Mēs vienmērīgā solī gājām pa taku, tuvojoties Laimīgā Akmens Namam. No galvas neizgāja doma, ko toreiz, kad vēl bijām Nepālā, pateica mūks Angoms, proti, ka noslēpumainais Harati var mūs nosūtīt uz turieni, kur cilvēki pārvēršas par večiem. Atmiņā atausa arī «vecākā cilvēka» frāze, ka sarkanās krāsas Nama apkārtnē darbojas tantriskie spēki, kas pārvērš cilvēkus par večiem. Bet pārvērsties par veci man nudien nepavisam negribējās.
Iekšā kaut kas ietrīsējās, un es pat palēnināju soli. Galvā radās īsts sajukums.
«Ka tikai noslēpumainais un neredzamais Harati neizmanto mūsu zinātnisko ziņkārību un neaizved mūs tur, kur nolikts nekavējoties novecot un sabirt pelnos,» pavīdēja nejauša doma.
Bet kājas mūs lēni nesa uz sarkanā «Nama» pusi, kur m-m- m…darbojas tantriskie spēki, kas pārvērš…
«Gz «Namu» jāskatās ar Mīlestību,» izskrēja caur smadzenēm.
Es sapratu, ka Austrumos, vēl jo vairāk Tibetā un vēl jo vairāk - Dievu Pilsētā, ir ļoti daudz mīklu un noslēpumu, kas mums, eiropiešiem, nav pazīstami, un ka mūsu - eiropiešu paradums justies kā visziņiem un augstprātigi izturēties pret tādiem jēdzieniem kā «skatīties ar Mīlestību» nevar rast attaisnojumu šeit, vēl jo vairāk šeit - Dievu Pilsētā. Vārds «grēks», kas tikko sāk iesakņoties manā apziņā pēc ilgajiem ateistiskās audzināšanas gadiem komunistiskā valstī, konkurēja ar zinātkāri un vēlmi iepazīt nezināmo ar tīri materiāla eksperimenta palīdzību, lai arī šim eksperimentam varbūt ir gaidāms lepni fatāls gals, kad zinātnieks ar savu nāvi pierāda tās vai citas hipotēzes patiesumu. Galvā pilnigi skaidri iezīmējās doma, ka nāve ziņkārības dēļ un tādēļ, lai apmierinātu to manierīgo augsto aprindu cilvēku ziņkārību, kas runā par šo un par to, turot rokā viskija glāzi, jau pati par sevi ir grēks, jo ir pilnigi pretrunā dzīvi apstiprinošajai un dzīvību sargājošajai cilvēka intuīcijai, kurā mēs, Eiropas cilvēki, neesam pieraduši ieklausīties, un bez tam… Dievs nav radijis cilvēku, lai to pieminētu sarunā, kurā ar stāstu par viņa «zinātnisko nāvi» atdzīvinātu garlaicīgu sarunu par franču vīnu garšas īpašībām. Cilvēks tomēr ir zemapziņā progresējošs pirmsākums, pirmsākums, kuru pirmām kārtām vada intuitīvi Dieva uzvedinājumi, Dieva, kas viņu ir radijis un liek dziļi ticēt Radīšanas Brīnumam, kur nebūt ne viss ir pakļauts cilvēka izpratnei un dažkārt izskatās pat neiespējams un fantastisks, jo cilvēks ir Raditāja bērns, nevis Raditājs. Tomēr bērna ticība brīnumiem, kuru mēs, pieaugušie, tomēr izjūtam, atspoguļo ne tikai to, ka mēs, cilvēki, esam raditi, bet pastāv arī slēpta vareno, viszinīgo, sirmo akadēmiķu pretdarbība, kuru «augsto» domu dēļ zinātnieki-pētnieki dažkārt dodas pat nāvē, nevienam nevajadzīgā nāvē, kas tik un tā nesaviļņos pastāvošo Mūžigā Brīnuma slāni.
Tas tik ir monuments!
Lēni soļodami, aiz likuma ieraudzījām sarkani dzelteno Laimīgā Akmens Namu. Sirds sāka dauzīties kā negudra. Saņēmis sevi rokās, centos noteikt «nama» augstumu - tas bija vairāk nekā 800 metru, kas ir aptuveni tris Eifeļa torņi (320 m), augsts. No šīs dienvidu puses redzamā «Nama» puse bija pilnigi gluda. Pilnīgi vertikālā siena kaut kur aptuveni «Pusnama» augstumā kļuva slīpāka, bet tuvāk virsotnei atkal kļuva vertikāla ar lidzenu noapaļojumu pašā augšā. Pašā virsotnē centrā bija kaut kāds ieapaļš «puns» ar nabai līdzīgu iespiedumu augšpusē. Radās iespaids, ka «Nams» kādreiz bijis klāts ar javas kārtu, kuras atliekas vēl saglabājušās. Bez tam šķita, ka «Nama» augšējā daļa ir izgatavota atsevišķi un uzlikta virsū, - par to liecināja skaidri saredzama taisna līnija, kas atdalija augšējo vertikālo daļu no zemāk esošās - ieliektās.
- Tas tik ir monuments! - noelsās Seļiverstovs.
- Šajā gadījumā es varu konstatēt, ka «Nams» nekādā ziņā nav dabisks veidojums, bez šaubām - tas ir kolosāls senatnes monuments, - teica Rafaels Jusupovs.
- Un šo monumentu sauc par Laimigā Akmens Namu, - papildināja Ravils.
Sāku zīmēt skices, skraidīdams pa nogāzi augšup un lejup. Man ļoti gribējās paskatīties uz «Nama» ziemeļrietumu sānu sienu, man šķita, ka tur jābūt leģendārajām durvīm, kas ved uz Šambalu. Pārtraucu zīmēšanu un, pasaucis puišus, gāju uz priekšu, arvien vairāk un vairāk tuvojoties Laimīgā Akmens Namam. Skatījos tikai uz priekšu un negrozīju galvu kā parasti, bet - žēl gan - izrādījās, ka pa labi visā savā varenumā bija redzams Galvenais Laika Spogulis.
Lauka apstākļos izdarīts Laimigā Akmens Nama zīmējums. Skats no dienvidrietumiem
Tie paši Vārti?
Mans skatiens, kas bija piekalts «Nama» ziemeļrietumu sienai, kura pamazām atklājās, drīz vien sāku atšķirt, ka tā ir ieliekta. Gāju, uzmanīgi pētidams, un beidzot ieraudzīju to, ko gaidīju… Sirds sāka dauzīties kā negudra - šis «Nama» puses apakšdaļā iezīmējās tāds kā izcirsts kvadrātveida caurums, no iekšpuses piesegts ar akmens plāksni.
Laimīgā Akmens Nama ziemeļrietumu puses milzīgais ieliektais «spogulis» šķita ietiecamies mākoņos
- Vai patiesi tie ir tie leģendārie vārti uz Šambalu? - es apstādamies aizlūzušā balsī nočukstēju.
- Kaut kāda fasete, kuru kaut kas izcirtis «Nama» sienā, - atskanēja Rafaela Jusupova balss.
- Tā tomēr nav fasete. Kāda jēga izcirst fasēti? Ja pieietu klāt un pateiktu: «Sezam, atveries!», fasetes apakšmala paceltos, un mēs ieraudzītu kāpnes, kas ved uz Šambalu, - ar ciešu pārliecību teica Seļiverstovs.
Ravils sāka filmēt panorāmu, es zimēju. Bija auksti. Nosalušās rokas tik tikko klausija. Ausis kā pulkstenis tikšķēja laiks.
- Šef, vai nav laiks iet? Man šķiet, ka es sāku novecot, - saklausīju Seļiverstova aizsmakušo balsi.
Pabeiguši filmēt un zīmēt, mēs atkal devāmies uz ziemeļiem, lai labāk izpētītu «Nama» ziemeļrietumu pusi. Šī Laimigā Akmens Nama puse izskatījās grandiozi: milzīgs ieliekts «spogulis» ar labi saskatāmu apmali šķita ietiecamies mākoņos, bet pie «Nama» pamata skaidri iezīmējās kvadrātveida fasete - tā pati leģendārā fasete, kas tiek uzskatīta par vārtiem uz Šam- balu.
Apstājos un sāku domāt.
- Zinātnisko pārdomu gaitā vajag kaut vai noteikt iespējamo Laimigā Akmens Nama lomu un mērķi, kaut vai aptuveni, kaut vai izveidot hipotēzi… - čukstēju, gandrīz bez skaņas kustinādams lūpas.
Taču galvā neradās neviena doma. Es pat sāku skaisties, jūtot skanošo tukšumu savās smadzenēs.
«Nu priekš kam, priekš kam ir izveidota ši 800 metru augstā ieliektā virsma?» centīgi uzdevu sev šo jautājumu, mēģinādams mobilizēt visu savu smadzeņu potenciālu un… protams, gaidīdams intuīcijas mājienu.
Bet mans prāts drūmi klusēja, it kā to būtu sasaistījusi domāšanas paralīze, bet intuīcijas mājiena kā nebija, tā nebija.
«Ieliektais spogulis, ieliektais laika spogulis… tieši ieliektas virsmas taču izmantoja Nikolajs Kozirevs, lai panāktu laika enerģijas saspiešanos un nofiksētu laika plūduma paātrinājuma efektu,» beidzot varēju sākt kaut cik sakarīgi domāt. «No tā izriet, ka Laimīgā Akmens Nama ziemeļrietumu puses ieliektā virsma paredzēta laika saspiešanai, lai laiks plūstu ātrāk. Cik gudri uzkonstruēts! Leģendārie «vārti uz Sambalu» atrodas tajā «Nama» ziemeļrietumu sienas vietā, kur ieliektā, tas ir , laiku saspiedošā virsma pāriet virsmā, kurai, vadoties no loģikas, nevajadzētu ietekmēt laika plūdumu.»
Pēkšņi es ar visu savu ķermeni sajutu Tibetas aukstumu un iedomājos, ka tur, Laimīgā Akmens Nama iekšpusē, droši vien ir silti un mājīgi, ka vajag tikai pieiet pie kvadrātveida durvīm, pateikt maģisko «Sezam, atveries» un tu būsi uz kāpnēm, kas ved lejup uz brīnišķīgo Šambalas pasauli, kur tevi sagaidīs labsirdīgie un atsaucīgie daudzveidīgie cilvēki, sasildis, pabaros un izvaicās par mūsu dzivi uz Zemes, ipaši uzsverot jautājumu: «Vai Labais vēl nav pilnigi uzvarējis Ļauno?»
«Divaini, bet kāpēc mūki un lamas saka, ka pie «vārtiem uz Šambalu» nevar pieiet, ka cilvēki tur pārvēršas par večiem? Ieliektais spogulis, kas saspiež laiku, atrodas daudz augstāk par «vārtiem», bet ieliektās virsmas fokuss, kur laika saspiešanas efektam jābūt vislielākajam, atrodas kaut kur debesīs,» uzplaiksnīja doma. «Dīvaini… Ļoti divaini…»
Bet, ja tikai es toreiz būtu pagriezis galvu pa labi, es būtu ieraudzījis Galveno Laika Spoguli, kura iedarbības zonā bija «vārti uz Šambalu». Bet es (dīvaini!) tobrid galvu pa labi nepagriezu un cieši skatījos uz «Nama» ziemeļrietumu sienu, apbrīnodams konstrukcijas diženumu.
Izvilku piezimju burtnīcu un uzzīmēju Laimigā Akmens Namu ari no šīs pozīcijas, bet… atkal nepagriezu galvu pa labi.
Beidzis zīmēt, pagriezu galvu pa kreisi un centos ieskatīties aiz Laimīgā Akmens Nama no ziemeļu puses. Interesants šķita
kaut kāds divains akmens izvirzījums. Gāju uz ziemeļiem, acis no akmens izvirzijuma nenovērsdams. Driz vien manām acim pavērās interesanta aina: tieši aiz «Nama» slējās kādus 350- 400 metrus augsta akmens konstrukcija, kas atgādināja liektu un taisni nostāditu papīra lapu. Bet šī «lapa» bija veidota no akmens, no plānas, liektas akmens plāksnes. Tās malas bija laika zoba saēstas, bet konstrukcijas raksturs iezīmējās pietiekami skaidri.
- Vēl viens laika spogulis, - konstatēju faktu, - bet šajā gadījumā virsma ir ieliekta daudz vairāk. Kas zina, var būt, ka, jo vairāk ir ieliekta virsma, jo vairāk saspiežas laiks un jo tuvāk atrodas saspiestā laika fokuss. Interesanti, kas notiks ar cilvēku, ja viņš ieies šis «liektās akmens lapas» iekšpusē? Kā saspiestais laiks iedarbosies uz viņu? Acimredzot ne jau tāpat vien lamas un
Liektā konstrukcija Laimigā Akmens Nama ziemeļu pusē
mūki apgalvo, ka tieši šeit ir vietas, kurās cilvēki pārvēršas par večiem!
Kamēr es zimēju, pienāca pārējie puiši. Ravils paņēma videokameru un sāka caurskatīt uzfilmēto materiālu.
- Šef, atraujies no zīmēšanas, paskaties te! - viņš teica. -Tūliņ, tūliņ, pabeigšu zīmējumu.
Pēc dažām minūtēm ieskatījos videokameras displejā un sastingu - tieši man priekšā pletās milzīgs ieliekts spogulis. Bija redzams, ka tas sākas no Gompo Pang monumenta un savienojas ar Laimīgā Akmens Namu.
- Kā tad es to neredzēju?! - nosēcos. - Tas taču visu laiku, kamēr gājām, bija man labajā pusē, bet es… nepagriezu galvu! Es taču ejot vienmēr grozu galvu uz visām pusēm! Sanāk, ka ari tad, kad zimēju Laimigā Akmens Namu, es ari nepagriezu galvu pa labi, lai ieraudzitu šo milzīgo spoguli. Galvu vajadzēja pagriezt tikai mazdrusciņ, bet es… to sazin kāpēc neizdarīju. Dīvaini! Pavisam dīvaini!
- Šef, - Seļiverstovs teica. - Atceries, mūks teica, ka uz «Namu» jāskatās ar mīlestibu? Bet tu, es pats redzēju, skatījies uz «Namu» ar mīlestību un sajūsmu.
- Gn kas tad ir?
- Tas, ka lielais spogulis arī gribēja, lai uz to skatās ar milestību, bet visa tava milestība bija vērsta tikai uz «Namu». Nu, un tas milzīgais spogulis… - Seļiverstovs apmulsa…
- Ko?!
- Milzīgais spogulis… novērsa tavu galvu no sevis… «Namā» iemīlējušos galvu… varbūt kļuva greizsirdīgs… Vispār, šef, neko tu nesaproti no mīlestības!
- M… jā… Bet vai jūs paši to milzīgo spoguli redzējāt?
- Es neredzēju, - teica Seļiverstovs.
- Es arī ne, - atzinās Rafaels Jusupovs.
- Bet es, lai cik divaini tas nebūtu, šo milzīgo spoguli ieraudzīju tikai uzņemtajā filmā! - Ravils iepleta acis. - Bet es taču nefilmēju pa aklo, es taču nebūšu uzfilmējis rēgu!
- Interesanti… - Es pakasīju pakausi. - Tad nu tā… no
šejienes šo milzigo spoguli redzēt nevar, tas laikam ir palicis aiz līkuma! Ejam atpakaļ, paskatīsimies uz to… ar atvērtām acīm.
Mēs sparīgi devāmies atpakaļ pa taku.
- Noskaņojieties skatīties uz spoguli ar mīlestību, - atskanēja Seļiverstova balss. - Citādi spogulis sadusmosies un pārvērtis mūs par večiem. Laiks, man šķiet, var dusmoties, īpaši, ja tas ir saspiestais laiks!
Kad nokļuvām aiz līkuma, mūsu priekšā visā krāšņumā slējās neaprakstāma izmēra ieliektais akmens «spogulis».
- Galvenais Laika Spogulis… - es noteicu.
Visi apstājāmies. Dvēseli plēsa kaut kāds nesaprotams sajūsmas un baiļu sajaukums. Es nekavējoties sāku zimēt.
Lauka apstākļos izdarits Galvenā Laika Spoguļa zīmējums
- Interesanti, vai tas Spogulis… m-m-m… mūs neietekmēs? - Seļiverstovs saminstinājās. - Nikolajs Kozirevs taču pierādīja, ka
Orientējoši Galvenā Laika Spoguļa izmēri
ieliektas virsmas spēj saspiest laiku, bet šī virsma ir tik liela, tik milzīga, ka laika saspiešanas pakāpe droši vien ir tāda…
- Ietekmēs, - sarkastiski pamāja Rafaels Jusupovs.
Bet pēc tam, acis piemiedzis, piemetināja:
- Paskaties, Sergej Anatoļjevič, ieliektā Spoguļa fokuss ir debesis, bet mēs atrodamies drošā zonā.
- Gn ja nu pēkšņi saspiestais laiks atspoguļosies no mākoņiem un ietekmēs mūs… - Seļiverstovs sadrūma.
- Nav izslēgts, - aukstasinīgi piemetināja Rafaels Jusupovs.
- M… jā…
Bija labi redzams, ka Galvenais Laika Spogulis (tā mēs sākām to saukt) sākas no monumenta Gompo Pang, veidojot ar to taisnu leņķi, un stiepjas līdz Laimīgā Akmens Namam, atkal veidojot taisnu leņķi. Galvenā Laika Spoguļa augstums bija aptuveni 500-600 metri, platums - aptuveni 1500 metri, laukums - gandriz 1 kvadrātkilometrs. Spoguļa virsma bija ieliekta, pilnigi gluda un izskatījās pilnīgi vertikāla.
Knābim līdzīgais monumenta Gompo Pang izvirzījums, no kura sākas Galvenais Laika Spogulis
Ar fotoaparātu un piezīmju burtnīcu rokās sāku skraidīt pa pauguriem un pakalniem, cinoties ar elpas trūkumu 5000 metru augstumā. Man gribējās nofotografēt un uzzīmēt Galvenā Laika Spoguļa detaļas.
Izrādijās, ka no Gompo Pang puses «Spogulis» sākas ar knābim līdzīgu izvirzījumu, bet ar Laimīgā Akmens Namu savienojas tur, kur apakšējā vertikālā siena pāriet taisnā līmeni. «Spoguļa» un «Nama» savienojuma vietā tieši aiz tā bija redzama vēl viena taisnstūrveida konstrukcija, veidota no divām vertikālām akmens plāksnēm, kas taisnā leņķī novietotas viena pret otru.
«Priekš kam tas viss tika izveidots? Ar kādu mērķi veikts šis milzīgais monumentālo darbu apjoms? Kā senie cilvēki to visu ir darījuši?» uzdevu sev šos daudzos jautājumus un neatradu uz tiem atbildi.
Galvā bija pilnīgs domu sajukums, kas pavadīja manus neauglīgos mēģinājumus kaut ko saprast, tas sāka mani nervozēt. Pie tam es pamanīju, ka neauglīgās domāšanas laikā man, izrādās, muļķigi kustas lūpas.
«Labi vēl, ka siekalas netek!» domāju, sevi šaustīdams.
Pakasīju pakausi, lai gan tur kukaiņi, šķiet, vēl nebija ieviesušies, un svarigi teicu:
- Ejam, pieiesim «Spogulim» tuvāk.
- Bet vai mēs neiekļūsim saspiestā laika zonā?
- Centīsimies neiekļūt.
Sākām līst augšup pa nogāzi, tuvojoties Galvenajam Laika Spogulim.
«Muldašov, beidz nervozēt. Te vajadzīgs vēss prāts,» centos pats sevi nomierināt.
Tikuši līdz kādam kaut cik lidzenam laukumiņam, apstājāmies. Milzīgais «Spogulis» it kā karājās virs mums. Pamanīju, ka Ravils ar videokameru rokās, galvu atgāzis,
Viss Ravila skats, skatoties uz Galveno Laika Spoguli, pauda pielūgsmi seno cilvēku domas varenuma priekšā
skatījās uz Galveno Laika Spoguli. Viss viņa skats pauda pielūgsmi seno cilvēku domas varenuma priekšā.
Vēlreiz pārlaidu skatienu šai senajai konstrukcijai. Atkal iekrita acis, ka Gompo Pang un Laimīgā Akmens Nams kaut kad ir bijuši klāti ar kaut ko apmetumam līdzīgu, tā atliekas saglabājušos slāņu veidā krasi krita acis. Šis «apmetums», kas
Rodas priekšstats, ka Gompo Pang centrālais konusveida izvirzījums bijis «pārklāts ar javu»
spējis saglabāties tūkstošiem gadu, radija sajūsmu… bet, ja ņemam vērā, ka saskaņā ar vienu no pieņēmumiem visa Dievu Pilsēta tikusi uzbūvēta aptuveni pirms 850 000 gadu, tad…
Bija redzams, ka Laimigā Akmens Nama ieliektajā ziemeļrietumu pusē «apmetums» ir saglabājies pilnibā, piešķirot tam sarkani rūsganu nokrāsu, bet «Nama» dienvidrietumu pusē bija palikuši tikai daži atsevišķi «apmetuma» slāņi. Galvenais Laika Spogulis bija pilnigi «kails» (iespējams, ka tas ar «apmetumu» netika pārklāts), bet Gompo Pang monumenta virsma saglabājušos «apmetuma» laukumu dēļ izskatijās kā aplupusi.
Visai ievēribas cienigi uz Gompo Pang izskatijās centrālais konusveida izvirzijums - binokli varēja skaidri saskatit, ka šis konusveida izvirzījums ir veidots no vesela akmens, bet kādreiz
bijis klāts ar «apmetumu», kura paliekas pie konusa pamatnes bija redzamas vēl arvien.
«Interesanti, kā gan senie cilvēki ir «apmetuši» monumentus? Tādā augstumā taču sastatnes nav iespējams uzbūvēt, bet izdarit to, karājoties virvē no loga, ari nav iespējams, jo te., te logu nemaz nav! Kā senie cilvēki to darija, lidoja vai?» es domāju.
Gompo Pang knābjveida izvirzījums, no kura sākās Galvenais Laika Spogulis, likās, nebija klāts ne ar kādu «apmetumu», bet, binoklī izpētot detalizētāk, «apmetuma pēdas tomēr bija saskatāmas.
«Nu ko es visu laiku domāju par to «apmetumu»?» pēkšņi saskaitos pats uz sevi. «Nekā sevišķa tur nav, ka senie kolosālie monumenti tika pārklāti ar «apmetumu». Lūk, ja varētu atbildēt uz tādiem jautājumiem kā, piemēram: «Kāpēc vajadzīgs šis knābjveida izvirzījums?», «Kāda loma ir centrālajam konusveida
izvirzījumam?», «Kāda ir Gompo Pang monumenta loma?», «Kāda ir Galvenā Laika Spoguļa loma?»… «Kāda ir Dievu Pilsētas loma?», tad varētu, tad varētu…»
Nodūru galvu, saprotot, ka mans vājais trīsdimensiju prāts uz šiem jautājumiem atbildēt nevarēs. Gn no šis pavisam ne pašaplie- cinošās domas sazin kāpēc kļuva pavisam viegli, atsaucot atmiņā jau sen aizmirsto bērna zinātkāri, kad tu, tekošo degunu slaucīdams, ieskaties tēva mašīnas motorā un neko no tā nesaproti, bet ar vieglu sirdi jūti, ka kaut kad būsi pieaudzis un tādi skaisti vārdi kā «karburators» vai «aizdedzes svece» iegūs noteiktu jēgu.
Vēlreiz paskatījos uz Galveno Laika Spoguli un pavisam negaidīti sāku dziedāt pazīstamas ansambļa «Ļube» dziesmiņas piedziedājumu:
Ak, laiks, ak, laiks, ak, laiciņš, Dzloe nao aizskrējusi velti. Tramuaj ar «piekto numuru», Ved mani uz Čerjomuškiem.
Man šausmigi sagribējās vēlreiz nodziedāt šos vārdus, pie tam balsī, un pie tam vēl Dievu Pilsētā. Gn vēl pie tam šeit - Galvenā Laika Spoguļa priekšā! Pavērsu nosalušo seju pret puišiem, neglīti atvēru muti un, tikko kustinot no aukstuma sazilējušās lūpas, iedziedājos:
Ak, laiks, ak, laiks, ak, laiciņš, Dzive nav aizskrējusi velti. Tramvaj ar «piekto numuru», Ved mani uz Čerjomuškiem.
- Šef, tu uz Galvenā Laika Spoguļa fona izskaties tieši tāpat kā Nikolajs Rastorgujevs, - piezīmēja Seļiverstovs, kas labi orientējās mūsdienu krievu estrādes mūzikā.
Ar vieglu sirdi apsēdos uz aukstā akmens, izvilku piezīmju burtnīcu un, uzvilcis audekla cimdus, sakoncentrējos, lai pierakstītu kaut vai kādas, lai ari visnerātnākās domas, pierakstītu tieši šeit - Galvenā Laika Spoguļa priekšā. Gaidīju, ka domas parādīsies.
Pamazām manas domas sakoncentrējās uz to, ka laika saspiešanas efekts, ko parādīja Nikolaja Kozireva eksperimenti, ir ne tikai laika paātrināta plūduma efekts; laika saspiestais raksturs acīmredzot izpaužas kaut kādā īpašā laika stāvoklī, kad parādās pavisam citi efekti. Bet kādi? No Nikolaja Alek- sandroviča Kozireva darbiem es zināju, ka laiku viņš uzskatīja par īpašu enerģijas veidu, kas Visumā caurauž absolūti visu. No viņa sekotāju - Vlaila Petroviča Kaznačejeva un Aleksandra Vasiļjeviča Trofimova - darbiem man bija zināms, ka laika enerģijas saspiešana ar ieliektu virsmu palīdzību eksperimenta dalibniekos izsauca visai vienveidīgas halucinācijas: cilvēki redzēja NLO tipa lidaparātus un kaut kādas pavisam svešas pasaules dzīvības elementus. Kādas pasaules eksperimenta dalībnieki redzēja saspiestā laika apstākļos? Atbilde uz šo jautājumu prasījās pati no sevis - cilvēki saspiestā laika apstākļos droši vien redzēja paralēlo pasauļu dzīves elementus.
Tūliņ atcerējos, Bonpo lama teica, ka svētā Kailasa apkārtnē ir īpašas vietas, kur cilvēks kā spogulī redz paralēlās pasaules un var pat ieraudzīt Omolongrenas (Šambalas) dzīvi. Viņš arī atzīmēja, ka parasts cilvēks līdz šai vietai nokļūt nevar, jo viņa ķermenis sabirs pelnos, un tikai «Lieli cilvēki» varēja to darit, bet tagad tikai ļoti reti ipaši cilvēki var bez kaitējuma savai veselībai ieiet šajā zonā un priecāties par brīnišķīgās Omolongrenas vai paralēlo pasauļu dzīvi.
Pacēlu galvu un vēlreiz paskatījos uz milzīgo konstrukciju, ko veidoja Laimīgā Akmens Nams, Galvenais Laika Spogulis un
Gompo Pang monuments, un pēkšņi sapratu, ka senie cilvēki šeit ir izveidojuši ne tikai apcerei domātu vietu, bet ari vietu pārejai paralēlās pasaulēs. Kolosālais Galvenais Laika Spogulis acīmredzot tik spēcīgi saspiež laika enerģiju, ka šis supersa- spiestais laiks iegūst jaunu kvalitāti, tā kaut kādā veidā ietekmē telpu un pārnes cilvēku citā telpiskā dimensijā, tas notiek, ne jau vienkārši izgrūžot to no dzimtās trīsdimensiju telpas, bet arī mainot visu viņa ķermeņa vielu un piedodot tādas vielas ipašibas, kas atbilst paralēlajai pasaulei. Supersaspiestais laiks neizturas tā, kā parastais laiks, kas skaita sekundes, minūtes, stundas un gadus, supersaspiestais laiks izturas kā raditājs radoša pacēluma
bridi, mobilizējot visas domājošās un radošās substances - Laika ipašības un iespējas. Ne jau tāpat vien Austrumu reliģijās ir teikts, ka Dievs manipulē galvenokārt ar divām radošām substancēm - Telpu un Laiku. Ne jau tāpat vien mūsdienu fiziķi uzskata, ka viela ir izliekta telpa, kurā laiks ir apstādināts, un arī enerģija ir izliekta telpa, bet tajā laiks plūst. Acimredzot Telpa un Laiks patiešām ir pasaules un Visuma pamats, un tādēļ gan telpa, gan Laiks ir ļoti sarežģiti gan katrs par sevi, gan Dieva noteiktajā vienibā, un šī sarežģītība, kas sastāv no ģeniāli vienkāršiem ķieģelīšiem, sniedzas līdz pašam Radītājam.
- Supersaspiestais laiks - tas ir īpašs laiks, īpaša Laika ass,
kas caururbj un savieno visus Laukus visās paralēlajās pasaulēs, - čukstēju, tikko spēdams pakustināt nosalušās lūpas. - Ne jau tāpat vien Angarika Govinda raksta, ka caur svēto Kailasu iet ass, kas savieno paralēlās pasaules, - iespējams, ka tā ir saspiestā Laika ass. Senie cilvēki, ģeniālie senie cilvēki to visu zināja un uzbūvēja Galveno Laika Spoguli, uzprojektēja to tā, ka saspiestais laiks atbilstu Vienotajam Ass Laikam, kuru izmantojot cilvēks var ceļot pa pasaulēm - viņu kā uz spārniem nesis saspiestais laiks.
Pagalam nosalis noliku malā piezimju burtnīcu, piecēlos un sāku uzmanīgi skatīties uz Galveno Laika Spoguli. Skaidri iztēlojos, kam, izveidojot šo konstrukciju, senie cilvēki ir radījuši iespēju cilvēkam ieiet Vienotajā Ass Laikā un caur to - iespēju ceļot pa paralēlajām pasaulēm.
Tomēr man nedeva mieru viena pretruna. Kāpēc vietā, kur var ieiet paralēlajās pasaulēs, ko senie cilvēki ir izveidojuši kā Galveno Laika Spoguli, kā apgalvo lamas, fiziskais ķermenis var ļoti strauji novecot?
«Nu kā tad tā? Kā tā var būt?» es prātoju.
Gn pēkšņi man kļuva skaidra pavisam vienkārša lieta - saspiestais laiks, un vēl jo vairāk laiks, kuram ir Vienotā Ass Laika «blīvums», izgrūž no cilvēka negativo enerģiju vai Ļauno; ja cilvēks ir kristāltirs un viņā nav Ļaunā, saspiestais laiks uz viņu neiedarbosies nāvējoši un aiznesīs uz citām pasaulēm, bet, ja cilvēks ir pārpilns ar Ļauno, tad šis Ļaunais zem saspiestā laika preses sāks plūst laukā no cilvēka un ar savu briesmigo enerģiju sagraus dzīvos audus un pat pārvērtīs tos pelnos. Kas zina, varbūt meistarīgi šamaņi un dziednieki prot saspiest laiku ar savu psihisko enerģiju un ar tās palīdzību izdzit no cilvēka slimības radošo ļauno pirmsākumu, atbrīvošanās no kura, kā zināms, ir saistīta ar ciešanām. Gn mums visiem taču arī ir labi
zināms, ka cilvēki, kas ielaiduši dvēselē sātanam līdzigo «Zaļo Pūķi», atbrīvojoties no tā, noveco - izdzenamais «pudeles ļaunums» paspēj iedarboties uz cilvēkiem, palielinot grumbu skaitu un padarot cilvēka seju bālu un pelēku. Cilvēks taču ir Dieva radījums, bet ļaunais pirmsākums, kas ieiet viņā, ir šim radījumam svešs un kalpo savam saimniekam - Dēmonam, nevis Dievam, kas ar Dēmonu izcīna mūžigo cīņu.
«Šī konstrukcija, kas saspiež laiku, ir veidota tikai cilvēkiem ar Tīru Dvēseli,» es nodomāju. «Tikai tādi cilvēki var izmantot šo konstrukciju, nevis… mēs.»
Prātā atausa saruna ar Bonpo lamu, kad es prātoju par noslēpumaino mehānismu, kā cilvēka trisdimensiju ķermenis pāriet četrdimensiju ķermenī, un nekā nevarēju atrast kaut cik pieņemamu izskaidrojumu. Atcerējos, kā Bonpo lama atbildēja, sakot, ka cilvēks nekad nespēs pilnībā saprast Radītāja nodomus. Bet vienu no šiem nodomiem es, šķiet, sapratu - saspiestais laiks var pažēlot tikai cilvēku ar Tīru Dvēseli un paralēlajā pasaulē var ieiet tikai cilvēks ar Tīru Dvēseli.
Atkal izvilku no somas piezīmju burtnīcu, lai izdarītu piezimes. Pārlapojot to, ieraudzīju milzīgu daudzumu uzzīmētu piramidālu konstrukciju.
Bet piramīdas taču tiek uzskatītas par kolektoriem, tas ir - smalko enerģiju «savācējām». Visa Dievu Pilsētas zona ir platība, kurā koncentrētas mums nezināmas enerģijas, tostarp arī Laika enerģija, - atzīmēju pats priekš sevis.
Saberzēju cimdos nosalušās rokas un iztēlojos Laiku kā dzivu būtni, - tā man šķita tuva, mīļa un pūkaina. Galvā atkal ienāca pazīstamās dziesmiņas vārdi:
Ak, laiks, ak, laiks, ak, laiciņš, Dzive nav aizskrējusi velti. Tramvaj ar «piekto numuru», Ved mani uz Čerjomuškiem.
Pēc tam, nepievērsdams nekādu uzmanību aukstumam, es sāku prātot par to, ka cilvēka ķermenī laiks acīmredzot plūst dažādi: katrai šūniņai, katram orgānam ir savs laiks, ko aprēķinājis un noteicis Radītājs. Pat nonācu pie secinājuma, ka cilvēkam ir laika fantoms - neredzams ķermenis, kas sastāv no laika enerģijas.
Tajā bridī, kad kalnu aukstums mani bija galigi piebeidzis, es nezināju, ka šeit, Dievu Pilsētā, iegūto datu turpmākā analizē' novedīs mūs pie pārliecības, ka laika fantoms patiešām eksistē un to var pat pastarpināti pētit, bet laika fantoma kodols ir cilvēka
Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs: - Paskatieties uz mani! Vai neesmu novecojis?
acs. Bet par to mēs, dārgo lasītāj, parunāsim šīs grāmatas nākamajā sējumā.
- Veči! - vērsos pie puišiem, ar roku rādīdams uz Galveno Laika Spoguli. - Ja mēs iesim uz turieni, mēs vienā mirkli novecosim, bet cilvēks ar Tīru Dvēseli kļūs neredzams un pāries paralēlajā pasaulē.
Padomājis mirklīti, es piemetināju:
- Droši vien no šejienes izlido un šeit ielido «lidojošie sķivīši», izmantojot Galvenā Spoguļa saspiesto laiku, lai iznāktu vai ieietu paralēlajās pasaulēs.
Tobrīd es vēl nestādījos priekšā, ka Dieva ģēnijs slēpjas tur, ka viņš vienmēr visu rada ar divējādu mērķi un ka paralēlās pasaules piloti pārejai citā pasaulē neizmanto neko citu kā milzīgo Eņģeļa Aci. Bet par to, kā jau soliju, parunāsim grāmatas nākamajā sējumā.
- Paskatieties uz mani! - atskanēja Seļiverstova balss.
Mēs visi sākām uzmanigi skatīties.
- Vai es neesmu novecojis? - viņš satraukti vaicāja.
- Tā kā ne… - mēs nebijām pārliecināti.
Palūdzu, lai Seļiverstovs un Rafaels Jusupovs iet lejup pa
Šambalā var ieiet, izturot pārbaudījumu ar laiku
taku, panāk jakus un palīdz iekārtot nometni. Sergejs Anatoļjevičs aizgāja lejup, neatskatoties uz atpaliekošo Rafaelu Gajazoviču. Mēs ar Ravilu nolēmām doties uz ziemeļiem augšup pa nogāzi, lai tuvāk aplūkotu «vārtus uz Šambalu».
Paskatijos uz Laimīgā Akmens Namu, atradu vietu, kur atradās «vārti», un centos salīdzināt to atrašanās vietu ar Galveno Laika Spoguli. Bija skaidri redzams, ka «vārti» ir Spoguļa ietekmē.
«Tas, kurš pieies pie «vārtiem uz Šambalu», nokļūs saspiestā laika ietekmē. Šambalā var ieiet, tikai izturot pārbaudi ar Laiku!» es nodomāju.
No lejas atskanēja kāda balss. Pagriezos atpakaļ. Seļiverstovs, soļodams pa akmeņaino taku, dziedāja: Ak, laiks, ak, laiks, ak, laiciņš, Dzīve nav aizskrējusi velti. Tramvaj ar «piekto numuru», Ved mani uz Čerjomuškiem.
Daua Tencings (šerpa)