- Nu gan krata, bez iekšām var palikt! - Seļiverstovs novaidējās, palēkdamies uz džipa aizmugurējā sēdekļa.
- Tev jau vēl ir, kam kratities. Atpakaļ braucot būs vieni kauli un āda, protams, ja paliksi dzīvs, - pravieša tonī indīgi teica Rafaels Jusupovs.
- Beidz, piesauksi nelaimi, - dusmīgi atbildēja Sergejs Ana- toļjevičs Seļiverstovs.
- Pats saproti, - Rafaels Jusupovs turpināja drūmā toni, - pavisam nesen no Tibetas neatgriezās divi amerikāņi un divi vācieši. Kur viņi palika? Aizgāja bojā, vai arī… kā saka, taigas likums. Un ja vēl atceramies tos četrus alpīnistus, kuri uzrāpās kādā virsotnē pie Kailasa un gada laikā pārvērtās par nevarīgiem večiem un nomira…
- Un ja vēl piemetināsim, ka mēs ejam uz Nāves Ieleju un stāsimies Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa priekšā, - pavīpsnāja Ravils Mirhaidarovs.
- Jūs vēl esat aizmirsuši par noburto «izsalkušā velna vietu», kur realizējas visas cilvēku sliktās domas. - Seļiverstovs paskatījās uz Rafaelu un Ravilu. - Beidziet uzskrūvēties! Es savā dzivē esmu redzējis oi, oi cik briesmu. Lūk, mēs ar šefu, kad bijām Himalajos, kādas tik briesmas tur nebija: bija gan lavīnas, gan sikhi, gan mirušais ūdens, gan psihoenerģētiskā barjera Somati alās. Un nekas - sveiki un veseli!
- Risks ir cēla lieta. Ikviens pētnieks, un pētnieks ceļotājs vēl vairāk, riskē ne tikai ar zinātnieka godu, bet dažreiz ari ar dzīvību, - patētiski un pamācoši turpināja Rafaels Jusupovs. - Pret visu jāizturas ar prātu un atbildību.
- Interesanti, kā tur, Šambalas skāvienos, būs? - romantiskais Ravils pavaicāja it kā pats sev.
Ceļš, pa kuru braucām pēc Nepālas un Ķīnas Tibetas robežas šķērsošanas, patiesi bija drausmīgs. Tas vijās 300-400 metru virs bezdibeņa, bija šaurs, un tā segums bija lieli akmeņi, sajaukušies ar dubļiem. Reizēm parādījās kāda iebraukta sliede, un mašīna sāka buksēt dažus centimetrus no bezdibeņa. Reiz ceļā gadijās ūdenskritums, kas gāzās uz ceļa, un tajā vietā bija izveidojusies liela bedre. Mūsu džipa ritenis tajā sāka slidēt un apstājās tikai virs bezdibeņa.
- Va, va, va! - kliedza tibetiešu šoferis.
- Tā viņš saka «oi», - nokomentēja Rafaels Jusupovs.
No šofera žestiem mēs sapratām, ka visiem jāpavirzās uz pretējo pusi - prom no bezdibeņa, un mēs tā ari izdarījām. Trīs stabilie riteņi sāka ar grūtībām vilkt ceturto, kas karājās gaisā.
Driz vien ceturtais ritenis tika uz zemes, un mēs braucām tālāk.
- Uh, - atskanēja Seļiverstova nopūta.
Tikai pašā vakarā mēs tikām lidz mazai ķiniešu pilsētiņai Dzang-nu, vēlreiz izgājām muitas pārbaudi un jau nakti tāpat virs bezdibeņa braucām tālāk, lai tiktu lidz Nialamas ciematam, kur bija paredzēts pārnakšņot.
- Nakti braukt ir labāk, nevar redzēt bezdibeni, - piezimēja Rafaels Jusupovs.
Tibetie ši
Nialamas ciemats bija izvietojies kādā aizā 3750 metru augstumā un, kā mums teica, esot tipisks tibetiešu ciemats. Mēs iekārtojāmies tibetiešu viesnīciņā ar gultām, kuras klāja oriģināli no jaku vilnas austi paklājiņi. Vakariņās ēdām jaku gaļu un dzērām tēju ar šī dzīvnieka taukiem. Tas bija ļoti nepierasti.
No rita izdevās atlicināt pusstundu laika pastaigai pa ciemu un pavērot tibetiešu dzivi. Pirmais, kam pievērsu uzmanību, bija sarkanās lentes ar bārkstim, kas bija iepītas gan vīriešu, gan sieviešu bizēs un par kuru lomu utu iznīdēšanā, tās laiku pa laikam mazgājot, man stāstīja anglis Tims. (Jz mājiņas sliekšņa ieraudzīju divas sievietes. Viena aizrautīgi ķemmēja otrai matus, reizēm sulīgi iekliegdamās, ar diviem pirkstiem kaut ko nospiežot. Nebija grūti uzminēt, ka viņa teica kaut ko tamlīdzīgu: «Ak tu, maita (uts), iekriti gan!»
Bērni, protams, arī neizcēlās ar tīrām sejām un rokām. Man likās, ka tibetiešu bērniem piemit gandrīz vai iedzimts instinkts ubagot. Tiklīdz es paskatījos uz kādu no to cilvēku atvasēm, no kuriem kaut kad bija dzimusi visa cilvēce, tā tūliņ pastiepa roku un stieptā balsī teica:
- Ser, giv (ser, dod).
Iebāzu roku kabatā, izņēmu ķiniešu juaņu un pastiepu tibetiešu zēnam. Tā vietā, lai pateiktu «paldies», viņš cieši ieķērās man piedurknē un, kāju pie zemes sizdams, sāka prasīgi klaigāt:
- Giv, giv, giv.
Kā uz burvju mājienu parādijās vēl vairāki puikas un meitenes, sāka grūst nost konkurentu, kas bija ieķēries man piedurknē, un arī sāka kliegt šo rejošo vārdu «giv». Sadabūju vēl dažus juaņus un pastiepu viņiem. Bērni metās pie tiem un vienu juaņu pat pārplēsa uz pusēm. Aizgriezos un, sašutuma pilnu kliedzienu pavadits, gāju uz mašīnu. Man nopakaļ lidoja akmens.
Godigi sakot, ciemā bija ari bērni ar skūtām galvām, kuri neubagoja. Acīmredzot viņi piederēja pie turigākiem slāņiem, kuriem nebija vienalga - rāpo utis pa galvu vai ne. Bet pieaugušiem vīriešiem noteikti bija bizes un sarkanā lente. Mums
paskaidroja, ka bize ar sarkano lenti tiek uzskatīta par vīrieša cieņas pazimi, bet jautājumu par utim atstāja bez atbildes.
Šajā ciemā mēs ari vairākas reizes redzējām, kā tibetieši nes nodirātus kautķermeņus. Visbiežāk tie bija auni, kuru gaļa klāta ar plānu, caurspīdīgu garoziņu. Ziņkārīgais Rafaels Jusupovs sāka izprašņāt tibetieti un noskaidroja, ka Tibetā gaļa zem kla-
Tibetiešu frizūra
jas debess nebojājas, bet vienkārši mazliet apžūst, pārklājas ar garoziņu un var glabāties ilgu laiku. Tas esot tādēļ, ka tik augstu kalnos neesot kukaiņu.
- Paskat tikai, - Seļiverstovs brinijās, - cik nozimigi ir tas, ka mušas apkakā gaļu. Vai tad tiešām viņu mēsli ir tik kodigi, ka var saēst gaļu un radit tādu smaku?
- Nevajag domāt, - Rafaels Jusupovs nopietni paskatijās uz Seļiverstovu, - ka mušas lien uz gaļas tikai tādēļ, lai tiktu uz tualeti. Mušas gaļā dēj oliņas, kuras tur vairojas un dod jaunu mušu paaudzi. Zināms, ka uz zaļo gaļas mušu kāpuriem labi ķeras zivis. Ķinā šie kāpuri ari cilvēkiem skaitās delikatese, protams, cepti.
- Es nu gan tos kāpurus neēstu nekādā veidā.
- Velti gan, - daudznozimigi noteica Rafaels Jusupovs.
Nedaudz vēlāk mēs daudzreiz redzējām, kā tibetieši ēd jēlu
gaļu, pat neuzkaisot sāli. Viņu sejas staroja svētlaimē. Es sapratu, ka iekurt uguni un uzvārit gaļu 4000-5000 metru augstumā būtu grūts uzdevums.
Sakrāvuši visu savu iedzivi kravas mašīnā, mēs devāmies tālāk. Aiz Nailamas ciema aiza kļuva platāka, ceļš labāks. Mēs devāmies arvien augstāk un augstāk, lai tiktu pāri Himalaju korei.
Ceļā sāka parādīties ar zāli apkrauti jaki. Sienu, ko šeit nepļauj ar izkaptim, bet gan ar sirpjiem, tibetieši pagalmos sakrauj kaudzēs, lai ziemā, kad var izveidoties cieta sērsna, dzīvnieki neaizietu bojā, nevarēdami izkasīt no sniega sasalušo zāli.
Lidz 4000 metru augstumam vēl vietumis varēja redzēt nelielus miežu sējumus un kartupeļu stādījumus. Šeit augušie kartupeļi reti kad ir lielāki par aprikozēm.
Jakiem, kas uz savas muguras nes sienu, tibetieši uz purna
uzmauc pītu grozu. Pretējā gadijumā jaki neies uz priekšu, bet grozīsies uz vietas un ēdīs sienu, kamēr viss būs apēsts. Jaks, kā tibetieši saka, ir gudrs dzivnieks, bet ne jau tik gudrs, lai saprastu, ka siens ir jāgatavo ziemai.
Ar grūtībām virzīdamies augšup, mēs beidzot tikām pašā augstākajā Himalaju kores pārejas punktā, metru augstumā. Izkāpām no mašinas.
- Paskat tikai, es taču elpoju šitādā augstumā, - teica Seļiverstovs.
Mūsu priekšā pletās Himalaju kores grēda. Bija grūti noticēt, ka tur katra virsotne sasniedz 7000-8000 metru augstumu. Nostājušies lepnā pozā, visi nofotografējāmies uz kores fona. Bet otrā pusē korei uz ziemeļiem sākās Tibeta - mīklaina un barga.
No pārejas mēs nobraucām lejup aptuveni kilometru un braucām pa gludu plato uz ziemeļrietumiem. Augstums - aptuveni 4500 metri. Tibetas plato klāja reta, sika zālīte, pār kuru rūcot virzījās mūsu mašīnas. Mēs braucām, braucām un pēkšņi tuk-
Vientulīgi ejošā tibetiešu sieviete
snešainā lidzenuma vidū ieraudzījām vientulīgi ejošu sievieti. Galvā viņai bija papaha, ap kaklu - krelles.
- Interesanti, uz kurieni viņa iet šā tuksnešainā līdzenuma vidū? - pajautāja Seļiverstovs.
Mēs apstājāmies un palūdzām, lai pavadonis to pajautā. Vērojām, kā pieklājīgi ģērbtā un ar cieņu runājošā sieviete kaut ko atbildēja mūsu pavadonim, papildinādama vārdus ar gracioziem žestiem.
Kad saruna bija beigusies un sieviete aizgāja tālāk, jautājām pavadonim:
- Nu, ko viņa teica?
- Viņa teica, ka iet uz svēto Kailasu. Iet… kājām, - atbildēja pavadonis.
- Paklau, aizvedisim viņu! - Seļiverstovs ierosināja.
- Nē, nē, nevajag, - pavadonis gandrīz iekliedzās, - viņu nevajag vest.
- Kāpēc?
- Tā vajag.
- Paskaidrojiet, lūdzu, - es uzstājigi iejaucos.
- Nu…, - pavadonis pakasija aiz auss, - jums, eiropiešiem, to grūti saprast. Jūs smiesieties, tāpēc ka…
-Kas?
- Tas nav racionāli, bet pēc tibetiešu paražām ļoti lepni un cienīgi.
- Kas?
- Ikvienam tibetietim ir jāaiziet, tieši jāaiziet no savas mājas lidz Tibetas galvenajam svētumam - Kailasam un jāpaklanās tam. Tas ir tibetieša dzives galvenais uzdevums. Tibetā ir liela, ļoti liela, un mājas ir tālu, ļoti tālu. Pat gada laikā cilvēki nevar aiziet lidz svētajam Kailasam un atgriezties atpakaļ. Bieži vien viņi ceļā iet bojā. Kad cilvēks jūt, ka nevar aiziet lidz svētajam kalnam, viņš griežas atpakaļ, lai nākamajā gadā mēģinātu atkal. Tibetietis cenšas pie svētā kalna pieiet ar pašām svinīgākajām un greznākajām drēbēm mugurā.
- Tas ir tibetiešu svētceļojuma variants? - Rafaels Jusupovs pavaicāja.
- Nu, kā to lai saka, - pavadonis samulsa, - tā ir mūsu paraža, tas ir mūsu mērķis… dzīves mērķis.
- Kāpēc?
- Nezinu, - pavadonis atbildēja un nodūra acis.
Vēlāk mēs daudzreiz redzējām vientuļus ceļa gājējus un arī grupas, kas svētku tērpos devās Kailasa virzienā. Skatoties uz šiem cilvēkiem, neradās pat vismazākās šaubas, ka šajos cilvēkos valda cieņa un dievbijīgs cildenums. Kontrasts ar utaino ciemu bija milzigs.
- Bet kāpēc iet galvenokārt sievietes? - Seļiverstovs jautāja pavadonim.
- Sievietes glabā Tibetas lepnumu, - viņš atbildēja.
- Kā to saprast?
- M… m…, - tik vien varēja sadzirdēt.
Ceļā dažreiz braucām garām izpostītiem tibetiešu ciemiem, bet dažreiz šie ciematiņi nebija izpostīti, un varēja just, ka tajos
kūsā dzive. Bet tādu ciematiņu Tibetā bija maz, ļoti maz. Vienā tādā ciematiņā mēs ieraudzījām skaistu tibetiešu sievieti.
- O! - teica Rafaels Jusupovs, kas nebija precējies.
Izrādijās, ka šai sievietei pieder neliela Tibetas naktsmītne
ceļotājiem, un mēs iegājām paēst.
- Cik viņa ir jauka! - Rafaels Jusupovs teica, pētidams sievieti un viņas rotas. - Es, goda vārds, viņu apprecētu. Šī sieviete atšķirībā no krievietēm ir pieticīga un spējīga novērtēt civilizācijas labumus.
Mēs, protams, metāmies dot Rafaelam padomus, tēlodami visfantastiskākos Tibetas sievietes savaldzināšanas paņēmienus un liekot saprast, ka mājās, Clfā, viņš kļūs par pārliecinātu tibetiešu virtuves fanu.
- Sāksi ēst jēlu gaļu, - viens no mums teica.
Godigi sakot, tibetiešu ēdieni mums nenāca par labu. Mums nebija nekādas apetites, un visiem piemetās pamatīga caureja.
- Mūsu krievu gremošanas traktu fermentācijas sistēma nav piemērota to smago taukskābju pārstrādāšanai, kuru tik daudz ir jaku taukos, - paskaidroja Rafaels Jusupovs.
Ļoti dīvainas izrādijās Tibetas tualetes. Tās bija paceltas virs zemes un atgādināja pieminekļu postamentus. Strikts vīriešu un sieviešu puses nodalījums atspoguļojās pat pakāpienos, kas principiāli bija būvēti atsevišķi. Tualetei bija divas durvis - vīriešu un sieviešu. Bet iekšā starpsiena bija uzcelta tikai lidz jostasvietai, un ieskatīties sieviešu pusē nesagādāja nekādas pūles.
Ravils Mirhaidarovs ar šausmām acīs pastāstīja, ka, ieejot tualetes vīriešu pusē, ieraudzījis sieviešu pusē sēdošu tibetiešu sievieti. Ravils nebija izdomājis neko gudrāku kā ari piesēst un paslēpties aiz zemās starpsienas, lai gan vīrieša mazo vajadzību kārtošanai šāda poza ir pilnīgi nedabīga. Pēc tam viņš, palikdams šajā pozā, sācis gaidīt, ka sieviete piecelsies pirmā,
uzvilks apģērba apakšdaļu un aizies. Bet sieviete acīmredzot kautrējās un gaidija, ka virietis, tas ir, Ravils, izdaris to pirmais. Šī gaidišana neērtajā pozā un ne pašā patīkamākajā vietā vilkās diezgan ilgi. Tad Ravils iemanījies aiztaisit jostu pustupus un izskrējis no tualetes, tā parādīdams, ka ir džentlmenis.
Es jau minēju, ka mazie tibetiešu ciematiņi šeit bija retums. Kā noskaidrojās, lielākā daļa tibetiešu dzivo nokvēpušās melnās teltīs, periodiski pārejot uz citu vietu un lidzi dzenot aitu un jaku
ganāmpulkus. Mūs ieraudzījuši, gani pameta savus ganāmpulkus, nāca klāt un, ja mēs palikām uz nakšņošanu, stundām ilgi stāvēja un notālēm mūs vēroja. Viņiem bija interesanti.
Mēs slējām teltis, izkrāvām visu savu iedzivi un darijām daudz ko citu, bet tibetieši stāvēja un mūs vēroja. Dažreiz mēs piegājām pie viņiem un iedevām ko ēdamu, piemēram, cepumu paciņu. Viņi to paņēma un turpināja stāvēt.
- Kaut ko darit zem šiem skatieniem ir tas pats, kas nodarboties ar seksu uz skatuves, - situāciju nokomentēja Seļiverstovs.
Prasījām padomu pavadonim, sakot, ka tāda situācija ir kutelīga.
- Bet viņi ir izsalkuši un ļoti nabadzigi, - pavadonis atbildēja.
- Dīvaini, ka viņi tūliņ neēd to, ko mēs dodam, - šaubijās Rafaels Jusupovs. - (Jn arī aitu ganāmpulki…
- Viņi vēlas vārītu, garšīgu ēdienu, nevis jēlu… Viņi grib, lai viņiem būtu labas teltis, gāze, maize, gaisma…Ņemiet vērā, ka viņi var nozagt visu, pat tukšu burku.
Tajā dienā mēs nakšņojām Poike-tso ezera krastā. Kad, tibe- tiešiem vērojot, naktsmītne bija sakārtota, pavadonis mums ieteica likties gulēt, ievilkt visas lietas teltīs un turēt tās rokās visu nakti.
- Pretējā gadijumā visu nozags, no rokām izraus, - viņš pārliecināti sacija. - Bet cilvēku kopā ar visu telti nezags, nebaidieties. Ja naktī vajadzēs iet laukā, nekur tālu no telts neejiet. Ir acis nepamirkšķināsiet, kad… nozags telti ar visu, kas tajā iekšā.
- Bet ar cilvēku kopā telti naktī nenozags? - nedaudz baiļodamies, pajautāja Rafaels Jusupovs.
- Noteikti nenozags. Zog tikai bez cilvēka, - atbildēja pavadonis.
Pamodušies mantas apķēruši, mēs atkal ieraudzījām tibetie- šus, kas stāvēja un mūs vēroja. No rīta, dabiski, mums gribējās aiziet uz tualeti. Bet zem tibetiešu skatieniem to bija grūti izdarīt. Kāds paslēpās aiz telts, kāds vienkārši aizgriezās, bet Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs vienmērīgā solī aizgāja aiz paugura. Pēc laiciņa viņš bija atpakaļ.
- Labu tualetes papīru esam nopirkuši, glaudīt glauda pakaļu, - viņš dalījās iespaidos.
Es sapratu, ka Tibetas augstkalnu apstākļos mums katru dienu un katru minūti būs jāprot izdzīvot. Bet tas ir grūti, ļoti grūti ir izdzīvot, nevis dzīvot. Atcerējos Brazīliju un nēģerus, kas gulēja zem palmām un gaidīja, kad nokritīs kokosrieksts, lai varētu padzerties un paēst. Bet te, Tibetā, varēja rēķināties tikai ar nelielu jēlas gaļas devu.
Pats galvenais, kā nebija Tibetā, - uguns. Mēs, civilizētie cilvēki, vedām līdzi gāzes balonu. Retinātajā gaisā gāze dega slikti, bet tomēr dega. Bet tibetiešu gani, kuriem gāzes nav un nekad nav bijis, kurināja zāli un jaku mēslus. Mēs visu laiku redzējām, kā tibetieši staigāja un vāca jaku mēslus.
Reiz es paņēmu dažus izkaltušus gabalus jaku mēslu un nolēmu uzkurt uguni 5000 metru augstumā. Pūtu, pūtu, mēsli gruzdēja un gruzdēja, bet nekādi negribēja aizdegties. Man nācās samierināties un atteikties no savas sporta meistara lepnibas tūrismā. Tibetieši šajā augstumā prata iekurt uguni.
Reiz es pakalnā 6000 metru augstumā ievēroju divus tibe- tiešus, kas nekustigi stāvēja un raudzijās uz ziemeļrietumiem.
- Kur viņi skatās? - jautāju pavadonim.
- Viņi skatās uz svēto Kailasu, - viņš atbildēja.
- Bet no šejienes taču Kailasu nevar redzēt?!
- Viņi priecājas par stariem, kas nāk no Kailasa.
- Par kādiem stariem?
- Jūs nevarēsiet ieraudzit šos starus, bet ir daži tibetieši, kas tos redz. Stāsta, ka šie stari esot ļoti skaisti.
- Ļoti interesanti…
No tikšanās ar tibetiešiem veidojās divains priekšstats. No vienas puses, bija vērojams augsts šo cilvēku garīgums, kas spēja lepni panest neērtibas, lai dvēseliski saskartos ar Tibetas galveno svētumu - Kailasu, no otras - šausmiga nekulturalitāte un mežonīgums.
«Kā divas šādas ipašības var apvienoties vienā tautā?» kratīdamies mašīnā, atkal un atkal uzdevu sev šo jautājumu, neraz- dams atbildi.
Bija pilnīgi skaidrs, ka spēcīgā reliģiozitāte tibetiešu dvēselēs bija radusies ne tikai no mīklainās valstības teosofiskā rakstura, bet ari zemapziņā sajūtot savas pagātnes varenību, jo tieši šeit, uz «Mūžīgā Kontinenta», pēc Pasaules Plūdiem no jauna tika radīts pirmais zemes cilvēks - tibetietis. Lielie Cilvēki, kas klonēja tibetiešus, loloja tos kā savus bērnus un daudzu tūkstošu gadu garumā virzīja uz pareizā ceļa, neļaujot tiem kļūt par mežoņiem un pašiznicināties. Lielie Cilvēki aizveda tibetiešus līdz tādai garīgās un fiziskās pilnības stadijai, ka tibetieši sāka pamest «Mūžigo Kontinentu» un apgūt jaunas zemes, kas bija pacēlušās virs ūdens. Daudzu tūkstošu gadu garumā notika jauno kontinentu apgūšana. Dažādos kontinentos mainījās tibetiešu izskats, bet viņi turpināja dzīvot. Dažas grupas kļuva pavisam mežonīgas un aizgāja nebūtībā, bet citas iedzīvojās jaunajās vietās un izveidoja jaunas civilizācijas.
Pēc kāda laika tibetieši, izplatījušies pa visu zemi un aizmirsuši, ka viņu senā dzimtene ir Tibeta, sāka satikt nesaprotamus un augstprātīgus cilvēkus. Tie turējās atsevišķi. Bijušie tibetieši, ieskatoties šo cilvēku acīs, juta, ka tie nav viņu brāļi, ka tie ir pavisam citi cilvēki. Pazišanās pavadīja kari. Drīz vien tibetieši saprata, ka šo augstprātīgo cilvēku sievietes var dzemdēt viņu, tibetiešu, bērnus. Tomēr viņi centās nesajaukties ar augstprātīgajiem cilvēkiem, un arī augstprātīgie cilvēki tāpat nevēlējās sajaukties ar tibetiešiem. Bet sajaukšanās notika, notika un notika. tiz zemes jau kūsāja vētraina dzive. Cln šīs dzīves pamatā bija Tibetas klons - Šambalas veidojums.
Mašīnu stipri sakratīja. No zemapziņas izpeldējusi doma par to, ka uz Zemes bez Tibetas klona eksistēja kaut kādi augstprātīgi cilvēki, pārtrūka. Šoferis, kā man par spīti, ieslēdza ķīniešu mūziku, kas mani padarīja nervozu. Tajā brīdī es nezināju, ka pēc dažiem gadiem mēs dosimies jaunās ekspedīcijās, kuru gaitā noskaidrosies, ka «pēcplūdu jaunais zemes cilvēks» tika klonēts vairākās zemeslodes vietās un ka šis klonēšanas vietas atrodas uz vienas līnijas ar svēto Kailasu. Bet par to, dārgo lasītāj, mēs parunāsim citās grāmatās, kuras es gatavojos uzrakstīt.
Palūdzu, lai izslēdz mūziku. Domas atkal sāka pulcēties, un tās atkal aiznesa uz Tibetu, pa kuras teritoriju mēs braucām. Es skaidri sapratu, ka Lielie Cilvēki, kas šeit dzīvoja jogu karalistē un «izloloja» tibetiešu klonu, pēc tibetiešu izplatīšanās pa zemeslodi uzskatīja, ka viņu misija ir izpildīta, un sāka aiziet Sambalas brīnišķīgajā zemzemes pasaulē.
CJn kas notika ar tibetiešiem, kas palika dzīvot «Mūžīgajā Kontinentā» un dzīvo te vēl šobrīd? Prātodams par šo jautājumu, es sapratu, ka īstie tibetieši arī jau savu ir padarījuši, dodot jaunu cilvēces asnu uz Zemes. Bet viņus brīnišķīgā Šambala nepieņēma, un viņi palika dzīvot šajā bargajā zemē, kura reiz bija cilvēces citadele.
Ceļā satikām vientuļi ejošu tibetiešu zēnu. leskatijos viņa sejā un ieraudziju tur dziļas skumjas par savu bijušo varenibu.
- Tibetiešu misija ir izpildita, - es pusbalsi noteicu.
- Ko? - atsaucās Seļiverstovs.
- Jā gan.
No šīs domas man kļuva skumji, ļoti skumji. Pats nesaprazdams, kāpēc, apstādināju mašīnu, izkāpu laukā un, pasaucis kādu no puišiem, nofotografējos uz Tibetas ainavas fona.
«Mēs arī reiz bijām tibetieši,» es nodomāju.
Kad sēdāmies mašīnā, tur jau atkal spēlēja ķīniešu mūzika.
Musu pavado ņi
Mūsu galveno pavadoni, kas pavisam sakarīgi runāja angliski, sauca Tatu. Viņš bija tibetietis. Mēs uzreiz sajūtām, ka viņš ir labs cilvēks. Tikai acis, kurās bija saskatāmas dziļas skumjas,
dažreiz neslēptā sašutumā skatījās sāņus. Pētiju viņu, cenšoties saprast viņa iekšējā sašutuma iemeslu, un nekā nevarēju saprast. Tatu raksturojumam labi piederējās tatāru vārds «juaš», kas nozimē labsirdīgs, godīgs un neaizsargāts vienlaikus. Tatu bija gudrs. Pret Krieviju viņš izturējās ar neslēptām simpātijām
un uzskatīja mūsu valsti par pašu labāko pasaulē, lai gan pirms mums nebija redzējis nevienu krievu.
Kravas mašīnu ar visu ekspedicijas aprīkojumu un degvielu, kas pavadīja mūsu džipu, stūrēja Ganu - arī tibetietis. Šis puisis angliski zināja tikai vārdu «jes», bet vārdu «nou» nezināja. Viņš, kā mēdz teikt, zvaigznes no debesim nerāva, bet stūri grozija meistarīgi.
Mūsu džipu «Landcruiser Toyota» vadīja kāds Lan-Viņ-E. Tas angliski nezināja pat vārdu «jes» un sazin kāpēc slikti saprata arī žestus, ar kuru palīdzību mēs centāmies ar viņu izskaidroties. Ar viņu mēs kontaktējāmies tikai ar Tatu starpniecību.
Drīz vien noskaidrojās, ka Lan-Viņ-E ir ķīnietis un Tatu ar viņu runā ķīniski. Lan-Viņ-E seja neizteica neko, un pat tajos brīžos, kad džips salūza un vajadzētu atcerēties «ka tavu māti», saglabāja maskai līdzīgu neizdibināmu izteiksmi.
Pat nesarunājuši, mēs sapratām, ka Lan-Viņ-E ir tas «sakaru virsnieks», par kuru mums teica Ķīnas vēstniecībā. Reiz es caur Tatu pajautāju:
-Mister Lan-Viņ-E, vai drīkst jūs saukt vienkārši par Lan?
- Nedrīkst, - viņš atbildēja.
- Bet Viņ?
- Arī nedrīkst.
-Un E?
- Arī nedrīkst.
- Tikai Lan-Vin-E?
-Jā.
Šajā sakarībā Seļiverstovs pajokoja:
- Bet mani vari saukt kaut vai par Sergeju, kaut vai par Anatoļjeviču, kaut vai par Seļiverstovu, var teikt arī visu reizē. Man vienalga.
Mums līdzi bija vairākas kastes ar dzeramā ūdens pudelēm.
Tur bija ari pa iesaiņojumam no kokakolas, spraita un merindas. Tīrs ūdens dzērās labi, bet kokakola, spraits un merinda ekstremālajos augstkalnu apstākļos negaršoja un atgādināja indīgu ķīmisku šķidrumu.
Tibetas auni
Vienā pieturas vietā Lan-Viņ-E, ieraudzījis kokakolas pudeli, paņēma to un, nemaz nekautrēdamies, ar skaistu spērienu aizmeta projām.
- Nemīl viņš kokakolu, - Tatu paskaidroja.
- Amerikāņus viņš nemīl, - man ausī iečukstēja Seļiverstovs. Smaids Lan-Viņ-E sejā parādījās tikai tad, kad ceļā sastapām
aunu baru. Šie dzīvnieki, kas, manuprāt, visā pasaulē tiek uzskatīti par stulbuma etalonu, izsauca viņa smieklus, kad biju iemācijis viņu aunus baidit.
Atceros, kā manā bērnībā mēs ciemā turējām aitas. Vērodams šos dzīvniekus, es pamanīju, ka viņi izdod tikai divas skaņas: «b-ē-ē-ē» - saucošo skaņu un «b-ā-ā-ā» - trauksmes skaņu. Iemācījos atdarināt šis skaņas un guvu pār auniem varu. Vajadzēja tikai atdarināt trauksmes skaņu «b-ā-ā-ā», un auni
pacēla galvas, bet, skaņai atkārtojoties, pa galvu pa kaklu metās visnepiemērotākajā virzienā, visbiežāk - šķērsām pāri ceļam.
Tibetiešu auni ne ar ko neatšķīrās no krievu auniem, un «b-ā- ā-ā» iedarbojās uz viņiem tikpat maģiskā veidā. Ieraugot ganāmpulku, es vai Lan-Viņ-E, kas bija labi apguvis šo skaņu, tā sakot, blējām, un aunu barā izcēlās panika, kas parasti beidzās ar to, ka šie dzīvnieki noteikti skrēja pāri ceļam, kaut gan loģiskāk būtu vienkārši paskriet tālāk prom. Reiz, kad ganāmpulks trakā ātrumā jau bija pārskrējis pāri ceļam, palika četri auni, kas, nezinādami, ko darīt, mīņājās uz vietas. Lan-Viņ-E izliecās pa logu un atkal ieblējās. Tad pats lielākais auns, protams, metās pāri ceļam, gan- driz pakļūstot zem riteņiem, un pārējie trīs viņam sekoja.
Man atmiņā iespiedās pēdējā auna šausmām pielijušās acis un pēdējais drausmu blējiens, jo šis auns, tāpat kā viss pārējais blējošais bars milzīgajos Tibetas plašumos, izvēlējās vienīgo ceļu - dažus centimetrus no riteņiem.
Auni kaut kā satuvināja mani ar Lan-Viņ-E. Es sapratu, ka viņa uzdevums ir mūs uzmanīt, un personīgi par to nenosodīju. Es pats biju komunistiskas zemes produkts un uztvēru šo situāciju pēc principa «mēs to jau esam mācījušies».
Nereti Lan-Viņ-E stāvēja man aiz muguras un skatījās, kā es rakstu ceļojuma piezīmes. Man bija tāda sajūta, ka viņš prot lasīt krieviski. Atceros, bija tāds brīdis, kad es no somas izvilku jaunu burtnīcu. Šo burtnīcu man uzdāvināja japāņu valodas tulkotāja, Piejūras novada modele Jeļena Jožica. Burtnīcas vāks bija kā nosēts ar japāņu hieroglifiem.
Lan-Viņ-E neizturēja, izvilka burtnīcu man no rokām un sāka pētīt hieroglifus.
- Tas ir ja-pā-nis-ki, nevis ķī-nis-ki, - es krieviski pateicu, skaidri nodalīdams zilbes.
Driz vien mēs sapratām, ka Lan-Viņ-E visvairāk kaitina mūsu kontaktēšanās ar tibetiešu mūkiem. Šo mūku te jau tāpat bija ļoti maz, bet katru reizi Lan-Viņ-E izdomāja kaut ko, lai mūsu kontaktēšanās nenotiktu. Pie kāda veca klostera mēs pēkšņi ie- raudzijām Ravilu, kas fotografējās kopā ar mūku.
- La-la, - Lan-Viņ-E iekliedzās, rādidams, ka to darit nedrikst.
Tatu paskaidroja, ka tas priekš mums ir bistami.
Reiz Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs pasauca mani sāņus un teica, ka, pēc viņa novērojumiem, Lan-Viņ-E zina krievu valodu.
- Reiz mašinā es kaut kā krieviski pateicu «aizver logu», un viņš aizvēra. Pēc tam asi teicu «atver logu», un viņš atvēra. Jūtu, šef, ka viņš saprot krieviski.
- M… jā…, - tik vien varēju pateikt.
Paies diezgan ilgs laiks, kā sapni aizlidos noslēpumainajā Dievu Pilsētā pavaditās dienas, un beidzot tūkstošiem kilometru garie Tibetas maršruti aizvedis mūs atpakaļ uz pierobežas ciematu Nialamu, kur Seļiverstovs kopā ar Lan-Viņ-E izdzers pudeli briesmīga ķīniešu šņabja un atnāks pie manis, teikdams:
- Zini, šef, izrādās, ka Lan-Viņ-E ir beidzis MV(J. Krieviski runā labāk par mani. Pat dziesmu - «Katjušu» - uzdziedāja.
- Bet toreiz, kad mūsu mašīnas, saspringti rūkdamas, rāpās pāri Tibetas pakalniem, vedot mūs arvien tuvāk ilgotajam mērķim - svētajam Kailasam, mēs to nezinājām. Mums tikai bija tāda nojauta.
Tatu pastāstija, ka Tibetā dzīvo 8 rriiljoni cilvēku - 5 miljoni tibetiešu un aptuveni 3 miljoni ķīniešu. Es gan par to stipri šaubījos, jo te tikpat kā nevarēja sastapt cilvēkus. Bet tur, kur cilvēki ir, visus vadošos amatus ieņem ķinieši.
Pēc tam Tatu izslēdza ķiniešu mūziku un palūdza, lai mēs uzliekam krievu dziesmas. Seļiverstovs pasniedza Borisa Moise- jeva kaseti. Pa plašajiem Tibetas līdzenumiem sāka plūst brīnišķīga mūzika zilos toņos. Skaidrs, ka mūsu saruna novirzījās uz zilo pusi. Nopietnais Rafaels Jusupovs pat izvirzīja hipotēzi par šādu cilvēku parādīšanās iemesliem, kuras būtība bija šāda: ja zēns piedzimst ar dibenu pa priekšu, viņš kļūst par zilo, jo grūtniecības laikā dzimumaktu ar sievieti-māti pavada grūdieni uz bērna iegurni, un šis reflekss nostiprinās jau mātes klēpi un vēlāk izpaužas kā ačgārna miesas kārība.
Kad Borisa Moisejeva kasete beidzās, Lan-Viņ-E atkal ieslēdza ķiniešu mūziku. Tatu paskatījās uz viņu. Šajā skatienā es ieraudzīju sašutumu.
Bet visapkārt pletās Tibeta, kurai, šķiet, nebija robežu. Šis paugurainais plato 4500-5000 metru augstumā bija lielāks par visu Rietumeiropu, to ietvēra visaugstākie kalni pasaulē, kas šķiet it kā speciāli raditi kā «Mūžigais Kontinents» Pasaules Plūdu gadījumam. Te varēja paglābties no viļņa, kas aizmēž visu savā ceļā, bet izdzīvot gan te bija problemātiski.
Zemi klāja reta zālīte, bet 5000 metru augstumā gandriz nebija vairs ari tās. Zāles stiebriņi auga 20-40 cm attālumā viens no otra, un bija pārsteidzoši, ka tāds liels dzivnieks kā jaks varēja šeit atrast pietiekami daudz barības. Bet Lielais Raditājs bija paredzējis arī šādu iespēju.
Tajās vietās, kas pacēlās augstāk par 5000 metriem, bija redzama tikai rūsas krāsas sūna un akmeņi.
Visur slējās skaistas kalnu virsotnes. Tās šķita pavisam nelielas, bet mēs zinājām, ka to augstums ir 6000-7000 metru virs jūras limeņa. Gribot negribot es ieskatijos katras šis virsotnes detaļās, cenšoties ieraudzīt tur cilvēkus, - man nedeva mieru
Nikolaja Rēriha vārdi, ka dažreiz nepieejamās Tibetas kalnu virsotnēs var redzēt divainus cilvēkus, kas sazin kādā veidā ir tur nokļuvuši. Atcerējos Himalaju jogu stāstus par Šambalas pārcilvēkiem un zināju, ka viņi mīt tieši šeit - Tibetā. Bet divainos cilvēkus ieraudzīt man neizdevās, tikai dažas reizes man tā likās.
Paugurainas vietas mijās ar absolūti lidzeniem gabaliem. Mana sakaitētā apziņa momentā zīmēja tur lidostu, kurā varētu piezemēties lidmašīnas un atvest cilvēkus, lai viņi varētu paklanīties
cilvēces citadelei - Kailasam. Mūsu galvenā zemes Dzimtene - «Mūžigais Kontinents» - to bija pelnijusi. Bet es zināju, ka tādā augstumā lidmašīnas nevar ne nosēsties, ne pacelties gaisā, - gaiss ir pārāk retināts.
Tādās līdzenās vietās mums patika apstāties, lai paēstu. No šīs zemes plūda kaut kāds maigums, un mēs, apsēdušies zemē, maigi glāstījām to, - zemapziņā ieliktais vārds «citadele» arī cauri gadu tūkstošiem mūs ietekmēja. Mūsu sagādnieks Sergejs Ana- toļjevičs Seļiverstovs izvilka no pārtikas maisa šokolādi, riekstus, rozines, cepumus un ūdeni, bet ēst negribējās. Ūdeni gan dzērām, bet ēdienu dabūjām mutē ar grūtībām. Sapratām, ka mums šeit negribas normāli dzīvot, mums gribējās… izdzīvot, kā to darīja mūsu senie senči.
Jo tālāk mēs virzījāmies uz ziemeļrietumiem, jo smilšaināks kļuva. Driz vien parādījās skaisti barhani. Mēs izkāpām no mašīnas un kā bērni metām viens otram virsū smiltis. Taču pēc tam smiltis sāka rādit savus «jaukumus». Pirmām kārtām tās bija smilšu vētras,
kurām sekoja pērkons bez lietus. Tādas vētras ne tikai piespieda cilvēku pie zemes un ieputināja smiltis, bet apstādināja ari mašinas.
«Droši vien tādi smilšu kalni aizputināja Tibetas Babilonu,» es nodomāju.
Bet vētras sekoja viena pēc otras.
Pats nepatīkamākais bija tas, ka degunā parādījās tādi kā akmentiņi. Lieta tā, ka augstkalnu ietekmē no deguna gļotādas izdalījās šķidrums, kas pārklājās ar sīksīkajiem putekļiem, bet tie it kā pārakmeņojās. izvilkt šos akmentiņus laukā no deguna bija īstas mocības. Kad tas bija izdarīts, deguns sāka asiņot, bet uz asinīm atkal klājās putekļi un sāka pārakmeņoties.
Rafaels Jusupovs lielāko laiku šajā smilšu rajonā pavadīja ar speciālu marles masku, ar savu izskatu biedēdams ne tikai tibetiešus, bet ari mūs. Viņš tā bija pieradis pie maskas, ka pat smēķēja, to nenoņēmis. Tiesa gan, akmentiņus no deguna viņš urķēja ne retāk kā mēs.
Tibetas barhani
Rafaels Jusupovs glābjas no putek|u vētras
Rafaels Jusupovs visu laiku mācīja mūs, kā jāelpo augstkalnu apstākļos. Kad likāmies gulēt, mums bija bail noslāpt, un mēs visu nakti ar grūtībām apzināti elpojām, baidīdamies aizmigt.
- Asinīs ir jāuzkrājas pietiekami daudz ogļskābei, lai tā kairinātu elpošanas centru un ievirzītu elpošanu reflektoriski neapzinātās sliedēs. Bet jūs, muļķi, ar savu piepūlēto apzināto elpošanu izsitat no līdzsvara elpošanas centra reflektorisko funkciju. Jācieš tik ilgi, kamēr liekas, ka slāpsti nost, - viņš lasīja mums notācijas.
- Kamēr liekas, ka slāpsti nost? - pārjautāja Seļiverstovs, kam ši metode nepatika.
- Gandrīz, - atbildēja Rafaels Jusupovs.
Kādu dienu es izkāpu no mašinas, atgāju kādus divsimt metrus nostāk, apsēdos uz Tibetas zemes un aizdomājos. Man priekšā pletās Tibeta ar milzīgiem sāļiem ezeriem, barhaniem, retu zālīti un augstiem pakalniem.
«Kādreiz šeit dzivoja pēdējie atlanti,» es nodomāju. «Kur viņi ir tagad?»
No zemapziņas izlida vārds «Šambala» un sāka kalt smadzenēs.
Iekāpu atpakaļ mašinā. Atkal sākām braukt. Es gaidīju Šambalas priekšvēstnešus.