Piegājis pie telts, sāku drūmi kārtot savu mugursomu. Skatiens apstājās pie guļammaisa.
«Labs guļammaiss, ar dūnām, silts… bija,» es nodomāju.
Pēc tam mans skatiens pievērsās nonēsātajiem tūrista zābakiem.
«Pavisam nodiluši. Droši vien iet savā pēdējā gaitā,» uzplaiksnīja doma.
Sazin kāpēc pacēlu sev priekšā plaukstas un sāku tās pētīt. Manas rokas nepavisam neizcēlās ar pianista vai zilā zēna eleganto formu un šķita kā biezi lāpstveida darbariki, kas paredzēti rupja, vienveidīga darba veikšanai. Pakustināju isos pirkstus ar netīrajiem nagiem, un pats biju pārsteigts, ka man dzīvē ir izdevies tos veikli lietot, izdarot ārkārtīgi smalkas acu operācijas un pat pārsteigt amerikāņus ar «krievu ķirurģijas fokusiem».
«Tomēr šīs rokas man ir labi kalpojušas,» atkal manas domas uzplaiksnīja pagātnes izteiksmē.
Sirdsapziņas Tiesu gaidot
Paceļu acis augšup, pārlaidu aizmiglotu skatienu apkārtejiem Tibetas kalniem un spēcīgi papurināju galvu, it kā cenšoties
atbrīvoties no pēkšņi uzpeldējušajām «domām pagātnes izteiksmē». Sapratu, ka šodien visu manu dzīvi vērtēs nezināms saprāts, ka es, parasts zemes cilvēks, likteņa spiests … bet varbūt arī pēc paša vēlēšanās kaismīgi… bet varbūt arī ļoti sl^.^i vēlēšos, lai mani novērtētu, noliekot uz dzivības un nāves robežas. Es to gribēju, lai caur savu pagātni ieietu… vai neieietu nākotnē.
Sabāzu ekspedicijas somā savas piezīmju burtnīcas, zīmuļus, gumiju, binokli, kompasu un visu ko citu, kas nepieciešams šeit, padebešu Dievu Pilsētā. Pienāca Ravils un pastiepa celofānā ietītu pārtikas devu.
- Kas tur ir iekšā? - es pajautāju.
- Šokolāde, rozīnes, kaltētas aprikozes, cepumi, desa un speķis - tas pats speķis, kuru iesālija pats Petrovičs, - viņš atbildēja.
Paņēmu celofāna maisiņu ar ēdamo, paburzīju savās raupjajās rokās un negribīgi iebāzu mugursomā.
- M-m-m… jā, - es norūcu.
Domas atkal sāka rosities ap leģendu par Nāves Ieleju. Man kā tomēr diezgan «piezemētam» cilvēkam nebija skaidrs, kāpēc jogi nāk uz šejieni, lai ieskatītos acis Nāves Valdniekam, kuru viņi dēvē skanīgā vārdā - Jama. Man, perifērijas pilsētas iedzīvotājam ar banālu zemniecisku izcelsmi, bija grūti noticēt, ka dažiem mūsu planētas cilvēkiem dvēselē dažreiz rodas aicinājums novērtēt sevi caur nāvi, bez bailēm un trīsām stājoties nezināma saprāta priekšā, kura esamībai viņi svēti tic. Šiem dīvainajiem cilvēkiem nav baiļu no zemes nāves, viņi baidās tikai no tā, ka kaut kad dzīves laikā viņi ir kaut kā aptraipījuši savu sirdsapziņu. Šie cilvēki augstkalnu apstākļos var iztikt bez šokolādes, kaltētajām aprikozēm un speķa, bez skumjām un bailēm dvēselē var skatīties Nāves sejā, pat
priecājoties par to, ka viņu ķermenis sāk pārvērsties par pelniem, jo Sirdsapziņa - Labā un Ļaunā mēraukla - kādu ricibu ir novērtējusi negatīvi un nolēmusi, ka kopīgajā un mūžīgajā pasaulē, kur valda Laiks, ši rīcība ir izjaukusi Būtības dzīvi apliecinošo harmoniju.
- Sef, paņem taču tualetes papiru. Te, kalnos, «puk» nevar atšķirt no «d…»! - atskanēja Seļiverstova dziļā krūšu balss.
- M-m-m… jā… - Es pastiepu roku.
Savilku mugursomu ciešāk, uzmetu plecos un mākslīgi žirgtā balsī teicu:
- Nu, ko? Ejam?!
- Sef, nograuzīsim vēl pa šokolādei pirms ceļa, - ierosināja Seļiverstovs. - Šodien taču būsim 6000 metru augstumā. (Jn šokolāde taču dod enerģiju…
Lēnā, vienmērīgā solī mēs devāmies augšup pa nogāzi.
- Paskat tikai, kā var just starpību starp 5000 un 6000 metriem, - vai ne?! - izdarīdams smagu ieelpu, noteica Rafaels Jusupovs kādā no piecu minūšu atpūtas brīžiem.
Gājām un gājām uz priekšu. Mans skatiens meklēja Nāves Valdnieka Jamas spoguli. Es zināju, ka tam jādarbojas kā spogulim, kas saspiež laiku, un domāju, ka tas izskatīsies kā liela ieliekta akmens virsma. Mani tikai pārsteidza tas, ka lielais krievu zinātnieks Nikolajs Kozirevs, kas bija izstudējis laika enerģijas saspiešanas efektu, izmantojot ieliektas konstrukcijas, nosauca tās par spoguļiem, tāpat kā tibetiešu mitoloģijā ar vārdu «spogulis» ir apzimēta konstrukcija, kas palidz Nāves Valdniekam Jamam izdarit fatālo Sirdsapziņas Tiesu.
«Vai patiešām Nikolajs Kozirevs zināja par Mirušo Valstības Valdnieku Jamu, vai patiešām viņš zināja, ka tālajā Tibetā, noslēpumainajā Dievu Pilsētā, ir konstrukcija, saukta par spoguli, ar kuras palidzibu Valdnieks Jama spriež Sirdsapziņas Tiesu, izmantojot saspiesto laiku?!» es prātoju.
Pēdējā laikā es arvien vairāk un vairāk sāku ticēt zemapziņas spēkam un, neraugoties uz to, ka nebiju ne filozofs, ne no pasaules norobežojies domātājs, jau pavisam labi sapratu, ka zemapziņa ir cilvēka otrā «slēptā būtiba», ka zemapziņas pasaule dzīvo savu dzīvi, ieraujot intuitīvo kaislību atvarā tevi pašu un tikai dažreiz ļaujot pačukstēt tev - nesaprātīgajam - kaut ko, piemēram, draisku domu, pilnu iekšējas enerģijas, un šī doma apgriezis ar kājām gaisā visu tavu apzinīgo dzīvi, pilnu ar apnikušām rūpēm par ēdiena gatavošanu un naudas pelnīšanu.
Es jau sapratu, ka Radītājs ar kaut kādu mērķi ir cilvēkam izveidojis divas pasaules: vienu - apziņā, ar labi pazīstamo varas un naudas alkstošo cilvēku domu gaitu, otru - zemapziņā, kas sāk kaitināt ar savu noslēpumainības zīmogu. Dievs droši vien progresa ceļu ir noteicis kā abu šo viena cilvēka divu pasauļu pakāpeniskas saplūšanas procesu, lai cilvēks kaut kad, pēc daudziem jo daudziem evolūcijas posmiem, sajustu, ka viņš ir vienots pats sevi, un tas nozimē… vienotibu ar Dievu. Bet, kamēr zemapziņa runā tikai čukstus, un tikai čukstus, būdama dievišķi tīra Saprāta daļa, kas liecina par cilvēka dievišķo izcelsmi, un pagaidām tai nav tiesību saplūst ar apziņu, kas «nomaldījusies dvēseles netīrumos». Lai gan… kaut kad pienāks tāds laiks, noteikti pienāks, kad… cilvēki kļūs tīrāki.
«No zemapziņas droši vien Nikolajam Kozirevam ir nākusi doma nosaukt savas ieliektās konstrukcijas par spoguļiem,» es nodomāju. «Šī noslēpumainā zemapziņa droši vien zināja un zina par Nāves Valdnieku Jamu, un tāpat zināja un zina par viņa instrumentu - Nāves Spoguli. Zemapziņa vienlaicīgi aptver gan Dzīvi, gan Nāvi, uzskatot Nāvi par pāreju jaunā Mūžības posmā.»
Atcerējos, ka pēc ilga iekšējo šaubu un mokošu pārdomu perioda es tomēr piekritu sazin no kurienes uzpeldējušajai draiskajai domai, ka Laiks ir domājoša enerģētiska substance, kas spēj novērtēt cilvēka domas, dvēseli un karmu. Mani, iespējams, tāpat kā jebkuru citu cilvēku, nepārtraukti mudināja vēlme vienkāršot visu šajā dzīvē, aiziet primitīvisma svētlaimīgajās tālēs un, protams, attiekties pret Laiku kā iemidzinošu pulksteņa tikšķēšanu. Taču slimnieki, tūkstošiem bezcerīgi slimu cilvēku nepārtraukti skubināja mani, apelējot pie patiesas žēlsirdības. (Jn galvā sāka rosīties domas, pēc tam pašas no sevis sistematizējās kaut kādā limeni un sāka dobji pulsēt, it kā saucot kādu palīgā, lai varētu klusināt šo mokošo dobjo dunu. Palīdzība biežāk gan nenāca, bet dažreiz, sevišķi tad, kad dunēšana bija sasniegusi savu apogeju, uzradās draiska doma, kas atšķīrās tieši ar savu ārkārtīgo neparastumu, taču tā radīja atvieglojuma sajūtu.
- Paldies tev, zemapziņa! - es tādos brīžos teicu pats pie sevis.
Pateikšu jums, dārgo lasītāj, ka, zinātniski analizējot cilvēku slimības, šis draiskās, no zemapziņas nākušās domas visbiežāk bija saistītas ar Laiku. Zemapziņa it kā čukstēja priekšā, ka Laiks ir galvenais slimību rašanās cēlonis.
Pakāpeniski, draisko domu par Laiku dzīts uz priekšu, es sāku apzināties, ka cilvēka organismā pastāv noslēpumains laika fantoms, kas ne tikai regulē visu cilvēka organismā notiekošo procesu laika parametrus, bet ari spēj domāt un radīt, ar laika gaitu iedarbinot tādas brīnumainas parādības kā, piemēram, pašizārstēšanos no vēža, kad audzēja šūnās tiek saspiests laiks un tās it kā strauji nodzivo savu dzīvi, novecojot un ejot bojā.
Toreiz es vēl nezināju, ka drīz pēc ekspedīcijas, šādu draisku domu satraukts, es izdarīšu mēģinājumu kijevietei, Tamārai Gorbačovai no alloplanta un donora audiem izveidot «jaunu» aci un piektajā dienā pēc operācijas, kad «jaunajā» acī parādīsies sarkans spīdums, es trīcošām rokām sēdēšu kā paralizēts un muļķīgi atkārtošu: «Laiks ir saspiedies, Laiks ir saspiedies, - vai patiesi? Asinsvadi ir ieauguši «jaunajā» aci 150 reižu ātrāk! Laiks nolēmis palīdzēt tādā veidā…!»
Nāves Valdnieka Jamas spogulis
Bet tagad es tikai gāju uz priekšu pa stāvo krauju, smagi elpodams. Es jau gandrīz vai ticēju, ka Laiks spēj domāt un ka leģenda par Nāves Valdnieka Jamas Spoguli nav pasaka, bet gan isteniba, lai arī nesaprotama. Ar trīsošu dvēseli gaidiju mirkli, kad savām acim ieraudzīšu Nāves Valdnieka Jamas Spoguli. Es ļoti stipri uztraucos, un tas elpošanu apgrūtināja vēl vairāk.
Nāves Valdnieka Jamas Spogulis aiz kārtējā paugura parādījās kaut kā pavisam parasti. Nezinu, kādēļ, bet es to biju iedomājies tieši tādu. Man likās loģiski, ka tas sākas no paša
svētā Kailasa un kā milzigs trīs kilometru liels kauss stiepjas uz austrumiem. Apstājos. Puiši, kas nāca aiz manis, ari apstājās. Uzmanīgi pārlaidu skatienu šim milzigajam, ar sniegu klātajam kausam. Galvā rosījās gan draiskas, gan nopietnas domas. Bet viena draiska doma, pati spilgtākā un sulīgākā, teica priekšā, ka es raugos uz Nāves Valdnieka Jamas Spoguli.
- Ser, te nedrīkst apstāties, - aizmugurē atskanēja pavadoņa Tatu balss.
- Kāpēc? - es vaicāju.
-Tā liek mūsu leģendas, - viņš atbildēja.
- Kāpēc? - es nervozi pārvaicāju, domādams par saspiesto laiku.
Lauka apstākļos izdarīts Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa zimējums un fotogrāfijas oriģināls
- Ta liek… - Tatu samulsa, nesaprazdams manu nervozo uzstājibu.
- Kāpēc? - es klusu noteicu un paspēru soli uz priekšu.
- Ejam, ejam, - Tatu sāka mūs steidzināt.
- Sākam fotografēt, starp citu… saspiestā laika apstākļos, - es ierēcos un izņēmu fotoaparātu.
- Ser, ir jāiet uz priekšu! - Tatu balsi ieskanējās kaut kas histērisks.
- Kāpēc?
- Mūsu leģendās teikts, ka ši vieta, - Tatu ar roku parādīja uz Nāves Valdnieka Jamas Spoguli, - ir jāšķērso ļoti ātri, ļoti…
Ieskatījos Tatu tumši brūnajās acīs un ieraudzīju tāda cilvēka labvēlīgu satraukumu, kas dzīvo «brīnumu valstībā» un saprot, ka pasaulē patiešām pastāv brīnumi.
- Tatu, es palikšu šeit. Man tas ir jāuzzīmē, - pamāju ar roku uz Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa pusi.
- Fotogrāfijas mēs dabūsim tāpat!
- Es tā gribu, Tatu!
- Kāpēc? - Tatu balsī atkal ieskanējās histēriska nots.
- Es esmu zinātnieks… - mēģināju muļķīgi attaisnoties, sajūtot šīs frāzes nevajadzīgo patosu. - Jūs visi ejiet un pagaidiet mani tur augšā. Labi?! Ravil, paliec ar mani, tu… esi jauns.
Visi pagriezās un straujā solī devās augšup pa nogāzi. Ravils sāka izsaiņot videokameru.
Bet es cerēju. Cerēju, ka Laiks patiesi ir domājoša substance un ka … Laiks… sapratīs mani… un Ravilu.
Zīmējumu es patiešām pabeidzu ātri. Tas iznāca slikts, toties es rūpigi izmērīju visus leņķus un grādus. Bija labi redzams, ka Kailasa ziemeļu (melnā) puse taisnā leņķī krasi pāriet austrumu pusē, kur sākas Nāves Valdnieka Jamas Spogulis, un kā ieliekums stiepjas uz austrumiem. Šā trīs kilometrus garā kausa dibenā atradās ledājs, no kura vietumis tecēja strautiņš. Pašu Spoguļa ieliekto virsmu klāja sniegs, bet varēja just, ka tā ir ļoti gluda, pat tā kā nopulēta. Ieliektās virsmas centrā stiepās horizontāla josla pakāpiena veidā, sadalot Spoguli divās vienādās daļās. Spoguļa augšdaļā bija saskatāmas papildu konstrukcijas - slipa piramidiņa un trapeces. Mērijumi rādija, ka Spoguļa ieliekums veido 90 grādu leņķi un ir vērsts tieši uz ziemeļiem.
Zīmējot Nāves valdnieka Jamas Spoguli, es jutu, ka šajā vietā valda kaut kādā īpašā veidā saasinātas sajūtas, ka tās ir konkrētas un skaidras kā nekad, ka šim sajūtām piemit spēja izcelt no atmiņas dzīlēm tādas nianses un detaļas no kaut kā reiz lasitā vai dzirdētā, kādas nekad nav atausušas atmiņā.
Galvā skaidri atausa rindas no Angarika Govindas grāmatas: «Svētceļnieks pieiet vietai (Kailasa ziemeļu pusē), no kurienes redzams Nāves Valdnieka Jamas Spogulis. Viņš noguļas starp akmeņiem un nonāk Jamas tiesas - savas Sirdsapziņas - priekšā. Viņš atceras savu pagātni.»
- Vai patiešām ar šo Spoguli saspiestais laiks izvelk no cilvēka pašu galveno - Sirdsapziņu - un novērtē to, lemjot - nonāvēt vai nenonāvēt šo cilvēku? - sāku jau tā kā filozofēt, bet laikus aprāvos. Šī nebija tā vieta, kur abstrakti filozofēt.
Nolēmu, ka vispirms jāizdara aprēķini, lai atrastu tos divus akmeņus, par kuriem rakstīja Angarika Govinda. Man likās, ka tieši tur atrodas Nāves Ieleja, par kuru biju tik daudz dzirdējis no jogiem un lamām.
Bez tam manā atmiņā atausa dažas detaļas, kurām nebiju pievērsis uzmanibu, lasot Angarika Govindas grāmatu. Pēkšņi atcerējos, ka šis autors rakstija par diviem četracu suņiem ar ieplestām nāsīm, kuriem ceļiniekam ir jāpaiet garām, lai «sasniegtu tēvus, kas līksmojas dzīrēs kopā ar Jamu». Atcerējos ari, ka šie suņi ir raibi un rudi, un tieši viņi ir dzivības… laupītāji.
«Tā, tā,» galvā uzplaiksnīja doma, «tātad… tātad, tiem diviem akmeņiem, starp kuriem noguļoties svētceļnieks pakļauj sevi Sirdsapziņas tiesai, jāizskatās pēc suņiem - raibi rudiem četracu suņiem! Tieši tur, starp šiem akmeņiem, kas līdzinās suņiem, svētceļnieks liek savu dzīvību uz altāra, atdodot to Nāves Valdnieka Jamas tiesai. No tā izriet…»
Mani uz brīdi samulsināja šo domu pārlieku mistiskais plūdums, taču pēc tam es atkal noskaņojos uz šo vilni un sāku prātot tālāk. Man palīdzēja pārsteidzoši svaigas un spēcīgas jūtas,
Ieejot Nāves Ielejā, svētceļnieks ieraudzīs divus raibi rudus akmeņus, kas izskatās kā četracu suņi
kas nāca gan kā sašutuma vilnis no liela dziļuma, gan kā aizraujoša sajūsma apstiprināja šo prāta secinājumu pareizību.
- No tā izriet, - es atkārtoju, - ka… ka… ka ieeja Nāves Ielejā ir iezimēta ar diviem raibi rudiem akmeņiem, kas līdzinās četracu suņiem. (Jn tos taču var atrast! Bet kā?
Domas atkal sarosījās. Pārsteigts sajutu, ka domas galvā «dejo» kaut kā īpaši viegli, atgādinot trenētus un smaidošus dejotājus. Tās krasi atšķirās no parastā mokošā domāšanas procesa, kas līdzinājās miesās izplūduša dziedātāja dejas mēģinājumam ar palēcieniem.
- Fokuss! Jāatrod Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa fokuss! - iesaucos pats sev par pārsteigumu. - Šim Spogulim ir ieliekta virsma un droši vien ar kompasu nav grūti noteikt tā fokusu. Tieši tur, fokusā, jābūt tiem diviem akmeņiem, kas līdzinās četracu suņiem.
Dvēselē uzbangoja dažādu šaubu vilnis, it kā bakstot man sejā faktu, ka mani prātojumi ir pilnīgi abstrakti. Tomēr es vēlreiz paņēmu savu veco kompasu un, piesaucot palīgos visu savu ilgo tūrista gaitās gūto orientēšanās pieredzi, sāku noteikt Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa fokusu.
Es centos ar kompasu atrast Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa fokusa punktu
-Tā, tā… 45 grādi… Te vēl 45 grādi… To krustpunkts ir, lūk, tur… Precīzāk! Tur gan… Gn vēl precīzāk! Tas ir tur… Gzņemšu azimutu uz to vietu, kur tas ir… Gzņēmu! Cik grādu? Ahā… Gzņemšu vēlreiz, - čukstēju, neglīti kustinot lūpas.
Paskatījos uz Ravilu Mirhaidarovu. Viņš klusējot raudzijās uz mani. Ravils saprata, ka es gatavojos doties uz Nāves Ieleju.
- Ejam atpakaļ lejā. Pietiek stāvēt zem Nāves Spoguļa! - es nokomandēju.
Raiti soļojām lejup pa nogāzi. Manā ķermeni bija ielijis neparasts vieglums, gribējās lēkāt vai, tāpat kā bērnībā, ar skaņu «t- r-r-r» jautri joņot apkārt, tēlojot motociklu.
«Par ko tad es tā uzjautrinos?!» neviļus nodomāju. «Ši vieta taču nepavisam nav domāta priekš tam, lai izplūstu jautrībā!»
Lejupceļā es ik pa laikam uzskrēju te vienā, te otrā paugurā, lai palabotu azimutu, kuram driz vien vajadzētu mūs aizvest uz Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa fokusa punktu. Drīz vien mēs bijām sasnieguši to vietu, kur Spoguli pilnīgi aizsedz nogāze, un pēc apkārtnes rakstura es sapratu, ka lielāko daļu ceļa līdz fokusa punktam vajadzēs noiet, neredzot Nāves Valdnieka Spoguli, ka tikai pēdējā brīdī es izniršu aiz pakalna un nostāšos viņa priekšā tur, kur jāsākas Nāves Ielejai. Es patiesi gatavojos doties uz turieni, taču man sazin kāpēc tādēļ bija jautri.
Apstājāmies. Pievilku plaušas pilnas ar kalnu retināto gaisu, skaļi izelpoju un ar baudu aizsmēķēju.
- Pirms nāves jau nepieelposies, - pats pie sevis piezīmēju. Dvēselē iezagās vieglas skumjas, bet tās neapēnoja neparasti pacilāto garastāvokli. Taču šīs vieglās skumjas izvilka no atmiņas un atnesa vārdus, ko par mums teica «vecākais cilvēks»:
- Ja šie krievi izrādis pārāk lielu interesi, viņi mirs.
Apsēdos uz akmens un vēl reizi ar baudu ievilku plaušās
dūmu. Pēc tam pacēlu acis uz blakām stāvošo Ravilu un teicu:
- Ravil, es iešu viens. Tā vajag.
- Šef, es iešu ar tevi.
- Nestridies, Ravil. Man jāiet vienam ne tikai tādēļ, ka nevēlos riskēt ari ar tavu dzivību, bet ari tādēļ, ka tur, uz Nāves Ieleju, iet pa vienam.
- Nu, bet tomēr… kalnos… draudzība…
Piecēlos kājās, uzliku Ravilam roku uz pleca, paskatijos viņa labsirdīgajās, vīrišķīgajās brūnajās acis un klusi, bet noteikti, teicu:
- Man jāiet vienam, Ravil. - Tad, sekundi padomājis, pasmaidīju un teicu:
- Es tevi šeit nofotografēšu!
- Priekš kam?
- Šī ir zīmīga vieta… noslēpumā tīta. Lūk, tur, - es pamāju ar roku, - sākas leģendārā Nāves Ieleja.
Paņēmu fotoaparātu. Ravils atkāpās dažus soļus atpakaļ, noņēma cepuri un, matus pieglaudis, ar nedabīgu smaidu uz lūpām sāka stingi skatīties kameras objektīvā. Vērodams, kā Ravils gatavojas fotografēšanai, atcerējos savu sādžu un sādžas virus, kuri, ieraugot fotoaparāta objektīvu, automātiski noņēma galvassegu, pārbrauca ar roku pār matiem un nostājās patētiskā pozā, bet pēc sauciena «Smaidiet!» izstiepa lūpas, pilnibā saglabājot izbiedēto sejas izteiksmi. Es pavīpsnāju.
- Šef, vai es nestāvu tā, kā vajag? - Ravils nesapratnē jautāja.
- Tad nē jau, - es sāku smieties, - tev tikai piemīt lauciniecisks paradums - ieraugot fotoaparātu, noņemt cepuri,
pielabot frizūru un patētiski smaidit. Ari man, starp citu, bija tāds paradums, bet mani nokritizēja. Un ari plikais galvvidus palīdzēja… Man tomēr ir kompleksi par šo pliko galvvidu, tāpēc es ātri iegaumēju, ka cepuri ņemt nost nevajag. Fotogrāfijā jau nav jāatklājas visā pilnībā, var arī kādu noslēpumu atstāt, atpazīs jau tāpat.
Ieliku fotoaparātu somā. Paņēmu kompasu.
- Nu, tad es eju… Bet tu, Ravil, nesēdi šeit, uzkāp tur, tajā pakalnā, - tur nebūs Spoguļa ietekmes un atpakaļceļā man būs vieglāk tevi atrast. Labi?! Kontrollaiks - divas stundas. Un ja…
- Ko, ja?
- Ja es neatgriezišos…
- Ko tad? - Ravila skatiens kļuva smags.
- Tad, - es rūgti pavipsnāju, - tad ej prom no šejienes, tev jāpanāk pārējie. Pie manis uz turieni nenāc.
- Bet…
-Tu visu lieliski saproti, Ravil.
- Jā gan…
Tur, no kurienes neatgriežas
Divaini vieglo jūtu pārņemtais un uzskrūvēti jautrais garastāvoklis izzuda. Sirds dobji sita. Kā vilnis caur smadzenēm izskrēja atvieglojoša doma, ka, iespējams, Nāves Valdnieka Jamas Spogulis nemaz nav ierīce laika saspiešanai, bet tikai pareizas formas kalnu veidojums, skaists un nekaitīgs. Bet tūliņ atmiņā atausa šeit, Dievu Pilsētā, redzētie piramīdām līdzīgie grandiozie monumenti un kaut kādā - gandriz zemapziņas līmenī sapratu, ka šis daudzveidīgās piramīdas ir šeit izveidotas, lai koncentrētu mums nezināmas smalkās enerģijas, starp kurām ir arī laika enerģija. Saviebos no domas, ka citā vietā kaut kāda ieliekta konstrukcija, lai arī tā būtu milziga, nekādu nopietnu ļaunumu nenodarīs, taču šeit, Dievu Pilsētā, kur visas enerģijas ir koncentrētas ierobežotā telpā, Nāves Valdnieka Jamas Spogulis var saturēt kolosālu laika - saspiesta un domājoša laika - enerģijas lādiņu, kas trakā ātrumā var pārskatīt un izanalizēt visu tavu nodzīvoto dzīvi, kas izlaidīgi (vai mērķtiecīgi) stiepusies visa tev Dieva atvēlētā laika garumā. Vēl vairāk, Nāves Valdnieka Jamas Spogulis sākās no pašas dižākās Dievu Pilsētas piramīdas - svētā Kailasa, kas neapšaubāmi spēj šo Spoguli uzlādēt ar milzīgu enerģiju.
Lai kā es centos atrast vērā ņemamus pierādījumus tam, ka Nāves Valdnieka Jamas Spogulis ir tikai banāls kalnu veidojums, bet Nāves Ieleja - tikai skaista leģenda, man tas neizdevās. Viss veidojās tā, ka leģendās ir aprakstita patiesība un… ka manu dzīvi pavisam drīz vērtēs domājošā saspiestā laika substance.
«Bet vai ir vērts ar savu nāvi pierādit, ka tas viss ir patiesiba?» caur galvu izskrēja satraucoša doma.
Tomēr kaut kas mani vilka uz turieni. Stipri vilka.
Pacēlu roku ar kompasu, uzņēmu azimutu uz Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa fokusa punktu un, pamājis Ravilam, devos uz priekšu. Soļi dobji atbalsojās klusumā, elpa šķita dārdoša. Pēc katriem 50-60 metriem pēc kompasa izdarīju korekcijas gājiena virzienā, čukstēdams: «Tā, lūk, tā, lūk.» Es gāju uz Nāves Ieleju - tur, no kurienes neatgriežas.
Pēkšņi zem kājām ieraudzīju kaulu - īstu cilvēka lielo stilba kaulu.
- M-jā… - es noteicu.
Atcerējos Rafaela Jusupova izteiksmīgo seju, kad reiz runājām par Nāves Ieleju. Tā pauda visu, ko var just cilvēks dvēseliskā sarunā par nāves noslēpumu un dzives jēgu.
Bet es tikai gāju un gāju pa azimutu. Acis šaudijās uz visām pusēm, meklējot tos divus akmeņus, kuriem jālīdzinās rudiem, raibiem četracu suņiem. Apmierināts skatījos, ka apkārtējie
akmeņi ir bālgani, pelēki un, retumis, ari melni, tā ka cerība atrast tos divus raibi rudos akmeņus bija pilnīgi reāla.
Ar katru pasperto soli es jutu, ka esmu uzsācis pārdrošu intrigu pats ar sevi. Ar prātu es labi sapratu, ka šeit, uz Nāves Ieleju, nāk jogi un svētceļnieki, lai mirtu vai - ja tā lems Nāves Valdnieks Jama - šeit Nāves priekšā iegūtu jaunas īpašības, kas ļauj, piemēram, pievienoties Dižajai Mirušo Valstībai. Pēc jogu stāstiem es zināju, ka noslēpumainais Pārcilvēks jogiem piešķir ipašas spējas un vada tos pa dzīves līniju, kuru sauc «tīra dvēsele», piešķirot tiem īpašu lomu zemes cilvēku Domu Pasaules attīrīšanā. Bet pat jogi nāk uz šejieni, lai stātos Lielā Nāves valdnieka Sirdsapziņas Tiesas priekšā. Un ko tad es, banāls cilvēciņš ar tik nepilnīgu dvēseli!
Galvā sarosījās domas par to, kāda loma ir intrigām. Pieķēru sevi pie domas, ka dzivē es nepārtraukti vērpju intrigas un pat uzskatu, ka bez intrigām dzīvot ir garlaicīgi. Gandrīz visas manas intrigas grozās ap cilvēku mīlestības attiecībām un izpaužas tā, ka es allaž cenšos savest kādu kopā ar kādu.
Šī savedēja kaislība mūsu acu ķirurģijas centrā, kur es esmu ģenerāldirektors, ir labi zināma un, starp citu, nepalielina manu vadītāja autoritāti. Toties tā veido īpašu atmosfēru, kad cilvēki, vienalga - sirmi profesori ar monogrāfiskas nopietnības atspulgu acīs vai jauniņas medmāsas, kas mēdz romantiski nolaist plakstiņus -, sāk smaidit un pamazām skatities viens uz otru, novērtējot savu kolēģi ne pēc hierarhiskās pakļautības gradācijas, bet pēc principa - «Paskat tikai, bet tas, izrādās, ir foršs vīrietis, vai ne?!» vai arī - «Nekad nebiju pamanījis, ka viņa ir tik skaista!».
Ja ar savešanu nodarbojas intensīvi un pie tam - plašā mērogā, tad visā kolektīvā mostas instinkts neskatities uz cilvēku kā štata vienību, bet patiešām ieskatīties, kaut kur garajos slimnīcas gaiteņos satiekoties izmest sulīgo frāzi - «Ak, tas esat jūs?!» -, kurā jaušams mīlestības noslēpums. Pazīstamā žurnāliste Jeļena Masjuka pēc divu dienu uzturēšanās mūsu centrā un mūsu vērošanas teica, ka mēs esam laimigi cilvēki, jo dzīvojam mīlestības atmosfērā. Gn es esmu pārliecināts, ka tur liela loma ir bijusi mūsu tradicionālajām mīlas intrigām un manai savedēja kaislībai.
Visbiežāk es cenšos savest kopā dažāda vecuma cilvēkus, piemēram, kad vīrietis ir 15 gadus vecāks… m-m-m… par meitenes māti. Visā tajā ir liela jēga. Jauniešiem, jo īpaši meitenēm, ir nepilnvērtibas kompleksi, ko veidojusi, piemēram, ilgi nenozūdoša pūtīte uz vaiga. Ritos to uzmanigi pētot spogulī, dzīve šķiet nožēlojama un šīs pūtītes nozīme sāk aptvert visuma apmērus, kad vaina jau vairs nav pūtītē, bet gan tur, ka, iecik- lējoties uz to, meitenes acis zaudē aicinošo spulgumu. Es bučoju meitenes tieši uz šis pūtītes un tūdaļ stāstu, ka tas sirmais un slavenais skatījās uz viņu ar tā-ā-du sajūsmu… Apnicīgās domas par pūtīti tūliņ pagaist, meitenes acīs ielist romantiskais spulgums, ar kuru šis sirmais un slavenais tiek aplaimots tiekoties, un pūtite ir gandrīz vai pavisam aizmirsta. Bet sirmais un slavenais, protams, uztver šo skatienu, kas vēsta, ka viņa laiks vēl nav pagājis, un, pats par sevi saprotams, to nelaimīgo pūtīti nemaz nepamana. Viņš, sirms un slavens, nekavējoties atbild ar tādu pašu aicinošu skatienu un iesaucas «oho…». Viņa garastāvoklis uzlabojas, radošā aktivitāte palielinās, viņš sāk izgudrot kaut ko tādu, kas nevar atstāt vienaldzīgu pat to meiteni ar aicinošo skatienu, kas no zinātnes stāv visai tālu. Bet meitene vēlāk, klausoties stāstu par to, kā radies šis atklājums, malko tēju un, labi aptverot, cik nedabīga ir šis tikšanās situācija, tēlo sajūsmu, sarkstot no lepnuma, ka tāds cilvēks… tāds cilvēks pats dalās ar viņu… ar viņu savā lielajā atklājumā. Šādos brīžos meitene vispār aizmirst par pūtīti uz vaiga un pat ar pirkstu to patausta. Bet pēc tam viņi abi sāk mulst, baidoties, ka starp viņiem sāk veidoties milestiba…. Nedabiga mīlestība. Bet viņu acis turpina mirdzēt un dzive šķiet rožaina. Cln galu galā pūtīte beidzot sadzist.
Savešana palīdz arī noregulēt dažādus konfliktus darbā. Piemēram, reiz gadījās tā, ka divi ārsti un viena medmāsa bija nolēmuši kārtīgi iedzert. Iedzēra viņi patiešām pamatīgi, un medmāsai uznāca vaļsirdības uzplūdi, pie tam vēl kādi - viņa izstāstīja par sevi visu, nu itin visu… Pēc tam viņai uznāca histērija. Šie divi diplomētie ārsti, arī pamatīgi iedzēruši, dvēseles histēriju noturēja par kādas slimības simptomu un nevarēja izdomāt neko labāku, kā izsaukt neatliekamo palidzību. Ar ātro palīdzību, protams, ieradās feldšeris un aizveda medmāsu uz slimnicu, no kuras tā, uz rīta pusi histērijai beidzoties, aizbēga. Nodaļas vadītājs, starp citu, neprecējies docents, kura pakļautībā strādāja abi iedzērušie ārsti un medmāsa, to uzzināja un nolēma, ka medmāsa jāatlaiž no darba. Kad visa šī jezga nonāca manās direktora ausis, es nolēmu glābt medmāsu un pateicu nodaļas vadītājam, ka viņai histērija uznāca un feldšeris viņu tik muļķīgi aizveda uz slimnicu tikai tādēļ, ka viņa nelaimīgi ir iemīlējusies viņā - nodaļas vaditājā. Nodaļas vadītājs bija ļoti pārsteigts un vairs nepieprasīja šo sievieti atlaist no darba. Tad es pateicu medmāsai, ka nodaļas vaditājs viņā ir bezcerigi iemīlējies un, neredzot atbildes jūtas, viņu atlaiž no darba. Viss tā kā normalizējās. Taču, lai nostiprinātu šo panākumu, ierosināju, lai medmāsa aizbrauc pie vaditāja uz mājām un pastāsta, ka viņu mīl. Medmāsa, protams, piekrita. Es, protams, piezvanīju nodaļas vadītājam un pateicu, ka medmāsa, savu jūtu nomocita, grib aizbraukt un parunāt ar viņu zem četrām acīm. Viņš, protams, priecīgi piekrita. Medmāsa patiešām aizbrauca pie viņa un it kā palika tur divas naktis. Nekāda ipašā mīlestība tur nesanāca, taču incidents bija likvidēts. Arī tagad viņi viens uz otru skatās ar mirdzošām acim un varbūt pat slepus no manis satiekas.
Manu savedēja tieksmju apogeja izpaužas tā, ka es, protams, pa jokam, ieslēdzu savedamos vienā telpā, pasakot: «kamēr nesaiesieties, durvis vaļā nevēršu». Parasti šie cilvēki, nonākuši tik nedabiskā situācijā, patiešām sāk runāt par mīlestību un pat mēģina…. izpildit direktora norādījumus, ko es dažubrīd varu vērot, skatoties pa atslēgas caurumu. Bet galvenais ir tas, ka pēc šis, pirmajā mirkli šķietami tik idiotiskās ieslēgšanas procedūras cilvēki kaut mazliet sāk saprast, ka viņus taču cenšas piespiest mīlēt un labāk ir darit tā, lai nebūtu jāpiespiež, un pašam mirdzošām acim skatities uz kolēģiem, starp kuriem paiet dzives lielākā daļa, meklēt savu mīlestību un kaut vai mazlietiņ pieskarties tām noslēpumainajām un aicinošajām Jūtām, kuras sauc par mīlestību, tin tas ir ļoti svarīgi, jo zinātnieks ar ilgu pilnu un aicinošu skatienu ir ļoti radošs zinātnieks, bet mīlestibas atmosfēra, kuru viņš pats ar savu ilgu pilno skatienu veido, neļauj viņam kā zinātniekam ieslīgt skepticismā un igņoties visu atlikušo mūžu.
Ieslēgšana, lai cik dīvaini tas nebūtu, viņiem - ieslēdzamajiem - patīk. Lai gan dažreiz gadās ari pārrēķināties. Reiz es ieslēdzu divus savedamos pretējā dzimuma pārstāvjus elektroniskās mikroskopijas laboratorijā un uz kādām trim stundām aizgāju pastrādāt. Taču drīz vien pie manis atskrēja laborante, ko biju atstājis dežurēt pie atslēgas cauruma, un teica, ka vīrietis skaļi dauzās pie dzelzs durvīm un kliedz. Tūliņ aizskrēju un, durvis atvēris, ieraudziju, ka vīrietis kā lode izšaujas no laboratorijas un aizskrien prom pa gaiteni, bet sieviete apmierināti ķiķina. Galu galā izrādījās, ka «ieslēgtajam» visu laiku ļoti vajadzējis uz tualeti, bet izmantot izlietni sievietes (arī ieslēgtās) acu priekšā viņam nav bijis drosmes, un nevarēja jau ari izslēgt faktu, ka patiešām bija vajadzīgs īsts tualetes pods.
Tomēr, neraugoties uz atsevišķām neveiksmēm, manas savedēja intrigas rada vispārēju jautrību, un tas, principā, ir labi. Ja ir jautri, nav garlaicīgi. Bet pats vārds «jautri» sevī ietver visaptverošu pozitīvo emociju un jūtu gammu, veidojot pamatu mums tik nepieciešamajam labajam garastāvoklim.
Tomēr, ja cilvēkiem palūdz izskaidrot vārda «jautri» nozimi, tad lielākajai daļai to ir grūti izdarit un tas viss līdzinās lasīt- nepratējam zemniekam no I. Turgeņeva grāmatas «Mednieka piezīmes», kuram ļoti patika makšķerēt… Turgeņevs apraksta, kā zemnieks platdibenē peld nakti pa upi, deg darvas uguns, un tās mirgojošajā gaismā zemnieks redz visu zemūdens pasaules noslēpumainību, kur straumē šūpojas ūdenszāles un zivis guļ, uz vietas sastingušas. Tāda zvejošana, kad zivis dur ar žebērkli, nav īpaši ienesīga. Tomēr zemniekam ši zvejošana ļoti patīk, jo viņu valdzina zemūdens pasaules noslēpumainība, un viņā uzviļņo daudz neizskaidrojamu emociju. Bet, ja šim zemniekam pajautātu, kāpēc viņam tā patit zvejot ar žebērkli, viņš savu neattistito runas spēju dēļ nespēs vārdos izteikt savas jūtas, kas rodas, skatot zemūdens pasauli, un atbildēs pavisam vienkārši - «tas ir jautri!».
Intrigas, kas saistās ar vārdu «jautri», manuprāt, ir nepieciešama cilvēka uzvedibas atribūtika, jo, ja nebūs jautru intrigu, to vietā nāks ķildas. Ak, Dievs, cik daudz ķildīgu kolektīvu man ir nācies redzēt savā mūžā! Tādos kolektīvos cilvēkiem ir nedzīvi nopietnas sejas un dienu no dienas notiek negativu lietu pārrunāšana. Kur lai viņi ņem aicinošo mirdzumu acu skatienā! Labāk būtu uzrīkojuši kādu jautru intrigu, nevis tik aizrautīgi ķildojušies un tenkojuši! Ieslēgt tādus pa pāriem, vai…
Cilvēki ir dīvainas būtnes. Viņiem noteikti vajag pamēļot un patenkot. Bez tā viņiem ir garlaicīgi. Bet garlaicība ir bīstama lieta - tas ir jautrības trūkums. Vēl jo vairāk tāpēc, ka garlaicība, īpaši tā garlaicība, kas cenšas izpausties kā darbīgums un lietišķums, padara cilvēku ļaunu un virza uz jebkādu izklaidēšanos, kaut vai ķildīgu un nelietīgu, bet izklaidēšanos, lai būtu jel kaut kāda jautrība, kaut vai nelietīga… Ne jau tāpat vien ir radies sakāmvārds - «Maizi un izpriecas!». Mēs taču dzīvi vērojam kā kino, un kino ir jābūt aizraujošam. Tāpēc es vēlos pateikt: «Lūdzu, vērpiet intrigas! Tikai labvēlīgas!»
Bet pati dvēseli viskutinošākā intriga, ar kuru sastopas gandrīz katrs cilvēks, ir mīlestības sākums. Šī intriga saistās ar jautājumu - kurš zvanis pirmais? Sazin kāpēc, sākoties mīlestībai, šis jautājums noteikti atnāk pie «mīlēt sākušā». Ikviens droši vien var atcerēties, ka tik pierastais telefona aparāts klusē un klusē, bet pacelt klausuli un pašam piezvanīt uz ilgoto numuru nav spēka. Toties, kad šis telefona aparāts iezvanās, «milēt sākušais», burtiski, pielec tam klāt un, klausuli pacēlis, dzird… sena paziņas balsi, kurš vēlas parunāties. Raidot telepātiskus signālus senajam paziņam, ka visa šī saruna ar atmiņu uzplūdiem nu nepavisam nav vietā, «milēt sākušais», kurš gaida zvanu no «mīlēt sākušās», sāk runāt tik skumigā balsī, ka senais paziņa galu galā paziņo, ka piezvanīs rit, jo jūt, ka tev nav noskaņojuma runāties. Apmierināti nolicis klausuli vietā, «mīlēt sākušais» atkal sāk alkaini gaidit «milēt sākušās» zvanu un gaidot iztēlē sāk zīmēt šausmīgas ainas, kā viņa saplūst milas ekstāzē, lūk, ar to resnvēderi, un, pārliecinot sevi, ka, telefonam beidzot iezvanoties, viņš vispār necels klausuli, izbaudot sajūtu, kā viņas iztēlē veidosies tikpat briesmīgas ainas par viņa sakaru ar tās labāko draudzeni.
Bet, kad tas nolādētais telefons atkal iezvanās, viņš - «milēt sākušais» - kā atspere metas pie klausules un, cenšoties apslēpt prieku balsi, svarigi saka «jā», klausulē atkal atskan… jau ienīstā senā paziņas balss, kurš ir aizmirsis pajautāt…
Šis «milēt sākušais», protams, nesaprot, ka viņa, «milēt sākusi», tāpat skatās uz savu telefona aparātu, arī sarunājas ar savu nu jau nīstamo seno paziņu un ari iztēlē zīmē pazemojošas viņa mīlestības ekstāzes ainas.
Šajās «telefona spēlēs» izpaužas kāda dīvaina, cilvēka būtībā slēpta intriga. Bet pats dīvainākais ir tas, ka pats svētākais - Milestiba - ir ģeniālas intrigas apvita, lai pat tur - Svētajā Mīlestībā - nebūtu miera, lai dvēseli mokošas šaubas «telefon- zvana gaidu» aizsegā satrauktu, uzviļņotu un atkal uzviļņotu asinis. Interesanti, bet Radītājs ir izdarijis tā, lai mūsu dzīve, no malas raugoties, šķistu jautra un atgādinātu kino, lai kaut vai ar šo kino uzviļņotu asinis. Ak, cik svarīga ir vētra dvēselē! Ak, cik svarigi ir tas, lai dvēselē viss mutuļotu un burbuļotu! Ši mutuļošana un burbuļošana saucas dzive, bet miers - tā ir tikai eksistēšana. CJn ir sava nozīme neizglītota zemnieka teicienam - «tas ir jautri!».
Tomēr ir jāpiezīmē, ka «telefonintriga milēt sākušajiem» satur arī citu aspektu. Šis aspekts ir saistits ar faktu, ka tieši laikā, kad notiek «telefonspēlītes», veidojas viena no «milēt sākušajiem» «kabatas būtība». Citiem vārdiem sakot, tiek noteikts tas, kurš (miļotajai vai miļotajam) «sēdēs kabatā». Bet, kā zināms, «sēdēt kabatā» nevienam negribas. Tā nu viņi - «mīlēt sākušie» - spirinās, nenolaižot acis no ienistā telefonaparāta, jo katrs «to otru vēlas iesēdināt savā kabatā». Diemžēl varaskāre ir mūsdienu cilvēku pārņēmusi arī šajā vissvētākajā lietā - Mīlestībā. Tā gūst virsroku un izpaužas kā greizs gaidu pilns skatiens uz to «nolādēto» telefonu. Skatoties uz šo cilvēces nelaimīgo izgudrojumu, atdzivojas lepnība. Bet ne jau tas telefonaparāts ir pie vainas;
(mīlēt!) «sākušais» taču nav pārliecināts, ka viņa pirmais solis, ar drebošiem pirkstiem ievadot numuru, tiks interpretēts kā patiesums un drosme, nevis kā pirmais solis uz to «nelaimīgo kabatu». Šī nolādētā «kabata» visu laiku bremzē viņa mīlestības jūtu uzplūdus, jo «sēdēt kabatā», nu atvainojiet, ir neomulīgi, un tas nav prestiži. Tā nu tiek spēlētas šīs cieši saistītās «telefona» un «kabatas» spēlites. (Jn šajās spēlitēs slēpjas liela jēga, dārgo lasītāj, jo, kamēr risinās intriga, ir mīlestība, tikko kāds «iesēžas kabatā», sākas mīlestības beigu posms, bet mīlestības izdzišanas procesam, samazinoties interesei par «kabatas» virieti (vai sievieti), līdzi nāk neskaitāmi stridi un apvainojumi, jo «sēžot kabatā», mīlēt nav iespējams, tāpat kā ir grūti mīlēt to, kurš «sēž kabatā».
(Jn tikai dažreiz, tikai dažreiz domas par «kabatu» aiziet otrajā plānā un vīrietis vai sieviete spēj atrast to attiecību robežu, kad katrs to otru «sēdina kabatā» tikai laiku pa laikam, piemēram, kad sieviete uzskata savu partneri par «kabatas virieti virtuvē», bet virietis sievu par «kabatas sievieti» tādās «svarīgās» lietās kā iesist naglu sienā vai pelnīt naudu.
Mūsu pasaule pagaidām vēl ir pārāk grēcīga, lai pavisam iztiktu «bez kabatām». Mūsdienās laime ir nevis vispār «nesēdēt kabatā», bet gan «sēdēt tur Īsu laiciņu» vai, vēl labāk, - tikai laiku pa laikam. (Jn vispār tur, «kabatā», iespējams, ir tīri omulīgi, vismaz tur ir silti. Bet iespējams, ka tur, citās pasaulēs, kurās mēs varbūt arī nonāksim, jo būsim nopelnījuši to ar savu patiesumu, cilvēki nēsā apģērbu pavisam bez kabatām.
«Bailes no kabatām», manuprāt, visbiežāk cilvēku noved vientulibā, lai gan jāsaka, ka «kabata» jau nav cietums un sēdēt tur nemaz nav briesmīgi. Bet tā nu ir, ka daži cilvēki vispār nevar ciest «kabatas» un ne par ko nevēlas tur sēdēt, pat īsu brīdi ne. Šie cilvēki ir pārāk brīvi. Brīvības izjūta viņus spārno, bet brivibas ierobežošana - vēl jo vairāk «kabatā» - ārkārtigi nospiež.
Šie brivie cilvēki, protams, vismaz vienu reizi mēģina «ielīst kabatā», bet tūdaļ ierauga tur kaut ko nepatīkamu, piemēram, pirms kādiem trim gadiem… mazgātu… kabatlakatu. Izbāzuši galvu laukā un alkaini tverot svaigo gaisu, viņi labi smaržojošo brīvību sāk salīdzināt ar turpmāko «dzivi kabatā» blakus šim … pretīgajam kabatlakatam. Šie ārkārtīgi brivie cilvēki dažreiz arī saista savu dzīvi ar kādu citu, bet tikai tad, ja pretējā dzimuma pārstāvis ar patiku «ielien kabatā» un uzturēšanos tur uzskata par savas laimes kalngalu. Tādi ārkārtigi brīvi cilvēki, protams, nemil savu «kabatas mīļoto», taču mierina savu patmīlību ar to, ka labāk tomēr ir dzīvot ar «pilnu kabatu». Tomēr visbiežāk gadās tā, ka neatrodas brivprātīgie, kas gatavi «līst kabatā», bet visus mēģinājumus pašam «iebāzt galvu kabatā» parasti pavada tikšanās ar to pašu nekad nemazgāto kabatlakatu, kurš, burtiski, grūž laukā no «kabatas». Pēc visiem mēģinājumiem paliek tikai rūgtas mieles par «dzivi blakus kabatlakatam», un labi smaržojošā brīvība šķiet vēl saldāka un ilgotāka, un galu galā rodas vienkārša un tikai individuāla izpratne, ka tevi Dievs ir radijis… m-m-m… ne jau tādēļ, lai «sēdētu kabatā», ka tev ir piešķirta spēja īpaši izjust un pat izbaudīt to dīvaino un noslēpumaino jēdzienu, ko sauc par Brivību. Bet šajā jēdzienā - Briviba - ir kaut kas mistisks, jo Brīvībā ir ari ļoti augsta ranga Mīlestības elements - mīlestiba pret cilvēkiem vispār. Ne jau tāpat vien Tibetas jogi saka, ka mātes mīlestība uz bērnu ir mīlestības viena pakāpe, vīrieša mīlestība pret sievieti (un otrādi) - ir cita, jau augstāka mīlestības pakāpe, bet pati augstākās pakāpes milestība ir Mīlestiba pret cilvēkiem vispār, un … jauno Tīro Pasauli varēs uzbūvēt tikai tad, kad cilvēki iemācīsies milēt ar mums vēl dīvainu šķietošo Mīlestību - ar Mīlestību pret cilvēkiem vispār. Bet ši Lielā Mīlestiba pret cilvēkiem vispār jau dzivo mūsu vidū un nekā neiekļaujas cilvēku banālajā «kabatas» psiholoģijā. Šī Lielā Milestība šķiet aplama un uzspēlēta, bet tā ir, jau ir, un šīs Nākotnes Mīlestības krustu nes vientuļi un vienkārši cilvēki ar zemu noliektu galvu. Viņi lepni nes savu krustu - nākotnes krustu.
Tādēļ diezin vai ir vērts zemiski smikņāt un, savā «kabatā» sēžot pie boršča šķivja un piekožot sīpolu, apspriest sievas vientuļo draudzeni. Ši vientuļā draudzene varbūt ir daudz laimīgāka par citām, jo spēj to, ko nespēj daudzi jo daudzi citi, proti - izjust Nākotnes Saldmi.
Cilvēki sazin kāpēc cenšas nosodīt vientulību, bet vientuļa cilvēka bezcerigo miiestibu pret nepieejamu, lai arī ideālu, parasti apspriež sevišķi dedzīgi. Šie cilvēki nesaprot, ka vientuļa cilvēka mīlestiba pret ideālu ir sapnis, kuru ari var milēt, bet mīlēt nākotnes izteiksmē. Cln šī nākotnes izteiksme noteikti pienāks, jo cilvēks nedzīvo tikai vienu, bet daudzas dzives.
Mīlēt sapni - tas ir divaini. Bet, kas zina, varbūt nākamajā dzīvē šis vienkāršais, vientuļais cilvēks ar skumji nodurtajām acim atradīs savu pagājušās dzīves sapni un viņam būs brīnišķīga mīlestība, kuru apskaudīs visi «kabatā sēdošie» un par kuru sajūsmināsies tie, kuriem vārds «sapnis» nekad nav bijusi tukša skaņa. Bet visvairāk priecāsies bērni - nākamās dzīves bērni.
Bērni vienmēr mīl vientuļus cilvēkus. Bērni jūt, ka šis vientuļais cilvēks, kura acis iemirdzas, ieraugot bērnus, dzivo sapņu pasaulē un vēlas, ļoti vēlas redzēt tikai labo, bet pats labākais, ko var izdomāt, - tas ir sapnis. Tādēļ droši vien rodas arvien vairāk un vairāk sieviešu, kas izvēlas vientuļās mātes likteni, lai dzemdētu ne vienmēr mīlestības dēļ un ne vienmēr pat no iedomātā prinča, bet vienkārši tāpat, priekš sevis, lai draudzētos ar šo mazo, sapņaino būtni un lai ieliktu tajā savu mīlestību, visaugstākās raudzes mīlestību - Mīlestību pret cilvēkiem vispār. Un nevajag to nosodit, jo absolūti laimigi ir tikai pavisam dumjie cilvēki, bet ne jau visiem cilvēkiem ir bijusi «laime» piedzimt dumjiem un visi ari nevēlas piemēroties pagaidām vēl nebūt ne pilnigās mūsdienu sabiedrības dumjajiem noteikumiem un atrod savu laimi … Sapnī. Vientulība ir patiesa attieksme pret savām jūtām, un neviens nav vainīgs, ka šīs jūtas ved uz nākotni.
Dievs ir radījis lielu intrigu - dzīves intrigu, kurā nekas nav viennozimīgi, un ir grūti saprast, kas ir laime un kas nav. Kaut kāda iemesla dēļ Radītājs ir nolēmis darīt tieši tā - un ne citādi. Bet galvenā Dieva intrigas īpatnība, kā man šķiet, ir tas, ka viņš apelē nevis pie vienas, bet, kā minimums, pie vairākām cilvēka dzīvēm. Dievs it kā dod mājienu, ka tavas neveiksmes vai vientulība šajā dzīvē nav fatālas bēdas, ka sapņot ir ļoti cēlsirdīgi un ka sapņiem piemīt īpašība piepildīties nākamajā dzivē. Tāpēc diezin vai vajag Īpaši raizēties, ja kaut kur nav veicies, - nākamajā dzīvē būs labāk, taču būs nedaudz vientuļi bez tiem cilvēkiem, kuri iepriekšējā dzīvē bija cēlsirdīgi un tiri. Bet šos cilvēkus jūs noteikti satiksiet, sajutīsiet un atpazīsiet pēc kaut kādas no viņiem plūstošas tuvas enerģijas, lai gan jūsu priekšā stāvēs pavisam cita izskata cilvēks.
Visas šis domas izskrēja caur manām smadzenēm trakā ātrumā, un šo domu neticamā skaidrība mani pārsteidza. Bet es tikai gāju un gāju uz priekšu - uz Nāves Ieleju. Kādā vietā es paklupu pret akmeni un pat izmetu no rokām kompasu, taču pacēlu to un atkal devos uz priekšu. Pēc maniem aprēķiniem, lidz Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa fokusa punktam bija palikuši kādi 100-150 metri…
Nezinu, kāpēc, bet es nedomāju par nāvi, es negāju mirt. Es vienkārši zināju, ka manā dzīvē ir sākusi vērpties jauna intriga - intriga ar nāvi.
Zem kājām ieraudzīju kārtējo cilvēka kaulu. Mazliet palēnināju soli, bet… atkal gāju uz priekšu. Es cerēju, ka domājošā laika substance… varbūt…
Tajā brīdi aiz paugura parādījās Nāves Valdnieka Jamas Spogulis. Tas bija tik negaiditi, ka es pat apstājos. Šajā rakursā tas, saules staru apspīdēts, bija ipaši skaists.
Aizgāju līdz pakalna virsotnei un sāku skatīties apkārt, cenšoties atrast tos divus raibi rūsganos akmeņus, kas Ildzinās četracu suņiem. Noņēmu brilles, ar grūtībām izvilku no jakas apakšas sporta krekliņa malu un nospodrināju tās. Pamanīju, ka mazliet tric rokas.
Priekšā pletās vienmuļa, pelēkiem un melniem akmeņiem nosēta ainava. Bet Nāves Valdnieka Jamas Spogulis mirdzēja un laistījās visās varavīksnes krāsās, piesaistot sev visu uzmanību bez atlikuma. Pieķēru sevi pie domas, ka nevaru atraut acis, Spogulis vilka un vilināja pie sevis.
«Vai patiesi nāve ir tik skaista?!» es pēkšņi nodomāju, pats izbijies no šāda jautājuma. Sakopoju gribasspēku, nodūru acis, atkal ieraudzīju vienmuļos, melnos akmeņus un klusi nočukstēju:
- Nē, tik skaista ir Sirdsapziņa!
Galvā atkal sarosijās domas, un es sapratu, ka ne jau velti Sirdsapziņas Tiesa notiek kaut kur šeit, stap šiem vienmuļi drūmajiem akmeņiem, nevis tur - Nāves Valdnieka mirdzošā Spoguļa tuvumā. Vārds «nāve» nekā neiederējās saistībā ar šo brinišķigo Spoguli, tas pat bija kā apvainojums Spoguļa diženumam. Tas bija nevis Nāves Valdnieka Jamas Spogulis, bet gan Sirdsapziņas Valdnieka Jamas Spogulis. Sirdsapziņai taču noteikti ir jābūt skaistai, tikai skaistai, ļoti skaistai.
«Nāve ir nolikta ārpus «Sirdsapziņas… Spoguļa» robežām un atrodas tālu no tā - Spoguļa fokusa punktā. Sirdsapziņai nav jājūt Nāves konvulsiju tuvums, Sirdsapziņai ir jāpaliek skaistai,» es nodomāju.
Atcerējos tibetieša Tuktena stāstu, ka Kailasa ziemeļu pusē aiz Nāves ielejas atrodas slēpta «paradizes» ala, kurā materializējas visas cilvēka domas: vēlies paēst - lūdzu, vajag tikai iedomāties - un ēdiens parādās zibenigi; gribi vēl kaut ko - vajag tikai iedomāties… Es sapratu, ka noticēt tam, protams, ir grūti, bet man ļoti gribējās ticēt. Man tā gribējās atkal ienirt bēmibā, ilgi, ilgi dzīvot šajā sapņu pilnajā bērnibas pasaulē un stipri, stipri ticēt, ka kaut kad nokļūšu «brīnumu valstibā». (Jn šī brīnumu valstība bija šeit, Dievu Pilsētā.
Vēl reizi paskatījos uz Nāves Valdnieka Jamas Spoguli un uzvilku cepures nagu tik dziļi uz sejas, lai Spogulis nebūtu redzams. Atkal sāku lūkoties apkārt, cieši nopētīdams katru pauguru. Gn priekšā, tieši pa uzņemto kursu, ieraudzīju rudu plankumu. Gzspēlēti lēni un svarīgi noņēmu mugursomu, sadabūju binokli un pavērsu to pret šo plankumu - no rudā plankuma mani raudzījās četras acis. Atrāvu no binokļa acis. Sirds neprātīgi dauzijās. Mute kļuva sausa.
Pie sevis piezīmēdams, ka no satraukuma manas kustības ir kļuvušas pavisam nedabīgi kokainas, paņēmu kompasu un uzņēmu azimutu uz rudo plankumu. Tas sakrita ar azimutu, pa kuru nācu uz šejieni.
- Paskat tikai, orientēšanās aprēķini ir bijuši pareizi, - balsi nosēcu un … mazliet to nožēloju.
Ieskatoties ciešāk, mazliet iesāņus ieraudzīju vēl vienu rudu plankumu. Atkal pacēlu binokli un… atkal ieraudzīju četras acis, kas raudzījās uz mani.
- Tie ir tie divi akmeņi, kas izskatās pēc raibi rudiem četracu suņiem, - atkal nosēcu balsi.
Nodūru galvu. Likās, ka manas sirds dauzīšanos dzird visi apkārtējie kalni. Bet pēc tam es izslēju galvu, paskatijos augšup no zemu uzvilktās cepures naga apakšas un godbijīgi paraudzījos uz Nāves Valdnieka Jamas Spoguli. Skatījos ilgi un domāju par to kā par … Sirdsapziņas Spoguli.
Atkal sameklēju tos divus rudos akmeņus un, acis nenolaidis, gāju pie tiem. Sirds turpināja neprātīgi dauzīties, elpa bija ļoti sekla un bieža. Kā zibens caur smadzenēm izskrēja Angarika Govindas vārdi:
«Daudzi šeit aiziet bojā.»
Soļi dobji skanēja kalnu klusumā. Tajā bridi es nejutu neko sliktu - ne sirdsapziņas pārmetumus, ne iekšēju sevis šaustīšanu, ne bailes. Priekšā bija tikai viens mērķis - tikt lidz tiem diviem raibi rudajiem akmeņiem un nostāties starp tiem, lai saspiestā laika enerģija mani vērtē.
Nāves intriga ar katru soli tuvojās atrisinājumam. Pavisam skaidri, pat ietverot intonāciju, atmiņā atausa vārdi, ko reiz biju pats teicis:
«Pats briesmīgākais ir stūri iedzīta Sirdsapziņas enerģija. Tās izlaušanās brīvibā Ildzinās sprādzienam un spēj pārvērst ķermeni pelnos.»
Lidz akmeņiem bija palikuši tikai daži metri. Palēnināju soli. Kļuva skaidri redzams, ka abi šie akmeņi patiešām līdzinās četracu suņiem. Šo akmens suņu «purni» bija pavērsti uz manu pusi, un man likās, ka tie smīn. Abi akmeņi bija vismaz metru augsti un ar savu raibi rudo toni redzami izcēlās uz melni pelēkā fona. Attālums starp akmeņiem bija aptuveni pusotra metra.
Mani soļi kļuva pavisam lēni, ciešāk ieskatījos viena «suņa purnā». Nē, es neteiktu, ka tas ir pretigs. Bet tas smīnēja, nesaudzīgi smīnēja. Šis purns it kā teica, ka šeit, šajā svētajā vietā, nevar būt vietas žēlastībai, pavisam nevar būt vietas žēlastībai, jo žēlastība ir vāju cilvēku daļa, bet vājiem cilvēkiem nav jānāk uz Nāves Ieleju.
Vē! ciešāk ieskatījos vienā «purnā». Manī urbās labi redzamās četras akmens acis. Es sapratu, ka šo suņu trīsdimensiju akmens ķermeņi nav galvenais, ka tos papildina daudz nozīmīgāki fantomi, viņu ķermeņu dzīvie fantomi. (Jn, kas zina, varbūt jogi, kas nāk uz šejieni un kuriem ir smalki enerģētiskā redze, patiešām redz šos raibi rudos četracu «enerģētiskos» suņus un «dzīvi» jūt smīnu katras to acs skatienā.
Abi raibi rudie akmeņi patiešām atgādināja sēdošus suņus, interesanti bija tas, ka nekur tuvumā tādas nokrāsas akmeņu nebija.
Pietuvojos akmeņiem metra attālumā, apstājos. Atcerējos mežonīgos suņus, kas man uzbruka, kad ieraudzīju pirmās Dievu Pilsētas piramīdas.
«Tad ne jau suņi, bet nāve gribēja mani saplosit,» caur smadzenēm izskrēja mistiska doma.
Sāku stiept roku uz viena akmens pusi, bet atrāvu. Pa roku izskrēja tāda kā strāva.
Stāvēju tieši akmeņu priekšā. Vēlreiz paskatījos uz tiem, vēlreiz iztēlojos, ka šie akmeņi smalkajā enerģētiskajā pasaulē ir raibi, rudi suņi, un, vērsdamies pie tiem, klusi un maigi teicu:
- Ak, jūs, dzīvību laupītāji!
Atkal pacēlu galvu, atkal paskatījos uz mirdzošo Nāves Valdnieka Jamas Spoguli un… iegāju starp akmeņiem.
- uh! - klusi noteicu.
Man šķita, ka ši izelpa «uh» izskanēja pa visām Senās Tibetas aizām, atbalsojoties un atbalsojoties - «uh, uh, uh, uh, uh, uh, uh»…
- Vai esmu dzīvojis tiru dzīvi? - gribējās kliegt.
Pēkšņi es sajutu, ka mana dzīve sāk zibēt acu priekšā kā daudzkrāsainas bildītes, atgādinot vecu tablo ar vilcienu sarakstu stacijā. Tai pašā laikā es jutu, ka manas jūtas neizlaiž nevienu bildīti un reaģē uz katru no tām, vienu pavadot ar saldi patīkamām sajūtām, citu - ar slēptu neapmierinātības sajūtu. Bet es baidījos, ka parādīsies sašutums pašam par sevi… nāvējoši spēcigs sašutums.
Es sapratu, ka Nāves Valdnieks Jama ir sācis savu slaveno Sirdsapziņas Tiesu… un tiesā viņš mani.
Bet manas dzīves ainas tikai slīdēja un slīdēja acu priekšā. Nezinu, kāpēc, bet ainas no bērnibas bija sevišķi skaidras - pat lidz kaut kādām pirmajā mirkli pavisam nenozīmīgām epizodēm, piemēram, kā es raudāju, paslēpies nātrēs aiz šķūņa… Ļoti spilgti izgaismojās aina, kā mana zilacainā māte, kad mūsu nacionālo svētku - sabantuja laikā pastaigājāmies pa Belajas krastu, visu cilvēku acu priekšā izglāba mani, kad es, pavisam vēl maziņš būdams, gribēju parādīt, cik labi protu peldēt.
Tās sajūtas, kas radās, ieskatoties ainās no bērnibas, gandrīz vienmēr bija saldi patikamas un tiras.
Jaunibas ainas vairs nebija tik detalizētas, garām slidēja tikai daži tā laika notikumi. Pārsteidzoši bija tas, ka tur nebija tādu svarīgu brīžu kā institūta absolvēšana vai zinātņu kandidāta disertācijas aizstāvēšana. Toties bieži parādijās ainas, kas attēloja manas mocības, cenšoties iekļausities savā intuicijā. Dažām no šīm ainām līdzi nāca saldi patikamas jūtas, bet dažām - slēpta neapmierinātība, kas dažreiz, par laimi, ļoti reti, pārauga plosošā sašutumā ar skaidri izteiktiem sirdsapziņas pārmetumiem.
«Paskat tikai, izrādās, ka var pazaudēt sirdsapziņu ari savas intuīcijas priekšā,» es nodomāju. «Cik svarigi, izrādās, ieklausīties intuīcijā, lai neaptraipītu savu sirdsapziņu.»
Ari manas dzīves brieduma laika ainas visbiežāk bija saistītas ar brīžiem, kad es, intuitivi mokoties, veidoju jaunas slimnieku ārstēšanas metodes. Nepatīkamas sajūtas dvēselē parādījās reti, viss likās diezgan skaists un priecīgs. Es pat secināju, ka brieduma gados esmu vairāk ieklausījies intuīcijā, nekā tas bija jaunībā. Bet vissaldākās jūtas, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, radīja ainas no brīžiem, kad notika «zinātniskā paššaustišanās» un smagā atdzimšana pēc tam, kad vispāratzītie Maskavas zinātnieki izpostīja visu mūsu «intuitīvo darbu» līdz pašiem pamatiem. Ļoti skaidri izgaismojās aina, kā Krievijas Veselības aizsardzības ministrija parakstīja pavēli par mūsu Viskrievijas acu un plastiskās ķirurģijas centra izveidošanu, un sajūtas to fiksēja… kā intuīcijas uzvaru, pareizāk sakot, uz intuicijas pamatiem veidotas zinātnes uzvaru.
Dažubrīd brieduma laika ainas attiecās uz personīgām attiecībām ar reāliem cilvēkiem. Sāku gaidīt, ka sašutums dvēselē radīsies, parādoties ainām, kā es kliedzu uz kādu. Bet nē, šīs ainas pavadija pavisam labas sajūtas. Sašutums dvēselē uzvirmoja, kad parādijās aina, kā es, tēlodams sazin kādu profesoru, vienaldzīgi biju izturējies pret kādu no neglābjami slimiem pacientiem, aizmirsdams pateikt kaut dažus siltus vārdus, un nebiju devis nekādu cerību. Tomēr, skatot ainas ar neglābjami slimajiem, visbiežāk parādījās saldas sajūtas, un aiz tām es redzēju sevi zinātnisko meklējumu mokās, cenšoties ieklausīties intuicijā.
Interesanti šķita tas, ka saldās sajūtas nāca līdz ar ainām no tiem manas dzīves brīžiem, kad tiku nodots vai arī kāds, izmantodams manu naivumu, mani izmantoja, aiz muguras smīnot - «Ir nu gan muļķis!» Mani tas ļoti pārsteidza, bet pēc tam es sapratu, ka nekad neesmu nolaidies lidz tam, lai sāktu atriebties.
«Redz, cik svarīgi ir nevienam neatriebties,» caur smadzenēm izskrēja doma.
Bet vissaldākās sajūtas parādījās, kad sāka zibēt ainas no manām trijām Himalaju ekspedīcijām. Visas ainas ar jogiem, somati alām, «dzīvo un mirušo» ūdeni un daudzas citas man šķita tik bezgaligi skaistas, ka no prieka pat sāka parādīties trīsas. Pazibēja doma, ka šajā savas dzīves laikā es beidzot esmu sapratis, kas ir pirmajā brīdī tik vienkāršais jēdziens - Tīra Dvēsele.
Pēc tam atkal sāku skatīt sevi «zinātniskās mokās». Bet tā jau bija pavisam cita zinātne, tā bija kaut kāda… nu, kā lai to pasaka, varbūt… tīra un gaiša, tāpēc ka es, izmantojot analīzes procesā sausus zinātniskus faktus, biju pārstājis baidities iekļaut tajā ezoteriskās atziņas un pavisam eksotiskos Himalaju ekspedīciju rezultātus. Bet pats galvenais bija tas, ka kaut kādā nesaprotamā veidā es sapratu, ka manas jūtas ir sākušas inspicēt manas domas un vairs kaunīgi nebaidās šajā procesā izmantot tik izplūdušo jēdzienu - Tīra Dvēsele.
Tieši tad man radās kaut kāda dziļa izpratne par to, ka bērnība ir laiks, kad notiek mēģinājumi dzīvot uz Zemes pēc Tās Pasaules principiem, jaunība - laiks, kad tiek izdarītas kļūdas un notiek adaptēšanās Zemes dzives apstākļiem, bet brieduma gadi - cilvēka pašrealizēšanās, dzīvojot uz Zemes.
Sajūtas, kas no saldi patīkamām lidz nepatīkamām pārņēma dvēseli, tomēr it kā teica man priekšā, ka Sirdsapziņas pārmetumi, kas palikuši pagātnē, var atkal atgriezties un pastiprināties līdz sašutumam vai - gluži pretēji - izdzēsties saldi patīkamu jūtu uzplūdā.
«Tā ir grēku nožēlošana,» es nodomāju, «kad ar labiem darbiem vai labām domām var nomazgāt vecu kauna traipu dvēselē.»
Ainas, kas saistījās ar Himalaju ekspedīcijām, zibēja īpaši bieži, laiku pa laikam skaidri parādot pirmajā acu uzmetienā šķietami maznozīmīgus momentus - piemēram, to, kā es izstiepos, pakritis zemē paklūpot pret akmeni. Bet kaut kas teica man priekšā, ka tieši tajā brīdī manās smadzenēs radās pavisam jauna īstenības izpratne, un pēc tam es redzēju ainas, kas attēloja šo domu pavērsienu, kad es gan stāvēju uz vietas, raudzīdamies apkārt, gan sēdēju, acis nodūris, un kaut ko ātri rakstīju piezīmju burtnīcā. Šajā laikā es pilnigi skaidri atcerējos (pareizāk sakot, sapratu) savu domu gaitu, kas toreiz rosijās galvā. No tā skatupunkta, ko pavēra jaunā īstenības izpratne, šīs pagātnes domas man brīžiem likās smieklīgas un muļķīgas, taču kaut kāda spēcīgi izteikta iekšēja sajūta teica, ka šis «muļķīgais» domu variants nav bijusi kļūda, bet gan tikai pārejas posms, lai uz savas muļķibas fona, pieņemot šo domu, varētu saprast to, ko grūti saprast un aptvert lepnībā. Pašam savas muļķības atzīšana palīdzēja pārvarēt savu lepnibu.
Driz vien es sapratu, ka Nāves Valdnieks Jama te neskatās manas dzives «videofilmu», viņš šķirsta kādu brīnumainu grāmatu, kurā fiksētas manas domas, un parāda arī vēl paralēlu attēlu ar skatu uz sevi no malas tieši tajā brīdī.
- Tās ir Akašas hronikas, tas ir apbrīnojams debesu dators,
kurā tiek ierakstitas visas cilvēka domas vina dzīves laikā! - es iesaucos. - Jama, saspiežot laiku, paātrinātā tempā «pārlapo failu» Akašas hronikā, kas attiecas uz cilvēka dzīvi.
Man kļuva pavisam neomulīgi, kad sapratu, ka neviena doma nav noslēpjama un ka kopā ar visām savām domām cilvēks ir pilnīgi «atvērta grāmata». Mana sajūsma par Akašas «debesu datora» vareno jaudu kļuva vēl stiprāka, kad iedomājos, ka kaut kas (varbūt tie ir eņģeļi, varbūt vēl kaut kas cits) ne tikai vēro katru cilvēka soli un «uzņem katru šo soli videofilmā», bet salīdzina cilvēka personīgos «videoattēlus» ar viņa domu gaitu tajā brīdī.
- Kāda jauda ir ielikta šajā debesu datorā! Lai ierakstītu visas cilvēka domas, «uzņemtu filmā» visu cilvēka dzīvi un vēl salīdzinātu… (Jn tas par visiem cilvēkiem, kas dzivo uz Zemes… Jā, ari par visiem dzīvniekiem un augiem… (Jn par ūdeni… Gn vēl par… tas tikai ir dators!!! Gn cik grandiozs ir Valdnieka Jamas prāts, ka viņš var «strādāt» ar šo «datoru»! Gn cik supergrandiozs ir Dieva prāts, kas redz un analizē visu, kas dzivs Visuma plašumos!!! - es sajūsminājos, būdams pārsteigts par savas personas maznozimīgumu.
Tagad es sāku labi saprast, ka galvenais cilvēkā nav viņa darbi, bet gan domas.
Bet ainas no manas dzīves nepārtraukti zibēja, zibēja un zibēja garām. Drīz vien parādijās arī šī Tibetas ekspedicija. Parādījās līdz sāpīgumam pazīstamās Ravila, Seļiverstova un Rafaela Jusupova sejas, parādijās pat manis paša seja, vērojot Seļiverstova un Jusupova strīdu, kas bija saistits ar Seļiverstova vēlmi iemācīties lidināties un «aizlidināties» līdz «kāpnēm uz debesim». Tajā brīdi mani pārņēma saldi patīkama sajūta, un vārds «draudziba» ieguva pavisam īpaši augstu nozīmi.
Ieraudzīju Galveno Laika Spoguli un pats sevi, drebošu no aukstuma. Man pat šķita, ka es drebu nevis no aukstuma, bet gan no laimes. Gn šajās laimes piepildītajās sajūtās pēkšņi pavisam plūstoši sakoncentrējās un eleganti iekļāvās doma, ka Laiks ir dziva un domājoša substance, ka Laikam ir ļoti liela nozīme pasaulē, ka tam piemit kolosāls intelektuāls spēks un tam ar novecošanas mehānisma palīdzību ir iespējams iznīcināt to, ko viņš - Laiks vēlas iznīcināt… vai arī lidz ar jaunību visas dzīves garumā dāvāt kādam iespēju radoši strādāt Mūžīgā un Būtiskā vārdā. Gn vēl mani caurcaurēm - un ari ar laimes izjūtu - pārņēma doma, ka saspiestais laiks nav tikai fatāls paātrinājums, bet gan galvenokārt iespēja Viņam - Lielajam Saprātam, kas saucas Laiks, - paātrinātā tempā domāt un veidot cilvēku likteņus. Tāpēc būt saspiestā laika zonā nemaz nav tik briesmigi, jo Laiks ir arī ļoti, ļoti labs un tai pat laikā ari ļoti taisnīgs. Laika mūžīgais intelekts par lielu vērtību neuzskata viena cilvēka dzīvi. Laika domāšana notiek Visuma mērogos, bet tā pamana katru detaļu un katru niansi, jo iedarbina paātrinātas vai acumirklīgas novecošanas mehānismu tikai ļaunākajā gadījumā, balstoties pirmām kārtām uz Sirdsapziņas enerģijas liecībām. Bet Nāves Valdnieks Jama arī ir Laiks…. pareizāk sakot - Laika Cilvēks.
Mūsu Tibetas ekspedicija tika «izšķirstīta» ļoti sīki. Zibēja piramīdas un monumenti, zibēja mūsu sejas, un it kā atkal atgriezās tajos brižos domātās domas. Sevišķi ilgi acu priekšā stāvēja aina ar «Lasošo Cilvēku». (Jn, skatot šis Tibetas ainas, atkal dvēseli pārņēma gaišas sajūtas, sāka veidoties un iegūt apveidu kādas domas jūtu limeni, kas pavisam drīz kļuva ļoti skaidras un pavisam precizi lika saprast, ka pagātne, tagadne un nākotne ir cieši saistitas savā starpā un Laiks pēc saviem ieskatiem var pat pagriezties atpakaļ, un tad pēc mums - āriešiem - uz Zemes atkal parādīsies atlanti, pēc viņiem - lemūrieši un tā tālāk.
Bet Laiks tā dara reti. Visbiežāk tas pagātni atgriež atpakaļ pa spirāli nākotnē, kad uz zemes dzīvojošās cilvēku rases dzilēs parādās dīvaini cilvēki, kuru skaits kļūst arvien lielāks un lielāks, bet viņu neparastais izskats nesaprotamā kārtā mums liekas ļoti pazīstams. Zemapziņas atmiņa mums čukst priekšā, ka kaut kad sensenos laikos, pirms daudzām jo daudzām dzīvēm, mēs esam bijuši gandrīz tādi paši un tagad šajos dīvainajos cilvēkos atpazīstam paši sevi pagātnē, tikai jau mazliet citādā veidolā. Šos dīvainos cilvēkus nepārtraukti kaut kas vilina uz viņu Galveno Dzimteni - Tibetu -, tur, kur atrodas leģendārais «Mūžigais Kontinents», kur senajā Dievu Pilsētā apslēpta
Pagātnes glabātava, kuru iezimē «Lasošā Cilvēka» statuja un kuru sargā Dižā Šambala. Agri vai vēlu kāds no šiem dīvainajiem cilvēkiem iegūs atļauju ieiet Pagātnes glabātavā un, skatīdams senos aparātus un ierakstus «zelta plāksnēs», jutīs, ka tas viss viņam šķiet tuvs un pazistams, it kā tolaik, pirms daudzām jo daudzām dzīvēm, viņš pats būtu izmantojis šādus aparātus un rakstijis tekstus «zelta plāksnēs». Divainais cilvēks sāks saprast, ka nekad nav absolūtas Pagātnes, ka Pagātne ir relatīva, ka tā atgriežas Nākotnē, bet Pagātnes glabātava tai pat laikā ir arī Nākotnes glabātava. Un tur - Pagātnes glabātavā - dīvainais cilvēks sapratīs, ka tieši viņš ir dzivojis tajā neatminami senajā pagātnē, ka viņa dzivju serenāde bija, ir un būs bezgaliga, kaut gan viņa apziņas limenis dažādās dzivēs arī būs dažāds un atkarīgs no kaut kāda grandioza regulējoša mehānisma. Dīvainais cilvēks sapratis, ka tikai viņa zemapziņa glabā reālas atmiņas par visām iepriekšējām dzivēm, kas ved atpakaļ pie eņģeļu laikiem, un sāks ar lielāku uzticību izturēties pret zemapziņas intuitīvajiem čukstiem, juždams nelielu sašutumu, ka zemapziņai ir ļauts tikai čukstēt, nevis runāt tieši un skaidri. Tāpat arī divainais cilvēks padomās par to, ka tālā nākotnē, kad spirāle vēlreiz metis jaunu Laika loku, sāksies laiki, tādi paši laiki, kādi bija lemūriešiem, kad zemapziņa savus jau ierastos čukstus nomainis uz tiešu dialogu ar apziņu. Un tikai tad cilvēks sāks redzēt Pagātni, un viņam būs tiešs kontakts ar pašu Radītāju.
Jutu, kā starp šīm sazin no kurienes uzplaiksnījušajām domām izslid doma par «jauno cilvēku», un šis «jaunais cilvēks» man rādijās lidojošs. Saldās laimes izjūtas pārvērtās viegli rožainās skumjās. Ak, cik daudz es toreiz vēl nezināju! Es nezināju, ka jaunais cilvēks patiesibā jau eksistē.
Pēc tam starp zibošajām Tibetas ekspedīcijas ainām parādijās manas acis, Ravila, Seļiverstova un Rafaela Jusupova acis… Divaini bija skatities pašam savās acis… kādas tās bijušas pagātnē… uz manas nebūt ne skaistumā starojošās sejas fona. Gn šajās acis es pēkšņi izlasiju dīvainu domu, dīvainu un nebūt ne savu domu, ka šīm acīm ir atļauts redzēt… atļauts redzēt… atļauts… Šis «atļauts redzēt» atkārtojās daudzas reizes un skaņi atbalsojās galvā.
- Ko? Ko atļauts redzēt?! - iesaucos balsī.
Bet pēc tam es kaut kā pavisam vienkārši un viegli sapratu, ka mums bija atļauts redzēt… Dievu Pilsētu.
- Kas to atļāvis? - jautāju pats pie sevis.
«Laiks ir pienācis… tāpēc ari ir atļauts,» - domās atskanēja atbilde.
Bet pēc tam manas domas sagriezās kā karuselī, it kā būtu atbrīvojušās no mistiskiem sārņiem, un, iekļāvušās loģikas hierarhijā, pateica priekšā, ka vispār jau daudzi, ļoti daudzi svētceļnieki un jogi ir redzējuši Dievu Pilsētu, bet kaut kāda iemesla dēļ viņiem nav bijis lemts saprast, ka viņi redz To - leģendāro un dižo Dievu Pilsētu.
Pēc tam es atkal ieraudzīju savas un Ravila acis - tajās bija lasāma laime, šis acis vēja aprautajās un sastingušajās sejās pauda ko tādu, kad… nav saprotams, kāpēc… no visas sirds tiek teikts «paldies».
Gn visbeidzot es ieraudzīju sevi ejam uz Māves Ieleju. Manī, tagad stāvot šeit, Nāves Ielejā, ieplūda bailes, kuras kā ikviens cilvēks jutu pirms tikšanās ar Nezināmo, vēl jo vairāk ar tādu noslēpumainu Nezināmo, kura vārds ir - Nāve.
Bet ainas zibēja un zibēja, rādot, kā gāju pie tiem diviem akmeņiem, kas Ildzinās raibi rudiem četracu suņiem. Gn šajās bailēs pirms tikšanās ar Nezināmo, vēl jo vairāk ar tādu nezināmo kā…, es nezinu, kāpēc biju laimīgs, nezinu, kāpēc, bet - laimigs! Jutu, ka ne jau velti pēc kompasa esmu meklējis šos divus akmeņus un nācis uz šejieni. Kaut kas neatvairāmi vilka ū mani uz šejieni. Domas, kas saspiestajā laikā darbojās lieliski, teica priekšā, ka es nācu uz šejieni, lai saprastu - kas īsti ir cilvēka dzīve? (Jn… liekas, ka kaut ko esmu sapratis… tikai kaut ko. (Jn šis «kaut kas», kā teica priekšā domas, ir sapratne par dzives uzdevumu, kuru Kāds - droši vien Dievs - ir tev nolicis. Bet cik grūti ir saprast, kas tas ir! Cik grūti to apzināties! Vai patiešām, lai to saprastu, noteikti ir jāiet uz Nāves Ieleju!?
O, nē! Nav noteikti jānokļūst lidz tālajai Tibetai un nav noteik- ļ ti jāiet uz dvēseles miglā tīto Nāves Ieleju! Vajag vienkārši ieklausīties savā intuicijā un tās svētajos čukstos. Šiem čukstiem ir milzīga nozīme. (Jn, eh, cik reti mēs tajos ieklausāmies! Mēs kaut kā nevēlamies klausīties čukstus un dzirdam tikai skaļus vārdus. Bet čuksti… tas ir dārgums.
(Jn tad es sapratu, ka… Dievs mani ir radijis galvenokārt tāpēc, lai es klausitos savā intuicijā, nevis tikai kustinātu rokas vai kājas. Man pat iesāpējās sirds, ka man jāklausās un jāklausās šajos neskaidrajos čukstos un… jāmokās, ka, dodams vaļu savām rokām, kājām vai kaut kādiem iedzimtiem instinktiem, es rīkojos nepareizi, jo šo dabisko centienu «skaņas» pavadijumā čuksti nav dzirdami. Es sapratu, ka man ir lemts izmantot rokas, kājas un galvenokārt jau galvu tajā virzienā, kuru saka priekšā šie čuksti. Sapratu, ka visbiežāk es šajos čukstos esmu ieklausījies, spēcigu jūtu uzplūdu pārņemts, taču bija reizes, kad es turējos preti, ļoti stipri turējos pretī, jo vēlējos dzīvot tāpat kā visi vai, kā saka, «dzīvot kā cilvēks», kā to parasti rekomendē banālās kāzās, kuras vada idiotisks masu pasākumu vadītājs. Gn tādēļ esmu palaidis vējā tik daudz laika, tik daudz laika… Ak, cik daudz laika esmu palaidis vējā, jo ipaši jaunībā!
un man, stāvot šeit starp diviem raibi rudiem akmeņiem
Nāves Ielejā, pēkšņi kļuva baisi, ka savā dzīvē esmu palaidis vējā daudz laika, ļoti daudz laika tikai tādēļ, ka neklausījos, ko čukst intuīcija, un teiciens «dzīvot kā cilvēkam» man kļuva nīstams. Kaklā sakāpa Sirdsapziņas pārmetumu kamols, un… es sapratu, ka te, Nāves Ielejā, es saņemšu sodu tikai par to vien, ka reiz… esmu palaidis vējā laiku… neesmu ieklausījies intuicijā, kura man diktēja, ka mani, tāpat kā visus citus, ir radijis Dievs un viņš ari ir noteicis manu uzdevumu, par kuru uzzināt var no jūtām un… šiem čukstiem, kuros tā negribas klausīties, jo īpaši pēc tāda masu pasākumu vadītāja aicinājumiem un apgalvojumiem.
Es tikai nezināju, kādu sodu es saņemšu… pagaidām vēl… nezināju.
Bet domas par uzdevumu pašas no sevis vērpās un veidojās manās smadzenēs. Kļuva ļoti sāpīgi žēl, ka esmu zaudējis man atvēlēto laiku… īpaši jaunībā. Kā atvieglojošs vilnis manī ieplūda sapratne, ka brieduma gados es daudzos gadījumos esmu kompensējis jaunibā zaudēto laiku, kad sāku klausīt intuīcijai un strādāt līdz diviem trijiem naktī. Tomēr es jutu, ka tik un tā nespēšu atgūt šo nelaimigi zaudēto laiku. (Jn tādēļ man bija rūgti un sāpīgi. Es gaidīju Nāves Valdnieka Jamas sodu.
Caur smadzenēm izskrēja doma par svētceļniekiem, kas nāk uz šejieni, uz Nāves Ieleju, lai tieši šeit Nāves priekšā beidzot saprastu savas dzīves jēgu. Kāpēc gan svētceļnieki, par kuriem dievbijīgāku cilvēku vispār nav, nāk uz šejieni, un kāpēc daudzi no tiem šeit mirst, Sirdsapziņas enerģiju sadedzināti? (Jz šiem jautājumiem tūliņ arī pienāca atbilde - dievbijība vēl nav neliekuļots patiesums Dieva priekšā, zem dievbijības maskas bieži vien slēpjas tas, ko vajag nomaskēt pašam sevi, iemācoties kaut kādus gauduligus rituālus, noniecinot visu cilvēci, kas dzīvo, atvainojiet, pilnvērtīgu, aizrautigu un kaismīgu dzivi.
Tādi svētceļnieki paši nesaprot, ka, skaitot sev nesaprotamas lūgšanas, viņi zem dievbijības maskas slēpj savu banālo gļēvumu cilvēku un dzīves priekšā. Cln, jo vairāk šādi svētceļnieki baidās no cilvēkiem, jo vairāk uzmanības cenšas pievērst lūgšanām un rituāliem. Viņi aiziet no cilvēkiem pēc iespējas tālāk, iegrimstot iztēlotā nesaprotamu rituālu pasaulē, rituālu, kuri… diezin vai vispār kaut kad tiks saprasti. Šī iztēlotā pasaule ir bailīgu cilvēku pasaule, tādu cilvēku pasaule, kuri baidās no dzives. Šai pasaulei vajadzētu piešķirt Zaķa simbolu.
Šie «no dzives bēgošie zaķi» dzīvo pasaulē, kurā jūtu līmeni notiek protests pret Cilvēka kritienu līdz Zaķa līmenim, viņi pat ir pieraduši pie ši klusā protesta, tāpat kā cilvēki, kas dzīvo dzelzceļa stacijas tuvumā, pierod pie vilcienu dunas. Tomēr iekšēji viņus kaut kas grauž un grauž. Gn galu galā, nevarot vairs izturēt šo nebeidzamo un pretigo skrāpēšanos dvēselē, svētceļnieks, kā to prasa rituāli, ņem rokā ceļa spieķi, dodas ceļā un iet uz turieni, kur liek iet šie rituāli. Viņš iet, iet un iet, gandriz neko neēdot un kaunoties atgūt spēkus pie kāda akmens vai koka, beidzot saskaņā ar rituāliem viņš atrod Nāves Ieleju… droši iesoļo tajā un tur pēkšņi saprot, ka velti ir nācis uz šejieni, jo tajās ainās, kas zib acu priekšā, nav ne viņa dievbijības, ne rituālu, ir tikai cilvēku pūļi, uz kuru fona veidojas simboliskais Zaķa veidols. Gn tad svētceļnieks mana, ka rokas sāk tricēt, grumbas uz tām kļūst dziļākas, un viņš ar šausmām redz, ka viņa ķermenis, pārvērties pelnos, nokrīt zemē, bet viņš pats paceļas virs šīm atliekām, beidzot sapratis, ka, gadījumā, ja dvēselē rodas baismīgs signāls - klusais protests, tad jāmeklē tā iemesli pašam sevī, nevis jāapklusina tas ar iezubritu lūgšanu skaitīšanu, ka atbrīvoties no ši protesta var tikai darbojoties, lai arī kļūdaini, bet darbojoties ne sevis paša, bet gan to cilvēku vārdā, kuru dzivē notiek neprognozējami pavērsieni, kuri aktīvi darbojas, jo Dievs par cilvēka galveno vērtibu ir noteicis mīlestību (aktīvu mīlestību!) pret cilvēku vispār…nevis pret Zaķiem vispār, lai gan… ne jau visi svētceļnieki ir tādi.
«Grūtu gan dzivi Dievs ir cilvēkam noteicis,» es nodomāju, «un… kaut kāda iemesla dēļ Dievs kā galveno ir noteicis šos klusos čukstus dvēselē, kuriem nedrikst nepakļausit. Tāpat arī Dievs ir noteicis saspringtu dzīves ritmu, kad nedrikst zaudēt laiku… Ari Dievs pats nezaudē laiku, bet rada, rada un rada. Bet mēs… esam viņa, Dieva, bērni.»
Pašūpoju galvu un skaidri ieraudzīju sevi stāvam starp diviem raibi rudiem akmeņiem. Pacēlu augšup cepures nagu un ieraudzīju Nāves Valdnieka Jamas spoguli. Paskatijos uz savām rokām - tās bija aukstas un pavisam nosalušas. Noliecu galvu un ar šausmām pamanīju, ka stāvu uz cilvēka kauliem. Acu priekšā vairs nezibēja neviena no manas dzīves ainām.
Pagriezos, paspēru soli un devos atpakaļ. Dvēselē sāka kņudēt kaut kas žēlabaini grūtsirdīgs. Mani stipri pavalkātie zābaki dobji klaudzēja pa akmeņiem, bet kompasa bultiņa pierasti veda uz turieni, kur gaidot palika Ravils.
Bet tas žēlabaini grūtsirdīgais kņudēja un kņudēja dvēselē. Gāju, smagi sperdams soļus. Kādā vietā apstājos un pataustīju pats sevi.
- Dzivs… vēl esmu, - noteicu balsi.
Bet manā dvēselē kaut kas kauca. Ar laiku ši kaukšana pastiprinājās un negaidīti pārtapa asās sāpēs kuņģa apvidū.
- Ā-ā-ā, - es sāpēs saliecos deviņos likumos.
Apsēdos uz akmeņiem un, cenšoties nepievērst sāpēm uzmanību, sāku pētīt savas rokas. Savu seju es nevarēju apskatīt, jo, tā kā neesmu sieviete, man nav lidzi spoguļa. Toties man šeit aiz muguras bija cits spogulis - Nāves Valdnieka Jamas Spogulis.
Pētīju katru savu roku rīevīņu, baidoties ieraudzīt sabrukuma pazīmes. Gaidīju, ka tās parādīsies, un nezin kāpēc gaidīju ar izteiktu ilgošanos. Es negribēju… taču gaidīju. Bet sāpes, drausmīgās sāpes vēdera apvidū it kā deva man signālu.
«Varbūt tas ir vienkārši kuņģa čūlas saasinājums? Gn arī leģenda par Dievu Pilsētu un Nāves Ieleju tajā ir tikai izdomājums? Varbūt es visu to esmu radījis savā iztēlē?» es domāju.
Bet tūliņ es atcerējos Dievu Pilsētas monumentus, atsaucu atmiņā to realitāti, sapratu, ka tos patiesi kāds ir cēlis, izmantojot mums pat neiedomājamas augstās tehnoloģijas, un… es sapratu, ka leģenda par Nāves Ieleju ir īstenība.
- Bet tā taču ir patiesība! - gribēju izmisumā iesaukties, taču sāpes vēdera apvidū man neļāva to darīt.
Acu priekšā atkal aizzibēja Dievu Pilsētas piramidas un monumenti, atkal pārsteidzot ar savu varenību un atkal sakot priekšā, ka šo leģendāro Dievu Pilsētu kaut kad būvējuši reāli cilvēki, kuriem nebija šaubu, ka piecu elementu enerģiju, ko iedarbina Mīlestība uz Dievu, var sāvaldīt cilvēks… ar Tīru Dvēseli un ka Laiks ir domājoša un … ļoti labsirdīga substance.
Tās manas dzīves ainas, kas zibēja acu priekšā starp diviem raibi rudajiem akmeņiem, ar jūtām, kas tās pavadija, it kā noveda mani pie secinājuma, ka es, vispār ņemot, savā dzīvē neesmu daudz grēkojis, izņemot to, ka jaunībā maz ieklausījos savā intuīcijā un zaudēju daudz laika, kas man bija atvēlēts radošam darbam. Bet man šķita, ka es ar uzviju esmu kompensējis šo jaunibā zaudēto laiku, nerimtigi intensivi strādājot brieduma gados. Izrādījās, ka ne.
Zaudētā laika smagums iegūlās dvēselē un pilnigi skaidri un nepārprotami pārvērtās drausmīgās kuņģa sāpēs. Sapratu, ka šīs sāpes tad nu ari ir tas sods, ko man piespriedis Nāves Valdnieks Jama, - sods par zaudēto laiku.
- Ak, esi gan tu stingrs, Jama! - es nomurmināju, sāpēs smokot vai nost. - Vai patiesi cilvēka dzive tiek vērtēta tik stingri?! Vai patiesi nav iespējams piedot?! Es taču palaidu laiku vējā tikai nesaprātīgajā jaunības laikā! Kāpēc tad nevar piedot… un kāpēc jāsoda ar tik drausmīgām sāpēm?! Kāpēc neesmu piedzimis dumjš, no tāda jau arī neko daudz nevar prasīt?! Kāpēc mans uzdevums nav vis cilāt lauzni vai lāpstu, bet gan klausīties intuīcijas čukstos?! Kāpēc Dievs nav man devis laimi būt dumjam?!
Bet sāpes kļuva arvien stiprākas un stiprākas. Neizturēju un, vēderu saķēris un sāpēs locīdamies, novēlos no akmens.
- O-o-o-oh! - vaidēju, gulēdams uz akmeņiem blakus izejai no Nāves Ielejas.
Pacēlu galvu un aizmiglotu skatienu paraudzījos apkārt. Man blakus bija kauls, cilvēka kauls.
Vēlreiz paskatijos uz savām rokām, gaidot, ka ieraudzīšu kādas sabrukuma un izplēnēšanas pazīmes. Tādu nebija… Bet es gribēju nāvi, es jau ilgojos pēc tās. Biju pārguris no sāpēm.
- O-o-o-oh! - turpināju vaidēt. - Jauniba iegāza.
Atspiedos uz elkoņa un atkal paskatījos uz savām rokām. Visi pirksti bija dubļaini. Acīmredzot es izmisumā biju centies pieķerties māmuļai zemei. Taču rokas bija sārtas, pat sarkanas, - no tām tecēja asinis.
Gn tad es sapratu, ka es nemirstu, nesāku izplēnēt, bet tikai tieku sodīts ar sāpēm, tikai ar sāpēm, lai arī ar drausmīgām sāpēm. Nāves Valdnieks Jama man ir pasludinājis tādu spriedumu. Viņš mani neņēma pie sevis.
Atspiedos uz ceļiem un tā, saliecies un piespiedis galvu pie zemes, nostāvēju diezgan ilgu laiku. No acīm plūda asaras un pilēja zemē. Raudāju un vaidēju, raudāju un stenēju, reizēm noslaukot asaras tieši pret Tibetas akmeņiem, izziezdams dubļus pa seju. Piecelties kājās nebija spēka.
Lidz ar asarām nāca atvieglojums. Sāku šņukstēt kā bērns, tikai sāpju lēkmju laikā klusi vaidot un raudot, raudot un raudot.
- A-ā-ā… - vaidēju. - Ā-ā-ā… Ā-ā-ā…
Beidzot ar grūtībām piecēlos kājās un, sajuzdams neizprotamu nepatiku, ka tomēr stāvu, paņēmu kompasu, lai uzņemtu azimutu uz vietu, kur mani vajadzēja gaidīt Ravilam. Tik tikko varēju saskatit bultiņu - kompass bija vienos dubļos.
- Re, kur ir, re, kur ir… - sāpju saviebtām lūpām čukstēju, noteikdams azimutu.
Uzspļāvu uz pirksta un sāku tirit nost dubļus no kompasa stikla. Siekalas bija siltas.
- Laikam esmu dzīvs? - nočukstēju. - Paldies tev, Nāves Valdniek…
Gandrīz četrrāpus tiku līdz Ravilam. Es atgriezos no Nāves Ielejas
Devos uz priekšu. Kājas, lai gan samērā slikti, tomēr klausīja. Gāju pa azimutu uz turieni, kur mani gaidīja Ravils. Kuņģis drausmīgi sāpēja. Bet es cerēju, ka Nāves Valdnieks Jama ir atstājis mani šeit - šajā pasaulē. Droši vien es vēl biju vajadzigs šeit.
Kādus divsimt metrus no paugura, uz kura vajadzēja sēdēt Ravilam, mani spēki bija galā. Sāku rāpus līst uz priekšu. Tā arī tiku lidz Ravilam - gandrīz četrrāpus.
Ravils pieskrēja klāt, paņēma mani aiz elkoņiem un centās piecelt kājās. Bet es aptvēru viņa kājas, piespiedu seju viņa ceļiem un skaļi ievaidējos, nejuzdams par to nekādu kaunu.
- Kas noticis, šef? - sadzirdēju Ravila balsi.
- Vai esmu dzīvs? - es vaicāju.
- Jā, - viņš pārsteigts atbildēja.
- Novecojis neesmu?
- Nē taču. Tikai tāds sārts.
Pēc tam Ravils man iedeva tabletes pret sāpēm vēderā, kaut kur zem akmeņiem piesmēla sauju ar ūdeni un iedeva uzdzert.
Tā kā kļuva vieglāk. Plati atvēru acis un paskatījos uz pasauli sev apkārt. Mani sāka ieplūst spēks. Kuņģis, protams, sāpēja, taču vairs ne tik stipri.
Piecēlos un lēni devos uz priekšu. Ceļgalā kaut kas iečirkstējās, un es izbijos, - man likās, ka mani kauli sāk sairt, bet kājas - sarauties. Es pat aptaustīju ceļgalus, - tie bija pavisam stingri un piepūlē drebēja.
Tas mani nomierināja, paspēru vēl soli uz priekšu, tad vēl, vēl, vēl… un lēni sāku kāpt augšup pa nogāzi.
- Es taču eju! Tātad esmu dzivs…
Bet kuņģis sāpēja, stipri sāpēja. Taču šis sāpes jau bija pierastas, es biju samierinājies ar tām un uztvēru tās kā pašu par sevi saprotamu lietu. Man pat bija grūti stādīties priekšā tādu stāvokli, kad šo žņaudzošo sāpju nav.
Kopā ar šim sāpēm es kāpu un kāpu augšup, ar prieku juzdams, ka nemirstu. (Jn man šķita divaini, ka nemirstu. Biju pat apmulsis no tā, ka esmu dzivs. Es biju… gatavs nāvei, bet… es vēl biju dzivs.
Pēc kāda laika sāku ieklausīties savās sāpēs. Tās bija tādas pašas kā parastā kuņģa čūlas saasinājuma gadījumā, taču daudz stiprākas. Tomēr šim sāpēm bija viena neparasta īpatnība - tās nāca it kā ne no kuņģa, bet plūda kaut kur no dvēseles, pamazām ieplūstot kuņģa apvidū. Bet dvēselē kaut kas vaidēja un raudāja, stipri raudāja. No šīm dīvainajām dvēseles raudām arī nāca šīs sāpes.
Centos aptvert savas dvēseles raudu iemeslu. Tas man ilgi neizdevās. Bet pēc tam es pavisam negaidīti sapratu, ka raudas nozīmē negatīvās enerģijas iziešanu no dvēseles un ka pēc šim raudām ir jānāk atvieglojumam. Es sapratu, ka negativā enerģija atstāj mani un plūst laukā caur šīm drausmīgajām kuņģa sāpēm.
Šī saprašana deva kaut kādu atvieglojumu. Sāku attiekties pret sāpēm kā pret pelnītu sodu par reiz notraipītu sirdsapziņu… savas intuīcijas priekšā. Šis sods man likās pārāk nežēlīgs. Bet caur šīm sāpēm es skaidri sāku saprast, kādas ciešanas Nāves Ielejā nāktos piedzīvot, piemēram, alkatīgam cilvēkam - viņa ķermeņa sabrukumu pavadītu mežonīgas sāpes, taču neizsakāmi lielākas mokas nāktos ciest viņa garam, kas atstātu sabrukušo ķermeni. Nāves Valdnieks izrādījās cietsirdīgs, taču šī cietsirdība ir attaisnojama - pretējā gadijumā, ja nebūtu nežēlīga soda, cilvēkiem dzimtu bērni ar alkatīgu, skaudīgu raksturu.
Man kļuva žēl šo cilvēku, bet es jau zināju, ka žēlums nav cildenas jūtas, tas ir tikai cēlsirdīgas līdzcietības melīga kopija, jo nevar izjust līdzcietību pret to, kam ir jāsaņem sods, sods vai nu šeit, vai ari tur - Tajā Pasaulē.
Driz vien es atkal ieraudzīju Nāves Valdnieka Jamas Spoguli. Man sažņaudzās sirds, bet dvēselē kļuva skumji, skumji, tik skumji, kā ir tikai tad, kad cilvēks zaudē kaut ko ļoti tuvu un dārgu… Es pat uz kādu laiciņu apstājos, ar nesaprotamu pielūgsmi skatījos uz «Spoguli» un iztēlojos Cilvēku ar Lielo Burtu, kura vārds ir… Laiks.
- Šef, te nedrīkst apstāties. Tatu teica… - atskanēja Ravila balss.
- Jā, jā, es jau eju, - klusā balsī atbildēju.
No vārguma kājām ļogoties, es atkal izgāju caur Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa iedarbības zonu.
Jutu, ka man negribas iet no šejienes prom, Nāves Valdnieks bija ne tikai nežēlīgs, bet arī it kā… vilināja pie sevis un… negribēja laist vaļā.
«Nāve negrib laist mani vaļā,» pazibēja doma, izsaucot asas sāpes vēderā.
Apstājos, saliecos un ievaidējos. Bet pēc tam pacēlu galvu, pagriezos un atkal paskatījos uz Nāves Valdnieka Jamas Spoguli. Man likās, ka tas skatās uz mani… ar laipnām Nāves acīm. Šis Spogulis it kā pavadīja mani… Bet es gāju prom, lai atkal atgrieztos mūsu grēcīgajā pasaulē, pasaulē, kur tik daudz dvēseles sārņu. Man negribējās tur atgriezties.
Vēlreiz ieklausījos drausmīgajās un jau pierastajās sāpēs vēdera apvidū. Tagad es skaidri sapratu, ka caur šīm sāpēm mana dvēsele attīrās, caur šo «sāpju kanālu» izvadot laukā mani uzkrājušos negatīvo enerģiju.
- Bet es taču gribu, ļoti gribu attirīties vēl un vēl! - gandrīz iekliedzos. - Es gribu, ļoti gribu iegūt to, par ko stāsta visas pasaules reliģijas, es gribu iegūt… Tiru Dvēseli.
Šis jēdziens, ko sauc par Tīru Dvēseli, man tēlojās tik vilinošs un salds, ka es gandrīz jau pagriezos atpakaļ, lai atkal atgrieztos pie tiem diviem akmeņiem, kas līdzinās raibi rudiem četracu suņiem, nostāties starp tiem un atkal stāties Nāves Valdnieka Jamas attīrošās Dvēseles Tiesas priekšā.
Bet vārgās kājas nesa mani uz priekšu. Droši vien vajadzēja, lai šīs kājas aiznes mani lidz mūsu grēcigajai pasaulei.
Skumjas mani pārmāca pavisam. Es sapratu, ka tajā grēcīgajā pasaulē, uz kuru nesa manas vārgās kājas, Sirdsapziņas jēdziens, kā saka, nav godā. Man pat iegribējās, lai Visaugstais visus cilvēkus nostādītu rindā un pēc kārtas nodotu Jamas Sirdsapziņas Tiesai, nostādot starp diviem akmeņiem, kas līdzinās raibi rudiem četracu suņiem, lai šie cilvēki no manas
grēcīgās pasaules beidzot sajustu to, kas ir Sirdsapziņa, un caur drausmīgām sāpēm vai caur drausmīgu sava ķermeņa pelnos sabiršanas vērošanu beidzot saprastu, ka Dievs kā cilvēka progresa galamērķi ir nolicis sasniegt stāvokli, kas saucas - Tīra Dvēsele.
Tā soļodams, es atcerējos kādu ārkārtīgi bagātu cilvēku, kurš atveda pie manis savus bērnus - meitu un dēlu -, kuri zaudēja redzi vistas akluma dēļ. Šis cilvēks, lūgdams mani izdomāt kaut ko pārdabisku, pēkšņi pievērsa uzmanību manam pilnigi pieklājīgajam ķirurga uzvalkam un painteresējās, cik tas maksā. Es nesapratnē paraudzījos uz viņu un atbildēju, ka 2000 rubļu. Par atbildi viņš pavēdināja savas žaketes stūri un teica, ka tā maksā 2000 dolāru (30 reižu vairāk), dodams mājienu, ka, ja es izdomāšu kaut ko pārdabisku, arī varēšu staigāt ar tādu žaketi mugurā. Par atbildi es paraustīju plecus un uzmanīgi paskatījos uz šo žaketi. Tā neradīja manī nekādas emocijas - tā nekas, saburzīta pelēki rūtaina lupata.
«Etide ar žaketi», protams, nevarēja stimulēt manu domāšanas procesu, vēl jo vairāk tāpēc, ka es vispār nespēju ne tikai atšķirt dārgu drēbi no lētas, bet neredzu pat to, ka manā apģērbā ir caurums. Es tikai saraucu pieri un piedāvāju šim ārkārtīgi bagātajam cilvēkam ievietot savus bērnus mūsu klīnikā, lai ķirurģiskā ceļā mēģinātu kaut nedaudz glābt viņu redzi.
Nedaudz saglābta redze ārkārtīgi bagāto cilvēku neapmierināja. Viņš sāka dot mājienus, ka, gadījumā, ja redze būs stipri labāka, viņš piesviedis klāt ari tādas pašas cenas bikses.
Iedomājos, ka uz manas jau tā ne visai samērigās figūras vēl karāsies tādas pašas rūtotas bikses, kurās to ārprātigās cenas dēļ nevar atļauties piesēst uz netīra soliņa ar pielipušu košļājamo gumiju, un es kļūšu par sava ārkārtīgi dārgā uzvalka vergu un vienmēr atcerēšos cenu, par kādu tas pirkts. Gn arī rūtojums manī izraisīja asociācijas ar cietumu.
Tā nu es atteicos no rūtotā uzvalka. Tad ārkārtīgi bagātais cilvēks piedāvāja man svītrotu uzvalku. Tas vēl vairāk pastiprināja manas asociācijas ar cietumu, es ar sašutumu paskatijos uz viņu, paskaidrojot, ka operācija notiks kā mēģinājums un es nevaru pilnībā garantēt, ka rezultāts būs labs, pat ja uzvalkam pievienosies vēl arī zeķes un apakšbikses.
Bet ārkārtigi bagātais cilvēks vēl arvien mani nesaprata. Man šķiet, ka viņš jau prātoja par jaunu apakšveļu, kuru es vispār nekad nevelku mugurā, tāpēc ka to sauc par «bumbierenēm». Man šķita, ka šis cilvēks piedāvāsies nopirkt man vēl ari dārgus kājautus.
Galu galā ārkārtigi bagātais cilvēks pārtrauca neauglīgos mēģinājumus apģērbt mani pēc savas «modes butiku» gaumes un ne pa jokam sāka filozofēt par māku pelnīt naudu, par naudas lomu personības brīvibas iegūšanā, un aiz muļķības izmeta neapdomīgu frāzi, ka bagātie cilvēki vienmēr nopirks labu ārstu.
- Man bieži nākas dzirdēt lidzīgus vārdus no bagātiem cilvēkiem, - es toreiz aizsvilos. - Viens naftas boss, kura dēlam bija tāda pati kaite, man teica tieši to pašu!
Atceros, kā mana seja kļuva draudīga un uz kakla izspiedās pulsējoša vēna. Kā sakaitināts bullis paskatījos uz ārkārtīgi bagāto cilvēku un teicu, ka īstu ārstu nav iespējams nopirkt un ka īsts ārsts no vienkārši laba ārsta atšķiras ar to, ka pret katru slimnieku izturas ar lidzcietibu no visas sirds un dvēseles. Diemžēl es tā ari nespēju viņam ieskaidrot, ka nauda ir šķērslis Dieva padomam, kā atšifrēt slimību un izārstēt to.
Par atbildi ārkārtigi bagātais cilvēks izvilka no kabatas dolāru paciņu un teica, ka, redzot tādu summu, es nevarēšot noturēties un izdomāšot visu, kas nepieciešams viņa bērniem, kurus viņš ļoti mīlot.
Es, tik tikko valdīdamies, lai neizmestu viņu laukā pa durvīm, ieteicu viņam atbraukt pēc pusgada - iespējams, ka kaut ko arī izdosies izdomāt. Bet dolāru paciņu es demonstratīvi iebāzu atpakaļ viņa šikā rūtotā uzvalka iekškabatā, mazliet pieskar- damies viņa sasvīdušajām krūtīm.
Ārkārtīgi bagātais cilvēks atbrauca pēc trim gadiem, kad viņa bērni jau bija pavisam akli. Tagad viņam mugurā bija svītrots uzvalks. Es, protams, biju sašutis, ka viņi atbrauca tik vēlu, bet… ko nu vairs darīt? Ārkārtigi bagātais cilvēks sāka taisnoties, ka viņa bērni esot pieraduši ziemu pavadit Dienvidāfrikā, bet vasaru - Dienvidanglijā, un esot bijis grūti atdabūt viņus uz auksto Krieviju. Viņš pat teica, ka viņu ierašanos Krievijā, un vēl jo vairāk - provinciālajā Gfā, var interpretēt gandrīz vai kā varonību un goda izrādīšanu mūsu pilsētai. Tāpēc man, doktoram Muldašovam, jāpacenšas, lai viņa bērni «bīstamo ceļojumu» uz «dzimto» Krieviju nebūtu veikuši velti… un brauktu uz Dienvidāfriku pilnīgi redzīgi. Par naudu neesot ko raizēties - dolāru paciņa būšot mana.
Jāatzīstas, ka tad man jau patiešām bija izdevies izstrādāt jaunu vistas akluma ārstēšanas metodi un ārkārtigi bagātā cilvēka bērniem bija ceriba atgūt redzi, bet tikai ceriba, nevis simtprocentīga garantija. Paskatijos uz bērnu bezpalīdzīgi ieplestajām acim, un man kļuva viņu žēl - viņi nebija vainīgi, ka viņiem nav ieaudzināts, ka Dzimtene ir svēts jēdziens. Viņi nesaprata, ka cilvēka Dzimteni nosaka Dievs, sūtot no Tās Pasaules garu zidaiņa ķermeni, kas dzimst tajā vai citā zemeslodes vietā, ka pārkāpt Dieva lēmumu un saukt sevi nebūt ne prestižajā vārdā par «emigrantu» ir grēks. Ļoti liels grēks. Gn, kas zina, varbūt šis vistas aklums, kura gēns par slimību attīstās, lielākais, 50 % gadījumu, patiesībā ir sods par grēku, kad pret svēto vārdu Dzimtene sāka attiekties kā pret tukšu skaņu, paļaujoties uz labākiem Anglijas dienvidkrasta vai Dienvidāfrikas klimatiskajiem apstākļiem.
Viens no ārkārtigi bagātā cilvēka bērniem, laikam zēns, neglīti sašķobīja lūpas, sāka raudāt un vaimanāt, ka viņam ir grūti te sēdēt, ka viņam gribas, lai kalpone Lurdisa iedod padzerties svaigu kokosriekstu pienu. Bet man nebija kokosrieksta, un sūtit kādu uz veikalu man negribējās. Koridors bija pilns mani gaidošu pacientu. Gn… Krievija jau nav kokosriekstu zeme! Labāk šis zēns būtu prasījis ceptus kartupeļus.
Gn tad es atcerējos, ka pirms trim gadiem šis ārkārtigi bagātais cilvēks aiz muļķibas pateica, ka viņi - bagātie cilvēki - labu ārstu nopirks vienmēr. Ar nepatiku paskatijos uz viņa šikā svītrotā uzvalka piebāzto krūškabatu un ar baudu teicu, ka esmu ar mieru operēt viņa bērnus, bet operēšu… par velti. Atcerējos, ka tieši to pašu teicu ari vienam naftas bosam.
Tāpat kā gadījumā ar naftas bosu, šim priekšlikumam bija uzsprāgušas bumbas efekts. Ārkārtīgi bagātais cilvēks sāka skaitīt, ka ikviens darbs, pat mēģinājums, ir jāapmaksā un viņš ir gatavs to darīt. Bet es iespītējos kā āzis un paliku pie sava, ka viņa bērnus operēšu par velti. Atcerējos meitenīti ar bizitēm un sarkanu lenti no Vologdas, kurai bija tāda pati kaite, atcerējos viņas aklās acis, atcerējos viņas vecākus no sādžas un to, kā viņi skatījās uz mani pilni ceribu, atcerējos bezmiega naktis, kad strādāju pie jaunās vistas akluma ārstēšanas metodes kopā ar saviem nebūt ne augsti apmaksātajiem kolēģiem - zinātniekiem, un sapratu, ka mēs šo metodi izdomājām šai meitenītei un viņas dēļ - šis vienkāršās sādžas meitenītes dēļ, kuras bizitēs bija iepīta sarkana lente, kura droši vien nekad nav pagaršojusi kokosriekstu, un viņas galvenais ēdiens ir cepti kartupeļi no sava dārza, kas smaržo pēc zemes, Krievijas zemes.
Man kļuva žēl ārkārtīgi bagātā cilvēka - cilvēka bez dzimtenes. Es pat sāku baidīties, ka viņš aizvedīs prom savus bērnus un atņems viņiem cerību un laimi ieraudzīt pasauli. Viņš jau bija atņēmis tiem laimi - Dzimteni, bet tagad gandrīz atņēmis arī laimi redzēt Dieva pasauli.
Atkal atcerējos meitenīti no Vologdas ar sarkano lenti matos. Šausmīgi sagribējās ceptus kartupeļus. Pasaucu sekretāri un viņu klātbūtnē palūdzu uzcept man kartupeļus, starp citu, piedāvādams tos ari viņiem.
Ārkārtigi bagātā cilvēka acis kļuva pavisam šauras. Es tajās redzēju naidu. Viņam nebija izejas - viņš bija apbraucis visu pasauli ar saviem aklajiem bērniem, dāsni bārstīdams dolārus, kas izvesti no bijušās Dzimtenes - Krievijas, un nu… liktenis ir atnesis viņu atpakaļ tur, kur Dievs viņu kādreiz bija sūtijis, noteikdams šo zemi par viņa Dzimteni, no kuras viņš, izmantodams situāciju, veda un veda laukā naudu, atņemot to vienkāršajiem cilvēkiem un nolemjot viņus ēst tikai ceptus kartupeļus. Bet viņš zināja, ka šajā zemē ne tikai pārtiek no kartupeļiem, bet arī izgudro, izgudro un izgudro, pie tam izgudro, nedomājot par naudu, bet vadoties no tā, kas būs vajadzīgs cilvēkiem vispār, pat tiem kuri pašreiz vaļojas kokospalmu ēnā, saldkaisli apzinoties, ka naudas viņiem pietiks pat simts dzīvēm uz priekšu. Bet to izgudrotāju galdā, kuri visu savu dvēseli ieliek zinātnē priekš cilvēkiem vispār, gardi čurkst cepti kartupeļi.
Ārkārtīgi bagātais cilvēks lepni ievilka dubultzodu, izpūta no nāsim gaisu un, krasi pacēlis galvu, paskatījās man acīs. Viņa acis es neredzēju neko dievišķīgu, tajās spoguļojās cits Dievs - Svešais Dievs, man nesaprotams un netīkams. Pār muguru pārskrēja aukstas skudriņas. Bet es caur brillēm turpināju mieri- gi skatities šajās svešajās acis.
Ārkārtīgi bagātais cilvēks tomēr aizveda prom savus bērnus un neļāva man viņus operēt… par velti. Viņš aizveda tos prom no šīs zemes, no bijušās Dzimtenes, kurai ceribu sārtais krusts bija kļuvis par savdabīgu simbolu - nākotnes simbolu.
Pēc vairākiem gadiem es uzzināju, ka šis ārkārtīgi bagātais cilvēks ir miris un apbedīts tur, svešā zemē, un iespējams, ka aiz viņa zārka nesa vienīgo, ko viņš savā dzivē bija nopelnījis, - seifu ar naudu. Par viņa bērnu likteni es neko nezinu; varbūt viņi, tādi akli, ir apkrāpti un kaut kur ēd tikai ceptus banānus, bet varbūt viņiem viss ir labi un kalpone Lurdisa ir atradinājusi viņus dzert kokosriekstu pienu un pusdienās sākusi pasniegt ceptus kartupeļus.
Pārdomas par Svešo Dievu
- Svešais Dievs! Svešais Dievs! - sāku atkārtot savu soļu taktī, kāpjot augšup pa nogāzi 5700 metru augstumā.
Atmiņas par ārkārtigi bagāto cilvēku nebūt nevairoja manus spēkus. Man bija žēl viņa bērnu. Elpa ar svilpienu izlauzās no manām krūtīm, mute izkalta pavisam sausa, kājas ļodzījās. Bet es gāju, smagi gāju uz priekšu. Kuņģis tik sāpēja, sāpēja un sāpēja. Bet doma, ka ar šim sāpēm no manis nāk laukā negativā enerģija, mani nomierināja, es pat it kā priecājos par šim sāpēm… drausmīgajām sāpēm.
Apstājos, pagriezos atpakaļ, paskatījos uz Ravilu un pats sev par pārsteigumu teicu:
Ravil! Bet ir taču vēl viens Dievs - Svešais Dievs! Tikai šeit, Dievu Pilsētā, viņam nav varas. Te viņš ir bezspēcīgs. Nāves Ieleja nogalina tikai tos, kuru dvēselē ir šis visuresošais Svešais Dievs. Dižais Jama stāv Dievu Pilsētas sardzē, isto Dievu Pilsētas sardzē un neielaiž te Svešo Dievu. Spoguļi sadedzina Svešo Dievu. Saspiestais domājošais Laiks nelaiž Svešo Dievu zemzemes Šambalā, neļauj tam apgānīt dižo Lasošā Cilvēka simbolu.
Ravils nesaprašanā paraudzījās uz mani. Mēs abi pasmaidijām un turpinājām iet uz priekšu. Manā smaidā slēpās sāpju grimase.
Domas par Svešo Dievu neatstāja mani. Pēkšņi es sapratu, ka Svešais Dievs ir lepns un nav bailigs. Viņš, šis Svešais Dievs, ir stiprs un, pats galvenais, visuresošs. Viņš ātri iekļūst cilvēka dvēselē, ja cilvēks kaut pavisam nedaudz novēršas no sava īstā Dieva. Pēc tam Svešais Dievs, iekļuvis dvēselē, sāk plānveidigi un neatlaidīgi pievērst cilvēku savai ticibai - ticībai Svešam Dievam. Viņš cīnās ar īsto Dievu, neatlaidīgi cīnās, cīnās nevis uz dzīvību, bet gan uz nāvi. Svešais Dievs ir ļoti stiprs.
Pēkšņi es sapratu, ka bezdievības nav, nekad nav. Tāpēc ateisms, kas cildināja cilvēku kā organisko vielu pašattīstības kalngalu caur dzīvnieku pasauli un evolūcijas pērtiķposmu, ir ne tikai grēks, kas noliek cilvēku Dieva vietā, bet arī Svešā Dieva viltīgs izdomājums, izdomājums, kas cilvēku dvēseles atbrivo no īstā Radītāja ietekmes un dod iespēju tur ieperināties Svešajam Dievam.
Šī doma bija tik skaudra, ka man pat sajuka ritmiskais solis. Sāku miņāties, elpošanas ritms izjuka un es apstājos, ar svilpienu izpūzdams no plaušām gaisu.
- Kā gan es to nesapratu?! Kā gan es nesapratu?! - es pusčukstus atkārtoju, cenšoties ar plaukstu notraukt no lūpām siekalas. - Kāds es esmu muļķis, vai ne?! Tik ilgi dzivoju, tik daudzus gadus studēju ateismu, likdams eksāmenus uz trijniekiem, un nesapratu! Eh! Kāds muļķis, vai ne?! Tikai pēc Nāves Ielejas sapratu, muļķis! Tikai tad, kad biju paskatījies acīs nāvei…
Ievilku elpu un atkal devos uz priekšu. Pārsteigts pamanīju, ka sāpes kuņģa apvidū mazinās un gandrīz vai pārstāj mani mocīt.
Bet domas par Svešo Dievu turpināja un turpināja dancot pa galvu. Biju patiesi pārsteigts, ka agrāk nekā nevarēju saprast to, ka bezdievības nav nekad, nav kaut vai tādēļ, ka Dievs, radīdams cilvēka garu, dvēseli un miesu, ne tikai ir tos sasaistījis kopā, bet ar neredzamām saitēm sasaistijis arī ar Dievu, nosakot Radības Vienibu. Ne jau tāpat vien cilvēki saka, ka cilvēks ir daļiņa no Dieva. Mani sadusmoja ateisma stulbums, šis drausmīgais filozofu un zinātnieku stulbums, kas apgalvoja un apgalvo, ka Dieva nav. Ja šie «ateisti-zinātnieki» kaut uz brītiņu padomātu, ka, piemēram, tādu vispārzināmu zinātnisku faktu kā tas, ka katra no miljardiem šūnu, kas atrodas cilvēka organismā, momentā uzzina par katras šūnas likteni, nevar izskaidrot ne ar ko citu kā tikai ar kādas domājošas substances pastāvēšanu, kas ne tikai apvieno visas šūnas kopā, bet ari rūpējas par katru šūnu kā par savu bērnu, tad šie «ateisti-zināt- nieki», jau vadoties no parastas loģikas vien, varētu saprast, ka virs šis domājošās substances eksistē cita, vēl augstāk organizēta domājoša substance, virs tās vēl viena, vēl viena un vēl viena, līdz pašam…Dievam. Tad biedri ateisti pārstātu rādit stiklainas acis, izdzirdot kaut mazāko iebildumu viņu «pierādāmajai» Dieva neesamībai. Tad viņi pārstātu nicīgi izturēties pret istiem zinātniekiem - pētniekiem, kas gribot negribot savu zinātnisko meklējumu rezultātā nonāk pie secinājuma, ka eksistē Dievs - Radītājs, un kļūst par dziļi ticīgiem cilvēkiem.
Atcerējos mūsu medicīnas institūta ateisma pasniedzēja acis, kad viņš ar baudu man eksāmenā ielika trijnieku, lai gan es, būdams ar labu atmiņu, biju iemācījies visu šo ateistisko draņķi. Acīmredzot viņš manās acīs ieraudzīja slikti slēpu naidu pret viņu - Sveša Dieva kalpu.
Soļodams uz priekšu un taktī izdvesdams primitīvas skaņas «uh, uh, uh», es pat sāku attaisnot šos «zinātniekus-ateistus», jo sapratu, ka viņu mēle nepieder viņiem pašiem, ka ar viņu balsi runā viltīgais Svešais Dievs. Šis Svešais Dievs droši vien smejas par muļķi ateistu, kad tas, sakārtojis savu rekomendējamo pelēko uzvalciņu, iet pierādīt visiem to, kā dabā vispār nevar būt. Šis muļķis ateists, būdams lai arī neveiksmīgs, bet tomēr Dieva radījums, kaut kad iemīlas un, saņēmis noraidījumu, naktis mokās, vaimanājot, ka dvēsele sāp, bet tūliņ pat sāk pārnest domu gaitu par savu dvēseli uz pierasto (bet dvēseles dziļumos pretigo) domāšanas štampu par organisko molekulu lomu un pat nonāk pie tādām blēņām, ka viņas (atraidītājas) organiskās molekulas nav savienojamas ar viņa (atraidītā) organiskajām molekulām, lai gan patiesībā savienojamas nav viņu dvēseles, kas atdotas dažādiem Dieviem - Īstajam un Svešajam.
- Šef, piesēdīsim uz brītiņu. Tu smagi ej. Tu taču tikko esi iznācis no turienes, no Nāves… - atskanēja Ravila balss.
- Labi, - es smagi nopūtos. - Sāpes ir mazinājušās, bet vājums…
Apsēdos uz akmens.
«Svešais Dievs ir ļoti stiprs. Viņš izmanto jebkuru iespēju, lai ieperinātos cilvēka dvēselē. Viņš saprot, ka cilvēku radījis nejau viņš, taču viņš cenšas to sagrābt, sagrābt pilnibā,» es domāju, sēžot uz akmens.
Acu priekšā uzpeldēja pazīstamu nenovīdīgu, alkatīgu un nejauku cilvēku sejas, arī pazīstamu alkoholiķu un narkomānu sejas. Ar grūtībām atsaucot šos cilvēkus atmiņā, centos iztēloties viņu acu izteiksmi. Man tas izdevās - viņu acis bija viena tipa - stiklainas un svešas. Šajās acīs atspoguļojās kaut kāds svešs un nepatīkams zīmogs. Šim zīmogam bija mazliet rauduliga nokrāsa, kas pauda nedabigu verdziskumu… viņu dvēseles sagrabēja priekšā. Šīs svešās apzīmogotās acis it kā atvainojās par to, ka cilvēks ir atdevis savu dvēseli Viņam - jaunajam Svešajam Pavēlniekam -, un saspringti, saspringti lūdza un lūdza būt žēlīgam pret viņu, vergu, it kā dodot mājienu, ka ikviens var kļūt tāds pats kā viņš - vergs. Šis apzīmogotās acis lūdzās, lai ar šo žēlsirdību iedod viņam kaut mazliet tīras enerģijas, tās enerģijas, kura viņam bija piedzimstot un bez kuras viņam ir slikti, ļoti slikti, jo šī tīrā enerģija kaut kad bija viņu radījusi - lai ari nesaprātīgu, bet tomēr cilvēku. Šis zimogs acis it kā teica, ka viņam - bijušajam īstajam cilvēkam - nav citas izvēles kā tikai lūgt un lūgt pēc žēluma, jo viņš, kas pārvērties par cilvēka apvalku, nevar dzivot bez vispārcilvēciskās dievišķās enerģijas, bez vispārcilvēciskas Mīlestības, un ir spiests lūgt un lūgt kaut mazliet šis tīrās enerģijas, lūgt, lai viņu, Svešā Dieva vergu, pažēlo. Viņš, Svešā Dieva vergs, nevar iztikt bez īstā Dieva, sava Raditāja, tīrās enerģijas.
Bet dažreiz šajā apzīmogotajā žēlīgajā skatienā uzplaiksni dzirksteles. Šis dzirksteles šaudās uz visām pusēm. Tās prasa pēc ciņas. Tās prasa pēc asinīm. Ar šīm dzirkstelēm ārā šaujas naids - Svešā Dieva naids pret īsto Dievu. Un tad Svešā Dieva vergs sāk atriebties, atriebties ar visu netikuma spēku, melni atriebties tam, kurš viņu… žēlo.
Svešā Dieva vergs ar kaut kādu sesto prātu saprot, ka viņam, nelaimīgajam vergam, nepietiks spēka atriebties cilvēkam, kas dzīvo īstā Dieva paspārnē, tāpēc viņš ir spiests savai atriebībai izvēlēties vājāku cilvēku - to, kurš, viņu žēlodams, ir atdevis Svešā Dieva varā daļu savas dievišķās tīrās enerģijas. Nelaimīgais vergs pat nav vainīgs, ka atriebjas un gādā nejaucības tuvam cilvēkam, kas viņu žēlo, jo Svešais Dievs, kas sēž viņā, izcīna nesamierināmu cīņu ar īsto Dievu, lai sagrābtu cilvēku «dvēseļu lauku». Svešais Dievs ari ir Dievs, viņu maz interesē atsevišķa cilvēka liktenis, viņa darbi attiecas uzreiz uz visiem cilvēkiem, un viņš vēlas sagraut to, ko radījis Īstais Dievs, bez žēlastības liekot uz upuraltāra cilvēkus ar stiklainām acim un apzīmogotu skatienu. Svešais Dievs nemil savus vergus, viņš tos nicina, jo šie cilvēki tomēr ir īstā Dieva, nevis viņa - Svešā - radīti.
Galvenais Svešā Dieva mērķis ir sagrābt cilvēku «dvēseļu lauku» un stāties īstā Dieva vietā, aizstāt Viņu. Svešajam Dievam nav vēlēšanās nodarboties ar grūto radošo darbu, viņš nevēlas radit un pēc tam vēl audzināt «savu cilvēku», viņš vēlas tikai valdit pār jau radīto cilvēku dvēselēm. Gn tas viņam dažreiz izdodas, lai gan… ne visai veiksmīgi. Piemēram, mēs visi atceramies, pie kā noveda komunisma viltīgās idejas, - tās noveda pie represijām un veselas valsts ar lepno nosaukumu - Padomju Savieniba - cilvēku pašmocibām, bet pats pretīgākais bija tas, ka gandrīz 80 gadus šīs valsts cilvēki staigāja ar stiklainām acīm un raudzījās uz pasauli ar apzīmogotu skatienu.
Tomēr ari tagad, kad komunisms ir gandriz pavisam aizmirsts un tā «idejām» tic tikai retais, Svešais Dievs turpina darboties, mainijis savu apveidu un kļuvis par aizbildni «dolāru tipa domāšanai». Viņš priecājas, ka «dolāru psiholoģija» arvien vairāk un vairāk izplatās pa pasauli, ka ar Holivudas tipa filmām izdodas ticībā uz Dievu audzinātu cilvēku smadzenēs «iedēstīt dolāru tipa domāšanu», ka daudzu valstu cilvēkiem acis kļūst stiklainas, ieraugot galveno Svešā Dieva simbolu - zaļo dolāru.
Svešo Dievu krata dusmu drebuļi, redzot, ka pasaulē ir radusies reāla pretdarbība viņa «dolāru politikai», ieviešot «draudzības valūtu» - eiro, jo šajā valūtā ir ietverta neticama lieta - draudzības, uzticēšanās un mīlestības ideja pretsvarā lielo Eiropas valstu vēsturiskajām ambīcijām. Tāpēc ari ir patikami turēt rokā čaukstošu eiro banknoti, ka no tās dveš vēsturiska
Milestibas uzvara pār Lepnibu. Jā, un… droši vien ari Krievijā pienāks tāds laiks, kad Lielā Krievija savu lepnigo rubli nomainīs ar silto eiro banknoti, metot skaistu un dižu tiltu uz Austrumiem, kur cilvēku tradīcijās prevalē garīgais pirmsākums, bet vārds «Mīlestība» nešķiet tukša skaņa. Lūk, tad droši vien sāksies laimigie laiki, kad Svešais Dievs sarausies un jutisies kā sīks nejaucēns, ar šausmām redzot, ka viņš atdod savu vietu jaunai cilvēku kohortai ar Tiru Dvēseli.
Piecēlos no akmens, uz kura sēdēju.
- Nu ko, Ravil, ejam tālāk?! Driz mums vajadzētu panākt pārējos…
Soļojot jutu, ka domas par Svešo Dievu patiešām veicināja kuņģa sāpju mazināšanos.
«Vai tad patiesi domās ietverta pretdarbība Svešajam Dievam palīdz izvadīt no manis viņa enerģiju?» nodomāju.
Gn es, it kā nu jau ārstnieciskos nolūkos, atkal sāku domāt par Svešo Dievu.
Atkal atcerējos ārkārtigi bagāto cilvēku, viņa stiklainās acis, un saviebies sapratu, ka viņš taču atņēma saviem bērniem cerību skatīt Dieva gaismu šī Svešā Dieva dēļ, par kura vergu bija kļuvis, un nevarēja pārkāpt pāri Svešā Dieva principam, ka nauda izšķir visu, un, protams, ienīda šo Muldašovu, kas uzdrošinājās atraidīt dolāru paciņu un teikt briesmīgus vārdus, kas pilnīgi nesaskanēja ar viņa mīļā Svešā Dieva postulātiem, - es jūs operēšu par velti. Bet vai tad var savu bērnu acis uzticēt cilvēkam, kuru ienisti?!
Man sazin kādēļ likās, ka daudziem, ļoti daudziem cilvēkiem, kurus tautā sauc par «pasistiem», arī ir saistība ar Svešo Dievu. Kas zina, varbūt viņu dvēselēs notiek bezgaliga ciņa starp Svešo un īsto Dievu, tā nu viņi «raustās». Bet droši vien ir labāk būt «pasistam» nekā Svešā Dieva vergam. Vergs ir lemts ciešanām, kuras viņam sūta īstais Dievs, un šis ciešanas vajā Svešā Dieva vergu vienmēr un visur šajā pasaulē, bet sevišķi nepanesamas tās kļūst, kad «vergs» sastop cilvēku, kas dzivo zem īsti dievišķas zvaigznes. Nelaimīgais «vergs» sāk just dvēselē neremdināmu kurnēšanu, kas sazin kāpēc vēršas pret gaišo un pozitīvo cilvēku un pēkšņi jūt, ka viņš šo cilvēku ienīst, ienīst no visas sirds un dvēseles, kas atdota Svešajam Dievam. Bet naids nes ciešanas viņam pašam un nāk kā Dieva sods par šo naidu. Tā kā mūsu grēcīgajā pasaulē tomēr valda istā Dieva likumi, viņš, drausmīgi ciešot no savas bezpalīdzības, sāk atcerēties 1937. gadu, kad šo dziļo naidu ar papīrīti, ko sauc par denunciāciju, varēja pārvērst tā cilvēka nāvē, kuru viņš pēkšņi bija sācis neieredzēt. Viņam, Svešā Dieva vergam, iekšā viss sagriežas, saprotot, ka vairs nav 1937. gads un Svešā Dieva vara ir kļuvusi vājāka.
Tāpēc var teikt, ka, gadījumā, kad jūsu dvēseli iekāro Svešais Dievs, neatdodieties viņam, atcerieties, ka viņš ir viltīgs un prot vilināt pie sevis, labāk raustieties, raustieties uz veselību. Tomēr labāk ir raustīties nekā ciest.
Es sapratu, ka tā raustīties, darbojoties pret Svešo Dievu, var bezgala ilgi, bet, ja dvēselē iekļūs grēks, par kuru visas pasaules reliģijas runā kā par pašu galveno grēku, proti - par grēku uzskatīt sevi par Dievu, tas nozīmēs, ka Svešais Dievs jau ir pakļāvis jūsu dvēseli. Gn pakļāvis ir tāpēc, ka cilvēks kā Dieva radiba nevar reāli kļūt par Dievu (lai gan ļoti gribas), viņš par tādu var kļūt tikai ilūzijā, kuru viņam piedāvā Svešais Dievs.
Mēs visi protam fantazēt, bet neprotam dzīvot fantāzijā. Svešais Dievs virza mūs nevis vienkārši uz fantāziju, bet uz tās visnereālāko daļu - ilūziju, lai ar šo saldo ilūziju, liekot justies kā Dievam, vājinātu Īstā Dieva ietekmi un iekļūtu mūsu dvēselēs. Ak, cik bīstami ir kaut vienu reizi pateikt - es esmu Dievs! Ak, cik smagas ciešanas tas nesīs.
Svešais Dievs nav raditājs. Viņš nekad neko nav radījis, viņš ir tikai postijis un izmantojis to, ko radījis istais Dievs. Svešā Dieva pasaule ir ilūziju pasaule, un viņu var saukt par ilūziju Dievu. Tāpēc mēs, parastie cilvēki, sliktāk vai labāk dzīvojot istā Dieva paspārnē, nemīlam šizofrēniķus un cilvēkus, kas novērsušies no pastāvošās pasaules, jo tie ir cilvēki, kas dzivo iluzorā - Svešā Dieva pasaulē.
Kas tad īsti ir Svešais Dievs? Es nezinu, jo neesmu Dievs. Droši vien taisniba ir reliģijām, kas vēsta, ka bez īstā Dieva pasaulē ir arī Dēmons, Nelabais vai pat Sātans. Es pat nezinu, kurš no viņiem ir galvenāks un kas ir kas, bet es jūtu, ka tās ir mums paralēlās - viltīgo ilūziju pasaules galvenās darbojošās personas.
Dievu Pilsētā nav vietas Svešajam Dievam
(Jn tad es sapratu, ka patiesībā esmu laimīgs cilvēks, jo tomēr esmu bijis šeit - reālā (nevis iluzorā!!!) Dievu Pilsētā. Laimīgs tāpēc, ka šajā pilsētā nav vietas Svešajam Dievam un es beidzot esmu redzējis īstā Dieva pasauli, grandiozu pasauli, kas sastāv no tiru Domu un Tiru Jūtu spēka raditām piramīdām un monumentiem. Šī Pilsēta priekš Zemes ir ļoti nozīmīga, jo ir kristāltīra saliņa uz mūsu planētas, virs kuras lidinās sarkanmel- nais Svešā Dieva rēgs. Šī Pilsēta ir nozīmīga arī tāpēc, ka tā ar Dižā Jamas palīdzību sargā no viltīgā un stiprā Svešā Dieva brīnišķīgās Šambalas zemzemes un Mirušo Valstibu, kur dzivo Labākie no Labākajiem visu Cilvēku rasu pārstāvjiem, kas jebkad ir dzīvojuši uz Zemes.
Domas es arvien vel esmu tur…
Apstājos un atskatījos atpakaļ, lai vēlreiz paskatītos uz Nāves Valdnieka Jamas Spoguli, paskatītos… ar mīlestību. Bet tas jau slēpās aiz nogāzes, bet griezties atpakaļ nebija spēka. Atkal sāka sāpēt kuņģis - asi un griezigi. Es skumu… pēc Nāves Spoguļa… es gribēju vēl vairāk tīrības, vēl vairāk un vēl vairāk…
- Šef, paskaties, stāv kā klints! - kā miglā atskanēja Ravila balss.
- Kas stāv? - es nosēcu.
- Seļiverstovs stāv. Mūs gaida. Uztraucas. Izskatās kā klints. Liels.
- Ā-ā-ā…
- No šejienes redzams, ka viņa vēders ir pazudis.
- Ā-ā-ā…
- Saprot, ka bijām Nāves Ielejā.
- Kas… saprot?
- Seļiverstovs.
- Ā-ā-ā…
- Paskat, grozās. Tātad stipri uztraucas.
- Ā-ā-ā…
- Māj ar roku. -Jā.
- Nāk mums pretī. -Jā.
- Atkal grozās. -Jā.
- Iet te pa labi, te pa kreisi. -Jā.
- Kāpēc viņš tā mētājas?
- Nezinu.
Varbūt kaut ko jūt? Nezinu.
Paskat tikai, apsēdās. Redzu.
Nu kāpēc viņš apsēdās? Nezinu.
Vai tas var būt? Var.
Sēž taču, vai ne? Sēž.
Atradis isto laiku. Gadās.
Tā kā nebūtu īstais laiks. Tā kā nebūtu. Paskat tikai, apgūlās. Jā.
Nu kāpēc viņš apgūlās? Nezinu. Atpūšas, vai? Varbūt.
Atradis laiku, kad atpūsties. Nūja.
Domā, ka mēs esam rēgi, vai? Var jau būt.
Varētu uzsaukt, bet spēka nav. Nūja.
Rēgi taču nekliedz, viņam jāsaprot! Jāsaprot. Bet spēka nav. Nūja. • Paskat, piecēlās.
-Jā.
- Stāv kā stabs. -Jā.
- Droši vien uztraucas. -Jā.
- Par mums uztraucas… vai neesam pārvērtušies par rēgiem. -Jā.
- Gaida no mums kaut kādas briesmas, vai?
- Var jau būt.
- Paskat, ķeras pie siksnas.
- Redzu.
- Ko viņš isti grib?
- Nezinu.
- Nē, siksnu vairs neaiztiek. -Jā.
- Rakņājas pa kabatu. -Jā.
- Meklē kaut ko. -Jā.
- Nu ko viņš tur meklē?
- Nezinu.
- Laikam izvilka cigareti.
- Tā izskatās.
- Aizsmēķēja.
- Redzu.
- Tātad uztraucas. -Jā.
- Par mums uztraucas?
- Par mums.
- Bet kas tur ko uztraukties?
- Nezinu.
- Vai tad mes esam kadi spoki, vai?
-Nē.
- Bet viņš, manuprāt, tā domā.
- Var jau būt.
- Atkal sāk grozities.
-Jā.
- Stipri grozās.
-Jā.
- Nu ko viņš grozās?
- Uztraucas.
Mēs nemanāmi piegājām pie Sergeja Anatoļjeviča Seļiverstova.
- Uh, nu iznervozējāmies gan mēs, jūs gaididami, - viņš teica.
- Nūja, - mēs ar Ravilu atbildējām vienā balsi.
- Kāpēc tev, šef, seja tā saviebta, it kā kautiņā būtu žoklis izsists?
- Sāp, Serjoža.
- Kas sāp, žoklis?
- Nē, kuņģis.
- Ā-ā-ā… Bet izskatās, ka žoklis.
Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs, mundri soļodams pa priekšu, pieveda mūs ar Ravilu pie Rafaela Gajazoviča Jusupova un pavadoņa Tatu, kas sēdēja uz akmeņiem.
- Nu ko, pabiedrojāties ar nāvi? - Rafaels Jusupovs jautri pavaicāja. - Un kāda tad ir tā nāve?
- Nu tā…
- Labāk apēdiet kādu šokolādi! Augstkalnos vajadzīgas taukskābes un cukurs.
-Jā.
- Vai kaulus tajā Ielejā redzējāt?
-Jā.
- Kādus? Vai cilvēku?
-Jā.
- Daudz?
-Jā.
- Tātad tur mirst.
-Jā.
- Kāpēc tu, šef, esi tāds jocīgs?
- Tāpat vien…
Es gurdi apsēdos zemē. Briesmīgi sāpēja kuņģis. Es cietu.
«Nāves Ieleja pati izvēlas tos cilvēkus, kuri jānonāvē,» atmiņā atausa frāze, ko kaut kad teica pavadonis Gelu.
Rafaels Jusupovs apsēdās blakus un, roku uz mana pleca uzlicis, pajautāja:
- Cik ilgi tad tu biji Nāves Ielejā?
- Nezinu, neskatījos.
- Nu kā tad tā?
- Nu tā… tur laiks plūst savādāk… tur ir saspiestais laiks.
- Vai atceries, lama Ketsuns Zangpo teica, ka Nāves Ielejā var uzturēties ne ilgāk par piecām minūtēm? Citādi Jama sāks savu darbu. Cik ilgi tu… tur biji?
- Nezinu, tur ir saspiestais laiks.
- Tomēr tu varēji…
- Nevarēju.
- Vai tur ir briesmigi?
Es neko neatbildēju. Es ilgojos pēc Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa.
Pavadonis Tatu pasauca mūs un parādīja akmeni, kurā skaidri bija redzams iespiedums, kas atgādināja milzīgu cilvēka pēdu.
- Tā ir Budas pēda! - viņš lepni teica un ieskatījās manās sāpju izmocītajās acīs.
- M-m-m… - vairāk neko pateikt nevarēju.
Pēc tam mēs vienmērigā solī tikām lidz kalnu pārejai, kuru svētceļnieki sauca par Nāves Vārtiem, - atceros, kā tur nogūlos uz akmeņiem un sāku locīties sāpēs. Sāpes kuņģī kļuva neizturamas.
- Ā-ā-ā… ā-ā-ā… - es vaidēju.
Puiši stāvēja un līdzjūtīgi skatījās.
- Ā-ā-ā… - es nevarēju apstāties.
- Šef, šef, no šejienes ir jāiet prom! Te ir paaugstināta radiācija! Dozimetrs tarkšķ kā… - atskanēja Seļiverstova balss.
- Tūliņ, tūliņ…
- Nu celies, mīļais, celies, - Seļiverstovs lūdzās.
Ar milzīgām pūlēm pierausos kājās.
- Serjoga! Ravil! - teicu, pārvarot sāpes. - Mums jāuzkāpj pa kori 6000 metru augstumā. Stāsta, ka no turienes labi var redzēt Karmas Cirvi. Es gribu to redzēt.
- Šef, vai tev prāts?!
- Ejam! Rafael, tu paliec tepat! Tā vajag. Mums jāpaiet uz augšu pavisam mazs gabaliņš. Mēs ātri! - es nokomandēju un, sakopojis pēdējos spēkus, sāku rāpties augšup pa akmeņiem. Sergejs un Ravils nāca aiz manis.
Aptuveni 6000 metru augstumā mēs patiešām ieraudzījām Karmas Cirvi. Pirmais to ieraudzīja Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs.
- Nu re, kur tas ir - Karmas Cirvis! - viņš teica pavisam vienkārši un labsirdigi.
Paskatījos uz «Cirvi» un pēkšņi sajutu, ka sāpes mazinās. Smagi elsodams lielajā augstumā, sāku pētīt Karmas Cirvi. Sāpes bija mazinājušās, un es jau varēju padomāt, nevis tikai ar pūlēm censties sakopot pēdējos spēkus tā, it kā katra kustiba būtu pēdējā manā mūžā.
Skatījos un skatījos uz Karmas Cirvi… Skatījos kā apburts.
Es skaidri sapratu, ka šis 100 metru augstais «Cirvis» augstas kraujas galā blakus tikpat lielai cilindriskai konstrukcijai arī ir kaut kāds monuments, nevis divains kalnu vēju veidojums. Jau sāku prātot, kādā neizprotamā veidā tādu monumentu varēja izveidot un vēl arī uzstādīt tik nepieejamā kraujas virsotnē. Prātoju, kam tas domāts.
- Tā, tā… Tā, tā, - prātodams murmināju.
Bet domas nenāca, - es nepavisam nesapratu Karmas Cirvja mērķi.
«Ne jau tāpat vien svētceļnieki šo monumentu ir nosaukuši par Karmas Cirvi,» mēģināju domāt loģiski. «(Jn, ja tā ir nosaukuši, tad tam ir kaut kāda saistība ar cilvēka karmu. Bet kāpēc šim monumentam ir cirvja veids? Taču ne jau tādēļ, lai kaut ko cirstu gabalos?!»
Domas nekā negribēja nākt galvā.
- Šef! - sadzirdēju Seļiverstova balsi. - Nu pasaki, kādēļ kar- mai, tas ir - Dieva noteiktai dzīves līnijai, vajadzīgs cirvis? Vai tad te karmu cērt gabalos, vai? Vai… varbūt tēš? Sanāk, ka cilvēkam, kas iet pa šo vietu, karma tiek aptēsta. Gn pēc karmas aptēšanas sākas… m… dzive bez karmas. Lūk, mēs - tu, Ravils un es - tagad būsim cilvēki bez karmas un sāksim dzīvot bezkar- mas dzīvi. Diez kāda tā būs, šī bezkarmas dzīve?
- Tad jau redzēsim, - Ravils dobji atbildēja.
- Bet cilvēki taču cenšas sasniegt bezkarmas dzīvi, - Seļiverstovs turpināja prātot. Ne jau velti! Oh, ne velti! Bezkarmas dzive droši vien kaut kādā ziņā ir laba. Laikam ļoti laba! Bezkarmas dzive dod cilvēkam izvēles brīvību - tu, cilvēks, pats lem, kā dzīvot, nevis Dievs to dara tavā vietā. Gribu - dzīvoju tā, gribu - šitā. Daru visu, ko gribu! Pat sods, kas nopelnīts iepriekšējās dzīvēs, paliek aiz borta, to notēš cirvis. Ai, vai mēs patiešām sāksim tā dzīvot?
Ravils pasmaidīja un teica:
- Es neticu… m… m… bezkarmas dzivei. Tu, Sergej Anatoļjevič, taču neesi alā, kura materializē domas, kur piepildās viss, par ko cilvēks padomā…
Bet es turpināju neatlaidīgi skatīties uz Karmas Cirvi. Sapratu, ka šis monuments veidots kaut kāda smalko enerģiju slāņa regulēšanai. Bet arī svētceļnieku izteikumi par Karmas Cirvi diezin vai ir radušies tukšā vietā!
- Oh, grūti gan elpot tādā augstumā! Gaiss ir tik rets! - manas domas pārtrauca Seļiverstova nopūta.
- Nūja.
Nodūru galvu, ievilku elpu un sāku domāt par karmu kā tādu. Atcerējos daudzās sarunas ar Amiru Rašitoviču Šaripovu, kas mūsu centrā strādā par ģenerāldirektora vietnieku un vada jaunu virzienu redzes psihokorekcijā, tas ir - māca pēc operācijas redzi atguvušos cilvēkus redzēt. Būdams ārkārtīgi inteliģents
cilvēks, Amirs Rašitovičs savos cilvēka psihes pētījumos ir sācis studēt viņu karmu. Kopā ar savu jauno līdzstrādnieci Tatjanu viņš ir atradis tādas lietas, par kurām var tikai pabrīnīties. Piemēram, viens no mūsu pacientiem, kas bija zaudējis vienu aci no govs spēriena, pastāstīja, ka viņa dzimtā nu jau daudzas paaudzes virieši cieš no govīm. Noskaidrojās, ka viss sācies ar to, ka divdesmitajos gados viņa vecvectēvs, pazistams čekists, sādžās ņēmis cilvēkiem nost govis un pārtikas sagādes ietvaros sūtījis uz kautuvi, nolemdams zemniekus bada dzīvei. Čekista dēls, lopkopis, nodzēries un pakāries kūtī. Otrs dēls gājis bojā, to nobradājis govju ganāmpulks. Čekista mazdēls miris, saindēdamies ar govīm domātām zālēm… Bet mazmazdēls, kuram arī neizdevās izvairīties no šī slaucamā dzīvnieka soda, zaudēja vienu aci un, bidamies zaudēt ari otru, pat pārcēlās dzīvot uz tundru, kur govju nav, un dzivo tur vēl arvien, priecādamies, ka tur nav šo atriebīgo dzivnieku.
Es pats operēju pacientus - brāli un māsu no Rostovas pie Donas, kuri dažādā laikā guva pilnīgi vienādas traumas, kas radīja pilnīgi vienādu redzes asuma samazināšanos līdz 0,2, pie tam tādas traumas bija raksturīgas visai viņu dzimtai. Un tā tālāk.
Savu pētījumu rezultātā Amirs Rašitovičs nonāca pie secinājuma, ka mūsos ir arī mūsu dzimtas informācija, no kuras mēs nekur nevaram izbēgt, un, gribam to vai ne, tā tik un tā mūs ietekmē, agrāk vai vēlāk atgādinot par sevi kā sods par senču grēkiem vai kā negaidīta likteņa dāvana par sen jau aizmirsto radinieku dvēseles tīrību. Pie tam šī dzimtas informācija sniedzas tik tālā pagātnē, ka, iespējams, tās saknes saskaras ar eņģeļu un pat ar cilvēka radīšanas laikiem, kad Radītājs katrā dzimtā ielika informācijas līniju, sauktu par karmu, kurā ne tikai krājas informācija par bezgalīgo zemes dzīvju virkni, bet arī notiek nepārtraukta šīs informācijas analizē, savienojot pagātni un nākotni vienotā dzīves līnijā. Šajā karmiskajā līnijā nekas netiek aizmirsts un nekas nepaliek bez uzmanības un analīzes. Šai pārsteidzoši pilnīgajai analīzei tiek pakļauti ne tikai cilvēka darbi, bet arī viņa domas, kas nepārtraukti rosās mūsos dienu un nakti. Neviens cilvēks nevar dzīvot izolēti no saviem senčiem, neviens. Katrs no mums nes savas dzīves zīmogu, bet mūsu dzīve veidojas pēc mums nezināmiem principiem, vienotās dzimtas analīzes - Karmas likumiem.
Karma nav uzspiests zīmogs, karma ir mainīga, jo tā ir domājoša substance, bet tā domā dzimtas dzīves kategorijās, apvienojot visu individuālo dzīvju virkni dzimtas ietvaros. Visa jūsu dzimta, sākot ar eņģeļiem, rēgveidīgajiem cilvēkiem, lemūriešiem, atlantiem un āriešiem, ietekmē jūs, mīļo cilvēk, un jūs ar savu mazo, varbūt jau miljono dzivi uz šīs Zemes ari ietekmējat visu Dzimtu un caur savu Dzimtu - kāda cita cilvēka vai savu nākamo dzivi. Gn kaut kad jūs, mīļo cilvēk, redzēsiet visu šo dzīves līniju, vienā mirkli aizejot pagātnē vai nākotnē. Tad jūs sapratīsiet ne tikai Raditāja diženumu un labsirdību, bet pilnigi skaidri apzināsieties, cik nozīmīgs ir jēdziens - Tīra Dvēsele. Gn, ticiet man, šis bridis jums nebūs nekas briesmīgs, gluži pretēji - tas būs laimes pilns, jo jūs caur visu savu dzimtu varēsiet kontaktēties ar pašu Radītāju, bet jūsu jau sensenis aizgājušie radinieki parādīsies jūsu priekšā vai nu ar mierīgām un pārliecinātām sejām, vai arī viņu sejās būs lasāma dziļa un neremdināma vainas apziņa visas Dieva noteiktās Dzimtas priekšā. Jūs redzēsiet arī sevi dažādās dzīvēs un paši novērtēsiet savas sejas izteiksmi tajā vai citā no daudzajām dzivēm. Bet pats galvenais, kas ar jums notiks, ir tas, ka jūs skaidri sapratīsiet savu dzīvju galveno kritēriju, kas saucas Tīra Dvēsele. Ak, cik skumji jums kļūs, ja redzēsiet, ka vienu no savām dzivēm esat atdevis nelietīgajām alkatības jūtām, nesaprotot, ka visas Dzimtas kopējai dzīvei nauda nav vajadziga! Ak, cik jums kļūs pretīgi, kad pats savām acīm skatīsiet sevi kā skauģi, nelaimīgu skauģi, kas radīts, lai dzītu uz priekšu to, kuru apskaužat! Ak, cik jums būs nelāgi ap dūšu, kad redzēsiet sevi kā skaistu, bet nelietigu sievieti, kurai nekas nav labi, nekas nav labi! Ak, cik jums būs nelāgi ap dūšu, kad…
Bet jums, miļo cilvēk, dziļu svētlaimi un prieku izsauks brīži, kad redzēsiet sevi, noteikti redzēsiet ari cēlu, labsirdīgu, labu, jauku, mīļu, stipri mīlošu, ļoti mīlošu ne tikai savu māti, tēvu, dēlu un meitu, bet ari… visus cilvēkus kā tādus. Jūsu uzmanība apstāsies pie tās dzives, kurā jūs spējāt mīlēt visus cilvēkus kā tādus, priecāsieties par to, ilgi priecāsieties, izbaudot šo dzīvi un jūtot nelielu sašutumu, ka visas savas dzives neesat dzīvojis tā. Tieši tajā dzivē, kad jūs mīlējāt visus cilvēkus kā tādus, jūs savas dzimtas dzīves līnijā iezīmēsieties ne tikai kā spilgti sārts plankums, bet būsiet iezimējis ari daudzus jo daudzus sārtus plankumiņus nākotnē, nosakot kāda jūsu dzimtas pārstāvja… vai jūsu paša… laimi nākamajās dzīvēs.
Pacēlu galvu un ieelpoju ar pilnu krūti. Manā priekšā kā rēgs mākoņos karājās Karmas Cirvis.
- Šef, es no aukstuma jau esmu zaudējis sajēgu! Vai iesim?! - atkal atskanēja Seļiverstova balss.
- Tūliņ, - drebēdams tik tikko spēju parunāt.
Atkal nodūru galvu un sāku domāt. Iztēlojos laiku, kas kopā ar mums traucas uz priekšu… bet varbūt, dažreiz… arī atpakaļ. Iztēlojos laika ceļu, kuru kāds man jau ir ieminis daudzo jo daudzo manas dzimtas Kopīgā Ceļa vidū, un man it kā likās, ka no mana dzīves ceļa sānis ved daudzas taciņas, kas ved pie nepatīkamiem melniem caurumiem. Sapratu, ka tās ir nāves taciņas - melnas fatālas laika taciņas, uz kurām es jebkurā bridi varu nogriezties no labā galvenā ceļa, kuru reiz kāds Liels Optimists ir ieminis nākotnē ar cerību, ka manas nākamās dzives veidos sārtus toņus un es iešu pa savu dzives ceļu kā pa brīnumainu sārtu parketu. Bet… melnās taciņas ir pagriezieni… ja es…
Iebāzu rokas jakas kabatās, bet nevarēju apturēt aukstuma drebuļus.
- Ū-ū-ū-ū-ū-ū, - no krūtīm izlauzās kliedziens.
Atkal atcerējos to ārkārtīgi bagāto cilvēku, kurš man nedeva iespēju… dot cerību viņa aklajiem bērniem. Pēkšņi es sapratu, ka šis ārkārtīgi bagātais tēvs, sakrājot saviem aklajiem bērniem naudu, kuras pietiktu tūkstoš dzīvēm, ir nolicis uz viņu ne visai sārtā dzives ceļa treknu melnu plankumu, kuru nevar apiet un kura dēļ nāksies nogriezties uz fatālās un melnās nelaimju, papildu nelaimju taciņas. Ak, ja šis ārkārtīgi bagātais cilvēks zinātu, ka viņa nelaimīgie bērni parādā nepaliks un par to naudu, kas sakrāta simts dzīvēm uz priekšu, atriebsies, ejot pa dzimtas kopīgo ceļu (kur tēvs, kurš radījis viņu ne visai pilnvērtīgos ķermeņus, nemaz nav tas tuvākais cilvēks), un arī ietekmēs viņa - sava tēva dzivi, ari uzliekot uz viņa sārtā ceļa treknu melnu traipu, kuru apiet nav iespējams! Atcerējos viņu ārkārtīgi bagātā tēva nāvi un saviebos. Man sazin kāpēc likās - ja tēvs nebūtu aprobežoti krājis naudu viņu, savu bērnu, vārdā, tā vietā sniedzot vairāk dvēseles siltuma un, protams, dvēseles tirības, viņi droši vien ieraudzītu gaismu, varbūt pat sāktu atšķirt krāsas, un pirmā krāsa, ko viņi saskatitu, protams, būtu sārtā.
- Šef, tas vairs nav izturams! - Seļiverstovs teica. - Šausmīgi auksts!
- Paskaties, Sergej Anatoļjevič, - es atsaucos, rādidams ar roku, - tas nav Karmas Cirvis, tā ir Karmas Zīme. Tā droši vien kādreiz bija nokrāsota sārta…
- Kāpēc tieši sārta? - Seļiverstovs jautāja.
- Dievs ir Liels Optimists, viņš katram cilvēkam ir iezimējis sārtu Dzives Liniju, ko sauc par Karmu. Cilvēki paši ir vainīgi… - es atbildēju.
Akmeņiem klaudzot zem mūsu kājām, mēs kāpām lejup pa nogāzi, kur gaidija Rafaels Jusupovs.
- Es jau domāju, ka saskaņā ar savu karmu man l-lemts n- nosalt līdz n-nāvei, - viņš, zobus klabinādams, ar grūtībām izdvesa.
Apstājāmies viņam blakus un, galvu nodūruši, pastāvējām dažas minūtes. Es jau tā kā gribēju iet tālāk, kad Ravils autoritatīvi paziņoja:
- Pēc dažiem soļiem mums sāksies jauna dzive!
- Kur tu to rāvi?! - Seļiverstovs nesaprašanā sarauca uzacis.
- Vietu, kur mēs stāvam, svētceļnieki sauc par Nāves Vārtiem. Viņi uzskata, ka cilvēks, kas izgājis caur Nāves Vārtiem, ieiet jaunā dzīvē, - Ravils paskaidroja.
- Nesapratu! - Seļiverstovs sabozās. - Pēc dažiem soļiem mēs mirsim, vai?
-Jā…
- Tā nekas.
- Lūk, aiz tā akmens, kādus piecus metrus tālāk, mēs mirsim. Tā gan! - Ravils mazliet pasmīnēja.
- (Jn vai tad es pašreiz mirstu, vai?
- Tu jau esi gandrīz miris, Sergej Anatoļjevič!
- Nu, vai zini…
- Tā gan, lūk!
- Nu, es tā kā vēl būtu dzivs. Nu vismaz silts gan.
- Pēc nāves jau dzīve nebeidzas, - Ravils piemetināja.
- Izbeidziet tos drūmos jokus, - galigi zils no aukstuma iejaucās Rafaels Jusupovs. - Mēs te drīzāk no aukstuma nomirsim. Bet… aiz kura akmens, tu saki, dzīve beidzas?
- Tur, aiz tā.
- Aiz tā tur?
- Aiz tā.
- Katrā jokā… - Seļiverstovs pasmīnēja.
- Svētceļnieki, izdarīdami parikarmu vai svēto iešanu ap Kailasa kompleksu, - Ravils sāka skaidrot, - ir pārliecināti, ka tieši šeit, Nāves Vārtos, viņi atstāj savu pagājušo dzivi un ieiet jaunā, kura atšķiras no vecās ar to, ka būs daudz tīrāka. Svētceļnieki uzskata - ja cilvēks izdaris parikarmu 108 reizes, viņa dvēsele attirisies līdz tādai pakāpei, ka kļūs par svēto.
- (Jn vai tad nav žel tā svaidīties ar dzivem? Viens aplis — viena dzīve, vēl viens - atkal viena dzīve…? - Seļiverstovs vaicāja samtainā balsī.
- Reliģiskajā un ezoteriskajā literatūrā nav ziņu par to, ka Dievs būtu noteicis limitu reinkarnācijām, - atbildēja piesār- tušais Rafaels Jusupovs.
- Slikti ir tikai tas, - Seļiverstovs smaidija, - ka katrs aplis ir jānoiet vienā un tajā pašā ķermenī. Ja ķermeņi mainītos kā cimdi…!
- Tev nu gan būtu grēks žēloties, Sergej Anatoļjevič, - skaudigi izmeta Rafaels Jusupovs, - ne jau katram Dievs dod tādu ķermeni, kas spēj pieveikt 100 pelmeņus.
- Kāds te sakars ar pelmeņiem… Kurš tad ies pirmais… uz jauno dzivi?
Devāmies uz priekšu. Ar acu kaktiņu pamanīju, ka aizmugurē ejošais Rafaels Jusupovs greizi paskatās uz nelaimīgo akmeni.
Bet man no prāta neizgāja Nāves Ieleja. Sapratu, ka uz turieni iet tikai retais svētceļnieks, kas izdara parikarmu…, tur ir citas prasības.
Smagi liekot soļus starp akmeņiem, gājām prom no Nāves Ielejas rajona. Pierasti sāpēja kuņģis. Es vēl nezināju, vai dzīvošu…
Tuvojās vakars. Pēc dažiem kilometriem nogājām lejā pie upes. Tur mūs gaidīja jaki.
Palūdzu puišiem, lai ļauj man nepiedalīties nometnes iekārtošanā, atgāju maliņā un sāku vērot debesis. Doma, ka lidz ar sāpēm aiziet negatīvā enerģija, mani nomierināja.
- Cik labi, ka mums visiem ir vienādas formas, - kaut kur sāņus atskanēja Rafaela Jusupova nopūta.
- Kāpēc? - atbildēja Seļiverstova balss.
- Nu, tāpēc, ka neviens man nepiespēlē mājienus, ka melnā kreklā es izskatos pēc melna cauruma.
Smagi liekot soļus, gājām prom no Nāves Ielejas
- Un baltā maskā… pēc nāves, - piemetināja Seļiverstovs. Bet man virs galvas peldēja mākoņi - Tibetas mākoņi. Rietošās saules staros tie laistijās visās varavīksnes krāsās un šķita kā dzīvas būtnes - mīļas un diženas.
«Cik gan dzīve ir daudzveidīga!» es domāju. «Mēs, no augšas raugoties, esam mazītiņas būtnes, bet sazin kāpēc domājam, ka cilvēks ir Zemes saimnieks, un ne drusciņas nešaubāmies par to. Un ja nu pēkšņi tas nebūt tā nav?! Varbūt mākoņi domā pavisam
Tibetas mākoņi
citādi… Ir taču zināms, ka mākoņi ir ūdens agregātstāvoklis tvaiku vai gāzes veidā, bet ūdens, tāpat kā cilvēks, ietilpst leģendāro «piecu elementu» piecniekā, vienlīdzīgu elementu piecniekā, kurus Dievs noteicis, lai… Dieva vārdā darītu brīnumus. Bet varbūt mākoņi ir tā pati rēgveidīgā dzīve vai ari tvaikveida dzīves forma, - neviens to nezina un nezinās, kamēr Radītājs neatklās mums, cilvēkiem, spēju redzēt pasauli visā Viņa radito dzives formu daudzveidībā. Bet pagaidām… pagaidām mums atliek tikai minēt un … sapņot, un arī… mazliet nožēlot, ka mūsu vidū vēl nav izveidojusies Vispārcilvēciskā Tīrā Dvēsele.»
Man sazin kāpēc ienāca prātā dziesmiņa, ko dzied Gaļičs:
Mākoņi peld, mākoņi, Peld tālumā - kā kino. Bet es mielojos ar ceptu cāli, Dzeru konjaciņu, nu jau puskilo. Es kā pakaus, iesalis ragavu sliedē…
Bet konjaciņa mums nebija. Bija tikai spirts, bet to dzert negribējās.
Sāpes turpināja mokoši kaukt saules pinuma apvidū.
«Cik daudz gan manī ir sakrājies tās negatīvās enerģijas! Vēl nav visa izgājusi! Vai patiesi grēkojis būtu tikai es viens, varbūt arī citu cilvēku grēcīgās dvēseles ir mani ietekmējušas, dzīvojot mūsu grēcīgajā pasaulē?» saviebies domāju.
Bet mākoņi tikai slīdēja un slīdēja virs manis.
Un tad pēkšņi es sajutu laimi, iekšēju laimi… neskatoties uz sāpēm. Es sapratu, ka Nāves Ieleja ir mani atbrīvojusi.
Daua Tencings (šerpa)