- Kāda krāsa jums patik vislabāk? - Rafaelam Jusupovam vaicāja Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs, kad vakarā mēs bijām mājigi iekārtojušies retajā zālītē pie telts, kas bija uzcelta zem Kailasa ziemeļu puses, kuru lamas sauc par «melno» (garīgi) pusi.
- Vai tas ir mājiens uz melno krāsu, vai? - Jusupovs nesaprašanā sarauca uzacis.
- Tad ne jau. Es vienkārši ievēroju, ka jūs Gfā ļoti bieži nēsājat melnu kreklu un melnas bikses. Cilvēks melnā, kā saka, - Seļiverstovs pavīpsnāja.
- Saproti, melnu kreklu nevajag mazgāt katru dienu. Es taču neesmu precējies.
- Bet es mazgāju! - Seļiverstovs lepni izslēja zodu.
- Melnos kreklus ari?
- Es nenēsāju melnus kreklus. Vēl jo vairāk tādus kā jūs - ar kaut kādiem muļķīgiem dāmiskiem izšuvumiem uz apkaklītes un atlokiem.
- Bet es toties nenēsāju zilus kreklus, - atcirta Rafaels Jusupovs. - Bet tu, Sergej Anatoļjevič, kā esmu ievērojis, nēsā.
- Krekla krāsa nav cilvēka seksuālās orientācijas kritērijs, -
Seļiverstovs daudznozīmīgi noteica. - Re, Borja Moisejevs taču nestaigā zilā uzvalkā, bet gan rozā vai…
- Rozīgā aizsegā darbojas, vai?
- Nevajag apvainot talantīgu aktieri. Viņš velk mugurā tādas krāsas drēbes, kāda viņu uzbudina, lai…
- Tātad tu velc zilu kreklu, lai… indīgi iestarpināja Rafaels Jusupovs.
- Nevajag lētus mājienus! Cilvēks radošā pacēlumā parasti ir uzbudināts. (Jn šis uzbudinājums uzlauž visus šķēršļus un nosa- citibas, lai uzplēstu tos garīgās enerģijas slāņus, kurus sauc par talantu. Talantu, Rafael Gajazovič, vajag uzplēst…
- Kā suņanaglu, vai?
- Nevis kā suņanaglu, bet kā garīgās enerģijas slāni, - Seļiverstovs nesatricināmā mierā atbildēja. - Bet, lai uzplēstu slāni…
- Ko?
- Slāni.
- Ā-ā-ā…
- Tad, lūk, - Seļiverstovs turpināja, - lai uzplēstu talanta enerģijas slāni…
- Kādas enerģijas? - Rafaels Jusupovs atkal bija ticis pie sava jājamzirdziņa.
- Talanta.
- Ā-ā-ā…
- Es gribu pateikt, - Seļiverstovs sabozās, - lai uzplēstu talanta slāni… m… m… talanta enerģijas slāni… m… garīgās enerģijas slāni, kurā slēpjas talants…
- Nesapratu, kādu tad īsti slāni?
- īsi sakot, bez uzbudinājuma nav talanta, - atcirta Seļiverstovs.
- Bet kāds uzbudinājums, tavuprāt, vislabāk uzplēš talanta slāni? - pavaicāja Rafaels Jusupovs.
- Ikviens! - atbildēja Seļiverstovs. - Jebkurš uzbudinājums var uzplēst talantu. Talants ir visiem, bet ne visi cilvēki prot uzbudināties.
- Tātad nejēgas un «pelēkie» - tie ir cilvēki, kas neprot uzbudināties. Tā vai?
-Tā.
- Tātad ari seksā… -Jā.
- Gn kā tad var uzbudināties?
- Nu, kaut vai ar krāsu, - pavipsnāja Seļiverstovs.
- Ar gultas krāsu, piemēram, vai? - Rafaels Jusupovs ari pavipsnāja.
- Nu, kaut vai ar gultas krāsu, vai istabas sienu krāsu, vai…
- Krekla?
- Ari krekla vai… veļas.
- Gn kāda krāsa ir vislabākā, lai uzbudinātos?
- Skaidroju, - Seļiverstova seja kļuva nopietna. - Melnā krāsa nav nekāda krāsa, tā ir krāsa, kuras nav. Tāpēc, ja tu esi ģērbies viss melnā, tu nevienu neuzbudini.
- Patiešām?
- Jā, tu izskaties kā melnais caurums.
- Ā…a… Bet ja viss baltā?
- Lūk, jums, Rafael Gajazovič, kā redzu, ir balta maska. Starp citu - kāpēc jūs to uzlikāt? Putekļu vētru taču šeit, kalnos, nav.
- Nu, tāpat vien, pieraduma pēc.
- Jūs taču tajā baltajā maskā izskatāties pēc nāves.
- Pēc kā?
- Pēc nāves. Gn vēl melnās brillēs.
- Nu jau tu pārspīlē.
- Baltā krāsa, - Seļiverstovs pacēla rādītājpirkstu, - ir visu varavīksnes krāsu apvienotā krāsa. Tas ir, tā ir tāda kā deindi- vidualizēta krāsa. Dīvaini, ka komunisti par savu simbolu izvēlējās sarkano, nevis balto krāsu, - viņiem taču viss kopigs. Labi, ka Trocki ar Iedus cērti nosita, ja viņš nāktu pie varas, arī sievas būtu kopīgas. Tāpēc jūs, Rafael Gajazovič, baltajā maskā izskatāties nevis kā individualitāte, bet gan kā sabiedrisks… radījums. Gzbudināties, skatoties uz tādu…sabiedrisku… cilvēku, atvainojiet, ir samērā grūti. Tas ir tas pats, kas uzbudināties, skatoties uz ļaužu pūli. Mūsu vidū diemžēl, atšķirībā no jogiem, nav cilvēku, kuri spēj mīlēt cilvēci vispār, cilvēki mii individualitātes…
- Gn kāds tam sakars ar krāsām?
- Tāds, ka katram cilvēkam patīk kāda sava krāsa un viņš uzbudinās, redzot šo krāsu. Lūk, piemēram, šefs, - Seļiverstovs ar pirkstu parādīja uz mani, - uzbudinās no oranžās krāsas, bet es uzbudinos…
- Redzot zilo, vai?
- Nē jau, man patīk… rozā.
- Ha…
- Lūdzu, bez mājieniem! Rozā - tā ir maiguma, glāsta, rītausmas krāsa… Katrs cilvēks ir uzskaņots uz savu individuālu vilni, un šo vilni nosaka krāsa, kura viņam patīk, kura cilvēkam piešķir individuālas ipašības, tieši tās īpašības, kas viņā atmostas, redzot savu miļāko krāsu.
- Tad jau iznāk, ka tu, Sergej Anatoļjevič, esi maigs un mīļš cilvēks, - Rafaels Jusupovs pavīpsnāja.
- Jā. Gn kas tad ir?
- Nekas. Tikai dažreiz…
- Dažreiz - tas nav vienmēr, - Seļiverstovs lepni teica.
- Nu labi jau, labi.
- Fiziķi apgalvo, - Seļiverstovs, cenšoties atcerēties, sa- miedza acis, - ka pastāv organisma fantoms, kas sastāv no telpā esošās smalkās enerģijas…
- Nevis esošās, bet telpā strukturizētās, - viņu pārtrauca Rafaels Jusupovs.
- Nu, lai būtu tā. Kāda tur starpība? Tad, lūk, šai… strukturizētajai vai… telpā esošajai fantoma enerģijai ir tieksme sadalīties krāsās…
- Sadalās tikai līķi, - Rafaels Jusupovs viņu atkal pārtrauca, - šajā gadījumā notiek difrakcija.
- Nepārtrauciet mani! (Jn tā, fantoms var sadalīties… - Seļiverstovs bažigi paskatījās uz Jusupovu, - varavīksnes krāsās: sarkanā, oranžā, dzeltenā, zaļā, gaiši zilā, zilā un violetā, kas atšķiras pēc viļņu garuma. Sarkanajai krāsai ir pats garākais vilnis, violetajai - pats īsākais. Bet pats galvenais ir tas…
- Kas?
- Tas, ka šis fantoms, sadalījies krāsās, noteiktos apstākļos var sākt veidot matēriju saskaņā ar principu par dzīvas enerģijas pāriešanu dzivā matērijā.
- (Jn kas to ir pierādījis? - skeptiski pavaicāja Rafaels Jusupovs.
- Neatceros. Bet es par to kaut kur lasīju. To rakstīja kaut kāds slavens fiziķis. Izrādījās, ka tā fantoma daļa, kuru raksturo sarkanais spektrs, spēj radīt raupjākus dzīvos audus, bet violetais - vismaigākos.
- Tādus kā tu? - Rafaels Jusupovs muļķigi pajokoja.
- Tāpēc, - Seļiverstovs nesatricināmi turpināja, - krāsām ir radošs raksturs. (Jn tur, kur ir krāsas, - tur ir dzīvība, bet tur, kur krāsu nav, - nav dzjvības vai… ir Nekas. Bet Nekas jau nav tikai vienkārša nāve. Nekas - tā ir gariga nāve. Kādu no tā visa var izdarīt secinājumu?
- Kādu tad?
- Tādu, ka Kailasa ziemeļu puse ne jau tāpat vien ir nosaukta par Melno Pusi. Tā ir puse, kas iemieso Neko vai briesmīgu
garīgo nāvi. Jogi, kuriem ir smalki enerģētiskā redze, to zina.
- Nu… - Rafaela Jusupova balsī bija saklausāma skepse.
- Ko, nu? Ko, nu? Jūs, Rafael Gajazovič, labāk būtu retāk vilcis mugurā melnu kreklu ar dāmiskiem izšuvumiem, - Seļiverstovs asi noteica.
- Bet tu zilo, - Jusupovs atcirta.
Draugi, viens no otra novērsušies, sāka skatities katrs uz savu pusi.
Es sapratu, ka lamas un jogi ne jau tāpat vien šo Kailasa pusi ir nosaukuši par Melno Pusi. Te slēpās kaut kas mīklains un melns.
Atcerējos, ka lama Ketsuns Zangpo stāstīja leģendu par divu dievišķu cilvēku - joga Milarepas un joga Bonpo grēcigo ciņu svētā Kailasa virsotnē, kad jogs Milarepa varēja jogu Bonpo nogrūst no virsotnes pa svētā kalna ziemeļu pusi un piesaistija tai vietai Dieva sodu - dēmoniskos spēkus. Pēc tam Kailasa ziemeļu puse «nomelnēja».
Pacēlu galvu un skatījos uz Kailasa ziemeļu pusi. Tā mirdzē-
ja sniega baltumā un nepavisam nebija melna. Palūdzu, lai Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs papozē un kopā ar viņu nofotografēju Kailasa «melno» pusi. Pēc tam sāku to zīmēt.
Bija redzams, ka ziemeļu puse praktiski ir īsta krauja, varbūt arī ļoti stāva nogāze, kas veido 80-85 grādu leņķi. Šai kraujai, kuru klāja kaut kādi nedaudz uz āru izvirzījušies trijstūri, bija sekla kausa forma. Man pat izdevās pēc kompasa izmērīt šī «kausa» slīpumu, kas bija aptuveni 30 grādi.
Sakopojis visus spēkus, pētīju Kailasa virsotni un pamanīju, ka to klāj sniega cepure, zem kuras varēja nojaust gludu, līdzenu laukumu. Galvā sarosījās spēcīgas un tai pat laikā miglainas domas, it kā pasvītrojot šā līdzenā laukuma svarīgumu.
«Tātad uz tā laukuma cīnījās jogs Milarepa ar jogu Bonpo,» es nodomāju un tūliņ sajutu, cik nejēdzīgs ir šīs domas nenopiet- nums.
Toreiz es vēl nezināju, ka mūsu rūpīgie un darbietilpīgie aprēķini pēcekspedīcijas laikā novedis pie secinājuma, ka Kailasa virsotnē ir lidzens kvadrātveida laukums, kura analīze no dažādu seno mitoloģiju skatu punkta ļauj atjaunot pasakainu, bet… pilnīgi iespējamu (kas zina?!) cilvēces izdzīvošanas vēsturi pasaules mēroga kataklizmu laikā.
Bet toreiz man nebija nekāda priekšstata par to, ka manu acu priekšā mirdzošais Kailass ir būvēts pēc leģendāro piecu elementu sistēmas principiem - kā piektais elements, kā… Cilvēks. Bet par to… Lūdzu piedošanu, dārgo lasītāj, ka man atkal nākas nu jau kuro reizi rakstit frāzi «bet par to jūs varēsiet lasīt šīs grāmatas nākamajā sējumā». Taču man, kā saka, nav kur sprukt, varu tikai lūgt pagaidīt, lidz iznāks nākamais sējums, kuru es tomēr ceru uzrakstit, lai novērtētu Dievu Pilsētas pētijumos iegūtos datus.
.nacMgp BOM
Paldies jums, skauģi!
Vakarīgo vēsumu sāka nomainīt ledainais Tibetas vakara aukstums. Nodrebinājos un sarāvos čokurā. Ak, cik maz es toreiz zināju! Toreiz es tikai prātoju par to, ka Kailasa ziemeļu puses dēmoniskie vai melnie spēki šeit ir ne jau tāpat vien, jo mūsu trīsdimensiju pasaulē jēdziens «progress» ir kā labo radošo spēku ciņa ar tumšajiem negatīvajiem spēkiem, kur negativie spēki ir kā savdabīgs stimulators. Galvā pārlūkoju savas zinātniskās karjeras posmus un pēkšņi sapratu, ka bez zinātniskajiem oponentiem, skauģiem un ļaundariem es, iespējams, būtu nomierinājies vai, kas būtu vēl ļaunāk, būtu sācis uzskatit sevi par ģeniālu un dižu cilvēku.
- Paldies jums, skauģi un ļaundari! - es čukstēju. - Cik labi, ka jūs esat! Jūs taču sevi nesat visu iekšējo sašutumu sava zinātniskā nepilnīguma dēļ, jūs smagi ciešat, kad jūsu ienīstais progresīvais zinātnieks gūst panākumus, jūs naktīs nevarat gulēt, domājot, kādus nāvīgus sodus viņam sarīkot… un viss tikai vispārcilvēciskā progresa dēļ, lai izpildītu savu noteikto karmisko funkciju - būt kāda cita, kam Dievs piešķīris radošas spējas, stimulētājam. Jūs, dārgais skauģi, esat etalons tam, kādam nevajag but. Bet tada jau ir jusu karma — kaut kur tajā dzīvē jūs esat tā sašmucējies, ka Dievs jums nākamajā dzīvē ir piešķīris bargu sodu - visu savu dzīvi mocities, jūtot savas niecības uzplūdus un čukstus, redzot cilvēku, kuram Dievs ir piešķīris gaišas un spilgtas spējas. Zemapziņa jums čukst, ka jūs nedzīvojat «zem dievišķas zvaigznes», ka jūs, dārgais skauģi, gudri un viltīgi arī izmanto progresa labā, bet… kā «likteņa lemtu stimulatoru» vai kā «melno etalonu». Paldies jums, dārgo skauģi! Jums nav piešķirta viegla daļa mūsu grēcīgajā trisdimensiju pasaulē.
Vēlreiz paskatijos uz Kailasu. Sāka tumst. Pēdējo saules staru gaismā Kailass izskatījās dzīvs. Ar miesu un dvēseli jutu, ka mans prāts Viņa Prāta priekšā ir nožēlojami vājš. Bet mani nebi-
Es sapratu, ka šodien došos uz Nāves Ieleju
ja skaudības pret Viņu. Es biju sajūsmā par Viņu, un… mana sajūsma nāca no visas sirds.
- Eh! - iesaucos pie sevis, jūtot, ka manas uzacis ir saraukušās pavisam bērnišķīgā grimasē. - Eh, ja varētu ieraudzīt četrdimensiju vai piecdimensiju Kailasu! Cik interesanti tas izskatītos?! (Jn interesanti, kāda ir četrdimensiju… vai piecdimensiju pasaule?
Romantiski pamirkšķināju acis, sajuzdams bērnišķīgās sajūsmas saldmi. Pacēlu augšup pat savas cepures nagu, lai kā pusaudzis sajustu pieauguša cilvēka spēju darboties, nezaudējot bērnišķīgo sajūsmu par pasauli, kad arī tu, zaļais pusaudzi, kaut ko jau vari… šajā tev jaunajā pasaulē.
- Bet varbūt, varbūt… - dvēseles dziļumos sāka kaut kas rosīties, - tajā četrdimensiju pasaulē nav skaudības, nav kaitniecības?! Varbūt nepieciešamība pēc pastāvīga progresa ir jau ielikta mīklaino četrdimensiju cilvēku apziņā, tāpat kā mūsos ir ielikta nepieciešamība elpot, ēst un staigāt?! Varbūt tur nav nelaimīgu un dzīves apdalītu skauģu, kas eksistē tikai tādēļ, lai stimulētu… tevi?! Žēl taču viņu, to skauģu!
Bet no rīta es pamodos ar trauksmes sajūtu dvēselē. Paberzēju savus pietūkušos plakstiņus un gāju mazgāties. Aukstais ūdens mani uzmundrināja. Prātā atkal ienāca lamas Ketsuna Zangpo vārdi, ka melnģjjr^zilā krāsa irjjz ūdeni virzītas krāsas. Noberzis seju dvielī, kas jau līdzinājās grīdas lupatai, es paskatījos uz strauta ūdeni, kas tecēja gar Kailasa «melno» pusi. Šā strauta ūdens man nešķita slikts - strautiņš jautri burbuļoja, šķīzdams pret lielajiem akmeņiem. Urdzēšana bija maiga un patīkama. Bet dvēseli māca skumjas.
Ar roku pārbraucu pār iekritušajiem vaigiem. Seja bija silta. Pie deniņiem sajutu artērijas pulsēšanu - artērija ritmiski pulsēja, atgādinot par to, ka manās dzīslās arvien vēl plūst asinis.
Atliku malā nobružāto polietilēna maisiņu ar mazgāšanās piederumiem un izšķīdušajām ziepēm, sabāzu rokas vējjakas kabatās un, novērsies no Kailasa, sāku skatīties kādā punktā.
- Šef, paliec tā stāvam! Es tevi fotografēju uz Kailasa fona! - Ravils iesaucās.
Centos uztaisīt jautru seju, bet neizdevās. Kaut kas no iekšpuses spieda un uzdzina skumjas. Sakopojis gribasspēku, centos saprast šo skumju iemeslu, taču nevarēju. Skumjas grauzās un skrāpējās dvēselē.
Vēlreiz pārlaidu ar roku pār vaigu, sajutu sava ķermeņa siltumu un pēkšņi pavisam vienkārši un skaidri sapratu, ka šodien es došos uz Nāves Ieleju.
Dava Tencings (šerpa)