Rāpdamies augšup pa nogāzi, mēs ar Ravilu tuvojāmies «vārtiem uz Sambalu». Es nepārtraukti skatijos uz Galvenā Laika Spoguļa zemāko līmeni, cenšoties nenokļūt tā ietekmes zonā, - es lieliski sapratu, ka mūsu grēcīgajā pasaulē mēs ar Ravilu nevarējām palikt kristāltiri, un tas bija ļoti skumji. Tā gribējās paieties kaut vai pa pašu saspiestā laika maliņu, kaut vai ar roku to sajust! Bet pašsaglabāšanās instinkts to neļāva darīt un it kā teica priekšā, ka tu, kas esi dzimis tik vien kā būt par trīsdimensiju cilvēku, evolucionāri vēl neesi nobriedis, lai ieietu brīnumainajā Vienotajā Ass Laikā, un ka tu personīgi, patiesību sakot, arī neesi vainīgs - vienkārši milzīgais ļauno domu daudzums, kas lidinās mūsu zemes trīsdimensiju telpā, tik un tā piesūcina tavu Dvēseli ar negatīvo vai ļauno enerģiju, pārvēršot tevi par vispārcilvēciskā ļaunuma ķīlnieku, lai gan tu pretojies un negribi kļūt tāds pats kā visi - alkatīgs, skaudīgs un praktisks -, lai uz nāves gultas nebūtu jādomā par seifu ar nu jau nevajadzigo naudu kā par savas dzīves lielāko sasniegumu.
No smagā kāpiena pa akmeņiem un ari no nepārtrauktā sasprindzinājuma, lai es, grēcinieks, neiekļūtu saspiestā laika zonā, es sāku pagurt. Atcerējos Seļiverstova vārdus, ka var lidināties, taču…
lidināties es nepratu.
- No šejienes «vārti uz Šambalu» ir labi redzami. Tuvāk mēs, grēcigie, iet nedrikstam… - nosēcu, cenzdamies atgūt elpu.
- Filmēt? - tikpat sēcoši vaicāja Ravils.
«Durvis» uz Šambalu?!!!
- Jā, bet galvenais … domāt.
Prātā ienāca doma, kas bija parādījusies jau pirms ekspedīcijas - tur, tagad tālajā Krievijā -, par to, ka mēs, romantiskie (Jfas zinātnieki, varbūt patiešām atradīsim durvis, kas ved Varas zemzemēs, kur pēc Pasaules Plūdiem daudzveidīgie Šambalas cilvēki klonēja jauno cilvēku, kas spēj izdzivot stipri izmainijušos apstākļos uz zemes, - tas ir, klonēja mūs visus.
(Jn, lūk, šīs «durvis» bija mūsu priekšā! Tās bija milzīgas - kā minimums 250 x 200 metru lielas un, no šejienes, nedaudz no sāniem skatoties, likās esam romba formā. Bija labi redzams, ka Laimīgā Akmens Nama sienā ir izcirsta fasete, kuras dziļums ir aptuveni… trīsdesmit metru un kuras apakšu veido pietiekami līdzena akmens plāksne. Šīs plāksnes virsma atšķīrās no «Nama» sienas virsmas: ja «Nama» siena bija klāta ar «apmetumu» (tas bija redzams ļoti labi), tad uz plāksnes virsmas, šķiet, bija akmens apstrādes pēdas. Bet virs «durvim», iesniedzoties debesīs, lepni slējās Laimīgā Akmens Nams.
Pievērsu uzmanību «smiltīm», kas bija it kā nobērtas ap visu «Nama» pamatu; tās bija līdzigas nogulu iežiem, kas nemaz nav raksturīgi šejienes kalniem («Mūžigā Kontinenta» kalni nekad nav bijuši zem ūdens!). Centos atminēt šo nogulu iežiem līdzīgo «smilšu» rašanās cēloni, bet nevarēju. Es vēl nezināju, ka rit Dievs mums atsūtīs šo «pseidonogulu iežu» rašanās atminējumu.
Slapjā mugura sāka salt. Atliecos atpakaļ, lai slapjā, aukstā veļa «atlīmētos» no ķermeņa. Domās parādījās tas stūpas tēls, kuru sauca par «vārtiem uz Šambalu» un kuru mēs pavisam nesen bijām redzējuši ceļā uz svēto Kailasu. Atcerējos pavadoņa Tatu vārdus, ka ši stūpa simbolizē milzīgus akmens vārtus, kuri atveras tiem, kas zina maģiskos vārdus un kurus klāt pielaidis «laimīgais akmens».
«Bet mūs taču «laimīgais» akmens nelaidīs tur klāt; labākajā gadījumā intuitīvi pateiks priekšā - «Neej!», bet sliktākajā gadījumā pārvērtis pelnos ar saspiesto laiku vai vismaz, izdzenot «dzimto» ļauno pirmsākumu, tā satricinās un saņurcīs katru mūsu ķermeņa šūniņu, ka būsim nolemti priekšlaicigam vecumam ar tuvojošos beigu mokām. Mēs taču esam dzimuši grēcinieki… pagaidām,» es domāju.
Bet no šis skaidri izskanējušās domas izrietēja vēl viena doma, dīvaina doma, ka starp mums, mūsdienu trisdimensiju cilvēkiem, nav vai tikpat kā nav cilvēku ar Tīru Dvēseli - ar tādas pakāpes Tīrības Dvēseli, kas ļautu cilvēkam pacelties citā kvalitatīvā līmenī, kad psihiskā enerģija kļūst par iedarbīgu ieroci nevis ar ļaunām domām noslogota prāta rokās, bet ļaus pārvērst par realitāti tos brīnumus, par kuriem mēs kopš bērnibas esam dzirdējuši pasakās un leģendās. Visticamāk, ka cilvēki ar patiesi Tiru Dvēseli atnāk uz mūsu grēcīgo pasauli no brīnišķīgās Šambalas, kur vēstures un evolūcijas gaitā ir sapulcējušies Labākie no Labākajiem no visu Cilvēces Pamatrasu cilvēkiem. Bet labākie no Labākajiem vai Labsirdīgākie no Labsirdīgākajiem, kurus izvēlas dzīvei Šambalā, šajā brīnumainajā un nezināmajā pasaulē vēl papildus attīrās un kļūst par tādas sabiedrības locekļiem, kur ļaunuma nav vispār. Sākot dzīvot Šambalā, viņi jūt, ka katra viņu šūniņa, katra molekula atbrīvojas no negatīvās enerģijas sārņiem un kļūst tīra. Pēc tam bijušais (Labākais!) Zemes cilvēks sajūt, ka ir kļuvis pilnigi citāds - dievišķīgs, Dieva radīts, jo no viņa dvēseles un miesas pilnigi ir izgājusi konkurējošā sātaniskā enerģija, kuras klātbūtne lidz tam bija noteikta ar cilvēka kā pašprogresējoša pirmsākuma evolucionāro radošo būtību, kad Labā un Ļaunā ciņa ielikta kā stimuls bezgalīgajam un Dieva noteiktajam progresam. Šis cilvēks (Labākais!) sāk saprast, ka Šambalā šis Labā un Ļaunā vienības un cīņas likums ir atcelts un tā vietā nāk cits likums, Tīrās Dvēseles likums, kad Labā un Ļaunā stimulējošā ciņa vairs nav vajadzīga, jo cilvēka dvēselē uz visiem laikiem nostiprinās cits kritērijs - dzives dievišķās izpratnes kritērijs. Kad cilvēks apzinās sevi kā nepārtraukti progresējošas un arvien sarežģītākas pasaules daļu, pasaules, kurai noteikts gaišais ceļš pie paša Radītāja, viņš nevar un viņam nav tiesību neprogresēt. Pats Raditājs arī nepārtraukti iet pa progresa ceļu, radot dažādas pasaules un caur mūsu dzivi apgūstot vēl slikti apgūto un pagaidām vēl biezu, tumšu mežu atgādinošo trisdimensiju telpu, lai salīdzinoši primitīvos trīsdimensiju cilvēkus izvestu citā limenī - Tīras Dvēseles limenī ar no šejienes izrietošo piesaistīšanu gaišo un tīro pasauļu līmenim.
Noliecu savu trisdimensiju galvu un mazliet noskumu, taču ne pārāk stipri, ne slimigi, - es sapratu, ka man - trīsdimensiju cilvēkam - ir atstāts sapnis, tas pats skaistais rozā sapnis, kas mit mūsu dvēselēs gaišajā bērnībā, bet kura sasniegšanai būs nepieciešamas daudzas un daudzas dzīves ar neskaitāmu periodu maiņu - jaunības tapšanu, brieduma lepnumu un vituma
skumjām. Es sapratu, ka, tikai izejot cauri posmam, kad notiek ciņa ar Ļauno, kas stiepjas vairāku dzīvju garumā, cilvēks spēj padarīt stipru savu dvēseli, lai tajā nekad vairs neielaistu dīkdienību, alkatību, lepnību un… lai sasniegtu savu visilgotāko sapni - kļūtu par cilvēku ar Tīru Dvēseli.
«Bet šie «vārti» un šis «spogulis» ir veidoti tikai cilvēkiem ar Tiru Dvēseli,» pie sevis piezimēju.
Vēl reizi paskatijos uz to pusi, kur atradās «vārti uz Šambalu», un pēkšņi sajutu, ka pa šim durvīm var nokļūt ne tikai Šambalā, bet arī Mirušo Valstībā - Somati stāvokli pašiekonservējušos cilvēku valstibā.
Atcerējos 1998. gada Himalaju ekspedīciju, kad mēs pētījām jogus un, mums par lielu brinumu, izrādījās, ka jogi nebūt nav kaut kāda atsevišķa cilvēku kasta, ka jogi uz Zemes parādās spontāni; kāds pavisam parasts cilvēks pēkšņi savā dvēselē sajūt aicinājumu, kas liek viņam atstāt pierastās vietas un doties uz kādu tālu alu. Pakļaujoties šim aicinājumam, viņš patiešām aiziet uz turieni, lai veltitu sevi tam, ko viņam diktē neredzamais Pavēlnieks. Bet šis Pavēlnieks, kuru jogi sauc par Pārcilvēku, telepātiski viņam - joga liktenim izvēlētajam - diktē vingrinājumus tāda meditatīvās apskaidrības līmeņa sasniegšanai, kas spēj attīrīt viņa dvēseli. Un tā, attīrot savu dvēseli, jogs savā alā pavada daudzus jo daudzus gadus. Tikai ļoti retiem jogiem neredzamais Pavēlnieks liek savākt paunu, ņemt rokā spieķi un iet uz svēto Kailasu, blakus kuram viņam ir jāatrod svētā vieta, kur ir svētās durvis uz Mirušo Valstibu. Pārvarot augstkalnu ceļojuma grūtības, ceļinieks, ja pieliek dzivs, aiziet līdz svētajām durvim. Tajā brīdī Pavēlnieks paziņo jogam divas maģiskas formulas: pirmo - lai Kailasa spēki ļautu viņam pieiet pie svētajām durvīm, otro - lai durvis atvērtos. Izrunājot šīs maģiskās formulas un saprotot, ka Pavēlnieks ir atvirzījis nost nāvi nesošos spēkus, kas sargā zemzemes pasauli, jogs redz nesaprotamā veidā atverošās durvis un ar trīcošu dvēseli ieiet zemzemes pasaulē. Pa kāpnēm viņš dodas arvien dziļāk un dziļāk zemes iekšienē, brinoties, ka tur ir gaiši, silti un mājigi. Viņu pārņem neaptverami cildenas jūtas, starp kurām skaidri izdalās tās, kas
nāk no viņa Pavēlnieka, - šis jūtas, kas šķiet tuvas un miļas, ved jogu arvien tālāk un tālāk. Aiz muguras paliek brīnišķīgie Šambalas dārzi un pilsētas, bet jogs tikai iet un iet uz priekšu, kamēr sasniedz to svēto vietu, kur redz ļoti daudzus Mirušos, sēžot Būdas pozā. Jogs līkumo starp sēdošajiem mirušajiem ķermeņiem un jūt, ka no tiem nebaidās. Beidzot viņš atrod savu Pavēlnieku un sāk trīcēt, ieraugot viņa milzīgo sastingušo ķermeni, salīdzinājumā ar kuru viņš pats šķiet kā tikko piedzimis bērns. Pavēlnieks, neizdarot nevienu kustību ar savu milzīgo ķermeni, ar domas spēku norāda jogam vietu, uz kuru tam jāiet. Jogs paklausigi izpilda komandu, pēc tam apsēžas Būdas pozā
un sāk meditēt ar tādu kaismi, kādas nebija visus daudzos gadus, gatavojoties saņemt svētību kļūt par jogu. Pēkšņi viņš jūt, ka viņa locekļi sāk stingt, elpošana kļūst arvien retāka un retāka. Beidzot elpošana pārtraucas, un ķermenis kļūst līdzīgs aukstam akmenim; izmisīga dvēseles sāpe pārņem viņu, melna tumsa aizklāj visu, kas apkārt… un pēkšņi no kaut kāda tuneļa viņu ieskauj zilas gaismas plūsma. Jogs, pats nesaprazdams, kā, uzlido pretim šai gaismai un sāk svētlaimīgi lidināties tajā, pēc vēlēšanās vērojot nākotni vai pagātni, redzot sev apkārt milzum daudz daudzveidīgu cilvēku, kuru sejā staro prieks. Bet pēc tam, papilnam palidinājies un iepazinies ar neparastajiem cilvēkiem, viņš pamana, ka aiz viņa stiepjas sudraba saite, kas laistās visās varavīksnes krāsās. Viņu tas ieinteresē, viņš lido gar šo saiti, kuras galā ierauga savu mirušo ķermeni, kas nekustīgi sēž vietā, kuru bija norādījis Pavēlnieks. (Jn tikai tagad jogs saprot, ka viņš ir iekļauts Mirušo Valstibā, ka viņš, jogs, ir kļuvis par Mirušo.
To sapratis, jogs izjūt milzīgu prieku, tāpēc ka tieši viņam Mirušie ir dāvājuši ilgu dzīvi. Jogs purina savu tagad jau rēgveidīgo galvu un redz durvis, pa kurām viņš ienāca šeit, zemzemes
pasaulē, un redz pasauli, no kuras viņš atnāca. Viņa dvēselē ielaužas dziļas sēras, bet… tad viņa Pavēlnieks saka, ka pasaule, no kuras viņš ir atnācis, saucas Pārbaudījumu pasaule un ka ši pasaule arī ir vajadzīga, lai pārbauditu vecus un… jaunus… (!) cilvēkus, ka ši viņa bijusī pasaule kaut kad kļūs labāka un, lai tā kļūtu labāka, viņu, bijušo jogu, Mirušo Valstības Pavēlnieks atkal var nosūtīt uz turieni, bet jau kā pravieti, liekot atkal ieiet savā mirušajā ķermenī un atkal pavēlot atvērties svētajām durvīm.
Droši vien no turienes nāk pravieši
Atrāvu skatienu no «durvīm» Laimigā Akmens Nama sienā, pagriezos pret Ravilu un teicu: - Tur ieiet un no
turienes droši vien iznāk pravieši. Kas zina, varbūt tā ari ir?! Ne jau mums par to spriest.
Ravils neko neatbildēja.
Pagriezu galvu, paskatijos uz Galveno Laika Spoguli un vēlreiz iztēlojos, ka Šambala šeit cilvēkiem ar Tīru Dvēseli ir izveidojusi konstrukciju pārejai paralēlajās pasaulēs. Nodomāju, ka ir pilnīgi iespējams, ka noslēpumainie paralēlo pasauļu cilvēki arī parādās mūsu trīsdimensiju pasaulē un uztur dialogu ar Zemes labākās sabiedrības cilvēkiem - ar Šambalu. Tikai tas, par ko viņi runā, mums… vientuļajiem pārbaudījumu pasaules cilvēkiem, nav zināms.
Vārds «vientuļš» sāpīgi iedzēla manai pašapziņai. Manās domās, ko bija satraukusi leģendārās Dievu Pilsētas apcere, radās fantastiski paralēlās pasaules cilvēku tēli, kas jau sen, sen pārvarējuši Ļaunumu savā pasaulē, izrāvušies no «pārbaudes ar vientulību» un līdz ar Tīras Dvēseles triumfu ieguvuši spēju ieiet Vienotajā Ass Laikā, gūstot iespēju ceļot pa paralēlajām pasaulēm un just savu piederību visam Pastāvošajam, ko veidojis Radītājs. Tad viņi sajuta pavisam citu laimi - Laimi justies piederīgiem pie Visuma bezgaligā progresa, kas nomainīja Laimi uzvarēt Ļaunumu, un tikai kaut kur apziņas ģenētiskajos kaktiņos vārgi knosījās jau aizmirstā laime - iegūt bagātību, atriebties, pacelties pāri citiem.
Pagriezos atpakaļ un paskatijos uz Ravilu. Šis tīrais un romantiskais cilvēks stāvēja un vientuļi raudzījās kaut kur tālē. Viņš nebija vainīgs pie tā, ka jūtas vientuļš.
Domas atkal atgriezās pie analizēs, kādas iespējas ir pāriet
Ravils stāvēja un vientuļi raudzījās tālē
paralēlajās pasaulēs. Visiem spēkiem centos savās domās kaut mazlietiņ to saprast, bet nevarēju. Es vēl nezināju, ka pēc dažiem gadiem notiks mūsu ekspedicija uz Ēģipti, kas dos ļoti daudz paralēlo pasauļu izpratnei, un ka pēc ilgām iegūto faktu zinātniskās analīzes mokām izveidosies hipotēze, ka ir divi ceļi ieiešanai paralēlajā četrdimensiju pasaulē - caur saspiesto laiku un caur četrleņķu piramidu izliekto telpu. Bet par to, dārgo lasītāj, parunāsim tad, kad sākšu rakstīt jaunu grāmatu.
- Šef, esmu sasalis ragā, - atskanēja Ravila balss. - Šejienes aukstums kož lidz kaulam.
- Es arī… - atbildēju, zobiem klabot. - Vēl mazliet padomāšu.
Sāku pētit «Šambalas durvju» detaļas. Bija redzams, ka iekšējā plāksne (ja tam ticam) no iekšpuses cieši noslēdz ieeju,
kas veidota kā rombveida fasete Laimīgā Akmens Nama sienā, bet kaut kāds iekšējs mehānisms droši vien šo plāksni vienmērīgi pavelk uz iekšpusi, atverot ieeju. (Jn šis mehānisms, lai cik divaini tas neskanētu mūsdienu cilvēka ausīm, reaģē uz maģiskās formulas skaitīšanu - tās maģiskās formulas, kuru zina Šambalas un Mirušo Valstības cilvēki un kura telepātiski tiek nodota cilvēkam, kurš caur šim «durvīm» tiks ielaists zemzemes pasaulē. Iztēlojos tā cilvēka prieku, kas, ceļojuma pa augstkalnu Tibetu nomocīts, atradis lolotās «durvis» un, vairākas reizes lēni pasakot «Sezam, atveries», pēkšņi redz, ka «durvju» iekšējā plāksne nodreb un, čīkstot un nopurinot simtiem gadu laikā krājušos putekļus, sāk virzīties atpakaļ, paverot ceļu uz noslēpumaino un tajā pašā laikā vilinošo zemzemes pasauli.
«Bet kādēļ «durvīm» jābūt tik milzigām? Vai tad patiešām pa tām lido arī Šambalas cilvēku lidaparāti? Kas zina, varbūt tā ari ir. Daudzi taču uzskata, ka labi pazīstamie «lidojošie šķīvīši» ir Šambalas lidaparāti. Arī Laimīgā Akmens Nama (ar «vārtiem uz Šambalu») kombinācija ar Galveno Laika Spoguli tā kā dod mājienu, ka mums nezināmu cilvēku lidaparāti šeit var gan pāriet paralēlajās pasaulēs (Galvenā Spoguļa ietekmē), gan ielidot zemzemes pasaulē (pa «Vārtiem»),» es domāju, fantazēdams un no aukstuma klabinādams zobus.
Manas pārdomas pārtrauca nedaudz attālāk at- gājušā Ravila balss:
- Šef, nāc šurp! Liekas, ka es redzu vēl divas «durvis uz Šambalu».
Ar grūtībām kustinādams sastingušās kājas, gāju pie Ravila. Ticis tur, izspiedu:
- Ak Dievs, cik auksts! Zobs uz zoba neturas. Kur ir tās durvis?
- Re, tur - «Nama» dienvidrietumu sienā. Tikai tās ir mazas, bet kā kopija līdzinās «galvenajām durvīm», - tur arī ir rombveida fasete, un no iekšpuses tās aizsegtas ar plāksni. Vienas «mazas durvis» no šejienes var redzēt gandriz pilnibā, otras tikai iezīmējas aiz akmens.
Ieskatījos «mazajās durvīs». Tās patiesi izskatījās tieši tā, kā teica Ravils. Ari tās atradās Galvenā Laika Spoguļa ietekmes zonā, un tām piekļūt acīmredzot varēja tikai cilvēki… ar Tiru Dvēseli. Šo «durvju» izmērs bija aptuveni 60 x 50 metri. Bija lielas šaubas, ka šim «mazajām durvīm» varētu būt dabiska izcelsme, vēl jo vairāk tāpēc, ka tās atradās mākslīgi veidota monumenta - Laimīgā Akmens Nama - sienā.
Atcerējos sarunu ar «vecāko cilvēku» - Harati alas sargātāju. Viņš teica, ka zina par trim ieejām Kailasa zemzemēs, bet redzējis ir tikai vienu - to pašu, kas atrodas «Nama» sienā un izskatās kā rombveida caurums, kas no iekšpuses aizvērts ar akmens plāksni.
- Viens, divi, trīs, - saskaitīju «durvis» Laimīgā Akmens Nama sienās un nodomāju, ka, iespējams, trīs ieejas zemzemēs, par kurām runāja «vecākais cilvēks», tad arī ir šīs trīs «durvis».
Bet pēc tam es atcerējos, ka sarunā ar «vecāko cilvēku» noskaidrojās, ka otrā ieeja Kailasa zemzemēs atrodas zem Lasošā Cilvēka statujas un nu jau 2000 gadu neviens pa to nav gājis, bet trešā ieeja, domājams, atrodas svētā Kailasa virsotnē.
Vēlreiz paskatījos uz trim «durvīm», kas ved Laimīgā Akmens Namā, un sapratu, ka ieeju zemzemes pasaulē, iespējams, ir ļoti daudz. Prātā atausa Astamana Bindačaraijas, Harati alas Sargātāju īpašas dzimtas pārstāvja, vārdi, ka pats Harati uz svēto Nepālas alu atnācis no Kailasa zemzemēm un ka Harati ala no Himalaju priekškalnēm stiepjas tālu, tālu Tibetas virzienā uz svēto Kailasu. Arī par tām Somati alām Himalajos, kuras mums iznāca redzēt ekspedīciju laikā, stāstīja, ka tās ir ieeja zemzemes pasaulē. Arī Tibetas ala blakus seno grāmatu glabātavai, pēc vietējā mūka apgalvojuma, kalpo par ieeju Mirušo Valstibā…
Manā iztēlē veidojās aina, ka milzigā zemzemes pasaule, lai gan ir saistīta ar Zemes virsu, tomēr ir droši aizsargāta no cilvēkiem, kas te dzivo, lai mēs, nesaprātīgie mežoņi, netraucētu zemzemes Dzīvo un Mirušo iemitnieku mieru.
«Kāpēc gan zemzemes cilvēki tik rūpīgi aizsargājas no mums? Kāpēc šī aizsardzība ir tik daudzveidīga un varena? Vai tad mēs patiešām esam tik briesmīgi?» - uzdevu sev jautājumu pēc jautājuma, mežonīgi salstot netālu no vienas ieejas zemzemē.
Domādams par šo tēmu, centos atcerēties ziņas, ko biju guvis no lamām un mūkiem, centos tās sistematizēt. Iznāca, ka var pastāvēt pieci zemzemes pasaules aizsardzības līmeņi.
Pirmo līmeni varētu nosaukt par aizsardzību ar laika palidzibu. Ne jau tāpat vien ieejas Dievu Pilsētas zemzemēs atrodas blakus laika spoguļiem saspiestā laika zonā ar visām no tā izrietošajām sekām cilvēkam, kurš pienācis pie ieejas.
Otro aizsardzības limeni var formulēt kā aizsardzību ar maģisko formulu palīdzību. Tikai maģisko formulu zināšana ļauj ieiet zemzemē. Taču šo maģisko formulu noslēpums nav tikai tā vienkārši dziļi paslēpts, tā cilvēka domas, kurš uzzinājis maģisko formulu, nonāk Zemzemju Valdnieka neredzamā kontrolē, kad atmaksa par vismazāko nepareizo manipulēšanu ar svēto maģisko formulu ir nāve. Ne jau tāpat vien Astamans Bindačaraija stāstīja, ka cilvēks, kas atklājis kādam svētās maģiskās formulas noslēpumu, tūliņ nomirst, bet tas, kuram šis noslēpums ir atklāts, vai nu visu atlikušo dzīvi pavada paniskās bailēs no Zemzemju Valdnieka (šajā gadījumā - Harati), vai arī nomirst.
Trešo limeni var nosaukt par barjeru, ko veido bezmiesiskas vai eņģeļveidīgas būtnes, pašas pazīstamākās no kurām Austrumos sauc par asūri. Viņu iedarbiba uz cilvēku ir daudzveidīga: vienā gadījumā viņi rada enerģētiskā vampīrisma efektu, otrā gadījumā - sastinguma efektu, trešā - dusmas, kas pāriet miesiskā vājumā, ceturtajā - aklumu un tā tālāk. Astamans Bindačaraija stāstīja, ka bezmiesiskās būtnes pat piedalās ceremonijā, kas notiek pirms ieiešanas zemzemē, bet Kailasa rajonā, kur cilvēku ir maz, šajā ceremonijā piedalās tikai eņģeļi un noslēpumainie… jaunie eņģeļi.
Ceturtais līmenis - aizsardzība, ko veido cilvēki no Mirušo Pasaules, kuru vidū acīmredzot ir arī hipotētiskais Zemzemju Valdnieks. No lamu un mūku stāstītā rodas priekšstats, ka Zemzemju Valdniekam ir ārkārtīgi varens Gars, kas spēj lasīt zemzemē ienākušā cilvēka domas, izanalizēt tās un, ja nepieciešams, veikt aizsardzības pasākumus, kas ienācēju apstādina, - pat ar momentānu nāvi. Ne jau tāpat vien Astamans un «vecākais cilvēks» visu laiku atkārtoja - «Ja Harati atļaus!».
Piektais aizsardzības līmenis - tie ir tantriskie spēki, kas mit zemzemēs, un, kā apgalvo Astamans Bindačaraija, tos virza svētais Kailass - tan- trisko spēku centrs uz Zemes. Šie spēki, kā stāstīja «vecākais cilvēks», iedarbojas patīkami uz cilvēkiem, kuriem atļauts ieiet zemzemē, bet nelūgtam atnācējam tie nozīmē īstas šausmas.
Man radās vēlēšanās pret visām šīm hipotētiskajām do-
mām attiekties skeptiski, bet es ātri padzinu šo skepsi, atceroties, ka jau trīs reizes pats esmu izjutis šo zemzemju aizsardzības spēku iedarbību. Es sapratu, ka zemzemes pasaulei ir jābūt aizsargātai, bet nesapratu, kāpēc tā ir aizsargāta tik stipri.
«Kāpēc? Kāpēc ir vajadzīga tik stipra aizsardzība?» es prātoju. «Vai tad mēs, parastie cilvēki, patiešām esam tik briesmīgi?»
(Jn pēkšņi, kad «Šambalas vārtu» priekšā biju pārsalis tā, ka sāku jau migt ciet, man pēkšņi atausa gaisma.
- Eh! - es iesaucos, un man pat kļuva it kā siltāk. - Mēs, parastie cilvēki, taču varam «inficēt» tīro zemzemes pasauli ar negatīvu vai ļaunu enerģiju, kas piesātinājusi mūsu grēcīgo pasauli. Zemzemju cilvēki pret mums izturas kā pret «infekcijas
pirmsākumu»! Ielaist zemzeme parasto cilvēku, tēlaini izsakoties, nozimē to pašu, ko mājās ielaist mēra slimnieku.
Mūsu «pārbaudījumu pasaule»
Sāku drebēt pie visām miesām, un šajos aukstajos drebuļos es sajutu nervozi dvēselisku sastāvdaļu. Ģenētiskā pārestiba sāpīgi iedūra sirdī. Jutu, ka mūsu dvēseļu negatīvo vai ļauno sastāvdaļu nosaka tas, ka mums ir jādzīvo «pārbaudījumu pasaulē», kurā Dieva nolikts princips - būt pašprogresējošam pirmsākumam - tiek īstenots kā Labā un Ļaunā cīņa, lai kaut kad… kaut kad sāktu dzīvot tāpat, kā tīrie zemzemju cilvēki… lai šī ģenētiskā pārestība uz visiem laikiem paliktu mūsu atmiņā un pie mazāko Ļaunuma pazīmju parādīšanās nākamajās dzīvēs nepatīkami iegrauztos dvēselē, aizstāvot tās pirmatnējo tīrību.
«Cik gan Radītājs ir ģeniāls - radit «pasauli ar Ļaunuma pārbaudījumu», lai citas pasaules varētu dzīvot mierīgi, lai citas pasaules skaidri redzētu, ko nozīmē pārbaudījums ar Ļaunumu!» es nodomāju.
Tomēr ģenētiskās pārestības sajūta nepārgāja, īpaši akcen- tējoties uz to, ka tevi - Cilvēku - Citi Cilvēki uztver kā kaut kādu «infekcijas pirmsākumu», kas ar savu netīro dvēseli spēj «inficēt» viņu tiro zemzemes sabiedrību. Bet es jau sapratu šis ģenētiskās pārestības pozitivo lomu un sapratu, ka, jo vairāk šī pārestība grauzīs manu dvēseli, jo tas būs labāk priekš manis, lai kaut kad - pēc daudzām, daudzām dzivēm - nepatikami iegrauztos dvēselē, aizstāvot to no tā, ar ko es sen, sen, pirms daudzām dzivēm, esmu cīnījies visiem spēkiem, cenšoties kaut mazlietiņ kaut kur panākt Labā triumfu.
- Tīro Pasauli aizsargā dziļa atmiņa par Ļauno! - nočukstēju,
tik tikko spēdams pakustināt sastingušās lūpas. - Tīrie un diženie zemzemju cilvēki, vienalga - Dzīvie vai Mirušie, kaut kad, savu dvēseļu tapšanas pirmsākumos, arī ir izgājuši pārbaudi ar Ļaunumu, lai uz visiem laikiem to atcerētos un nepieļautu atkārtotu ļaunā pirmsākuma iekļūšanu dvēselē.
Es ļoti labi sapratu, ka «ļaunais pirmsākums» izpaužas mūsos kā ļaunas domas - tās pašas domas, pie kurām mēs savā grēcīgajā pasaulē esam pieraduši un pret kurām mēs izturamies kā dabiskām un pašsaprotamām. Mums, grēcīgās «pārbaudes ar Ļaunumu» pasaules pārstāvjiem, ir pat grūti iedomāties, ka visi cilvēki mums apkārt domā tikai labas domas; mums nepatīkamās (bet šausmīgās - zemzemju cilvēkiem!) skaudīgās, alkatīgās, varaskārās domas tomēr ir banāla mūsu pastāvēšanas sastāvdaļa, un bez tām, teikšu jums, liekot roku uz sirds, ir garlaicīgi dzīvot, jo mēs uz šo «pārbaudījumu pasauli»
esam sūtīti ar mērķi cīnīties un cīnīties ar Ļaunumu. Mūsu pasaule, pilnīgi iespējams, augsto un tīro pasauļu dvēselēm ir īsta elle, un, kas zina, varbūt mēs no turienes esam atnākuši šajā pasaulē, lai atcerētos, kas ir Ļaunums, un to vairs nepieļautu nākamajā dzīvē.
Droši vien Dievs speciāli pieļāva ļaunā pirmsākuma pastāvēšanu mūsu dvēselē, lai mēs progresa dēļ cīnītos, cīnītos un cīnītos… visiem spēkiem cīnītos ar Ļaunumu. (Jn droši vien tāpēc mūsu pasaulē, neraugoties uz materiālo progresu, ļaunais pirmsākums milzīgas nenovīdības vai netīras naudas veidā arvien vēl pastāv, pastāv un pastāv, jo mūsu pasaulei ir lemts būt «par pasauli, kurā pārbauda ar Ļaunumu».
Bet, dārgo lasītāj, mēs taču ļoti labi saprotam, ka dzīve pēc nāves nebeidzas un ka priekšā mūs gaida daudzas un vēlreiz daudzas dzīves. Gn tas, kā mēs dzīvosim nākamajā dzīvē un kādā pasaulē būs mūsu nākamā dzive, būs atkarīgs no tā, kā mēs «pārbaudījumu pasaulē» būsim cīnījušies ar to Ļaunumu, kurā mums ir «tas gods» dzivot. Ja mēs ar visu Dieva doto spēku centīsimies uzvarēt Ļaunumu un iedibināt Labā principus, tad, esmu pārliecināts, nākamā dzīve būs skaista, bet, ja mēs būsim ielaiduši dvēselē nenovīdību vai alkatību, mēs droši vien atkal nonāksim mūsu pašu «pārbaudījumu pasaulē», bet jau, piemēram, indiešu nabaga kvalitātē, kuram visa sabiedrība centīsies iegalvot, ka būt ubagam - tas ir labi, jo nākamajā dzivē tu būsi bagāts.
- Šef, es jau esmu pavisam pārsalis! Man no aukstuma sazin kāpēc jau kauli dreb… - atskanēja Ravila balss.
- Es arī esmu pavisam sasalis ragā, bet… mūsu «pārbaudījumu pasaulē» tas ir labi, - es noteicu.
Sākām kāpt lejup pa nogāzi, tik tikko spēdami pakustināt locekļus. Vēlreiz atskatījos uz Laimīgā Akmens Namu.
iekšpuse droši vien ir tukša! - knapi izdabūju pār lūpām.
Apstājos. «Nams» uz svētā Kailasa fona vakara saules staros izskatijās grandiozi. Iztēlojos, ka šis monuments patiešām ir veidots tā, ka tā iekšpusē ir milziga telpa, uz kuru ved augstāk iezimētās «durvis», un šajā telpā, kas sadalita stāvos un apgaismota ar iekšēju gaismu, ir Šambalas lidaparāti, ar kuriem Šambalas zinātnieki izlido pa «durvim» un lido pa mūsu pasauli, pētot mūs - grēciniekus, lai nebūtu… tādi, kā mēs.
- Ravil! Bet ta «Nama»
Gribējās pārliecināties par to, taču es sapratu, man - parastam un… pat ļoti parastam cilvēkam - to izdarit nav iespējams. Bet aukstums, mūsu grēcīgās pasaules šausmīgais aukstums stindzināja manu grēcīgo ķermeni, atgādinot, ka dzīvoju bargajā «pārbaudījumu pasaulē». Klusējot sāku virzīties uz priekšu. Ravils sekoja. Nogurums un aukstums lika sevi manīt. Nekā neizdevās sasildities.
- Lūk, mūsu priekšā atklājas vēl viens monuments, - teicu jau gandrīz vienaldzīgi. - Un to arī vajag uzzīmēt un nofotografēt.
- Nūja, - atbildēja Ravils.
Saņēmis atlikušos spēkus, savēcināju rokas, lai muskuļu siltums kaut cik izplūst pa ķermeni, sadabūju piezīmju burtnīcu un apsēdos uz pretīgi auksta akmens. Cimdos tērptās rokas negribēja klausīt. (Jzskicēju zīmējumu - sliktu zīmējumu, un pēc tam teicu:
- Slikti uzzīmēju, neuzmanīgi. Rit atgriezīšos šeit un uzzīmēšu no jauna.
Monuments iepretim «Namam»
Jāatzīmē, ka nākamajā dienā es tiešām atgriezos tajā vietā un uzzīmēju visu no jauna. Zīmēšanas gaitā pamaniju, ka noguruma dēļ neesmu pamanījis daudzas šī neparastā monumenta detaļas, un man no šīs domas kļuva slikti, jo es sapratu, ka zimējumu kvalitāte ir atkarīga no mana fiziskā stāvokļa šajā augstkalnu pasaulē, kurā tā trūkst skābekļa. Labi redzēju, ka šī monumentālā konstrukcija sastāv no piecām piramidām, kas it kā savienotas ar sienu, kura man šķita plāna un lēzena. Tāpat es labi sapratu, ka neko nesaprotu no šiem monumentiem, bet pats galvenais - nevaru atbildēt uz jautājumu: «Ar kādu mērķi tie ir veidoti?»
Bet toreiz (vakar!), kad es spītīgi zīmēju, saldēdams pēcpusi uz pretigi auksta akmens, es pievērsu uzmanību tam, ka uz piramidālās konstrukcijas, kas atzīmēta ar ciparu «42», ir vai nu taisnstūrveida zīmējums, vai… vēl vienas «durvis» uz zemzemi, - tas ļoti līdzinājās akmens vākam, kuru var atvērt.
- Ravil! Vai akmens var liekties? - jautāju, jau iepriekš zinādams, ka saņemšu noraidošu atbildi.
- Es zinu, ka to var skaldīt, - viņš atbildēja.
- Bet vai tu to zīmējumu nepilna taisnstūra veidā uz monumenta sienas redzi?
- Redzu.
- Un kas tas ir?
- Nezinu.
- Vai tās nav vēl vienas «durvis» uz zemzemi?
- Kas to lai zina? - Ravils noguris nodūra galvu. - Ļoti līdzinās vākam, bet… vāku nevar atliekt, akmens taču neliecas. Bet, kas zina, varbūt zemzemju cilvēki ir iemācījušies liekt akmeni?!
Šef, tu taču pats stāstiji par pirmās ekspedīcijas rezultātiem, ka akmens viņiem nav šķērslis.
Ceļā domāju par Šambalu. Man šķita, ka tur, tajā zemzemes pasaulē, nav šausmigi aukstā vēja, ka tur cilvēki var lidināties,
nevis smagi vilkt nepaklausīgās kājas. Man sazin kāpēc likās, ka Šambalas īpatnība ir spēja vienlaikus dzīvot vairākās paralēlās pasaulēs, bet Šambalas cilvēku bērni var teikt: «Tēt! Es uz kādām divām stundiņām pārvietošos uz četrdimensiju pasauli, paspēlēšos un pēc tam atgriezīšos savās trīsdimensiju mājās. Apsolu, ka nedošos uz citām pasaulēm. Rotaļāšos tikai četrdimensiju pasaulē, tepat blakus, aiz žoga. Tu, tēt, jebkurā bridi varēsi ienākt četrdimensiju pasaulē un mani redzēt!»
Bet mēs ar Ravilu soļojām pa mūsu trisdimensiju pasaules akmeņaino taku.
No telts raudzijās Seļiverstovs un brīnījās: - Kāpēc jūs izskatāties pēc spokiem? Vai tikai uz jums nav iedarbojies saspiestais laiks?
- Serjoga! Mes esam parsaluši ka suņi! Ielejiet karstu teju!
- Tūliņ, tūliņ…
Tēja ar sausiņiem
Teltī dega divas sveces. Novilkām pārgājiena drēbes. Pārģērbušies sausos sporta kostīmos, ar baudu uzvilkām vilnas zeķes un iebāzām kājas augstajās tatāru galošās - pašos labākajos pārgājiena apavos. Pēc tam piesēdām uz zemē noklātas vaskadrānas un sākām no krūzēm dzert karsto tēju.
- Nu, kāda ir tēja? Vai nav atdzisusi? - Seļiverstovs pavaicāja.
- Liekas karsta.
- Kāpēc cukuru neņemat?
- Bez cukura tā kā…
- Varbūt spirtu pieliet?
- Nevajag…
- Saka, ka tēja ar spirtu labi sasilda. -A-a…
- Nu kaut vai sausiņu tējā pamērcējiet.
- Negribas.
- Runā, ka izmērcēts sausiņš ir labs. -A-a…
- Vēl pieliet tēju? -Var.
- Liet pilnu?
- Ne gluži.
- Bet mēs ar Gajaziču un Tatu bijām tā pārsaluši, ka izdzērām visu tējkannu. Gajazičs jau visu nometnes apkārtni ir apčurājis.
- A-a…
- Nu paņemiet cukuru. Augstkalnos esot noderīgs.
- Negribas.
- Bet sausiņu?
Sajutu, ka ķermeni sāk ieplūst ilgi gaidītais siltums. Bija tāda sajūta, ka smadzenes arī ir bijušas sasalušas ragā un tagad pamazām sāk atkust. Acis sāka atdzīvoties, un tajās atspoguļojās parastā zemes laime - būt sasildītam un paēdinātam. Bet mazliet vēlāk šī laimes sajūta sāka skanēt arvien stiprāk un stiprāk. Si parastā zemes laime it kā piepildīja visu telti un sāka lauzties ārā, lai piepilditu visu apkārtni un pat… līdzinātos to cilvēku laimei, kuri…
- Es parasti dzeru tēju ar cukurgraudu zem mēles, - Seļiverstova balss pārtrauca manas domas.
- Bet es izmaisu, - Rafaels Jusupovs dalījās pieredzē.
Domās attālinoties no tējas dzeršanas sarunām, es atkal
sāku domāt par banālo cilvēcisko laimi un nonācu pie secinājuma, ka laime ir relatīva. Atcerējos filmas ar augsto aprindu dāmu neapmierinātajām sejām, viņām šajā dzīvē viss bija tā apnicis, tā apnicis… un tūliņ iztēlojos ieslodzītā laimīgo fizionomiju, kas pēc darba dienas mežā četrdesmit grādu salā ar baudu malko savu čefiru. Domāju par to, ka laimes pakāpi nosaka pārbaudījumu ietekmes spēks: jo lielāks ir bijis pārbaudījums, jo stiprāk jūtama laime pēc uzvaras. Un nav svarīgi, kāds bijis šis pārbaudījums - ciņa par maizes riecienu, cīņa par taisnīgumu, cīņa par mīļoto cilvēku vai ciņa par ideju -, laime vienmēr ir vienāda un atšķiras tikai tās izpausmes spēks.
«Droši vien bez cīņas nav arī laimes,» manas vēl īsti neat- silušās smadzenes izdarija globālu secinājumu.
Es tomēr sapratu, ka mūsu «pārbaudījumu pasaulē» Dievs ir ielicis tikai vienu laimes variantu - laimi, kas iegūta cīnoties; visi pārējie svētlaimes varianti - miers, garšas izbaudīšana vai apmierinājums, sēžot tualetē ar avīzi rokās, nav īstā laime, tie ir tikai laimes lidzinieki. Bet mūsu pasaule tādēļ ir «pārbaudījumu pasaule», lai pārbaudijumi - lieli un mazi - vajātu tevi ik uz soļa un lai pēc kārtējā pārbaudījuma tu saņemtu mazu dāvanu - laimi un dotos iekšā nākamajā pārbaudījumā, lai atkal izjustu kārtējo uzvaras nesto laimi. Bet cik bieži gan uzvaras laimes vietā mēs jūtam sakāves rūgtumu, saprotot, ka laime un bēdas ir divi vienlidzīgi pretstati. Kāds mūsos ir iemitinājis cīņas elementu, turpat mūsos vienlīdzīgi dzīvo ari Labais un Ļaunais, ienistot viens otru, un periodiski sevi parāda te viens, te otrs, lidz ar to ienesot mūsu dzīvē - «pārbaudījumu pasaules» dzīvē - pierasti draudīgu daudzveidību. (Jn tāpēc mēs, Dieva radījumi, pēc likteņa vai karmas gribas nonākuši «pārbaudījumu pasaulē», kur mūsu dvēselēs kā pārbaudījums iemitinās ļaunais pirmsākums, tā cienām un dievinām tos reti sastopamos cilvēkus, no kuriem plūst dvēseles tīrība. Mēs tiecamies pie šiem cilvēkiem un nekad viņus neaizmirstam, jo šie cilvēki ir uzdrošinājušies izcīnīt daudz grūtāku cīņu - cīņu savā dvēselē. Bet citu pasauļu cilvēki, kuri ir tiri…
- Šef, par ko tu domā? - atskanēja Seļiverstova balss. - Tēju vēl ieliet?
- Nevajag…
- Nu par ko tad tu domā?
- Par laimi.
- Par laimi?
-Jā.
- (Jn kas, šef, tavuprāt, ir laime?
- Nu… - es saminstinājos, - laime, piemēram, ir tā, ka mēs pēc augstkalnu aukstuma pārbaudījuma sēžam siltā telti un dzeram karstu tēju ar sausiņiem… Mūsu pasaulē mēs arī par kaut ko jūtamies laimīgi.
- Bet tu, Rafael Gajazovič, kā tu saproti laimi? - Seļiverstovs neizlaida no rokām iniciatīvu. - Varbūt tev, neprecētam, laime ir apprecēties?
- Apprecēties? - Rafaels Jusupovs sabozās. - (Jn pats tu kā saproti laimi - iemācīties lidināties, vai?
- Es laimi saprotu tā, - Seļiverstovs kļuva domīgs, - ka tas ir stāvoklis, kad dvēselē ir labi un viegli, neraugoties uz to, ka tev, pieņemsim, nav naudas vai nav… kaut kā cita. Cilvēkiem, kurus māc naudas slogs, ir vara, bet nav laimes. Bet paši nelaimīgākie cilvēki ir nenovīdīgie. Viņu dvēselē vienmēr kaķi skrāpējas, saprotot savu nenozīmību cita cilvēka priekšā. Bet es, saproti, Rafael Gajazovič, es… neesmu alkatīgs un nenovīdīgs, mani… saproti, dvēseles plašums pievelk. Saproti, Gajazič, es varu savu kreklu saplēst un otram atdot…
- Bet kam vajadzigs saplēsts krekls? Tu tad būtu veselu…
- Ari veselu atdošu. Novilkšu un atdošu, ar maniem sviedriem piesūkušos…
- Izmazgājis būtu…
- Arī izmazgātu atdošu, pat pilnīgi jaunu atdošu bez šaubīšanās.
- Tikai kreklu vien vari atdot - un vairāk neko? - Rafaels Jusupovs bija ticis zirgā. - Krekls jau neko daudz nemaksā.
- Toties krekls - tā ir pavisam personiska lieta, ar paša sviedriem… m… m… piesūkusies.
- Nu kam gan vajadzīgi tavi sviedri?!!!
- Nu… - Seļiverstovs aprāvās pusvārdā. - Lai nu paliek krekls, kuru tu, Rafael Gajazovič, pataisīji par netīru veļu… Es taču, vai saproti, runāju par principu. Gn, ja jau runājam par sviedriem…
- Par ko?
- Par sviedriem. - Seļiverstovs noklepojās. - Nu… ja runājam
par sviedriem, tad tie taču ir darba sviedri. Es runāju par tiem, par darba sviedriem, nevis par kaut kādiem tur…
- No tā jau sviedri labāki nekļūst…
Manas domas pievērsās tam, cik daudz «sviedru nācās liet», lai mēs, parastie (Jfas viri, nokļūtu lidz Dievu Pilsētai, kur mēs izjūtam patiesu laimi ne tikai no tā, ka redzējām prātam neaptveramus senatnes monumentus, bet ari no tā, ka spējām uzvarēt neticību, vīpsnāšanu un ļoti, ļoti prātīgu un piezemētu cilvēku racionālos padomus. Es sapratu, ka tā tad ari ir tā īstā laime, kuru Dievs noteicis kā «gaismas stariņu» tumšajā «pārbaudījumu pasaulē», kurā mums ir jādzīvo cīnoties (vispirms jau pašiem ar sevi), jānodzīvo lepni, lai nākamajā dzīvē nokļūtu citā pasaulē - Tīro Dvēseļu pasaulē, kur laimes līmenis būs tāds… tāds… ka tā aprakstīšanai vienkārši trūkst vārdu, jo šeit tiesības iegūst cita kategorija, kuru sauc par sapni.
Salīdām guļammaisos. Es ilgi nevarēju iemigt. Krākšanas koris Seļiverstova un Rafaela Jusupova izpildījumā sāka pat smīdināt: grandiozi rēcošās skaņas, kas nāca no Jusupova puses, papildināja Seļiverstova vijīgie akordi ar periodisku elpas
apstāšanos, kad likās, ka viņš, Seļiverstovs, ir nomiris, lai pēc dažām sekundēm augšāmceltos un atskaņotu tādu akordu, no kura sāk drebēt ne tikai telts, bet ari visa Tibeta.
Paskatījos uz laimigajām krācošo puišu sejām, pagriezos uz vēdera un iemigu, iespējams, nakts korim pievienojot arī savu balsi.
Daua Tencings (šerpa)