No rīta mani pamodināja Seļiverstova kliedziens:
- Šef, celies augšā! Monuments… kā viņu… nu, tas, par kuru stāstija mūks… ir atklājies. Tas monuments līdzinās lāzeram!
Monuments Tšela Namsum Pik
- Tas ir monuments Tšela Namsum Pik, - atskanēja Rafaela Jusupova balss.
- Ā… a… - atbildēja Seļiverstovs.
Izlīdu no telts, izberzēju miegainās acis un pavaicāju:
-Kur?
- Nu, re kur, tieši priekšā, - Seļiverstovs rādija ar pirkstu. - Redzi, tur rēgojas divas milzīgas plātnes ar smailiem galiem, bet starp tām ir kaut kas līdzīgs savienojumam. Redzi?
- Redzu, - atbildēju, cīnīdamies ar miegu.
- Skaists monuments, vai ne?
- Tas nu gan ir kaut kas! - iesaucos, beidzot pamodies.
- Es jau vakar no tālienes pamaniju šo monumentu, - atskanēja Ravila balss, kurš arī bija pamodies. - Kamēr tu, šef, pie
i sela namsum Pik monumenta fotogrāfijas oriģināls. Kas tas ir - vai akmens lāzers?
Ravila Mirhaidarova mugura, kurš norāda Tšela Namsum Pik monumenta virzienā
Laimigā Akmens Nama sēdēji un domāji, es nofotografējos uz ši monumenta fona. Seļiverstovs fotografēja ar ciparu kameru. Vai gribi, parādišu uz ekrāna?
- Labi… - es negribīgi piekritu, acis no monumenta neatraujot.
Uz ciparu kameras ekrāna es ieraudzīju Ravila muguru, kas aizņēma pusi attēla, bet pats monuments tikai iezīmējās aiz kalna. Tomēr varēja pamanīt, ka monumenta daļa acīm redzami izcēlās uz līdzeno Tibetas pakalnu fona.
- Eh, Seļiverstov! - es norūcu, jo attēls mani neapmierināja. - Laba mugura uz attēla ir iznākusi!
Atrāvies no ciparu kameras ekrāna, pacēlu acis uz pašu monumentu, kas no mūsu nometnes bija labi redzams, un sāku uzmanīgi to pētīt. Mums tuvākā «plātne» izskatījās kā mazliet ieliekta pusovāla lapa ar konusveida izvirzījumiem virsotnē. Šis konuss turpinājās virzienā uz leju un pa «plātnes» vidusdaļu pārgāja konusveida izliekumā, kas līgani pārgāja ieliekumā. Tuvākās «plātnes» forma bija eleganta un neparasta. Labi varēja saskatit skaidro robežu starp «plātni» vlin monumenta pamatu. Šķita, ka «plātne» nav akmens pamata turpinājums, bet nāk kaut kur no tā iekšienes. Radās priekšstats, ka «plātne» akmens pamata iekšienē pāriet lodveida konstrukcijā, kas dod iespēju «plātnei» kustēties kā locītavā.
Aizmugurējai «plātnei» bija lapas forma ar robotām malām. Arī tā bija iegremdēta monumenta pamatā. Bet, atšķirībā no pirmās «plātnes», izskatījās, ka aizmugurējā «plātne» ir cieši nostiprināta un nav kustīga.
Attālums starp abām «plātnēm» bija aptuveni 500 metru. Abas «plātnes» bija saistītas ar norobežojošu savienojuma konstrukciju, kas divās vietās bija nodrupusi. Bet, ja nodrupusi vieta blakus aizmugurējai «plātnei» izskatījās pavisam dabiska, tad ķiļveida ieplaka, kas pletās blakus savienojumam pie priekšējās «plātnes», varēja būt nevis dabas apstākļu veidota, bet gan šā monumenta konstrukcijas ipatnība.
- Kaut kāds dīvains monuments, vai ne!? - es teicu. - Interesanti, priekš kam tas ir domāts?
- Nezinu, - Ravils klusi atbildēja.
- Tas ir milzīgs lāzers, - pārliecināti teica Seļiverstovs. - Saproti, šef, es tomēr esmu bijušais kara lidotājs un kaut ko saprotu no tehnikas.
- Vārds «bijušais» nepadara jūsu paziņojumu autoritatīvāku! - piezīmēja Rafaels Jusupovs.
- Es jums, es jums… Rafael Gajazovič, pateikšu, - Seļiverstovs sabozās, dusmīgi skatīdamies uz Jusupovu, - es neesmu vainigs, ka Padomju Armija sāka brukt kopā un profesijai «kara lidotājs» nācās pievienot vārdu «bijušais». Bet no tā jau manas zināšanas nav gājušas mazumā. Par lāzeriem mēs lidotāju skolā mācījāmies pamatīgi.
- Bet varbūt tu, Sergej Anatoļjevič, mācījies uz trijniekiem! - Rafaels Jusupovs iedzēla atkal.
- Es? Man taču bija vieni četrinieki.
- Tātad līdz piecniekiem netiki vis.
- Jā, netiku. Bet uz četrinieku zināju vienmēr, uz īstu četrinieku.
- Labi jau, labi, - Jusupovs pavīpsnāja. - Mēs paklausīsimies jūsu «zināšanu četrinieka variantu» par lāzeriem un salīdzināsim ar šo monumentu. Protams, ka «piecnieka variants» būtu bijis labāks.
- Šef! - Seļiverstovs sāka lūgties. - Nu kas tas ir!? Tikko tu, cilvēks, gribi izvērst domu visā plašumā, tā tūliņ tevi pārtrauc un novirza sarunu uz visādām blēņām par «četriniekiem» vai «trijniekiem». Aizliedz Rafaelam Gajazovičam mani pārtraukt!
- Aizliedzu! - smiedamies teicu. - Prāto, Serjoža!
Lauka apstākļos izdarīts Tšela Namsum Pik monumenta zīmējums. Kas tas ir - vai akmens lāzers?
-Tā, tā… tā, tā… - Seļiverstovs sāka kopot domas. - Tā, tā… - Un mēs tā arī tātosimies? - Rafaels Jusupovs atkal neno- valdījās.
Seļiverstovs ar sašutumu paskatījās uz viņu un sāka runāt:
- Lāzers ir nopietna lieta. Ļoti nopietna…
- Mēs acu ķirurģijā ari to izmantojam, un mēs ari kaut ko saprotam no lāzeriem un zinām, ka lāzers - tā ir nopietna lieta, - Jusupovs atkal iejaucās sarunā.
- Rafael! Ļauj Sergejam Anatoļjevičam pateikt! - es apsaucu Jusupovu. - Turpini, Serjoža.
Senais lāzers?
- Ja runājam par lāzeru… m… m… nopietni, - Seļiverstovs greizi paskatījās uz Jusupovu, - tad var teikt, ka tas, tas ir, lāzers, sastāv no diviem spoguļiem, un telpu starp tiem sauc par rezonatoru. Rezonatora iekšienē uzkrājas enerģija, kurai ir koherenta starojuma raksturs, tas ir - tāda starojuma, kurā stingri saglabājas svārstību fāzes. Viens spogulis rezonatorā vienmēr ir nostiprināts nekustīgi, un tam ir simtprocentīga rezonatora īpašības, bet otrs spogulis ir kustīgs (lai noregulētos uz viļņa garumu), un to gatavo no «puscaurspidīga» materiāla, tas ir - no tāda materiāla, kas spēj ne tikai atstarot starojumu, bet ari, kad sasniegta noteikta jauda, izlaist to caur sevi kā staru. Visi lāzeri, vienalga - medicīnas, militārie vai tehniskie -, ir būvēti pēc šī principa. Zinātne par lāzeriem, starp citu, ir ļoti nopietna zinātne…
- Un kāpēc tu visu to stāsti? - Rafaels Jusupovs nenoturējās, atkal nepārtraucis.
- Tāpēc, - Seļiverstovs nesatricināmi un daudznozīmīgi pacēla rādītājpirkstu, - ka, lūk, tas monuments ir būvēts pēc visiem lāzera konstrukcijas principiem. Tas ir milzigs seno cilvēku lāzers - lūk, ko es jums gribu pateikt, Rafael Gajazovič!
- Jā, kā tad!?
- Nevis «jā, kā tad», bet «jā».
Es praktiski neko nesapratu no lāzeriem. Neraugoties uz to, Seļiverstova spriedumi man nešķita mazpierādīti un abstrakti. Uz Tšela Namsum Pik monumenta patiešām bija labi redzami divi spoguļi (vai «plātnes»), un telpu starp tām varēja uzskatīt par rezonatoru. Pie tam varēja just, ka aizmugurējais spogulis ir cieši nostiprināts (kā tam lāzerā arī jābūt), bet priekšējais spogulis, pilnigi iespējams, bija konstruēts tā, lai būtu kustīgs un noregulētu lāzeru uz koherento starojumu. Vēlreiz uzmanīgi nopētīju priekšējo spoguli, pievēršot uzmanību tā formai, un man atkal šķita, ka tas turpinās monumenta akmens pamata iekšienē kā lodveida locītava, kas nodrošina priekšējā spoguļa kustīgumu. Bez tam bija labi redzams, ka aizmugurējais un priekšējais spogulis ir veidots katrs no sava veida akmens: aizmugurējā spoguļa akmens izskatījās kā melnais granīts, bet priekšējā spoguļa akmens bija tumši brūnā krāsā.
- Sergej Anatoļjevič, vai tev nešķiet, ka priekšējais un aizmugurējais spogulis ir veidots katrs no sava veida akmens? - es vaicāju.
- Bez šaubām, - viņš atbildēja. - Aizmugurējam spogulim ir jābūt izgatavotam no tādiem akmens veidiem, kas nodrošina simtprocentīgu koherentā starojuma izstarojumu, bet priekšējam spogulim jābūt no tāda materiāla, kas varētu kļūt caur- laidigs vai vismaz puscaurlaidīgs, lai tad, kad rezonatorā uzkrājusies noteiktas stipruma pakāpes enerģija, to koherenti izstarotu.
- Tas ir - lāzera staram ir jānāk tieši no akmens, no kura izgatavots priekšējais spogulis, vai tā? - es brinijos.
- Jā, tā ir.
- Bet savienojums starp spoguļiem?… Kā to var izskaidrot?
- Tā ir koherentā izstarojuma vide.
- Kā to lai saprot?
- Saproti, dažādi enerģijas veidi dažādi izplatās dažādās vidēs. Gaisa vai vakuuma laušanas koeficients ir aptuveni vienāds, bet akmens - pavisam cits. Tāpēc viļņa garums vidē, kas sastāv no akmens, būs ievērojami mazāks par viļņa garumu gaisā, - Seļiverstovs skaidroja.
- Bet vai no tā nevar secināt, ka, izvēloties vides veidu (piemēram, dažādus akmens veidus) savienojuma veidošanai
starp spoguļiem, var panākt noteiktu viļņa garumu tieši telpā starp spoguļiem un tādējādi iegūt pilnigi koherentu starojumu? - izteicu galvā nejauši ienākušu domu.
-Tā jau ari dara, konstruējot lāzerus: vienlaicīgi aprēķinos tiek ietverts attālums starp spoguļiem un vides laušanas koeficients.
- Bet ko varētu nozīmēt tas ķīļveida ieliekums savienojumā? -M… m… - Seļiverstovs sāka prātot, - tā, iespējams, ir vieta,
kur rezonators uzkrāj enerģiju. Bet… tu, šef, nevari iedomāties…
- Ko?
- To, ka… - Seļiverstova acis iepletās, - lai piesūknētu tāda izmēra lāzeru ar enerģiju, tad…
- Kas - tad?
- Nekāda veida mūsdienu enerģijas nepietiks, lai piesūknētu tāda izmēra rezonatoru koherentā izstarojuma iegūšanai. Vai patiešām senie cilvēki varēja izdarit tāda izmēra rezonatora piesūknēšanu?
Es vēlreiz tāpat vien «uz aci» noteicu attālumu starp monumenta spoguļiem - tas bija vismaz 500 metru. Atcerējos, ka kaut kur redzēju parasta lāzera rezonatora darbu, kad zilganā koherentā starojuma strūkla, sīkdama un laistīdamās, it kā pamira telpā starp spoguļiem, kuri viens no otra atradās… 1 cm attālumā. Bet te - 500 metru.
Seļiverstovs turpināja, it kā būtu pārtvēris manu domu gaitu.
- To lāzeru rezonatora garums, kuri darbojas gaismas izstarojuma spektrā, manuprāt, ir viens centimetrs. Ja nekļūdos, maksimālais rezonatora garums var būt ap diviem metriem. Bet te - 500 metri.
- Sergej Anatoļjevič! Varbūt šis senais monuments nav senais lāzers? Varbūt tas ir kaut kas cits? - sāku šaubīties.
Seļiverstovs ilgi domāja un pēc tam pārliecināti teica:
- Bet visus monumentus taču šeit, Dievu Pilsētā, kāds un kaut kā ir uzbūvējis, domāju, ka par to nevienam no mums vairs nav šaubu… - Seļiverstovs greizi paskatījās uz Jusupovu, - pat… Rafaelam Gajazovičam. Bez tam mums nav šaubu, ka pat ar vispilnīgāko mūsdienu tehniku tādus monumentus kā Laimīgā Akmens Nams vai… pats svētais Kailass neuzcelt. No tā izriet, ka senie cilvēki monumentu būvēšanai izmantoja aparātus, kuru darbības princips, iespējams, mums ari ir saprotams, taču… tikai tālā nākotnē mēs spēsim uzbūvēt un izmantot tāda veida aparātus, - tad, kad cilvēce apgūs jaunus enerģijas veidus, lai spētu, piemēram, piepildīt tik milzīga lāzera rezonatoru.
- Piecu elementu enerģija, - es klusi teicu.
- Tāpat ir zināms, - Seļiverstovs turpināja, - jo garāks ir lāzera rezonators, jo smalkāks un spēcīgāks ir no puscaurspīdīgā priekšējā spoguļa nākošais stars. Ja rezonatora garums ir 500 metri, staram jābūt ārkārtīgi smalkam un ar tādu spēku, kura priekšā neizturēs neviens kalns. īsi sakot, ar tādu staru, kāds nāk no tik milziga rezonatora, viegli var pārgriezt kalnu.
- Droši vien ar šī akmens lāzera palīdzību senie cilvēki modelēja kalnus, lai… - Sarunā iejaucās Ravils.
- Nepārtrauc! - Seļiverstovs viņu apsauca. - Es nevaru neko pierādīt, es nevaru apgalvot… bet man šķiet, ka šis lāzers darbojas infraskaņas diapazonā…
- Kādā? - es pārjautāju.
- Šis akmens lāzers, iespējams, darbojās infraskaņas diapazonā, tajā svārstību diapazonā, kuru jūrnieki sauc par «jūras balsi» un ļoti no tās baidās, jo šīs svārstības var radīt depresiju, lēkmes un pat sirds apstāšanos.
Ielīdu teltī, sadabūju kompasu un sāku noteikt iespējamā stara virzienu, kas varētu nākt no ši akmens lāzera priekšējā spoguļa.
- Tad nu gan! - iesaucos. - Lāzera stars ir virzīts uz «Šambalas vārtiem». Cln uz kurieni vēl…
- (Jz kurieni tas vēl ir virzīts?
- Vēl tas ir virzīts uz Mazo Kailasu, tas ir… uz iespējamo Šantamani akmeni.
Gigantiskā akmens lāzera stars ir virzīts uz «vārtiem uz Šambalu» un Mazo Kailasu (Šantamani akmeni?). Aizsardzība ar infraskaņu?
- Tā nekas! Infraskaņas lāzera starojums aizsargā vārtus uz Šambalu un leģendāro Šantamani akmeni! - Ravila acis iepletās platas jo platas. - Sestais aizsardzības līmenis! Neviens nevarēs tur pieiet klāt. Paši svarīgākie Dievu Pilsētas elementi ir aizsargāti arī ar nāvējošo infraskaņu.
- Es nevaru apgalvot, ka šis akmens lāzers dabojās un … darbojas tieši infraskaņas diapazonā. Tas ir tikai mans pieņēmums, - Seļiverstovs samulsa.
- Bet loģika, Sergej Anatoļjevič, loģika saka, ka jūsu pieņēmums droši vien ir pareizs - ne jau tāpat vien iespējamā lāzera stara ceļā ir divas visaizsargātākās Dievu Pilsētas daļas, - Ravils paziņoja, un viņa acis uzbudināti dega.
- Nūja. - Seļiverstovs vairāk neko nevarēja pateikt.
Ari es biju ļoti satraukts. Domas riņķoja, bet prieks par veiksmīgo minējumu sakarā ar vienu no Dievu Pilsētas fenomeniem patīkami kutināja nervus. Tomēr es piespiedu savu domāšanas aparātu pārslēgties uz mierīgu prātošanu. Sāku domāt par to, ka šis seno cilvēku gigantiskais akmens lāzers acīmredzot pildīja divas funkcijas - aizsargāja visnozīmīgākās Dievu Pilsētas daļas un mehāniski slīpēja kalnus ar mērķi izveidot monumentus.
Acīmredzot kalnu slīpēšana ar lāzeru notika Dievu Pilsētas būvēšanas laikā, lai no dabiskajiem kalniem izveidotu monumentus. Visdrīzāk bija tā, ka ārkārtīgi spēcīgais lāzers izpildīja darba rupjāko daļu - nogrieza kalnu virsotnes, atdalija monumentus no kalnu grēdas un tamlīdzīgi. Ja labi padomā, piemēram, par Laimigā Akmens Namu, kuram ir vertikāli noliktas 800 metru augstas grāmatas forma, tad cik gan kalnu grunts vajadzēja dabūt prom, lai «namu» atdalītu no dabiskās grēdas! Šim nolūkam, pilnīgi iespējams, tika izmantots lāzera izgarojošais efekts - pretējā gadījumā apstrādātās grunts kalni aizpildītu visu telpu starp monumentiem.
Pilnīgi pamatoti bija uzdot jautājumu - cik akmens lāzeru strādāja Dievu Pilsētas celtniecības laikā? Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka Dievu Pilsētā mēs neatradām vairāk nevienu lāzeram līdzīgu konstrukciju. No tā varēja izdarīt secinājumu, ka akmens lāzers šeit bija tikai viens.
Bet kā gan ar lāzera staru aizsniegt tos monumentus, kuriem priekšā ir kalni? Jādomā, ka paša augstākā monumenta - svētā Kailasa - virsotnē bija uzstādīts spogulis, uz kuru tika virzīts
Pilnīgi iespējams, ka Dievu Pilsētas būvniecībā tika izmantots lāzera izgarojošais efekts
ārkārtīgi jaudīga lāzera stars, bet spogulis griezās un mainīja slīpumu, kas ļāva ar lāzera stara atstarojumu noslīpēt ap Kailasu
esošos kalnus un nodrošināt nevajadzīgās grunts izgarošanu. No vietas, kur atradās milzīgais akmens lāzers, Kailasa virsotne bija redzama ļoti labi, un, ja tur bija uzstādīts atstarojošais spogulis, tad lāzera stars bez šķēršļiem varēja tiešā ceļā aiziet līdz turienei. Lai to panāktu, akmens lāzera priekšējo spoguli vajadzēja paliekt nedaudz atpakaļ, lai tā stars virzītos augšup Kailasa virsotnes virzienā.
Cieši ieskatījos akmens lāzera priekšējā spoguļa konstrukcijā un vēlreiz iztēlojos, ka tā apakšdaļai, kas slēpjas pamata iekšienē, droši vien ir lodveida locītavas forma, un tādēļ priekšējais spogulis var mainīt savu stāvokli un novirzīt lāzera staru tieši uz spoguli, kas uzstādīts Kailasa virsotnē.
Tādējādi varēja uzskatit, ka ar vienu ļoti jaudīgu lāzeru, kas darbojās caur atstarojošo spoguli Kailasa virsotnē, kas slejas ievērojami augstāk par pārējo kalnu virsotnēm, varēja noslīpēt kalnus, lai izveidotu Dievu Pilsētas monumentu kompleksu. Tāpat ir pilnīgi iespējams, ka, lai noslīpētu monumentus, kas atradās uz otru pusi no Kailasa, tika izmantoti papildu atstarojošie spoguļi, kas uzstādīti aiz veidojamiem monumentiem.
Prātodams par Dievu Pilsētas būvēšanas tehnoloģiju, atcerējos «seno cilvēku mašinu», kuru redzēju uz postamenta Svajambanatas templi Katmandu un par kuru stāstija, ka tā iznesta no noslēpumainās Harati alas. Šī «mašīna», kā teica tempļa kalpotājs Kirams, bija paredzēta tam, lai «taisītu kalnus». Vēl vairāk - konsultācijā ar akadēmiķi A. V. Akimovu pa telefonu toreiz apstiprinājās, ka hipotētiski ir iespējams tādu «mašīnu» iedarbināt ar cilvēka mentālās (psihiskās) enerģijas palidzību, un tas sakrita ar Tibetas tekstos aprakstīto, ka šī «mašīna» pakļāvusies cilvēka domām un lidojusi, griezdamās milzīgā ātrumā un slīpējot kalnus.
Sakarā ar to bija pilnīgi loģiski pieņemt, ka Dievu Pilsētas
monumentu radišanai tika izmantots ne tikai ārkārtigi jaudigais lāzers, bet ari šādas «seno cilvēku mašinas». Acīmredzot ar lāzeru paveica rupjākos darbus (akmens bloku izgriešana no kalnu grēdām, grunts izgarošana utt.), bet ar «seno cilvēku mašīnām» notika monumentu pabeigšana.
Nevarēja izslēgt arī to, ka «seno cilvēku mašīnas» tika izmantotas arī tukšo telpu - par kādām var domāt īpaši attiecībā uz Laimīgā Akmens Namu - veidošanai monumentu iekšienē.
Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu jums, dārgo lasitāj,
ka Valentīna Jakovļeva vienā no Tibetas Mirušo Grāmatas interpretācijām (F. Fremantle. Luminous Emptiness, Boston&London 2001, p. 79) atrada, ka svētā Vadžra (mūsu redzētās «seno cilvēku mašīnas» samazināta kopija) bijusi ierocis ar nepārvaramu spēku un varenību, bet šā vārda burtiskais tulkojums no sanskrita nozīmē «zibens un dimants».
Paskatijos uz Šambalas «vārtu» pusi un atkal pievērsu uzmanību Tibetas kalniem neraksturīgajām šķembām un smiltīm, kas gulēja «Nama» pakājē.
«Droši vien šīs smiltis un šķembas radās, kad monumentu pabeidza, darbinot «seno cilvēku mašīnu»,» es nodomāju.
Tāpat es ari sapratu, ka monumentu «apmetuma veidošanas» darbs noteikti netika veikts ar rokām un ka šim nolūkam bija speciālas mašīnas un ierīces. Atcerējos Astamana Bandičaraijas vārdus, ka Harati alā apslēptas daudzas seno cilvēku mašīnas, un iztēlojos, kāds seno cilvēku tehnisko sasniegumu mantojums glabājas Kailasa zemzemēs. Ja tas būtu mums pieejams!
Tomēr milzīgais akmens lāzers acīmredzot tika izmantots ne tikai Dievu Pilsētas būvēšanas laikā. Pilnīgi iepējams, ka šis superlāzers darbojas arī tagad, bet darbojas infraskaņas režimā, ar šo nāvējošo starojumu aizsargājot divus galvenos Dievu Pilsētas objektus - vārtus uz Šambalu un Mazo Kailasu (Šantamani akmeni?).
Vēlreiz pārskaitīju prātā «Šambalas vārtu» un Šantamani akmens (Mazā Kailasa) aizsardzības līdzekļus. Ari bez infraskaņas starojuma tie bija pietiekami vareni. «Šambalas vārtus» sargāja saspiestā laika enerģija, atvērt tos varēja, tikai zinot
speciālus maģiskos vārdus, bija jānodibina telepātisks kontakts ar Mirušo Valstību un tā tālāk. Mazā Kailasa piramīda (kuras iekšienē, kā mēs domājam, paslēpts leģendārais Šantamani akmens) atrodas uz trim kopā savienotiem 600-800 metrus augstiem akmens stabiem un ir pilnīgi nepieejama, bet blakus tai ir divi klinšu veidojumi («tornītis» un «cilindrs»), kas līdzinās Mazā Kailasa novērošanas ierīcēm no zemzemes…
Tomēr hipotēzei par papildu aizsardzību ar infraskaņu varēja būt tiesības uz pastāvēšanu, jo akmens lāzers bija vērsts tieši uz «Šambalas vārtiem» un Mazo Kailasu.
Atkal paskatījos uz sniegos starojošo Mazā Kailasa piramīdu un no jauna atcerējos savu secinājumu, ka Šantamani akmens, iespējams, ir brīnumaina ierīce, ar kuras palīdzibu Šambalas cilvēki kontrolē mūsu domas un var iedarboties uz tām. Tāpēc šai
ārkārtīgi stiprajai aizsardzībai bija noteikta jēga - pusmežonīgā (salīdzinājumā ar Sambalu) mūsdienu cilvēka rokās Šantamani akmens pārvērstos par neaptverami varenu ieroci, kas ļautu vadīt cilvēku domas un pārvērst tās, piemēram, par sevis slavinājumu.
Neraugoties uz to visu, mani nepameta doma, ka šo Dievu Pilsētas objektu ārkārtīgi stiprā aizsardzība ir veidota ne tikai pret mums - nesaprātīgajiem, bet arī pret citām, saprātīgākām dzīvības formām, par kuru pastāvēšanu mēs tikai sākam nojaust vai vēl vispār nenojaušam. Tikai Šambala zina, kāda ir eņģeļu pasaule un kādi spēki trako tur, aiz neredzamās paralēlās pasaules sienas.
- Šef, dzinēji jau visus jakus ir sadabūjuši kopā, laiks kraut mantas, bet mēs vēl neesam novākuši teltis! - klusumu pārtrauca Seļiverstova dziļā krūšu balss.
- Viss, viss… - es atbildēju un pēdējo reizi paskatijos uz akmens lāzeru.
Es vairs nešaubījos, ka lāzera gigantiskā rezonatora uzlādēšanai tika izmantota seno cilvēku mentālā (psihiskā) enerģija. Es jau zināju, ka psihiskā enerģija, kuras spēku mēs vēl slikti apzināmies, tiek mobilizēta ar maģisko formulu palīdzību - to pašu skumjā balsī izrunājamo skaņu vai vārdu palidzību, kuru noslēpumu nevienam neizpauž jogi un no kurām pašas galvenās glabājas pašā Šambalā kā vislielākais dārgums. Seno cilvēku tehnoloģiju var nosaukt par maģisko formulu tehnoloģiju, kuras augļus mēs savām acīm redzējām šeit - Dievu Pilsētā.
«Droši vien seno cilvēku dzīve bija ļoti dīvaina!» es domāju.
«Vajadzēja tikai izteikt maģisko vārdu - un sazin no kurienes parādījās kolosāli stiprs spēks, kuru tli, parastais (senais!) cilvēks, varēji vadīt, kā vien gribēji… Lai tikai nerastos vēlēšanās novirzīt šo spēku uz nenovīdību vai atriebību… bez Sirdsapziņas svētās kontroles.»
Iztēlojos, ka šajā pašā vietā, kur tagad stāvēju es, kādreiz ir stāvējis senais cilvēks, viņa augums pārsniedza 10 metrus, un viņš arī skatījās uz akmens lāzeru. Man sazin kāpēc šķita, ka viņa skatiens bija vērsts tieši uz akmens lāzera priekšējā spoguļa konusveida izvirzījumu, lai caur to ievadītu savu psihisko enerģiju lāzera rezonatorā. Vērsdams savu skatienu uz turieni, senais cilvēks sāka koncentrēt uzmanību uz savām jūtām, lai tās kļūtu vieglas, gaišas un lidojošas, bet pats galvenais - pārpilnas ar Mīlestību uz Dievu. Pamazām senais cilvēks sāka just, ka visa pasaule ir pārpilna jūtām un ka viņa paša jūtas ieplūst šajā jūtu pasaulē. Ar savu jūtu palīdzību senais cilvēks sāka analizēt jūtu pasauli un beidzot pamanīja to, ko gaidīja, - viņā dzīvoja Ūdens jūtas, Zemes jūtas, (Jguns jūtas un Vēja jūtas. Šīs jūtas nepavisam nelīdzinājās cilvēku jūtām, lai gan bija tikpat spēcīgas un dzīvīgas, un… ar kaut ko ļoti tuvas. Senais cilvēks tūliņ sāka koncentrēt savu uzmanību uz to, ka viņam Ūdens, Zemes, (Jguns un Vēja jūtas ir tuvas, jo saprata, ka visas šīs jūtas tuvina viņu Mīlestībai uz Dievu, kas radījis pasauli, kuras pamatā ir šie pieci elementi.
Senajam cilvēkam nepavisam nebija grūti koncentrēties uz Mīlestību uz Dievu, jo tā ne tikai caurauda visu viņa būtni, bet bija arī tās sabiedrības pamats, kurā viņš dzīvoja, kur Mīlestība uz Dievu tika uztverta vienlaicīgi kā garīgais un kā enerģētiskais pasaules uzbūves likums. Senais cilvēks nepavisam nevarēja iedomāties, ka kaut kad tālā nākotnē cilvēki gūs enerģiju no naftas un gāzes, un tai pat laikā galvenā enerģija ir cilvēka sirdī, tā tikai jāmobilizē caur Mīlestību uz Dievu. Viņam bija tik vienkārši pa īstam mīlēt Dievu.
Sakoncentrējies uz savu Mīlestību uz Dievu, senais cilvēks sāka gaidīt to, ko var gaidit tikai Dievu ļoti stipri milošs cilvēks, - viņš sāka gaidīt atbildes jūtas no pārējiem četriem elementiem, kuri Dievu spēja mīlēt tikpat stipri kā viņš pats. Viņš gaidīja, gaidīja, pastiprinot savu koncentrēšanos uz Milestību uz Dievu, un beidzot sajuta, ka ar viņa mīlestības jūtām savienojas dīvainās Ūdens mīlestības jūtas. Viņš saprata, ka ūdens spēks viņu atbalsta, pareizāk sakot… atbalsta viņa mīlestību uz Dievu. Senais cilvēks tik tikko varēja izturēt šo spēku, kad viņa jau tā spēcīgajām jūtām pievienojās ne mazāk spēcīgās Ūdens jūtas, bet viņš neatlaidīgi stāvēja uz vietas, vēloties sasniegt piecu elementu spēka limeni. Taču citi elementi it kā pārbaudīja viņu, vērojot, kā viņš izturēs savienošanos ar Ūdeni. Bet senais cilvēks stāvēja un arvien vairāk un vairāk koncentrējās uz Milestibu uz Dievu, gaidot, ka viņa jūtu uzplūdiem atbildēs arī Zeme, (Jguns un Vējš.
Zemes jūtu enerģija, savienojoties ar viņa un Ūdens kopīgajām jūtām, radīja pat atvieglojumu, it kā atgādinot par cilvēka vienotību ar Zemi, un viņa ķermenis sāka viegli trīcēt no jūtu enerģijas daudzuma. Savienošanās ar Uguns jūtu enerģiju līdzinājās gaismas uzliesmojumam, kas bija tik spožs, ka senais cilvēks uz mirkli izlaida no acīm akmens lāzeru. Pēdējās pievienojās Vēja jūtas, un radās kaismiga vēlēšanās lidot - lidot tā, lai paralēlās pasaules, kuras radījis tas, ko mēs milam, slīdētu garām kā skaistas ainavas.
Bet senais cilvēks, sajutis savu vienotību ar visu pasaules telpu, ar acīm notvēra akmens lāzera konusveida izvirzījumu un
No sena cilvēka acīm plūda piecu elementu enerģija
izteica tos maģiskos vārdus, kurus nedrikst teikt bez savienošanās ar Ūdens, Zemes, Uguns un Vēja jūtām.
- viņš koncentrējies teica, mazliet pavēris muti
un nenovērzdams skatienu no konusveida izvirzijuma.
No viņa acīm sāka plūst varavīksnes krāsas mirdzoša enerģijas plūsma un vienā mirklī sasniedza konusveida izvirzījumu uz akmens lāzera priekšējā spoguļa, bet pēc tam ieplūda lāzera rezonatorā. Drīz vien senais cilvēks redzēja, ka no viņa nākošā enerģija pilnīgi ir uzlādējusi rezonatoru un kā mirdzošs stars sastingusi starp lāzera spoguļiem.
Pēc tam senais cilvēks nomierinājās - viņš zināja, ka ir varējis nodrošināt enerģijas piegādi akmens lāzeram un tagad viņa draugi - arī Dievu Pilsētas būvētāji - pagriezis lāzera priekšējo spoguli tā, lai «viņa enerģijas» stars nokļūtu tieši uz atstarojošā spoguļa Kailasa virsotnē, bet to vadīs monumentu konstruktori,
ar «viņa enerģiju» slīpējot kalnus. Senais cilvēks bija lepns, ka bija varējis to izdarīt - radīt piecu elementu enerģiju.
Bet piecu elementu enerģija plūda un plūda caur viņu un neradīja nekādu iekšēju spriedzi. Šo enerģiju pavadija tikai daudzkrāsainas parādības no dažādām paralēlajām pasaulēm. Senais cilvēks saprata, ka tā tam jābūt, jo piecu elementu enerģija ir visu to paralēlo pasauļu vienota enerģija, kurās Dievs ir izdalijis piecus vienojošos elementus - Uguni, Ūdeni, Zemi, Vēju un Cilvēku. Senais cilvēks ar visu savu dvēseli sajuta, ka viņš ir Dieva dēls, jo caur viņu plūda īsti dievišķa enerģija, enerģija, kura pastāvēja vēl pirms pasauļu radišanas un kurai piemita pirmatnēja tiriba.
Nodūru galvu un ieraudzīju kājās netīras tatāru galošas ar smailajiem purniem.
- Eh! Cik gan svarigi ir tiekties uz dvēseles tiribu! - iesaucos pie sevis.
Pārģērbies pārgājiena drēbēs, iztīrījis zobus un mazliet noskalojis seju aukstajā ūdenī, sāku kārtot mugursomu.
«Interesanti, ar kādu enerģiju darbojas akmens lāzers pastāvīgā infraskaņas režīmā?» pats sev uzdevu šo dabisko jautājumu.
Pārstāju kārtot somu, pacēlu galvu un ieraudzīju milzīgo Kailasa piramidu. Pagrozīju galvu un ieraudzīju vairākus piramīdām līdzīgus monumentus vienlaikus.
«Droši vien piramīdas koncentrē kosmosa enerģijas, bet šeit, Dievu Pilsētā, viss acīmredzot ir aprēķināts tā, lai ar kādas piramidālās konstrukcijas palidzību tiktu savākts tas enerģijas diapazons, kas atbilst nepārtrauktai akmens lāzera rezonatora uzlādēšanai, lai tas varētu nepārtraukti darboties infraskaņas režimā ar mērķi aizsargāt. Droši vien ir arī pārraidīšanas ierīces, kas fokusē šo enerģiju uz akmens lāzera rezonatora,» es nodomāju.
Es vēl nezināju, ka driz vien šeit ieraudzīšu daudzas konstrukcijas, kas līdzinās akmens antenām vai spoguļiem, kuri acīmredzot var piramīdu enerģiju pārraidit uz akmens lāzeru.
Kad biju sakārtojis somu, dvēselē pēkšņi iezagās šaubas, jo mūsu zināšanas par lāzeriem bija visai tālu no profesionālisma. Bet, aizsteidzoties notikumiem priekšā, dārgo lasitāj, pateikšu, ka pēc ekspedīcijas beigām man sakarā ar «akmens lāzeru» bija nopietnas konsultācijas ar slaveniem fiziķiem - A. V. Akimovu, G. G. Tertišniju un S. N. Kružkovu. Bija daudz strīdu un auglīgu diskusiju. Tika izteiktas daudzas idejas. Bet, vispār ņemot, visi piekrita tam, ka ši konstrukcija lidzinās milzīgam lāzeram, kurš (hipotētiski) varēja darboties ar mentālo enerģiju. Bet Sergeju Nikolajeviču Kružkovu - ļoti talantīgu inženieri - īpaši pārsteidza akmens lāzera priekšējā spoguļa konstrukcija, un viņš par to izteica ne mazumu sajūsmas.
Atkal prātā ienāca doma, ka šis akmens lāzers ir darbojies ar dievišķo piecu elementu enerģiju, kas senajiem cilvēkiem bija pieejama tikai tādēļ vien, ka viņiem bija Tira Dvēsele.
Nesaprazdams kāpēc, piegāju pie strautiņa, izģērbos lidz pusei un labi nomazgājos ar ledaino ūdeni. Bet pēc tam, apģērbies un drebinādamies «b-r-r», paskatījos uz svēto Kailasu.
Daua Tencings (šerpa)