Vakarā iedzēris zāles, centos kaut ko apēst, taču nevarēju. Pat paskatoties uz ēdienu, kļuva pretīgi. Bet man vajadzēja atjaunoties, vēl ilgi atjaunoties. Es to jutu.
Nakti tā ari neaizmigu. Vairākas reizes cēlos augšā, gāju laukā no telts un smēķēju. Daudz smēķēju. Drebēju Tibetas nakts aukstumā un smēķēju. Kad ielīdu atpakaļ telti pasildīties, pustumsā redzēju puišu mierigās sejas un klausijos krācienos, starp kuriem izcēlās Seļiverstova bērnišķigi šņukstošie toņi. Dzive turpinājās.
Sāpes mani nemaz tik ļoti nemocīja. Vienkārši nevarēju pagulēt - un viss. Biju pat apmierināts, ka nevaru pagulēt. Bet galvā valdija tukšums, liels tukšums. Kā cilvēks, kuru nekad nav mocījis bezmiegs, kurš var aizmigt, vienalga kur (piemēram, sēžot prezidijā vai teātri), biju mazliet pārsteigts par šo naksnigo nomoda stāvokli, bet, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, tas šķita man patīkams un viegls. Sapratu, ka neguļu tādēļ, ka ar visu savu būtību izbaudu kopš bērnības sen aizmirsto visaptverošo dvēseles labsirdibu.
«Dīvaina gan ir tā dzive!» es domāju, gulēdams teltī un juzdams krūtīs kamolu no lielā izsmēķēto cigarešu daudzuma.
«Visi bērni piedzimst romantiski, sapņaini un tiri, visi kā viens. Gn visi kā viens dzīvo sirsnīgi labsirdīgā dvēseles stāvoklī. Bet pēc tam pamazām sirsnīgā labsirdība pazūd uz visiem laikiem, to nomaina vai nu uzvaroši rēcieni, vai uztraucošas notis, kas mainās ar gādīgu klukstēšanu. Cilvēki sāk aizmirst, kas ir sirsnīga dvēseles labsirdība. Bet pēc tam to pat vairs neatceras. Aizmirst pavisam… reizē ar bērnibu. Aizmirst tādēļ, ka uz tīro bērna dvēseli, kas spēj dzīvot brīnišķīgi sirsnigā labsirdībā, sāk kaut kas iedarboties, iedarboties neatkarīgi no vecākiem, pie tam iedarboties tik spēcigi, ka drīz vien no bērnu acīm zūd pārsteidzoši pievilcīgā sajūsma par dzīvi! Gn kāpēc tā pazūd? Kas gan tā ietekmē bērnus? Tās ir mūsu domas, mūsu - pieaugušo cilvēku domas un… mūsu apdzisušās, no dzives melno domu pasaulē nogurušās acis, kurās uz visiem laikiem zudusi sajūsma par to, ka mums ir tas gods dzīvot šajā pasaulē.»
Mani pārņēma sirsnīga dvēseles laimība. Pataustīju savu guļammaisu, tas bija ērts un silts. Pataustīju blakus guļošo, krācošo Seļiverstovu - viņš likās man labs un tuvs. Lai atkal izietu uzsmēķēt, uzvilku savas tatāru galošas ar smailajiem purniem - tās bija mikstas un ērtas.
Gz rīta pusi puiši sāka list ārā no telts, lai pačurātu. Aizkustināts skatījos uz viņu saspringtajām mugurām un klausijos urdzošajās skaņās. Ejot atpakaļ uz telti, visi teica vienu un to pašu:
- Cik labi palika! Visu nakti cietos! Šef, vai tu jau?
Pēc tam viņi ielīda telti, lai uz rita pusi sarīkotu tādu krākšanas koncertu, kas šeit, Tibetā, nedarītu kaunu lielajai Krievijai. Cauri šai kakofonijai lauzās strautiņa urdzēšana.
No rīta atkal neko neēdu. Bet sajūta bija laba, lai gan jutos ļoti, ļoti noguris. Bet tas bija patīkams nogurums, nogurums, kas nespiež sirdi. Jutu, ka manu grēcīgo ķermeni tā ir satricinājis Nāves Ielejas saspiestais laiks, ka tas viss dūca, bet bija patīkami. Pat sāpes vēdera apvidū šķita patīkamas.
Kamēr visi kārtojās, es piegāju pie strautiņa un iemērcu tajā rokas. Aukstais ūdens glāstīja pirkstus. Ūdenī varēja just dzīvību.
- Ūdens! - aizkustināts noteicu.
Piramīdu grēda
Bet pēc tam mēs atkal gājām uz priekšu. No slodzes man sametās tumšs acu priekšā, bet es piespiedu sevi iet uz priekšu. Driz vien es apradu ar šo stāvokli un sāku uzmanīgi raudzities apkārt.
- O! - pēc neilga laika iesaucos.
Manā priekšā pavērās piramidu grēda.
- O! - es atkārtoju.
- O! - piebalsoja aiz manis soļojošais Ravils.
- Ko jūs tur o-oiniet? - no aizmugures atskanēja Rafaela Jusupova balss.
- Nu re, kur, neredzi, vai?! - Ravils parādīja uz piramidu grēdu.
- Redzu jau, redzu. Te pat nav jāšaubās, ka šīs piramidālās konstrukcijas ir mākslīgi veidotas.
- Teikšu jums, Rafael Gajazovič, - sarunā iesaistījās Seļiverstovs, - ka te viss ir mākslīgs, pilnīgi viss. Jūs, Rafael Gajazovič, esat Dievu Pilsētā! Te, saprotiet, jāsoļo ar augsti paceltu galvu un jāskatās uz visām pusēm, nevis zem kājām. Tā var izslāt cauri Dievu Pilsētai un neko citu, izņemot akmeņus, neieraudzīt.
- Nu atvainojiet, Sergej Anatoļjevič, - Rafaels Jusupovs saskaitās, - ejot jūs visu laiku aizsedzat skatu ar savu pēcpusi.
- Tad nevajag list tik tuvu, - Seļiverstovs atcirta. - Vajag atkāpties no manas pēcpuses. No attāluma tā liksies mazāka.
- Paldies, Sergej Anatoļjevič, par padomu, ņemšu vērā, - mākslotā nopietnibā teica Rafaels Jusupovs. - Tikai nevajag ejot tā strauji apstāties, tā ka gribot negribot man jūsu pēcpusei, Sergej Anatoļjevič, ir jāuzgrūžas.
- Bet, ja jūs, Rafael Gajazovič, ieturēsiet lielāku atstarpi, tad jūs vienmēr paspēsiet pamanīt, kad tā pēcpuse ir apstājusies.
- Kāda pēcpuse?
- Mana. - Seļiverstovs aizgriezās.
Bet piramidu grēda patiesi bija iespaidīga, skaidri izceldamās uz dzeltenīgo un lēzeno Tibetas pakalnu fona. Piecas milzīgas vienāda augstuma (tā ap trīssimt metru) dažādas piramidālas konstrukcijas stāvēja vienā rindā, bet sestā, kas vairāk līdzinājās eksotiskai pilij, stāvēja mazliet attālāk.
Apsēdos kalna nogāzē un sāku zimēt. Pieķēru sevi pie domas, ka vairs nedomāju par ieraudzīto piramidālo kompleksu mērķi, - biju sev jau atzinies, ka tik un tā neko nesaprotu un… diezin vai sapratīšu. Dvēselē valdīja tikai sajūsma par seno cilvēku prātu.
Kad kārtējo reizi pacēlu galvu no piezīmju burtnīcas, pēkšņi tepat pavisam tuvu ieraudzīju trīs tibetietes nacionālos tērpos, kā no gaisa nokritušas. Visapkārt bija līdzena un labi pārskatāma ieleja, un neieraudzīt viņas es tālumā nekādi nevarēju.
Tibetas sievietes pamanīja mani un, pienākušas tuvāk, sāka ar interesi pētīt. Pēc tam viņas pienāca dažu soļu attālumā un, cenšoties ieskatīties manā piezīmju burtnīcā, sāka kaut ko apspriest.
- Po-po-po-po-po-po. - Es, protams, neko nesapratu.
Pienāca Ravils ar pavadoni Tatu. Palūdzu, lai Tatu paskaidro man situāciju, kā viņas te nokļuvušas. Tatu iztaujāja sievietes un teica:
- Re, tur ir milzigs akmens. - Viņš parādija ar roku. - Aiz tā ir lidzena vieta, kur sievietes skaitījušas lūgšanas. Viņas bija aiz akmens, tāpēc parādijās kā no gaisa nokritušas. Jūs viņas nevarējāt redzēt, jo viņas skaitīja lūgšanas guļus.
- Bet kāpēc šīs sievietes skaitīja lūgšanas guļus? - es pajautāju.
-Tā vajag, - atbildēja Tatu. - Vēl vairāk, viņām šeit jāskaita lūgšanas slapjā apģērbā.
- Kāpēc?
- Tā vajag.
- Dīvaini.
Paskatījos uz Tibetas sievietēm. Viņu tērpi patiešām šķita mitri, bet pieiet klāt un pataustīt bija neērti.
- Tatu, es gribētu…
Tajā brīdi viena no sievietēm skaļi pasauca Tatu un jautāja kaut ko, mani pārtraucot.
- Ser, viņa grib zināt, ko jūs tur zīmējat.
- Es zīmēju, lūk, to piramīdu grēdu. - Pamāju ar roku uz piramīdu pusi.
- Bet kāpēc viņš to zīmē? - tibetiete vaicāja Tatu, rādidama uz mani.
- Nu… man tas ir interesanti.
- Bet kāpēc viņš zīmē sausā apģērbā? - Tibetiete atkal parādīja uz mani.
- Nu… tā, - es noburkšķēju.
Tibetas sievietes sāka par kaut ko vētraini apspriesties.
- Ko viņas tur runā? - vērsos pie Tatu.
- Viņas ir pārsteigtas, ka baltais cilvēks ir pievērsis uzmanību šiem tibetiešiem svētajiem kalniem un pat zīmē tos. Viņas domā, ka zimēt šos kalnus ir gandrīz tas pats kas pielūgt šos svētos kalnus. Bet viņas gribētu, lai jūs, ser, zīmētu slapjā apģērbā, - Tatu paskaidroja.
Faktu, ka vajadzētu slapjā apģērbā sēdēt te, aukstajā vējā, un zīmēt, es uztvēru bez sajūsmas, bet tas man šķita interesanti. Pēc mana lūguma Tatu izvaicāja Tibetas sievietes par šo tēmu.
- Lieta tā, - Tatu teica pēc daudznozīmīgas pauzes, - ka šie kalni pieder Ūdenim.
-Kam?
- Ūdenim.
- Kā tā?
- Tā teikts Tibetas leģendās. Šis sievietes katru gadu nāk uz šejieni, lai pielūgtu svētos kalnus, kā viņām kādreiz vēlējis darīt Tibetas mūks. Sākumā viņas iet, lūk, pie tā strauta, apguļas tajā ar visu apģērbu, pēc tam pieiet pie tā akmens, noguļas zemē un ilgi skaita šiem svetajiem kalniem adresētu lugšanu, - skaidroja Tatu.
-M-m-m… Tatu, pavaicā - vai viņas pielūdz tieši šos kalnus? - Es parādīju uz piramīdu grēdu.
Kad Tatu pavaicāja par to, sievietes sāka priecigi māt ar galvu.
- M-m-m… Tatu, pajautā - kāda ir šīs lūgšanas būtība?
- Lūgšanas būtību var izteikt divos vārdos… - Tatu pēc izvaicāšanas atbildēja.
- Ar kādiem vārdiem?
- I-i-i… Viņas pielūdz Ūdens Sirdi.
Ūdens Sirds
Krūtīs kaut kas ietrīsējās, sakot priekšā, ka tas ir ļoti svarigi. Saņēmos, paskatījos uz Tatu un teicu:
- Tatu, pavaicā, kā viņas sauc šo piramīdu grēdu.
Tatu pavaicāja, rādidams ar roku. Viena no sievietēm pienāca man tuvāk, uzmanīgi nopētīja, pacēla skatienu uz piramīdu grēdu un klusā balsi atbildēja:
- Mēs šos svētos kalnus saucam par Ūdens Sirdi.
- Tad tā ir Ūdens Sirds? - Es atkal parādīju uz piramīdu grēdu.
- Jā, - atbildēja Tibetas sieviete.
- Kāpēc? - es iesaucos.
- Tā teikts leģendās.
- Nu, bet kāpēc? - es nelikos mierā.
- Nezinu, - atskanēja atbilde.
- Nu, bet tomēr? - biju jau pavisam izmisis.
- Nezinu, - atskanēja atbilde.
Piecēlos, atvadām pamāju sievietēm ar roku, piegāju pie strauta, iebridu lidz ceļiem un ilgi stāvēju aukstajā Tibetas ūdenī.
Iznācis no ūdens, piesēdos akmeņainajā krastā un, neizprotami satraukts, ar rokām pārbraucis šlapjajām kājām, sāku skatīties uz piramīdu grēdu, kuru sauc … par Ūdens Sirdi. Manas domas, neraugoties uz ārkārtīgo nogurumu pēc INāves Ielejas apmeklējuma, sarosījās un sāka dancot pa galvu, cenšoties rast jel kādu atminējumu. Domas traucās te vienā virzienā, te pavisam citā, te atkal citā, bet katru reizi atdūrās pret kaut kādu šķērsli un atgriezās atpakaļ, skumji liecinot, ka risinājums nav atrasts. Bet es jutu, ka šajā eksotiskajā vārdu savienojumā «Ūdens Sirds», ar kuru apzīmēja… senās piramidas, slēpjas kaut kas ļoti svarīgs, ļoti, ļoti svarigs.
Sasprindzinājos, sasprindzinājos un atkal sasprindzinājos, spiežot darboties savu domāšanas aparātu. Cln pēkšņi smadzenēs uzplaiksnīja atmiņas par Dēmonu ezeru (Rakšasu) un svēto ezeru (Manosarovaru), un domu vilnis ap tiem sagriezās
ātri un viegli. Atcerējos savus prātojumus par ūdens dzīvības formām, par to, ka ūdens kā informatīvi ietilpīga substance spēj nest sevī dzīvību - ūdens dzīvību, mums nezināmu un nesaprotamu, bet eksistējošu, tai skaitā mūsos pašos, jo mūsu ķermenī ir 75-90% ūdens.
Manas domas jau kā trakas vērpās ap hipotēzi par ūdens dzīvības formām, it kā dodot mājienu, ka atminējums jēdzienam «Ūdens Sirds» ir tieši tur un ka… ka…
Aiz noguruma nodūru galvu. Nāves Ieleja - Lielā Nāves Ieleja - bija pilnigi izsmēlusi manus spēkus. Man vienkārši vairs nebija spēka domāt tālāk. Biju noguris, ārkārtīgi noguris, un šis nogurums apstādināja mani pie paša atminējuma. Tikai vārds «matrica» kā uzplaiksnījums ielauzās apziņā un tūdaļ arī izdzisa, it kā čukstēdams, ka «Ūdens Sirds» atminējums ir saistīts ar šo vārdu. Bet nogurums… Šis ārkārtigais nogurums… pēc Nāves Ielejas…
Paies trīs gari gadi… Pa šo laiku būšu skatījies acīs daudziem jo daudziem slimniekiem un sasprindzinājis savas smadzenes, gribēdams savas apziņas dzīlēs atrast jel kādu glābiņa iespēju, jel kādu cerības stariņu… Bet domas, šis visuresošās domas reizi pēc reizes liks atgriezties pie šīs Tibetas ielejas, no kuras labi bija saskatāma piramīdu grēda ar nosaukumu «Ūdens Sirds», un es pārmetīšu sev, ka toreiz, no Tibetas ūdens slapjām kājām stāvot tur, nepietika spēka izdomāt lidz galam… tikai izdomāt līdz galam…
Tagad viss ir citādi. Tagad jau ir izveidots ūdens Alloplants. Tagad man ir vieglāk skatities cilvēkiem acīs. Bet šie trīs gadi ir pagājuši, un reizē ar tiem aizgājuši ari to cilvēku likteņi, kuriem es būtu varējis palīdzēt, ja… toreiz man būtu pieticis spēka izdomāt līdz galam.
Bet toreiz, kad stāvēju iepretim piramīdu grēdai ar dīvaino nosaukumu «Ūdens Sirds», es tikai pataustiju savas slapjās kājas, pamiņājos un, pagriezies apkārt, gāju uz priekšu. Pierasti sāpēja kuņģis, sviežot no manis laukā dzīves laikā uzkrāto negatīvo enerģiju. Bet kājas bija kā no vates… slapjas kājas. Sakopodams visu savu gribasspēku, es kustināju šīs slapjās kājas, nesaprotot, ka šīs kājas, tāpat kā viss mans ķermenis, sastāv galvenokārt no ūdens un ka šīm kājām, iespējams, nemaz negribas iet prom no šejienes - no vietas, kur atrodas visu Ūdeņu Sirds, tai skaitā manējā, manu kāju… manu slapjo kāju ūdens sirds. Slapjās kājas nožūs un kļūs sausas… nebūs vairs ūdens, kas apskalojis tās… pašā Ūdens Sirdī.
Kājas patiešām driz vien kļuva sausas. Tās nesa mani uz priekšu, tālāk un tālāk - uz vietu, kur atradās mīklainā Milarepas ala.
Daua Tencings (šerpa)