No šis puses Kailass izskatījās grandiozi. Zināju, ka Kailass ir planētas tantrisko spēku centrs, un tāpēc domāju, ka līdzās Kailasam mēs atrodamies šo spēku varā. Prātā ienāca «vecākā cilvēka» vārdi, ka tantriskie spēki, kas darbojas Harati alā, viņam ir patīkami un viņam negribas no turienes iet prom. Atcerējos ari pirmsekspedīcijas pārdomas par tēmu «Kalns domā!», kas liecināja par to, ka pie Kalna ir jāiet ar tīru dvēseli, un, pasaucis puišus, pajautāju:
- Pasakiet godīgi - vai jums ir patikami atrasties šeit, līdzās svētajam Kailasam?
Visi pieklusa, acīmredzot analizējot savu dvēseles stāvokli. Pirmais atsaucās Seļiverstovs, kas bija atklātāks nekā pārējie.
- Es, šef, šeit jūtos brīvi un jautri. Gribas novilkt pēdējo kreklu un… - Seļiverstovs greizi paskatījās uz Rafaelu Jusupovu. - Dvēselei šeit ir labi. Lūk, tikai… viens mani kremt: nu toreiz, kad jūs ar Ravilu nakti nācāt uz nometni un neredzējāt lukturīša gaismu, bet es taču spīdināju, es nesēdēju teltī…
- Nu labi, cik ilgi var atcerēties.
- Ne jau tāpat vien svētceļnieki laužas uz šejieni, šeit dvēsele jūtas labi, - piemetināja Ravils.
Gribot negribot sāka veidoties priekšstats, ka «Kalns ir pielaidis mūs pie sevis» un ka mēs, līdzigi «vecākajam cilvēkam», kuram tas bija atļauts, tantriskos spēkus jūtam kā kaut ko patīkamu. Atkal prātā atausa «vecākā cilvēka» vārdi, kad viņš apgalvoja, ka Kailass ir dzīvs un tantriskie spēki šeit ir Kailasa domu enerģija, kas redz un analizē katras dzīvās būtnes dvēseli, kura parādās šeit.
«Cik labi, ka es no Nepālas aizsūtīju atpakaļ uz Maskavu kinooperatoru Kvitkovski un nepaņēmu līdzi uz šejieni. Citādi… būtu kauns… Kalna priekšā… par viņa pragmatisko dvēseli,» es nodomāju.
Devāmies uz priekšu, apsteidzot jakus. Es nenovērsu acis no Kailasa rietumu puses, meklēdams vietu, no kurienes skats būs vislabākais. Seļiverstovs, ik pa laikam atskatīdamies uz smagi apkrautajiem jakiem, dziedāja vecu komunistisku dziesmiņu:
Mēs esam dzimuši,
Lai pasaku vērstu īstenībā,
Pārvarēt telpu un plašumu…
Ce/of augšup savu aparātu paklausīgo…
Kailasa rietumu puse laistījās saules staros. Visi fotografēja un filmēja. Bet es skraidīju pa tuvumā esošajiem pakalniem, izdaridams uzmetumus, lai pēc tam tos apvienotu vienā zīmējumā. Bija pietiekami silts, arī stipra vēja nebija.
- Paskat tikai, sākumā liekas, ka Kailasa rietumu puse ir tikai ieliekts spogulis, bet patiesībā te ir ļoti sarežģita ģeometrija, - nočukstēju pats pie sevis, zīmēdams galīgo variantu.
Kailasa rietumu puses augšdaļa bija kā milziga pakāpjveida ieliekta virsma, tās slīpums aptuveni 45° attiecībā pret horizontāli. Augšā un no dienvidu puses bija redzami sniega blāķi, bet pakāpienu precizais raksturs bija redzams ļoti labi. Šis milzīgais pakāpjveida kauss bija vismaz 700 x 700 metru liels.
VALDNIEKA JAMAS SPOGUILIS, AKMENS LĀZERS,LAIKA SPOGUĻI UN CITAS VELNIŠĶĪBAS. UN TAS VISS RADĪTS UN IZVEIDOTS LABESTĪGOS NOLŪKOS? NĒ! ĻAUNUMS TO VISU RADĪJIS, LAI VAIROTU ĻAUNUMU, LAI IZNĪCINĀTU.
Gribot negribot sāka veidoties priekšstats, ka «Kalns ir pielaidis mūs pie sevis» un ka mēs, līdzīgi «vecākajam cilvēkam», kuram tas bija atļauts, tantriskos spēkus jūtam kā kaut ko patīkamu. Atkal prātā atausa «vecākā cilvēka» vārdi, kad viņš apgalvoja, ka Kailass ir dzīvs un tantriskie spēki šeit ir Kailasa domu enerģija, kas redz un analizē katras dzīvās būtnes dvēseli, kura parādās šeit.
«Cik labi, ka es no Nepālas aizsūtīju atpakaļ uz Maskavu kinooperatoru Kvitkovski un nepaņēmu līdzi uz šejieni. Citādi… būtu kauns… Kalna priekšā… par viņa pragmatisko dvēseli,» es nodomāju.
Devāmies uz priekšu, apsteidzot jakus. Es nenovērsu acis no Kailasa rietumu puses, meklēdams vietu, no kurienes skats būs vislabākais. Seļiverstovs, ik pa laikam atskatīdamies uz smagi apkrautajiem jakiem, dziedāja vecu komunistisku dziesmiņu:
Mēs esam dzimuši,
Lai pasaku uērstu īstenībā,
Pārvarēt telpu un plašumu…
Ceļot augšup savu aparātu paklausīgo…
Kailasa rietumu puse laistījās saules staros. Visi fotografēja un filmēja. Bet es skraidiju pa tuvumā esošajiem pakalniem, izdarīdams uzmetumus, lai pēc tam tos apvienotu vienā zimējumā. Bija pietiekami silts, arī stipra vēja nebija.
- Paskat tikai, sākumā liekas, ka Kailasa rietumu puse ir tikai ieliekts spogulis, bet patiesibā te ir ļoti sarežģita ģeometrija, - nočukstēju pats pie sevis, zīmēdams galīgo variantu.
Kailasa rietumu puses augšdaļa bija kā milziga pakāpjveida ieliekta virsma, tās slīpums aptuveni 45° attiecībā pret horizontāli. Augšā un no dienvidu puses bija redzami sniega blāķi, bet pakāpienu precizais raksturs bija redzams ļoti labi. Šis milzīgais pakāpjveida kauss bija vismaz 700 x 700 metru liels.
Pienāca Ravils un, rādīdams ar pirkstu uz zimējamo «kausu», teica:
- Izskatās kā kosmiskais spogulis…
Gribēju pajautāt, priekš kam domāts šis «kauss», bet aprāvos, zinot, ka ne Ravils, ne es uz šo jautājumu nevarēsim atbildēt pat pavisam hipotētiskā limeni.
Apakšdaļā šo «kausu» (vai kosmisko spoguli) norobežoja ieliekts izvirzījums, kurš apakšā pārtapa ieliektā kraujā, kuras augstums bija aptuveni 600 metru. Bet no šīs kraujas mazliet zemākā līmenī bija redzams Mazais Kailass - piramīda ar smailu virsotni, kas novietota uz trim akmens stabiem vismaz 600- 800 metru augstumā.
- Paskat tikai, Šantamani akmens (Mazais Kailass) ir blakus «kosmiskajam spogulim», - piezīmēju pie sevis.
Lauka apstākļos izdarīts Kailasa rietumu puses zīmējums
Zemāk par minēto krauju arī bija redzama ieliekta pakāpjvei- da virsma, bet ne tik precīza, kā uz «kosmiskā spoguļa». Šā ieliekuma centrā bija paaugstinājums, bet trijās vietās nelielas spoguļu konstrukcijas, kas šķita kā tur iemontētas. Sākumā man tas viss likās kā kalnu kraujas haoss, taču, skatoties no vairākām pozīcijām, es sapratu, ka ari šeit acīmredzot ir izveidota kaut kāda konstrukcija, kuras mērķis man bija absolūti nesaprotams.
«Droši vien tas viss ir veidots, lai vadītu smalkās enerģijas,» es nodomāju.
Atcerējos, ka 1998. gadā Rišikešas pilsētā (Indijā) kādā no tempļiem es turēju rokās grāmatu, kura saucās «Apziņas enerģija». Sāku to šķirstīt, un ar katru lappusi mans pārsteigums auga
augumā, lzrādijās, ka kāds kaut kad ir cilvēka apziņas enerģiju sadalījis vairāk nekā 200 enerģiju veidos, katram veidam bija savs nosaukums, un tas bija aprakstīts tik detalizēti un ar tādu daudzumu shēmu un skaidrojošu zīmējumu, ka bija grūti iedomāties, ka šis kolosālais darbs varētu būt vētrainas fantāzijas auglis. Tempļa kalpotājs man pastāstīja, ka šī grāmata ir pārtulkota angliski no sanskrita, ka to dziļā senatnē sarakstījuši dižās civilizācijas zinātnieki, kas dzīvojuši uz Zemes pirms mums.
- Senie cilvēki izveidoja zinātni par smalkajām enerģijām un saprata, ka, izmantojot dažādas formas konstrukcijas, var šis enerģijas vadīt līdz pat tādam līmenim, kas iedarbojas uz cilvēku apziņu, - klusi noteicu.
Vēl zemāk pa Kailasa rietumu puses nogāzi no dažādām pozicijām varēja saskatīt vēl vienu lokveidā ieliektu krauju, kurai bija tik nevainojama forma, ka nebija nekādu šaubu par tās mākslīgo izcelsmi. Šīs kraujas augšējā daļa binokli izskatijās kā
būvēta no gludiem akmens veidojumiem vienā vai divās rindās vai ari tās bija statujas, kuru izskatu mainījis laiks.
- Kāda loma ir šai lokveida konstrukcijai? - pats sev uzdevu jautājumu un rūgti pasminēju, kad, protams, neatradu atbildi.
Blakus stāvošais Ravils kaut ko noņurdēja.
- Kas ir, Ravil? - es vaicāju.
- Zināt, ko es domāju, - viņš sāka runāt, - šis spogulis uztver Kosmosa enerģiju un… sadala to pa Dievu Pilsētas piramīdām, lai tās ar šo enerģiju kaut ko izdaritu. Bet ko?
- Kas zina, kas zina…
- Bet kāpēc nevarētu uzskatit, ka «Kailasa kosmiskais spogulis» ir lokators, caur kuru Šambala, kas atrodas zem Kailasa, sazinās ar citām pasaulēm? - ar iedvesmu turpināja Ravils. -Šambalas tehniskais līmenis ļauj to izdarīt! Bet varbūt, varbūt… ar šā spoguļa palidzību var kopā ar kosmiskās enerģijas plūsmu pacelties kosmosā, lai tieši saskartos ar citplanētu saprātu?!
- Kas zina… - gandrīz vai drūmā balsī noteicu.
Abi apklusām, saprotot, ka, izņemot fantāzijas lidojumu, mums nav nekāda pieturas punkta, lai kaut mazliet saprastu to, ko uzbūvējuši senie cilvēki. Vajadzēja paiet gandrīz trim gadiem, lai mēs ar Ravilu, analizējot Dievu Pilsētas karti-shēmu, nonāktu pie secinājuma, ka tās rietumu daļa, ieskaitot «kosmisko spoguli»,
Ravils Mirhaidarovs:
- Varbūt "Kailasa kosmiskais spogulis" ir lokators, ar kura palīdzību Šambala sazinās ar Kosmosu?
Šajā radīšanas mājoklī ļaunas domas var kļūt par «infekcijas bumbu»
ir veidota ar mērķi vadīt laiku, lai… radītu jaunu cilvēku. Bet par to, dārgo lasītāj, mēs parunāsim šīs grāmatas nākamajā sējumā, un ticiet man, ka ceļojums «laika ķermenī» būs aizraujošs.
- M… m… - es norūcu, pārtraucot klusēšanu. - Es gribu pateikt, lūk, ko.
- Ko?
- Atceries, Ravil, «vecākais cilvēks», tas, kurš iet Harati alā, teica, ka Harati var lasit cilvēku domas un caur to redzēt visu uzreiz?
- Atceros.
- Harati noteikti ir cilvēks no Mirušo Valstības. Tātad Mirušo Valstība lasa mūsu domas. Tā iznāk?
-Jā.
- Bez tam, - turpināju attīstīt savu domu, - «vecākais cilvēks» teica arī kaut ko līdzīgu tam, ka pats Kailass var lasit to cilvēku domas, kas atnāk uz šejieni. Vai tā?
-Tā.
- (Jn visbeidzot mēs nonācām pie secinājuma, ka Šantamani akmens, kas ir ieslēgts Mazā Kailasa piramidā, arī ir domāts cilvēku domu lasīšanai un analīzei.
-Jā.
- No tā visa izriet, ka mēs ar tevi, Ravil, esam caurspīdīgi kā stikls. Viss, par ko mēs domājam, tūliņ kļūst zināms tur… Tikai… vai patiešām mēs esam tik briesmīgi, ka jātērē laiks mūsu domu analīzei?
- …?
- Nu nē taču, - sāku atbildēt pats uz savu jautājumu, - mēs tik briesmīgi neesam. Bet bez mums neredzami eksistē ari eņģeļi, rēgi, paralēlo pasauļu cilvēki, citplanētu cilvēki… Viņi taču ari domā.
Es aizsmēķēju.
- Mūsu domas, - atkal ierunājos, - šeit lasa Šambalas cilvēki (caur Šantamani akmeni), Mirušo Valstības cilvēki un pats… kosmiskais… Kailass. Pats galvenais, kam viņi visi droši vien pievērš uzmanību, ir ļaunu vai negatīvu domu klātbūtne mūsu dvēselēs, jo tādas domas nedrīkst ielaist šajā svētnīcā, kur varbūt tika radīts… jaunais cilvēks. Ļaunās domas ir graujošs faktors šim «radīšanas mājoklim» - «infekcijas bumba».
Atkal gājām tālāk uz priekšu. Spīdēja saule. Domas bija priecīgas un gaišas. Viss šajā pasaulē likās brīnumskaists.
- Šef, es redzu kaut kādu pili. Tikai bez logiem un durvīm! - aiz muguras atskanēja Ravila balss.
Dava Tencings (šerpa)