Mūsu ekspedīcija arvien vairāk tuvojās svētajam Kailasam. Mēs visi gaidījām tikšanos ar noslēpumaino Šambalu, pareizāk sakot, sapņojām par to, lai gan ļoti labi sapratām, ka Šambala ir no mums dziļi paslēpta un nav pieejama mūsu saprātam.
Mēs skatījāmies uz visām pusēm, cenšoties ieraudzīt kādas mums nezināmas superaugstas dzīvības formas pazīmes, bet tādu nebija, visapkārt tikai bezgalīgās Tibetas vienmuļā ainava, kas nomāca iztēli.
- Puiši, man sazin kāpēc ir skumji, - pats sev par pārsteigumu pateicu.
- Man ari nav diez ko jautri, - atsaucās Seļiverstovs. - Neskumsti, šef, viss būs kārtībā.
- Es neskumstu, man vienkārši ir skumji. Skumjas ir labas jūtas, tās nav ļaunas. Tās ir nodomu un vēlmju nedalāmibas jūtas, dziļas vientulības jūtas un dziļa sapratne, ka tavi centieni izzināt patiesību nav īstenojami, - es teicu, it kā pats sevi analizēdams.
Ceļā mums patrāpījās trīs nelielas stūpas, pie kurām ganījās aunu bars. Palūdzu, lai apstādina mašīnu un pajautā ganam, ko šīs stūpas nozīmē. Pēc iztaujāšanas pavadonis Tatu teica:
- Lamas esot ganam teikuši, ka šis stūpas uzceltas, lai izrādītu cieņu Šambalai. Gans uzskata, ka lidzās šai stūpai cilvēks var izmantot Kailasa tantrisko spēku.
Izkāpu no mašinas, piegāju pie stūpām un ar kompasu noteicu orientāciju: tieši tāpat, kā tas bija ar Nepālas stūpām, to orientācija par 60° novirzijās no ziemeļu-dienvidu linijas, tas ir - ari šis stūpas bija orientētas pēc senā magnētiskā tikla, kad Ziemeļpols bija Kailass.
Es sapratu, ka tibetiešu gans, protams, nevarēja izmantot Kailasa tantrisko spēku, bet dziļi zemapziņā iesēdusies atmiņa par Lielajiem Cilvēkiem, kuri šo vareno spēku izmantoja, acim- redzot lika šiem nabadzigajiem cilvēkiem celt stūpas, lai vismaz šķistu, ka ari viņi to var.
«Interesanti, ka šis stūpas lidzinās pakāpjveida piramidai,» es nodomāju. «Vai patiesi noslēpumainās Šambalas dzive kaut kādā veidā būtu saistita ar piramidām?»
Tālāk mēs braucām garām daudzām tādām stūpām, un visas tās bija orientētas pēc Kailasa senā magnētiskā tikla. Taču viena stūpa bija ipaša. Tatu pats apstādināja mašinu un pievērsa tai mūsu uzmanību. Šī stūpa atgādināja vārtus. Pareizāk sakot, stūpa bija uzstādīta uz konstrukcijas, kas atgādināja vārtus.
- Šo stūpu uzskata par vārtiem uz Šambalu, - viņš teica.
- Kāpēc? - es jautāju.
- Nu…, - Tatu sāka domāt, - šī stūpa līdzinās svētajam kalnam, kura pakājē ir vārti uz Šambalu.
- Dzelzs vārti ar atslēgu, vai? - atskanēja Rafaela Jusupova indīgā balss.
- Nē, nē, - Tatu samulsa, tādu vārtu tur nav. Vārti uz Šambalu ir no akmens un ļoti lieli. Atveras tikai tiem, kas zina maģiskos vārdus un kurus pie vārtiem pielaidis un nenonāvēs «laimes akmens».
- Vai mēs varēsim ieraudzit vārtus uz Šambalu? - Es nopietni paskatījos uz Tatu.
- Vārtus uz Šambalu ieraudzīs tikai tas cilvēks, kuram Dievs to būs atļāvis, - Tatu izvairigi atbildēja.
Man atausa atmiņā, ka ari Nepālas lamas kaut ko teica par «laimes akmeni», kur atrodas vārti uz zemzemes pasauli. Es jutu, ka Tatu var mums parādit šo vietu, bet nesāku neko prasīt, lai neaizskartu ko tādu, kas šim cilvēkam ir pārāk svēts.
- Vai jūs, tibetieši, baidāties no Šambalas? - pajautāju Tatu.
- Nē, mēs nebaidāmies, nebaidāmies, nepavisam nebaidāmies, - Tatu sāka bērt vārdus kā pupas, - mēs vienkārši to cienām, mēs Šambalai izrādām savu cieņu. Šambala taču vienmēr ir bijusi mūsu, tibetiešu, aizbildne. Mēs gaidām un saucam…
Vecā, rūtainā vējjakā tērptā Tatu acis parādijās skumju atblāzma. Bija redzams, ka šis gudrais cilvēks zemapziņā ļoti vēlas, lai leģendārā Šambala brīnumainā veidā parādītos un atgrieztu tibetiešu bijušo diženumu, to tibetiešu, kas kādreiz lika atdzimt cilvēcei uz Zemes. Šis cilvēks, protams, sapņoja, lai tibetieši, tieši tibetieši atkal iemācītos izmantot pasakainos Kailasa tantriskos spēkus, lai kļūtu visvareni un mācitu cilvēkus visā pasaulē dzīvot citādi, dzivot pēc Mīlestības un Labā principiem, kas bija apbrīnojamo Šambalas tehnoloģiju pamatā. Bet Šambala kā nenāca, tā nenāca. (Jn tibetieši turpināja celt stūpas, turpināja savās lūgšanās
saukt Šambalu… šis cilvēks negribēja ticēt, ka tibetiešu misija ir beigusies.
- Necentieties nokļūt zemzemes pasaulē. Ar vēlēšanos vien ir par maz. Jūs nezināt mantras, - Tatu pārtrauca klusumu.
- Es to saprotu. Vai uz Šambalu ved tikai viena ieeja, vai ari to svētā Kailasa apkārtnē ir vairākas?
- Es zinu, ka ir vēl viena, - leģenda vēsta, ka to izveidojis lielais jogs Milarepa. Tur vārti ir veidoti no milzigām granita plāksnēm, kuras Milarepa pārvietoja, izmantojot Kailasa tan- triskos spēkus.
- Es gribēju pajautāt…
- Nevajag tagad runāt, - Tatu mani pārtrauca un ar skatienu norādija uz «šoferi» Lan-Viņ-E, kurš tuvojās mums.
Tobrīd es nezināju, ka drīz vien stāvēšu pie īstajiem vārtiem, kas ved uz Šambalu, un izjutišu savu «trīsdimensiju niecību». Ši «trīsdimensiju niecība» man neliksies pazemojoša, tā būs vienkārša un silta, bet kādas domas uzplaiksnījumi par to, ka Šambalā var ieiet tikai caur paralēlajām pasaulēm, sāks satraukt manu iztēli un aizvedis jaunās un atkal jaunās ekspedicijās.
Braucām tālāk. Mūsu mašinas pārvarēja pakalnu aiz pakalna, barhanu aiz barhana. Pēkšņi vienā pakalnā es ieraudzīju no akmeņiem veidotu uzrakstu.
- Kas tas ir? - es vaicāju, rādidams ar roku uzraksta virzienā.
- Nekas ipašs, vienkārši akmeņi, - Tatu noburkšķēja zem deguna.
- Tas taču ir uzraksts! - satraucās Seļiverstovs.
Tatu klusēja.
Beidzot mums pielēca, ka Tatu negrib runāt Lan-Viņ-E klātbūtnē. Pēc kāda laiciņa Tatu apstādināja mašīnu un parādīja mums akmeņus, kuros bija iegravētas nesaprotamas zīmes. Izmantodams brīdi, kad Lan-Viņ-E sāka rakņāties motorā, es pasaucu Tatu sāņus un iztaujāju par tiem uzrakstiem.
-Tie visi ir aicinājumi Šambalai, - viņš paskaidroja. - Tie ir veidoti kā maģiskas formulas, kas nāk no Šambalas cilvēkiem un kuru loma Tibetā sensenos laikos bija ļoti liela; tad cilvēki varēja izmantot Kailasa grandiozos spēkus. Bet cilvēkiem atņēma spēju izmantot šis maģiskās formulas. Cilvēki sāka tās aizmirst. Tikai
lamas cenšas saglabāt atmiņas par dižajām maģiskajām formulām, iekaļot tās akmeņos un izvietojot šos akmeņus pakalnu virsotnēs, lai gan… viņi jau paši ari vairs nesaprot, ko nozimē šis maģiskās formulas. Vienkārši atmiņas, atmiņas par Diženumu… Bet cilvēki gaida, gaida, ka Šambala atkal dos viņiem spējas izmantot maģiskās formulas. Lūk, tā cilvēki aicina Šambalu, rādot, ka nav aizmirsuši kādreiz saņemtās maģiskās formulas.
- Vai nav bijuši tādi gadijumi, kad Šambala kādam deva spējas lasīt maģiskās formulas un ar tām valdīt pār Kailasa tantris- kajiem spēkiem?
- Jā, Šambala deva tādas spējas atsevišķiem cilvēkiem, bet
tas bija ļoti sen. Piemēram, jogam Milarepam bija tādas spējas: kad viņš noskaitija maģisko formulu, akmens kļuva viegls kā spalviņa. Bet mūsdienu cilvēkiem Šambala tādas spējas nedod.
- Cerēsim, ka iedos. - Manā balsi nebija pārliecības.
Braucām tālāk. Visi drūmi klusēja. Aiz automašīnas logiem
sāka gaudot vējš. Putekļu vētras brāzās viena pēc otras, apbērdamas mūsu mašinas ar smiltim. Kad viena vētra beidzās tikpat negaidīti kā sākusies, mūsu priekšā kā rēgs iznira mazs, no rupjiem akmeņiem būvēts tibetiešu namiņš. Mēs apstājāmies un iegājām iekšā. Šis «ceļinieku» krodziņš lauka vidū netālu no ceļa bija tik nabadzīgs, ka bija pat neērti lūgt, lai iedod kaut ko ēdamu. Labsirdigais Seļiverstovs ierosināja ēst pašiem savus produktus, bet krodziņa saimniekam vienkārši samaksāt. Tā mēs ari izdarījām.
Pie krodziņa sienas es ievēroju divas dīvainas uz zida izšūtas gleznas, kurās bija attēloti skeleti.
- Dīvaina glezna. - Es parādīju ar pirkstu.
Tatu iztaujāja krodziņa saimnieku un acis nodūris, pamanot Lan-Viņ-E, nomurmināja:
- Šis cilvēks… tāpat kā daudzi citi tibetieši… m… m… viņi pielūdz Mirušo Valstibu. Tāpēc viņiem ļoti patik skeleti.
Ar ieganstu uzsmēķēt man izdevās izvest Tatu laukā un iztaujāt sīkāk.
- Cik es zinu, Mirušo Valstiba ir Cilvēces Genofonds, kas sastāv no cilvēkiem, kas paši iekonservējušies Somati stāvokli. Vai jūs par to kaut ko zināt? - es vaicāju.
- Es kaut ko esmu dzirdējis par Somati, - Tatu seja kļuva
nopietna, - bet es par to zinu maz. Zinu tikai to, ka Mirušo Valstība atrodas zem svētā Kailasa, un to, ka Šambala to sargā. Katrs tibetietis sapņo nokļūt Mirušo Valstībā. Stāsta, ka, skaitot speciālas Mirušajiem veltitas lūgšanas, var nokļūt viņu Valstībā. Krodziņa saimnieks, protams, neko nezina par Somati, viņš vienkārši pielūdz skeletus, kā mācīts bērnībā.
Nodomāju, ka bērnībā saņemto vērtību spēks ir ļoti liels, - kā saka, ne ar cirvi neizcirst. Dīvaini ir tas, ka «no zināšanām tirās» bērna smadzenes ir spējīgas uz visu mūžu iegaumēt ne tikai
derigu, bet ari absolūti absurdu informāciju, piemēram, ka visu savu dzivi ir jāpielūdz skeleti. Tomēr, ja tā labi padomā, var saprast, ka ne jau viss bērnībā apgūtais paliek uz visu mūžu, vairākumā gadījumu tas, gadiem ejot, nonivelējas. Paliek tie norādijumi, kuri tikai izskatās absurdi. Kāds augstāks saprāta limenis, kas nav pakļauts banālajai domāšanai, bērnībā cieši jo cieši iekaļ smadzenēs to, kam ir dziļa un slēpta jēga, kuru izprast cilvēkam diemžēl nav lemts. Bet šis cilvēks kļūst par tāda bērnībā saņemta norādījuma vergu un visu savu mūžu, piemēram, pielūdz skeletus, kaut ari viņam nav ne mazākās nojēgas, ka šīs pielūgsmes slēptais spēks ir zemapziņā izdarītais Cilvēces Geno- fonda nozīmes vērtējums saistībā ar dzīvi uz Zemes. Tikai sazin no kurienes izpeldējusi vārdkopa «Mirušo Valstiba» satrauc viņa primitivo apziņu un muļķigā pielūgsmē uzzīmētu dejojošu skeletu priekšā iegūst saturu. Nu, ko lai dara, ilgie primitivisma gadi, izdabājot zemām varas mīlestības un alkatības tieksmēm, ir novedušas apziņas limeni lidz tam, ka dižās zināšanas par Mirušajiem, kas lidz pat mūsu dienām ir saglabājušās Tibetas rakstos un skaidri apraksta Somati fenomenu, kad dzivs cilvēks pats sevi iekonservē un šķiet miris, ir aizmirstas, un tās ir nomainījusi komēdijai līdzīga cilvēka kaulu pielūgsme. Zemapziņa - mūsu dzives galvenais vadītājs - it kā atriebjas par to, ka dižās zināšanas ir nejēdzigi zaudētas, un it kā ņirgājas par cilvēka apzinīgo dzīvi, virzot to pa smieklīgas pielūgsmes ceļu.
- Iesim, ir auksts, - atskanēja Tatu balss.
- Tūliņ, tūliņ. Es tikai gribu pajautāt - vai kāds ir bijis Mirušo Valstibā?
- Neesmu neko tādu dzirdējis. Sambalai ir jādod atļauja iet uz turieni.
No izlasītās literatūras es atcerējos, ka Nikolajs Rērihs savas Tibetas ekspedīcijas laikā uz ponija viens pats kaut kur devās un
bija prom vairākas dienas. Kad viņš atgriezās, aziāti krita viņa priekšā uz zemes un kliedza, ka viņš ir «Dievs», jo pārgājis pāri Šambalas robežai, un Šambalas robežu bez Dieva atļaujas nevar pāriet neviens cilvēks.
Ir tā patiesība vai nav - es nezinu. Neskatoties uz to milzigo cieņu, kādu es izjūtu pret Nikolaju Rērihu, man šķiet, ka tā ir patiesība, - vienkārši Himalaju un Tibetas īpašo Cilvēku devize «To es neteikšu pat Dievam!» neļāva šim ļoti augstas garigās raudzes cilvēkam stāstit par to, ko viņš bija redzējis. Laiks vēl nebija pienācis.
Kas zina, varbūt Rērihs redzēja Mirušo Valstibu un, acis iepletis, skatījās uz Somati stāvokli esošajiem vaska krāsas cilvēkiem, kas sēdēja Būdas pozā, bet sazin no kurienes radusies doma konkrēti un skaidri klāstīja, ka šie cilvēki ir dzīvi un tikai atgādina mirušos, ka var pienākt laiks, kad pēc Dieva aicinājuma šie cilvēki viens pēc otra ar grūtībām sāks vērt vaļā tūk-
stošiem gadu gaitā sastingušās acis, kustināt izkaltušos locekļus un, ar brīnišķīgo un daudzveidīgo Šambalas cilvēku palīdzību dzerot dzīvo ūdeni no īpašiem avotiem, pārvērtīsies par veseliem un skaistiem vīriem ar sārtumu vaigos, bet viņu acis mirdzēs cauri gadu tūkstošiem iznestais gudrības spēks.
No Nikolaja Rēriha gleznām plūst kaut kas klusējoši grandiozs, tur it kā ir ierakstīta slēpta doma par Radīšanas diženumu, ko šis cilvēks redzējis savām acīm. Un šo slēpto domu viņš pauž kalnu valodā.
- Pai, eņ, i, - aizmugurē atskanēja balss.
- Lan-Viņ-E saka, ka laiks braukt, -Tatu pārtulkoja.
Atkal gar mūsu mašinas logiem sāka slidēt Tibetas ainavas. Vienveidīgie pakalni sāka iedarboties nomācoši. Es ieraudzīju apli.
- Apstājies! - es krieviski nokomandēju un apmierināts pamanīju, ka Lan-Viņ-E mani saprata.
Nosoļojuši kādus 200-300 metrus, mēs ar Ravilu piegājām pie apļa. Aplis praktiski bija precizs, tā diametrs bija aptuveni 10 metri un no pārējās ainavas atšķīrās ar to, ka tā iekšpusē auga nedabīgi bieza zāle. Zāle bija tik bieza, ka to pat salīdzināt nevarēja ar Tibetai raksturīgajiem retajiem stiebriņiem. Apsēdos apļa centrā, palūdzu Ravilu, lai mani nofotografē, un sāku domāt.
- Tā, tā, - muļķīgi atkārtoju pie sevis, cenšoties notvert domu. No atmiņas uzpeldēja kāda ļoti sen notikusi ekspedīcija uz vietu, kur nokritis Tunguskas meteorīts. Toreiz mēs, grupa jaunu mediķu, nogājām simtiem kilometru pa sprādziena epicentra rajonu, laužoties caur tādu meža biezokni, kādu savā dzīvē vēl
nebiju redzējis. Tādu audzelību varētu apskaust pat Amazones džungļi. Zinātnieki no PSRS Zinātņu akadēmijas Sibīrijas nodaļas mums paskaidroja, ka meža anomālo augšanu nosaka Tunguskas sprādziena ietekme, bet sprādziens, protams, neesot noticis tāpēc, ka nokritis meteorīts, bet gan esot pieskaitāms pie neizskaidrojamām dabas parādībām, kas pielīdzināmas NLO tipa katastrofām vai pat saistits ar Šambalas tehnogēno ietekmi.
Pataustīju zālīti apļa vidū: Tibetas apstākļos tā tiešām bija anomālija.
- M… jā…, - noteicu pie sevis. - Bet neizprotamie apļi Anglijas kviešu laukos? Arī to parādīšanās nepakļaujas parastam zinātniskam izskaidrojumam. Stāsta pat, ka naktīs lido NLO un ar kaut kādu nesaprotamu enerģētisku staru zīmē laukos apļus un citas figūras. Ir pat aprēķināts, ka apļi tiek izzīmēti 10-15 sekunžu laikā. Interesanti, vai tajos apļos vērojamas kviešu augšanas anomālijas? Droši vien, laukus aparot, šādu novērojumu ticamiba nonivelējas.
Tomēr man vajadzēja atzīt, ka ziņas par neparastajiem apļiem parādās galvenokārt no vietām, kuru tuvumā ir senatnes monumenti. Anglijā, kā zināms, atrodas Stonhendža, bet te, Tibetā… - svētais Kailass.
«Ar kādu mērķi tiek veidoti šie apļi?» domāju, nepārtraukti uzdodams sev šo jautājumu un nevarēdams rast nekādu atbildi.
Braucot tālāk un arvien vairāk tuvojoties Kailasam, neparasto apļu kļuva vairāk. To diametrs bija no 10 lidz 200 metriem. Bija arī gredzenveida apļi. Skaidrs, ka šos apļus varēja redzēt uz pretējās paugura nogāzes. (Jn cik tādu vēl ir apkārtnes neredzamajās vietās?!
Apjautājos par to Tatu.
- Tos taisa Šambala, - viņš pārliecināti atbildēja.
- Kāpēc?
- To tikai Šambala zina.
- Nevar taču visu uzvelt Šambalai, jācenšas ari pašiem izskaidrot, - Se|iverstovs noburkšķēja zem deguna.
Es vēl nezināju, ka pēc dažām stundām Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs izbrinā ieplestām acīm skatīsies uz mums un kliegs: «Kas tas bija? Kas? Vai jūs redzējāt? Stāvi! Paskatīsimies!»
Ko redz ēja sergejs anatoļjevičs seļiverstovs
- Bija tā, - stāstīja Sergejs Anatoļjevičs, - braucu un skatos laukā pa logu. Visapkārt Tibetas pakalni un vairāk nekā. (Jn pēkšņi virs tā pakalna, - Seļiverstovs parādīja ar roku, - debesis redzu milzīgas neparastas acis. Bija tāda sajūta, ka tās skatās tieši uz mani. Man likās, ka starp mani un acīm debesis radās kontakts. Neizprotamā veidā es sajutu, ka tās ir Tibetas Aizstāvja acis.
- Kā? Ko tu teici?
- Tibetas Aizstāvja acis. Es neko nevaru izskaidrot, bet šie vārdi sazin kāpēc skaidri ienāca manā apziņā.
- Dīvaini. Un cik ilga bija parādība? - es vaicāju.
- Ne vairāk kā vienu vai pusotru sekundi. Es pat nepaspēju pievērst jūsu uzmanību, - atbildēja Seļiverstovs.
Mēs sākām analizēt jautājumu, vai arī kāds cits varēja redzēt debesis neparastās acis. Noskaidrojās, ka es skatījos pa logu uz pretējo pusi, Ravils - uz priekšu, Rafaels Jusupovs gulēja, Lan- Viņ-E stūrēja mašīnu, bet Tatu aizsmēķēja cigareti. Tikai Seļiverstovs skatījās uz to pusi.
Mēs palūdzām, lai Seļiverstovs uzzimē acis, kuras redzēja debesīs. Sergejs Anatoļjevičs neprata labi zīmēt un ilgi veidoja uz papīra acu attēlu, īpaši uzsverot augšējā plakstiņa viļņveidīgo izliekumu, un beidzot teica:
- Vispār es debesīs redzēju acis, kas attēlotas uz Nepālas stūpu sienām.
- Tiešām? - Es nolēmu precizēt.
- Tā, tā, - Seļiverstovs aizdomājās, - tiešām, es redzēju debesīs tādas pašas acis, kādas ir attēlotas uz Nepālas stūpu sienām. Bet tās bija milzīgas, aizņēma lielu daļu horizonta un bija, es teiktu, dzīvas. Varu droši pateikt - tās bija dzīvas acis. Tās skatījās uz mani, iekļūstot dvēselē. Tās bija dzīvas acis, tās bija pārdabiski spēcigas acis, tās bija labsirdīgas acis, tās bija acis, kas…
Varēja just, ka Sergejam Anatoļjevičam trūkst vārdu, lai varētu aprakstīt visu sajūtu un jūtu gammu, kas bija radusies, ieraugot debesis šīs noslēpumainās acis.
- Kas tas bija, nu kas tas bija? - viņš jūtu uzplūdā nevarēja rimties. - (Jn pats galvenais - sazin no kurienes es skaidri zinu, ka tās bija Tibetas Aizstāvja acis. Tās bija Tibetas Aizstāvja acis,
jā, Viņa acis! Tās skatijās uz mani, tās ieplūda manā dvēselē! Tās man kaut ko pavēstija, kaut ko ļoti svarīgu! Bet ko? Dvēselē kaut kas plīst, bet es neko konkrētu nevaru pateikt. Eh!
- Sergej Anatoļjevič, bet varbūt jums tikai likās? - Ravils sāka šaubīties.
- Man? Man likās? - Seļiverstovs uzsita sev ar dūri pa krūtīm. - Tad man taču nekad nekas neliekas! Mani uzskatīja par visreālistiskāko un saprātīgāko lidotāju visā pulkā! Es pat reālus sapņus redzu, bez jebkādām fantāzijām! (Jn te es varu teikt godīgi - es redzēju Tibetas Aizstāvja dzīvās acis.
- Skaidrs! Tā ir kalnu slimība, ko izsauc skābekļa trūkums gaisā, un to bieži pavada fantastiska rakstura halucinācijas, - atskanēja Rafaela Jusupova skeptiskā balss.
- Tātad man rādās halucinācijas? - Seļiverstovs uzbudinājās vēl vairāk. - Es taču kā ekspedīcijas sagādnieks visvairāk domāju par putraimiem un konfektēm! Es esmu pragmatiķis, saprotiet, prag- matiķis! Halucinācijas un fantāzijas nav priekš manis! (Jn kalnu slimi- ba man ari daudzreiz ekspedīcijās ir bijusi, un ne reizi, nevienu reizi man nebija nekādu halucināciju! Vai skaidrs, Rafael Gajazovič? Es varu pateikt, ka reāli redzēju debesīs milzigas, neparastas, starojošas acis, kuras es, nezinu, kāpēc, nosaucu par Tibetas Aizstāvja acīm.
Klausoties šajā diskusijā, es sapratu, ka Seļiverstovs runā taisnibu. Man nebija ne mazāko šaubu par viņa realitātes izjūtu. (Jn arī fiziski šis cilvēks bija tik spēcīgs, ka halucināciju rādīšanās kalnu slimibas ietekmē bija apšaubāma.
Mēs ar Seļiverstovu šajā sakarībā iztaujājām Tatu.
- Viņš redzēja Gudrības Acis. Dažreiz tās šeit parādās debesīs. - Tatu paziņoja to kā banālu faktu.
- Un kas ir Gudrības Acis?
- Šambala ir Gudro Mājvieta, - izvairigi atbildēja Tatu.
Es labi sapratu, ka Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs varēja redzēt mirāžu. Bet mirāžu, kas izskatās kā neparastas acis, - tas nebija ticams! Ja no pieņēmumiem izslēdzam mirāžu, atlika ticēt
tikai mistiskajiem variantiem. (Jn cik daudz tāda mistiska un cilvēka apziņai nesaprotama mums ir stāstījuši lamas! Gn vai mums nav tiesibu ticēt Jeļenai Blavatskai, Nikolajam un Jeļenai Rērihiem un citiem ezoteriskajiem zinātniekiem? Gn Tibetas tautas nostāstiem un leģendām!
Viss veidojās tā, ka mēs jau esam pārgājuši Šambalas robežu, un šeit, šajā teritorijā, kur zem zemes droši vien ir Labāko no Labākajiem daudzveidīgās sabiedrības brīnišķīgās pilsētas, varēja gaidīt neizskaidrojamas parādības, kas varēja rasties superaugsti attīstītas civilizācijas funkcionēšanas rezultātā, kurai ir cita domāšanas un enerģētiskā pieeja zemes dzīvei.
Varēja iedomāties, ka šis acis debesis ir hologramma, kas veidota ar mums nesaprotamu mērķi. Bet cik daudz enerģijas tam bija nepieciešams iztērēt! Kāds gan ir šīs enerģijas avots?
Interesanti bija tas, ka saskaņā ar Seļiverstova stāstījumu acis debesis līdzinājās tām, kas attēlotas uz Nepālas stūpām, kuras mēs pirmās Himalaju ekspedīcijas laikā interpretējām kā lemūriešu acis. Bet lemūriešu rase taču bija pati attīstītākā uz Zemes! Kas zina, varbūt noslēpumainajā Šambalā, kur dzivo Labākie no Labākajiem no visām piecām cilvēku pamatrasēm, galvenā loma ir gigantiem - lemūriešiem, bet jēdzienam «Gudrības Acis», kas Austrumos ir sastopams uz katra soļa, ir saistība ar Šambalas lemūriešu acim, un cilvēki tās uztver kā patieso Gudribas simbolu, kas iegājis zemapziņā ne tikai evolucionāri, bet ari ģenētiski.
Pilnigi iespējams, ka sensenos laikos lamas redzēja šis acis debesis un šo redzējumu zīmējuma veidā pārnesa uz Nepālas un Tibetas stūpām, nosaucot tās par Gudribas acim un neapjaušot, ka šis acis pieder pašiem gudrākajiem cilvēkiem uz Zemes - lemūriešiem. Iespējams ari, ka kāds kādreiz ir bijis Somati alā
un redzējis tā cilvēka acis, kuru ipašie Cilvēki godbijigi sauc «Viņš» un kurš ir Mirušo Valstības vai Cilvēces Genofonda aizstāvis un atjauj vai neatļauj ieiet vienā no galvenajiem Šambalas mājokļiem. ,
Šo domu gaitā viena detaļa palika nesaprotama - jēdziens «Tibetas Aizstāvis», kas sazin no kurienes parādijās Sergeja Anatoļjeviča Seļiverstova galvā, ieraugot debesis šīs acis.
Stāvēju blakus mašīnai un domāju par to. Tajā brīdī es vēl nezināju, ka jēdziens «Tibetas Aizstāvis» nākamajā dienā negaidīti uzpeldēs sakarā ar pavisam citiem cilvēkiem un būs saistīts ar noslēpumaino gaismu debesis.
Līdz Kailasam bija palikuši kādi 80-90 kilometri. Tuvojās vakars. Putekļu vētras brāzās viena aiz otras. Nakšņot palikām vietā, ko sauca par Parajangu, uzslējām teltis. Visu vakaru negājām laukā no teltīm. Kad jau sāka tumst, Seļiverstovs teica:
- Tāda sajūta, ka aiz telts pēkšņi ir kļuvis gaišāks.
- Tas tikai tā liekas. Pavirzies tālāk! - teica Rafaels Jusupovs, tidamies guļammaisā. - Izplēties pa visu telti!
Bet nākamajā rītā mēs panācām grupu vācu svētceļnieku. Viņi zālainā nogāzē vāca kopā teltis. Apstājāmies. Uzzinājuši, ka mēs esam krievu zinātnieki, nevis svētceļnieki, visi seši vācieši, pārtraukdami cits citu, sāka stāstit par parādību, ko redzējuši iepriekšējās dienas vakarā. Beidzot divas sievietes - frau Margita un frau Ērika, kas labi runāja angliski, - pārtrauca pusvācu- pusangļu vārdu plūdus un pastāstīja par noslēpumaino gaismu debesīs.
- E-eh! - viņas pārtraukdams, iesaucās Seļiverstovs. - Es taču teicu, ka aiz telts ir kļuvis gaišāks. Neizgājām taču laukā, vai ne! No aukstuma izbijāmies! Eh!
- M… jā…, - es žēli norūcu.
- Bija tā, - viena otru pārtraukdamas, stāstija frau Margita un frau Ērika. - Ap astoņiem vakarā mēs sākām sliet teltis. Saule jau bija aizgājusi aiz horizonta, kļuva tumšāks. Pēkšņi austrumos, saules rietam pretējā pusē, pie horizonta parādījās dažas gaišas joslas. Joslas bija oranžas, dzeltenas un pienaini baltas, un pie tumšā horizonta tās bija labi redzamas. Šīs gaismas joslas nāca it kā no vienas vietas, kas orientējoši varētu būt 50-80 kilometru attālumā no mums uz austrumiem. Pamazām joslas sāka celties arvien augstāk un augstāk, pēc pusstundas sasniedza zenītu un aizņēma visu austrumu horizonta pusi. Tajā pašā brīdī tādas pašas joslas, kas nāca no viena punkta, parādījās arī rietumos un sāka virzīties uz zenītu. Vēl pēc pusstundas tās savienojās ar joslām austrumu pusē, pie tam savienojās tikai pienaini baltās joslas, bet oranžās, dzeltenās un zilās it kā palika karājoties debesis, nesasniedzot viena otru. Tās bija redzamas vēl pusstundu, pēc tam tās pamazam apdzisa. Bet pats galvenais ir tas, ka mēs visi kā viens sajūtām, ka šo noslēpumaino gaismu ir izsaucis… m… mmm…
- Kas?
- Tibetas Aizstāvis.
- Ko? - Mēs ar Seļiverstovu saskatījāmies.
- Tibetas Aizstāvis! Paprasiet jebkuram no mūsu grupas, - visi teiks vienu un to pašu. Ši doma it kā ienāca mūsu galvās no ārienes, - atbildēja frau Margita.
- Jolki-palki! Te ari Tibetas Aizstāvis! - acis iepletis, Seļiverstovs tik vien spēja pateikt krieviski.
- Kas ir Tibetas Aizstāvis? - jautāju vācu svētceļniekiem.
- Ich wei6 nicht (es nezinu), - viens no viņiem atbildēja.
- Es ari nezinu, bet tas ir kaut kāds Saprāts, - atbildēja frau Ērika.
Pastāstīju vāciešiem, ka Seļiverstovs redzēja debesis neparastas acis un arī pēkšņi sajuta, ka tās ir Tibetas Aizstāvja acis.
- O-o! - vācieši iesaucās un pat piegāja pie Seļiverstova, lai pieskartos viņam.
- Vai jūs nofotografējāt mīklaino gaismu debesīs? - es pajautāju.
- Tikai viņš nofotografēja, - frau Ērika parādīja uz vācieti vidējos gados, - un tikai vienu reizi. Mēs ceram, ka fotogrāfija būs izdevusies.
- Kāpēc tikai vienu reizi? - Nespēju slēpt vilšanos.
- Nu tā. Nu tā, - taisnojās vācietis, - es biju tā pārsteigts. (Jn vārdi «Tibetas Aizstāvis» kā ar āmuru sitās pa galvu.
Mēs norunājām, ka vācietis fotogrāfijas kopiju atsūtīs mums uz Krieviju. Viņš izpildīja savu solījumu.
Pēc tam es mēģināju noslēpumainās gaismas liecinieku vadi- bā kaut ko uzzīmēt ekspedīcijas dienasgrāmatā un salīdzināt iegūtās ziņas ar apkārtnes karti.
- Tātad gaisma sākās tur - rietumu pusē? - jautāju vāciešiem, pacēlis acis no kartes un ar roku rādīdams uz rietumiem.
- Jā, jā, tur, - atbildēja vācieši.
- Vai zināt, kas tur atrodas?
- Kas?
- Tur, aptuveni 80 kilometrus no šejienes, atrodas svētais Kailass. Iznāk, ka atspiduma rietumu puse nāca no svētā kalna. Vai tas bija spilgtāks nekā austrumu pusē?
- Liekas, ka bija gan, - teica frau Ērika.
Tad es pastāstīju vācu svētceļniekiem par leģendāro Santa- mani (tibetiešu valodā Norbu-Rinpoče) akmeni, ko aprakstijis Nikolajs Rērihs. Dzīvojot Indijā, Rērihs tumšajās naktis vairākkārt redzējis uzplaiksnījumus un gaismas stabus pa visām debesim. Tā nevarēja būt ne ziemeļblāzma, ne elektriskie lādiņi. Lamas Rēriham paskaidrojuši, ka gaisma nāk no brīnumainā akmens Šantamani, kas atrodas Šambalas tornī. Kad šis akmens spid, no Šambalas torņa nāk mirdzoši stari.
Stāta, ka brinumaino Šantamani akmeni uz Zemi atnesis spārnotais zirgs Lun-ta. Šim akmenim piemit «iekšējais karstums», bet šī «radiācija» uz cilvēkiem iedarbojas labvēlīgi, virzot viņu domas uz augstākām lietām.
Bez galvenā akmens esot arī vairāki tā fragmenti, kas neredzamām saitēm saistīti ar galveno akmeni. Viens šāds fragments ir diezgan siki aprakstīts. Tas esot spidīgs un līdzigs zemesriekstam. Akmeni iegravēti četri hieroglifi, kurus nevienam nav izdevies atšifrēt. Leģenda vēsta, ka daudziem Āzijas un
Eiropas vadoņiem ir piederējis šis Šantamani akmens fragments un palīdzējis valdīt pār tautu. Stāsta pat, ka Rēriham esot bijis Šambalas valdnieku dots uzdevums šā akmens fragmentu nogādāt no Eiropas uz Šambalu.
Stāsts uz vāciešiem atstāja lielu iespaidu, jo vairāk tādēļ, ka vāciski skanošais uzvārds «Rērihs» viņiem bija tuvs.
- Saistībā ar šo leģendu, - es piemetināju, - var atrast pietiekami daudz pamatojumu, lai pieņemtu, ka svētais Kailass ir tas «Šambalas tornis». Un, ja tā, tad Kailasa virsotnē vai ari tai blakus ir jābūt galvenajam Šantamani akmenim, no kura nāca noslēpumainā gaisma, kuru jūs redzējāt rietumu pusē. Gaisma
austrumu pusē, iespējams, nāca no Šantamani akmens fragmenta, kas, iespējams, atrodas kaut kur 80 kilometrus uz austrumiem no šejienes.
Vācieši piekrita šim pieņēmumam un sāka spriest, ka vēlas paši savām acim redzēt šo brīnumaino akmeni, sāka domāt, kādas problēmas varētu rasties, ja mēģinātu uzkāpt svētajā Kailasā,
vai ka vismaz varētu meklēt akmens fragmentu uz austrumiem no šejienes. Bet driz vien bagātās zemes svētceļnieku vidū virsroku guva garigais un viņi viegli un ar cieņu piekrita, ka pat iespēja paskatīties uz svēto kalnu, kura virsotnē, iespējams, atrodas brīnumainais Šantamani akmens, jau pati par sevi ir liela laime, kura tiek piešķirta tikai izredzētajiem. Šiem vāciešiem ar vēja appūstajām sejām un deguniem bija pietiekami daudz godprātības, lai atmestu eiropeisko patosu un no visas sirds pieņemtu viņiem svešos Tibetas svētumus. No viņu acim bija redzams, ka viņi jau ir iemilējuši Tibetu.
Kamēr mūsu puiši ar vāciešiem apsprieda detaļas, laiku pa laikam angļu runā iesprauzdami vācu vārdus «ausgezeichnet» vai «danke», es atgāju malā, lai padomātu. Nebija nekāda iemesla neticēt vācu svētceļniekiem, bet pieņēmums par leģendārā Šantamani akmens starojumu, kuru es izvirzīju, likās pārāk mistisks.
«Vai tikai tā noslēpumainā gaisma nebija savdabīga varavīksne?» es domāju.
Bet pret šo variantu runāja tas, ka droši vien vēl neviens nav redzējis varavīksni, kas stiepjas no horizonta lidz horizontam, jo varavīksne parasti ir lokāla parādība. Bez tam nekad nav tā, ka viena varavīksne nāktu no vienas vietas un pēc tam izplūstu pa debesīm. Un varavīksnē arī nekad nav baltās krāsas, varavīksnē parasti krāsas seko šādā secībā: sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, zila un violeta.
Ari par neparastu saulrietu diezin vai var būt runa, gaisma taču nāca no austrumiem, kur saule lec.
Viss liecināja par to, ka šeit, Tibetā, svētā Kailasa rajonā, notiek neparastas parādības, kuras nu nekādi nevar interpretēt citādi kā mistiskas. Vārds «mistika» nozimē noslēpumu. Bet noslēpums irtas, ko mēs nezinām un kas nekādi neiekļaujas mūsu apziņā. Bet Šambala šeit neredzami bija klāt un rādīja mums, ka šajā pasaulē mēs vēl zinām ļoti maz, ka mūsu priekšā ir milzum daudz noslēpumu, kurus mums nāksies vēsturiski izpētit, lai sekotu Dieva noteiktajam progresa ceļam. Mēs, mūsdienu zinātnieki, sazin kāpēc cenšamies dot visiem saprotamus izskaidrojumus nesaprotamām parādibām, lai ari šie izskaidrojumi izskatās muļķigi un naivi, un sazin kāpēc baidāmies izteikt vārdu «noslēpums» vai «mīkla», iztēlojamies, ka esam zinoši, lai gan saprotam, ka zinātnieka uzdevums ir tieši pētit noslēpumus un ka pasaulē ir noslēpumi, kuri tiks atklāti ne jau rit, bet gan tikai tālā nākotnē.
Stāvēju, galvu nodūris, netālu no mašīnas un arvien labāk un labāk sapratu, ka man kā zinātniekam blakus vārdam «Šambala» ir jāliek vārds «noslēpums» un ka ši leģendārā un neredzamā Dieva veidojuma atminējums vēl ilgi būs minējumu un hipotēžu limeni, lidz pati Šambala neuzsāks kontaktēties ar cilvēci, kura beidzot būs izpratusi, ko nozimē Labais un Ļaunais, būs izpratusi šos vārdus, kuros slēpjas kolosāli liela garigā un fiziskā enerģija.
Es stāvēju, un man gribējās ticēt, ka drīz mēs paši savām acīm redzēsim Šambalas priekšvēstnesi - Dievu Pilsētu un ka, to skatot, mums radīsies iespaids, ka mēs, tieši mēs, esam atraduši leģendāro Šambalu.
Bet… es nevarēju iedomāties, ka driz vien mēs sapratīsim, ka Dievu Pilsēta jau ir savu misiju izpildījusi, radot jaunu Zemes cilvēku, ka ši pilsēta tagad ir kā mirusi, bet galvenā Šambalas dzive notiek zem tās - tur, kur dzīvo dauzveidigie cilvēki, kur spīd silta zemzemes saule. Daudz, daudz reižu šī doma atgriezīsies pie manis, kad ekspedīcija būs beigusies, arvien stiprāk un stiprāk nostiprināsies atziņa, ka zemzemes civilizācija patiesi eksistē, ka principiālās lietās tā mūs vada un ka tieši šī civilizācija ir radījusi Dievu Pilsētu kā matricu, lai iedarbinātu jaunu ar mums konkurējošu dzives liniju.
Tobrid es vēl nezināju, ka tad, kad visi ekspedīcijas materiāli par Dievu Pilsētu būs apstrādāti, es pats sev par pārsteigumu konstatēšu, ka svētā Kailasa virsotnē ir kvadrātveida laukums, līdzīgs tam, kāds atrodas Heopsa piramīdas virsotnē, ka šo laukumu var interpretēt kā nosēšanās laukumu seno civilizāciju gaisa kuģim, kas varēja (atcerieties spārnoto zirgu Lung-ta!) aiznest uz turieni brīnumaino Šantamani akmeni, kas dažreiz sāk izstarot ļoti spēcigu gaismu.
Bet toreiz, kad es stāvēju netālu no mašinas un domāju, smalks skumju pavediens arvien vairāk un vairāk ievijās manā dvēselē, it kā no iekšpuses rādīdams manu prāta nespēku, bet grandiozais vārds «noslēpums» kā āmurs sitās pa smadzenēm. Pagriezos un piegāju pie mašīnas. Ieraudzīju Sejiverstovu stāvam kopā ar Rafaelu Jusupovu, piegāju klāt un vērsos pie Seļiverstova:
- Tu, Sergej Anatoļjevič, esi laimīgs cilvēks, - tu redzēji tās
būtnes acis, kas šeit, Tibetā, klonēja, izloloja, aizstāvēja un turpina aizstāvēt pēcplūdu cilvēku, no kura ir radusies visa cilvēce.
Rafaels Jusupovs pasmaidīja.
Šīs dienas beigās mēs iebraucām Kailasa rajonā, bet svēto kalnu aizklāja mākoņi. Lai velti netērētu laiku, vispirms nolēmām izpētīt noslēpumaino Dēmonu ezeru. Tik daudz ko bijām dzirdējuši - mistiskas čūskas, ūdens, no kura mirst, un tā tālāk! Es vēl nezināju, ka Dēmonu ezers mūs rit gandrīz nogalēs.