Pēc treniņpārgājiena Himalajos ierados Ķīnas vēstniecībā un sapratu, ka vīzas uz Tibetu mēs dabūsim tikai tādā gadījumā, ja kopā ar mums ekspedīcijā dosies tā saucamais Ķīnas armijas sakaru virsnieks.
- Bet ko viņš darīs ekspedīcijā? Kādus sakarus nodrošinās? - es naivi jautāju Ķīnas konsulam.
- Sakarus ar mums un vēl…, - konsuls apmulsis atbildēja.
- Vai tad viņam būs zemes pavadonim pieslēgts mobilais telefons? Cita tipa mobilais telefons tur, Tibetā, droši vien nedarbosies.
- Ko jūs, ko jūs, - konsuls sāka vēcināt rokas, - lietot mobilos telefonus Tibetā ir aizliegts.
- Tad es nesaprotu, kāda loma ir sakaru virsniekam, - es stūrgalvīgi turpināju izprašņāt konsulu, - kāda būs viņa loma ekspedicijā?
- Nu, vai tad jūs patiešām nesaprotat, ka Ķinas Tibetas teritorijā visām ārzemju ekspedīcijām jābūt zem kontroles! - konsuls ērcīgi teica, ieplezdamas savas šaurās acis.
K āpēc mēs vienmēr spēlējam?
- Ak tā…, - man beidzot pielēca.
Nodūru acis un sāku blenzt vienā punktā. Pēdējā laikā Krievijas brivais dzivesveids sāka jau izstumt no atmiņas vairāk nekā septiņdesmit gadu ilgos padomju varas centienus visur un visos saskatit draudus visnesaprotamākajai valsts iekārtai, kad skaistie, nu ļoti skaistie lozungi, kurus savulaik apdraudēja pasaules imperiālisms, vēl arvien turpina būt apdraudēti un… eh, droši vien vienmēr būs apdraudēti.
Spēle! Cilvēku spēle visā pasaulē! Ideālu spēle! Vienlīdzības spēle! Taisnīguma spēle! Spēle cīņā ar viltīgo ienaidnieku! Asiņaina spēle! Cietsirdiga spēle! Smirdoša spēle!
Kāpēc mēs spēlējam šis spēles? Kāpēc spēlējam tik aizrautīgi un nāvigi? Vai tiešām bērnibas atmiņas ir tik nozīmīgas, ka spiež mums spēlēties ar dzivi un dažreiz spēlēt uz nāvi? Kāda gan kaislība ir ielikta vārdā «spēle»? Kāpēc ar spēli ir piesūkusies visa mūsu dzīve? Kāpēc cilvēki nedomā par dzīves jēgu, bet nepārtraukti kaut ko spēlē? Kāpēc cilvēki spēlē bagātību, tēlojot visvarenos, pērkot citus un nedomājot, ka aiz viņu zārka naudas seifu taču nenesīs? Kāpēc mēs, ienīzdami paši sevi, apskaužam stiprākos un ar pēdējiem spēkiem spēlējam savu nozīmīgumu, lai gan dvēseles dziļumos saprotam spēles melīgumu? Kāpēc mēs, mierinot savu tuvāko, jūtam no viņa ciešanām dziļu prieku un spēlējam nejauku aizbildniecības spēli? Kāpēc mēs nevaram vienmēr būt patiesi? Vai tiešām tas ir tik grūti? Vai patiešām patiesums ir tikai primitiva domāšanas veida atribūts, bet prāts - spēja spēlēt pēc iespējas patiesāk? Cilvēkus var saukt par aktieriem visas dzives laikā…
Ja tev, dārgo lasitāj, ir bijusi un ir milestiba, tad, apskaujot mīļoto un ieelpojot saldi mīļo matu smaržu, padomājiet, lūdzu, - vai jūsu milestiba ir patiesa vai ari jūs spēlējat mīlestibu? Tikko jūs būsiet uzdevuši sev šo jautājumu un mazliet paanalizēsiet savu mīlestibu, jūs pieķersiet sevi pie domas, ka bieži, ļoti bieži jūs spēlējat mīlestību. Ja es noglāstīšu viņu, lūk, tā, tas droši
vien pasvitros manu mīlestibu! Ja es teikšu, lūk, tādus vārdus, tad viņa (viņš) droši vien domās, ka…!
Diemžēl mēs pat pašās svētākajās jūtās - mīlestībā - neprotam būt pilnigi patiesi. Kaut kāds melīguma pavediens vienmēr paliek mūsos un spiež spēlēt. Kāpēc?
Tāpēc, ka mēs savā garīgajā līmenī nespējam izjust visaptverošu un visu pārņemošu mīlestību, kura piemīt tikai Dieviem vai Dievu Dēliem. Lidz mums nonāk tikai patiesās mīlestības atbalsis, un, pat sajūtot šīs atbalsis, mēs esam laimi- gi, tāpēc ka tās ir. (Jn, lai arī ši visuresošā dzīves spēle ielaužas pat vissvētākajās jūtās - mīlestībā, pieklusinot un apgānot to, un
arī šī spēle ir kļuvusi par mūsu dzīves sastāvdaļu, mēs, lai ari tikai zemapziņā, tomēr esam spējīgi kaut nedaudz izjust pašu galveno radošo pirmsākumu - Milestibu - un būt kaut nedaudz tuvāk Dievam. Kaut nedaudz… un tas jau nav maz.
Kāpēc mēs dzīvē spēlējam? Varbūt mums ir garlaicīgi bez spēles? Dievs ir radījis šo spēli, lai caur nepatieso izzinātu patieso, kas jau tuvojas istajai patiesībai.
Kā zināms, ir gudri un dumji cilvēki. Tie dumjie ari ir cilvēki un grib gūt atzinibu, lai arī tā būtu primitivā līmeni. Gudrajiem cilvēkiem diemžēl nepietiek prāta, lai meklētu un atrastu kaut ko dumjajos cilvēkos, viņi spēj tos iedzīt tikai nepārvaramā stulbumā. Bet dumjais cilvēks ari ir Dieva radiba, kaut ari ne visai izdevusies. Šis cilvēks arī vēlas garīgu laimi, nu vismaz kaut kur,
nu kaut mazlietiņ. Daudz jau viņam nevajag! Kaut pavisam mazlietiņ! Ari dumjais cilvēks, pats nesaprazdams savus dumjo runu plūdus, vēlas milestibu. Ļoti vēlas un cer, ka milestiba viņu aplaimos.
Tomēr ir viena Īpašība, viena iezīme, kas apvieno gudros (vai gudri spēlējošos) un dumjos (vai dumji spēlējošos) cilvēkus. Tas ir vārds, kas gandrīz visās valodās tiek izrunāts vienādi - māte. Tas ir dievišķs vārds, tas ir mīlestības vārds, tas ir sirsniga patiesuma vārds.
-Mam-ma, - kāds stulbi teiks, beigdams urķēties pa degunu.
- Māmiņa, māmulite, - ar aizkritušu balsi teiks gudrs un slīpēts zellis.
- Mamma, - vienkārši un skaidri teiks patiess cilvēks, kas šajā vārdā jūt to dievišķo un kosmisko dvesmu, kas viņu ir radijusi un ļāvusi izteikt šo vārdu.
Pasaule ir pretrunu pilna, bet šajā pretrunīgumā ir tās diženums un vienotība, ir centieni caur pretrunām iet uz progresu, bezgaligu progresu.
Ko par sv ēto kalnu zina parasts un ne visai gudrs tibetietis
- Ja jūs piekrītat, ka kopā ar jums ir sakaru virsnieks, tad es varu jums izsniegt Ķinas vizu, - teica konsuls.
- Labi, - es noteicu, saprotot, ka citas izejas man nav.
Pēc vizu saņemšanas mēs sākām aktivi gatavoties ekspedīcijai uz Tibetu. Par produktiem un citām mantām rūpējās Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs un Rafaels Gajazovičs Jusupovs, bet mēs ar Ravilu nolēmām savākt iespējami daudz informācijas par svēto Kailasu un rajonu ap to.
Pirmais, kas mums pastāstīja par Kailasa apkārtni, bija Gelu Serpa - jauns tibetietis, kas bērnibā kopā ar vecākiem bija emigrējis uz Mepālu. Ar viņu mani iepazīstināja anglis, vārdā Tims, ar kuru mēs satikāmies pavisam nejauši un sākām runāties par dzīvi, nosēdēdami pie alus glāzes stundas četras. Jūsmīgais un romantiskais Tims, kurā varēja just angļa - tālo zemju iekarotāja - garu, aizrautigi stāstija par sava Himalaju pavadoņa Gelu Šerpas labajām īpašībām, īpaši izceldams viņa zināšanas par noslēpumaino Tibetu. Anglis Tims minēja ari, ka Gelu mati ir sapīti bizē, bize apvita ap galvu un sastiprināta ar sarkanu bārk- stainu lenti, no kuras viņš katru vakaru treka laikā lasot laukā utis. Viņš, anglis, būdams vērīgs, piezīmēja ari, ka utis vakaros parasti no matiem izlien uz sarkanas lentes, kur tās viegli iznīdēt, pavisam vienkārši izmazgājot lenti ar ziepēm. Tims domāja, ka mēneša laikā visas utis no Gelu galvas varētu pārvilināt uz sarkano lenti un atbrīvot tibetieti no šo nepatīkamo radījumu
klātbūtnes. Uz jautājumu, vai nebūtu lietderigi izmazgāt Gelu galvu kopā ar sarkano lenti, anglis Tims neatbildēja.
Kad Tims mani iepazīstināja ar tibetieti Gelu, tūdaļ pievērsu uzmanību sarkanajai lentei.
- Tātad jūs esat tibetietis? - es jautāju.
- Jā, es esmu tibetietis, - Gelu atbildēja.
- Stāsta, ka jūs esot bijis svētā Kailasa apkārtnē. Vai tā ir?
- Jā, es tur biju… 1995. gadā un vēl… liekas biju, bet neatceros.
- Tā… Vai jūs tur bijāt vienu vai divas reizes?
- Nu… divas. Bet vienu reizi es tur biju noteikti.
- Ā…a… Gn kāds izskatās Kailass?
- Tāds svītrains.
- Kā tā, svītrains?
- Uz viņa ir joslas, daudz joslu.
- Kādas ir tās joslas - horizontālas vai vertikālas?
- Horizontālas.
- Pakāpieni, vai?
- Jā, bet pa tiem nevar staigāt, pārāk stāvi. Lamas saka, ka Kailasa virsotnē uzkāpt nav iespējams, jo pakāpieni paši nomet cilvēku, metot to…
- Kur?
- Bezdibeni. Lejā atrodas bezdibenis, dziļš bezdibenis. Tur ari pakāpieni nomet cilvēku. Bet jākrīt tur ir ļoti tālu. Saka, ka lidojums esot ilgs.
- Vai kāds ir mēģinājis tikt Kailasa virsotnē?
- Es nezinu. Bet… Kailass meta lejā cilvēkus, tā ir, - atbildēja Gelu, kasidams pakausi.
- Un vai Kailasa virsotnē kāds ir bijis?
- Bija divi cilvēki.
- Kas viņi ir?
- Viņi? - Gelu atkal pakasīja pakausi. - Divi jogi - Bonpo un Milarepa. Bet viņi negāja pa pakāpieniem, viņi uzlidoja Kailasa virsotnē.
- Ar ko?
- Ar mūzikas instrumentu, kas līdzinās dombrai.
- Varbūt tas bija lidaparāts, kas lidzinās dombrai?
- Nu… helikopters ari līdzinās dombrai.
- M… jā… Man ari sāka niezēt pakausis. - Un vai tas bija sen?
-Sen, ļoti sen. Tad, kad ap Kailasu cilvēki sāka iznākt virs Zemes.
- No kurienes sāka iznākt? No Šambalas?
- No sapņu valstibas, - Gelu pārliecināti atbildēja.
- Sapņu valstiba, - es par to esmu dzirdējis bērnībā, - sarunā iesaistijās anglis Tims, eleganti sukādams savus matus, - vai patiesi šī valstība…
- Sapņu valstiba ir zeme, kuru mēs redzam sapņos, - viņu pārtrauca Gelu.
- Un kāda ir šī valstiba? - es pajautāju.
- Liela, - pārliecināti atbildēja Gelu.
-Ā… a…
- Es ļoti bieži redzu sapņus, ļoti bieži, - atskanēja Tima balss.
- Un kas, jūsuprāt, atrodas Kailasa virsotnē? - es jautāju.
- Tur ir vieta, kur var sēdēt. Bet… tur var sēdēt tikai Dievi, nevis cilvēki. Pat Dieviem līdzīgie jogi - Bonpo un Milarepa - tika nosviesti no turienes.
- Stāsta, ka tur blakus Kailasam esot divi lieli ezeri…
- Jā, tie atrodas Kailasa dienvidu pusē. Viens - Rakšass - ir dēmoniskais ezers, otrs - Manasarovars - svētais ezers. Tos priekš sevis radijuši melnais un baltais Dievs.
- Kāpēc Rakšass ir dēmonisks?
- Rakšasa ūdens, - Gelu noņēma roku no pakauša, - ir indigs. Ja cilvēks to iedzer, viņš mirst, spļaujot asinis. Krastos un ūdeni tur ir daudz čūsku. Ja nosit vienu čūsku, tūliņ parādās ļoti daudz čūsku, indigu čūsku.
- Apbrīnojami, - es iesaucos, - vai tad patiešām čūskas var dzivot 4500 metru augstumā!
- Var, - pārliecināti atbildēja Gelu, - var gan parastās, gan mistiskās.
- Un vai mistiskas čūskas ari kož?
- Kož.
- M… jā… Bet vai ar laivu pa Rakšasu var braukt?
- Var, bet tas ir bistami. Uz Rakšasa vienmēr ir vētra, stipra vētra. Bez tam ezers bieži…
- Ko?
- Rij cilvēkus.
- Tieši ar visu laivu arī rij?
- Ar visu laivu. Bet, ja cilvēks peldas, tad rij tāpat, bez laivas.
- A… a…
- Bet Manasarovars? Vai tas nerij cilvēkus?
- Nē. Svētceļnieki tur vienmēr peldas. Tas ir svēts ezers. Manasarovara ūdens ir derigs cilvēkiem, tas cilvēkus attira.
- Vai jūs esat kaut ko dzirdējis par Nāves Ieleju?
- Esmu, - Gelu atbildēja, sakārtodams uz galvas sarkano lenti ar bārkstim, - Nāves Ieleja atrodas Kailasa ziemeļu pusē. Svētceļnieki tur bieži mirst, ļoti bieži. Nāve paņem tos cilvēkus, kuriem ir sliktas domas, bet cilvēki ar labām domām paliek dzivi. Nāves Ieleja pati izvēlas, kuru vajag nogalināt.
Mēs sākām atvadīties. Anglis Tims, raudzīdamies manī ar savām labsirdīgajām un romantiskajām acim, ilgi kratija manu roku. Gelu saglabāja solīdumu.
Kad sāku iet prom, man ieniezējās pakausis.
Ala, kas materializ ē domas
Nākamajā dienā mums izdevās iepazīties ar kādu misteru Tuktenu, kas bija apmeklējis svētā Kailasa apkārtni kā svētceļnieks. Būdams kādas nepāliešu tūrisma firmas kalpotājs, viņš bija dziļas reliģiozitātes un saprātiga mūsdienu inteliģentu- ma apvienojums.
Misters Tuktens apstiprināja, ka Rakšasa ūdens patiešām var izsaukt cilvēka nāvi, jo tajā ir īpaša dēmoniska informācija, bet Manasarovara ūdens ir svēts un uzlabo cilvēkiem veselību. Nāves Ieleja pēc viņa teiktā ir uz ziemeļiem no Kailasa, un katru gadu tur nomirst daudz cilvēku. Pati briesmigākā zaimošana ir mēģinājums uzkāpt Kailasā, - šie cilvēki ne tikai aizies bojā, bet tiks ari sodīti Tajā Pasaulē.
Bez tam misters Tuktens pastāstīja par četrām alām Kailasa apkārtnē, no kurām trijās viņš bija bijis. Pirmā no tām saucas ziloņu ala (tibetiski - Lanchen Phuk). Ala šādu nosaukumu ieguvusi tādēļ, ka tajā ticis atrasts mamuta ilknis. Ala atrodas blakus svētajai takai uz rietumiem no Kailasa un izskatās pēc
nelielas grotas, lai gan… pilnīgi iespējams, ka ieeja alā ir tikusi aizbērta, lai cilvēki necenstos tur iekļūt (Somati ala?).
Ieeja otrā alā (Drira Phuk), kas atrodas uz ziemeļiem no Kailasa, arī droši vien ir aizbērta, jo tāpat izskatās pēc grotas.
Trešā ala (angliski - Milarepa caue, tibetiski - Zutrul Phuk, latviski - Milarepas ala), kas atrodas uz dienvidaustrumiem no Kailasa blakus svētajai takai, ir ļoti interesanta. Leģenda vēsta, ka to cēlis lielais jogs Milarepa, kuram piemituši pārdabiski spēki. Viņš pie ieejas alā nolicis divus akmens bluķus un uz tiem milzīgu granīta plāksni. Šo plāksni nevar pakustināt ne simti, ne
tūkstoši cilvēku. Bet Milarepa spējis šo plāksni izcirst no granīta un uzlikt uz akmens bluķiem. Nesen ieeja alā aizbērta ar akmeņiem, lai neviens nevarētu iekļūt Kailasa zemzemēs.
Ceturtā ala, kas atrodas pavisam tuvu Kailasam tā ziemeļaustrumu pusē, saucas Slēptā Paradīzes Ala. To apmeklēt misteram Tuktenam nav izdevies, jo līdz šai noslēpumainajai alai var nokļūt tikai lesvētitie, kas spēj šķērsot Nāves Ieleju. Stāsta, ka šī ala esot ļoti liela. (Jn viss, par ko cilvēks iedomājas, iegājis šajā alā, tūliņ piepildās. Piemēram, ja cilvēks iedomāsies par ēdienu, tas tūdaļ parādās viņa priekšā, vienalga - rīsi, dzērieni vai kaut kas cits. Aiz sevis novākt traukus arī nav nekādas vajadzības, vajag tikai to iedomāties. Paradīzes Ala spēj materializēt domas. Tibetiešiem ir ticējums, ka cilvēkam, kas pa svēto taku 21 reizi apgājis apkārt Kailasam, ir tiesības ieiet Paradīzes Alā. Bet misters Tuktens par to šaubās, jo saskaņā ar hinduismu ši ala ir ļoti, ļoti svēta un tikai pavisam nedaudzi jogi, kas spēj kontaktēties ar pārcilvēkiem, iegūst iespēju apmeklēt šo brīnumaino alu.
Es pajautāju misteram Tuktenam, vai gadijumā šī ala neatrodas «lasošā cilvēka» statujas tuvumā, bet viņš to nezināja. Tāpat viņš neko nezināja par seno cilvēku «zelta plāksnēm».
Misters Tuktens mums ieteica griezties pie lamas Ketsuna Zangpo, kurš lidz emigrēšanai uz Nepālu dzīvojis Tibetā, vairākas reizes bijis svētā kalna apkārtnē un zina daudzus Kailasa noslēpumus.
Izsalku šā velna vieta
Tikko mūsu saruna bija sākusies, lama Ketsuns Zangpo teica:
- Netālu no Kailasa ir vieta, kuru sauc par «izsalkušā velna vietu». Neejiet uz turieni!
- Kāpēc?
- Visi tibetieši baidās no šis vietas, jo tur slēpjas īpašs spēks, melns spēks.
- (Jn kā tas izpaužas?
- Šis spēks izpaužas tā, - lama pasmējās, - jūs neticēsiet… tur piepildās visas cilvēka sliktās domas, bet labās - ne.
- Kā tā? - es brīnījos.
- Tā, ka viss sliktais, par ko cilvēks padomās, piepildās. Piemēram, kādam sagribas, lai viņa ienaidnieks nomirtu, - un
ienaidnieks tūliņ ari nomirst. Sagribas kādam, lai viņa sāncensis saslimtu, - viņš saslimst. Sagribas kādam, lai sākas ugunsgrēks, - tas sākas. Mēs, tibetieši, domājam, ka ši vieta ir noburta.
- Kas to nobūris?
- Tibetieši tic, ka šo vietu ir nobūris pats svētais Kailass, sodīdams senos cilvēkus, kas tur dzivoja un ieslīga savstarpējās nesaskaņās. Stāsta, ka šie senie cilvēki pratuši izmantot Kailasa tantrisko spēku, šo milzīgo spēku, bet sākuši to izmantot sliktu mērķu īstenošanai. Stāsta, ka agrāk tur bijusi pilsēta, liela un skaista pilsēta, bet tagad tur dzivo izsalkušais velns.
- Ko jūs saprotat ar teicienu «izsalkušais velns»?
- «Izsalkušais velns» ir dziva būtne. Bet tā ir bezķermeniska un neredzama, - bez mazākās šaubu ēnas balsī atbildēja lama Ketsuns Zangpo.
- M… jā, - es tā kā sāku šaubities, bet tūliņ pieķēru sevi pie domas, ka mūsu zināšanas par dzīves formām uz Zemes pagaidām vēl ir visai ierobežotas.
Man nebija nekāda pamata skeptiski izturēties pret lamas fantastiskajiem vārdiem, jo zināšanas viņš bija ieguvis no tibetiešu tekstiem, kuros atspoguļotas cauri gadu tūkstošiem iznestas daudz augstāk attistitas iepriekšējās civilizācijas zināšanas.
- «Izsalkušo velnu» tajā vietā nometināja Kailass, - lama teica. - Vai jūs zināt, kāpēc viņš to izdarīja?
- Kāpēc?
- Lai cilvēki, aizejot tur, sāktu saprast, kas ir ļaunums, lai viņi saprastu, ka pats sliktākais ir ļaunas domas. «Izsalkušais velns» ļaunās domas pārvērš Īstenībā, un cilvēks pats savām acim redz, ko vērtas ir viņa ļaunās domas. Cilvēkiem gribas ticēt, ka viņu ļaunās domas neviens nevar izlasīt, un dažreiz viņi tā ļaunojas visu mūžu, savu iegribu dēļ būdami gatavi iznīcināt visu pasauli, un viņus attur tikai bailes no soda. Mēs, tibetieši, ļoti cienām bailes. Dievs šīs jūtas, kas apstādina daudzus cilvēku ļaunos darbus, ir radījis, lai brīdinātu par sodu. Bailes brīdina ne tikai par iespējamo sodu Šajā Pasaulē, tās galvenokārt brīdina par gaidāmo sodu Tajā Pasaulē, - daudz briesmīgāku sodu. Mēs bailes uzskatām par svētām jūtām. Katrā tibetiešu reliģijā ir baiļu pielūgšanas rituāli.
- Sakiet, lama, bet vai, nonākot «izsalkušā velna vietā», cilvēkiem bailes pazūd?
- Nu, - lama uz bridi aizdomājās, - cilvēku bailes no soda tur
stipri notrulinās, bet bezgodigiem cilvēkiem izzūd pavisam. Cilvēkiem tur šķiet, ka ļaunas domas ir patīkamas un cienīgas. «Izsalkušais velns» it kā izvelk tās no cilvēka un iedarbina. Stāsta, ka šis velns barojoties no ļaunu cilvēku domām. Viņš vienmēr ir izsalcis, viņam vienmēr gribas, lai ļauno domu cilvēkiem būtu daudz, ļoti daudz. Tibetieši baidās uz turieni iet divatā, trijatā vai lielā barā, viņi iet uz turieni tikai vienatnē.
- Kāpēc?
- Šajā vietā pat tuvs draugs var kļūt bīstams, - skumji piezīmēja lama.
- Jūs domājat, ka pat tuvs draugs pēkšņi dvēseles dziļumos var tevi apskaust un vēlēt kaut ko sliktu, par ko tev nav ne jausmas, bet tur - «izsalkušā velna vietā» šīs ļaunās domas izpeldēs un tevi nogalinās. Vai tā?
- Jā, tā. «Izsalkušā velna vietu» var apmeklēt tikai vienatnē. Tur nevar uzticēties pat tuvam draugam. Pat draugs var tur nodot un iznicināt tevi.
- Vai māte var nodot?
- Māte? - Lama paskatījās uz mani. - Gandriz nekad nenodos. Bet… dēls vai meita var nodot māti. Lūk, tā! Labāk iet uz turieni vienatnē.
- Sakiet - bet kā piepildās ļaunās domas «izsalkušā velna vietā»? Kāds ir tas mehānisms?
- Visbiežāk tur viens cilvēks bez kāda iemesla nogalina otru. Nereti cilvēki tur zaudē prātu, cinās ar neredzamu ienaidnieku, kliedz un skraida, bet, kad zaudē spēkus, vaid un lūdz «izsalkušo velnu», lai viņu ķermenis pārakmeņojas.
- Pārakmeņojas?
- Ir tāda tibetiešu leģenda, kas vēsta, ka tajā vietā ir pārak- meņojušies daži senie cilvēki. Tajā senajā pilsētā, kas iesliga savstarpējos stridos un cīniņos, šie cilvēki bijuši visattīstītākie un varējuši izmantot Kailasa tantrisko spēku. Protestēdami viņi piesaukuši Kailasa varenos spēkus un, apsēdušies Būdas pozā, pārvērtušies par akmeņiem. Šie akmens ķermeņi vēl arvien atrodas turpat. Šie cilvēki bija ļoti liela auguma. Pēc tam Kailass nobūris seno pilsētu, nosūtījis uz turieni bezmiesisko «izsalkušo velnu», un lidz ar viņa parādīšanos šīs pilsētas iedzīvotāju ļaunās domas sākušas realizēties un viņi nogalinājuši cits citu.
- Skaista leģenda, - es teicu.
- Tā ir ļoti, ļoti svēta vieta un ļoti, ļoti bistama. Neejiet uz turieni, - piemetināja lama Ketsuns Zangpo. - Tur ir arī svētais avots, kur akmeņiem ir bumbiņu forma.
- Vai jūs tur esat bijis?
- Nē, neesmu. Bet daži Tibetas lamas gāja uz turieni… vieni paši.
Paies kāds laiks un es, augstā kāpiena pārmocīts, viens pats stāvēšu pakalna virsotnē un no tālienes skatīšos uz «izsalkušā velna vietu». Es tomēr varēšu atrast šo apburto vietu.
Kailasa meln ā puse
- Kādas bistamas vietas vēl ir Kailasa apkārtnē? - pēc nelielas pauzes pajautāju lamam.
- Jābūt uzmanīgiem Kailasa melnajā pusē, - viņš atbildēja.
- (Jn kur tā ir - tā melnā puse?
- Ir leģenda. Lielais jogs Milarepa un lielais jogs Bonpo nolēmuši sarikot sacensību, kurš ātrāk nokļūs Kailasa virsotnē. Jogs Milarepa palaidis jogu Bonpo pa priekšu, paņēmis mūzikas instrumentu, ko sauc par Dampo, un ar tā palidzību uzlidojis svētā kalna virsotnē, kur gaidījis aizelsušos jogu Bonpo. Virsotnē, kur saskaņā ar leģendu ir laukums, sākusies cīņa. Tajā uzvarējis
jogs Milarepa un nogrūdis jogu Bonpo pa svētā kalna stāvo ziemeļu sienu. Tas bijis grēks, liels grēks, jo abi jogi bijuši gaišo dievišķo spēku pārstāvji. Kopš tiem laikiem Kailasa stāvā ziemeļu siena nomelnējusi.
- Vai Kailasa ziemeļu siena patiešām ir melna?
- Tad nē jau, - lama Ketsuns Zangpo noraidoši pakratīja galvu, - tā ir tāda pati kā citas klintis. Bet tā ir garigi melna.
- Garīgi melna? - turpināju iztaujāt lamu.
- Tur, kur noticis liels grēks, sapulcējās melnie spēki un mitinās tur lidz pat šai dienai. Šie spēki nav redzami, tos ir grūti uzreiz sajust, bet tie ir ļoti stipri un atstāj pazudinošu ietekmi uz cilvēku. Kailasa ziemeļu puses melnie spēki nav vienkārši sātaniski spēki, tie ir grandiozi dēmoniski spēki, tie…
- Dīvaini, ka visas pasaules svētums Kailass bez dievišķajiem satur ari dēmoniskos spēkus, - es pārtraucu.
-Tikai dievišķā cīņā ar dēmonisko dzimst progress, bet dzive ir bezgalīgs progress, - galvu pieliecis, lama gudri atteica.
Es apklusu un sāku domāt par šo dziļo dzīves jēdziena definējumu. Bet pēc tam domas pārsviedās uz centieniem apjēgt dēmonisko spēku raksturu, cenšoties vismaz kaut kādā zinātniskā veidā izskaidrot to ietekmi. Tomēr nekādus skaidrojumus es atrast nevarēju. Kaut kur zemapziņas dzīlēs uzplaiksnīja vārds «laiks», bet tūdaļ apdzisa, atdodams vietu bailēm no vārda «dēmons».
- Ņemiet vērā, ka melnā un zilā ir krāsas, kas virzitas uz ūdeni. Šo krāsu ietekmē ūdens mainās, - lama noteica it kā pats pie sevis.
- Nu jā, - es muļķīgi teicu, neko nesapratis.
- Ja Kailasa ziemeļu pusē būtu ezers, tas būtu briesmīgs ezers, ļoti briesmīgs, kas spētu nogalināt ne tikai cilvēkus, bet ari daudz augstākas būtnes, - lama piebilda.
- Šambalas cilvēkus?
- (Jn kur atrodas Nāves Ieleja? Ari Kailasa ziemeļu pusē?
- Jā, Nāves Ieleja ir tur.
- Un precīzāk?
- Stāsta, ka pie Kailasa ziemeļu sienas, precīzi nezinu. Vēl stāsta, ka tur ir kaut kāds spogulis, tas spogulis arī uzsūtot cilvēkiem melnos spēkus.
- Spogulis?
- Tā stāsta.
- Kas stāsta?
- Mēs, lamas, tā runājam savā starpā. Bet visbiežāk mēs runājam, ka Kailass ir nobūris šo vietu un radijis Nāves Ieleju, kur cilvēki dodas nomirt. Viņi tur nomirst ļoti ātri, ātri, ātri noveco un nomirst, - lama teica klusā, vecišķā balsi.
- Kailass tātad nobūra…, - pieri saraucis, es domīgi teicu.
- Jūs, eiropieši, ar vārdu «nobūra» saprotat kaut ko pasakainu un fantastisku, bet mēs, tibetieši, uztveram burvestību kā reālu dievišķo un dēmonisko spēku savstarpēju iedarbibu, jo mēs ticam garīgās enerģijas pastāvēšanai, kuras noslēpumi sniedzas gadsimtu dziļumā un kura valdīs nākotnē.
- Saprotu, - es rūgti pasmaidīju, - jūs, austrumu cilvēki, noteiksiet cilvēces nākotni tikai tādēļ, ka ticat garigiem spēkiem pat bez nopietniem pierādījumiem šajā sakarībā, bet mēs, plātigie eiropieši, pilnigi iespējams, kā saka, izkritisim no spēles.
- Paldies par sapratni, - lama skumji noteica.
Kailass - milz īga visuma mandala
- Lama, atļaujiet uzdot jums plašu jautājumu, - es teicu, - kāda ir Kailasa galvenā sūtiba?
- Kailasa galvenā sūtiba ir tā, ka tas ir milzīga Visuma mandala uz Zemes.
- Es zinu, kas ir mandala. Bet, lūdzu, paskaidrojiet vēlreiz!
- Citiem vārdiem mandalu var nosaukt par arhitektūras jantru, tas ir, mistisku figūru telpiskā izpildījumā. Jantru un mandalu formu uz Zemes atsūtīja Augstākais Saprāts. Ir maz cilvēku, kas saprot, ko nozimē mantru un jantru forma. Iespējams, ka to zina tikai alu jogi, bet viņi par to klusē. Mēs, lamas, ari slikti saprotam mandalas un jantras, bet… mēs pielūdzam tās…, nesaprotam, bet pielūdzam…, mēs jūtam, ka mandalu un jantru forma ir grandioza, dievišķa un ka bez tām…
- Bez tām?
- Bez tām uz Zemes nebūtu dzivības.
Šajā bridi mana apziņa apmiglojās un domas iesliga zemapziņā,
zemapziņa saviļņojās, sāka pulsēt, un no tās līgani izpeldēja vārds «matrica», kas gandrīz vai apdedzināja apziņu, bet, nepaspējis Īsti parādīties, atkal aizplūda atpakaļ grūti pieejamajā iekšējā «Es».
- Bet…, dārgais lama, es sapratu, ka uz Kailasa mandalas pamata tika radīta dzīvība uz Zemes. Vai es pareizi sapratu? - es apmulsis pajautāju.
- Hm, - lama uzmanīgi paskatijās uz mani, - jūs domājat, ka es daudz zinu. Nē, es zinu maz, bet es jūtu labāk nekā jūs. Es jūtu, ka dzīvība uz Zemes ir radita, pamatojoties uz Kailasa mandalu.
-M… jā…
- Kailasa un tā apkārtējo kalnu forma ir svētuma forma. Nav nekā svētāka par šiem svētajiem kalniem.
- Ko, ko? Atkārtojiet, lūdzu, vēlreiz!
- Nav nekā svētāka par Kailasa formu.
Es kā meitene kautrigi nodūru acis un sapratu, ka šiem daudzajiem atgādinājumiem par Kailasa svētumu ir kāds ļoti svarīgs, ļoti fundamentāls pamats. Varbūt austrumu cilvēki izskatās naivi, bet viņi labāk par mums, eiropiešiem, jūt, un ne tikai jūt, viņi tic savām jūtām, kas nāk (tāpat kā mums) no dievišķās zemapziņas dzīlēm. Viņi neanalizē šīs jūtas, bet vienkārši tic tām, viņos nav ne šaubu ēnas, ka intuicijai un jūtām ir taisniba par visiem simts procentiem. Austrumu cilvēki dzivo ar nākotni sirdi, pacietīgi (no dzīves uz dzīvi) gaidot, kad šīs jūtas kādreiz realizēsies un seno miklu dievišķā gaisma atgriezīsies un izgaismos parasto drūmo un banālo dzīvi, kurā kazas un jaki prasa ēst, kurā sieva, galvu noliekusi, mazgā veļu, kurā bērni stulbi rakņājas pa smiltīm… Kad gan tas būs? Kad? Kas virzis progresu uz priekšu? Austrumu cilvēki labāk par mums, eiropiešiem, saprot savas jūtas, viņi gaišos laikus gaida pacietigāk nekā mēs. Bet ari viņi noliec galvu mūsu, eiropiešu, priekšā, jo tieši mēs, eiropieši, nerazdami mieru savās pretrunās, cenšamies visu pierādīt un pārbaudit eksperimentos, ar nožēlu saprotot, ka cilvēka izdaritie eksperimenti ir tikai primitīvs mēģinājums iecelt cilvēku par tiesnesi Dieva radibām, bet… Mēs, eiropieši, nepārtraukti cenšamies iet uz priekšu, spitigi laužoties cauri šķēršļiem un laužot kaklu krasajos vēstures pagriezienos, kurus noteicis Dievs. Austrumu un Rietumu lidzsvars, Āzijas un Eiropas līdzsvars pastāv jebkurā pasaules vietā, to ir iedibinājis Dievs, tas ir nepieciešams, lai…
- Bet Kailass taču līdzinās piramīdai? Tā taču ir? - Es vērigi paskatījos uz lamu.
- Piramīdas forma ir svētuma forma, - lama izvairigi atbildēja. - Starp citu, varu jums parādit ļoti interesantu grāmatu un pat nolasit dažas vietas. To sarakstījis eiropietis, vārdā Ernsts Hofmans, kurš lielāko daļu dzives pavadijis Indijā un pieņēmis indiešu vārdu Angariks Govinda. Viņš vairākas reizes ir bijis svētā Kailasa apkārtnē, bet viņa grāmata «Ceļš baltajos mākoņos» ir veltita šiem ceļojumiem. Viņš nomira 1985. gadā.
Lama piecēlās, paņēma no plaukta grāmatu un, pašķiris dažas lappuses, pielika pirkstu pie vajadzigās vietas. - Re, lasiet, - viņš teica. Grāmata bija angļu valodā, un es izlasiju:
«…saskaņā ar seno sanskrita tradīciju Kailasu sauc par Meru vai Sumeru. Tas tiek uzskatīts ne tikai par pasaules fizisko, bet arī par metafizisko centru… Meru (vai Kailass) veido asi, ksis saista dažādus plānus vai pasaules… Kailasu vainago neredzams transcendentālo spēku Templis… tā ir milzīga mandala… Kailass simbolizē garīgā Visuma asi, kas iet cauri neskaitāmām pasaulēm. Šī ass no cilvēku līmeņa aiziet līdz dievišķajam… Ticīgam cilvēkam Kailass ir debesu templis, dievu tronis, antena, kas pārraida un uztver mūsu planētas garīgās enerģijas… Svētceļnieks, iedams ap Kailasu pa svēto taku, saprot, ka iet pa gigantisku mandalu, kas radīta brīnumainā veidā…»
Uz bridi aizdomājos. No šis grāmatas un no sarunas ar lamu izrietēja, ka Kailass tika radīts mandalas formā. Bet mandala nevar būt viena kalna konstrukcija, pat visneparastākā kalna ne! Mandala ir sarežģits mistisku telpisku figūru komplekss. Tieši figūru komplekss, nevis viena figūra! Tātad, runājot par Kailasu kā mandalu, pareizāk būtu runāt par Kailasa kompleksu, kas sastāv no daudziem mistiskiem veidojumiem ar Kailasu centrā. Un… pilnigi iespējams, ka šis komplekss ari ir leģendārā Dievu Pilsēta.
Kādēļ tad Dievu Pilsētu neviens nav aprakstījis? Vai tiešām neviens nav redzējis mistiskos veidojumus ap svēto Kailasu? Atbildi uz šo jautājumu es nevarēju atrast. Dažādas domas virmoja manā galvā, bet patiesībā viss izrādījās tik vienkārši, tik vienkārši. Bet par to es pastāstīšu mazliet vēlāk.
«Kas ir mandala? Kāpēc mandalas skaitās svētas?» es prātoju un biju sašutis, ka nevaru rast atbildi. Toreiz es vēl nezināju, ka seno civilizāciju cilvēki matēriju uzskatīja par sekundāru substrātu un dzīvības pirmpamats ir laiks un telpa, bet dažādās konstrukcijas, kuru formu aprēķina noslēpumi mums pagaidām nav pieejami, tika veidotas, lai iedarbotos uz telpu un laiku. Cik tālu mēs vēl esam no mistisko figūru, ari mandalu, zinātniskās vērtibas apjēgšanas! Cik atšķirīga no mūsējās bija seno cilvēku
zinātniskā pieeja! Bet tagad man jau ir pilnīgi skaidrs, ka senie cilvēki veidoja matricas, kas iedarbojās uz telpu un laiku, bet šo matricu principiālās shēmas nākamajām paaudzēm nodeva noslēpumaino mandalu un jantru veidā. Ar kādu nolūku viņi veidoja šis matricas? Vai patiesi Kailasa komplekss patiesībā ir milziga matrica? Un kāda ir šis gigantiskās matricas loma?
Šo domu satraukts, palūdzu lamam Ketsunam Zangpo atļauju iziet uz ielas un uzsmēķēt. Piesēdis uz kāpnitēm, atcerējos vārdus Agarika Govindas grāmatā, ka Kailasu vainago neredzams trans-
cendentālo spēku templis, un skaidri sapratu, ka runa ir par Kailasa fantomu. Pasmējos, atcerēdamies Jurija Ivanoviča Vasiļjeva un Sergeja Anatoļjeviča Seļiverstova komisko dialogu, vētraini apspriežot jautājumu par kaut kāda Vitjkas kājas fantomu.
- Eh, žēl, ka man nav smalki enerģētiskās redzes, ar kuras palīdzību varētu ieraudzit Kailasa fantomu! Tas droši vien ir lielisks! (Jn cik droši vien laimīgi ir jogi, kurus izvēlas tā saucamie pārcilvēki un dāvā šādu redzi! Bet pārcilvēki mani nav izvēlējušies! (Jn… es jau ari esmu tāds negatīvs - smēķēju, iedzeru, ēdu gaļu…, - klusi pie sevis vaimanāju.
Paņēmu otru cigareti, lai sapīpētos ilgākam laikam. Pūzdams dūmu gredzenus, sāku prātot par paralēlajām pasaulēm, kuras, pēc Angarika Govindas vārdiem, saista caur svēto Kailasu ejoša ass. Uzplaiksnīja doma, ka, pilnīgi iespējams, Kailass ir vieta, kur var pāriet brīnumainajās, no mūsu pasaules tik atšķirīgajās paralēlajās pasaulēs, un tur droši vien kūsā paralēlā dzīve, staigā paralēlās sievietes… Es vēl nezināju, ka pēc kāda laika Dievs sasprindzinās manu prātu un piespiedis analizēt paralēlās pasaules, pateiks priekšā šis analizēs atslēgu, un es noorganizēšu vēl divas ekspedīcijas, veltitas mēģinājumam saprast paralēlās pasaules. Par to jūs varēsiet izlasit nākamajās grāmatās.
Kad atgriezos mājā, lama, redzēdams manu interesi par Angarika Govindas grāmatu, piedāvāja iet uz otru istabu un lasit, cik ilgi patik.
Iedziļinājies lasišanā, es it kā iejutos askētisko un virišķigo svētceļnieku lomā, kuriem tik siltus vārdus veltījis Angariks Govinda.
«…šie vīrišķīgie svētceļnieki pelna milzīgu apbrīnu. Daudzi no viņiem neatgriežas, bet tie, kuriem izdodas atgriezties, ir augstākās ticības un izturības paraugs. Viņi atnāk atpakaļ uz savu zemi, bagātinājušies ar pieredzi, kas visu atlikušo mužu būs viņiem spēka un iedvesmas avots, jo viņi ir stājušies Mūžības priekšā, redzējuši Dievu Pilsētu.»
«Interesanti! Interesanti ir tas, ka Govinda svētā Kailasa apkārtni sauc par Dievu Valstibu,» es iedomājos. «Bet mēs…, mēs ceram tur atrast Dievu Pilsētu…» Tālāk bija rakstīts, lūk, kas:
«…svētceļnieks no kalnu pārejas iet uz Dievu Valstību it kā
Svētceļnieks Dievu Valstībā
neredzamu ceļabiedru - sanu garīgo brāļu pavadībā, kas arī dodas pielūgt kalnu. Svētceļnieks šeit jūt īpaši smalku atmosfēru, kuru reliģiskajā tradīcijā sauc par dievišķu un kuru var izskaidrot ar Dievu, Budu un Bodisatvu klātbūtni.»
Es sapratu, ka svētceļnieki droši vien Dievu Valstībā nevar saskatīt «neredzamos garīgos brāļus», bet viņu jūtas, bez šaubām, ir ļoti saasinātas. Viņi nepārtraukti atrodas neparastu saviļņojošu jūtu varā, kas, iespējams, dažreiz pārvēršas konkrētās prāta sajūtās, kur pilnīgi aptverami parādās paralēlo pasauļu cilvēku vai
citas bezmiesiskas dzivibas formas tēli. Uzskatīdami to par dievišķu atklāsmi, svētceļnieki stipri uzbudinās un, uzturēdamies Dievu Valstibā uzbudinātā stāvoklī, patiešām pietiekami reāli jūt «garīgo brāļu» klātbūtni. Kas to var noliegt? Tikai tumsonigie akadēmiķi no Krievijas Zinātņu akadēmijas viltus zinātnes komitejas, viņi gan var savā uzpūtībā pacelt roku pret šo tīro un labsirdīgo cilvēku svētajām jūtām, kuru tūkstoši iet pa Tibetas augstkalnu takām, lai redzētu un, pats galvenais, izjustu Dievu Valstibu. Neviens normāls cilvēks nevar aizvainot vai izsmiet šo cilvēku tirās jūtas.
Šajā bridi es atcerējos jau sen galvā radušos domu, ka piramidas, un tikai piramidas, vienlaikus atrodas gan mūsu, gan paralēlajā pasaulē. Šis no zemapziņas uzpeldējušais postulāts bija stingri iesēdies prātā un laiku pa laikam mani satrauca. Interesanti bija tas, ka saskaņā ar Govindu «garīgie brāļi» arī iet pielūgt kalnu.
«Vai patiesi Kailasa piramīda tika uzcelta vairākās paralēlās pasaulēs vienlaicīgi? Vai paralēlo pāsauļu cilvēki patiešām pielūdz «paralēlo Kailasu», mums spokainu un neredzamu? Vai patiešām Kailasa ass savieno dažādas paralēlās pasaules?» Uzdevu sev jautājumu pēc jautājuma, nevarēdams rast atbildi.
Tikai vēlāk, Ēģiptes ekspedīcijas laikā, es ar kaut kādu smagu dvēseles pretestību sākšu aptvert paralēlo pasauļu vienotibu un, lai ari tikai hipotētiski, tomēr sapratīšu, ka kolosālo monumentu celtniecibu un citas radošas darbibas uz Zemes var veikt ar paralēlo pasauļu spēkiem, nevis ar tās pasaules spēkiem, kurā dzīvojam. Domāju, ka arī Filipinu hileri dara tieši tā…
Interesanti man likās ari Govindas turpmākie vārdi par Kailasu:
«Tas, kas ir pieejams miesiskajam skatam, acīm ir tikai sub- struktūra, kaut kā daudz diženāka un nepieejamāka emanācija.»
Ko autors ar to ir domājis? Iespējams, viņš ir devis mājienu, ka zem Kailasa atrodas milziga zemzemes pilsēta, varbūt pat valsts. Bet varbūt viņš ar to domājis mūsu trisdimensiju skatiena nespēju redzēt paralēlo četrdimensiju Kailasu, paralēlo piecdi- mensiju Kailasu un… tā tālāk. Kas zina, varbūt Kailasa unikalitāte, par kuru tik daudz runā Austrumos, ir tā, ka šis kalns (vai piramīda!) tika celts…, tā sakot, «daudzpasauļu veidā»?! Ne
jau velti Kailasu sauc par asi, kas savieno dažādas pasaules.
Aprakstot to, ko redz svētceļnieki, Govinda pilnigi konkrēti norāda, ka Kailasa apkārtnē ir piramidas un monumentāli veidojumi, un tas mani vēl vairāk pietuvināja domai, ka tur ir apbrīnojamā un noslēpumainā Dievu Pilsēta:
«…svētceļnieks nonāk klinšainā kanjonā, kura sienas atgādina arhitektūras veidojumus. Viņu it kā ieskauj gigantiski templi, rotāti augstām kolonnām, karnīzēm un terasēm, bet augšā pāri visam mirdz Kailasa kupols. Kailasa forma ir nevainojama un pareiza, it kā šis kupols būtu tēsts no milzīga akmens bluķa… Šie piramīdām līdzīgie kalni kā sargi stāv Kailasa abās pusēs…»
-M… jā… Vai patiešām Kailasa apkārtnē ir kalni, kas līdzinās arhitektūras veidojumiem un piramīdām? Tad taču tā, iespējams, ir Dievu Pilsēta! - gandrīz pilnā balsi iesaucos lamas Ketsuna Zangpo mājas istabā. - Droši vien svētceļnieki, savu gaišo jūtu pārņemti, to nevar aptvert! Droši vien svētceļnieki redz Dievu Pilsētu, bet nesaprot, ko viņi redz! Viņi vienkārši pielūdz, svēti pielūdz.
Man šausmīgi sagribējās uzsmēķēt. Izkāros pa logu tik tālu, ka gandrīz izkritu laukā, un aizsmēķēju, cenzdamies dūmus aizpūst pēc iespējas tālāk uz ielas.
- Dievu Pilsēta! Dievu Pilsēta, kas sastāv no piramīdām un monumentiem! Mēs to redzēsim! Redzēsim!
Tajā brīdi manu prātu pārņēma doma par Dievu Pilsētas uzdevumu. Ši doma, kas līdzinājās skaļiem čukstiem, kā viesulis sagriezās galvā, traucās kaut kur augšup, cenšoties atrast atbildi, bet pēc mirkļa bezpalīdzīgi nokrita zemē, un man sāka sāpēt galva. Cigarete jau bija izdegusi, bet es turpināju karāties logā.
Ar troksni ievilcies atpakaļ istabā, es skaudri sajutu savu niecibu Diženā un Mūžigā priekšā, bet pēc tam visiem spēkiem centos notvert kaut vai zemapziņas dziļu signālu atbalsis, kurām jau biju pieradis ticēt. Taču neko konkrētu es neuztvēru, tikai nesaprotamais vārds «matrica» turpināja mocit manu prātu.
Apsēdos krēslā un sajutu, ka smaržoju nevis pēc aromātiskas cigaretes, bet apkārt ir tā specifiskā pretīgā smaka, kas parasti pavada smēķētājus ar sadzeltējušiem zobiem, kuri dod priekšroku cigaretēm bez filtra un smēķē «Prīmu» vai «Astru». Es pat centos atgaiņāties no šīs smakas, muļķīgi vēcinādams rokas un skaišoties, jo es taču smēķēju ļoti labas cigaretes «Kent Superlight» ar pikanti baltu filtru. Bet šeit, svētajā templi, pat brīnišķīgas cigaretes, kas saldina cilvēka negatīvo īpašību (smēķēšanu), nelidz, un no eleganta cilvēka ar cigareti mutē pārvērš tevi par narkomānu, kas, pa logu izkāries, izdabā savai iegribai.
- Eh! - dziļdomīgi noteicu pats par sevi un sāku prātot, ka mana fiziskā domāšana visu laiku nekā nevar nonākt līdzsvarā ar tiem skaļajiem zemapziņas čukstiem, kas periodiski satrauc manu apziņu un ved mani kaut kur tur, kur es pat neesmu domājis iet.
- Šie čuksti kā smags akmens uzgūlās dvēselei un no dienas dienā nervozi kā dzenis kala manu apziņu, virzidami un virzīdami mani pie tā, par ko es pat iedomāties nevarēju. Mans apjukums brižiem pārauga nervozitātē, kas kļuva arvien stiprāka un stiprāka, lidz… beidzot, pilnīgi negaidīti, visnepiemērotākajā bridi, kaut kur lidmašinā vai mašīnā, atraisījās un piespieda uz pirmā papira gabaliņa, kas gadijās pa rokai, drudžaini pierakstīt sazin no kurienes radušās domas, kurām nebija nekādu reālu pierādījumu. Pēc tam kļuva viegli jo viegli, radās vēlme kā zosij lieligi staigāt apkārt un stāstīt par to visiem,
visiem, bet… atskanēja jauni zemapziņas čuksti, nolieca lepni pacelto galvu un sāka ilgi, apnicigi kalt un kalt, gatavojot jaunai domai un pārbaudot mani ar visaptveroša stulbuma sajūtu.
- Ak, cik laimigi droši vien ir stulbie cilvēki! - es dažreiz iesaucos, šaustīdams sevi par stulbumu un nespēju «piedzemdēt», - stulbie cilvēki ir laimigi tādēļ, ka viņiem ir tā laime nejust šo pazemojošo stulbuma sajūtu.
Laiku pa laikam es, noguris no ši smagā sloga, sajutu vēlmi kaut uz bridi ļauties dīkdienībai, pārskaitīt čaukstošās rubļu vai dolāru banknotes un laimigi klausities sev adresētajās saldajās runās. Taču pietika, lielākais, ar pusstundu, kaklā sakāpa kaut kāds pretīgums, un es visu naudu izdaliju, nešķirodams, kam, brīžiem sastrādājot lielas muļķības un pēc tam sarkstot draugu priekšā. Bet stulbums, visaptverošais stulbums atkal aizžņaudza kaklu un pierasti sāka kalties pa apziņu.
Dažreiz, vēloties paslēpties no šis sava stulbuma sajūtas, centos dziļāk ieskatīties pudelē, sarunās ar draugiem tēlojot gudrinieku un stāstot par savas dzīves spilgtajiem brižiem, bet jau pirmās reibuma pazīmes radīja manī iekšēju protestu, kas lika atbīdīt glāzīti tālāk. Bet jau tik pierastā stulbuma sajūta atkal tuvojās, ielida iekšā un pārvērtās par daļu no manis.
«Nē, par alkoholiķi es nekad nekļūšu,» apjēdzot šo faktu, es domāju, lai gan sapratu, ka tāda tipa cilvēki kā es bieži nodzeras. «Dievs ar viņu, labāk smēķēšu, citādi driz vien kļūšu ari par veģetārieti! Es taču neesmu svētceļnieks, lai visu sevi veltitu skaistajai un sevi apliecinošajai Diženā un Svētā pielūgšanai! Es taču esmu zinātnieks, kura liktenis ir balansēt starp pozitivo un negativo, starp patiesību un meliem, starp balto un melno, meklējot patiesību, kura… eh, nav sasniedzama. Bet kādam jau tas ir jādara, kādam ir ne tikai jāpielūdz, bet arī jāstrīdas, jāpierāda, jāapgalvo, jākļūdās, jādabū pierē puni un… pats galvenais, mūžīgi jāmokās ar sava paša stulbuma sajūtu.»
Pie durvim pieklauvēja. Ienāca jaunais lama un aicināja dzert tēju. Atteicos un atkal iedziļinājos Govindas grāmatā, mērķtiecīgi pievērsdams uzmanibu svētceļnieku psiholoģijai. Svētceļnieku ceļojumu uz Dievu Valstibu Angarika Govinda apraksta šādi:
«Skats uz Dievu Valstību paveras no Gurla pārejas. Līdzās
šai pārejai mirdz Gurla-Mandata kalna sniegotās virsotnes, bet, ja skatītos no augšas, kalns izskatītos kā milzīga suasti- ka. No pārejas redzams Kailasa mirdzošais kupols. Tas izskatās fantastisks, kā ne no šīs pasaules. Ieraugot Kailasu, svētceļnieks aizmirst visas savas bailes un bēdas, viņu pārņem tikai viena vēlēšanās - pārliecināties, ka šī brīnišķīgā parādība ir reāla. Viņš vairs nejūt nogurumu, viņa sirdī skan lūgšanas un mantras, jo viņam paveras lielā Darsana svētās parādības pirmā atblāzma. Ceļā uz Kailasu svētceļnieks sastopas ar diviem ezeriem: Rakšasu (šausmīgo tumsas dievību ezeru), kas izskatās kā pusmēness, un Manasarovaru (miera un gaismas dievību ezeru), kas ir apaļš kā saule.
…svētceļnieku nepārvarami pievelk noslēpumainais Kailass. Svētceļnieks godbijīgi paklanās kalnam, atkārtojot savas mantras un apelējot pie visiem gaismas spēkiem, kas mīt šajā kosmiskajā Mandalā.
…neriskējot ar dzīvību, nevar pietuvoties Dievu tronim, ieiet Mandalā, augstākās realitātes mistērijā. Tam, kurš uzdrošinās veikt Parikarmu - rituālo gājienu ap svēto kalnu, ir jābūt ar skaidru un sakoncentrētu prātu. Tas ir tikpat svarīgi kā spēcīgs ķermenis, jo svētceļniekam būs jāiziet pilns dzīves un nāves cikls. Viņš nokāpj Amitabhi upes ielejā uz rietumiem no Kailasa, iziet caur diviem nāves vārtiem starp Kailasa tumšo ziemeļu pusi un daudzkrāsaino austrumu pusi, kur paceļas draudīgais Dolma-la - Taras-glābējas pāreja. Pēc tam, piedzimis no jauna, svētceļnieks nokāpj Aštobhi ielejā uz austrumiem no Kailasa, kur dzejnieks - svētais Milarepa - sacerēja savas himnas. No turienes svētceļnieks atkal ieiet dienvidu ielejās, kuras ir zelta krāsā.»
Svētceļnieks, veikdams Parikarmu - rituālo gājienu ap svēto kalnu -, iziet pilnu dzīves un nāves ciklu
«Cik daudz milestibas, iedvesmas un romantisma ir šajos vārdos! Kādas cildenas jūtas, izrādās, pārņem svētceļnieku, kas iegājis Dievu Valstībā un redz svēto Kailasu!» domāju, lasidams šis rindas Govindas grāmatā.
Bet no kurienes svētceļniekam rodas pārliecība, ka viņš patiešām redz galveno Pasaules Brīnumu? Vai svētceļnieks domā, kāds ir šā Pasaules Brīnuma uzdevums, vai ari viņš tikai
iegremdējas savās jūtās, kas rodas, skatoties uz Brinumu? Kāds avots ir zināšanām par svēto kalnu? Kādas mantras svētceļnieki zina un atkārto, skatoties uz Brinumu?
Vēl es zināju, ka daži svētceļnieki veic Parikarmu, ejot pa svēto taku ap Kailasu līšus, rokās velkot zābakus, noguļoties zemē ar izstieptām rokām, noņemot zābakus un paklanoties tos atkal uzvelkot kājās. Cik pūļu tur jāpieliek! Kādai dziļai cieņai ir jābūt dvēselē!
Izgāju no savas istabas un atvainojies gāju pie lamas Ketsuna Zangpo, kas dzēra tēju. Ari man ielēja tēju.
- Vai drikst vēl uzdot jautājumus? - es pajautāju.
- Jā, protams, - lama atbildēja.
Izteicu visu jautājumu sēriju par svētceļniekiem un sāku gaidit atbildi. Lama klusēja. Pēc tam viņš pašūpoja galvu un klusā balsi teica:
- Es nezinu.
- Ko jūs nezināt?
- Es nevarēšu atbildēt uz jūsu jautājumiem, jo es nezinu, kāds ir svētā kalna uzdevums, un nezinu, no kāda avota nāk zināšanas par Pasaules Brinumu. Zinu tikai, ka šīs zināšanas nāk no sirmas senatnes.
- Paldies, - es muļķigi pateicu un iedomājos, ka svētceļnieki acīmredzot patiešām neanalizē to, ko redz svētā Kailasa apkārtnē, un patiešām atrodas tikai jūtu varā.
- Tēju vēl dzersiet?
- Nē, - es atbildēju. - Sakiet, lama, - vai zinātnieki ir bijuši pie Kailasa?
- Cik man zināms, nav bijuši. Šajā svētajā vietā ir tikai svētceļnieki. Nu, bet, ja zinātnieki ies uz turieni, visticamāk, ka viņi aizies bojā.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka viņi nevarēs pieiet pie kalna ar tiru dvēseli.
- M… jā…, - es nopūtos un atcerējos videooperatoru Kvit- kovski, kuru jau biju izslēdzis no ekspedicijas sastāva tikai tādēļ, ka, manuprāt, jaunais Maskavas racionālists nevarētu pieiet pie svētā kalna ar tiru dvēseli.
Kalns mums nepiedotu, ja mēs viņu ņemtu līdzi.
- Bet Nikolajs Rērihs? Viņš taču centās sasniegt svēto Kailasu! (Jn viņš bija zinātnieks…
- Rērihs bija zinātnieks ar svētceļnieka dvēseli, - lama mani pārtrauca.
- M… jā…, - es apmierināti noteicu.
Pieklusu un sāku domāt par to, ka, pilnigi iespējams, ari mēs drizumā veiksim Parikarmu - rituālo gājienu apkārt svētajam kalnam - un uzzināsim to, ko svētceļnieki apzīmē ar vārdiem «noiet pilnu dzīves un nāves ciklu», un … iziesim caur Nāves Vārtiem.
Palūdzu lamam atļauju vēl pastrādāt ar Govindas grāmatu, aizgāju uz savu istabu un sāku meklēt informāciju par Nāves Vārtiem.
N āves valdnieka jamas spogulis
Šķiru lappusi pēc lappuses, ātri pārskatot teikumus, un pēkšņi ieraudziju vārdu «mirror» - spogulis. Šis vārds nezin kāpēc piesaistīja manu uzmanību, es sāku uzmanīgi iedziļināties tekstā un pēc dažām minūtēm pacēlu galvu un satraukti iesaucos:
- Paskat tik! Spogulis, akmens spogulis ir tas, kas nonāvē cilvēkus! Saspiestais laiks novērtē cilvēku un izlemj - nogalināt
viņu vai dot iespēju turpināt dzīvot pēc principa, kuru svētceļnieki apzimē ar vārdiem «piedzimt no jauna»!
Es, dārgo lasitāj, paskaidrošu savu izsaucienu, taču vispirms, lūdzu, izlasiet, ko uzrakstījis Govinda:
«…svētceļniekam vēl ir jāiziet caur nāves vārtiem, tur viņš piedzims no jauna. Uzkāpjot Dolmas pārejā, kas atdala Kailasa ziemeļu un austrumu ieleju, svētceļnieks nonāk vietā, no kurienes redzams Nāves Valdnieka (Jamas) Spogulis, kurā atspoguļojas visi šā cilvēka dzīves notikumi. Viņš noguļas starp diviem akmeņiem, kas līdzinās četr- acainiem raibi rudiem suņiem, aizver acis un nonāk Jamas - savas sirdsapziņas tiesas priekšā. Viņš atceras savus darbus, cilvēkus, kas viņam bijuši dārgi, kas miruši pirms viņa, visus, uz kuru mīlestību viņš nevarēja vai nepaspēja atbildēt, un lūdzas par viņu laimi, lai kādā veidā arī viņiem nāktos atdzimt.
Pēc tādas samierināšanās ar pagātni un izejot caur nāves vārtiem, svētceļnieks sniegotajā žēlsirdīgās mātes Dolmas pārejā pārkāpj jaunas dzīves slieksni. Un, lūk, pie viņa kājām plešas ezers ar smaragdzaļu ūdeni. To sauc par Žēlsirdības ezeru, hinduistu nosaukums - Gaurikunds. Tajā svētceļnieks saņem savas pirmās kristības kā no jauna dzimusi būtne.
Austrumu ielejā svētceļnieks redz cirvim līdzīgu klinti. Tā ir Nāves Valdnieka emblēma, bet klints saucas - «Karmas Cirvis».
Gn tagad, dārgo lasitāj, atļaujiet paskaidrot mana izsauciena jēgu. Zinātnē ir pazīstami tā saucamie «laika spoguļi», kurus izstrādāja ģeniālais krievu zinātnieks Nikolajs Aleksandrovičs Kozirevs. Saskaņā ar N. A. Kozireva teoriju laiks ir enerģija,
informācijas (domājoša!) enerģija, kas var koncentrēties (laika saspiešana) un sadalīties (laika pagarināšana). Zinātnieks radīja ipašas ieliektas konstrukcijas, kas var saspiest laiku. Šis konstrukcijas viņš nosauca par «laika spoguļiem».
Nākamajās grāmatās es pie šīs tēmas pakavēšos sīkāk un pastāstīšu par zinātnisko pētījumu rezultātiem. Tagad atļaujiet izteikt patiesu pārsteigumu, ka tas (acīmredzot konstrukcija), kam ir saistība ar Nāves Valdnieku Jamu, ari saucas spogulis. Aprakstot iespēju ar spoguļu palidzību saspiest laiku, Nikolajs Kozirevs neizslēdza varbūtibu, ka, stipri saspiežot laiku, cilvēka dzive var paiet dažās dienās, stundās, minūtēs, sekundēs vai vienā mirklī un pēc tam iestājas fiziskā nāve. Laiks nogalina cilvēku.
Kāpēc N. A. Kozirevs savas konstrukcijas nosauca par spoguļiem? Vai patiesi Nāves Valdnieka Jamas Spogulis līdzinās Kozireva laika spoguļiem? Vai patiešām laiks ir domājoša substance, spējīga
izvērtēt cilvēka domas, dvēseli un karmu? Vai patiešām saspiestais laiks izvelk no cilvēka pašu galveno - Sirdsapziņu - un novērtē to, izlemjot - nogalināt cilvēku vai dot tam iespēju dzivot?
Un toreiz, kad es sēdēju lamas Ketsuna Zangpo mājas istabā, es domāju par to, ka driz vien mums, četriem Krievijas zinātniekiem, droši vien nāksies stāties Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa priekšā un izjust Jamas tiesu, kurā, ja ticam Angarikam Govindam, mūsu Sirdsapziņu novērtēs kaut kāds nezināms enerģētiskais Saprāts.
Jamas vārds man šķita ļauns un drūms. Man kļuva bail. Es sāku baidities par savas dvēseles tīrību, lai arī zināju, ka visas
manas dzīves galvenais princips ir bijis sirdsapziņas tīriba. Ļoti piespiežoties - un bieži vien par ļaunu sev esmu centies dzivot saskaņā ar sirdsapziņu, bet…
- Kas viņu zina! Kas viņu zina! Varbūt es, pats to nemani- dams, esmu kādreiz gājis pret savu sirdsapziņu? Cik daudz reižu esmu psihojis, kliedzis… Es taču neesmu eņģelis! - murmināju, grozidams rokā cigareti.
Bet pēc tam es skaidri un uzskatāmi atcerējos brīžus, kad sirdsapziņa mani mocija. Ļoti stipri mocīja. Atcerējos, kā nereti zaudēju savaldību un izgāzu dusmas uz kādu no saviem pacientiem, uz pacientu, kas manī redzēja savu pēdējo cerību, un pēc tam… meklēju šo aklo cilvēku pa visu klīniku, atvainojos, cenšoties cik necik
saglabāt ķirurga pašcieņu, un taisiju viņam operāciju ar ipašu iedvesmu un tādu garigo pacēlumu, kad domas strauji joņo pa smadzeņu šūnām, bet rokas, klausot kādai zemapziņas degsmei, apsteidz domu, pēc tam liekot pašam brinīties, «kāpēc es to izdariju tā» vai «kā gan es varēju to izdarīt». Mūsu centrā pat klist valodas: ja šefs (tas ir - es) sakliedz uz slimnieku, tad šim cilvēkam ir veicies. Šis baumas noved pat pie gadījumiem, kad daži rafinēti pacienti speciāli cenšas izsist mani no lidzsvara, zinot, ka operācija tad izdosies labāk. Un patiesibā jau viņiem ir taisnība, jo acīmredzot Sirdsapziņas enerģija ne vien stimulē domāšanu, bet spēj ari izvilkt no zemapziņas to, kas vēl nepakļaujas sapratnei, un darbojas spēcigi, kategoriski un miklaini. Tautā to sauc par «vieglu roku». To paveic Sirdsapziņas enerģija. Pārāk augsta ir Sirdsapziņas cena.
Agrāk vai vēlāk, Šajā vai Tajā Pasaulē, mēs stāsimies Sirdsapziņas tiesas priekšā, un tas mūsu mūžigajā dzīvē būs izšķirošais bridis.
Es atkal nenoturējos un, izliecies pa logu, aizsmēķēju. Ar baudu ievilkdams dūmus, domāju par to, ka leģendārā Nāves Ieleja droši vien atrodas zem Nāves Valdnieka Spoguļa. Bet šis Spogulis visu ieleju pārklāj ar nāves enerģiju - ar saspiestā laika enerģiju, ar saspiestu, domājošu enerģiju.
Iztēlojos, kā es ieiešu Nāves Ielejā, kā nostāšos Nāves Valdnieka Spoguļa priekšā, atdodams sevi Jamas tiesai, kā saspiestā laika enerģija maigi pētīs manu dvēseli, lai…
Apdzēsis cigareti, es iebāzu izsmēķi kabatā un atkal sāku lasīt Govindas grāmatu. Neko nedomādams, izlasīju dažas rindas un atcerējos lamas Ketsuna Zangpo vārdus, ka zinātnieki svētā Kailasa apkārtnē aizies bojā tādēļ, ka nevarēs pieiet pie kalna ar tiru dvēseli. Iztēlojos, kā saspiestais laiks velk laukā Sirdsapziņas enerģiju un dod iespēju spriest pār cilvēku tiesu: ja Sirdsapziņas enerģija būs tērēta dzives laikā, cilvēks sajutīs tikai nelielu disbalansu, bet, ja Sirdsapziņas enerģija visas dzives laikā būs dzita stūri un krājusies tur, stūrī, tad tās izkļūšana laukā būs Ildzi - ga sprādzienam, - cilvēks sajutīs, ka viņa ķermenis it kā sadeg, pārvēršoties par krunkainu vecu būtni, kas tūliņ, tūliņ sabirzis putekļos. Stūri iedzīta Sirdsapziņas enerģija cilvēkam nepiedos. Atsācis lasit grāmatu, atradu šādas rindas:
«Daudzi šeit aiziet bojā. Bet nāue svētceļnieku nebaida, jo viņš mirst dievību klātbūtnē, uz svētās zemes, pašā cildenākajā savas dzīves brīdī, piepildīdams senlolotu vēlēšanos.»
Droši vien Nāves Ielejā ne visi aiziet bojā, mokoši sadegot Sirdsapziņas enerģijā un ciešot briesmīgas mokas, skatoties uz savu sabrūkošo ķermeni. Droši vien daudzi svētceļnieki dodas uz turieni
un stājas Nāves Valdnieka Spoguļa priekšā, lai šajā vietā, kur gadi aizzib kā mirkļi, sajustu tuvibu Dievam un skaisti nomirtu, atdodot savu dvēseli Visaugstākā rokās. Droši vien viņi tur mirst ar prieku.
Sajutu lepnumu par svētceļniekiem, kuri mirst pacilāti un ar prieku, jo šie vienkāršie un divainie cilvēki pirmām kārtām prot sajust mūžigās dzives laimi. Domādams par svētceļniekiem,
Bonpo lama
atcerējos oligarhus, biznesmeņus un citus ļoti piezemētos cilvēkus, kuri dzīvo pēc principa «vispirms bizness, pēc tam sirdsapziņa», kuriem zemes prieki naudas un citu atribūtu veidā šķiet ne tikai bezgala saldi, bet ari mūžigi. Bet ari viņiem kādreiz nāksies stāties
Jogu karaliste
Jamas tiesas priekšā, un šis oligarhs, ar šausmām lidodams pa melno cauruli un nonākdams Tās Pasaules «dzimtajā» gaismā, pēkšņi savā priekšā ieraudzis svētceļnieka labsirdīgās enerģētiskās acis un pamanis tajās vieglu izsmieklu.
Aizvēru Govindas grāmatu un izgāju pie lamas. Atvadijāmies. Man aizejot, viņš teica:
- Ja atradīsiet Nāves Ieleju un ieraudzisiet Nāves Valdnieka Jamas Spoguli, neaizmirstiet, ka tur uzturēties drīkst ne ilgāk par 5 minūtēm. Pēc tam Jama sāks savu darbu.
Jogu karaliste
Pēc vienas dienas mēs tikāmies ar Bonpo lamu, ar to pašu Bonpo lamu, kurš 1996. gada ekspedīcijas laikā mums pastāstīja daudz interesanta par Somati fenomenu. Lama šo tris gadu laikā bija nedaudz novecojis, taču viņa acis bija tikpat dzivas.
Kad mēs ar Ravilu pastāstījām viņam, ko bijām uzzinājuši par Nāves Ieleju, viņš noskuma un klusi teica:
- Tā ir noburta vieta.
Pēc tam es sāku iztaujāt Bonpo lamu par «izsalkušā velna vietu». (Jn pēkšņi Bonpo lama pastāstīja kaut ko brīnumainu.
- Tibetā līdz pat mūsu ēras 6. gadsimtam pastāvēja neatminamos laikos radusies karaliste. Tā bija pati senākā karaliste pasaulē, - stāstija Bonpo lama, - pati, pati vecākā. (Jz Zemes vecākas karalistes nav bijis. Tā saucās Šang-Žong. Šīs karalistes galvaspilsēta atradās lidzās Kailasam. Tā bija brīnumaina karaliste! Cilvēkus un mehānismus šajā karalistē uzlādēja svētā Kailasa enerģija. Tur nedzivoja parasti cilvēki, tie visi bija adepti… vai jogi. Šo karalisti var nosaukt par jogu karalisti. Šie cilvēki zināja slepenās mantras, un ar to palidzību iegāja Kailasa tan-
triskajā laukā un izmantoja kalna tantrisko spēku. Viņu valoda nebija sanskrits, tā saucās tāpat kā pati karaliste - šang-žong.
- (Jn kurā vietā pie Kailasa atradās jogu karalistes galvaspilsēta? Jūs zināt? - elpu aizturējis, jautāju.
Man sāka dauzīties sirds.
- Karalistes galvaspilsēta bija 70 kilometru attālumā no Kailasa. Tā rakstīts tibetiešu tekstos, - Bonpo lama pārliecināti atbildēja.
- Vai tikai ne tur, kur ir «izsalkušā velna» vieta?
Bonpo lama pacēla galvu un stingrā balsī teica:
- Nepareizi citas reliģijas sauc to par «izsalkušā velna vietu». Saskaņā ar Bonpo reliģiju, ar pašu senāko reliģiju pasaulē, tajā vietā bija brīnišķiga pilsēta - labākā pilsēta pasaulē ar pašiem labākajiem cilvēkiem. Bonpo reliģija nāk no turienes, no jogu galvaspilsētas, un tā ir iznesusi cauri gadu simtiem šis apbrinojamās un neparastās karalistes zināšanas. Es, kā Bonpo reliģijas pārstāvis, lepojos, ka man ir tas gods kā lamam pārstāvēt šo reliģiju. «Šang- Zong» man ir svēts vārds. Kāds tam sakars ar «izsalkušo velnu»?
- Atvainojiet, bet kāpēc tad jogu karaliste Šang-Žong mūsu ēras 6. gadsimtā aizgāja bojā? - uzmanigi pajautāju, lai neaizvainotu Bonpo lamas jūtas.
- Mūsu ēras 6. gadsimtā ši karaliste sāka iet bojā, bet pilnigi aizgāja bojā mūsu ēras 7.-8. gadsimtā. Tā pakāpeniski apdzisa. Brīnišķīgi torņi un pilis, kas atgādināja Babilonu…
- Babilonu?
- Jā, Babilonu. M… m… torņi un pilis, kas atgādināja Babi- lonas celtnes, pakāpeniski sabruka. To vietā tagad ir milzīgi smilšu kalni. Tikai dažreiz, kad Tibetas vēji aizpūš smilšu kalnus, var redzēt lielo senatnes arhitektu celtņu pussagruvušās atliekas. Šis atliekas, it kā būtu ievilkušas elpu pēc aprakšanas smiltis, driz vien atkal iegrimst smiltis un gu| tur daudzus gadu simtus. Šie torņi un pilis ir ievērojami ar to, ka tika uzcelti bez fiziskā spēka izmantošanas, - tos radīja Kailasa tantriskais spēks. Laimīgs ir tas cilvēks, kuram izdodas ieraudzit tās, taču tas notiek reti. Smiltis…
- Vai jogi šajā karalistē bija liela auguma, nu tā - 3-5 metri, vai ari līdzinājās parastiem cilvēkiem? - jautāju, domādams, ka (un ja nu tiešām!) jogu karalistes galvaspilsēta bija pašu pēdējo atlantu valsts galvaspilsēta.
Es labi atcerējos literatūrā izkaisitās ziņas, ka ne visai tālā senatnē uz Zemes dzīvojuši milži (hiperboreji, titāni un citi). Tāpēc šim pieņēmumam bija pamats, vēl jo vairāk tāpēc, ka Tibetā atrodas uz tā saucamā «Mūžīgā Kontinenta», kur, saskaņā ar visām leģendām, Pasaules Plūdu laikā paglābās atlanti.
- Kāda auguma, jūs jautājat, bija jogu karalistes cilvēki? - Bonpo lama pārvaicāja. - Šie cilvēki līdzinājās parastiem tibe- tiešiem - tikpat neliels augums, tikpat melnīgsnēja āda… Bet… bet…
- Kas bet?
- Bet mazā auguma jogi bija paši pēdējie, paši, paši… Bet…
- Bet kas dzīvoja jogu karalistē pirms viņiem?
- Nu, viņi…, - Bonpo lama sāka šaubīties - teikt vai ne.
- Kādi viņi? - es neatlaidīgi raudzījos uz Bonpo lamu.
- Viņi aizgāja zemzemē.
- Kas aizgāja? Lielie Cilvēki?
- Jā, viņi aizgāja uz turieni.
- (Jn kas ir Lielie Cilvēki?
- Tie ir tie cilvēki, kas neatminamos laikos Tibetā izveidoja Šang-Žong karalisti. Viņi to izveidoja ļoti, ļoti sen un ļoti ilgi dzīvoja uz Zemes, bet pēc tam aizgāja zemzemē. Ne jau uzreiz aizgāja, bet pakāpeniski - viens pēc otra. Tā rakstīts mūsu tibetiešu tekstos.
- Lielie Cilvēki aizgāja Tibetas Somati alās?
- Nezinu. Droši vien daļa no viņiem iegāja Somati stāvokli, bet daļa pārgāja dzīvot uz zemzemes karaļvalsti.
- Es ticu, ka ir zemzemes karaļvalsts, - es teicu.
- Es ari ticu. Bet es gribu pateikt, - Bonpo lama asi paskatijās uz mani, - mūsu reliģija nāk no Lielajiem Cilvēkiem, nevis no tiem mazajiem tibetiešiem, kas palika pēc tam, kad Lielie Cilvēki aizgāja zemzemē. Bet tibetieši, kas daudzus tūkstošus
gadu dzīvoja plecu pie pleca ar Lielajiem Cilvēkiem, pēc tam sajutās vientuļi, sākās nesaskaņas, viņi novērsās no Dieva un… pamazām zaudēja jogu spējas.Viņi aizmirsa, kā izmantot Kailasa tantrisko spēku, aizmirsa svētās mantras. Un bez iespējas izmantot Kailasa tantrisko spēku tibetieši nevarēja uzturēt kārtibā skaisto pilsētu, celtnes sāka brukt un pārklāties ar smiltim. Daudzi tibetieši saprata, ka Sang-Zong karaliste driz aizies bojā, viņi lūdzās un sauca, lai Lielie Cilvēki, kas tik ilgu laiku bija mācijuši
viņiem Dvēseles un Sirds tehnoloģijas, atgriežas, bet Lielie Cilvēki nenāca laukā no zemzemes. Tibetiešus pārņēma izmisums, un viņi sauca un sauca Lielos Cilvēkus. Pamazām viņi kļuva arvien mežonīgāki un pārgāja uz primitīvu dzīvesveidu. Dažreiz viņi pienāca pie smilšu kalniem, zem kuriem gulēja viņu brīnišķīgā pilsēta, bet viņu dvēseles sāpes pavadija tikai skumjas vēja šalkas. Drīz vien tibetieši sajuta, ka uz turieni labāk iet
pa vienam, - tur bija apmeties kāds ļauns spēks, kas sāka cilvēku ļaunās domas pārvērst istenībā. Viņiem palika bail iet uz turieni, viņi nesaprata, ka šis ļaunais spēks ir atsūtīts viņiem kā sods par to, ka viņi ir pazaudējuši zināšanas par svētā Kailasa vareno spēku. To izdarīja Kailass!
- Bet teicienam «izsalkušā velna vieta» ir…
- Tā nevajag runāt! Nevajag visu laiku atkārtot «izsalkušais velns», «izsalkušais velns»! - Bonpo lama sašuta. - Tā vieta ir svēta, pati svētākā, jo tur zem smiltīm atrodas Lielo Cilvēku svētās pilsētas drupas. To citas reliģijas ir izkropļojušas… Bet Bonpo reliģija, pati senākā reliģija pasaulē, nāk no Lielo Cilvēku zināšanām. Gn tagad… ir palikušas tikai atmiņas.
- Jūs gribat teikt, ka tibetieši dzīvo ar atmiņām par jogu karalistes bijušo varenību?
- Pēc tam… pēc tam, kad cilvēki kļuva līdzigi mežoņiem un sāka mirt no aukstuma un slimībām, - Bonpo lama aizdomājās, - pēc tam parādijās pravieši, kas… Tikai Bonpo reliģija zina par šiem praviešiem! Šie pravieši izveidoja Tibetas reliģiozo valsti un piespieda Tibetas iedzīvotājus veltīt savu dzīvi atmiņu glabāšanai par bijušajām lielajām zināšanām.
- Tibetu var nosaukt par atmiņu zemi, - es klusi piebildu.
- Jā. - Lama rūgti nopūtās.
- Gn tagad, kad jūsu valsts ir Ķīnas sastāvā…
- Gn tagad, un tagad…, - Bonpo lamas seju izķēmoja sāpju grimase, - tagad daudzas senās grāmatas ir sadedzinātas, klosteri izpostīti, lamas, ja ir palikuši, baidās runāt par dižo pagātni, baidās atcerēties. Bet viņiem ir jāatceras, jāatceras un jāatceras! Komunisma ļaunais spēks ir atnācis arī lidz mums, lidz pasaules centram. Jūs, krievi un vācieši, izdomājāt komunismu! Jūs izkropļojāt savas zemes, jūs nogalinājāt cilvēkus, jūs piespiedāt ticēt velnam un citiem cilvēkiem! Ķinieši to pārtvēra… un ļaunais
spēks ir ticis arī lidz Tibetai, aizliedzot pašu galveno - atcerēties! Vēlreiz atkārtoju - atcerēties! Mums ir slikti - vai saprotat? Mums ir atlicis tikai viens - atcerēties! (Jn ja pat to aizliedz…. Mēs paši esam vainīgi, ka zaudējām spēju izmantot Kailasa tantriskos spēkus, mēs paši esam vainigi, ka mūsu dēļ Lielie Cilvēki aizgāja zemzemē un pārstāja rūpēties… par mums. Eh!
Iestājās pauze. Bonpo lama piecēlās, ielēja ūdeni un ar baudu padzērās. Pēc tam viņš izņēma no skapīša kaut kādas tabletes
un, teikdams, ka brilles atstājis kaut kur citur, iedeva man, lai izlasu, kas tur rakstits. Tās bija sirdszāles.
- Ziniet ko, lama, - es pārtraucu klusumu, - esmu pārliecināts, ka visa cilvēce ir cēlusies no Tibetas. Lielie Cilvēki, tas ir, atlanti, kas paglābās šeit, uz «Mūžīgā Kontinenta», no Pasaules Plūdiem un tūkstošiem gadu mita Tibetas zemzemēs, no «cilvēku sēklas» klonēja jaunās pēcplūdu Zemes Jauno Cilvēku. Šie cilvēki bija tibetieši, un no viņiem radās visas pārējās rases un nācijas. Tibetā patiešām bija Zemes centrs, virszemes un zemzemes centrs. Lai ari Tibetā pagaidām vairāk ir pasaules zemzemes centrs, taču drīz tā būs arī virszemes centrs, dzīve iet uz priekšu.
- Jūtu, ka jūs ļoti daudz zināt, - lama mani pārtrauca. - Bet kāpēc visu laiku runāju es? Kāpēc jūs tik maz runājat par to savā zemē, visā pasaulē? Kāpēc?
- Mani nomāc manas zemes grēks. Es esmu krievs [5] .
-M… jā…
- Tagad ir sākušies citi laiki. Tagad komunisms ir uzvarēts. Tagad pasaulē ir viens vienīgs līderis - Amerikas Savienotās Valstis. Tās tagad diktē, kā jādzivo.
- Amerika - zeme bez garīgām interesēm, cilvēku-naudas- maisu zeme. Vārdu «sirds» tur nekad nepateiksi. Bet jūs? Ko jūs? - Lama gandrīz kliedza.
- Ko mēs?
- Kādas jums ir tiesības būt vājiem?!
- M… jā… - Man aizžņaudzās balss.
- Amerika noteikti kaut ko, kaut ko…
- Ko?
- Amerika noteikti kaut ko izdomās. Tā nenotiek, ka viena
valsts var bezkaunigi komandēt visu pasauli. Bet viņa komandē nevis uz garigo postulātu pamata, bet komandē tāpēc, ka tai ir izdevies dabūt savās rokās visas pasaules finanšu sviras. Pasaule visu savu naudu ir atdevusi Amerikai! (Jn ja pēc naudas atdos arī dvēseli? Vēlreiz atkārtoju, ka Amerika driz vien izdomās jaunu ideoloģiju, lai saglabātu savu kundzību, tāpēc ka nauda ir no sātana, bet Amerika ir naudas verdzene, alkatibas verdzene. Vai jūs varat iedomāties alkatigu pasauli? Vai varat iedomāties pasauli bez labsirdīgās un mazliet naivās Indijas, kur uzplaukst cilvēka dvēsele? Vai varat iedomāties alkatīgu Indiju, alkatīgu Japānu, alkatīgu Nepālu… Amerikāņi pacentīsies visu pasauli pataisit alkatīgu. Viņi noteikti kaut ko izdomās! Kaut ko viltigi alkatigu!
Mēs abi apklusām. Galvā riņķoja doma, ka mums, krieviem, nav tiesību būt vājiem.
Tibetas Babilona
Pēc tam es atvirzīju šo domu tālāk un pajautāju Bonpo lamam:
- Kā saucās jogu karalistes galvaspilsēta?
- Galvaspilsēta saucās Tuņ-Long-Vali.
- Ko nozimē šis nosaukums?
- To ir grūti pārtulkot angliski, - Bonpo lama aizdomājās, - bet nosacīti varētu teikt, ka tas nozimē «Babilona».
- Babilona? - Biju pārsteigts lidz sirds dziļumiem.
- Jā, Babilona.
- Kāpēc Babilona? Babilona taču ir Irākā, Mezopotāmijā!
- Es jau teicu, ka jogu karalistes galvaspilsēta bija ļoti lidzīga Babilonai. Tās bija brāļu pilsētas, celtas pēc viena plāna un ar vienu mērķi.
- Vai abas Babilonas tika uzceltas ar Kailasa tantriskā spēka palīdzību?
-Jā.
- Bet Mezopotāmijas Babilona ir tālu no Kailasa. Kā tad…?
- Kailasa tantrisko spēku var izmantot jebkurā zemeslodes vietā un pat kosmosā. Jāzina svētās mantras, bet tās cilvēkiem dod tikai Dievs, - Bonpo lama nodeklarēja.
- Skaidrs. Bet kāds mērķis bija divām brāļu pilsētām, kas saucās Babilona?
- (Jz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Ne visu var viennozīmīgi saprast no Bonpo reliģijas tekstiem. Bet es zinu vienu - abas šīs pilsētas senie cilvēki radīja, lai uz Zemes atdzimtu cilvēce.
- Atdzimtu cilvēce, jūs sakāt? - iepletu acis.
- Jā, lai atdzimtu. - Bonpo lama ziņkārīgi paskatijās uz mani, gaidīdams kaut ko interesantu.
- Dārgais Bonpo lama, atļaujiet man izteikt dažas pārdomas šajā sakarā, bet pirms tam es gribētu pastāstīt jums, lūk, ko. -
Es uz bridi pieklusu, atcerēdamies pirmsekspedicijas aprēķinus uz globusa. - Izrādās, ka, uz globusa savienojot Kailasu un Ēģiptes piramidas, Mezopotāmijas Babilona ir uz šis linijas, pie tam punktā, kuru no Ēģiptes piramidām šķir tieši viena trešdaļa šā attāluma. Bet vēl pēc trešdaļas uz šis linijas atrodas senā
Afganistānas pilsēta Kandagara un vēl pēc trešdaļas - Tibetas Babilona blakus Kailasam.
- Patiešām? - Bonpo lama iesaucās.
-Tā ir. Paņemiet globusu un apskatieties. Rodas iespaids, ka abas Babilonas - Mezopotāmijā un Tibetā - ir celtas pēc kaut kāda ipaša sensena plāna un ar noteiktu mērķi. Ar kādu?
- (Jn ar kādu?
-Man šķiet, ka abās senajās pilsētās notika eksperimenti, tur klonēja planētas «jauno» cilvēku.
- Es zinu, kas ir klonēšana, - Bonpo lama noteica.
- Ja domājam hipotētiski, var secināt, - es turpināju, - ka tas, kā pēc Pasaules Plūdiem izmainījās dzīve uz planētas, noveda Lielos Cilvēkus, tas ir, atlantus, pie domas, ka ar klonēšanas palīdzibu jārada «jauns» cilvēks, kas būtu adaptējies jaunajiem dzives apstākļiem uz planētas. Tas bija Lielo Cilvēku pienākums Dieva priekšā un planētas Zemes priekšā, jo viņi saprata, ka agrāk vai vēlāk aizies uz zemzemes pasauli, uz Šambalu, un tur
turpinās savu skaisto un tiro dzives līniju. Lielajiem Cilvēkiem bija ar ko lepoties, - viņi uz Zemes bija izveidojuši piramīdu un monumentu sistēmu, ar tās palidzibu sākuši attīrīt Zemi no cilvēku ļaunajām domām. Viņi bija izdarījuši visu, lai «jaunā» cilvēka ļaunās domas aizietu Tās Pasaules telpā un nenovestu pie neizbēgama soda par Tās Pasaules «piesārņošanu ar domām».
- Tā, tā, tā, - noteica Bonpo lama, cenšoties sekot līdzi manai domai.
Varēja just, ka manu pārdomu stils viņam patik.
- «Jaunā» cilvēka klonēšanai pie Kailasa bija piemēroti apstākļi: zemzemes Varā bija saglabājusies pirmsplūdu āriešu «sēkla», klonēšanas tehnoloģijas bija attīstītas tūkstošiem gadu gaitā, zemzemes pasaulē bija visas nepieciešamās iekārtas un tā tālāk.
- Interesanti jūs spriežat, - Bonpo lama mani pārtrauca, - ļoti daudz sakritibu ar Tibetas tekstos rakstīto. Tiesa gan, terminoloģija ir pavisam cita.
- Es domāju, - turpināju runāt, - ka '«jaunā» cilvēka klonēšanas eksperimentus sāka atlanti, tas ir, Lielie Cilvēki, tikko dzīves apstākļi «Mūžigajā Kontinentā» (Tibetā!) pēc Pasaules Plūdiem bija nedaudz normalizējušies. Taču ne viss izdevās. «Jaunais» cilvēks, pareizāk sakot, «Tibetas Ādams un Ieva», nevarēja piemēroties bargajiem dzives apstākļiem, nespēja realizēt savu radošo potenciālu un pamazām kļuva arvien mežonīgāki. Lielie Cilvēki sāka jaunu eksperimentu un klonēja «vēl jaunāku cilvēku», bet viņus atkal piemeklēja neveiksme. Tā tas turpinājās diezgan ilgi. Atlanti, kas tolaik dzīvoja skaistajā zemzemes Šambalā, beidzot sāka saprast, ka klonētais «jaunais» cilvēks pēc iziešanas no zemzemes virszemē, var teikt - brivibā, nav spējigs pārvarēt visus šķēršļus, un viņam ir vajadzīga aizbildniecība. Tad atlanti nolēma virszemē pie Kailasa uzcelt pilsētu, kurā klonētie cilvēki varētu dzivot atlantu aizbildniecībā. Saprotams, ka atlanti šo pilsētu (es te domāju Tibetas Babilonu) uzcēla, izmantojot savas smalko enerģiju tehnoloģijas (tas ir, Kailasa tantrisko spēku), un daudzi no viņiem pārnāca dzivot virszemē, lai «vadītu pa dzīvi» klonētos cilvēkus, un kļuva par virszemes Lielajiem Cilvēkiem.
- Es zinu, - Bonpo lama mani vēlreiz pārtrauca, - ka pēc Pasaules Plūdiem atlanti masveidā gāja bojā. Viņi nevarēja piemēroties…
- Jā, viņi masveidā gāja bojā, - es viszinigi turpināju, - bet labākie no labākajiem, kurus bija uzņēmusi zemzemes Šambala, ne tikai izdzīvoja, bet sāka klonēt «jauno» virszemes cilvēku, nolemjot sevi ierobežojumiem virszemes pilsētā (Tibetas Babilonāl), kas bija uzcelta «jauno» klonēto cilvēku aizbildniecībai. Es gribētu pateikt vēl, lūk, ko.
- Ko?
- Jau atlantu civilizācijas dzilēs, aptuveni 200 tūkstoš gadu pirms Pasaules Plūdiem, radās āriešu rases, tas ir, mūsu, mūsu rases aizmetņi. Tieši šis rases «sēkla» acimredzot pirms Plūdiem bija noglabāta Varā, lai vēiāk no tās klonētu «jauno» cilvēku. Bet droši vien ne viss izrādījās tik vienkārši. «Jaunais» cilvēks ar agrinā ārieša gēniem nekā nevarēja adaptēties pēcplūdu dzīves apstākļos, - pārāk stipri pēc Pasaules Plūdiem bija mainījušies dzīves apstākļi uz Zemes: klimats bija kļuvis sauss un auksts, debesis - neparasti zilas, arī Zemes enerģētika bija mainījusies, bija mainījies tās elektromagnētiskais lauks, smalko enerģiju aura un daudz kas cits. Gribot negribot Šambalas atlantiem bija jāsāk nodarboties ar gēnu inženieriju un tamlidzigiem zinātniskiem pētījumiem, simtiem gadu pārbaudot iegūtos rezultātus praksē. Visi «jaunie» un atkal «jaunie» Tibetas Ādami un Ievas ar cēlu mērķi tika ziedoti uz zinātnisko pētījumu altāra - ar mērķi nomitināt uz Zemes cilvēkus.
- Mūsu Bonpo reliģijas tekstos ir rakstīts, ka Lielie Cilvēki ļoti
rūpējušies par «mazajiem cilvēkiem», tas ir, tibetiešiem. Rakstīts pat, ka tibetieši bijuši ļoti tendēti uz grēkiem, bet Lielie Cilvēki mācijuši viņiem negrēkot, radot reliģijas. Starp citu, daudzas reliģijas, ļoti daudzas reliģijas ir raditas tieši Tibetā. Var teikt, ka visas pasaules reliģijas nāk no Tibetas. Gn visas šīs reliģijas tika radītas, lai atradinātu tibetiešus no grēka, - uzstājigi teica Bonpo
«Jaunie» Tibetā klonētie cilvēki dzīvoja atlantu aizbildniecībā Tibetas Babilona
lama. - Tāpēc Tibetas reliģijas ir pašas sākotnējākās, pašas tīrākās, un… pati galvenā no tām - Bonpo reliģija - tiešā ceļā nāk no Lielajiem Cilvēkiem.
- Es vēl gribētu piezīmēt, - es teicu, juzdams kvēlu vēlēšanos uzsmēķēt un grozīdams kabatā cigareti, - ka «jaunā» cilvēka radišana uz Zemes acimredzot neiztika bez citplanētiešu iejaukšanās. Tam, ka viņi pastāv, ir grūti neticēt, ja atceramies, ka Dievs, radīdams viļņveida dzivibas formu Tajā Pasaulē, diezin vai būtu veidojis fiziskās dzives formas tikai uz vienas planētas. Droši vien daudzas planētas bija iesaistītas šajā dievišķajā eksperimentā.
- Starp citu, - iejaucās Bonpo lama, - mūsu reliģijā ir rakstits,
ka gandrīz uz visām planētām ir dzīvība, uz vienām primitīvāka par mūsējo, uz citām - attīstītāka.
- Šajā sakarībā es par Mezopotāmijas Babilonu gribētu pateikt, lūk, ko. Eiropas valstīs ir labi zināmi tā saucamie šu- meru - seno Mezopotāmijas Babilonas iedzivotāju - ķiļraksti. Šie ķīļraksti ir izlasiti un liecina par to, ka no Niburu planētas uz Zemi atlidojuši tās planētas iedzīvotāji - anuaki. Viņi uz Zemes ieguvuši zeltu, lai izkaisītu to atmosfēras augšējos slāņos un tā uzturētu siltuma līdzsvaru uz savas planētas. Anuaki arī nolēmuši radīt uz Zemes «jaunu» cilvēku, lai tas strādātu zelta ieguves darbus. Viņi paņēmuši par mežoni kļuvuša ārieša «sēklu» un ievadījuši to anuaku sievietes dzemdē, un tā dzimis «jaunais»
Radot reliģijas, Lielie Cilvēki mācīja tibetiešiem negrēkot
viriešu dzimtes cilvēks (Ādams). No viņa audiem (ribas?) anua- ki paņēmuši šūnu un atkal ievadijuši anuaku sievietes dzemdē - tā dzimusi sieviete (Ieva?). Šie «jaunie» cilvēki bijuši pavisam piemēroti dzivei uz Zemes un… pilnigi iespējams, ka tieši no viņiem nāk leģenda par Ādamu un Ievu. Bet pats galvenais ir tas, ka viss šis process norisinājies Mezopotāmijas Babilonas rajonā, - tā rakstits šumeru tekstos.
- Jūs gribat teikt, - Bonpo lama neapmierināti pārtrauca mani, - ka «jaunais» cilvēks uz zemes tika radīts Mezopotāmijas
Babilonā? Tā nav. Mūsu reliģijā ir rakstīts, ka cilvēks no jauna tika radīts pie Kailasa, Tuņ-Long-Vali pilsētā, tas ir - Tibetas Babilonā.
- Dārgais lama, - es dedzigi teicu, - nevar izslēgt, ka Lielie Cilvēki un anuaki no Niburu planētas saskaņoti izdarīja eksperimentus «jaunā» cilvēka klonēšanā, raugoties, kas kuram iznāks.
- (Jn kuram tad iznāca? - Bonpo lamas balsi ieskanējās greizsirdība.
- Man šķiet, - ieturēju daudznozīmīgu pauzi, - ka ists cilvēks
Ari Āfrikā bija mēģinājumi klonēt «jaunus» Zemes cilvēkus
nāk no Tibetas Babilonas. Šambalas atlantu… klonēšanas eksperiments bija kvalitativāks…
- M… m… Tā ir, - apmierināti teica Bonpo lama. - Tā rakstits mūsu Bonpo reliģijā, bet mana reliģija ir pati gudrākā.
- Bet no savas puses varu pateikt, ka, pēc visu pasaules rasu cilvēku acu oftalmoģeometriskajiem pētījumiem, mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka «vidēji statistiskās acis» ir Tibetā, un tas pastarpināti liecina, ka mūsdienu cilvēce radusies Tibetā un no turienes izplatījusies pa visu zemeslodi. «Tibetas klons» acim-
redzot izrādījās spēcīgāks par «Mezopotāmijas klonu». Šambala uzvarēja anuakus no Niburu planētas šajā globālajā eksperimentā. Bet., ir ari ziņas par trešo cilvēces rašanās avotu.
- Kādu?
- Ir dažādos avotos izkaisītas ziņas, ka mūsdienu cilvēks radīts Āfrikā, klonēšanai izmantojot delfiniem līdzīgu būtņu šūnas. To darījuši cilvēki no Sīriusa. Bet cilvēku izplatibas oftalmoģeo- metriskajā shēmā šis saknes neparādās, izņemot varbūt nelielu disharmoniju afrikāņu acu statistikā.
«Tibetas klons» bija stiprāks. Šambala uzvarēja globālajā eksperimentā
- Nu, vai jūs ticat, ka cilvēce nāk no Tibetas? - Bonpo lama noprasija tieši un skaidri.
- Es ticu, ka mūsdienu cilvēks tika klonēts Tibetā, un ne tikai klonēts, bet ari izaudzināts Tibetas Babilonā leģendārās Šambalas atlantu aizbildniecībā, kas ilga tūkstošiem gadu, - atbildēju, labsirdīgi paskatīdamies uz Bonpo lamu.
Bonpo lama nodūra acis, padomāja kādu brīdi un jautāja:
- Bet Kailasa komplekss netika radits mūsdienu cilvēka klonēšanai.
- Bet kam tad?
Bonpo lama uz manu jautājumu neatbildēja un turpināja klusēt.
Kailasa komplekss tika rad īts ar piecu elementu spēku
- Kas radija Kailasu? - uzdevu kārtējo jautājumu.
- Elementi, - pārliecināti atbildēja Bonpo lama.
- Kādi elementi?
- Jūs droši vien esat dzirdējis par pieciem elementiem: uguni, ūdeni, vēju, zemi un cilvēku. Esat dzirdējis?
- Jā, protams.
- Tad, lūk, - Bonpo lama turpināja, - ar šo piecu elementu spēku tika radits ne tikai pats Kailass, bet arī viss Kailasa komplekss.
- Tas ir - tika radita Dievu Pilsēta, - noteicu krieviski pats pie sevis.
- Ko? - Bonpo lama nesaprata.
- Nekas, nekas. Lūdzu, turpiniet, dārgais lama.
- Jūs droši vien zināt, ka katrs no elementiem ir jūtas, tas ir
- esamības garīga sastāvdaļa. Mēs, mūsdienu cilvēki, slikti saprotam, ka mūsu jūtām ir milzīgs spēks. Saskaņā ar Bonpo reliģiju uguns, ūdens, vējš (gaiss), zeme, tāpat kā cilvēks, tiek uzskatīti par dzivām būtnēm. Mūsu jūtas ir ļoti daudzveidīgas, tās vienmēr ir mūsos un nepārtraukti ieiet uguns, ūdens, vēja, zemes un cilvēka enerģiju laukā, tā veidojot vienotu piecu elementu enerģiju. Tā ir pati spēcīgākā enerģija pasaulē. Tieši ar šis enerģijas palidzibu tika radīts Kailasa komplekss.
- Interesanti, ļoti interesanti, - teicu angliski, - jūtas ir spēks, bet uguns, ūdens, vējš un zeme - dzīvas būtnes…
- Mūsu reliģija saka, ka pasaulē viss ir dzivs. - Bonpo lama daudznozīmīgi pacēla pirkstu. - Kosmoss arī ir dzivs.
Nodūru acis un domās iztēlojos, kā man izdevās izgudrot jaunas operācijas un jaunus alloplantus. Atcerējos, kā zinātniskās loģikas diedziņš tinās un beidzot noveda pie kaut kāda lēmuma. Bet šis lēmums momentā apauga ar jūtām, kas sāka pārņemt visu manu būtni, izsaucot jūtu jucekli. Šis juceklis atgādināja, kā man
likās, sievietes svārstišanos pirms izlemšanas - piekrist virieša vēlmēm vai noraidit tās. Es, protams, sapratu, ka sievietes daudz vairāk nekā mēs, vīrieši, dzīvo ar jūtām, un jūtu čuksti viņām ir daudz svarīgāki nekā mums. Man, kā vīriešu kārtas pārstāvim, šāds jūtu juceklis dvēselē bija neraksturīgs un svešs, bet pirms lēmuma pieņemšanas - realizēt savas domas ķirurģiski vai ne - šim jūtu juceklim, kas brīžiem pārgāja satraukumā, bija ne tikai kaut kā pavisam dabiska pazīmes, bet tas bija arī kaut kas ļoti
tuvs, jo visa mana zinātnieka un pētnieka dzīve nepārtraukti bija jūtu svārstību pilna. Realizēt savu domu dzivē, izdarot griezumu cilvēka acī, bija ļoti atbildīga lieta.
Dvēseles dziļumos es apjautu, ka tikai faktu loģiska salīdzināšana vien nevarēs novest pie pilnīgi pareiza lēmuma. Pasaule ir pārāk sarežģīta, un cilvēku zināšanas, lai kā tās ari tiktu analizētas, neietver visu nepieciešamo, lai ietu uz operāciju zāli un droši izdaritu aci griezumu, cenšoties izdarīt jaunu, pārsteidzošu operāciju. Loģiskie prāta slēdzieni ir jāinspicē. Man šķiet, ka loģiskos prāta slēdzienus inspicē jūtas, iesākumā juceklīgi klauvējot kaut kur sirds rajonā, bet pēc tam skaidri iezimējas kā viena no divām dziļām sajūtām - smags, velkošs sašutums, kas liecina, ka loģiskais lēmums nav pareizs, vai viegla, rozīga dvēseles lidojuma sajūta, kas dod mājienu, ka lēmums ir pareizs. Savas ķirurģiskās un zinātniskās darbibas ilgajā laikā esmu pieradis uzticēties jūtām, pieradis apjaust jūtu inspicējošo lomu. Nekad neesmu gājis uz operāciju zāli taisit jaunu operāciju, ja dvēselē bija kaut neliela daļiņa sašutuma. Jūtas deva man padomu kā dzivas būtnes.
Vienmēr esmu apbrīnojis sievietes, kurām Dievs ir dāvājis augstāku jūtu potenciālu, un saprotu, ka sievietes zinātnieces izdarītie secinājumi tiktu lielākā mērā pakļauti jūtu inspekcijai un tātad būtu ari pareizāki, lai gan praksē virietis izgudrotājs vienmēr stāv augstāk par tāda paša līmeņa sievieti (lai ari cik apvainojoši tas neskanētu). Viriešu tieksme uz loģisko domāšanu acimredzot nepārtraukti liek stiprā dzimuma pārstāvjiem akumulēt un salīdzināt faktus un izdarit zinātniskus secinājumus, kuri… kā pēc burvju nūjiņas mājiena tūliņ tiek pakļauti jūtu inspekcijai. Virietis izgudrotājs, protams, ir spitigāks un daudz stingrāk stāv savas loģikas pozīcijās, cenšoties nepievērst uzmanību sašutumam dvēselē, un diemžēl biežāk nekā sieviete izgudrotāja praksē sper nepareizus soļus. Eh, būtu gan labi, ja zinātnes vīriem būtu augstāks jūtu potenciāls! Bet sieviešu zemākais potenciāls loģikā (ne jau velti saka, ka sieviešu rīcība loģikai nepakļaujas!), iespējams, ir izskaidrojams ar virtuves vai gridu mazgāšanas ietekmi, bet diezin vai, - droši vien Dievs ir izlēmis, ka tā tam jābūt.Varbūt zilajiem ir tas loģikas un jūtu līdzsvars, kas tik nepieciešams zinātniekam? Apšaubāmi, jo seksuālo minoritāšu pārstāvju jūtas, manuprāt, nav virzitas uz zinātnisko pētijumu pusi, bet gan riņķo ap savu miesaskārību.
Tātad - kas ir «ideāls izgudrotājs?» Domāju, ka tas ir iemīlējies vīrietis. Iemīlējies aspirants vai «milā iekritis» sirms profesors zinātniskajiem pētījumiem pieiet ar uzbudinājumu, tos apstaro kāda ipaša gaisma, viņiem nav apvainojoši atzīt savas idejas kļūdainumu un gribas, ļoti gribas radit jaunu, ārkārtīgi ģeniālu un ārkārtīgi monumentālu ideju, lai mīļotā, maigi noglāstot paretos matus, teiktu - «Kāds tu man esi ģeniāls!». Vislabāk jau būtu iemācities cilvēkus milēt vienmēr, vienkārši tāpat vien - milēt… kā to licis Dievs.
Pēc tam mana domu gaita sāka pārslēgties uz Bonpo lamas nosaukto «piecu elementu spēka» analīzi, to varēja saprast kā uguns, ūdens, vēja, zemes un cilvēka apvienoto spēku. Šo fantastisko slēdzienu varētu…
- Vai jums ar mani nav interesanti? Toreiz, 1996. gadā, jūs runājāt bez apstājas. Bet tagad klusējat. - Bonpo lamas balss pārtrauca manas pārdomas.
- Piedodiet, dārgais lama, - es samulsu. - Es aizdomājos par jūsu vārdiem, par piecu elementu vienoto enerģiju, un par to, ka tā ir pati spēcigākā enerģija pasaulē. Cenšoties to saprast, es tikko domāju par to, ka es pats, izstrādājot jaunas acu un plastiskās operācijas, ari pirmām kārtām uzticos jūtām, kas it kā inspicē manas idejas. Šo inspicējošo jūtu spēks izšķir visu. Esmu iemācījies ticēt savām jūtām un nenožēloju to. Nereti gadās, ka slimnieks jau ir narkozē, bet es, jau ķirurga cimdiem rokās, stāvu un ieklausos savās jūtās, it kā pārbaudot, vai operācijas plāns ir pareizs, un gadās ari tā, ka novelku cimdus un izeju no operāciju zāles, - jūtas saka, ka tā būs labāk. Vajadzīga jauna ideja! Vajadzīgs jauns operācijas plāns, kuru atkal inspicēs jūtu spēks! Jūtas mani kā ķirurgu visu laiku moka, bet… tā laikam vajag.
- Jūs darāt pareizi, ka uzticaties jūtām, - teica Bonpo lama, klausīdamies spīdošām acim. - Man ir patīkami dzirdēt, ka ari Eiropā cilvēki ir sākuši uzticēties jūtām, nevis tikai taisīt eksperimentus, pārbaudot savu ideju pareizibu. Vai tad cilvēks var novērtēt savas idejas pareizibu vai nepareizibu? Viņš to var izdarit tikai ļoti rupji, ļoti nosaciti. Tikai Dievs var novērtēt ideju. (Jn viņš to dara ar jūtu starpniecību.
- Sakiet, lama, - es uzdevu jautājumu, - vai jūtas ir tā dievišķā enerģija, par kuru tik daudz stāsta visas reliģijas?
Bonpo lama ieskatījās man tieši acīs un teica:
- Jā. Katram cilvēkam ir dota dievišķā enerģija, tāpēc ka viņam ir jūtas. Cilvēki slikti prot izmantot jūtu enerģiju, viņi neprot vadit jūtas, bet senie cilvēki, tai skaitā Lielie Cilvēki, to prata. Jūtu enerģija ietilpst tantrisko spēku sastāvā. Kailass kā planētas tantrisko spēku centrs ietekmē ikvienu cilvēku, jo katram cilvēkam ir dotas jūtas.
- (Jn kā Kailass to dara?
- Kailass cilvēkus attira, tas ir - dod vairāk spēka, vairāk enerģijas pozitīvajām, es teiktu - saulainajām jūtām. Tādēļ ari tika radits Kailass. Tantrisko spēku iekšienē visa enerģija sadalās divās daļās: Saules enerģija (tas ir, pozitīvās jūtas) un Mēness enerģija (tas ir, negatīvās, sliktās jūtas). Tantriskā enerģija spēj
pāriet uz visiem pieciem elementiem - uz uguni, ūdeni, vēju, zemi un cilvēku. Starp citu, Manasarovara ezers, kas atrodas pie Kailasa, ir saulainās tantriskās enerģijas ezers, ši enerģija ir dota ūdenim. Bet Rakšass jeb dēmoniskais ezers ir Mēness enerģijas ezers. Cilvēks ir saistīts ar katru no šiem pieciem elementiem un tāpēc, peldoties Manasarovara ezerā, jūt spēku pieplūdumu un prieku, jo viņā ieplūst ši ezera ūdens pozitīvā tantriskā enerģija. Bet pēc peldēšanas Rakšasa ezerā cilvēks var pat nomirt, jo, būdams Dieva radība, nespēj panest to negatīvo tantriskās enerģijas plūsmu, kas nāk no dēmoniskā ezera ūdens. Ja jūs būsiet pie Rakšasa, esiet piesardzīgi. Atcerieties manus vārdus.
- Pateicos, lama.
- Bet ko jūs domājat par piecu elementu, tas ir - vienoto jūtu -
spēku? - Bonpo lama negaidīti pavaicāja. - Būtu interesanti uzzināt jūsu domas.
- Manas domas, manas domas…, - es nomurmināju, ieiedams sev pierastajā patīkamajā stāvoklī, kad tu tin loģisko diedziņu, ieklausoties savās jūtās. - Vai drikst, es sākšu spriest?
- Drīkst. - Bonpo lama iekārtojās ērtāk krēslā.
- Es redzēju ļoti labu amerikāņu filmu…
- Es nemilu amerikāņus, - Bonpo lama mani pārtrauca.
- Arī starp amerikāņiem ir cilvēki, kas nepielūdz velnišķīgo dolāru, bet domā par mūžīgo, par dvēseles tīrību un par Dievu, - es iebildu.
- Turpiniet.
- Šo filmu sauca «Piektais elements», un tās būtība ir šāda. Cilvēcei draud globālas briesmas, jo Zemei tuvojas melnā planēta. Melnās planētas apšaude ar atomieročiem nedod nekādu rezultātu. Situāciju izdodas glābt tikai ar piecu elementu enerģijas palidzibu, taču, lai tā izietu izplatījumā, ir jāmobilizē piektais elements - cilvēks, kas spēj no sirds mīlēt. Visu piecū elementu apvienošanās deva brīnišķīgu efektu - melnā planēta tika sagrauta. (Jn šajā sakaribā es gribētu uzdot jums dīvainu jautājumu.
- Uzdodiet!
-Vai visu piecu elementu apvienošanai noteikti ir nepieciešama mīlestība?
- Protams.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka tikai mīlestība iedarbina jūtas, kurās slēpjas katra šā elementa spēks, - pārliecināti atbildēja Bonpo lama.
-Nu…
- Ko, nu?
- Nu… vai patiesi ari ūdens var mīlēt? Vai… uguns? Vai… vējš? Vai… zeme? - es mulsdams jautāju.
- Dabiski, - Bonpo lama izšāva kā no lielgabala. - Vai jūs par to tiešām šaubāties? Ir iemilējies ūdens - tas ir ļoti ārstniecisks, ir vienaldzīgs ūdens, ir dēmonisks ūdens… Uguns arī var mīlēt - salidziniet ugunskura mājīgo uguni ar ugunsgrēku. Ari vējš prot milēt - salidziniet vasarigu brīzi ar vētru… Arī zeme spēj milēt, ļoti stipri milēt.
- Un kā viņi mii? Ūdens - ūdeni… Uguns - uguni…?
-Tā ir cita mīlestības forma. Cilvēka mīlestību nevar salīdzināt,
piemēram, ar dzivas būtnes - ūdens - milestibu, uguns milestiba nelidzinās ūdens, vēja, zemes vai cilvēka milestibai. Uguns, ūdens, vējš un zeme ir citas dzīvības formas, tās ir atšķirigas no cilvēka, bet tā ir dzivība, un tur, kur ir dzīviba, ir ari milestiba. Bet visus piecus elementus vieno milestiba uz Dievu Raditāju.
- Visus piecus elementus vieno milestiba uz Dievu, - es atkārtoju kā automāts. - Tāpēc caur milestibu uz Dievu var apvienot uguns, ūdens, vēja, zemes un cilvēka enerģiju un radīt varenu, jūtu radītu spēku. Pie tam, tikai savienojoties ar citiem elementiem (proti, ar citu elementu «jūtu» enerģiju!) cilvēks kļūst spējigs vadit šo kolosālo piecu elementu spēku ar savu jūtu
palīdzibu un apvienojumā ar savu prātu. Tāpēc visās reliģijās kā sarkans pavediens cauri vijas doma par mīlestību uz Dievu. Milestība uz Dievu nav tikai Dieva pielūgsme, tas ir ceļš, lai savienotos ar Visumu, ceļš, lai iegūtu dievišķo enerģiju, pie tam
tādu enerģiju, kurai nav nekādu šķēršļu. Kā to sasniegt? No visas sirds pildīt jebkuras pastāvošās reliģijas baušļus un uztvert tos ar pilnīgi atklātu dvēseli. Ne vienkārši ticiba Dievam, bet sirsnīga un patiesa mīlestiba uz Dievu ir ceļš, lai iegūtu piecu elementu dievišķo enerģiju. Senie cilvēki to zināja un ar praviešu starpniecību sāka mācīt cilvēkiem Dieva mīlestibu, radot reliģijas. Mīlestiba uz Dievu nav tikai jūtu vai gara jēdziens, tā ir ari visuma enerģētiskais likums, ceļš uz enerģētiskās brīvības sasniegšanu, ceļš uz pārvietošanos pa paralēlajām pasaulēm, ceļš uz momentānu pārvietošanos uz citām galaktikām… (Jn tas viss ir saistīts ar it kā parastu, ikdienišķu vārdu - Mīlestība. Tādu Radītājs ir devis pasauli.
- Man ir patīkami dzirdēt šos vārdus no jums - Eiropas zinātnieka, - Bonpo lama labsirdīgi teica.
- Bez tam, - es dedzīgi turpināju, - Dievs radīja dzīvu pasauli, tās pamatā likdams šos piecus elementus. Tāpēc cilvēkam kā piektajam elementam nav tiesību izkrist laukā no «svētā piecnieka», nav tiesību grēkot, nav tiesību neklausīties savās jūtās. Ar savu zemas raudzes un grēcīgo aplombu cilvēks ne tikai traucē savam paša cilvēka progresam, bet ari izjauc visu piecu elementu jūtu (!) ricību, kuras mērķis ir izmantot dievišķo vienoto enerģiju, bet tās spēks un iespējas miljoniem reižu pārspēj katra atsevišķā elementa enerģijas potenciālu.
Uz bridi pieklusu.
- Lūdzu, turpiniet, - teica Bonpo lama.
- Mēs, mēs, mēs…, - es sāku stostīties, - mēs, cilvēki, sazin kāpēc nekādi nevaram aptvert, ka nepietiek formāli, pa svētdienām apmeklējot baznīcu vai mošeju, mīlēt Dievu, ka tā milēt ir ne tikai slikti, bet arī bīstami. Jā, bīstami! Kāpēc? Tāpēc, ka pārējie četri elementi (uguns, ūdens, vējš un zeme) nevar bezgala ilgi gaidit, kad ciivēkam parādīsies patiesa mīlestība uz
Dievu, lai visi «pieci spēkavīri» kopā varētu izmantot dzīvību apliecinošo vienoto piecu elementu spēku. Lai ari uguns, ūdens, vējš un zeme dzivo citā laika dimensijā, lai arī viņu gadi droši vien ir daudz garāki, bezgala ilgi gaidīt nevar, - agrāk vai vēlāk kāds no šiem elementiem iznicinās cilvēci, ja tā stingri turpinās iet pa garīgā regresa ceļu, tā arī neiemācījušies mīlēt Dievu. Ir zināms, ka uguns iznicināja Lemūriju, ūdens iznicināja Atlan- tīdu… Nu, ko - mūs iznīcinās vējš? Vai varbūt Zeme? Bez tam…
- Kas bez tam…
- Es gribēju teikt, ka pirmais brīdinājums cilvēcei jau ir izdarits, un izdarīts ļoti sen, kad vēl tikai dzima mūsu āriešu rase. Tas tika izdarits gandrīz tūliņ pēc Pasaules Plūdiem, kas iznicināja Atlantidu.
- Kas tas par brīdinājumu? - Bonpo lama bija patiesi pārsteigts.
- Tas, - es daudznozīmīgi paskatījos uz lamu, - tas, ka tika
radits Kailasa komplekss.
- ???
- Kā jau jūs, dārgais lama, teicāt, - es pavisam nevajadzīgi un svarīgi paglaudīju savu pakausi, - Kailasa komplekss tika radits ar visu piecu elementu spēka palidzibu. Kas to izdarija?
-Kas?
- Es domāju, ka to izdarīja leģendārās Šambalas cilvēki. Tas ir - labākie no labākajiem no visām piecām Cilvēku Zemes Rasēm, kas zemzemes pasulē acimredzot dzivo citā telpas dimensijā. Viņi, Labākie no Labākajiem, taču prot pa īstam milēt Dievu un tādēļ arī var izmantot piecu elementu brīnišķīgo spēku.
Bonpo lama dažas sekundes paklusēja un, vārdus skaldīdams, teica:
- Saskaņā ar Bonpo reliģiju Šambala saucas Omolongrena. Tā ir garīga pasaule, tāpēc arī neredzama un…
- Dzīvo paralēlajā pasaulē?! - es gandrīz iekliedzos. - Paralēlā pasaule priekš mums ir neredzama!
- Nebūs nepareizi, ja jūs uzskatīsiet tā. - Bonpo lamas balsī ieskanējās tēvišķa nots. - Bet arī zemzemes pasaule pieder cilvēkiem no Omolongrenas.
- Omolongrena, - es muļķīgi teicu, domādams savu domu.
- Ar kādu mērķi tad, jūsuprāt, tika izveidots Kailasa komplekss? Jūs sākāt, bet nepateicāt.
- Kailasa komplekss, tas ir, Dievu Pilsēta, tika celta, - es satraukti ieskatījos Bonpo lamas sejā, - tika celta ar mērķi..;, ar mērķi…, m… m… Eh, doma pazuda!
Domas pavediens, kas bija sācis ritināties no zemapziņas, pēkšņi pārtrūka un neparko negribēja atjaunoties.
- Eh, - es ar nožēlu teicu.
- Nekas! Tātad šai domai vēl nav pienācis laiks dzimt.
Neuztraucieties: pienāks laiks, un Dievs jums šo domu atsūtīs, - aizbildnieciski teica Bonpo lama.
Abi apklusām. Manas smadzenes sāka «atdzist». Pēdējiem spēkiem cenšoties turpināt prātošanu, lūdzu Bonpo lamu veltīt man vēl dažas minūtes.
Tikai pieci elementi
var saglabāt sakarus paralēlajās pasaulēs, nosakot Radīšanas vienotību
- Lūdzu, runājiet, - viņš teica.
- Lūk, ko es domāju par paralēlajām pasaulēm un to, kā iegūt vienotu piecu elementu enerģiju…
- Mana reliģija ari uzskata, ka pastāv paralēlās pasaules, - Bonpo lama mani pārtrauca.
- Piecu elementu galvenā ipatniba ir, - jutu, ka smadzenes atkal sāk uzkarst, - šo elementu spēja ne tikai pastāvēt dažādās telpas dimensijās, tas ir, dažādās paralēlās pasaulēs, bet ari spēja saglabāt slēptus kontaktus ar saviem «brāļiem» paralēlajās pasaulēs, nosakot Radīšanas vienotību. Paralēlajā pasaulē viss ir citādi: cits skābeklis, cits slāpeklis, citi koki, cita uguns, cits ūdens, cits vējš, cita zeme un… cits cilvēks. Tur viss ir citādi un viss ir mums caurlaidigs un neredzams. Neviena paralēlās pasaules viela un neviens priekšmets nevar pārnākt mūsu pasaulē,
jo tie ir pavisam citi. (Jn tikai Dieva izdalitie pieci elementi var saglabāt slēptu saistibu ar tādiem pašiem paralēlo pasauļu elementiem, tai skaitā ari cilvēks…
- Ši slēptā saistība, - Bonpo lama mani pārtrauca, - parādās sapņos un ari tur… uz kurieni jūs ejat.
- Kailasa apkārtnē?
- Jā. Tur ir īpašas vietas, kur cilvēks kā spoguli redz paralēlo pasauli un pat… var ieraudzīt dzīvi Omolongrenā.
- Šambalā?
- Jā. Bet parastais cilvēks nespēj ilgi uzturēties tādā vietā. Viņa ķermenis sāk pārvērsties pelnos.
- Laika spoguļi, - noteicu pie sevis.
Bonpo lama cieši paskatījās uz mani un turpināja:
- Tikai īpaši cilvēki, kuri ar tiro svētceļnieka dvēseli ir izdarījuši Parikarmu (apejot Kailasu pa svēto taku) 108 reizes un kuriem svētais kalns ir devis savu svētibu, spēj izturēt šo vietu iedarbību un var papriecāties par paralēlās pasaules brīnišķīgo dzīvi. (Jn tikai pavisam nedaudzi izredzētie spēj pāriet paralēlajā
pasaule, izmainot savu ķermeni, un atgriezties atpakaļ, atkal
izmainot savu ķermeni. »
- Gn vai senie cilvēki to spēja? - es pajautāju.
- Daudzi no viņiem to varēja. Lielie Cilvēki zināja par piecu elementu spēku un izmantoja to.
Abi apklusām.
- Domājot par piecu elementu spēku, - es pārtraucu klusumu, - man šķiet, ka ir trīsdimensiju telpas uguns, bet ir ari četrdimensiju, piecdimensiju, sešdimensiju utt. telpas uguns. Ir ari tris, četru, piecu, sešu un tā tālāk dimensiju ūdens, vējš, zeme… Gn, visbeidzot, ir tris, četru, piecu, sešu un tā tālāk dimensiju cilvēks. Tikai šie Dieva izvēlētie pieci elementi var pāriet no vienas paralēlās pasaules otrā un atgriezties atpakaļ. Nevienam citam šo spēju nav. Paralēlajā pasaulē nekad nevarēs pāriet koks, varde, zilonis, lācis, mikrobs… Neviens. Tās var būt tikai trīsdimensiju būtnes, tikai četrdimensiju būtnes, tikai piecdimensiju, tikai… Bet pieciem elementiem ši spēja piemit. Radītājs viņiem ir devis šo apbrīnojamo spēju, kuras izskaidrojums aiziet tik tālos pasaules uzbūves dziļumos, ka diezin vai cilvēks to kādreiz varēs aptvert. Kaut kāds mīklains mehānisms pārvērš cilvēka trīsdimensiju ķermeni četrdimensiju ķermeni, lai gan trīsdimensiju un četrdimensiju vielas ir savstarpēji caurlaidi- gas un neredzamas. Neviens, izņemot Dievu, nezina, kā tas tiek darīts, bet tas tiek darīts un… to dara tikai pieci elementi.
- Cilvēks kā Dieva radība nekad nevarēs izprast visus Raditāja nodomus, - Bonpo lama piemetināja.
- Es neko nevaru pateikt par uguni, ūdeni, vēju un zemi, - turpināju spriest, - bet es varu pilnigi apzināti spriest par mūsu trīsdimensiju telpas piekto elementu - cilvēku. Diemžēl mūsdienu cilvēks nespēj izpildit savu piektā elementa lomu, un vairumā gadījumu viņam nav ne mazākās nojēgas, kas tas vispār ir. Tad rodas jautājums - kas
notiek, ja viens no elementiem (piemēram, cilvēks) nav rīcībspējīgs? Vai dievišķo piecu elementu enerģiju tad nevar iedarbināt?
- Varbūt tā, vai arī…
- Jebkurā gadījumā, ja pat tikai viens elements nav darboties spējīgs, piecu elementu dievišķais spēks var darboties.
- Kāpēc?
- Pateicoties paralēlajām pasaulēm.
- Paskaidrojiet to. - Varēja just, ka Bonpo lama sāk nogurt.
- Ja, piemēram, piektais elements - cilvēks - nav spējīgs darboties trīsdimensiju pasaulē, tad četru, piecu, sešu un tā tālāk dimensiju pasaulēs piektais elements droši vien ir darboties spējīgs un ir vienotās piecu elementu enerģijas veidošanas
nepieciešama sastāvdaļa. Ši vienotā enerģija ir vienota priekš visām paralēlajām pasaulēm, tāpēc, izkritot kādam no pieciem elementiem vienā no paralēlajām pasaulēm, tas tiek kompensēts uz citas paralēlās pasaules rēķina. Piemēram, trīsdimensiju cilvēka (mūsu!) nespēja darboties tiek kompensēta, piemēram, ar četrdimensiju cilvēka darbotiesspēju, kas spēj izpildīt piektā elementa lomu. To pašu var teikt arī par citiem elementiem.
-Mūsu Bonpo reliģijā ir rakstits, ka paralēlās pasaules palīdz viena otrai, - piemetināja Bonpo lama.
- Tās palīdz viena otrai ne jau ar pārtikas produktiem vai medikamentiem, paralēlās pasaules palidz viena otrai saglabāt vienotās dievišķās piecu elementu enerģijas līdzsvaru. Ši piecu elementu enerģija tad ari ir tas dzivibas spēks, par kuru stāsta visas reliģijas pasaulē. Piecu elementu enerģija ir tas diedziņš, uz kura ir savērtas paralēlās pasaules, un ne jau velti saka, ka šis diedziņš iet caur svēto Kailasu.
Ko stāstīja svētceļnieki, kas bija redzējuši svēto kalnu
- Jā, jā, - iesaucās Bonpo lama, - diegs, kas savieno paralēlās pasaules, iet caur Kailasu.
- Lielā piecu elementu enerģija! Tas ir visuma uzbūves pamats. Tas ir visu pasauļu pamats. Gn šo lielo spēku var vadit tikai ar jūtām, tām pašām jūtām, kuras pavisam pierasti neliek mums mieru nevienu dienu. Taču… te ir viens «bet» - mūsu jūtām ir jābūt kristāltirām, spēcīgas un kaislīgas milestibas apmirdzētām. Tikai tad visuma dzīvības spēks kļūs pieejams, tikai tad cilvēks pēkšņi sajutis, ka viņā mājo Dievs, un tikai tad sāksies brinumi, - es aizrautīgi teicu, pat aizsmakdams no uztraukuma.
- Brīnumi notiek…
- Mūsu pasaulē ir pārāk maz brinumu, - es pārtraucu Bonpo lamu, - tāpēc ka slikti darbojas trisdimensiju piektais elements.
Bet šie brinumi ir! un tie… notiek uz paralēlo pasauļu spēka rēķina. Filipiniešu hileri izmanto paralēlo pasauļu spēku.
- Hileri?
- Domāju, ka jā.
- Bet pats galvenais brinums pasaulē, - Bonpo lama piemiedza acis, - ir svētais Kailass. Tā rakstīts mūsu reliģijā.
- Man šķiet, man šķiet…, - pēdējiem spēkiem centos sasprindzināt savas smadzenes, - man šķiet, ka Kailasa komplekss tika uzcelts vienlaikus vairākās paralēlajās pasaulēs un tika celts ar vairāku paralēlo pasauļu kopīgiem spēkiem. Paralēlās pasaules saskaņoti izmantoja piecu elementu enerģiju, kas tās apvieno. Mēs, trīsdimensiju cilvēki, spējam ieraudzīt tikai trīsdimensiju Kailasu, bet ir ari četrdimensiju, piecdimensiju, sešdimensiju Kailass…
Rajona sh ēma
- Kailasa neredzamās daļas ir pašas galvenās, - Bonpo lama piezimēja.
- (Jn visas tās tika raditas ar piecu elementu dievišķā spēka palidzibu, - es piemetināju.
Mēs abi jutām, ka esam noguruši. (Jz atvadām apskāvušies ar Bonpo lamu, mēs ar Ravilu izgājām tempļa pagalmiņā. Pamanīju, kā pa trīsdimensiju zāli aizlec trīsdimensiju varde.
Ar to gan stāsts par paralēlajām pasaulēm nav galā. Vēl būs divas šī jautājuma izpētei veltītas ekspedīcijas. Bet par to jūs varēsiet lasīt nākamajās grāmatās.
Visu nākamo dienu es noņēmos ar Kailasa apkārtnes shēmas sastādīšanu. Veikalā pirktās kartes nebija precizas, un arī upju, kalnu, ieleju un klosteru nosaukumi visās nebija vienādi, tie patvaļīgi tika rakstīti gan tibetiešu, gan indiešu, gan ķiniešu valodā
un angļu transkripcijā. Par ģeogrāfisko virsotņu atrašanās vietas un augstuma precizitāti vispār nebija ne runas. Es, protams, nevarēju pilnigi precizi atzimēt kartē mani interesējošo «izsalkušā velna vietu», «Nāves Valdnieka Jamas Spoguli» un tam- lidzigas vietas. Tomēr es centos to izdarīt, lai gan rezultāts droši vien ir visai aptuvens. Tur uz vietas būs labāk redzams.
Man izdevās sastādit divas Kailasa apkārtnes shēmas. Pirmā shēma attēlo «Dievu Pilsētu» Kailasa apkārtnē, otrā ir «Svētās Parikarmas» shēma, tas ir - to vietu shēma, pa kurām svētceļnieki pa svēto taku iet apkārt Kailasam.
Abas šis shēmas, kas nepretendē uz precizitāti, ir šādas (sk. 314., 315. lpp.).
«Svētās Parikarmas» shēma
Gulēdams Katmandu viesnīcas «Piramīda» neērtajā gultā, es ilgi pētīju šīs shēmas. Pirmajā bridi viss likās pavisam parasts - tādas pašas upes, tādi paši kalni kā visur citur… Bet dvēsele smeldza, gaidot mīklaino tikšanos. Es vēl nezināju, kādi piedzīvojumi mūs gaida. Clz Tibetu mēs devāmies nākamajā dienā.
Iztēlojos, kādas dvēseles trisas pārņem svētceļnieku, kas gatavojas veikt Parikarmu apkārt svētajam kalnam. Svētceļniekam droši vien prātā ir tikai viens Dievs, kura radīto varenību viņš varēs redzēt savām acīm, tiekoties ar svēto kalnu. Un, protams, svētceļniekam galvā pat nevar ienākt doma, ka daudzu rietumu (un ari austrumu) cilvēku dvēselē ir cits - «saldāks un tuvāks Dievs» dolārs (rublis, rūpija utml.), kura varā tie atrodas.
arī ieejot baznīcā vai mošejā vai ari sakot augsta stila vārdus, slavinot īsto Dievu. Šis «papīra Dievs» ir stiprs, ļoti stiprs, un tā spēks ir vara, ko viņš dāvā cilvēkiem materiālajā pasaulē. «Papira Dieva» kārīgajam spēkam, kas darbojas tikai rupjo materiālo jēdzienu pasaulē, reāla vara ir tādēļ, ka ši vara ir tuva, saprotama un čaukst rokās, piepilda kabatu un maku. Kur nu
tur domāt par isto Dievu! Lai kontaktētos ar Viņu - neredzamo -, jāiet uz kaut kādām reliģiskām iestādēm, jāklausās sprediķi un visiem spēkiem jācenšas iztēloties Raditāja diženumu. Radītāja, kura nodoms tik un tā paliek nesaprotams! Bet dolāru paciņa ir tuva un smaga, no tās dveš reāls spēks: gribēšu - nopirkšu
mersedesu, gribēšu - šiki uzdzivošu restorānā, gribēšu - nopirkšu prostitūtu…
Bet agrāk vai vēlāk rodas vēlēšanās «nopirkt» milestibu. Ši muļķigā vēlme kļūst arvien spēcigāka un beidzot sāk grandiozi un sāpīgi uzbriest dvēselē. Dolāru paciņa sāk likties garlaicīga un nieciga, sāk krist uz nerviem sievietes, kuras nekā nevar pa īstam no sirds iemilēties «naudas maisā» un pat …m… m… m… sauc tevi - «papira Dieva vietnieku Zemes virsū» - pretīgā vārdā - par «āzi»… un agrāk vai vēlāk kaklu aizžņaudz garlaicība, džinkstoša, sērīga garlaicība, kad pieradums pie «papīra varas» kļūst līdzigs kaut kam apnicigi smirdīgam, un nekur nav kur paglābties.
Bagāts cilvēks, kas «vaiga sviedros» ir nopelnījis «papīra varu», protams, visiem spēkiem cenšas noslēpt pats no sevis šīs biznesu graujošās domas, bet tās nāk un nāk, un nemīlošu sieviešu acis skatās, skatās, skatās. Īstais Dievs, tas pats Dieviņš, kuru no sirds mīl svētceļnieki un citi gaišie cilvēki, dara savu darbu un cīnās ar mākslīgo «papira dievu».
Jau divpadsmitais
Tajā bridi, kad es gulēju Katmandu viesnicas «Piramida» neērtajā gultā, es nezināju, ka gandrīz pēc diviem gadiem Ņujorkā sabruks divi Pasaules tirdzniecības centra torņi, ka daudzas avīzes rakstīs par Nostradama pareģojumu šajā sakarā, ka daudzi cilvēki uzskatis šo katastrofu nevis par terora aktu, jet gan par Dieva sodu galvenajam «papīra dieva» mājoklim uz Zemes. un vēl pēc neilga laika Nadežda Maslova no Jekaterinburgas - apbrīnojams cilvēks, kas redz smalko pasauli, - atsūtis man fotogrāfiju ar rēgainu «ugunīgu zobenu» virs Ņujorkas, kuru ar ciparu kameru uzņēmusi no Pasaules tirdzniecības centra skatu laukuma.
ŠĀDS AUTORA NAIDS PRET ASV ROBEŽOJAS AR MUĻĶĪBU UN MUSULMANISKI-RELIĢISKU FANĀTISMU. VAI ARĪ TĀ IR KOMUNISTISKĀS AUDZINĀŠANAS PALIEKA. GOD MULDAŠEVS VARBŪT IR LABS OFTALMOLOGS UN ACU DAKTERIS BET TE NU VIŅŠ IEBRAUCA GALĪGĀ GRĀVĪ- KĀ VAR ATTAISNOT ĻAUNUMU MĒĢINOT PIERĀDĪT KA VAINĪGI IR ĻAUNUMA UPURI?
UN KUR IR TO SEŠMETRĪGO CILVĒKU SKELETI? DINOZAURU SKELETU IR CIK UZIET BET TIK LIELA AUGUMA CILVĒKU SKELETI NAV ATRASTI- TĀDU VIENKĀRŠI NEVAR BŪT AIZ TĀ VIENKĀRŠA IEMESLA KA ŠĀDA ORGANISMA ENERĢĒTISKAIS UN FIZISKAIS SASTĀVS PRASĪS MILZĪGUS DAUDZUMUS BARĪBAS VIELU- CITIEM VĀRDIEM SAKOT ŠIE CILVĒKI NEKO CITU NESPĒS DARĪT KĀ TIKAI ĒST.
Piecēlos no gultas un iegāju otrā istabā, kur pilnā sparā notika gatavošanās rītdienas braucienam uz Tibetu. Mucās jau bija salikti produkti, mugursomas kārtibā.
Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs bija nopircis veselu kasti ar mandarīniem un visiem ieteica tos ēst, jo mandarīni ļoti palidzot adaptēties augstkalnu apstākļos. Kad, paņēmis savu mugursomu, devos prom, pie durvim dzirdēju mandarīnus ēdošā Seļiverstova sulīgo balsi: - Jau divpadsmitais.