji, ka zinātnes dogmatiķi bremzē progresu. Bet varbūt tas ir pareizi, ka dogmatiķi bremzē zinātnes progresu; es domāju, ka nākotne ir tehnoloģijām, kas izmantos mentālo enerģiju (Gara Spēku), bet priekš tam vajadzigs, lai mūsu sabiedrībā ienāktu jēdziens «Tīra Dvēsele».
- Ļoti labi, ka Harati sargā šo alu no kontaktēšanās ar mums, - Astamans domigi sacija. - Mēs pašreiz atrodamies aiz pirmajām un pirms otrajām durvim. Zināt, cik pavisam durvju ir šajā alā?
-Cik?
- Septiņas. Septiņas durvis, kuras slēdz ar stiprām un milzi- gām atslēgām. Aiz katrām durvīm Harati uzsūtīs ienācējam tantriskos spēkus, lai viņu apstādinātu. Ja aiz otrajām durvim tan- triskie spēki izdzēš acu gaismu, tad aiz citām durvim būs cits efekts - sāpes, vārgums… pat nāve. Tikai aiz pirmajām durvīm, kur mēs esam pašreiz, tantriskie spēki nedarbojas, bet Harati ir šeit un vēro mūs, uzmanīgi vēro. Viņš mūs redz.
- Kā pasakā - aiz septiņām durvim, aiz septiņām atslēgām, - es noteicu.
- Pasakas un leģendas nāk no senatnes, - piezīmēja Astamans, - no noslēpumainas senatnes.
- Cilvēki ir ļoti divaini, - es piemetināju. - Bērnībā mēs ar aizturētu elpu klausāmies vecmāmiņu stāstītās pasakas, bet, kad kļūstam pieauguši, sākam pilnīgi noliegt to, kam no sirds ticējām bērnibā. Kļūstot pieauguši, mēs sākam par patiesību uzskatīt tikai to, kas ietilpst parasto priekšstatu rāmjos, lai gan dvēseles apjukuma vai bezizejas brīžos jūtam, ka patiesības saknes
stiepjas neaptveramās, nezināmās tālēs un ka šo patiesibu zina vienīgi Dievs. Ja bērnam pajautātu: «Vai tu tici brīnumiem?», viņš gandrīz vienmēr atbildēs: «Jā». Bet, ja šo jautājumu uzdotu pieaugušam cilvēkam, dabiski, ka atbilde būtu «Nē». Bērni ir tuvāk Dievam, jo viņu dvēseles tikai pavisam nesen ir ieradušās no mūsu galvenās dzimtenes - Tās Pasaules, kur ir attirijušās un bijušas tieši saistītas ar Dievu. Tur, Tajā Pasaulē, mēs droši vien redzam pagātni un saprotam, ka mūsu saknes aiziet tālā senatnē, līdz pat atlantiem, lemūriešiem, rēgiem un eņģeļiem. Tāpēc, kad vecmāmiņa stāsta pasaku, senatnes čuksti klauvē pie vēl romantiskās un tirās bērna sirds.
- Starp citu, tantriskajiem spēkiem piemīt tāda pati ipašība -
iesākumā tie it kā čukst, vienā laidā atkārtojot «neej tur»…, - iestarpināja Astamans.
- Bet vai var būt tā, ka kāds ir spējis pārvarēt tantrisko spēku barjeru? Kāds ļaunais ģēnijs?
- Nē, tā nevar notikt. Tantrisko spēku varenība ir pārāk liela. Pat ja šis ļaunais ģēnijs zinās alā ieiešanas rituālu un maģisko formulu, Harati vienalga to atminēs.
Rituāls ieiešanai Harati alā
- un kāds ir šis rituāls?
- Šis rituāls jāizdara 10. vai 11. Mēness dienā. Ieiet alā ir atļauts tikai šajās dienās - un nevienā citā. Jau 2000 gadu mani radinieki katru mēnesi šajās dienās iet uz alu.
- Gn ne reizi nav izlaiduši?
- Cik man zināms - ne reizi.
- Cik cilvēki ieiet alā?
- Divi. Vienu mēs nosaciti saucam par «garīdznieku» (angļu prist), otru - par «vecāko cilvēku» (angļu senior man).
- Gn kas tie ir par cilvēkiem? - es jautāju.
- O, tie ir īpaši cilvēki. - Astamans sāka stāstīt. - «Garīdznieks» noteikti tiek izvēlēts no Badžračaraiju (Bajracharaya) dzimtas - un ne no vienas citas. Badžračaraiju dzimta dzivo Katmandu un tās apkārtnē un ir viena no nevaru (neujar) - vienas no Nepālas tautibām - līderēm. Badžračaraiju dzimtā ir aptuveni 2000 ģimeņu. Gz «garīdznieka» lomu var pretendēt tikai tas šis dzimtas vīrietis (noteikti vīrietis!), kura vidējais (tēva) vārds ir Bilašs (Bilash). Badžračaraiju dzimtā vārdu Bilašs zēniem dod saskaņā ar senu skalu, kurā tiek ņemta vērā seciba, dzimšanas laiks pēc Mēness kalendāra un daudz kas cits. Tā cilvēks, kura vārds ir Bilašs, var kļūt par «garīdznieku», ja viņu izvēl radinieki. Pašreizējo «garīdznieku», kurš iet uz svēto alu, sauc Dhama Bilašs Badžračaraija (Dhama Bilash Bajracharaya).
- Un kad vēl jaunu «garīdznieku»?
- Kad nomirst iepriekšējais.
- Gn kāda ir «vecākā cilvēka» vēlēšanu procedūra?
- «Vecākais cilvēks», kurš ari drīkst ieiet alā, tiek vēlēts tikai no Bindačaraiju dzimtas, - Astamans pavīpsnāja, - tas ir, no manas dzimtas. Manā dzimtā pavisam ir 26 ģimenes. Mūsu dzimtas dzīve nu jau 2000 gadu ir veltita tikai šai alai. Dzimtas sanāksmē mēs izvēlam pirmo «vecāko cilvēku», tāpat arī otro, trešo, ceturto un piekto «vecāko cilvēku». Pirmais «vecākais cilvēks» ir pats vecākais, piektais - pats jaunākais. Gz alu iet pirmais «vecākais cilvēks». Ja viņš nomirst, uz alu sāk iet otrais «vecākais cilvēks».
- Dīvains vārdu salikums - «vecākais cilvēks»! Ko tas nozīmē?
- Es jau teicu, ka tas ir nosacits nosaukums. Gn arī angļu valodā ir ļoti grūti pārtulkot to, kā mēs šo cilvēku saucam. Nepā- liešu valodā tas skan tā… - Astamans pateica garu nepāliešu vārdu.
- A… a…, - es muļķīgi novilku, negribot izlikdamies, ka kaut ko esmu sapratis, un uzdevu nākamo jautājumu. - Vai sakarā ar to, ka jūsu dzimtā cilvēks, kas drīkst iet uz Harati alu, tiek izvēlēts brivāk, nozīmē to, ka jūsu dzimta salīdzinājumā ar Badžračaraiju dzimtu ir «svētāka» vai «izredzētāka»?
- Nu…, - Astamans iegrima domās, - laikam jau tā ir.
- Gn vai viņi ir līdzvērtīgi - «garīdznieks» un «vecākais cilvēks»?
-Jā.
- Gn kāda ir alā ieiešanas ceremonija?
- Desmitajā vai vienpadsmitajā dienā pēc pilnmēness četri speciālos ģērbos tērpti cilvēki iziet uz ielas. Viņi iet zosu gājienā: papriekšu iet sieviete, aiz viņas - «garidznieks», aiz viņa - «vecākais cilvēks» un kā pēdējais - paligs. Rokā viņi nes visu septiņu durvju atslēgas un senu lampu. Viņu apģērbs ir gari svārki un brīvs apmetnis, ko satur josta. Viss apģērbs ir melnā krāsā ar baltu apkantējumu un baltiem papildinājumiem. Viņi visi lēni paiet garām aizslēgtajām pirmajām durvim un dodas uz Harati pagodu. Pēc tam viņi dažas reizes pa apli apiet pagodai apkārt, ieiet iekšā, iznāk ārā un atkal dažas reizes apiet pagodai apkārt. Šajā brīdī «garīdznieks» un «vecākais cilvēks» skaita lūgšanas, lūdz svēto Harati, lai…
- Skaita lūgšanu vai maģiskas formulas? - es pārtraucu Astamanu.
- Ir speciāla lūgšana, kurā ir ietvertas arī maģiskās formulas, - Astamans uzmanīgi paskatijās uz mani, - slepena lūgšana, kas sastāv galvenokārt no maģiskajām formulām. Caur šo lūgšanu «garidznieks» un «vecākais cilvēks» saņem atjauju kontaktēties ar Harati. Viņi prasa Harati atļauju ieiet alā.
- Vai ir bijis tā, ka Harati kādreiz nav atļāvis ieiet alā?
- Kam? - pārjautāja Astamans.
- «Garīdzniekam» vai «vecākajam cilvēkam».
- Nē, cik es zinu, nekas tāds nav bijis. Harati lasa domas un zina «garidznieka» un «vecākā cilvēka» nodomus. Abas dzimtas - Badžračaraija un Bandačaraija jau simtiem gadu par galveno dzīves mērķi uzskata kalpošanu svētajai alai. Abās dzimtās visi zina, ka Harati prot lasit domas, tāpēc baidās domāt kaut ko sliktu vai viltīgu. Tas mums jau ir iegājis asinis. Tas ir svēti. Vēl vairāk - rituālās ceremonijas laikā visi abu dzimtu radinieki lūdzas, lai svētais Harati viņu radiniekam atļauj ieiet alā, lai tas vēl reizi izbauditu laimi kontaktēties ar senatnes svētumiem.
- Bet saka taču, ka katrā ģimenē ir sava melnā avs? - es nelikos mierā.
- Mums atšķirībā no eiropiešiem un amerikāņiem ir cita psiholoģija, - Astamans asi atbildēja. - Mēs, austrumu cilvēki, protam turēt cieņā pagātnes svētumus. Mūs vēl nav pārņēmis grēks uzskatīt sevi par Dievu!
- Nu jā, - es klusi noteicu. - CIn kāda loma šajā ceremonijā ir sievietei un palīgam? Vai viņus arī izvēlas pēc kāda sevišķa rituāla?
- Nē, tie ir parasti cilvēki. Cienījami ciivēki. Viņu dalībai šajā rituālā nav nekādas principiālas nozīmes. Bet senajā rituālā tā ir pieņemts.
- Vai sieviete un palīgs dzird slepeno lūgšanu, kuru skaita «garīdznieks» un «vecākais cilvēks»?
- Nē. Lūgšanu un maģiskās formulas neskaita balsī, bet pie sevis. Ja, pieņemsim, «garidznieks» vai «vecākais cilvēks» izteiks
maģiskās formulas skaļā balsi un sieviete vai paligs tās dzirdēs, viņi visi nomirs. Harati atņems viņiem dzivību. Šo cilvēku dzivība salidzinājumā ar tām vērtibām, kas atrodas alā, nenozīmē neko.
- Sakiet, Astaman, bet ja «garīdznieks» vai «vecākais cilvēks» saslims un nevarēs iet uz alu, ko tad?
- Tad uz alu iet viens cilvēks - «garīdznieks» vai «vecākais cilvēks». Starp citu, iepriekšējais «garīdznieks» savas dzīves beigās daudz un stipri slimoja, tāpēc uz alu gāja tikai «vecākais cilvēks» - mans radinieks.
- Gn tā nav gadījies, ka saslimuši abi?
- Tā vēl nekad nav bijis.
- Tātad sieviete un palīgs piedalās rituālā, bet alā neieiet, - es piezimēju. - Kad viņi dodas prom?
- Visi četri atver ar atslēgu pirmās durvis, ieiet telpā pirms
otrajām durvim un kādu laiku meditē. Pēc tam sieviete un palīgs aiziet prom. «Garidznieks» un «vecākais cilvēks», kas tagad ir palikuši divatā, aizslēdz no iekšpuses pirmās durvis un atver otrās. Pēc kārtas atverot visas septiņas durvis, viņi ieiet svētajā alā un… - Astamans pēkšņi apklusa.
- Un…? - es pajautāju, degdams nepacietībā.
- Alā viņi uzturas 7-8 stundas.
- Cik tālu ir no durvīm lidz alai?
- 1,5-2,0 kilometri.
- Un kas ir tālāk? Jūs teicāt, ka alas garums ir vairāk nekā 10 kilometru!
- Kas tālāk? - Astamans iegrima domās. - To zina tikai Harati.
-M… jā.
- Par šo alu stāsta dažādas lietas! Stāsta pat, ka tās garums ir nevis 10 kilometru, bet daudz vairāk, un tā aiziet tālu uz ziemeļrietumiem - uz svētā Kailasa pusi, zem kura, kā mēs ticam, ir zemzemes dzives centrs. Tur ir Šangri-la… - Astamans atkal apklusa.
- Sakiet - vai jūs ticat, ka ši ala ir viena no ieejām zemzemes pasaulē? - es nevarēju noturēties, to nepajautājis.
Astamans uz mani pētoši paskatījās un pamāja ar galvu.
- Kā mēs jau runājām, - es uzmanīgi iesāku, - svētā Kailasa rajonā jābūt vairākām ieejām zemzemes pasaulē. Bet, cik es zinu, tur nav cilvēku, tāpēc šāda ceremonija ieejai zemzemē droši vien nav vietā. Vai jūs neko nezināt par rituāliem, lai ieietu Kailasa zemzemēs? (Jn vai tas ir iespējams?
- Tur nav cilvēki, tur ir eņģeļi…
- Kas… eņģeļi?
-Tur cilvēkus aizvieto eņģeļu pasaule.
- Bet Šambala… no kurienes droši vien atnāca Harati? Vai 148
Šambala ir tur un glabā piecu Cilvēku Zemes Rasu zināšanas un sasniegumus?
- Jaunie eņģeļi tur godā visu seno, lai ieietu nākotnē caur senajām zināšanām, - Astamans izvairigi atbildēja un piecēlās, ar visu savu izturēšanos pauzdams, ka laiks sarunu beigt.
Tobrid es nezināju, cik daudz nozimē šie jucekligi pateiktie
vārdi. Paies ilgs laiks, līdz es ar nožēlu dvēselē sākšu aptvert, ko nozīmē vārdu salikums «jaunie eņģeļi».
Sāka smidzināt silts Nepālas lietus. Mēs ar Astamanu cieši paspiedām viens otram roku un norunājām tikties rit.
Ceļā uz mājām es sāku atcerēties leģendas par zemzemes pasauli. Es skaidri apzinājos, ka leģendas vēl nav patiesiba, bet, daudzu gadu ekspedīciju laikā ejot pa seno leģendu pēdām, es biju sapratis, ka tukšā vietā leģendas nerodas. Katru reizi, kad mēs gājām pat pa visfantastiskāko leģendu pēdām, mēs atradām tām apstiprinājumu. Piemēram, leģenda par «galdiņ, klājies». Vai kāds ir šaubījies par to, ka tā ir tikai skaista pasaka? Bet 1997. gada ekspedīcijā pats dižais Sai Baba man rokā no nekā materializēja pelnus. Bet viņa vietnieks Murti kungs pa- stāstija, ka aptuveni pirms desmit gadiem Sai Baba aizsūtījis uz kādu no Himalaju alām grupu jogu, līdzi iedodams krūzi, kurā pēc sevišķu maģisko formulu noskaitīšanas parādījies riss un citi produkti.
Tāpēc noraidīt leģendu par zemzemes pasauli un uzskatīt to par banālu fantāziju man nebija nekāda pamata. Vēl vairāk - krājās arvien vairāk un vairāk faktu, kas liecināja par to, ka ši noslēpumainā un mūsu acīm slēptā pasaule patiesi pastāv, un ir pilnīgi iespējams, ka šīs pasaules centrs atrodas zem svētā Kailasa.
Ar vadītāja atļauju es taksometrā aizsmēķēju. Atmiņā atausa bulgāru izcelsmes franču reliģiskā filozofa Omraama Mikaēla Aivanhova darbs «Ūdensvirs un Zelta Laikmeta atnākšana», kur bija sīki aprakstīta zemzemes pasaule. Savā grāmatā Aivanhovs
raksta par marķizu Sent ivu d'Alvedeiru, kuram piemitušas spējas dubultoties, un tādēļ viņš varējis iekļūt zemzemes pasauiē, kurai dažādas tautas ir devušas dažādus nosaukumus - Šambala, Agarti, Hesperīdu dārzi, Tule, Šangri-la vai Svētais Grāls.
Marķīzs Sent Ivs d'Alvedeirs par zemzemes pasauli stāstija pārsteidzošas lietas. Apgaismojums tur nāk no kaut kādas iekšējas saules, tāpat kā uz zemes aug koki un puķes, dzīvo cilvēki un dzivnieki. Tiek uzskatīts, ka zemzemes cilvēki nāk no Le- mūrijas vai Atlantidas. Zemzemes pasaule ir ļoti gudri organizēta un pārvaldīta valstiba, kur miljoniem cilvēku dzivo svētlaimē, mierā un laimē, nepazīst slimības un arī vecumu. Šās pasaules
galvgali stāv Trisvieniba - Brahatma, Mahatma un Mahanga. Tur valda tāda dzives organizācija, kas atspoguļo kosmisko kārtibu. Zemzemes cilvēki zina, ka pati dārgākā enerģija ir seksuālais spēks, un tāpēc neizšķiež to veltīgi, bet gluži otrādi - izmanto, lai kļūtu par augstākām būtnēm. Viņi izmanto četru stihiju enerģiju. Tieši no turienes, no zemzemes pasaules uz Zemi ir atnākusi tantra joga, kas Austrumos ir ļoti izplatita.
Zemzemes pasaulē ir bibliotēkas un arhivi daudzu kilometru garumā, kas satur informāciju par cilvēka vēsturi uz Zemes. Tur ir arī grāmatas, ko rakstījuši lielie Iesvētītie no visām cilvēku rasēm un kas satur lielus noslēpumus. Šis grāmatas no zemes virsas ir aiznestas zemzemes pasaulē. Viss, kas ir izzudis no zemes virsas un tiek uzskatīts par neglābjami zudušu, ir atrodams tur lejā.
Zemzemes cilvēkiem ir iespēja vērot un kontrolēt visu, kas notiek uz Zemes, viņi pat var pilnigi iznīcināt cilvēci, izmantojot četru stihiju vareno spēku. Bet, tā kā šis būtnes ir augsti attistitas un miermīlīgas, viņas to nedaris. Varbūt pēc kāda laika tās izlems iznākt virszemē, lai mums ko pavēstītu vai no kaut kā brīdinātu.
Lidojošie šķivīši, kuru eksistence vairs tik kategoriski netiek noliegta, visbiežāk atlido nevis no citām planētām, bet izlido no zemzemes pasaules. Šos lidojošos šķīvīšus aptver magnētiskais lauks, kas zemzemes cilvēkus padara neredzamus. Viņi var aizsargāties ar stariem, kas bloķē visus mehānismus. Zemzemes cilvēku varenība slēpjas gaismā, kuru viņi prot izmantot.
Ši slēptā valstiba kontaktējas ar virszemi pa atvērumiem, kas atrodas dažādās zemeslodes vietās - abos polos, Tibetā, Dienvidamerikā, Mongolijā…
Omraams Aivanhovs uzskata, ka zemzemes tehnoloģijām lidzigu tehnoloģiju apgūšana jau ir sākusies eksperimentos, kas notiek Krievijā. Citas valstis ir aizkavējušās, bet tās noteikti sekos Krievijai un atzis domas, auras un gaišredzības varenibu. Cilvēki vienmēr gaida dažādu ierīču verdiktu un uzticas tikai tam. Tai pat laikā viņi neuzticas «iekārtām», ko Raditājs ir ielicis katrā no mums, un tās neizmanto. Pareizāk būtu rikoties pilnigi pretēji.
Omraama Aivanhova izteikumi atstāja uz mani lielu iespaidu. Aizrāvies ar domām par šo tēmu, es palaidu garām vietu, kur vajadzēja taksistam pateikt orientieri, kā vieglāk atrast mūsu viesnīcu. Taksists tikpat kā neko nesaprata angliski un uz visiem maniem plašajiem skaidrojumiem braši atbildēja: «jes, ser». Bet es biju aizmirsis tās ielas sarežģīto nosaukumu nepāliešu valodā, kur atradās mūsu viesnica. Galu galā viesnicu mēs tomēr atradām.
Tikko iegājis numurā, tūliņ sāku rakņāties pa ekspedīcijas
somu, kur, kā man likās, es ieliku vēstuli ar izrakstiem no krievu pētnieka Osendovska grāmatas.
- Re kā! - es iesaucos un tūliņ sāku lasīt.
Tā labā cilvēka pavadvēstuli, kas bija izrakstijis un atsūtījis šos izrakstus no Osendovska grāmatas, laikam biju atstājis mājās.
Spriežot pēc izrakstiem no Osendovska grāmatas «Dzīvnieki, cilvēki un Dievi», Mongolijā Osendovskim stāstīta dīvaina leģenda. It kā kāda mongoļu cilts, glābjoties no Cingizhana, paslēpusies zemzemes valstibā, bet Nogankula ezera apkārtnē viņam parādītas durvis - ieeja Mirušo Valstibā.
«Interesants teiciens - «Mirušo Valstība»,» man ienāca prātā. «Ko tas varētu nozīmēt? Visdrīzāk gan… visdrīzāk gan ar šo teicienu - «Mirušo Valstiba» - jāsaprot ala, kur ir cilvēki Somati stāvokli, kad viņu iekonservētie ķermeņi izskatās kā miruši. Un… pilnigi iespējams, ka šis Somati alas ved uz zemzemes pasauli, kura, kā raksta Omraams Aivanhovs, ir brīnišķīga.»
Piecēlos no gultas, atvēru pudeli pretīgas vietējā ražojuma kokakolas, iedzēru pāris malku, atkal apsēdos un ilgi domāju. Pilnigi loģiski veidojās doma, ka Mirušo Valstiba atrodas starp virszemes un zemzemes pasauli. Dažādu Cilvēku Rasu labākie cilvēki, kas bija sasnieguši tādu garīguma pakāpi, ka varēja ieiet dziļā Somati, aizgāja uz Mirušo Valstību vai, mūsdienu valodā runājot, uz Cilvēces Genofondu, lai saglabātu savus ķermeņus gadijumam, ja notiks kāda globāla katastrofa un būs nepieciešams ar sāpēm un ciešanām atdzīvināt savu sen, sen iekonservēto ķermeni, lai no jauna dotu aizmetni cilvēku dzivibai uz Zemes. Visas Zemes Rases, kurām bija fiziskais ķermenis, vienalga - milži, lemūrieši, dižie atlanti vai mūsu rase - ārieši, nosūtija savus labākos dēlus un meitas uz Mirušo Valstibu, lai papildinātu Cilvēces Genofondu un garantētu dzivibas turpināšanos uz Zemes.
Izdzēru kokakolas pudeli un centos turpināt domu. Galvā virmoja pilnigi loģisks jautājums - kas ir šie zemzemes pasaules cilvēki? Atbilde veidojās no mūsu pirmsekspedicijas laika pārspriedumiem, kad mēs nonācām pie pilnigi loģiska secinājuma, ka katra Cilvēku Rase uz Zemes, sākot ar eņģeļveidigajiem cilvēkiem un beidzot ar atlantiem, no apokalipses uz apokalipsi uzkrāja Sambalā Labākos no Labākajiem, tā izveidojot daudzveidīgu sabiedrību, kur «pie viena galda var sēdēt» eņģeļi, rēgvei- dīgie cilvēki, lemūrieši un atlanti. Nav izslēgts, ka zemzemes pasaulē tiek ielaisti arī daži ārieši (lai gan āriešu apokalipse vēl nav notikusi) un mūsu laikabiedriem ir iespēja dzīvot vienā sabiedrībā ar senajiem cilvēkiem. Dievs tā ir noteicis, lai nezaudētu savus labākos dēlus un meitas, un nolēmis aizvest tos uz
brinišķigo zemzemes pasauli, lai Labākie no Labākajiem nekļūtu par ķilniekiem grēcigajam vairākumam, kuri ir iznicināmi apokalipses laikā.
Sensenos laikos Šambalas zemzemes pasaulē parādijās labākie no eņģeļveidīgajiem un rēgveidigajiem cilvēkiem. Bet, kad evolūcijas gaitā bija izveidojies fiziskais ķermenis (lemū- rieši, atlanti un ārieši), Dievs mums nezināmu iemeslu dēļ ir pieņēmis lēmumu Labākos uz zemzemes valstību sūtīt ne tikai apokalipšu laikā, bet papildus izveidot Mirušo Valstību (Cilvēces Genofondu), lai garīgi attīstītie un dziļā Somati ieiet spējīgie cilvēki varētu saglabāt savus ķermeņus gadījumam, ja notiks globālā kataklizma. Kāpēc tika pieņemts tāds lēmums? Es neesmu Dievs un nevaru atbildēt uz šo jautājumu, bet varētu pieņemt ka divkārša kontrole vienmēr ir drošāka. Cilvēka Gars ir nemirstīgs un turpina dzivot, kad ķermenis zaudēts, bet ķermenis, kas radīts ilgstošā Dabas evolūcijas gaitā, globālu kataklizmu laikā var izzust uz mūžigiem laikiem. Tāpēc ir jēga saglabāt to gan dzīva veidā (Šambalā), gan iekonservētā veidā (Mirušo Valstibā). Jā, un droši vien ne jau visi Labākie no Labākajiem var satilpt Šambalas zemzemē, tāpēc tiek sūtīti uz Cilvēces genofondu (Mirušo Valstību).
Varbūt tiem Labākajiem no Labākajiem, kas tika aizsūtiti uz M,rušo Valstību, ir nedaudz sāpīgi, ka viņu ķermeņiem tūkstošiem un miljoniem gadu jādus iekonservētiem, nevis «jāapkalpo» savs Gars brīnišķīgajā zemzemes pasaulē? Domāju, ka tā nav. Cilvēka Gars, izlidojis no iekonservētā ķermeņa un saglabājot saikni ar to ar tā saucamo «sudraba pavedienu», dzivo ne mazāk skaistajā Tajā Pasaulē, kura, jogu vārdiem runājot, ir saldaka par seksu.
Es automātiski pieliku pie mutes tukšo kokakolas pudeli saviebos no nepatīkamās garšas un atkal sāku lasīt izrakstus no
Osendovska grāmatas. Viņš rakstīja, ka zemzemes pasaulē ir miljoniem cilvēku, pār kuriem valda Pasaules Karalis. Pasaules Karalis zina visus dabas spēkus, lasa cilvēku domas un zina lielo likteņa grāmatu. Viņš, neredzamais, valda pār cilvēkiem. Pasaules Karalis dzivo Brīnumainā Kristāla Pili, kur dzivo arī viņa neredzamie paligi.
Laiku pa laikam Pasaules Karalis ieiet pils alā, kur melnā akmens apli atdusas viņa priekšteča smaržigais (balzamētais?) ķermenis. Kad Pasaules Karalis tuvojas šai vietai un pastiepj roku, uguns mēles zīmē uz sienām Vatananas alfabēta zīmes, no kurām veidojas vārdi - viņa priekšteča domas. Pēc tam Pasaules Karalis lasa visu pasaules varenāko cilvēku (karaļu, hanu, priesteru un citu) domas, ar īpaša rituāla palidzību kontaktējas ar Dievu un ar savu vareno domu palidz tiem, kas vēršas pie Dieva, un veicina neveiksmi, ja cilvēks no Dieva ir novērsies. Stāsta, ka Pasaules Karalis parādisies visu cilvēku priekšā, kad būs pienācis laiks vest visus labos cilvēkus ciņā pret ļaunajiem. Bet šis laiks vēl nav pienācis, - paši sliktākie cilvēki vēl nav dzimuši.
Lasot šos vārdus, es sapratu, ka šajā pasakainajā stāstā var slēpties kas ļoti nopietns un svarīgs. Ja patiešām pieļaujam, ka pastāv zemzemes pasaule, tā kaut kam ir jāvalda. Mēs, virszemes cilvēki, vēl vāji ticam «Gara Spēka» tehnoloģijai un slikti saprotam Dievu. Mēs pagaidām tikai aprobežoti klausāmies senajās
leģendās, domājot - ticēt vai neticēt. Bet paies kāds laiks un viss, kas pašlaik šķiet pasaka, rit kļūs par istenibu. Mēs taču jau lidojam ar «dzelzs putniem» - lidmašīnām! Kāpēc gan noliegt visu pārējo?
Vēlreiz pievērsu uzmanibu tam, ka Pasaules Karalis ir neredzams. Droši vien nevar noliegt to, ka Pasaules Karalis ir bez- miesisks eņģeļveida cilvēks, bet viņa priekštecis, kura iebalzamētais ķermenis atdusas melnajā apli, varēja būt, piemēram, - lemūrietis. Zemzemes pasaulē (protams, ja tā pastāv!) ir pilnigi iespējams, ka līderi mainās, pēc kārtas piešķirot varu visām piecām Zemes Cilvēku Rasēm, kas dzivo daudzveidīgajā Šambalā. Kas zina, ir tā vai nav, - to rādis nākotne.
Tomēr mums ir jāatzīst, ka pastāv Somati alas (pārāk daudz faktu par to stāsta), un ir ari tiesa, ka tās aizsargā tantriskie spēki. Kas tad sūta šos tantriskos spēkus? Kas ir noslēpumainais Harati? Neko nevaru apgalvot, esmu pārāk vājš un nespēcigs, bet man šķiet, ka Mirušo Valstiba sargā Šambalas zemzemes valstību. Un pats Harati varbūt ari ir Mirušais.
(Jn vēl es Osendovska grāmatas izrakstos izlasiju par zelta plāksnēm, kuras atļāva lasīt labiem cilvēkiem. Bet par to mazliet vēlāk.
Piecēlos no gultas, ieliku tukšo kokakolas pudeli atkritumu urnā un gāju pie puišiem, lai piedāvātu rit ar aparatūras palīdzibu reģistrēt tantriskos spēkus pie ieejas Harati alā. Galvā rosijās doma, ka zemzemes pasaule droši vien pienāk pie virszemes gan svētā Kailasa rajonā, uz kurieni mēs taisāmies doties, gan ari šeit - Harati alā.
Nākamajā dienā, paņēmuši lidzi pētniecības aparatūru, mēs noteiktajā laikā ieradāmies pie Harati alas un satikāmies ar Astamanu. Noklausijies mūsu lūgumu, viņš kaut kur aizgāja un atgriezās ar atļauju izmantot aparatūru telpā aiz pirmajām durvim. Bet Astamans brīdināja, ka cieši pietuvoties ar aparatūru otrajām durvim nav atļauts.
Mums līdzi bija trīs aparāti. Viens, saukts «Kirlians», varēja reģistrēt cilvēka auru un parādīt to kā atspīdumu uz pārnēsājamā datora ekrāna. Otrs aparāts, saukts «lmedis Foll», bija paredzēts, lai noteiktu enerģiju raksturu un intensitāti cilvēka meridiānos un čakrās. Trešais - «Varikards» - ļoti precīzi noteica cilvēka pulsu, kas mainās, mainoties organisma enerģētikai.
Vispirms mēs atgājām 200 metru no ieejas alā un ar visiem aparātiem izdarījām kontrolmērījumus visiem ekspedicijas dalībniekiem. Pēc tam mēs pārcēlāmies aiz pirmajām durvim un izdarījām atkārtotus mērijumus, bet pēc tam salīdzinājām datus. Iegūtie rezultāti nesa nelielu vilšanos - izteiktu atšķiribu no kon- trolmērijumiem nebija.
- Bet pagājušajā gadā ar šo aparātu, - es ar pirkstu pabakstīju «Kirlianu», - mēs pie ieejas VašisthUfas somati alā ieguvām tik ievērojamu cilvēka auras samazināšanos, gandrīz vai izzušanu, ka izdarījām secinājumu - somati alas var darboties kā enerģētiskais vampirs. Bet te…
- Katra barjera ir citāda, - daudznozīmīgi noteica Seļiverstovs.
- Tantrisko spēku daudzveidība acimredzot ir milziga, - sāku spriest. - Mūsu aparatūra pagaidām nav tik smalka, lai caur izmaiņām cilvēka organismā noteiktu, kāda ir šo spēku iedarbība. Mums ir bijusi darīšana tikai ar trim somati alām: pirmo nosacīti varētu nosaukt par «dusmu un baiļu alu», otro - par «vam- piru» un trešo, šo te, - par «akluma alu». Ja izdotos ieiet aiz otrajām durvīm un izdarīt elektroretinogrammu…
- Jā, jā, - dzīvi atsaucās acu elektrofiziologs Rafaels Jusupovs, - ja aiz otrajām durvim noliktu kādu dzivu objektu,
kaut vai vardi, bet labāk, protams, - cilvēku, tad acs eiektro- retinogrammā pēc b viļņa varētu precizi novērtēt tantriskos spēkus.
- Bet kāpēc tas jādara!? - Seļiverstovs brinijās. - Ja jau zaudēja redzi, skaidrs, ka šie spēki darbojas.
- Tu, Sergej Anatoļjevič, nesaproti, ka zinātnē pirmām kārtām tiek augstu vērtētas pētījumu objektīvās, nevis subjektīvās metodes, - pamācoči teica Rafaels Jusupovs. - Zaudēja redzi vai nezaudēja - tās ir tavas personīgās sajūtas, bet, ja to parāda b vilnis, - tas nozimē, ka patiešām zaudēja redzi.
- Tā nekas, - Seļiverstovs sašuta, - neticēt tam, ka cilvēks kļuvis akls! Saprotu, ka varde to nepateiks, varbūt tikai iekurk- stēsies, bet cilvēks taču pateiks?!
- Ir bijuši ari simulācijas gadijumi. - Jusupovs atmeta ar roku.
- Ar aklumu neviens nejoko! - Seļiverstovs izaicinoši izmeta, novērsās un sāka skatities uz otrajām durvim pie ieejas Harati alā. - Eh, ja tur varētu tikt! - viņš klusu noteica.
Pēc tam, kā jau bijām norunājuši, Astamans atveda «vecāko cilvēku». Iepazināmies. Izrādijās, ka viņam ir 78 gadi un visu savu dzivi viņš ir veltijis, lai kalpotu šai alai. «Vecākais cilvēks» painteresējās par mūsu pētijumu rezultātiem. Izrādās, ka tieši viņš bija devis atļauju tos izdarīt. Bet mazliet vēlāk mēs pierunājām viņu ļaut sevi izmeklēt.
Dati, kurus ieguvām, apsekojot «vecāko cilvēku», diezgan ievērojami atšķirās no ekspedīcijas dalībnieku rādītājiem. Neraugoties uz viņa cienījamo vecumu, viņa organisma aura bija tik
«Vecākais cilvēks»
spilgta un spēcīga, ka pārsniedza visu jauno un veselo cilvēku parametrus. Meridiānos enerģija bija izvietojusies ļoti vienmērīgi, bija tikai nelielas novirzes zarnu trakta un labā ceļgala apvidū. Izrādījās, ka viņš patiešām nesen ir bijis saindējies un sasitis labo ceļgalu. Bet pati interesantākā bija «vecākā cilvēka» elektrokardiogramma: R zobs bija 2,5 reizes augstāks par normu, bet T zobs bija ļoti mazs - radās iespaids, ka sirds strādā ļoti spēcīgi, lai gan apmaiņas procesi sirdī, kas šo darbu nodrošina, ir ļoti vāji.
- Neticami! - iesaucās medicīnas erudīts Jusupovs. - No kurienes viņa sirds ņem enerģiju tik spēcīgam darbam? T zobs taču parāda apmaiņas procesus sirdī, kas šo enerģiju nodrošina.
- Dīvaini, ļoti dīvaini, - teica Ravils, atceroties nodarbības medicīnas institūtā.
- Domāju, ka «vecākā cilvēka» sirds savam darbam izmanto alas tantriskos spēkus, - ļoti pārliecināti teica bijušais kara lidotājs Seļiverstovs.
Varēja just, ka «vecākajam cilvēkam» mēs esam iepatikušies. Klusiņām pavaicāju par to Astamanam, kurš bija uzņēmies tulka lomu, jo «vecākais cilvēks» zināja tikai nepāliešu valodu. Astamans atbildēja, ka «vecākajam cilvēkam» paticis, ka mēs uzminējām, ka viņam sāp celis un vēders. Viņš esot noticējis, ka mēs esam nopietni cilvēki. Pēc tam kad es ar Astamana palīdzību palūdzu viņu pastāstīt par Harati alu, «vecākais cilvēks» labprāt piekrita.
Mēs piesēdām uz kaut kādas neērtas apmales un sākām runāties. Es sapratu, ka jautājumiem jābūt skaidriem un lakoniskiem, jo saruna nevarēja būt ilga-
- Kā jūs jūtat tantrisko spēku iedarbību uz sevi, kad ieejat Harati alā? - es pavaicāju.
- Astamans jums jau daudz pastāstīja? - «vecākais cilvēks» pārjautāja.
- Daudz ko, bet… nekādas maģiskās formulas neteica. Tās ir svētas! - es atbildēju. - Un, saprotiet, es patiešām ticu un godinu Dievu, es nevaru censties izvilināt maģisko formulu noslēpumu, lai iekļūtu svētajā alā sensācijas dēļ. Tas ir lēti un muļķīgi! Cilvēka ziņkārība nav cienīga līdzināties senatnes svētumiem. Saglabājot seno, mēs rūpējamies par nākotni, jo dzive attīstās pa spirāli.
- Nu labi, - «vecākais cilvēks» norūca.
- Ko jūs jūtat, ieejot alā…?
- Ieejot alā, es jūtu tantrisko spēku iedarbību, tā man ir patikama, ļoti patikama. Man negribas iet no turienes prom. Es gribētu tur būt visu laiku. Bet man nav atļauts uzturēties alā ilgāk par 7-8 stundām.
- Ar ko var salīdzināt šīs patīkamās sajūtas?
- Ne ar ko. Tas ir pats patīkamākais, ko es dzivē esmu jutis.
- Vai šis patīkamās sajūtas visu laiku ir vienādas, vai ari dažādās alas vietās tās ir atšķirīgas?
- Visu laiku vienādas. Bet… bet, kad es redzu Harati, jūtos vēl patikamāk.
- Redzat Harati?! - Man aiz uztraukuma aizlūza balss.
- Jā, katru reizi redzu, - «vecākais cilvēks» teica, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.
- Kāds viņš ir?
- Liels.
- Lielāks par mani? - es pajautāju, jo «vecākais cilvēks» bija galvas tiesu mazāks par mani.
- Lielāks, lielāks.
- Cik lielāks?
- Nu, viņš ir tāds, kāds attēlots statujā, - «vecākais cilvēks» parādija ar roku uz «Būdas» statuju, kas atradās netālu no mums.
Atcerējos, kā vakardienas dialoga laikā Astamans vairākas reizes pašķielēja uz šo statuju, bet neko neteica. Tobrid man radās nelielas aizdomas, ka statuja attēlo pašu Harati, bet es neuzdrošinājos Astamanam to pajautāt.
- Harati ir tik liels! - es pārsteigumā iesaucos.
- Jā, tik liels, - «vecākais cilvēks» mierīgi atbildēja.
-Viņa augums pārsniedz…, - nopētīju statuju, - 10-12 metrus!
- Es neesmu mērījis viņa augumu.
- Dārgais «vecākais cilvēk», vai jūs redzat Harati lampas gaismā vai…?
- Tur lampa nepalidzēs, - domīgi noteica «vecākais cilvēks».
- Un kā tad?
- Vairāk es neko neteikšu. - Viņš paskatījās uz mani.
- Mm…jā…
Es sapratu, ka man jau tā ir pateikts pārāk daudz, bet…ir taču jābūt pieļaujamām robežām… robežām, ko pieļauj Harati.
- Un kas notiks, ja cilvēks ieies pa otrajām durvim bez atļaujas?
- Aiz otrajām durvīm ir daži pakāpieni augšup. Uz pirmā pakāpiena cilvēks sajutis, ka viņa redze ir pasliktinājusies, bet uz otrā - kļūs pilnigi akls. Taču, iznākot no alas, redze pamazām atjaunosies.
- Un kas notiks aiz trešajām durvīm?
- Lidz trešajām durvim cilvēks neaizies.
- Spriežot pēc kalna, uz kura mēs atrodamies, alai ir jāstiepjas stāvus uz leju. Vai tā ir?
- Jā. Aiz otrajām durvim zāles centrā ir lūka un stāvas kāpnes ved lejup. Tur ir ari pārējās durvis.
- Cik gara ir ala?
- Vairāk nekā 10 kilometri. - «Vecākais cilvēks» jau sāka žāvāties, runājot par tik pierastām un viņam ikdienišķām lietām. - Beigās ala savienojas ar kādu templi.
- Ar kādu templi? Zemzemes? - (izmanīgi paskatijos uz viņu, cenšoties acis izlasīt atbildi.
Es skaidri atcerējos, ka Jeļena Blavatska «Slepenajā Doktrīnā» apgalvoja, ka uz Zemes ir zemzemes tempļu un piļu sistēma un tos savieno ejas.
- Zemzemes? No kurienes jūs to… zināt? - «Vecākā cilvēka» acis iepletās.
- Blavatska rakstīja par zemzemes tempļiem un pilim. Tāpēc es iedomājos, ka…
- Ak tā… Es esmu dzirdējis par Blavatsku.
- Dārgais «vecākais cilvēk», vai jūs nevarētu parādit man šo septiņu durvju atslēgas, lampu un apģērbu, kurā jūs ejat uz alu?
- Lūdzu. Jūs to visu varēsiet ieraudzit ceremonijas laikā katrā 10. vai 11. Mēness dienā.
- Bet vai tagad nevar paskatīties? Mēs varētu aiziet…
-Tagad? Tagad?! - «Vecākā cilvēka» acis atkal iepletās. - Līdz
ceremonijai es nevaru parādit! Man nav tiesību rādīt! Tas ir aizliegts! Tas ir aizliegts!
- Divaini, - es paraustīju plecus. - Tas viss - atslēgas, apģērbs un lampa - taču tiek rādīts cilvēkiem. Kāpēc tad nedrīkst?
- Tā man lika alā. Cilvēki uz to var skatīties tikai ceremonijas laikā. Tā man lika Harati.
Atslēgas, apģērbs un lampa ir iesvētīti alā
- Skaidrs, bet…, - es mazliet apjuku, - kā izskatās tas apģērbs?
- Melns ar baltu apšuvumu un baltiem papildinājumiem.
- Un vai atslēgas ir lielas?
- Lielas.
- Tās ir tieši septiņas?
- Septiņas.
- Un kāda ir lampa?
- Parasta lampa, bet tā ir tur lejā, alā, iesvētita.
- Vai atslēgas un apģērbs ari ir iesvētīts alā? -Ari.
- Bet, ja apģērbu vai kaut ko citu vajag atjaunot, - ko tad?
- Tad ceremonijas laikā jāpalūdz Harati ienest to alā un iesvētīt.
- Un kā notiek iesvētīšana?
«Vecākais cilvēks» pasmīnēja un klusu noteica:
- To es neteikšu.
Clz brīdi aizdomājos un centos saprast šo priekšmetu iesvētīšanas nozīmi. Atcerējos Pāvelu Maksimoviču Ignatenko, kurš pirms vairākiem gadiem piezvanīja man un lūdza atbraukt uz Tulas apgabala Ļeņina rajona Barsuku ciemu, jo esot atradis uz trijstūriem balstitu maģisku veidu, kā dziedināt slimibas. Man tas likās interesanti un, būdams Maskavā, palūdzu Krievijas Krājbankas prezidentam Andrejam Kazminam mašīnu un devos uz Barsukiem. Andrejs Iļjičs nez kāpēc pielika man divus miesassargus skapja lielumā, kurus tautā sauc par «buļļiem».
Barsuku ciemā mani pārsteidza vīriešu zilganie deguni. Divi vietējie alkoholiķi cienigi iesēdās mūsu šikajā džipā, pavadīja līdz Pāvela Maksimoviča Ignatenko mājai un pat pudeli neprasīja.
Pāvels Maksimovičs pastāstīja, ka agrāk, kad strādājis karjerā, bijis parasts piezemēts cilvēks. Bet pēkšņi viņam atklājies talants un radusies vēlme zimēt trijstūrus, vienlaicīgi meditējot. Mājas bēniņos Pāvels Maksimovičs izveidojis ovālu kameru, aplīmējis to ar trijstūriem un sācis ārstēt slimus cilvēkus, ievietodams tos kamerā. Rezultāti bijuši labi, pat cistas uzsūkušās.
Atceros, kā es 20-30 minūtes nogulēju šajā kamerā un pēc tam nedēļu nevarēju atjēgties - tik spēciga bija tās ietekme. Bet mani «buļļi» - miesassargi (starp citu, lieliski puiši) jau pieejot kamerai vien juta reiboni un saprātīgi atteicās no uzturēšanās tajā, jo bija vēl jābrauc atpakaļ uz Maskavu.
Bet pats interesantākais bija tas, ka Pāvels Maksimovičs intu- itivi bija atradis veidu, kā pastiprināt uzzimēto trijstūru enerģiju. Viņš uz kseroksa bija pavairojis savu sākotnējo zimējumu, uztaisījis 500-600 kopiju, salicis kaudzītē vienu uz otras, pēc tam visu šo kaudzi atkal ielicis kopētājā un taisījis jaunas kopijas. Pēc Pāvela Maksimoviča domām, jaunās kopijas, kas taisītas no kopiju kaudzes, ir 500-600 reižu spēcīgākas nekā tās, kas taisītas no viena zīmējuma. Viņš to sajuta ekstrasensoriski.
Atgriezies Maskavā, piezvanīju akadēmiķim A. J. Akimovam un visu pastāstiju. Anatolijs Jevgeņevičs man paskaidroja, ka smalkās (jeb torsionu) enerģijas nepakļaujas enerģijas nezūdamības likumam. Smalko matēriju laukos enerģija neiet mazumā, tai it kā ir neizsīkstošs un pastāvigs enerģijas papildināšanas avots. Smalkās matērijas substances pavairojas un pat palielina savu enerģētisko potenciālu. Tāpēc vienādu zimējumu kaudzes kopēšanu, kā to darīja Pāvels Maksimovičs Ignatenko, var iedomāties kā savstarpēju smalko enerģiju potenciāla pastiprināšanu, pārnesot kopigo enerģētisko potenciālu uz jaunu kopiju. Lieta tā, ka ikvienam priekšmetam, tai skaitā arī zīmējumam, ir savs fantoms, tas ir - smalkās enerģijas kopija. Kaudzē salikto atsevišķo zimējumu fantomi savienojas vienā fantomā un pārnes tagad jau kopīgo enerģētisko potenciālu uz jauno kopiju, nepakļaujoties enerģijas nezūdamības likumam.
Tagad Katmandu, sēdēdams kopā ar «vecāko cilvēku» un Astamanu, atcerējos šo gadījumu Tulas apgabala Ļeņina rajona Barsuku ciemā un iztēlojos, ka iesvētīšana alā nav nekas cits kā jaunas (alā esošās) informācijas ievadīšana atslēgu, lampas un apģērba fantomos, šo informāciju Harati droši vien pazīst un, kad notiek kārtējais gājiens uz alu, uztver to kā «savu» vai «dzimtajai alai piemītošu». Es sapratu arī, ka, jo vairāk reižu priekšmets (lampa, atslēgas vai apģērbs) ir bijis alā, jo pazīstamāks tas ir šai alai. Un tas droši vien ir svarīgi, lai neizjauktu Somati stāvokli esošo cilvēku dvēseļu torsionu laukus.
Sapratu ari, kāpēc «vecākais cilvēks» negribēja rādīt šos atribūtus laikā, kad nenotiek ceremonija. Var pieļaut, ka, fotografējot, piemēram, lampu, tās fantoms ar «alas informāciju» pavairosies un pāries uz fotogrāfiju (vai daudzām fotogrāfijām), kas droši vien saskaņā ar mums nezināmiem likumiem nav pieļaujams. Toties rituālās ceremonijas laikā Harati tantriskie spēki, ko būs aktivizējušas maģiskās formulas, droši vien spēj bloķēt «alas informācijas» izplatīšanos.
Tai pat brīdi es sāku mazliet apjaust, ko nozīmē mājas vai dzīvokļa iesvētīšana, kad garidznieks staigā, skaitīdams lūgšanu. Zinātnes valodā runājot, šā rituāla laikā garidznieks pārnes uz dzīvokli dievišķo informāciju, lai tā iemītnieki dzīvotu Dieva paspārnē.
- Ser, vai jūs beidzat uzdot jautājumus? - atskanēja Astamana balss.
- Nē, nē. - Es satrūkos. - Sakiet, vai taisniba, ka, jo vairāk reižu priekšmets (lampa, atslēgas utt.) ir bijis alā, jo svētāks tas skaitās?
- Protams, - atbildēja «vecākais cilvēks».
- Vai jūs meditējat tikai pirms ieiešanas alā vai darāt to katru dienu?
- Es katru dienu meditēju aptuveni 1 stundu. Diemžēl ne vienmēr izdodas meditēt pilnvērtīgi - traucē telefona zvani.
- (Jn pirms ieiešanas alā?
- No rīta meditēju kā parasti. Pēc tam uzvelku speciālo apģērbu, paņemu atslēgas un lampu. To pašu dara arī «garīdznieks». Pēc tam mēs kopā ar cienijamo sievieti un paligu ejam uz Harati pagodu un apejam tai apkārt noteiku skaitu reižu; to darot, mēs ar «garīdznieku» skaitām maģiskās formulas…
- Vai cienījamā sieviete un paligs nevar dzirdēt maģiskās formulas? - es iekritu starpā.
- Protams, nē! Ko jūs! Mēs tās skaitām pie sevis.
- Atvainojiet, ka pārtraucu. Stāstiet tālāk.
- Harati pagoda, - turpināja «vecākais cilvēks», - ir galvenā vieta, kas dod spēku, lai cilvēks varētu ieiet alā. Šajā pagodā slēpjas milzu spēks.
- Galvenās maģiskās formulas jūs skaitāt šeit, pie Harati pagodas?
- Jā, tieši šeit.
- Kādas maģiskās formulas? - es avantūriski pajautāju.
- Tas ir liels noslēpums. - «Vecākais cilvēks» drūmi paskatijās uz mani.
- (Jn kas notiks, ja jūs atklāsiet maģisko formulu noslēpumu?
- Tad es nomiršu.
- Jūs kāds nogalinās?
-Jā.
-Kas?
- Harati.
- Vai kādreiz ir bijis tā, ka kāds ir pārkāpis seno likumu un atklājis maģisko formulu noslēpumu?
- Jā, ir bijis. Tas bija iepriekšējais «garidznieks». Kad viņš bija kļuvis vecs, viņš tantriskās mantras, kas dod svētibu ieiešanai alā, pateica savai sievai. Viņš tūlit stipri saslima un nomira.
Sieva ļoti izbijās, iespiedās kaktā un nevienu nelaida sev klāt. Viņa baidās no nāves un nevienam nesaka maģisko formulu noslēpumu.
- Vai iepriekšējo «garīdznieku» nogalināja Harati?
- Jā, viņš.
- (Jn kas ir Harati? - Nolēmu uzzināt, ko par to domā «vecākais cilvēks».
- Tas ir alas sargs.
- Vai tas ir cilvēks vai Gars?
- Tas ir noslēpums. Viņš mūs visus nepārtraukti vēro; neviens nevar paslēpties no viņa skatiena, ne es, ne «garidznieks», ne… Viņš - Harati - redz visu: kam es iedošu pakārt septiņu durvju atslēgas, vai es tās cilvēkiem neparādīšu nelaikā un tā tālāk. Bez tam Harati vēro visus cilvēkus no Bindačaraiju un Badžračaraiju
«Vecākais cilvēks»: - Ja es atklāšu maģisko formulu noslēpumu, es miršu
dzimtas, no kurām tiek izvēlēts «vecākais cilvēks» un «garidznieks». Harati uzmana, vai viņi lūdzas pirms alā ieiešanas ceremonijas. Visiem šo dzimtu piederīgajiem ir jālūdz Harati, lai viņš mūs ar «garīdznieku» ielaistu alā. Viņiem noteikti ir jālūdzas! Noteikti!
- Un viņi vienmēr lūdzas?
- Vienmēr.
- Kāpēc tas ir nepieciešams?
- To zina tikai Harati.
- Tieši Harati ir tas, kas sūta uz alu tantriskos spēkus? -Tieši viņš. Harati šos spēkus var nosūtit jebkuram cilvēkam
un jebkurā attālumā. No Harati nevar paslēpties neviens. Nekur un neviens!
Harati redz visu
- Tātad tantriskajiem spēkiem ir noteikts virziens un tie spēj iedarboties uz cilvēku individuāli? - es domigi pajautāju. - Tad patiešām neviens un nekur nevar paslēpties no Harati soda?
- Neviens un nekur. No Harati spēka cilvēks nevar paslēpties, - atbildēja «vecākais cilvēks». - Cilvēks Harati spēka priekšā nav nekas.
- Vai Harati ir Šambalas cilvēks?
Iestājās minūti ilga pauze. «Vecākais cilvēks» pasmīnēja un klusu noteica:
- Šangri-la…
- Vai Harati spēks atrodas šeit vai Tibetā, tur, kur ir svētais kalns? - es nelikos mierā.
- Harati gars atrodas šajā pagodā. - «Vecākais cilvēks» ar roku parādīja uz Harati pagodu. - Bet… Harati spēks pie viņa nāk no turienes, kur ir svētais kalns un kur lidz pat šim laikam…
- Ir Dievu Pilsēta, - uzdrošinājos pateikt priekšā.
«Vecākais cilvēks» nodūra acis un kaut ko nomurmināja.
Astamans netulkoja.
- Ko viņš teica? - apjucis vaicāju.
- Nu, saprotiet…, - Astamans arī apjuka, - viņš saka, ka šis krievs pārāk dziļi interesējas par to, kas jāzina tikai Harati. Gn vēl viņš saka, ja tur, Tibetā, jūs izrādīsiet pārāk lielu interesi, jūs nomirsiet. Jūs taču neprotat meditēt un kontaktēties ar Harati.
- Tā jau ir… Es vēl gribēju «vecākajam cilvēkam» pavaicāt - ja Harati pagodu nojauks, Harati spēks paliks vai ne? - Nolēmu virzīt sarunu mazāk bistamā gultnē.
- Protams, ka paliks. Tas spēks nav redzams, bet tas te ir.
- «Vecāko cilvēk», jūs teicāt, ka alas tantriskie spēki jums ir patikami. Vai ne?
- Jā, ļoti patikami.
- Stāsta, ka jūs esot bijis ari pie svētā Kailasa kalna. Tad jūs
droši vien varat salīdzināt tās sajūtas, kas rodas šeit, alas tantrisko spēku ietekmē, un pie svētā kalna. Ar ko šie tantriskie spēki atšķiras?
- Kailasa tantriskie spēki, - «vecākais cilvēks» uz bridi pieklusa, - es teiktu, ir grandiozāki un atklātāki nekā tantriskie spēki alā. Tie ir ļoti daudzveidīgi un ļoti… gudri.
- Kā to lai saprot - gudri?
- Kailasa tantriskie spēki iedarbojas uz cilvēkiem, kas iet pret ticibu, pret Dievu, pret slepenajiem rituāliem. Šie spēki spēj lasit
cilvēku domas un nekļūdigi noteikt viņu nodomus. Kailass redz katru cilvēku, Kailass momentā uzzina par viņu visu.
- Jūs runājat par Kailasa kalnu kā par dzivu būtni, - es apjucis noteicu.
- Viņš ir dzīvs, - bez mazākām šaubām atbildēja «vecākais cilvēks».
- Vai katram «vecākajam cilvēkam» un katram «garīdzniekam» ir jāpabūt pie Kailasa?
- Vēlams.
- Rakstos par Austrumu reliģiju un Je|enas Blavatskas grāmatās es lasiju, ka zem svētā Kailasa ir milziga zemzemes pilsēta, ko sauc Vara vai Arhča…
- Arhča?! - «vecākais cilvēks» mani pārtrauca.
- Jā, Vara vai Arhča, - es turpināju. - (Jz turieni pirms Pasaules Plūdiem tika sanesta visa tā dzivā sēkla, kas ir uz Zemes, un ievietoti ari labākie no zemes cilvēkiem - tā saucamie Skolotāji. Gn tieši tur pēc Pasaules Plūdiem, kā man šķiet, cilvēce atdzima, un pēc tam, kad kontinentus vairs neklāja ūdens, cilvēki izplatījās pa visu zemeslodi. Es domāju, ka tur, Varā vai Arhčā, ir paslēpti visi Zemes civilizāciju galvenie sasniegumi, aparāti, tur ir galvenās «zelta plāksnes», uz kurām uzrakstītas tā saucamās «istās zināšanas», kuras apgūstot visi mūsu priekšstati par progresu mainīsies pašos pamatos. Sakiet, lūdzu, vai kāds no mūsdienu cilvēkiem ir ieguvis atļauju tur iekļūt?
- Ir ieguvis.
- Kas?
«Vecākais cilvēks» klusēja.
- Vai jūs pats tur esat bijis?
«Vecākais cilvēks» turpināja klusēt.
- Ticiet man, - vērsos pie viņa, - es nemeklēju ceļus, lai noteikti nokļūtu Varā (vai Arhčā). Nē, tā nav! Es dziļi ticu Dievam, no sirds cienu un godāju senos rituālus, ļoti labi saprotu, kad jūs sakāt - «noslēpums». Es pilnigi skaidri apzinos, ka cilvēce patlaban vēl nav gatava apgūt «istās zināšanas», kuru pamatā ir pirmajā bridi šķietami vienkāršs jēdziens «Tira Dvēsele». Nē, pagaidām vēl cilvēkiem šis Tirās Dvēseles nav! Vēl nav pienācis laiks. Bet bez Tīras Dvēseles seno cilvēku tehnoloģijas, kas balstās uz Domas Spēku, var kļūt postošas ne tikai priekš cilvēces, bet ari priekš visas zemeslodes. Man ir cits mērķis, - es gribu saprast, dziļāk saprast, stiprāk saprast, labāk saprast…, lai varētu pierādīt cilvēkiem, ka dzive ir daudz sarežģītāka, nekā mēs domājam. Es vēlos, lai cilvēki kļūtu labāki, lai nievājošā «tas nevar būt» vietā viņi dažreiz pavērstu savu skatienu augšup un no sirds teiktu - Raditājs ir tik varens! Bet viņi to izdaris tikai tad, kad pārvarēs dvēseli saēdušo lepnību un pēkšņi pieķers sevi pie domas, ka dzīve ir ģeniāli daudzveidīga un varena, ka šo daudzveidību un varenību var aptvert, tikai studējot senatni, bezgalīgi tālu senatni. Piedodiet man šo uzstājibu, bet es gribu saprast vairāk, kaut mazliet vairāk! Patiesi! Dievs mani tādu ir radijis, - es esmu zinātnieks!
- Nu labi. Uzdodiet vēl jautājumus. Bet… galveno noslēpumu es tik un tā neteikšu.
- Nebaidieties, es neprasišu, lai jūs man atklājat maģisko formulu noslēpumu.
- Labi.
- Cik ieeju ir Kailasa zemzemē? - es pavaicāju.
- Es zinu, ka ir tris ieejas. Bet pats redzējis esmu tikai vienu, - «vecākais cilvēks» atbildēja.
- Kāda ir tā ieeja?
- Tā atrodas milzīgā vertikālā klintī, kuru sauc par «Māju».
- Par «Māju»? - es pārvaicāju.
- Jā, par «Māju». Šai klintij ir tik pareiza forma un tik gludas sienas, ka atgādina māju. Bet ši «Māja» ir tik milzīga, ka salīdzinājumā ar to parasta māja liksies kā sērkociņkastite. Uzskata, ka ši klints nes laimi.
- Un kur ir ieeja?
- Gludās sienas apakšdaļā ir atvērums, kas no iekšpuses aizvērts ar akmens plāksni.
- Vai šis atvērums ir liels?
- Ļoti liels.
- Cik metru?
- Daudz, daudz metru.
- Droši vien tas paveras, kad noskaita ipašas maģiskās formulas, - uzdrošinājos ieviest skaidribu.
- Protams, - nešaubigi atbildēja «vecākais cilvēks».
- Kā pasakā - «Sezam, atveries», - es nočukstēju.
- Kas? - Astamans nesaprata.
- Ir tāda pasaka. Viss, ko jūs stāstāt, ļoti lidzinās šai pasakai. Bet vārdus «Sezam, atveries» var saprast kā maģisko formulu.
-Sezam, atveries, Sezam, atveries, - «vecākais cilvēks» atkārtoja un pakratija galvu. - Starp citu, nedomājiet iet pie šis ieejas un teikt «Sezam, atveries». Tur darbojas ļoti stipri tantriskie spēki, kas cilvēkus pārvērš par večiem.
- Droši vien tur ir cits, saspiests laiks, - es izteicu savu pieņēmumu.
- Pie šis ieejas… un pie visām citām ieejām var iet tikai sagatavoti cilvēki - tādi, kas daudzas reizes ir izjutuši tantrisko spēku iedarbibu, tādi, kuri zina speciālas lūgšanas un maģiskās formulas un kas prot sarunāties ar Kailasu, - «vecākais cilvēks» teica, it kā nebūtu mani dzirdējis.
- Bet vai mēs šo ieeju varēsim ieraudzīt?
- Ja būsiet uzmanigi, tad redzēsiet. Tikai neejiet tai klāt! Ši «Māja» ir sarkanā krāsā.
- Sarkanā?
-Jā.
Paies kāds laiks, un mēs visi stāvēsim un galvas izslējuši kā abpurti skatīsimies uz šo «Sarkamo Māju», uz četrstūra atvērumu, ko slēdz plāksne. (Jn kāds no mums klusiņām muļķigi nočukstēs: «Sezam, atveries!».
- (Jn citas ieejas Kailasa zemzemē mēs varēsim ieraudzīt?
- Pamēģiniet, bet esiet uzmanīgi, tur ari darbojas tantriskie spēki, kas cilvēkus pārvērš par večiem, - izvairīgi atbildēja «vecākais cilvēks».
Izstiepu neērtajā pozā notirpušās kcijas, atrāvu skatienu no savas burtnicas un uzdevu kārtējo jautājumu:
- Stāsta, ka tur, Kailasa rajonā, esot «lasošā cilvēka» statuja. Vai jūs to esat redzējis?
- Man neizdevās. To aizsedza mākoņi. Reti kam izdodas to ieraudzīt.
- Man šķiet, ka «lasošā cilvēka» statuja simbolizē vietu, kur zemzemē glabājas seno cilvēku «zelta plāksnes», uz kurām rakstītas to «Lielās Zināšanas». (Jn…, manuprāt, tur atrodas otrā ieeja Kailasa zemzemē, droši vien arī aizsegta ar plāksni, kas atveras pēc slepenas maģiskās formulas noskaitišanas. «Lasošā cilvēka» statuja droši vien apzīmē šo ieeju. Vai tā ir? - jautāju.
- Ne es, ne mani radinieki nekad nav redzējuši otro ieeju. Cik man zināms, tad pēdējo 2000 gadu laikā neviens nav iegājis pa
šo ieeju, neviens pat nav ticis lidz turienei. Svētais Kailass nevienam nedeva atļauju. Bet nepaklausīgos nogalināja «Nāves Valdnieka spogulis», - noslēpumaini pateica «vecākais cilvēks».
- Cln kas ir Nāves Valdnieka spogulis?
- Man ir grūti par to runāt, jūs nesapratīsiet. - «Vecākais cilvēks» izvairījās no atbildes.
Tobrīd es nezināju, ka drīz svētā Kailasa rajonā mums
uzsmaidīs veiksme un mēs ne tikai ieraudzīsim «lasošā cilvēka» statuju, bet arī noteiksim diezgan precīzas koordinātas. Taču driz vien mēs sapratīsim, ka ceļš pie tās ved caur tā saucamo «Nāves Ieleju», ko veido «Nāves Valdnieka spoguļi», bet man pa galvu šaudisies kāda nepāliešu lamas teiciens - «apburtais spogulis».
- Krievu ceļotājs Osendovskis ir pierakstījis Tibetas lamu stāstu par to, kā jālasa seno cilvēku «zelta plāksnes». Plāksne jāuzliek uz galvas un domas pašas lasis to, kas rakstīts uz «zelta plāksnes». Jūs taču šajā alā redzat «zelta plāksnes», vai neesat mēģinājis tās lasit?
- Tibetas lama nav teicis patiesibu. - «Vecākā cilvēka» balsi ieskanējās dusmas. - «Zelta plāksnes» lasa, uzliekot uz tām abas rokas, kā tas parādits «lasošā cilvēka» statujā.
- Trešā ieeja Kailasa zemzemē, - es nerimos, neraugoties uz to, ka «vecākais cilvēks» sāka dot zīmes, ka saruna jābeidz, - droši vien ir pašā svētā kalna virsotnē. Vai jūs kaut ko zināt par to?
- Nē, to es nezinu. Nē… es to slikti zinu, - atbildēja «vecākais cilvēks». - Bet atcerieties, ka list svētā Kailasa virsotnē nedrikst. Tas ir aizliegts.
- Kas to ir aizliedzis?
- Harati un viņa pavēlnieki.
Mēs ar Astamanu un «vecāko cilvēku» cieši apskāvāmies. Promejot es atskatijos, lai vēlreiz paraudzitos uz Harati statuju. Man šķita, ka Harati mazliet pasminēja.