Godigi sakot, šo nodaļu rakstit man nav interesanti, - savas dzives laikā esmu uzrakstijis tik daudz atskaišu par sporta pārgājieniem, sevišķi tajā laikā, kad centos iegūt PSRS sporta meistara nosaukumu, ka manā mentalitātē jau pamatigi iesēdies sausais atskaites ceļojuma apraksta stils, specifiskā valoda, attēlojot grūtibas, kādas rodas maršruta laikā, un to pārvarēšanas veidi. Tāpēc neaprakstīšu visu šo treniņpārgājienu uz Himalajiem, kura mērķis bija ekspedīcijas dalībnieku fiziskā sagatavošanās gājienam uz Tibetu, bet pievērsīšos tikai dažiem interesantiem fragmentiem. Mēs, lasītāj, nedaudz attiesim no notikumiem, kas ved uz Dievu Pilsētas noslēpumaino mīklu, bet par to neaizmirsisim un vietumis atcerēsimies.
Autobuss mūs no Katmandu aizveda lidz Poharai. No turienes, izmantojot tūrisma shēmu, bija plānots tikt lidz Anapurnas pakājei. Mums bija jāpārvar 5000 metru liels kāpiens augšup un jāatgriežas atpakaļ. Mēs cerējām, ka šā pārgājiena laikā mums izdosies iegūt labu fizisko formu un pietiekami adaptēties augstkalnu apstākļos, kas bija ļoti nepieciešams, lai ekspedīcija uz Tibetu izdotos. Tur mums ilgu laiku vajadzēs uzturēties 5000-6000 metru augstumā.
Ceļā uz Poharu mūsu autobusa ceļu šķērsoja dubļu straume. Pirmo reizi dzīvē es redzēju istu dubļu lavīnu. Varena rūsas krāsas ūdens straume plūda ar tādu ātrumu, ka Ildzi rāva ne tikai akmeņus, bet pat lielus akmens bluķus. Šī straume plūda pāri ceļam, postīja to un sanesa virsū akmeņus. Automašīnas, kas prātīgi bija apstājušās abās pusēs straumei, veidoja kilometriem garus sastrēgumus. Cilvēki, piegājuši pie dubļu un akmens straumes, mutes iepletuši vēroja šo stihiju. Arī mēs piegājām tuvāk un kā pēc komandas iepletām mutes.
- Kas par spēku! Kas par spēku! - priecādamies par stihiju, teica Rafaels Jusupovs un atkal iepleta muti.
- Tas ir Zemes spēks, - daudznozīmīgi noteica Seļiverstovs.
Pamazām straumes spēks noplaka, un kāds drosminieks ar
džipu riskēja braukt pāri. Vēl neticis līdz straumes centram, džips iestrēga, mašina sāka gāzties. Varēja dzirdēt, kā akmeņi sitas pret mašinas korpusu.
- Griezies pa straumei, apgāzis taču, bļin, - Seļiverstovs skaļi iekliedzās, žestikulēdams ar rokām.
- It kā būtu sapratis krievu valodu, džipa vadītājs ar grūtībām pagrieza mašinu pa straumei, džips pārstāja šūpoties un, akmeņiem sitoties pret to, muļķīgi stāvēja straumes vidū.
- Deguns vienmēr jātur pa straumei, - Seļiverstovs apmierināti sacīja.
Tikai pēc stundām četrām mūsu autobuss riskēja šķērsot straumi un … iestrēga. Autobuss sasvērās uz sāniem, netīrais ūdens sāka skaloties pa sēdekļiem.
- Aparatūru glābiet! - iekliedzās Rafaels Jusupovs. - Turiet rokās virs galvas.
- Ak Dievs, akmeņi kājas dauza, rit būs vienos zilumos, - Seļiverstovs teica, turēdams rokās saules bateriju.
Driz vien, kad ūdens līmenis nokritās vēl vairāk, mēs tomēr
izstūmām autobusu laukā. Izsmērēdami dubļus pa sēdekļiem, apsēdāmies un braucām tālāk.
Bet vēlu vakarā mēs, netīri un nikni, pavakariņojām kādā nožēlojamā restorānā, lai no rīta dotos treniņpārgājienā.
Līdzi paņemtā aparatūra bija ļoti smaga un pamatīgi vilka atpakaļ mūsu mugursomas. Es nesu Seļiverstova izglābto saules bateriju, kurā, kā man vēlāk kļuva zināms, ir pietiekami daudz svina. Pirmajā dienā mums pa maršrutu bija paredzēts vertikāli pacelties 1000 metrus un noiet aptuveni 22 kilometrus.
Tuvojoties pusdienlaikam, atcerējos vakardienas restorānu. Palika nelabi, uznāca vārgums un, protams, mugursoma kļuva arvien smagāka. Kādus 300 metrus no vietas, kur mums vajadzēja nakšņot, es «nolūzu» pavisam. Nometu mugursomu un apsēdos ceļa malā. Pēc tam sāku vemt.
- Vārgulis! Vārgulis! - stenēju starp nelabuma lēkmēm. - Ciest
nevaru! Vecs būšu palicis, vai? Pagājušajā gadā tepat, Hima- lajos, soma bija vēl smagāka…
Mugursomu aiznesa sazin no kurienes uzradies nepālietis. Bet es kā vājinieks kaut kā aizvilkos lidz nakšņošanas vietai. Ceļā izvēmos velreiz.
Visu nākamo dienu nogulēju ciema viesnicas gultā, bet puiši mani aprūpēja, nolādot «šefa salātus», ar kuriem droši vien biju saindējies.
Trešajā dienā devāmies ceļā. Uzlikdams plecos mugursomu,
apmierināts jutu, ka nelabums ir atkāpies un muskuļos atkal ieplūdis spēks. Man vienmēr ir grūti iejusties sporta pārgājiena ritmā, toties pēc tam jūtu, ka esmu pārvērties ejošā mašinā, kas, galvas vadita, var virzities uz priekšu ar somu plecos. Sākumā «ejošā mašīna» jūt somas smagumu, bet vēlāk pieņem mugursomu kā sava ķermeņa daļu un nes, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.
Sporta tūrisms Himalajos, saukts par trekingu, atšķirās no Krievijā pierastajiem kalnu pārgājieniem ar to, ka šeit nav nepieciešamības celt teltis, veidot nometni un uz ugunskura gatavot ēdienu. Te visur ir izveidotas takas, pie kurām ir nelielas viesnīcas, kurās var ne tikai pārnakšņot, bet ari padzerties un paēst. Tas, protams, ievērojami samazina mugursomu svaru.
(Jpite, gar kuru mēs gājām uz Anapurnu, līdzinājās ūdenskritumu kaskādei, ko iežņaudza augstas klintis. Taka veda augšup, šķēr-
sodama dziļas aizas. Mēs zaudējām 700-800 metrus pa vertikāli, lai atkal atgūtu tos otrā aizas pusē. Bija karsts, un visu laiku lija.
Visvairāk nervus bojāja dēles, kas, tikušas uz ādas, nesāpīgi piesūcās un sāka sūkt asinis. Sākumā būdama tikai 3-5 mili-
Dēle uz manas rokas
metrus gara, dēle, izrādās, var palielināties līdz pieauguša cilvēka pirksta apmēriem, - tik daudz asiņu var iesūkt. Reiz, gribēdams paskatīties pulkstenī, ieraudzīju sev uz rokas vēl vienu melnu aproci, - tā bija dēle. Kad es to atrāvu un aizmetu projām,
asinis nesarecēja vairāk kā stundu. Ir zināms, ka dēles izdala girudinu, kas kavē asins recēšanu.
Par laimi, nebija čūsku, no kurām man ir paniskas bailes. Tiesa, reiz, sperdams soli, uzkāpu beigtai čūskai, un mans šausmu brēciens satricināja visus Himalajus.
Jo augstāk mēs kāpām kalnos, jo biežāk bija redzamas kalnu smailes, kurās uzkāpt nebija iespējams, pat pilnibā pārvaldot kalnos kāpšanas tehniku, lepreti vienai tādai smailei mēs apstājāmies, nometām mugursomas un aizsmēķējām. Skatoties uz smaili, atcerējos, ka vienā no savām grāmatām Nikolajs Rērihs, rakstot par Sambalu, atzimē, ka nepieejamo smaiļu virsotnēs vietējie iedzivotāji reizēm redz cilvēkus, kas neizprotamā veidā tur parādās un tikpat pēkšņi pazūd.
«Cik daudz miklu ir šajā pasaulē! Cik vienkāršoti mēs uztveram dzīvi!» es nodomāju un, uzmetis plecos somu, devos pa taku tālāk.
Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs, kas var apēst 100 pelmeņu vienā reizē, neraugoties uz saviem varenajiem gabaritiem, gāja viegli un dabiski. Tikai dažreiz, pārvarot kādu šķērsli, ieskanējās viņa sulīgā krūšu balss, sakot ne jau tos labākos krievu valodas vārdus. Viņa sejā vienmēr atspoguļojās patiesi krieviska labestība. Viens no nepāliešiem, augumā Seļiverstovam līdz krūtīm, parādīja uz viņu un naivi sacīja:
- Kaind, oeri kaind (labs, ļoti labs).
CIn vēl Sergejs Anatoļjevičs atšķirās ar to, ka viņam neuzbruka dēles. Viņš bieži atcerējās savu māti - Gaļinu Grigorjevnu, tēlaini aprakstīdams viņas kulināres dotibas. īpaši gardi viņš aprakstija mātes biezpienmaizes un kāpostu tīteņus, nepārstādams kritizēt ģimenes paražu gatavot uzreiz daudz ēdiena: ja boršču - tad veselu spaini, ja tīteņus - tad kastroli spaiņa lielumā, ja pīrāgu - tad bļodas lielumā un tā tālāk.
Sergejs Anatoļjevičs vēl nezināja, ka Tibetā viņš zaudēs 30 kilogramus svara, bet pēc ielidošanas Krievijā skūpstis dzimto zemi.
Rafaels Gajazovičs Jusupovs, gluži pretēji, bija dēlēm īsts gardums, lai gan viņa kalsnais ķermenis varētu drizāk iedvest gluži pretējas domas. Lidz kaulam būdams zinātnieks-fiziologs, Rafaels Gajazovičs pret dēlēm izturējās filozofiski, visu laiku atkārtodams, ka ikvienai Dieva radībai ir tiesības uz barību, ko paredzējusi pati daba. Mirkt lietū viņš negribēja un visu laiku soļoja ar krāsainu lietussargu rokā, ar kuru acīmredzot arī nokratīja no krūmiem dēles tieši sev virsū.
Rafaels Gajazovičs bija pārliecināts, ka, lai iegūtu sportisko formu, cilvēka organismam nepieciešams daudz ūdens un taukskābju, tāpēc viņš visiem ieteica daudz dzert un ēst sviestu.
- Man jau ir nelabi no tā ūdens un sviesta, - Seļiverstovs reiz pavisam dusmīgi pateica, - man gribas biezputru un maizi.
- Tu neko nesaproti, Sergej Anatoļjevič, - tad Rafaels Jusupovs parasti teica, - taukskābēm vielmaiņas procesā vajag daudz šķidruma. Tad elektrona pārnešana pa citohromu ķēditi notiek viegli un veidojas energoietilpiga adenozintrifosfātskābe, kas tā nepieciešama, lai muskuļu šķiedras sarautos. Tāpēc
atceries, Sergej Anatoļjevič, - ūdens un sviests tūristam ir vaja- dzigs. (Jn ūdens vienmēr jādzer rezervei. Rezervei. Saprati?
Būdams jau no dabas ļoti izturīgs, Rafaels Jusupovs tomēr nevarēja ciest situācijas, kad parādijās kaut kas nenoteikts un bija grūti aprēķināt spēku sadalījumu. Reiz, kad mēs kāpām kārtējās aizas korē, es ar pieredzējušu skatienu noteicu, ka pretējās kores augstums, kur mums vajadzēja nokļūt, ir tikai par 100-200 metriem augstāks par mūsu kori. Pēc nokāpšanas aizā es paziņoju, ka kāpšana augšup ilgs 40-50 minūtes. Pēc brīža satikām divus nepāliešus, kas kāpa lejup aizā. Rafaels sasaucās ār viņiem un tūliņ sāka nervozēt.
- Tu pasaki, Ernst, cik ilgi vēl vajadzēs kāpt augšup? - viņš jautāja.
- Maksimums 30 minūtes, - es atbildēju.
- Bet nepālieši teica, ka līdz augšai ir divas stundas! Driz taču paliks tumšs! Varbūt nakšņosim tepat kaut kur?
- Kādas vēl divas stundas! - nespēju slēpt sašutumu. - Pretējā nogāze ir tikai mazliet zemāka par to, kurā tagad rāpjamies. Es to redzēju. Paskaties horizontāli, - redzi, mēs jau esam uzkāpuši vairāk nekā pusi. Maz ko nepālieši teica! Tur ir ko iet 20-30 minūtes!
Gn patiešām - pēc 20 minūtēm mēs bijām kores augšā.
- Bet es taču tev nenoticēju, - Rafaels teica. - Es viss mobilizējos, lai izturētu divu stundu ilgu kāpienu. Es ieslēdzu organismā Hansa Seljes stresa sistēmu; eh, tik daudz adrenalīna izdalījās par baltu velti…
- Sviestu, tas ir… visas taukskābes veltīgi sadedzināji, - indīgi piebilda Seļiverstovs. - Spēki jātaupa Tibetai, tur būs grūtāk.
- Nu ja…
- Nepālieši droši vien domāja, ka mēs esam kaut kādi vārguļi, - priecīgi teica Ravils.
Bez tam Rafaels Jusupovs ir ari ļoti vērigs un pat visbanālākajās situācijās atrod kaut ko interesantu.
- Paskatieties, kā «piramidālais Seļiverstovs» sēž, - viņš reiz iesaucās, rādidams uz Sergeju Anatoļjeviču, ietinušos teltenē, kas uz viņa ķermeņa bija pieņēmusi tādu formu, ka viņš patiesi lidzinājās kaut kādam trijstūrveidigam dabas veidojumam.
Pēc tam Rafaels Gajazovičs sāka spriest par to, ka daudzas anatomiskas struktūras ir piramidālas, ieskaitot kolagēna daļiņas un DNS, un aizgāja pat tik tālu, ka jogi mērķtiecigi ieņemot noteiktas pozas, lai ķermenim būtu piramidāls raksturs.
- Mēs vēl atskatisimies piramidas, - piezīmēja Seļiverstovs, nomezdams telteni.
Ravils Mirhaidarovs pieder pie to cilvēku kategorijas, kurus tautā sauc par dzīvelīgiem. Vēl tādus viriešus sauc par sikstiem. Ravila galvenā ipatnība - viņš prot ciest, stipri ciest, vienalga -
fiziski vai morāli. Rodas tāda sajūta, ka Ravilam vienmēr ir labi. Kad mugursoma spiež plecus, viņš priecājas, ka var to panest, kad līst lietus - viņš ir apmierināts, ka apakšbikses vēl pagaidām ir sausas, kad dveselē slikti - ka dzivē notiek vēl sliktāk un tā tālāk. Viņa seja vienmēr staro, un balss jebkurā situācijā ir moža. Ravils prot raudāt un dara to tā, kā spēj tikai labsirdīgi, stipri un romantiski vīrieši, tie, kurus mīl sievietes.
Man bija patīkami vērot patiesi romantisko prieku, ar kādu viņš fotografējās uz Anapurnas fona. Tomēr pirmo reizi ārzemēs, un kur - Himalajos! Es vēl nezināju, ka šis jaunais lauku zēns tur, Dievu Pilsētas padebešos, pierādīs ne tikai savu izturību, bet izrādīsies ari saprātigs cilvēks, kas, tiekoties ar ko miklainu un noslēpumainu, spēj analizēt situāciju.
Ravils Mirhaidarovs Himalajos tikpat kā neēda sviestu, ko tā ieteica Rafaels Jusupovs. Viņš deva priekšroku tā saucamajam dalbatam - nepāliešu galvenajam ēdienam. Dalbats ir gatavots
no risa un dārzeņiem (kukurūzas, sīpoliem, garšaugiem), augu eļļas un dala - maziem graudiņiem, kas pēc garšas atgādina soju vai lēcas. Viņš iemanijās izēst veselu bļodu šis vienkāršo ļaužu barības ar ne visai pievilcīgo nosaukumu, sakot, ka ne jau velti nepālieši izvēlas tieši šo ēdienu. Pat Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs, kas vienā reizē var apēst 100 pelmeņus, padevās tā dalbata daudzuma priekšā, ko ceļmalas viesnīcās mums piedāvāja nepālieši.
Vienā no šādām stāvvietām mēs satikām divas amerikānietes un sākām runāties. Viena stāstīja, ka ir rakstniece un pašreiz strādā pie grāmatas par «Vjetnamas sindromu» Amerikā, kad daudziem amerikāņiem ir radies nepilnvērtibas komplekss zaudētā kara dēļ. Viņa labi saprata, ka zaudēja viņi mums - krieviem. Par atbildi pastāstīju par «afgāņu sindromu», kura cēlonis ir tieši tāds pats.
Abas amerikānietes bija liela auguma - kā saka, platiem
kauliem, un bez tam viņām ļoti garšoja dalbats. Maršruta laikā mēs divas vai trīs reizes kopā apstājāmies nakšņot, un viņas, tāpat kā Ravils, vakariņās un brokastis pasūtīja tikai dalbatu.
- Dalbat iz ueri gud, oeri gud (dalbats ir ļoti labs, ļoti labs), - teica lielākā amerikāniete, tā pati rakstniece.
- Ar tādu daudzumu ogļhidrātu, ko satur šis dalbats, - Rafaels Jusupovs nevarēja nociesties, - uz viņu platajiem kauliem uzaugs tik daudz speķa…
- (Jn cik daudz taukskābju tur būs! - Seļiverstovs viņu parasti pakaitināja.
- Kur?
- Speķī.
Vienā no ceļmalas viesnīcām - atceros, ka tur bija ārkārtīgi daudz naktstauriņu, - mēs ar Seļiverstovu sākām runāt par skaitli 108. Sergejs Anatoļjevičs jau pusgadu vāca literatūru par šo tēmu, un dažas piezimes bija ierakstītas viņa burtnīcā.
Atgaiņādamies no naktstauriņa, Seļiverstovs teica:
- Atceries 108° lielo leņķi, kas izveidojās starp līniju «Kailass-Lieldienu sala» (caur Ēģiptes piramīdām) un līniju «Meksikas piramidas-Ēģiptes piramīdas»?
- Atceros, - es atbildēju.
- Literatūrā es atradu daudz interesantu datu par skaitli 108, kas, izrādās, ir konstante daudzās zinātnes jomās. Krievu zinātnieks Sergejs Borisovičs Proskurjakovs savā monogrāfijā ir sīki aprakstijis skaitļa 108 miklu. Par Ēģiptes piramidu celtniecības matemātiskajām likumsakarībām viņš raksta, ka Mikerina piramidas pamata mala ir 108 metri, Hefrēna piramidas mala - 108x1,0810 metri.
- Interesanti, - es teicu.
- Viņš, tas ir, Proskurjakovs, min šādus piemērus ari no astronomijas un fizikas. - Seļiverstovs pašķīra burtnīcas lapu. - Re, paskaties:
• gaismas ātrums vakuumā - 108xl010 m/st
• Saules m^sp - 108xl09 t
• Zemes ->108xl O10 km3
• Zemes kustības ātrums ap Sauli - 108xl03 km/st
• Veneras attālums no Saules - 108xl06 km
• lidojuma laiks apkārt Zemei pa visnoteiktāko orbītu - 108 min.
- Interesanti, - atkārtoju kā automāts un ar roku notraucu divus naktstauriņus no Seļiverstova gālvas.
- Paskat, cik viņu te saradies! - iesaucās Seļiverstovs, rādīdams uz logu, kurā no mūsu puses tiešām sitās simtiem tauriņu, sazin kā tikuši istabā.
Es ātri aizskrēju pēc viesnīcas istabenes (vīrieša), kurš neapjucis ar slotu rupji izmēza tauriņus uz ielas un nez kāpēc atvainojās.
- Žēl tauriņu, - bēdigi teica Seļiverstovs. - (Jn ja mūs, cilvēkus, tā ar slotu izmēztu uz ielas? Bet tie tauriņi varbūt lidoja uz savas dzives sapni - gaismu?!
Paskatījos uz tauriņu spārnu atliekām, kas bija palikušas uz grīdas, un tikpat bēdigi palūdzu Seļiverstovu turpināt sarunu par skaitli 108.
- Skaitlis 108 ir konstante bioloģijā un medicīnā, - Seļiverstovs turpināja. - Sergejs Proskurjakovs raksta, ka cilvēka ķermeņa garuma attieciba pret galvaskausa garumu ir 108x10-', bet jebkura dziva Zemes organisma DNS spirāles nukleidu pāra attieciba pret n - 108x 10~10 cm.
- interesanti!
- Ir zināms, ka rožukroņi jābūt 108 bumbiņām, bet budistu klosteros Jaungada nakti zvaniem jāzvana 108 reizes, - Seļiverstovs turpināja.
Apklusām, skatīdamies uz logu, pie kura atkal bija tauriņi.
- Paklau, - Seļiverstovs pārtrauca klusumu, - kāpēc neizdalīt 360, tas ir, apli, ar 108? Kas no tā iznāks? Tā, tā…Iznāk 3,33. Nez, ko tas varētu nozimēt?
- Pirms dažiem gadiem Krievijas valdibā bija gaišredzibas nodaļa, kuru vadīja kāda sieviete, - es sāku atcerēties. - Viņa man teica, ka zina seno 7t, kas nav bijis 3,14. Varbūt 3,33 ir senais 7t?
- Un kāpēc ne? - Seļiverstovs aizdomājās. - Pilnigi iespējams, ka lidz Pasaules Plūdiem bija cits n; nevar izslēgt, ka tajos senajos laikos bija ^citas telpas di mensijas un cits laika plūdums. Kā apstiprinājumu tam var minēt faktu, ka senie cilvēki dzivoja daudz ilgāk par mums. Esmu pārliecināts, ka laika un telpas matemātiskie raksturojumi ietekmē konstanti 7t. Tagad to ir grūti aptvert, grūti mūsdienu matemātiķiem pierādīt, bet… ja šie matemātiķi padzivotu telpas dimensijā, kurai ir citi raksturojumi, viņi momentā aptvertu, ka konstante rt var būt ari cita. Kas zina, varbū citā telpas dimensijā aplim ir cita forma?
Tauriņi sāka man krist uz nerviem. Tie sazin kāpēc sāka šaudities un, spārnus vēcinādami, vienā bridi sitās logā, otrā lidoja pie sveces (ceļmalas viesnicā nebija elektrības), apdedzināja spārnus un, raustidamies pirmsnāves konvulsijās, gulēja uz galda.
«Droši vien Himalaju tauriņi atgādina mūsu naktstauriņus un to dzīves ilgums ir tikai viena diena,» es nodomāju.
- Kas to lai zina, - Seļiverstovs atkal ierunājās, - varbūt tauriņi dzivo citā dimensijā, varbūt viena diena tiem šķiet kā mūžība, kā visa dzīve.
Turpināju vērot tauriņus. Seļiverstovs kaut ko rēķināja uz papīra. Pēc tam viņš pacēla galvu un teica:
- Šef, paskaties, kas sanāca.
-Kas?
- Ja pieņemam, ka 3,33 ir senais Pi, un atņemam no tā mūslaiku Pi, tas ir - 3,14, iznāk 0,19. Ja 0,19 sareizina ar trīs, iznāk 0,57, ko var interpretēt kā 57°, tas ir - kā radiānu, vienu no ģeometrijas mērvienībām. Interesanti, vai ne?
- Patiešām interesanti. Bet kāpēc tu reizināji ar trīs?
NU GAN MUĻĶĪBAS SARAKSTĪJIS!!! SKAILIS PI ESOT 3,33 HA HA HA
skaitlis pi nevar izmainīties mūsu telpas-laika kontinuumā ne senajos laikos nedz arī mūsdienās tā ir tīri matemātiska konstante kas raksturo riņķa līnijas garuma attiecību pret diametru- S/D=3,14. Muldašovam skolā bijis matemātikā stabils divnieks!!!
Pī ir matemātiska konstante, kuras aptuvenā vērtība ir 3,14159. Eiklīda ģeometrijā ir riņķa līnijas garuma attiecība pret tās diametru. ir iracionāls skaitlis. Tas nozīmē, ka decimālajā pierakstā tas ir bezgalīgs, neperiodisks decimāldaļskaitlis.
- Godigi sakot, nezinu, - Seļiverstovs aizdomājās, - sareizināju un viss. Tai brīdi man, nezin kāpēc, bija prātā Kailass.
- Interesanti…, - es arī aizdomājos, - tu saki, ka domāji par Kailasu, kad reizināji ar tris? M… m… Fizikā ir tāds jēdziens kā fraktālis, kas nozimē relativu mērvienibu. Nav svarīgi, vai mērījumi tiek izdarīti centimetros, metros vai kilometros, svarīgi ir, lai šī mērvieniba relatīvajos mērījumos skaitliski atkārtotos dažādos mērogos. Svētā Kailasa augstums, kā mēs zinām, ir 6666 metri. Šī lieluma fraktālis var būt vienāds ar 6666 kilometriem. Bet attālums no Kailasa lidz Lieldienu salai ir 6666 km x 3, tas ir, 3 Kailasa augstuma fraktāļi.
- Droši vien tāpēc es intuitīvi nolēmu reizināt ar trīs, - teica Seļiverstovs. - Jā, seno civilizāciju traģiskais vēstījums, izteikts ar svētā kalna augstumu, var daudz ko pastāstīt!
- Atceries, Sergej Anatoļjevič, ka skaitlis 108, no kura mēs sākām savus aprēķinus, atspoguļojas Svajambanatas un Budhanatas stūpas kompleksos: 108 cilindri, 108 nišas ar dievībām, 108 mazās stūpas. Vai tev nešķiet, ka Dievu Pilsētā mēs varam atrast 108 senās piramidas?
- Kas to lai zina! Ja atradisim Dievu Pilsētu, saskaitisim, - Seļiverstovs atbildēja.
Toreiz, kad mazajā Himalaju viesnicā mēs zem naktstauriņu spārnu vēdām apspriedām skaitļa 108 noslēpumu, es nezināju, ka pēc šā materiāla publicēšanas laikrakstā «Argumenti i fakti» mūs apbērs ar niknu vēstuļu kalniem. Tajās tiks noliegtas visas
likumsakaribas, kas saistitas ar šo skaitli, un mūs saukās par «nolādētajiem matemātiķiem-autodidaktiem». Lasot šīs vēstules, es pirmām kārtām būšu pārsteigts par to niknumu, kādu šajos cilvēkos rada pavisam nevainīgi matemātiski aprēķini, un nonākšu pie secinājuma, ka šim niknumam ir intuitīvs raksturs un to rada sātaniskais Јretspēks_centieniem izprast vienu no Dabas likumsakaribām.
Himalaju iedzīvotājus, protams, par skaistiem nenosauksi, ne viriešus, ne sievietes. Viņi ir maza auguma un kalsni, viņu isās
kājas ir cīpslainas, ari rokas ir cipslainas, sejā grūtās dzives novārdzinājuma zimogs. Himalaju sievietes seksuāli pievilcigas šķiet vienīgi gardēžiem, lai gan… pilnigi iespējams, ka Himalaju vīrieši tieši tāpat domā par mūsu baltajām sievietēm.
Galvenā Himalaju dzīves īpatnība ir tā, ka nav ne ceļu, ne transportlīdzekļu uz riteņiem. Te, atvainojiet, viss jādara ar savām divām kājām - jāpārnēsā kravas, jānes slimnieki vai piedzērušies cilvēki un tā tālāk. Varētu likties, ka masveidā būtu jāizmanto vilcējdzīvnieki (zirgi, mūļi un citi), bet tie ir redzami
ļoti reti. Iemesls droši vien slēpjas ne tikai tradicionālajā uzskatā, ka cilvēks ir ejoša mašina, bet ari tajā apstākli, ka stāvajās Himalaju nogāzēs nav ganibu. Ikviens nogāzes gabaliņš, kas nav aizaudzis ar mežu un ir bez klinšu radzēm, tiek izmantots terašu zemkopibai, veidojot mazus, horizontālus zemes laukumiņus, kur audzēt kukurūzu, risu, dalu un dārzeņus. No visa tā Himalaju iedzīvotāji gatavo savu galveno ēdienu - dalbatu, ko ēd ar laimigu smaidu uz lūpām.
Saprotiet, šeit labāk ir visu stiept uz savas muguras, nevis konkurēt ar rijīgajiem zirgiem vai mūļiem, kuri, protams, noēdis jaunos risa dzinumus.
Smagumu (malkas, akmeņu, visādu citu lietu) pārnēsāšanai šeit izmanto pitus grozus. Reiz mēs redzējām, kā tādā grozā nesa slimu sirmgalvi. Četri Himalaju puiši kāpa stāvā kalnā, pēc kār
tas padodami viens otram grozu ar večuku. Katrs no viņiem nogāja 20-30 metrus un maigi pārlika groza lenti ap nākamā puiša pieri.
- Kur jūs nesat šo večuku? - es pajautāju, iedams garām.
- Gz slimnicu, uz pilsētu. Viņš ir slims, - atbildēja viens no puišiem.
- Cik pārejām jūs jau esat tikuši pāri ar tādu nastu?
- Jau četrām.
Es zināju, ka katras pārejas augstums ir 500-800 metru pa vertikāli. Bet viņiem vēl bija jāpārvar trīs pārejas.
Ceļu trūkums uzliek zīmogu visai Himalaju dzīvei. Taciņa šeit ir dzīves līnija, tāpēc daudzās vietās tās ir bruģētas ar akmeņiem, ir izveidoti pakāpieni. Katrai Himalaju ģimenei ir jādod savs ieguldījums taku remontā. Par sevišķu šiku tiek uzskatīts aizskriet uz randiņu pāri tris pārejām vai no pilsētas mīļotajai atnest brošu, lai gan pa kalniem jānoiet 70-80 kilometru. Vārds «ceļinieks» Himalajos ir svēts; viņu vienmēr pabaros un dos pajumti, tikai delikāti pasakot kaut ko tādā garā - «ja jūs samaksātu, būtu labi». Reiz es satiku istu Himalaju ceļinieku, kas noguris sēdēja pie kādas pārejas, un pajautāju:
- Vai jūs esat laimigs?
- O..0… - viņš muļķigi novilka, sirsnigi pasmaidīja un, uzcēlis plecos grozu ar malku, aizgāja tālāk.
Kad treniņpārgājiens beidzās, mēs ar autobusu no Poharas devāmies uz Katmandu, lai no turienes dotos uz Tibetu. Seļiverstovs, kuram es sēdēju blakus, sameklēja pleijeri, uzlika austiņas un, saldi smaididams, klausījās.
- Šef, vai gribi paklausīties? - viņš jautāja.
- Dod šurp, bet kas tur dzied?
- Boriss Moisejevs. Pēdējais koncerts.
- Vai tas pats…
-Jā.
Uzliku austiņas un, klausidamies «zilās notis» brinišķigas mūzikas ietvarā, ska|i smējos. Jutos stiprs un vesels, mans ķermenis, ieguvis fizisko formu, juta to, ko medicinā sauc par «muskuļu prieku». Tajā bridi es pat iedomāties nevarēju, ka Tibeta mūs nomocīs - mūs, veselus krievu vīrus - un reiz es, sāpēs locīdamies, nokritīšu retajā Tibetas zālītē un skaļi raudāšu.