- Šef, kājas kā no vates, vai ne? - pīppauzē vaicāja Seļiverstovs.
- Ir jau sausas… - es skumji atbildēju, radidams Sergejā Anatoļjevičā pilnīgu neizpratni.
Sešskaldnu monolīts
*
Atkal devāmies tālāk. Drīz vien pavadonis Tatu mani pasauca no aizmugures.
- Ko? - Pagriezu galvu un apstājos.
- Ser, vai redzat uz nogāzes to mazo klosteri?
- Jā, redzu.
- Tur ir Milarepas ala.
- Oho!
Rāpāmies augšup pa nogāzi un pēc dažām minūtēm bijām tikuši līdz Milarepas klosterim. Klosteris bija pavisam neizskatīgs un vairāk atgādināja šķūni, nevis klosteri.
- (Jn kur tad ir ieeja alā? - Seļiverstovs bija apjucis.
- Klostera iekšienē, - paskaidroja Tatu.
- Cln kas ir tas? - Parādīju uz milzīgu akmens monumentu, kas bija augstāks par klosteri, un tam bija precīza sešskaldņa forma.
- Tas ir akmens, kuru izcirta un atnesa uz šejieni pats Mila- repa! - Tatu lepni izslēja galvu.
Piegāju monumentam tuvāk. Nebija šaubu, ka tas ir mākslīgi veidots. Kāds kaut kad to ir izcirtis no milzīgas klints un atnesis uz šejieni, uz šo akmeņaino kalna nogāzi. Kāds bija uzbūvējis monumentam akmens balsta sienu, lai milzigais sešskaldņu monuments nenoveltos uz sāniem.
Monolīta augstums bija kādi astoņi metri, platums tāds pats, bet biezums - aptuveni četri metri. Monolīts izskatījās kā milzigs sešstūrains rats. Pārsteidzoši bija tas, ka visi sešskaldņa stūri un visas skaldnes bija pilnīgi vienādas. Šā «akmens veidojuma» orientējošais svars (ņemot vērā granita blīvumu, kad viens kubikmetrs sver 2,3-2,4 tonnas) bija aptuveni 300 tonnas.
- Saki, Tatu, - es vaicāju, - cik sen šis sešskaldņu monolīts šeit atrodas? Ko par to vēsta leģendas?
- Šis akmens te guļ jau sen, ļoti sen, - viņš atbildēja, - stāsta, ka to izcirtis Milarepa. Bet Milarepa dzīvoja aptuveni mūsu ēras 1000. gadā.
- Es gribētu precizēt, ka, saskaņā ar literatūrā atrodamajiem datiem, Milarepa dzivojis laikā no 1040. līdz 1123. gadam,-sarunā iejaucās Rafaels Jusupovs, kuram bija ārkārtigi laba atmiņa. - Milarepam, kā aprakstīts literatūrā, bija ekstraordināras psihiskās spējas, un viņš bija īsts mahasidha.
- Kas, kas? - pārjautāja Seļiverstovs.
- Mahasidha.
- Tu saki - mahasidha?
- Jā, mahasidha.
- Gn kas tas tāds ir? - piekasigi vaicāja Seļiverstovs. - Kas ir muhasidha?
- Nu, - Jusupovs saminstinājās, - tas ir ipašs ķermeņa un dvēseles stāvoklis. Man to ir grūti izskaidrot, bet vienu es varu pateikt skaidri un gaiši - tu, Sergej Anatoļjevič, neesi mahasidha.
- Vai tikai jūs pats, Rafael Gajazovič, neesat tas, nu kā viņu tur… muhasidha?
- Ari es neesmu. Gn kas tad ir?
- Tas, ka nevajag svaidīties ar pārgudriem vārdiem, kurus dzirdot jūties kā muļķis. Muhasidha, muhosidha…
- Lasīt vajag vairāk.
- Gn vai tad es nelasu?! Es pat atceros, kā senajā valodā saucās Lieldienu sala.
- Nu, un kā tad tā saucās?
- Ta-pi-to-o-te-he-nu-a.
- Ā-ā-ā…
- Es pat zinu, ko šis vārds nozimē.
- Nu, ko tad?
- Zemes naba. Skaidrs?
- M… jā…
- Bet jūs, Rafael Gajazovič, nezināt, kā pārtulkot vārdu… nu kā viņu tur… m… m…
- Ma-ha-sid-ha. Bija jau laiks iegaumēt!!!
Tajā bridi no klostera iznāca mūks. Mēs sasveicinājāmies, parunājām par šo un to.
- Kas tas ir? - es vaicāju, rādīdams uz sešskaldņu monolitu.
- Akmens, - viņš atbildēja.
- Vai to izcirta Milarepa?
- Protams. - Mūka balsi nebija ne mazāko šaubu.
- Gn kur viņš to izcirta?
- Lūk, tur, augstu kalnos, kur ir stipras klintis. - Mūks parādīja ar roku. - Pēc tam Milarepa ar acīm pacēla šo akmeni un atnesa uz šejieni.
- Kā tas ir - pacēla ar acim? - Rafaels Gajazovičs brīnījās.
- Izvilka acis aiz redzes nerviem, apņēma ar tām akmeni un atnesa uz šejieni! Ha! Nevajag jau visu saprast tik burtiski! Tāpat ir skaidrs, ka Milarepa šo akmeni pārnesa ar psihisko enerģiju, kas nāk no acim, bet varbūt… ar piecu elementu enerģiju, - dzēlīgi izšāva Seļiverstovs.
- (Jn ar ko Milarepa izcirta tādu monolītu? - es vaicāju mūkam.
- Ar rokām.
- …???
- No Milarepas rokām nāca enerģija, un, kad viņš izcirta akmeni, šķīda dzirksteles. Akmeni viņš pacēla ar acim (ar skatienu!), pagrieza un atkal slīpēja ar rokām. Kad monolīts bija gatavs, Milarepa to ar acīm (ar skatienu!) pacēla augstu debesīs un pa gaisu pārnesa uz šejieni.
- Antigravitācija, - noteica Rafaels Jusupovs, bailīgi paskatīdamies uz Seļiverstovu.
- Gn priekš kam šajā vietā vajadzīgs šis sešskaldņu monolīts? - es jautāju.
- O-o-o!!! - Mūks uzmeta man skatienu. - To jums nekad nesaprast.
- Nu, mēs centīsimies, ļoti centīsimies… - sāku kļūt uzstājīgāks. - Mēs ticam visām Tibetas leģendām.
Mūks pētoši paskatījās man acīs un skaidri pateica:
- Tikai tas, kurš šo akmeni varēs pacelt ar acim (ar skatienu!!!), varēs ieiet Mirušo Valstībā.
Paskatījos uz sešskaldņu monolītu, jūtot sava skatiena nožēlojamo vājumu, pēc tam piegāju pie tā un mēģināju pagrūst. Akmens pat nepakustējās.
- M-m-m… jā… - tik vien varēju pateikt.
Mani pārņēma iekšējs satraukums. Pat neērti kļuva par savas
domāšanas tradicionāli piezemēto raksturu. Bet milzigais sešskaldņu monolits gulēja manā priekšā un… reāli pastāvēja, it kā dodot mājienu, ka dzive ir daudz sarežģītāka, nekā mēs domājam.
- Eh! - es nopūtos.
Atcerējos tibetiešus, kuri pielūdza skeletus un ticēja, ka, pielūdzot ķermeņa kaulu karkasu, noteikti nokļūs Mirušo Valstībā - Somati stāvoklī sēdošu cilvēku dīvainajā pasaulē, kur droši vien
ir ļoti jautri, jo cilvēks tur, atbrivots no sava ķermeņa, var no sirds nodoties dvēseles aizgrābtībai vai dvēseles izpriecām. Bet tur, divainajā Mirušo pasaulē, nokļūst tikai Dieva izredzētie, tie, kuriem Dievs dod ipašas spējas, piemēram, spēju ar skatienu pacelt gaisā sešskaldņu monolitu.
- Bet kāpēc šim akmenim ir sešas skaldnes? - es vaicāju mūkam.
- Nu… to jūs nesapratīsiet.
- un tomēr?
- Šā akmens sešas skaldnes simbolizē Mirušo Valstības sešas pasaules. - Mūks vērtējoši ieskatījās man acīs, it kā cenšoties saprast, esmu es kaut ko sapratis vai ne.
- Dīvaini, ka Mirušo pasaulē ir sešas, nevis… četras pasaules, - es noteicu.
Tatu pārtulkoja manus vārdus.
Mūks pārsteigumā sarauca uzacis.
-Tibetas tekstos ir daudz kas rakstīts par Mirušo Valstību, bet mēs, mūsdienu mūki, nevaram saprast visu, kas tur rakstīts. Skolotāji mūs ir pametuši. Ilgi, jau ļoti ilgi neviens nav iznācis no Mirušo Valstibas. Neviens. Bet mēs gaidām. Pasaule mūs, tibetiešus, aprij. Driz vien mūsu vairs nebūs. Baidos, ka mēs nesagaidisim to brīdi, kad no Mirušo Valstības iznāks Skolotājs un iemācīs mums dzīvot. Bet mēs gaidisim, ļoti gaidisim, - mūks skumji teica.
Ari man kļuva skumji. Taču reizē ar skumjām atnāca ari kaut kāda rozigi aizkustinoša iedvesma. Domas sāka vērpties ap paralēlajām pasaulēm un, saldi griezdamās, aizveda mani pie secinājuma, ka paralēlās pasaules, ievietodamās viena otrā kā matrjoškas, atšķiras tikai ar liektās telpas ģeometriju un attiecīgi - ar atšķirīgu laika plūdumu.
Kaut kādā neizprotamā veidā es sāku sajust, ka mūsu trisdimensiju pasaules pamatā droši vien ir trijstūris (telpiskā izteiksmē - tetraedrs), četrdimensiju pasaules pamatā - četrstūris (telpiskā izteiksmē - oktaedrs) un tā tālāk. Gn sazin kāpēc (nezinu, kāpēc) man sāka likties, ka Tajā Pasaulē ir sešas dimensijas un tā ir kopēja visām citām, ka tad, kad mēs būsim nokļuvuši tur - Tās Pasaules fraktālajā pasaulē, kur nav attālumu un mērogu, mēs ieraudzīsim tādus pašus fraktāļus kā mēs,
Tajā Pasaulē ir sešas dimensijas
brāļus no citām pasaulēm, kuri bija no mums zemes dzivē atdaliti ar neredzamu telpas norobežojumu. Man šķita, ka Tā Pasaule atrodas 10. dimensijas limeni, nākamā pasaule - 14. dimensijas līmenī un tā tālāk.
«Cln kāpēc es domāju, ka nav divdimensiju dzives, tas ir - dzives uz plaknes, vai viendimensijas dzives, dzīves pa vienu līniju, vai pat dzīves, kurai vispār nav dimensiju («nulles» dzīve), tas ir - dzīves vienā punktā?» es toreiz nodomāju. «Varbūt tādas dzīves formas patiesi pastāv?»
Bet es sapratu, ka to mēs uzzināsim tikai tad, kad būsim Tajā Pasaulē un redzēsim visu pasaules, pareizāk sakot - vienā veselumā apvienoto pasauļu, diženumu.
Paradīze, mūsu pasaule, elle
«Droši vien,» es romantiski domāju, būdams intuicijas varā, «Mirušo Valstibas cilvēki ar savām dvēselēm dzīvo Tajā Pasaulē, baudīdami dievišķās pasaules uzbūves skatu visā tās daudzveidībā. (Jn droši vien lepnie un labie sestās dimensijas cilvēki mazliet rūpējas par mums, trešās dimensijas cilvēkiem, mazliet iecietīgi attiecas pret otrās dimensijas cilvēkiem, kuriem jādzīvo plaknē, un mazliet, mazliet pasmejas par pirmās dimensijas cilvēkiem, kas dzīvo līnijā, un nulles dimensijas cilvēkiem, kas dzivo punktā! Bet sestās dimensijas cilvēki zina, ka nulles dimensija nav nomaļš un akli bezcerīgs punkts, ka pat no punkta var tikt laukā ar tīru dvēseli un kristāltīriem nodomiem, ka pienāks laiks, kad diženā sešdimensiju Tā Pasaule izvedīs nulles dimensijas cilvēkus pirmajā dimensijā, pārvēršot cilvēku-punktu par cilvēku—līniju, paverot augšupejas ceļu pa pasaulēm, - protams, ja cilvēks sapratis, ka pats galvenais dzīves kritērijs ir Dvēseles Tīrība. Droši vien ir ari ceļš atpakaļ - lejup pa pasaulēm līdz pat cilvēkam-punktam un… pat līdz pilnigai izzušanai…- tiem, kuri to nesapratīs. Vai kāds zina, kas ir elle? Varbūt tā ir noiešana zemākā pasaulē - nemīlīgā, svešā un primitīvā, bet paradīze - pacelšanās augstākā pasaulē, sārtā sapņa pasaulē.»
Stāvēju pie sešskaldņu monolīta, mani bija pārņēmušas domas no zemapziņas dzīlēm, un man sazin kāpēc šķita, ka par to visu es jau kaut kad esmu domājis. Sasprindzināju atmiņu, bet tā arī neko neatcerējos. Galvā viss bija sajaucies kopā - gan mana, gan manu senču atmiņa.
No šī brīža paies vairāk nekā divi gadi, un tad es organizēšu zinātnisku ekspedīciju uz Ēģipti,
kur mēs strādāsim pie hipotēzes, ka Senās Ēģiptes zemi tālā senatnē ir apmeklējuši cilvēki no dažādām paralēlām pasaulēm un atstājuši savas pēdas - piramīdas un statujas dabiskā lielumā. Un tad, kad mēs loģiski izdarīsim paralēlo pasauļu telpas izmaiņu rakstura ģeometrisko analizi un, kas ir pats interesantākais, tādā pašā veidā izanalizēsim krustu, secināsim, ka «mūsu» Tai Pasaulei ir jābūt tieši sestās dimensijas līmenī. Par to, dārgo lasītāj, es arī kādreiz siki uzrakstīšu. Noteikti uzrakstīšu savās turpmākajās grāmatās. Droši vien tas būs interesanti un aizvedīs jūs pie daudz augstākā limeņa paralēlo pasauļu brīnumaino tehnoloģiju noslēpumiem.
Bet toreiz, Tibetā, es turpināju stāvēt pie sešskaldņu monolīta. Paskatījos uz mūku un ierosināju:
- Nofotografēsimies kopā, labi?
- Nē, nē! - Mūks tūliņ sāka protestēt. - Mani nedrikst fotografēt, tāpat nedrīkst arī fotografēt klosterī.
Uzmanīgāk ieskatījos mūka izskatā: tas bija cilvēks vidējos gados, pietiekami neizskatīgs, lielām acīm, kurās pārmaiņus mainījās skumjas un sērīgas ilgas, neatstādamas vietu priekam vai sajūsmai.
Pakasīju pakausi un klusi pavaicāju mūkam:
- Un ko nozimē katrs šā sešskaldņu monolīta stūris? Varbūt viens stūris simbolizē vienu pasauli, otrs - otru?…
- Es nezinu. Par to ir rakstits Tibetas tekstos, bet es neko nesapratu, - skumji noteica mūks.
- Bet vai jums nešķiet, ka šā akmens seši stūri simbolizē sešas iespējamās apokalipses uz Zemes, kad Zemes ass katru reizi novirzījās par 6666 kilometriem?! - Seļiverstovs izteica pieņēmumu. - Četras apokalipses Zeme jau ir pārdzīvojusi, palikušas vēl divas, lai pabeigtu apokalipšu fatālo loku, kad dzive no Zemes virsas būs pilnīgi izdzēsta un paliks tikai Mirušo Valstība.
- Ne jau viss noteikti kaut ko simbolizē, - sarunā iejaucās Rafaels Jusupovs. - Starp citu, vārds «sešnieks» arī kaut ko simbolizē.
- Ko jūs ar to gribat teikt, Rafael Gajazovič?! - Seļiverstovs sarauca uzacis. - Vai to, ka…
- Nevajag taisīt drūmu ģīmi, - Jusupovs devās uzbrukumā. - Ja jūs, Sergej Anatoļjevič, viebjaties, tas nozimē, ka jūs esat bijis…
- Kas tad, vai «sešnieks»?
- Jā gan.
- Bet jūs, Rafael Gajazovič, nekad neesat bijis «sešnieks», vai tā? Nevienu pašu reizīti?
- Ne reizi. Es esmu bezkompromisu cilvēks, un tas nozimē - «antisešnieks».
- O-ho-ho! Dažreiz dzivē tiešām nākas «pasešniekoties», lai kaut ko panāktu, tiktu pie naudas, piemēram, kaut ko «izsistu», - Seļiverstovs pasmīnēja. - Bet vai jūs zināt, kas ir «antisešnieks»?
- Nu, kas tad? - Jusupovs saspringa.
-Tas ir «sešnieks», kas iet savas lepnības pavadā.
- Gn es tātad būtu «sešnieks»?
- Ejam uz klosteri! - es pārtraucu abu draugu strīdiņu.
Kad iegājām klosterī, es pieskāros mūka elkonim un pavaicāju:
-Sakiet, vai Milarepa - dižais jogs un dzejnieks - atnāca no Mirušo Valstības?
Mūks pētoši paskatījās uz mani ar savām skumjajām acīm un neko neteica. Ar rokas kustību viņš aicināja iet uz vietu, kur bija izvietots kaut kas līdzīgs altārim, dega sveces un bija daudz nelielu statuešu, kas attēloja dievības.
Kamēr es gāju, kāds mani paraustīja aiz elkoņa. Atskatījos. Tas bija Ravils.
- Šef, - viņš čukstēja, - man zem jakas ir videokamera. Gribu pa kluso uzfilmēt.
Es nemanāmi pamāju, dodams piekrišanu.
- Gn kur tad te ir ieeja tajā alā? - Seļiverstovs bija vīlies.
-Vai tad nav saprotams, ka ieeju aizsedz altāris ar svecēm un
dievibām, lai cilvēki nevarētu tur ieiet un nokļūt tās alas psi- hoenerģētiskās barjeras ietekmē, kura, ja ticam leģendai, ved uz Mirušo Valstibu, - kritiskā tonī atbildēja Rafaels Jusupovs.
- Pats jau sapratu, - izmeta Seļiverstovs. - Būtu izticis bez priekšā teikšanas.
- Gn kāpēc tad jāprasa?
- Kas ir, vai tad pajautāt nedrīkst?
- Svētā vietā būtu labāk paklusēt, - pamācoši teica Rafaels Jusupovs. - Vēl jo vairāk tādā vietā, kas saistīta ar Mirušajiem. Mirušie taču, atvainojiet Sergej Anatoļjevič, klusē.
- Bet es, starp citu, esmu dzivs. Bet jūs, Rafael Gajazovič, ja uzliksiet balto masku, būsiet līdzīgs…
- Nav nekādas vajadzības pēc lētiem mājieniem, - Rafaels Jusupovs saskaitās. Gzlikt masku jau tūliņ nenozīmē…
- Šef, - atskanēja Ravila balss, kas pētīja altāri, - aiz altāra ir no akmeņiem veidota siena, kas aizsedz ieeju alā.
Seļiverstovs skatijās uz šo sienu un noteica:
- Ne jau tikai altāris ir ejai priekšā! Tā, lūk, Rafael Gajazovič…
Atcerējos nepālieša Tuktena stāstu, ka Milarepas ala veidota no milzigām akmens plāksnēm, kuras nevar pabidīt pat tūkstošiem cilvēku, un pavaicāju mūkam:
- (Jn kur tad ir akmens plāksnes?
- Tur taču, - mūks parādija uz vāji apgaismotu sienas vietu virs altāra.
Pustumsā es patiesi saskatiju milzigu plāksni, kas bija novietota horizontāli 2,5 metru augstumā.
- Varbūt jūs tomēr atļausiet nofotografēt plāksni? - vērsos pie mūka.
- Nē, nē, nē, - mūks sāka kategoriski protestēt. - Nedrikst.
- Nu kāpēc nedrikst?
- Nedrikst, un viss!
- Sef, es uzņēmu videolentē no azotes. Ceru, ka būs iznācis, - Ravils iečukstēja man ausī.
- Labi.
Mūks pastāstīja, ka šai akmens plāksnei ir kvadrāta forma,tās izmēri ir 4 x 4 metri, bet biezums - 40 centimetri. Tā
ir uzlikta uz divām noslipētām granīta klintīm, kuru augšpusē izveidoti taisnstūrveida iedobumi. Ieejas platums starp klintim ir 2,5 metri. Aptuveni pirms 20 gadiem šā mūka Skolotājs uzcēlis akmens sienu, kas norobežo ieeju, lai cilvēki nevarētu ieiet alā un neietu bojā. Viņš arī izveidojis sienas priekšā altāri.
Piegāju tuvāk altārim un tā malās tiešām saskatīju divas noslipētas klintis ar iedobumiem plāksnes novietošanai. Bet pati plāksne no klintīm atšķīrās ar granīta struktūru un krāsu un neizkustināmi gulēja uz klintim, tā bija ideāli noslīpēta.
Mēģināju aprēķināt plāksnes svaru, «vilka» uz kādām desmit tonnām.
- Vai tiesa, ka Milarepa šo plāksni izslipēja citā vietā? - sarkastiski painteresējos, vērsdamies pie mūka.
- Jā, viņš to izslipēja citā vietā, augstu kalnos, - atbildēja mūks.
- (Jn, protams, izslīpēja ar «rokām» un pārnesa uz šejieni ar «acim»? - es pasmīnēju.
- Jā, jā, - mūks piekrītoši māja ar galvu. - Gribu tikai piemetināt, ka lielais jogs Milarepa izslipēja daudzas tādas plāksnes un atnesa uz šejieni, lai izliktu ieeju alā, kuru viņš arī taisīja pats.
- Gn kā viņš «taisīja» alu? Arī ar «rokām»?
- Protams. Ar ko tad citu? - Mūks bija pārsteigts par manu tālredzibas trūkumu.
- M-m… jā. Gn nebija nekādu aparātu?
- Nē, nebija. Tikai rokas.
- Vai tad viņš ar rokām klinti uztaisija visu tuneli? - šaubījās Rafaels Jusupovs.
- Protams, - mūks nesatricināmi atbildēja.
- Jā… - Jusupovs norūca, - šajā inkarnācijā mēs diez vai varēsim saprast šo «roku darba» fenomenu. Varbūt nākamajā inkarnācijā…
- Protams, ka jūs, Rafael Gajazovič, to nevarēsiet saprast. - Kaut kur no sāniem iznira Seļiverstovs.
- Gn kāpēc tad tā? - Rafaels Jusupovs saausijās.
- Tāpēc, ka jūs, Rafael Gajazovič, neesat īpaši izdevies inkarnāts! - autoritatīvi paziņoja Seļiverstovs.
- Kas… kas?
- Inkarnāts.
- Es vai? Gn vēl neizdevies?…
- Jā, un neizdevies!
- Pats tu esi inkarnāts, - Jusupovs apvainojās. - Tu, Sergej Anatoļjevič, tātad gribi teikt, ka tu esi vairāk izdevies… nu, tas pats inkarnāts.
- Labi jau, labi, - Seļiverstovs samierinoši teica, - visi mēs šajā pasaulē esam ne visai izdevušies… m… m… inkarnāti - tuneļus ar rokām uztaisīt nevaram, plāksnes ar «acim» arī nevaram pārvietot… Nu, kas tur būtu tāds īpaši izdevies? Mēs tikai akmeni no zemes varam pacelt un izmantot to kā proletariāta ieroci. Ceru, ka nākamajā inkarnācijā paveiksies vairāk.
- CJn tomēr pēc tavām acim ir redzams, ka tu, Sergej Anatoļjevič, sevi uzskati par labāk izdevušos. - Jusupovs nevarēja nomierināties.
Aizgāju uz otru klostera stūri un domāju. Man sāka likties, ka, iespējams, jogs Milarepa «strādāja ar fokām» saskaņā ar principu, līdzīgu tam, ko izmanto filipīniešu hileri. Sazin no kurienes uzpeldējusi doma spītīgi atkārtoja, ka filipīniešu hileri, brīnumainā veidā iegremdējot rokas cilvēka ķermeni, strādā ar mums paralēlās četrdimensiju pasaules spēku palīdzibu, un, iespējams, jogs Milarepa ari izmantoja paralēlās pasaules spēkus, kad «apstrādāja akmeņus».
Pašūpoju galvu, muļķīgi paglaudīju pakausi un sāku analizēt šo domu. Es no sirds ticēju, ka paralēlās pasaules patiešām pastāv, paliekot mums neredzamas, ka jēdziens «telpa» nozimē ne tikai, piemēram, attālumu no sētas lidz šķūnim, bet ir pasaules uzbūves pamats, kad ar dažāda rakstura telpas liekumu palīdzību veidojas dažādas vielas un dažādas enerģijas. Gn viss, ko redzam sev apkārt, ir liekta telpa. Es pilnigi skaidri sapratu, ka telpas liekuma variantu daudzveidīgums var būt bezgalīgs, bet tajā pašā laikā sapratu ari, ka Raditājs nav devis Telpai iespēju mainīties haotiski, bet ir sagrupējis Telpas saskaņā ar izmaiņu raksturu: trisstūrveida telpa (apjoma izteiksmē - tetraedrs) ir radijusi trīsdimensiju pasauli (kurā mēs dzivojam!), četrstūra tipa telpa (apjoma izteiksmē - oktaedrs) ir radijusi četrdimensiju pasauli un tā tālāk.
Mēs, trīsdimensiju cilvēki, redzam tikai trīsdimensiju kaķi, trīsdimensiju sievu, trisdimensiju skauģi un pat nenojaušam, ka šis kaķis, sieva un skauģis var pastāvēt ari četrdimensiju variantā, bet… tur - rēgainajā un neredzamajā četrdimensiju pasaulē, kur pilnigi visam ir četras dimensijas.
Telpa ir apbrīnojama substance. Tā ir daudzveidīga. Vajag tikai izmainit liekuma raksturu no trijstūra uz četrstūri un pēkšņi viss apkārt izmainīsies - parādīsies jauna pasaule -, un jūsu priekšā, dārgo lasitāj, sāks zibēt jaunas sejas, bet tās būs pavisam citādas - četrdimensionālas sejas, starp kurām jūs, iespējams, sāksiet meklēt savu jauno mīlestību… četrdimensiju mīlestibu.
Domāju, ka ir vērts jums, dārgo lasītāj, atgādināt, ko jau rakstīju, proti - ka trisdimensiju viela acīmredzot ir trīsstūrveidigi liekta pasaule, kur laiks ir apstādināts (vai gandrīz apstādināts!), un visu vielas daudzveidibu nosaka trīsstūra leņķu daudzveidība, bet trisdimensiju enerģija ir trisstūrveidā liekta telpa, kurā laiks plūst, un visus enerģiju variāciju veidus atkal tāpat nosaka trīsstūra leņķu daudzveidība.
Šajā sakarā jūs, dārgo lasitāj, protams saprotat, ka tieši tādu pašu loģiku var izmantot ari attiecībā uz četrstūrveidā liekto pasauli, piecstūrveidā liekto pasauli un tā tālāk.
Saprotams, ka mums ir grūti iedomāties, ka paralēlās pasaules viela nav redzama un mēs it kā staigājam tai cauri. Bet ticiet man, dārgo lasitāj, tas tā ir, jo viela savā būtibā ir tukša. Ja tēlaini iedomājamies, ka atoma kodols ir tik liels kā zirnītis, tad elektrons lidos 5 kilometrus tālu. (Jn tik tālu šo zirnīti, atvainojiet, saskatit nevar. Bet akmens vai dimanta cietibu rada nevis to vielas blīvums, bet gan mīklainās substances - Telpas - liekums.
Bez tam man šķiet, ka Radītājs ir paredzējis ari iespēju pāriet no vienas paralēlās pasaules citā. Principā tam visam ir jābūt ļoti vienkārši - vajag tikai, piemēram, pārvērst telpas trisstūrveida liekumu četrstūrveidā liekumā, arī otrādi. Tas viss patiesībā izskatās ļoti vienkārši, bet… pasaulē ir jābūt spēkam, kas to var izdarīt! Kas tas ir par spēku?
Es, protams, to nevaru skaidri zināt, jo neesmu Dievs, bet tikai mazs… tikai 180 cm liels… trisdimensiju cilvēks, taču man ir tiesības minēt un veidot minējumus. (Jn mans minējums ir šāds - spēks, kas spēj mainīt telpas liekuma raksturu vai, citiem vārdiem sakot, pārnest mūs no vienas pasaules otrā, ir Domas Spēks. Domāju, ka Doma ir ārpus telpas, un esmu pārliecināts, ka tā sastāv no substances, kas ir ne rrlazāk nozimīga kā Telpa. No kādas substances varētu sastāvēt Doma?
No kadas substances sastav Doma?
(Jn atkal es nevaru neko apgalvot un nevaru neko pierādit, jo esmu tikai trīsdimensiju cilvēks… kura augums ir 180 cm, kurš pie tam vēl dzivo nepavisam ne taisnu dzivi. Bet man šķiet, ka Doma sastāv no Laika enerģijas, jo tikai Laiks var ietekmēt Telpu, tikai Laiks nosaka, vai, piemēram, trīsdimensiju veidā liektā telpa izpaudīsies kā viela (ja laiks ir apstādināts) vai kā enerģija (ja laiks plūst). (Jn man tomēr šķiet, ka Doma nav tikai vienkārši ar Telpu saistīts Laiks, bet gan Brīvs Laiks, Brīva Laika
enerģija, kas ārpus telpas pati pēc saviem likumiem dzivo brīnišķajā Domu Pasaulē - Laika Pasaulē. Ne jau tāpat vien tik gudro austrumu reliģiju dziļākā jēga nonāk pie secinājuma, ka Dievs pirmām kārtām ir Laiks un ka galvenā mandala pasaulē ir Kalačakra - Laika mandala, pēc kuras analoģijas ir uzbūvēta Dievu Pilsēta ar svēto Kailasu, kas mirdz virs tās.
Atkal muļķīgi pataustīju savu pakausi un kārtējo reizi sajutu nepatiku, ka man veidojas pliks galvvidus. Man likās, ka Domas Spēks vai… Brīvā Laika Spēks, kas spēj vielas un enerģijas pārnest no vienas pasaules otrā, tieši iedarbojas tikai uz Dieva noteiktajiem pieciem pirmelementiem (uguni, ūdeni, vēju, zemi un cilvēku), kamēr uz citām dabas «būtnēm» šis likums neattiecas.
Doma ir Laika enerģija
Doma ir brīvs Laiks
Atkal pataustīju savu nelaimīgo pakausi ar gludo plikumu un sapratu - ja Domas Spēks pārnesis uz paralēlo pasauli kādu citu dabas veidojumu, vienalga, vai tas būtu kaķis, koks vai… skauģis, tas izzudis tās citas pasaules bezgaligajās tālēs, izkliedēsies un vairs nevarēs savākties kopā par… citu kaķi, citu koku vai… (Jn tikai Cilvēks ar Tiru Dvēseli (bet ne skauģis!)… vai Ūdens… vai Uguns… vai Vējš… vai Zeme varēs neizkliedēties svešajā paralēlajā pasaulē un tos neapris tās bezgalīgās tāles, šie elementi graciozi saplūdis kopā un nostāsies svešo paralēlo pasauļu cilvēku… vai Ūdens… vai svešās paralēlās Uguns… vai svešā paralēlā Vēja… vai svešās paralēlās Zemes priekšā jaunā un lepnā paralēlā veidolā, ar savu parādīšanos apliecinot Domas Spēku, kurā (eh, cik tas ir svarigi!) galvenais postulāts ir Nodomu Tīriba.
- Šefi Rafaels Gajazovičs mani jau ir pārmocījis ar savu apvainošanos par vārdu «inkarnāts»! - atskanēja Seļiverstova balss.
Domas vai Brīvā Laika Spēks spēj pārnest vielas un enerģijas no vienas pasaules otrā
- Nu liecieties tak mierā! - atbildēju. - Es vēl brītiņu padomāšu.
Tagad es jau varēju iedomāties, ka jogs Mila- repa izcirta no klints milzīgās plāksnes un ari tuneli taisīja ar «rokām», pārveidojot vielu, kas aptver plāksnes, vai veidojamā tuneļa grunts domformas ceturtajā dimensijā, kur tie izzuda bez pēdām, atstājot trisdimensiju pasaulē tikai pašas plāksnes un tuneli.
Milarepa zināja, ka Dievs viņam ir devis ļoti augstas pakāpes Domu Spēku, ar kura palīdzību viņš varēja pārvērst trīsdimensiju vielu četrdimensiju vielā. Viņš saprata, ka Domas ir Brīvā Laika Enerģija, tāpēc viņš ar Domas palīdzību varēja iedarboties uz vienu no divām galvenajām pasaules uzbūves sastāvdaļām - Laiku (otrā sastāvdaļa ir Telpai). Viņš izmantoja Laika Enerģiju… ar savu domu. Kā tas varēja notikt?
Domas ievirzījās apkopojošā plānā, cenšoties aptvert pasaules uzbūves noslēpumus. Es pat apsēdos uz kāda soliņa Milarepas klosterī, lai labāk varētu padomāt, atkal paglaudīju savu pakausi un saviebos, jūtot, cik tas ir gluds.
Man likās, ka viela ir liekta un noslēgta telpa, kurā ieslēgta laika enerģija. Trīsdimensiju pasaulē Laika enerģija ir ieslēgta tetraedrā (apjoma ziņā izteiktā trijstūrī), četrdimensiju pasaulē - oktaedrā (apjoma ziņā izteiktā četrstūrī) un tā tālāk. Bet Laika enerģija, lai ari ieslēgta, tomēr nezaudē savu spēku. Šis spēks tikai ir apslēpts un izpaužas tad, kad kādi apstākļi to izlaiž laukā. Ne jau tāpat vien, piemēram, pavisam banāls koka gabals var degt spožām liesmām vai eļļains melns šķidrums, ko sauc par naftu, var slēpt sevī tik daudz enerģijas, ka gandrīz visi mūsdienu cilvēku sasniegumi balstās uz tās izmantošanu. (Jn man šķiet, ka visos enerģiju veidos, vienalga, vai tas būtu siltums vai kāda cita enerģija, galvenais komponents ir apslēptā un noslēpumainā Laika enerģija, kas izlaista laukā.
Šajā sakarā ir pilnīgi pamatoti uzdot jautājumu - kas notiks,
ja ar Brivā Laika Spēku (vai Domas Spēku) tiktu palielināts, piemēram, trisdimensionāli liektā pasaulē ieslēgtais Laika enerģētiskais potenciāls? Vai liektā trisdimensionālā pasaule izjuks tās iekšienē ieslēgtās pārlieku spēcigās Laika enerģijas satricinājuma rezultātā?
Nezinu, kāpēc, bet man sazin kāpēc liekas, ka trisdimensionāli liektā tetraedra veida pasaule neizjuks, bet automātiski noreaģēs, ar klikšķi pārvēršot telpas trisdimensionālo liekumu četrdimensionālā. Šā klikšķa sekas būs trisdimensionālās (vai tetraedriskās) vielas pārvēršanās četrdimensionālā (vai oktaedriskā), tas ir - mūsu pasaulei paralēlās četrdimensionālās pasaules vielā, kur viss ir citāds - citādas vardes, citādi koki, citādas, atvainojiet, sievietes un daudz, daudz kas cits, viss ir citāds - četrdimensionāls. (Jn jāsaka, ka šis Citādais ir daudz varenāks ne tikai tāpēc, ka Tas ir lielāks (lielāka varde, lielāks koks vai lielāka, atvainojiet, sieviete), bet gan tādēļ, ka katrā
četrdimensiju vielas daļiņā ir ieslēgts vairāk Laika enerģijas. Pāreja citā, augstākā paralēlā pasaulē, protams, ir brīnums, bet šis brīnums ir sasniedzams, jo Dievs ir radijis spēku, kas to var izdarīt, un šis spēks saucas Brīvā Laika Enerģija vai Domas Enerģija. Ak, cik svarīgi ir valdīt pār savām Domām un, pats galvenais, attīrīt tās no pretīgā visuresošo skaudibas pilno vai nejaucīgo vēlmju apsūbējuma, lai varētu sajust savas Domas Spēku, kad ar Domu (vai Brīvā Laika Enerģiju) iespējams piepildīt banālo trīsdimensiju vielu un izdzirdēt ilgoto klikšķi, kad tā pāriet četrdimensiju vielā, kad tavā - bijušā trisdimensiju cilvēka - priekšā paveras jauna četrdimensionālā pasaule, kur, iespējams, tu atradīsi savu jauno… četrdimensionālo mīlestību!
Sēžot uz soliņa Milarepas klosterī, es atkal pataustīju savu… trisdimensionālo pakausi un atkal ar nožēlu konstatēju tā trīsdi- mensionālo, bet varbūt … divdimensionālo gludumu. Taču manas domas jau plūda, labi plūda. Tagad tās pārslēdzās uz trīsdimensiju enerģijas pārveidošanu četrdimensiju enerģijā.
Es sapratu, ka trisdimensionālā enerģija ir tetraedriski liekta telpa, kurā atšķirībā no vielas Laiks plūst un nav ieslēgts. To saprotot, es tomēr nevarēju iztēloties, kā Laiks var plūst tetraedriski liektā telpā. Domāju un domāju, glaudīdams savu nelaimīgo pakausi, un nekādi nevarēju to tēlaini stādīties priekšā. Man pat šķita, ka no šīs nepārtrauktās glaudīšanas uz mana plikā pakauša ir uzradusies tulzna. Gn tad es sapratu, ka, būdams trisdimensiju cilvēks, es nekad nevarēšu to iztēloties. Lai to spētu, ir jābūt četrdimen- sionālam… varbūt pat… piecdimensionālam cilvēkam.
Saviebos, sapratis, ka mans plikais pakausis kā «prāta pazīme» nespēj pildīt savu uzdevumu. Tomēr es pilnīgi skaidri iztēlojos, ka cilvēks, kuram ir augsta Domas Spēka pakāpe, ar savu domu vai Brīvā Laika Enerģiju var «uzpildīt» trisdimensionālo Laiku (vai Laiku, kura plūdumu ierobežo telpas trisdimensionālais liekums).
Man šķita, ka, bridi, kad ši «uzpildišana» sasniedz noteiktu limeni, atkal notiek klikšķis, kas Laika plūduma trisdimensionālās robežas pārvērš četrdimensionālās. Pēc tam Laika enerģija, pēc «uzpildes» kļuvusi daudz spēcīgāka, jau plūst pa jaunu četrdimen- sionālu «koridoru», izzūdot no trīsdimensiju pasaules uz visiem laikiem un piepildot ar sevi jauno četrdimensiju pasauli.
Prātoju, ka varenie (ar Domas Spēku apveltītie!) cilvēki daudz augstākajās paralēlajās pasaulēs, ja vien gribētu, varētu «atņemt enerģiju» mūsu trisdimensiju pasaulei, pārnesot visas mūsu trisdimensionālās enerģijas uz savām četrdimensionāla- jām, piecdimensionālajām vai sešdimensionālajām pasaulēm. Bet viņi nekad to nedaris, jo saprot, ka Domas Spēku, kas spēj pārnest enerģijas un vielas no vienas pasaules otrā, viņiem ir devis Dievs, kas radījis visas šīs pasaules un piešķiris dažādu pasauļu cilvēkiem spēju domāt, izmantojot Brīvā Laika Enerģiju. Un arī četrdimensionālo vai piecdimensionālo nodomu tīrība droši vien ir lielāka.
Mans plikais pakausis sāka niezēt. Radīdams pretīgu skaņu, es to pakasīju, jūtot tā trisdimensionālo (vai divdimensionālo?) gludo virsmu. Man sazin kāpēc kļuva žēl mums neredzamo divdimensiju cilvēku, kuriem jādzīvo plaknē un kurus pat nevarēja pažēlot, jo man nebija tā Domas Spēka, kas varētu mani pārcelt tajā neglītajā pasaulē, kas līdzinās līdzenam gludam galvvidum. Bet vēl vairāk man kļuva žēl viendimensijas cilvēku, kam jādzivo uz līnijas, no kuras tik grūti nokāpt, vai… viendimensionālo cilvēku, kas dzivo punktā, no kura gandrīz nav iespējams tikt laukā. Bez tam man nemaz negribējās tur tikt, pat ne aiz intereses vai žēluma uzplūdos.
Man likās, ka viendimensionālā pasaule - garlaiciga un drūma dzive uz līnijas - ir radīta kā sods tiem, kas domas tīrību un domas spēku nomainījuši ar pārpilnu vēderu vai urdošu naidu, tas ir - ši pasaule ir tikusi radita kā elle. Un dabiski, ka nokļūt tur negribējās, ļoti negribējās.
- E-e-eh! - atskanēja Seļiverstova nopūta.
Viņš centās pacelt plāksni, ko ielicis jogs Milarepa.
Nesanāks! Spēciņa pārāk maz! - nokomentēja Rafaels Jusupovs.
- Un jums, Rafael Gajazovič, tā varbūt ir vairāk? - Seļiverstovs atcirta. - Es, atšķirībā no jums, Rafael Gajazovič, vismaz pamēģināju!
Tajā bridī man pazibēja doma, ka Milarepa varēja izmantot ne tikai mehānismu, kas pārveido akmens trisdimensionālo vielu
četrdimensionālā, pilnigi iespējams, ka viņš varēja pārvērst trīsdi- mensionālo vielu trīsdimensionālā enerģijā, ieslēdzot Laika plūduma procesu vielā. Citiem vārdiem sakot, Milarepa varēja izsaukt vielas dematerializācijas procesu, tas ir, vielas pāreju enerģijā vienas dimensijas ietvaros, un ari acīmredzot izsaukt atpakaļejošu procesu - materializāciju, kad jāapstādina Laika enerģijas plūdums.
«Cik gan brīnumaini spēcīga ir Doma - Brīvā Laika Enerģija!» sajūsmināts domāju. «Ja var valdīt pār savas Domas Spēku, var darīt brīnumus - pāriet citās pasaulēs, dematerializēt vai materializēt kaut ko un darit daudz ko citu.»
Sāku trīties uz soliņa Milarepas klosterī un pēkšņi ar šausmām sapratu, ka cilvēks, kas pārvalda Domu Spēku, var būt bīstams, ārkārtīgi bīstams. Ar šā neaptverami lielā spēka palīdzību var, piemēram, dematerializēt savu pretinieku, pārvēršot to mutuļojošu enerģiju kamolā, vai iedzit viņu paralēlajā pasaulē, piemēram, nulles dimensijas pasaulē, kur dzive notiek vienā punktā un no kurienes šis pretinieks nekad neatgriezīsies.
- Cilvēks, kas pārvalda savas Domas Spēku, kļūst gandrīz vai par Dievu! Viņš var gandrīz visu! - klusi nočukstēju pats pie sevis. - (Jn cik svarīgi, cik svarigi šajā gadījumā ir palikt labam un just tikai tīrus nodomus! Pretējā gadījumā cilvēks, kas pārvalda Domas Spēku, no Pusdieva pārvēršas par Dēmonu.
Domas pārcēla mani mūsu šodienas pasaulē, no kuras tikko biju ļoti, ļoti tālu. Iztēlē uzpeldēja mūsdienu cilvēku sejas. Šis sejas vienmēr nebūt nebija apgarotas un labsirdīgas. Tikai bērniem sejas izteiksme bija lab- sirdiga un mīlīga. Bet, kā zināms, ne jau bērni
«nosaka toni» mūsu sabiedribā, sabiedrība māca bērnus «dzivot pēc zemes likumiem». Mēs spiežam bērnus ticēt ne tikai labajam, bet ari sliktajam, skaidrojot, ka cilvēki pēc savas dabas ir ļauni un nevar ļaut sevi apvainot, ka sevi vajag aizstāvēt. Mēs spiežam bērnus domāt pirmām kārtām par sevi, nevis par cilvēkiem, paši nesaprotot, ka tā ieaudzinām bērnos egoismu, vedot prom no dievišķā postulāta - pirmām kārtām mīlēt cilvēkus. (Jn amerikāņu bojeviki, kuros truli tiek propagandēts «labsirdigais egoists», mums te ļoti palīdz, nostiprinot bērnos uzskatu par cilvēku sabiedribu kā konkurējošu, mantkārīgu un
atriebīgu cilvēku baru, kad pats «labākais darbs» ir «svētā atriebiba». Audzinot bērnus, mēs pielidzinām viņus paši sev, lai arī paši dažubrīd, naktī iegrimuši spilvenā, tā vēlamies ticēt brīnumam, kā tam no visas sirds tic bērni. No šīm naksnīgajām domām, kad apziņa atpūšas un priekšplānā izvirzās mūžīgi eksistējošā zemapziņa, mums kļūst tik labi, tik labi. Zemapziņa mūs aizved Sapņu Pasaulē, pasaulē, kurā visi cilvēki ir labi un domā vispirms par citiem cilvēkiem, nevis paši par sevi, kur nevajag audzināt bērnus, pielīdzinot tos sev, jo šī pasaule, Sapņu Pasaule,
ir radīta tāda, kurā droši un pārliecināti jūtas cilvēki ar bērnišķīgi tiru dvēseli.
Piecēlos no soliņa un domās iesaucos:
«Bet tāda pasaule - Sapņu Pasaule - taču ir! Tā pastāv! Tikai tā pastāv… citā dimensijā, kur viss ir citādi, viss, viss… kur ari cilvēki ir citādi. Bet… ari mēs varam tādi kļūt, ja… sāksim milēt cilvēkus.»
- Šef, bet Rafaels Gajazovičs trinas, - atskanēja Seļiverstova balss.
- Kāpēc tad viņš trinas? - pavaicāju.
- Nu, tāpat vien, trinas - un viss.
- Ā-ā-ā…
Atkal iegrimis domās, es ar visu savu būtibu sajutu, ka mūsu pasaulei nekādā gadījumā nedrikst atklāt Domas Spēka pārvaldīšanas noslēpumu, jo tad notiks drausmīga katastrofa, cilvēki sāks sacensties bezgalīgas varas iegūšanā, aizsedzoties ar «atriebīgā labsirža» tēlu, un galu galā pazudinās mūsu pasauli. Zeme droši vien atkal pagriezīsies par 6666 kilometriem un «noslaucis» no savas sejas šo grēcīgo cilvēci, cilvēci, kura tā arī nav sapratusi dievišķo postulātu - «pirmām kārtām ir jāmil cilvēki!» Un, kas zina, ja tā turpināsies, tad Dievs ar savu neaptveramo Domas Spēku ņems un pārcels mūsu trīsdimensiju cilvēci uz divdimensiju pasauli, kurā mēs sāksim dzīvot, spirinoties kā vaboles uz gludas papira lapas, un visa pasaule mums šķitīs kā plakne, kas nolikta uz trīs vaļu mugurām, dvēseles dziļumos jūtot, ka katrs «valis» simbolizē kādas citas dimensijas pasauli, un truli divdimensionāli sērosim par zaudēto trīsdimensiju pasauli, kurā, izrādās, bija labāk nekā tur… plaknē.
Glābjošie maģiskie vārdi
Bet Dievs, un tāpēc jau viņš ir Dievs, ir paredzējis trīsdimensiju cilvēces «aizsardzību» no kārdinošās brīnumainā Domas Spēka iegūšanas. tin man šķiet, ka šās «aizsardzības» pamatā ir slepenie maģiskie vārdi (vai mantras). Tikai tas, kurš zina maģiskos vārdus, var iegūt varu pār Domas Spēku. (Jn bez tam ir zināms, ka maģisko formulu ir ļoti daudz, milzum daudz, un katra no tām ir domāta, lai iedarbotos uz kādu konkrētu Domas Spēka aspektu. Pamēģiniet vien visas uzzināt! (Jn maģiskās formulas Dievs cilvēkiem dod (ja dod!) pa vienai… Atcerējos Harati alu un tās kalpotājus - «priesteri» un «vecāko cilvēku», kuri zināja maģiskās formulas ieiešanai svētajā Somati alā, kuru, kā viņi teica, sargā svētais Harati. Es pat atcerējos, kā «priesteris» pastāstīja savai sievai šīs maģiskās formulas noslēpumu un tūdaļ nomira. Harati viņam to nepiedeva. (Jn vēl man prātā atausa «vecākā cilvēka» teiktā frāze - «Harati redz visu.»
«Jā,» es nodomāju, «Mirušo valstiba un Šambala ir radita arī priekš tā, lai sargātu svētos maģisko formulu noslēpumus, lai
nepieļautu, ka mūsu planētas nebūt ne labsirdigie trīsdimen- sionālie cilvēki iegūst brīnumaino Domas Spēku. Šambala un Mirušie droši vien patiešām redz visu, lasot un analizējot katra cilvēka domas, un tas galvenokārt notiek maģisko formulu saglabāšanas aspektā. Lielās Maģiskās Formulas atrodas vis-
Noslēpumu plivuru, kas sedz maģiskās formulas, var saukt par aizsardzību pret Dēmonu parādīšanos
stingrākajā Mirušo un Šambalas cilvēku kontrolē! Cln, kungi, tas ir attaisnojams, jo, iegūstot Domas Spēku, ļaunie cilvēki pārvērtīsies par Dēmoniem! Bet Dēmoni, izmantojot dievišķo Domas Spēku, sagraus pasauli. Noslēpumu plīvuru, kas sedz maģiskās formulas, var saukt par aizsardzību pret Dēmonu parādīšanos.»
Principā jau es zināju, ka atsevišķiem cilvēkiem dots zināt dažas maģiskās formulas, kuras tiem pateicis kāds Pārcilvēks, kas «uztur ar viņiem sakarus» pa telepātisko kanālu. Himalaju jogi man to pastāstīja un pat šo to parādīja. Kad viņi to stāstīja (trešās Himalaju ekspedīcijas laikā), viņu acīs bija lasāma atklāta sajūsma, ka cilvēkam tikai jānočukst maģiskie vārdi un jāpadomā par to, ko viņš kaismīgi vēlas, un tas brīnumainā veidā piepildās. Taču jogi man atzinās, ka tie maģiskie vārdi, kurus
viņiem devis Pārcilvēks, attiecas uz ne visai principiālām lietām - var pasargāties no aukstuma, būt ilgu laiku zem ūdens, ar skatienu nogalināt un atdzīvināt vistu un tā tālāk. Bet jogi arī stāstīja, ka pasaulē esot tādas maģiskās formulas, tādas… ar kuru palīdzību var izdarīt tādas… tādas… lietas. Taču šie maģiskie vārdi tiek glabāti dziļā jo dziļā noslēpumā, tāpēc ka… Dēmoni…
Atmiņā atausa Sai Baba - cilvēks, kas prata materializēt pelnus, rīsus, vēl kaut ko un prata to visu arī dematerializēt. Atcerējos, kā viņš man rokā materializēja pelnus, it kā izpūsdams tos no savas plaukstas. Bet viņa vietnieks, Murti kungs, pastāstīja, ka Sai Baba zina kaut kādas maģiskās formulas noslēpumu, tā it kā esot maģiskā formula, kas sastāv no skaitļu virknes. Taču šo noslēpumu viņš nevienam neizpaužot, jo… nedrīkstot.
Sāku trities uz soliņa Milarepas klosterī. Paskatījos uz plāksni, kuru «ar rokām izcirta» un «ar acim pārnesa» jogs Milarepa un kuru bez panākumiem centās pacelt Seļiverstovs, un iztēlojos to maģisko formulu milzigo spēku, kuras cilvēkiem dod tikai Dievs, vispirms novērtējot Labā pakāpi cilvēka dvēselē.
- Nu, vai Rafaels Jusupovs pārstāja trities? - es skaļi jautāju Seļiverstovam.
- Vēl jau trinas, tikai mazāk, - viņš atbildēja.
- Gn kāpēc tad viņš tā trinas?
- Nu, viņam sazin kāpēc jātrinas.
- No trinekļa dzirdu! - atskanēja Rafaela Jusupova balss.
Vēlreiz paskatijos uz plāksni, ko «izslīpējis» Milarepa, un centos saprast - kas viņš bija, šis jogs Milarepa? Pārcilvēks? Vai…?
Zemapziņa teica priekšā, ka Milarepa bija jogs, varens, ļoti varens jogs, bet viņš nebija Pārcilvēks. Viņš zināja ļoti daudzas svarigas maģiskās formulas, vairāk nekā citi jogi, bet viņš… nebija Pārcilvēks, tāpēc ka Pārcilvēks zina visas maģiskās formulas, kas attiecas uz zemes dzīvi.
(Jn kas tad ir Pārcilvēks? Man, protams, nebija un nav tiesību to zināt. Bet man šķiet, ka Pārcilvēks - tas ir Mirušais, kas mitinās Mirušo Valstībā. Atkārtoju - Mirušais.
- Šef, viņš jau ir pārtrinies! - manas domas atkal pārtrauca Seļiverstova balss.
-Kas?
- Nu, Rafaels Gajazovičs taču. (Jn arī Ravils ir sācis trities. Es, tā teikt, te stāvu starp diviem trinekļiem. Viņu raustīgie ķermeņi atgādina dzimumaktu, saproti. Pretīgi, vai saproti, atrasties tādā apkārtnē.
- (Jn ar ko tad tu, Sergej Anatoļjevič, šo dzimumaktu iztēlojies? Ar mani vai? - Jusupovs aizsmakušā balsi vaicāja.
- Jūs neesat apetītligs, - izmeta Seļiverstovs.
- (Jz sevi labāk… - Jusupovam aizcirtās elpa.
- Man salīdzinājumā ar jums, Rafael Gajazovič, ir priekšrocība, - Seļiverstovs lepni izslēja galvu, - jaunība!
Dematerializācija vai pārcelšana citā dimensijā?
Vēlreiz paskatījos uz milzigo akmens plāksni un jau pilnīgi apzināti sapratu, ka tās veidošanai un pārvietošanai Milarepa izmantoja Domas Spēku (vai Brīvā Laika Spēku). Sāku prātot par to, kādu «darba» metodi ar Domas Spēka izmantošanu Milarepa izmantoja - dematerializāciju un pēc tam materializāci- ju vai akmens plāksnes pārvietošanu citā dimensijā?
Atkal rupji pakasiju savu pliko pakausi. Man pat jau šķita, ka tur kaut kas ir iemeties. Turpināju domāt, domāt un pēkšņi sapratu, ka uz šo jautājumu es nevaru atbildēt. Varu tikai veidot minējumus. (Jn šie minējumi teica, ka Milarepa droši vien izmantoja Domas Spēku, pārnesot trisdimensionālo vielu četrdimensiju pasaulē, nevis izsauca akmens dematerializāciju trisdimensiju pasaules ietvaros (tas ir, netransformēja akmeni enerģijā). Ja Milarepa būtu izmantojis dematerializācijas efektu, tad šis process novestu pie milziga enerģijas daudzuma izdalīšanās pēc sprādziena tipa, kas droši vien būtu atspoguļojies leģendās.
Cenšoties iztēloties, kā «strādāja» Milarepa, es galu galā nonācu pie secinājuma, ka jogs Milarepa «uzzīmēja» uz granīta klints apjomīgu «izgriežamās» plāksnes domformu, pārcēla šīs domformas aptvertos akmens slāņus ceturtajā dimensijā, un klints trīsdimensiju viela ap plāksni nozuda bezgalīgajās ceturtās dimensijas tālēs, bet akmens plāksne, var teikt, «izkrita» no klints jau «gatavā veidā». Pie tam Milarepa droši vien darbojās ar rokām, skaitot maģiskās formulas, un tas ir atspoguļojies leģendās par to, ka viņš «izgrieza plāksni ar rokām».
(Jn kā gan Milarepa ar «acīm» pārnesa šo plāksni uz vajadzīgo vietu? Ja tas tā bija, tad acīmredzot te darbojās Domas Spēka antigravitācijas efekts, kas plūda no Milarepas acīm [2] . kas ir gravitācija un antigravitācija? Kā ar Domas Spēku var sasniegt antigravitāciju?
Novirzoties no tēmas, pateikšu jums, dārgo lasitāj, ka mazliet iepriekš, kad šajā nodaļā es sāku prātot par Domas Spēku kā par Brīvā Laika Enerģiju, es atzīmēju, ka, manuprāt, viela ir liekta telpa, kurā «ieslēgta» Laika enerģija. Ar vārdu «ieslēgta», ja atceraties, es saprotu Laika plūduma apstādināšanu vielā. Tomēr… iekavās es ierakstīju «vai gandrīz apstādināta Laika». (Jn, lūk, šis «gandriz», kas samērā ilgi figurēja manos prātojumos, analizējot antigravitācijas efektu, sāka spēlēt galveno lomu. Lieta tā, ka, manuprāt, šis «gandrīz» tad arī ir gravitācija.
Es atkal nevaru neko apgalvot, bet man šķiet, ka vielai, tas ir - liektai telpai, kurā pilnīgi (vēlreiz atkārtoju - pilnīgi!) apstādināts Laiks, nav… svara. Bet tas nozīmē, ka jebkura tūkstošiem tonnu smaga klints var kļūt vieglāka par pūciņu… ja tās vielā Laiks būs apstādināts pilnīgi… bez šā «gandrīz».
Bet reālajā dzīvē tomēr pastāv šis «gandrīz». Kas ir «gandrīz»? «Gandrīz» - tas ir neliels, ļoti lēns Laika plūdums vielā. Bet Laika plūdums, kā mēs jau runājām, ir enerģija, tāda kā, piemēram, elektrība vai… gravitācija.
Man šķiet, ka gravitācija ir enerģija, kuru nosaka lēns Laika plūdums vielā. Gravitācijas enerģija, pro-
tams, ir vājāka, piemēram, par enerģiju, kas rodas, vielai sadaloties atomreakcijas laikā, taču tā ir visur, kur vien ir viela. Bet vielas pasaulē ir daudz, ļoti daudz.
Ar Domas Spēku vai ar Brivā Laika Enerģiju acimredzot var apstādināt Laika plūdumu vielā un tādējādi iegūt antigravitācijas efektu, tas ir - padarīt vielu vieglu kā pūciņa. Brivā Laika Enerģija - tā ir enerģija, kas spēj, kā man šķiet, iedarboties uz Laiku tā dažādos stāvokļos. Bet ar to var panākt brīnumus, par kādiem mēs pat nenojaušam. (Jn tam ir nepieciešams zināt maģiskās formulas, kuras… svēti sargā Mirušo Valstība.
Jogs Milarepa acīmredzot zināja dažas maģiskās formulas un izmantoja tās Domu Spēka izsaukšanai. Nevar izslēgt to, ka viņš patiešām varēja pārnēsāt smagumus «ar acim» (ar skatienu!), kad Domu Spēks izsauca ne tikai Laika apstāšanos akmens vielā un padarīja to vieglu kā pūciņu, bet tam bija arī teleki- nētiskas īpašības. Un droši vien tas notika tā: Milarepa ar skatienu pacēla gaisā «ar rokām izcirsto» milzigo akmens plāksni un pārnesa to pa gaisu tik tālu, cik sniedza skatiens. Bet pēc tam vēl un vēl tālāk…
Dārgo lasītāj, es vēlreiz gribētu atkārtoties un pateikt, ka Penzā dzīvo cilvēks, kurš kā pūciņu var pacelt čuguna plāksnes un stāvot noturēt tās pie savām krūtīm. Acimredzot arī viņš prot izmantot Domas Spēku un izsaukt antigravitācijas efektu.
Iespējams, viņš pat nezina, ka prot apstādināt vielā Laiku, izmantojot savu Brivā Laika Enerģiju (vai Domas Spēku).
Pašu tuneli (alu), kuru jogs Milarepa izlika ar akmens plāksnēm, viņš, pilnigi iespējams, veidoja šādi: «uzzimēja» tuneļa domformu un visu vielu (grunti), kas atradās domformas tuneļa iekšpusē, ar Domas Spēku pārnesa uz ceturto dimensiju, un grunts izzuda noslēpumainajā paralēlajā pasaulē, bet trisdimen- sionālajā pasaulē palika tunelis.
Nepievēršot nekādu uzmanibu tam, ka puiši didās un trinas, es turpināju sēdēt uz soliņa Milarepas klosteri un domāt. Es sapratu, ka, tikai redzot Milarepas likto akmens plāksni, domas turpinās mani satraukt. Tādēļ es ari biju uz šejieni atnācis.
Pēc tam manas domas pārsviedās uz mēģinājumu saprast filipīniešu hileru fenomenu. Man sāka likties, ka ari viņi prot valdīt pār Domas Spēku un zina maģiskās formulas, ar kuru palīdzību viņiem izdodas izdarīt apmēram to pašu, ko darīja jogs Milarepa. (Jn, proti, - filipīniešu hilers meditācijas laikā vispirms «uzzīmē» savas rokas - rokas, kurai jāiegrimst cilvēka ķermenī, - domformu. Pēc tam viņš domās ap roku «zīmē» telpu, kurā viņš, hilers, «strādās». Šīs telpas platumu zina tikai hilers. Viņš tāpat ari zina, ka iedomātajai telpai jāpārvietojas kopā ar hilera roku.
Tieši šajā domas telpā risinās galvenie notikumi. Hilers koncentrē savas Domas Spēku šajā telpā tieši ap savu roku. Varbūt hilers saprot, ka viņa doma ir Brivā Laika Enerģija, varbūt nesaprot, bet es domāju, ka viņš piepilda šīs iedomātās telpas trīsdimensionālo vielu ar Laika enerģiju, arvien vairāk koncentrējoties un pie sevis skaitot maģiskās formulas. Piepilda un piepilda ar šo Enerģiju vielu ap savu roku, kamēr viņa uzbudinātajā zemapziņā atskan lolotais «klikšķis», kas nozīmē, ka tetraedriski liektā matērija pārvēršas par oktaedriski liektu, tas ir, notiek «klikšķis», kas vēsta par trisdimensionālās matērijas pāreju četrdimensionālā matērijā…un tas notiek iedomāti iezīmētajā telpā ap hilera roku.
- O! - hilers droši vien iesaucas dvēseles dziļumos.
Pēc tam viņš droši ievada savu roku cilvēka ķermenī, un roka ķermenī ieiet brīvi. Hileru pārņem dziļš iekšējs apmierinājums. Viņš saprot, ka ir paveicis brinumu, un šo brīnumu viņš ir paveicis ar savu Domas Spēku. Iegremdējis roku cilvēka ķermenī, hilers paceļ acis uz debesīm un domās saka:
- Paldies tev, Dieviņ! Paldies, ka devi man tādu spēku - Domas Spēku! Paldies, ka manā galvā sazin no kurienes uzpeldēja ši kaismigi trakojošā maģiskā formula un radās aicinājums ārstēt cilvēkus, iegremdējot viņu ķermeni savu roku, lai «sataustītu slimību» un izņemtu to no cilvēka ķermeņa.
Pie tam hilers saprot, ka maģiskā formula ir dota tikai viņam, tieši viņam, ka viņam nav tiesību nevienam atklāt maģiskās formulas noslēpumu, jo tā pavēl viņa Saimnieks, kas deva šo slepeno maģisko formulu, un, ja viņš kādam šo maģisko formulu pateiks, nekavējoties nomirs. Hileram ir grūti saprast, kas ir šis viņa Saimnieks, bet viņš nepārtraukti jūt, ka Saimnieks vienmēr neredzams ir klāt viņā pašā - necilā filipīniešu cilvēkā ar parastu figūru, kurš, pēc Saimnieka gribas, ir kļuvis par hileru. (Jn tikai dažreiz viņa dvēseles dziļumos kā spilgts gaismas uzliesmojums parādās doma, ka viņš, hilers, ir «izstādes eksemplārs», kas demonstrē Domas Spēku, kuru nav iespējams nodot cilvēkiem tāpēc, ka pasaulē ir daudz ļaunu, skaudīgu, alkatīgu, nejauku un skumstošu cilvēku, kuri neļauj pārējiem cilvēkiem pilnibā aptvert, ko nozīmē skaistais, kaismīgais un satraucošais simbols - Tīra Dvēsele. Hileram tad kļūst skumji, lai gan dvēseles dziļumos viņš droši vien ir lepns, ka ir Dieva «izstādes eksemplārs».
Es šaubos, vai hilers kaut ko zina par četrdimensionālo matēriju, kuru viņš rada ar savas Domas Spēku iezīmētajā telpā ap savu roku, taču viņš zina, ka tieši šī telpa dod viņa rokai brīvibu «iekļūt, kur vien vajag». Hilers droši vien pats ir pārsteigts par savām spējām, bet pēc tam, izejot no meditācijas (vai transa), pārlaiž skatienu nožēlojamajām filipīniešu būdiņām un ir
pārsteigts vēl vairāk, kāpēc gan Dievs visiem šiem ļaudim, kas nikst šajās būdiņās, nedod spējas izmantot viņos pašos ielikto Domas Spēku, ar kura palidzību viņi varētu darit brinumus un pārvērst savu dzivi par nepārtrauktu brīnumu. Hilers, protams, nezina, ka, dodot šiem cilvēkiem, kas baro savas cūkas turpat pie bambusa būdiņām, iespēju izmantot Domas Spēku, lielākā daļa no viņiem pārvērstos par Dēmoniem un pirmām kārtām sāktu ar savu Domu Spēku iznīcināt viens otru, pakļaujoties savām zemiskajām vēlmēm. Ak, cik daudz ūdenim ir jāaiztek, kamēr šie cilvēki, kas baro savas cūkas turpat pie bambusa būdiņām, varēs veikt šo vienkāršo un patiesībā vajadzīgo procedūru ar kristāltīrām domām dvēselē, lai kaut kad… kaut kad sāktu dzīvot un strādāt, izmantojot Domas Spēku! Bet pagaidām… pagaidām var tikai skumt, skatoties, kā «izstādes eksemplāri» demonstrē mazu daļiņu no tā, kas jāprot katram cilvēkam.
Papurināju galvu, cenšoties atbrīvoties no šīm skumjajām domām, un atkal sāku analizēt un mēģināt saprast filipīniešu hileru fenomenu. Mani iedvesmoja iespaidīgā Milarepas liktā akmens plāksne.
- Tā… tā, tā… tā, - es čukstēju, pūlēdamies koncentrēties.
Principā es sapratu, ka hilera roka, «ietverta zonā», kurā ar Domas Spēku trisdimensionālā viela pārvēršas četrdimensionālā vielā, var viegli iegremdēties cilvēka ķermeni, jo trisdimensionālā roka pilnīgi var iziet cauri četrdimensionālai vielai. Acīmredzot process, kad trisdimensionālā viela zonā ap hilera roku pārvēršas četrdimensionālā, ir momentāns. Tāpēc ari visur, kur hilers slimnieka ķermenī virza savu roku, visi audi un orgāni, kas nokļūst šajā zonā ap hilera roku, tūliņ kļūst četrdimen- sionāli. Zona, ko hilers ir uzpildījis ar Brivā Laika Enerģiju, darbojas bez traucējumiem.
Ši zona droši vien nav liela. Vismaz dokumentālajās filmās par hileriem nav redzams, ka ap hilera roku būtu plašs caur- spidigs apvalks.
Atkal paskatījos uz Milarepas akmens plāksni. Cln pēkšņi mani pārņēma šaubas.
- Ak, kungs! - iesaucos pie sevis. - Sanāk nesakritība! Kad es prātoju par to, kādu mehānismu savā «darbā» izmantoja Milarepa, man sanāca, ka Milarepa trisdimensionālo grunti tuneļa domformas ietvaros pārnesa uz četrdimensionālo pasauli, kur šī
grunts izzuda paralēlās pasaules bezgalīgajās tālēs. Tad kāpēc cilvēka audi, kurus, kā man šķiet, hilers ari pārceļ uz paralēlo četrdimensionālo pasauli, tāpat nepazūd bezgalīgajās tālēs? Kāpēc?
Sāku atkal berzēt savu pakausi un nervozi kasīt gludo plikumu. Tā … divdimensionālā pulētā virsma man nebija patīkama. Domāšanas aparāts saspringa, vēl vairāk saspringa, vēl vairāk… un es, pa pusei piecēlies kājās, teicu pats sev:
- Pieci elementi! Pieci elementi! Tikai pieci elementi - ūdens, uguns, vējš, zeme un cilvēks - var pāriet no vienas pasaules otrā un atgriezties atpakaļ! Viss pārējais, pārnests uz paralēlo pasauli, tajā izzudīs bez pēdām. Tikai pieci elementi var atgriezties atpakaļ! Un cilvēks šajā svētajā piecniekā ietilpst! Tāpēc ari ķermeņa audi, kurus hilera roka pārceļ citā telpas dimensijā, var atgriezties atpakaļ mūsu pasaulē, kurā mēs dzivojam un … slimojam.
Aiz noguruma nodūru galvu. Domas plūda vienmērīgi un mierīgi. Viss iekļāvās sistēmā. Es jau sapratu, ka Brivā Laika Enerģija (Domas Spēks) zonā, kas aptver hilera roku, var darboties momentāni, piepildot slimnieka trīsdimensionālos audus un ar «klikšķi» pārvēršot tos jaunā kvalitātē - četrdimensionālā
matērijā. (Jn pēc tam… «zona», sekojot hilera rokai, pārvietojas un pārvērš citus audus četrdimensionālā stāvoklī, bet audi, kas iziet no «zonas» ietekmes, atkal atgriežas trisdimensionālā stāvoklī. Šis process - matērijas pārnešana no trisdimensionālās pasaules uz četrdimensionālu un atpakaļ, var notikt ļoti strauji, vienā mirklī. Viss atkarīgs no zonas ap hilera roku - jebkura viela, kas šajā zonā nokļūst, momentā pāriet četrdimensiju pasaulē un, rokai virzoties tālāk, sāk iziet no zonas un momentā atgriežas atpakaļ trisdimensiju pasaulē.
Es, protams, šaubos, vai hilera apziņa kontrolē visas šis momentānās pārejas no vienas pasaules otrā. Bez tam ir zināms, ka hilers gandrīz atslēdz savu apziņu. Kaut kāds Dieva radīts mehānisms, kas «sēž» zemapziņā, šo procesu vada, gan palielinot, gan samazinot «zonas uzpildi» ar Brīvā Laika Enerģiju. Un cik daudz miklu vēl slēpjas it kā banālajā jēdzienā - Laiks!
Atcerējos, ka hilers «ārstēšanas» gaitā ar roku izceļ no cilvēka ķermeņa kaut kādu «gaļu» - pilošu audu gabalus. Kas tas ir?
Domājot par šo tēmu, es labi sapratu, ka «gaļa» ir slimibu rosinošais aģents, ko hilers ir atradis slimnieka ķermenī un izceļ laukā. Varēja izdarīt pieņēmumu, ka hilers «redz» slimās vietas
tieši ceturtajā dimensijā, kur tās droši vien izgaismojas ar kaut kādu gaismu, kuru uztver hilera zemapziņa. Hilers pirmām kārtām atstāj veselos audus ceturtajā dimensijā un no četrdimensiju pasaules uz trisdimensiju pasauli atpakaļ pārceļ tieši slimo vietu, izņemot to no pacienta ķermeņa «gaļas» izskatā.
Tomēr šajā procesā, atvainojiet, tēlaini izsakoties, izņemtā slimā iecirkņa vietā pacienta ķermeni paliek «caurums» vai defekts. Bet cilvēka organisms sev iekšā «necieš caurumus». To nu es zinu kā ķirurgs. «Caurums» (vai defekts) noteikti ir ar kaut ko jāaizpilda, vislabāk - ar jauniem veseliem audiem (vai reģenerātu), sliktākajā gadījumā - ar rētu. Zinu vairākus cilvēkus, kas ārstējušies pie filipīniešu hileriem, bet uz viņu ķermeņa nav nevienas rētas. Rētas taču, ticiet man kā ķirurgam, vienmēr ir labi pamanāmas.
Šajā sakarā varēja izdarīt secinājumu, ka hilers, izņemot no ķermeņa slimo vietu, momentā «aizaudzē caurumu» ar normāliem veseliem audiem (nevis ar rētu!). Kā viņš to var izdarīt?
Hilers, izņemot no cilvēka ķermeņa slimos audus, momentā «aizaudzē caurumu», kas paliek šajā vietā
Sākot domāt par šo tēmu, es tā sasprindzinājos, ka sāku trities uz soliņa.
- Šef, tu ari esi sācis trities, - Seļiverstovs tūliņ reaģēja.
- Nūja, - es atbildēju.
- Nu kāpēc mēs te visi tā trinamies? - Seļiverstovs iepleta acis.
- Jūs, Sergej Anatoļjevič, trinaties vairāk par visiem! - iejaucās Rafaels Jusupovs.
- Bet man liekas, ka jūs, Rafael Gajazovič, esat galvenais trineklis, - atcirta Seļiverstovs.
- Kas? Maitu ērglis? - Jusupovs nebija sadzirdējis.
- Kā tad! No vārda «maita».
- Es?!!
- Nevajag tēlot apvainoto! Trities nevajag, tas arī viss! - Seļiverstovs lepni izslēja galvu.
- No «maitu ērgļa» dzirdu!
Reģenerācijas fails
Klausoties pierastajā abu draugu vārdu pārmaiņā, es atkal iegrimu domās. Domāju, domāju par to, kā iespējama tik pasakaini strauja audu reģenerācija defekta vietā, un pēkšņi, pavisam negaiditi nonācu pie pārsteidzoša secinājuma. Atkal piecēlos kājās un pie sevis… pats sev… teicu:
- Ceturtās dimensijas pasaules īpatnība ir momentāna audu reģenerācijas iespēja.
Tobrid man atmiņā atausa pasakas un fantastikas filmas par atnācējiem no kosmosa, vampīriem un citiem personāžiem, kuriem brūces momentā sadzīst acu priekšā.
Taču kā ārsts es zināju, ka rētu dzīšanas mehānisms ir ļoti sarežģīts. Vēl vairāk - šis process ir salīdzinoši ilgs. Jāgaida, kamēr brūcē parādās celmšūnas, lai tās pārvērstos par citām šūnām, lai šis citas šūnas sāktu dalities, veidojot sev lidzīgas, lai «kolagēna fabrika» - fibroplasti - sāktu ražot kolagēnu, lai šis kolagēns sāktu veidot šķiedru kūlišus un tā tālāk.
«Vai patiesi tur, paralēlajā četrdimensiju pasaulē, reģenerācija var notikt momentāni?» es prātoju. «Ja tā ir, tad audu reģenerācijas mehānismam tur jābūt citam, pavisam citam. Bet kādam?»
Es zināju, ka audu reģenerācija mūsu (trisdimensiju) pasaulē sākas un notiek kaut kādas Dieva raditas programmas kontrolē, kura, kā man šķiet, lokalizējas cilvēka biolaukā. Šī programma vada neticami sarežģīto audu pašatjaunošanās procesu, kad notiek ne tikai sabalansēta šūnu, bet arī šķiedru, molekulu, matriksa un daudz kā cita, no kā sastāv audi, atjaunošana. Ši programma it kā saka šūnām un molekulām - «vairojieties un audziet pēc šī plāna». Bet šūnas un molekulas paklausa, pilnīgi pakļaujoties šim «reģenerācijas failam», un veic savu radošo darbu, lai pēc dažiem mēnešiem defekta («cauruma») vietā rastos jauni audi. Cilvēka apziņa nespēj uztvert šā ar biolauku saistītā «reģenerācijas faila» pastāvēšanu un darbibu, bet cilvēka zemapziņa zina visu par šo «failu» un vada tā darbu, neapgrūtinot apziņu, kura jau tā ir noraizējusies par daudzām ar virtuvi, grīdu mazgāšanu, mīļotās sievietes iegribu izpildīšanu saistītām problēmām un daudz ko citu.
Tātad trīsdimensiju pasaulē «reģenerācijas fails» iedarbina audu dabiskās augšanas procesu, lai pēc vairākiem mēnešiem (vēlreiz atkārtoju - pēc vairākiem mēnešiem!) lepni paziņotu zemapziņai - «viss, caurums ir ciet, audi atjaunoti!». Trīsdimensiju cilvēka zemapziņa droši vien piekrītoši pamāj, bet mazliet skumst, jo zina, ka tās četrdimensiju māsa strādā pavisam citādi.
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka noslēpumainajā un neredzamajā četrdimensiju pasaulē milzīgajiem četrdimensiju cilvēkiem arī ir ar biolauku saistīts «reģenerācijas fails», kas arī ir paredzēts, lai, tēlaini runājot, «aizlāpitu caurumu». Taču šis «četrdimen- sionālais reģenerācijas fails» darbojas pēc cita principa, tas ir daudz pilnigāks, tas nevis uzsāk šūnu dalīšanos, bet tas… spēj… iedarbināt materializācijas procesu. Kā tas notiek?
Pamēģināsim iekļūt hipotētiskās četrdimensionālās pasaules noslēpumos, kur, protams, dzīvo milzīga auguma četrdimen- sionāli cilvēki un, protams, valda brīnišķīga četrdimensionālā milestiba, daudz varenāka un kaislīgāka mīlestība, jo šī pasaule
Ar biolauku saistītais trisdimensionālo audu «reģenerācijas fails» iedarbina šūnu dališanos Reģenerācija ilgst vairākus mēnešus
Ar biolauku saistītais četrdimensionālo audu «reģenerācijas fails» iedarbina audu materializāciju Reģenerācija notiek momentāni
ir «enerģētiskāka», tur jebkurai vielai, protams, ir liels Laika Enerģijas - pasaules uzbūves galvenās Enerģijas - potenciāls, tur darbojas daudz varenākas enerģijas un Domas Spēks (Brīvā Laika Enerģija), protams, ir daudz lielāks. Šajā ar Laika Enerģiju vairāk piesātinātajā pasaulē, dabiski, ir jāeksistē tiem fenomeniem, par kuriem mēs, mazāk «enerģētiskie» trisdimensionālie cilvēki, runājam kā par brīnumu, - antigravitācijai, materializāci- jai, dematerializācijai un droši vien vēl daudz kam citam, par ko mēs, dzīvojot trīsdimensiju pasaulē, pat nenojaušam. Pilnīgi iespējams, ka četrdimensiju cilvēkam ir tikpat vienkārši pateikt: «Paklau, Vasja (četrdimensionālais Vasjal), piepūlēsim mazliet savas Domas un, izsaucot antigravitācijas efektu, pārcelsim to tur klinti kādus simt metrus pa labi, citādi tā te visu četrdimensionālo skatu no loga aizsedz» kā mums, trīsdimensiju cilvēkiem, paņemt lauzni un sākt drupināt to klinti pa daļām, lai pēc kādiem gadiem desmit varētu pateikt: «CJh! Sadrupinājām gan beidzot!», ar milestibu raugoties uz pamatīgi nolietoto lauzni rokās.
Ari medicīna droši vien tur, četrdimehsiju pasaulē, ir pavisam citāda, tā, visticamāk, arī ir balstīta uz to cilvēku Domas Spēku, kas tur dzivo. Viņu četrdimensionālie ārsti, kas droši vien vairāk lidzinās šamaņiem, domāju, ārstē ne tik daudz ar zālēm, cik ar Domas Spēku. Par ārstiem tur kļūst visspēcīgākie cilvēki (ar vislielāko Domu Spēka potenciālu!).
Lai nu kurš, bet četrdimensionālie ārsti gan zina, ka viņu ārstēšanas pamatā ir Dieva radītais «reģenerācijas fails», pēc kura programmas var vienā mirklī «izaudzēt» jaunus audus zaudēto vietā, jo «reģenerācijas fails» darbojas, balstoties uz iespēju materializēt ar Domas Spēku.
Četrdimensiju ārsti un zinātnieki, protams, saprot, ka pati galvenā ir Laika Enerģija un skolā tādos mācibu priekšmetos kā «Laika Enerģija» un «Domu pasaule» noteikti ir jādabū piecnieks,
jo tas ir visu pārējo zināšanu pamats. Tāpat droši vien skolā mācības notiek, liekot iemācīties no galvas dažas maģiskās formulas, bez kurām nav iespējams dzivot pasaulē, kuras enerģētika balstās uz Domas spēku. Nu, un, protams, četrdimensiju pasaules medicīnas institūtos nākamajiem ārstiem māca maģiskās formulas, kas palīdz dematerializēt patoloģiskus objektus un tūliņ atkal to vietā materializēt normālus cilvēka audus.
Interesanti, kāda ir tā četrdimensiju pasaule?
Kas zina, varbūt četrdimensiju pasaulē vēzi ārstē šādi: ārsts, kuram ir ekstrasensoras spējas, atrod pacienta četrdimen- sionālajā ķermeni audzēju ar metastāzēm, koncentrējas un virza savu Domu Spēku tieši uz to vietu, skaitot dažas maģiskās formulas. «Reģenerācijas fails» iedarbojas momentāni, vispirms dematerializējot «no faila programmas novirzījušās» audzēja šūnas un tūliņ momentāni ieslēdzot materializācijas procesu
«ieaudzēt» audzēja vietā normālus audus. (Jn… slimnieks dodas mājup vesels.
Pie tam četrdimensionālais ārsts, protams, zina, ka doma ir Brivā Laika Enerģija un ka viņš ar savas Domas Spēku, ko palielina un virza maģiskās formulas, paātrina Laika plūdumu patoloģiskajos audos un patoloģiskā viela pārvēršas enerģijā [3] , tas ir-notiek dema- terializācijas process. Pēc tam ārsts tūliņ noskaita citu maģisko formulu - materializācijas formulu, un Domas Spēks novirzās uz Laika Plūduma apstādināšanu (tikpat kā apstādināšanu!) audu biolauka programmā vai «reģenerācijas failā», kur atrodas precīzas veselo šūnu un visu pārējo audu enerģētiskās (biolauka) kopijas. Tikko Laiks šajās šūnu enerģētiskajās kopijās apstājas (tikpat kā apstājas!), tās tūliņ kļūst vieliskas, tas ir - materializējas.
Es nedomāju, ka četrdimensionālais ārsts čukst maģiskās formulas vienu pēc otras, viņš tās labākajā gadijumā skaita pie sevis, bet, visticamāk, tās atrodas viņa zemapziņā un pēc kārtas
realizējas tad, kad ārsts ieiet transa stāvokli, atbrivojot dievišķo zemapziņu no apziņas sloga. Tāpēc arī reģenerācijas process notiek momentāni.
Bet varbūt Dievs viņiem ir devis vēl kaut ko ļoti labu - samazinājis viņu svaru (precīzāk, masu!). Lai to izdarītu, radītājam taču vajadzēja tikai maz- mazlietiņ paātrināt vietējā laika plūdumu četrdimensionālās pasaules oktaedriski liektās telpas vielā, lai samazinātu gravitācijas spēku.
Aiz noguruma noliecu galvu. Nebija spēka vairs pat pataustīt pakausi. Bet es sasprindzinājos, lai pabeigtu prātošanu par filipīniešu hileriem.
Pilnīgi iespējams, ka četrdimensionālajiem cilvēkiem ir mazāks svars
Jā, un daudzi četrdimensionālie cilvēki droši vien prot sevi ārstēt paši, jo Dievs ir atļāvis viņiem izmantot maģiskās formulas un ielicis tās viņu zemapziņā. Viņiem tikai ir jāpadomā un… brūce sadzīst pati. (Jn Dievs viņiem to ir atļāvis tāpēc, ka četrdimensionālie cilvēki ir savā sabiedribā panākuši Tīras Dvēseles uzplaukumu.
Vai četrdimensionālie giganti sver mazak?
- Šef, par ko tu domā? - atskanēja Seļiverstova balss.
- Par hileriem, Serjoža.
- Par filipīniešu?
-Jā.
- Bet mēs taču esam Tibetā!
- Nu ja…
Pēc brītiņa Seļiverstova balss atskanēja atkal.
- Šef! Re, es skatos uz Rafaela Gajazoviča rokām - tādas kaulainas, rausigas, ar tādām tikai pa svešiem ķermeņiem ložņāt.
- Un kāpēc tad tās ir rausigas? - neapmierināti pajautāja Rafaels Jusupovs.
- Kaulaina roka vienmēr ir rausīga roka, - Seļiverstovs izmeta vispārzināmo frāzi.
- Bet vispār jau es esmu nesavtīgs zinātnieks! - Jusupovs sašuta. - Un tas, ka kauli… redzami…
- Stāsta, ka Amerikā tādus kaulainus cilvēkus speciāli ēdina ar sendvičiem un picām, lai tie aptaukotos lidz tādai pakāpei, ka tauki ir ne tikai uz vēdera, bet ari uz pirkstiem. Ir tāds ticējums: kaulaina roka - rausiga roka! Nu, un cenšas amerikāņi slēpt savu rausīgu- mu. Bet tas ir ļoti svarīgi, jo citādi neizdosies apšmaukt kaimiņu. Un, ja kaimiņu neapšmauks, - dzivē nebūs nekāda prieka! Un kā tad bez prieka lai dzīvo? Nu, un nākas audzēt taukus, lai apslēptu savu naudas kāri. Bet kaulainais… tas… savu alkatību izrāda atklāti, - Seļiverstovs pamācoši pabeidza savu monologu.
- Tu ko, vai gribi teikt, ka es mīlu naudu tāpēc, ka esmu… kaulains? - Jusupovs bija pamatīgi sašutis.
- Nevajag vilkt tiešas analoģijas! Es varbūt par kauliem pārnestā nozīmē runāju. Bet jūs, Rafael Gajazovič, visu uztverat tik tieši, un var padomāt, ka jūsu galva vispār sastāv tikai no kauliem! - Seļiverstovs atbildēja.
- Labāk būtu uz sevi paskatījies, - Rafaela Jusupova balsī ieskanējās spalgums. - Tu, Sergej Anatoļjevič, te, Tibetā, vispār esi izdēdējis. Kur tad tavs vēders? Kur? Nav? Izsūkusi tevi Tibeta, izsūkusi gan…
- Kas mani ir izsūcis? - Seļiverstovs iepleta acis.
- Tibeta ir tā izsūkusi tavus taukus, - Jusupovs nesatricināmi turpināja, - ka tavas rokas ari ir kļuvušas tikpat kaulainas kā manējās. (Jn par tavu roku rausigumu vispār labāk nerunāt - tev, kā ekspedīcijas saimniecības pārzinim, nevienu kapeiku nevar izlūgties. Visu turi jostas somiņā.
- Jā, nu esmu es mazliet novājējis…. Pat jostu par sešiem caurumiem savilku ciešāk. Toties somiņa neslīd nost no vēdera un nekūļājas starp kājām kā dažam labam…
-Ā… ā…
Un es atkal domāju par hileriem
Sakopoju gribasspēku un no jauna piespiedu sevi domāt par hileriem. Sakarsušās, kaut arī nogurušās smadzenes ātri «iegāja sliedēs».
Tagad jau es sapratu, ka hileriem, tāpat kā ceturtās dimensijas cilvēkiem, zemapziņā ir Dieva ieliktais «informācijas šablons», kas iedarbina ar biolauku saistīto «reģenerācijas failu», virzot to nevis pa lēno (šūnu dalīšanās) audu reģenerācijas ceļu, kas raksturīgs trisdimensiju pasaulei, bet gan pa momentānas reģenerācijas ceļu, kura pamatā ir materializācija. Šis Dieva ieliktais «informācijas šablons» sāk darboties, kad, pirms uzsākt ārstēšanu, hilers ieiet transa stāvoklī, tas ir - atbrīvo no apziņas ietekmes savu zemapziņu, kur atrodas šis «šablons». Iespējams, ka hilers maz ko no tā visa saprot, bet «šablons» darbojas, ideāli strādā, rādot, cik dižena ir Dieva radita būtne. Tieši tāpēc hilera roka nekad neiestrēgst pacienta ķermenī, jo zonu, kurā trisdimensionālā matērija pārvēršas četrdimensionālā (un atkal atpakaļ), pilnīgi kontrolē šis brinišķigais «informācijas šablons».
Kad hilers iegremdē roku pacienta ķermenī un izveidotajā ceturtajā dimensijā atrod slimibas perēkli, viņš ar atlasi pārceļ šo vietu no četrdimensionālās pasaules uz trisdimensiju pasauli, izceļot to no ķermeņa kā «gaļas gabalu». «Caurums» (defekts), kas paliek tur, četrdimensiju pasaules zonā, pēc «reģenerācijas faila» pavēles acumirkli «aizaug», materializējoties veseliem audiem. Pēc tam četrdimensiju «zonā» materializētie audi, kas «aizlāpa caurumu», izejot no «zonas», momentā pārvēršas par parastiem trīsdi- mensionāliem audiem. Hilers izmanto četrdimensionālās pasaules specifiku… lai ārstētu trisdimensionālo ķermeni.
Hilers noguris paceļ galvu. Varbūt viņš saprot, ka četrdimensionālā pasaule ar tās milzīgajām iespējām ir palīdzējusi viņam, varbūt… nesaprot. Bet varbūt četrdimensionālajā pasaulē arī ir hileri, kas «strādā» ar vēl sarežģītākās piecdimensiju pasaules palīdzibu?! Dievs ir varens, un viss, ko viņš ir radījis, ir sakārtots harmoniskā sistēmā.
Domu pasaule un telpiskās pasaules
Domās pārskatīju savas pārdomas par Domas Spēku, kuras stimulēja Milarepas liktā akmens plāksne, un sapratu, ka pasaule savos pamatos sastāv no divām daļām:
- No Domu Pasaules, kur dzīvo un valda no Telpas atbrīvota domājoša Laika Enerģija, kuru vada Pats Galvenais Brivā Laika Pirmsākums - Dievs, un
- Telpiskās Pasaules (pareizāk sakot, Pasaulēm), kur dievišķais pirmsākums - Laiks ir ieslēgts matērijā stingrā dažā-
do pasauļu liekto telpu sistēmā, veidojot daudzus un pa pasaulēm sistematizētus materiālās dzīves variantus, kuru pamatā ir viela un enerģija.
Galvā no pārslodzes sāka dūkt. Bet Milarepas liktā akmens plāksne bija manā priekšā. Ar grūtibām pacēlu galvu un nočukstēju:
- Paldies tev, Dieviņ, ka devi man šīs domas!
Vēlreiz pārskaitīju visu, ko var paveikt ar Domas Spēku. Sanāca visai solīds saraksts: pārnest vielu no vienas telpiskās dimensijas citā, pārnest enerģiju no vienas telpiskās dimensijas citā, dematerializācija, materializācija, antigravitācija… Cln cik daudz vēl citu fenomenu var radīt Doma, kas atnāk pie mums dienās un naktīs! O, cik daudz brīnumu parādīsies, kad mēs atbrīvosim Domu no grēcīgo dvēseļu sloga! Mūsu Domas taču tiešā ceļā vada… pats Dievs!
Tajā bridi, sēžot uz soliņa, es aptvēru, ka viss ir sakārtojies sistēmā. Ši sajūta man bija pazistama! Tā nekad nebija mani pievīlusi. Kad parādījās šī sajūta, es cēlos un gāju uz operāciju zāli un, būdams šīs kaismīgās sajūtas varā, drošu roku izdarīju griezumu slimā cilvēka aci, lai tieši ar Cilvēku istenotu dzīvē to domu (vai ideju), kas bija atnākusi kaut kur no augšas ur,… pats galvenais… šī kaismigi neatkārtojamā sajūta piešķīra domai ārkārtīgu intensitāti. Kad operācija bija pabeigta un liku pēdējo šuvi, es, atrāvies no mikroskopa un baidoties kļūt smieklīgs operācijas māsu priekšā, slepus pacēlu acis uz debesīm un, priecājoties, ka manu seju sedz ķirurga maska, klusi čukstēju:
- Paldies tev, Dieviņ!
Manas domas pārtrauca Rafaela Jusupova aizsmakusi balss:
- Šef, es sapratu, kāpēc Seļiverstovs trinas vairāk nekā citi. Viņam, atvaino, ir problēmas ar vēdera izeju.
- (Jn Jums, Rafael Gajazovič, ar vēdera izeju viss ir kārtibā, vai? - Seļiverstovs deva pretī.
- Man, starp citu, vēdera izeja vienmēr ir normāla.
Izgājām laukā no klostera.
- Viņš ilgi domāja, - mūks teica, rādīdams uz mani. - Tas ir labi.
Pēc tam mūks pastāstīja mums jau zināmo leģendu par joga Milarepas cīņu ar jogu Bonpo, kad viņi abi, tikuši svētā Kailasa virsotnē, sāka cīnīties, sapostot Kailasa ziemeļu pusi.
- Milarepa izdarija kļūdu, ka cīnījās ar jogu Bonpo, - viņš teica. - Šo kļūdu viņam nepiedeva un neļāva caur Šambalas vārtiem ieiet Mirušo valstībā, izsvītrojot no viņa atmiņas svēto maģisko formulu. Gn Milarepa, lūk, sāka pats taisit atsevišķu ieeju uz… turieni… kur valda Mūžīga Dzīve un Laime… uz turieni… uz Mirušo Valstibu.
Nodūru acis un domāju par cilvēka tiesibām kļūdīties. Atcerējos kādu meiteni, kuras vecāki, sargādami no kļūdām, tik ļoti rūpējās par viņu, ka galu galā meitenē modās protests. Viņa gribēja ari kļūdīties. Viņa sapņoja par to. Atceros, kā viņa stāstija:
- isi sakot, man ir histērija! Es plēšu traukus! Metu pa gaisu visu, kas trāpās pa rokai! Kaķis ar bailēm ieraujas stūrī! Vecākiem acis kā bļodas! Es kliedzu uz viņiem - ko jūs ar mani ņematies kā kristāla trauku! Sargājat no kļūdām, ja?! Bet paši, paši nekad neesat kļūdījušies?! Jūs taču savu gudrību caur kļūdām esat ieguvuši! Bet es gribu, gribu, gribu… pati uzdauzit savus punus un no tiem mācities dzivot, nevis dzīvi vilkt pēc jūsu norādījumiem kā bezveidīgs ķēms! Vai tad jūs gribat mani pārvērst par bezveidīgu ķēmu, lai tikai demonstrētu savu no kļūdām iegūto gudrību? Nedemonstrējiet savu gudrību man, smurgulei, demonstrējiet citiem cilvēkiem, kuri arī ir no savām kļūdām mācījušies! Nesanāk! Kā tad! Baidieties demonstrēties to priekšā, kas paši izgājuši kļūdu skolu? Gļēvuļi! Jums bail, ka jūsu «gudriba» muļķibas vien būs! Bet manā priekšā var, - vai ne tā?! Ne jau mani jūs sargājat no kļūdām, bet gan uz manas ādas lolojat savu patmīļu! Bet es gribu kļūdīties, gribu, gribu, gribu…
Drīz vien šī meitene aizgāja no ģimenes, noīrēja dzīvokli un sāka kļūdīties, tā kļūdīties… Viņa sāka atriebties vecākiem par to, ka tie nebija ļāvuši viņai kļūdities… normāli kļūdīties, ar mēru. Viņa centās atgūt zaudēto, histēriski centās atgūt, un katra kļūda radīja viņā dziļu apmierinājumu.
Sākumā šīs meitenes vecāki, protams, bija sašutuši un aiz muļķibas pat atteicās no viņas. Bet vecāku pienākums viņus atkal atveda atpakaļ pie meitas. Meita raudzījās uz viņiem ar svešu un aukstu skatienu.
- Novecojuši esat… - viņa piezīmēja, ieraugot vecākus.
Pēc tam šī meitene, novērsusi kļūdu deficītu, labi apprecējās ar pavisam labu, tiesa gan, patuklu un tādu kā maigu puisi un sāka kopā ar viņu dzīvot savu trisdimensionālo dzīvi mūsu pasaulē, pilnu pretrunām un kontrastiem, kur nav tikai baltais, kur noteikti parādās arī melnais, lai caur šā kontrasta prizmu mēs, cilvēki, varētu priecāties par pasauli.
Bet maigais un patuklais puisis, ar kuru apprecējās šī meitene, bija tik liels mājās sēdētājs un tik priekšzīmīgs ģimenes cilvēks, ka vienmēr visam piekrita un nekad neprotestēja, ka šī meitene tagad jau sieva!) reiz jūtu uzplūdā viņam no visas sirds pateica:
- Vaņa, nu aizej pie citām sievietem ari! Kāpēc visu laiku jāsēž mājās?!
Bridi, kad mēs iznācām no Milarepas klostera un svaigais retinātais gaiss 5000 metru augstumā ieplūda manās krūtis, atcerējos vēl vienu epizodi par kļūdu tēmu.
Reiz dzivoja meitene. Ļoti skaista meitene. Ar kuplām krūtim. Ar garu bizi. Viņas gaita bija eleganti ligana. Viņai bija daudz pielūdzēju. Bija pat tādi, kas plebejiski slēpās aiz koka, lai tikai varētu paskatīties, kā viņa iziet no mājas, un papriecātos par eleganti ligano gaitu. Bet ši meitene bija stingra un cienijama.
Nu, lūk, ši meitene, sākot satikties ar kādu cilvēku, pēkšņi konstatēja, ka ir stāvoklī. Ginekologs viņu «iepriecināja» - būšot dvīnīši. Bet drīz vien meitene saprata, ka nemīl cilvēku, kurš ir viņas bērnu tēvs. Viņa augstāk par visu pasaulē vērtēja
milestibu, ari pret bērniem… savā vēderā. Tad viņa aizgāja no tā cilvēka, ar kuru satikās, un drīz… viena pati… dzemdēja divus burvīgus mazuļus - puisīti un meitenīti. Kopā ar bērniem viņa ieradās mājās pie saviem vecākiem.
- Nu ko, - teica vecāki, smaidot paņemot rokās divus brēcošus un droši vien apčurājušos mazuļus.
Šie vecāki saprata, ka meita ir kļūdijusies un ir noticis tā, kā nevajadzētu. Bet viņi milēja savu meitu, ļoti milēja, un zināja, ka meitai galvenais dzīvē ir mīlestība, tikai… ir notikusi kļūda. Tikai vienu reizi šīs meitenes māte, pieglaudušies vīra plecam, dusmīgi pateica:
- Paklau, Koļa! Vai tad vairs nav neviena normāla vīrieša! Tāda, kuru… var mīlēt?
Pēc vairākiem gadiem es nejauši satiku uz ielas šo meiteni (jau māti!).
- Nu, kā bērni? - es pavaicāju.
- Aug, - viņa atbildēja, starodama mātes laimē.
- (Jn kā… personīgajā dzīvē? Vai esi Patikusi kādu… kuru var milēt?
- Oi! - viņa samulsa. - Satiku. Viņš mani ļoti mii, pa īstam mii, kā virietim pienākas…
- Gn tu… arī?
-Jā.
- Jūs esat kopā?
- Nē. Viņš ir precējies. Nav taču noteikti… Saka, ka pirmā sieva ir no Dieva… Toties…
- Tu tomēr izlēmi nedarīt tā, kā pieņemts, kā citi cilvēki. Gn tas viss milestibas vārdā?
- Gn kā tad lai dzīvo, ja sirdī nav mīlestības! Tikai tāpēc, lai būtu tāpat kā citiem? Ja mātes sirdī nav mīlestības, arī bērni izauguši nespēs milēt. Vai tad drīkst audzināt tādus bērnus?!
- Redzu, ka tu nemaz nenožēlo, ka toreiz pieļāvi kļūdu?! - Es labsirdigi paraudzījos uz viņu.
- Dievs sūtija man šo kļūdu, lai pārbauditu mani… milestibu manā dvēselē, - viņa atbildēja, acis nodūrusi.
Šie vārdi iespiedās man atmiņā. Es sāku saprast, ka kļūda pirmām kārtām ir pārbaudijums, kas sūtits no turienes… no pagātnes… no cilvēka karmiskās līnijas. (Jn tāpat es sapratu, ka vērtējuma kritērijs laikā, kad notiek pārbaude ar kļūdu, ir milestība, kura cienījami ir jāsaglabā dvēselē.
«Vai patiešām vairs nav vīriešu, kas spēj mīlēt pa īstam?» es sašutis nodomāju, vēlreiz atceroties šo brīnišķīgo sievieti.
Atcerējos Jeļenas Blavatskas pareģojumu, ka cilvēce jau sāk iziet no «materiālās bedres» un ka turpmāko attistibu pavadīs garīguma palielināšanās cilvēka dvēselē. Jutu, ka mēs, vīrieši, šajā ziņā evolucionāri atpaliekam no sievietēm, kurām jau no dabas ir dots augstāka līmeņa jūtu potenciāls. Sievietēm bieži vien
ir ļoti garlaicigi ar mums, viriešiem, jo viņu jūtu pārpilnā dvēsele prasa tikpat lielu dvēselisku atdevi, nevis muskuļu kalnu cieši piegulošā T-kreklā, kurā labi var demonstrēt vīrišķīgi platos plecus. (Jn tādēļ ari sanāk tā, ka daudzas sievietes paliek vientuļas un saglabā uzticibu savam sapnim vai vienas dzemdē bērnus, lai zēnus izaudzinātu par istiem nākotnes viriešiem - cieši piegulošo T-kreklu valkātāju pretstatu, bet no meitenēm izveidotu nākotnes princeses, no kuru skatiena vien viss apkārt kļūtu labāks un paustu cilvēkiem, ka driz sāksies «jūtu laikmets». Droši vien cilvēki
izdaris daudz jo daudz kļūdu, ejot pa «jūtu progresa ceļu», bet viņi arvien vairāk un vairāk sapratis, ka nav jādzivo «kā vispār pieņemts», bet gan «kā sirds un dvēsele liek». Bet kļūdas - dvēseles pārbauditājas - neat- laidigi un maigi virzis cilvēkus uz dziļā jēdziena - Tīra Dvēsele - patiesu izpratni, lai tālā nākotnē cilvēki varētu just milzigo prieku par to, ka ir Tīri, un tad sāksies jauna - Brīnumu Ēra, tādu brīnumu, kādi… piemēram, ir
šeit, Dievu Pilsētā, bet kurus… neesam radijuši mēs… pagaidām ne mēs.
Vēlreiz paskatījos uz Milarepas izcirsto sešskaldņu akmeni.
Cieņas izrādīšana vecumam ir cieņas izrādīšana kļūdu pārvarēšanas gaitā uzdauzitajiem «puniem»
«Jogam Milarepam droši vien bija zināmas Tīrās Dvēseles tehnoloģijas, kuru pamatā ir Domas Spēks,» es nodomāju. «Kādēļ tad viņš izdarīja kļūdu, uzsāk
dams ciņu ar jogu Bonpo? Vai patiesi arī tādi cilvēki var kļūdīties? Vai patiešām… ari Dievi kļūdās? Vai patiešām pasaule ir būvēta tā, lai visi vienmēr un visur mācītos no savām kļūdām? Vai patiešām cieņa pret vecumu ir cieņa pret kļūdu pārvarēšanas gaitā uzdauzitajiem «puniem»? Vai patiešām jauna, talantīga zinātnieka radošais pacēlums ir tikai spožs uzliesmojums, kas nav izgājis pārbaudi ar kļūdām, bet sirma zinātnieka jaunrade - jaunrade «punu pavēnī»?»
Es, protams, nezināju, kāpēc jogs Milarepa uzsāka šis alas būvēšanu. Varbūt viņš nevarēja iekļūt Mirušo Valstībā (kur droši vien ļoti vēlējās nokļūt) pa parasto ieeju, kas atrodas Laimīgā Akmens Nama rietumu sienā, jo Mirušie bija viņu sodījuši par kļūdu, izdzēšot no viņa atmiņas maģiskās formulas, kas atver ilgotās durvis uz turieni, un piespiežot taisīt jaunu ieeju? Bet varbūt jaunā ieeja Mirušo Valstibā bija vajadzīga un Mirušie, atstājot Milarepas atmiņā vajadzīgās maģiskās formulas, pavēlēja viņam izbūvēt jaunu ieeju, pārbaudot viņu, lai viņš ar cieņu varētu iekļauties Mirušo kohortā? Bet varbūt Milarepa ari tagad ir tur - starp dižajiem un visvarenajiem Mirušajiem, kuru aukstie ķermeņi dus zemzemes tumsā, bet atbrīvotā Dvēsele ar Domas Spēku dara visu, kas tik… Varbūt.
Pagriezos pret mūku, kas stāvēja man blakus, un pajautāju:
- Sakiet, vai kāds ir iegājis Milarepas alā? Vai tur darbojas tantriskie spēki, kurus cilvēks nespēj pārvarēt? Atbīdīt altāri un izjaukt plāno akmens sienu, kas norobežo ieeju Milarepas alā, un ieiet iekšā nemaz nav grūti?!
- Darbojas, un kā vēl darbojas! - mūks iesaucās. - Milarepas alā darbojas ļoti stipri tantriskie spēki. Neviens nevar tos pārvarēt!
- Kādi ir tie spēki? Es zinu, ka dažās Somati alās tantriskie spēki atņem redzi, sastindzina locekļus, darbojas kā «enerģētiskais vampīrs» vai noved pie nāves ar bailēm, galvassāpēm un vājumu. Bet kā ir te?
- Es nezinu… Es tur neesmu bijis… - mūks samulsa.
- (Jn tomēr?
- Nezinu… Bet tur ir baismīgi, ļoti baismīgi! Sākas panika! Cilvēki baidās, ka viņi vienkārši nomirs, bet… nekļūs par Mirušajiem, un viņu kauli…
- (Jn alā ir daudz kaulu?
- Stāsta, ka daudz.
- Gn kāpēc cilvēki tur gāja?
- Viņi gribēja kļūt par Mirušajiem.
- un… nomira?
-Jā.
- Viņi nekļuva par Mirušajiem?
- Nē, nē. Viņi vienkārši nomira.
- Kāpēc?
- Mirušie paši izvēlas tos, kuri ir cienīgi kļūt par Mirušajiem.
Mūks pacēla galvu un paskatījās uz mani. - Vai tik jūs negribat kļūt par Mirušo? Jūs tik pamatīgi…
- Es? - tagad jau samulsu es. - Es? Es nevarēšu… Es… šeit… kamēr…
- Es arī… šeit… kamēr… - mūks noteica.
Nodūru galvu.
«Ak, cik Zemei ir nozīmīgs Somati fenomens!» domāju. «O, cik varena droši vien ir zemzemes pasaule, kur blakus aktīvajai tehnogēnās Šambalas dzīvei ir daudz, ļoti daudz Mirušo, kas dzīvo
kaismigu un ļoti varenu dzivi, paliekot… nekustigi un auksti! Šie Mirušie dzīvo bez rūpēm par savu ķermeni, viņiem nevajag tērēt laiku, lai pagatavotu ēdienu, nav jāiet uz tualeti, nav jāelpo, nav jāģērbjas un jāizskaistinās, nav jāguļ un nav jārunā. Viņi zin* ka viņu ķermeņi, kas eleganti un mazliet skumji sēž Būdas pozā, vajadzīgi tikai… ja notiks globāla katastrofa, lai tad atkal ieietu «mašīnā», ko sauc par ķermeni, un atkal sāktu miesisku dzīvi, pilnu ar rūpēm par savu vēderu un daudzām citām miesiskām lietām, lai turpinātu dievišķo eksperimentu un apgūtu dzīves materiālās puses. Ak, cik ļoti droši vien viņiem, Mirušajiem, negribas pievērsties rūpēm par savu vēderu, kad var mūžīgi uzturēties Tās Pasaules skaistajā Domu Valstibā, kur vajag tikai nodomāt… (Jn… no kurienes var vērot savu «mirušo dusošo» ķermeni, ar kuru saista «sudraba pavediens» un atgādina, ka tavs pienākums, gara vai Cilvēka-Domas pienākums ir nepārraut šo saiti ar planētu Zeme, kur dziļā zemzemē sēž «tava personigā mašīna», ko sauc par ķermeni, un kura… varbūt… būs vajadziga… kaut kad… kad miesiskie
cilvēki, kuru «ķermeņi - mašinas» kustas, strādā un vairojas, aizmirsīs, ka galvenais viņiem - Cilvēkiem - nav ši «mašīna ar rokām, kājām un… galvu», bet gan Gars vai Cilvēks-Doma, kas šo mašīnu vada. To aizmirsuši, miesiskie cilvēki taču sāks visu savu garīgo dzīvi virzīt uz to, lai sasniegtu nesasniedzamo - padarītu «dzīves mašinālo variantu» par galveno… kopā ar «ķer- meni-mašinu» apkalpojošiem namiem, naudu un daudz ko citu, tā kļūstot par «mašīnas kalpiem» un pamazām iznīcinot pastāvēšanas dievišķos principus un arvien vairāk un vairāk tuvinot globālo katastrofu, jo Dievs nekad nevar kļūt par «mašinas» kalpu!»
Mūks iesāņus skatījās uz mani. Sešskaldņu akmens gulēja manā priekšā. Bet domas, šīs nerātnās domas jautri rosījās pa manām smadzenēm, atgādinot par savu spēku un it kā sakot priekšā, ka galvenais Cilvēkā ir Doma, jo Tajā Pasaulē cilvēks ir Doma, viņa pirmsākums ir tur - Domu Pasaulē vai Brivā Laika Pasaulē, kuru vada pats Dievs - Laika Brīvās Enerģijas Pavēlnieks.
Atmiņā atausa sarunas virtuvē - izteikti krievisks paradums, kad divi trīs vīrieši vai sievietes pie pudeles degvīna un cigarešu dūmos, kad gaisā «cirvi var pakārt», risina tik sirsnīgi kaismigas sarunas, ka viņiem pašiem šķiet, ka tās dzird visa pasaule. CJn pasaule viņus patiešām dzird. Man šķiet, ka neviena doma neizzūd tāpat vien. (Jn, ja vienāda tipa domu cilvēkiem ir daudz, tad šis domas kādā brīdī var summēties un sākt patstāvīgi ietekmēt cilvēku apziņu. Revolucionāru situāciju laikā tās sauc par «masu politisko noskaņojumu». Šim faktam zinātnisku apstiprinājumu, kā es jau rakstīju, atrada japāņu zinātnieki, aprakstot tā saucamo «simtā pērtiķa fenomenu», kad viens pērtiķis uz vienas Japānas salas «izdomāja», ka batāte (saldais kartupelis), ko zinātnieki iemeta smiltīs, ir jānomazgā. Kad šis «progresīvais» pērtiķis šo derīgo darbu iemācīja saviem sugas brāļiem (lai smiltis nečirkstētu zobos) un citi pērtiķi savukārt sāka mācit vēl citus, tad brīdi, kad batāti mazgāt bija iemācījušies aptuveni 100 pērtiķi, pienāca tāds bridis, kad visi pērtiķi uz visām Japānas salām (un to ir daudz!) pēkšņi vienlaicīgi iemācījās mazgāt smiltīs nomestas batātes. Nostrādāja kāds varens informatīvs domu uzkrāšanās un izplatīšanās mehānisms.
Atcerējos kādas savas angļu pacientes stāstu, ka viņas slimības cēlonis ir stress, ko radījusi viņas miļotā cilvēka aizbraukšana no dzimtās Londonas uz Ņujorku, kur viņam piedāvāja izdevīgāku darbu.
Kad pēc gada viņi atkal satikās, angliete vairs nepazina savu miļoto - viņš bija kļuvis lidz nejēdzibai kārs uz naudu. Viņa ilgi cīnijās ar šo alkatibu, kura, pēc viņas domām, bija pilnīgi patoloģiska, bet neko nevarēja izdarit - viņas priekšā stāvēja tas pats Londonas puisis, taču pavisam svešs, un no viņa acim plūda cita kaisliba - nauda, kuras priekšā viņa, skaistā angliete, pilnigi nobālēja. Izrādās, ka puisis reiz pat teicis, ka maksāt par vakariņām kafej- nicā pienākusi viņas kārta. Šī angliete bija absolūti pārliecināta, ka Amerika viņas mīļoto ir «inficējusi» ar alkatību, ka alkatība ir… lipīga slimība, bet visa Amerika - «infekcijas perēklis», kur kā «infekcija» izplatās alkatiba - amerikāniskā dzīvesveida pamats. Zaudējusi savu miļoto, viņa pat gribējusi ierosināt, lai bijusī Anglijas kolonija savu svitroto karogu nomaina ar tādu, uz kura attēlots dolārs.
Es sapratu, ka ne jau tāpat vien ģeniālais krievu zinātnieks Vlails Fetrovičs Kaznačejevs ieteica ieviest terminu «informoso- mas», zinātniski pierādot, ka informācija var izplatīties pavisam nezināmā veidā. Man šķita, ka «informosomu» pamatā ir, ja tā var izteikties, «domu sabiezinājumi», kas bez pūlēm var ieviesties citos organismos, piespiežot tos domāt vai darīt to, kas likts šo «domu sabiezinājumu» pamatā.
«Ne jau tāpat vien… ne jau tāpat vien ir tik pretīgi būt blakus alkatīgam cilvēkam,» es nodomāju. «Šie alkatīgie idioti ir
«alkatības sērgas» avots, tin cik patikami ir atrasties blakus gaišam cilvēkam! Tāds ir kaut kā gaiša un laba avots. Informosomas ir tik dažādas! tin… cik daudz kas ir atkarigs tieši no domām!»
Turpināju stāvēt uz vietas, neatraujot acis no Milarepas izcirstā sešskaldņu akmens. Puiši mani netraucēja - viņi mani saprata un, kā man šķita, pat mazlietiņ žēloja par to, ka šis visuresošās domas satrauc mani tā, ka… no manas apziņas kā krusa birst informosomas. Bet man bija skumji, skumji, jo nesapratu, kāpēc cilvēki nekā nevar aptvert, ka laime nepavisam nav naudā.
Es jau sapratu, ka Domai jābūt dzivai būtnei, jo visa pirmsākums - Tā Pasaule - visu dzivibas formu pirmmāte - ir Domu Pasaule, un ikviens no mums, nonākot tur, pārvērtisies par Cilvēku-Domu - Brīvu, Sākotnēju un Dižu, ko zina tikai Radītājs, kas visam dzīvajam ir devis pašu galveno - spēju domāt.
«Bīstieties no ļaunām domām!» man gribējās iesaukties, «tin cik tas ir labi, ka jūs dažreiz pulcējaties virtuvē un ar alkohola un cigarešu palidzibu atbrivojat savas domas, lai parunātu par tādām, tādām svarigām lietām… Bet, lūdzu, runājiet labestīgi!»
Bet es klusēju un turpināju vērot sešskaldņu akmeni. Drīz vien manu domu gaita atkal pievērsās Mirušajiem. Es sapratu, kāpēc ir vajadzīgi Mirušie. Viņi, kurus neapgrūtina ķermeņa problēmas šeit, uz Zemes, ir vajadzīgi, lai dzīvotu zemes domu pasaulē un pārvaldītu šo pasauli. Mirušais - tas arī ir Cilvēks- Doma, bet zemes Cilvēks-Doma. Viņš šeit, uz Zemes, ir vajadzīgs, jo Tās Pasaules Cilvēks-Doma ir kosmosa Cilvēks- Doma. (Jn uz Zemes, kā saka, pietiek problēmu, piemēram, jāsargā svētās maģiskās formulas, jāseko to cilvēku domām, kas cenšas iekļūt Somati alās, jāseko parasto zemes cilvēku domu centieniem, jānosaka globālo katastrofu draudu priekšvēstneši, jāveicina grēcīgo cilvēku sodīšana un daudz kas cits. Mēs tik maz zinām par Mirušajiem un nesaprotam, kāda ir viņu loma dzīvības saglabāšanā uz Zemes! Bet šī loma ir kolosāla! Mirušos, kuru ķermeņi dus dziļi Tibetas un Himalaju zemzemēs, var nosaukt par mūsu domu sargiem! Ne jau tāpat vien jogi cenšas kaut mazmazlietiņ līdzināties Mirušajiem, atsakoties no miesiskajām rūpēm un meditējot uzturoties zemes Domu Pasaulē! Ne jau tāpat vien jogs Milarepa centās kļūt par pilnvērtīgu Mirušo! Ne jau tāpat vien par jogiem stāsta, ka viņi attira Zemes domu auru!
Manu domu gaitu pārtrauca asas sāpes kuņģi. Sapratu, ka kāds (droši vien Mirušais!) ir izlasījis manu domu gaitu un nolēmis vēl vairāk attīrīt mani, izdzenot laukā vēl vairāk negatīvās enerģijas, kas manī uzkrājusies gadu gaitā.
Nedaudz pieliecos, cenšoties apslāpēt vaidus. Bet sāpju grimase sejā acīmredzot mani nodeva.
- Šef, kas noticis! Atkal sāk sāpēt? - Seļiverstovs maigi uzlika roku uz mana pleca.
-Jā. Nepievērs uzmanibu! Nāves Ieleja… Es to nosauktu par Mirušo Ieleju… Tur darbojas Mirušo likumi un nav vietas dzivo cilvēku likumiem! Tikai tas, kurš spēj pieņemt Mirušo likumus, izejot caur pārbaudijumiem… Vai patiešām visa mūsu dzive ir viena vieniga kļūda! - es nosēcu.
Ar miglainu skatienu paskatījos uz apkārt esošajiem kalniem. Kalni it kā šūpojās retinātajā gaisā un it kā atgādināja, ka nav miruši. (Jn vai tad dabā ir kaut kas patiešām miris? Varbūt ar vārdu «mirušais» senie domātāji atveidoja jēdzienu «nekustīgais», zinot, ka dabā viss, pilnīgi viss ir dzīvs? Bet varbūt Tas, kas ir nekustīgs materiālajā pasaulē, Domu Pasaulē dzīvo daudz intensīvāku dzīvi nekā Tie, kas prot kustināt rokas un kājas? Varbūt…
Pēkšņi es sajutos kaut kas lidzīgs zvēram zooloģiskajā dārzā, kas izlikts ziņkārīgu cilvēku apskatei. Vai patiešām Mirušajiem ir ļauts iekļūt katra cilvēka domu noslēpumos? Vai patiešām tā ir?
(Jz mirkli aizmirsu par sāpēm, sāku domāt par šo jautājumu un sapratu, ka tā tiešām ir. Vēl vairāk, Mirušajiem ir ļauts ietekmēt mūsu domas un… sodīt… vai attīrīt… Nu ko, mēs dzīvojam kā zooloģiskajā dārzā! Bet… atvainojiet, jādomā tirākas domas, tad ari nebūs nekā, ko slēpt!
Iedomājos, ka ikviens cilvēks droši vien tajā vai citā pakāpē spēj lasīt domas. Liekot roku uz sirds, mums ir jāatzīstas, ka ļoti bieži ticam nevis vārdiem, bet acīm, kurās raugāmies. Ak, cik
bieži tas notiek! Pamēģiniet parunāt ar cilvēku, kas neskatās jums acis, - tūliņ jutīsiet diskomfortu - nepietiek informācijas! Mūsu Gars (vai Cilvēks-Doma) ir apslēpts, taču tas vienalga izpaužas kā spēja tomēr mazliet lasīt vienam otra domas. Taču mums ir atstāts tikai šis «mazliet». Kaut kāds varens saprāts, veidojot zemes trisdimensionālās dzīves programmu, ir nolēmis uzdāvināt cilvēkiem «domas noslēpumu», lai gan mūsu gars spēj ne tikai to vien… tin tā nu mēs dzīvojam slepus viens no otra, jo mums… gribas izlikties labiem un dāsniem, lai gan patiesībā… tin nav jau vēl pienācis atklātības laiks, jo atklātības laime ir iegūstama tikai caur ērkšķiem. Bet Mirušie droši vien var atļauties laimi būt atklātiem, jo viņiem visiem ir Tīra Dvēsele un, pārstāvot īpašu zemes Cilvēka-Domas dzīves formu, kas katram gadījumam iekonservēta ķermeņos, tie, lasot parasto zemes cilvēku domas, droši vien spriež par to, ka mēs tik muļķīgi vairāmies no galvenā ideāla - Atklātības, iesūcot sevi Svešā Dieva domas, kas samaitāti spiež ticēt, ka Dievs esi Tu pats, bet
Jogi cenšas līdzināties Mirušajiem
So ieleju var nosaukt par Mirušo Ieleju. Tur darbojas Mirušo likumi un nav vietas dzīvo cilvēku likumiem
Mums ari ir ļauts lasīt vienam otra domas, bet… tikai mazliet
ideāls - Bagāts Cilvēks. Gn Mirušajiem droši vien gribas tāpat vien, joka pēc iekonservēt kāda bagāta un alkatīga cilvēka ķermeni, lai parunātos ar viņu un paskatītos uz to - caurspīdīgu un lidojošu - bez «kustīgās miesiskās mašīnas», kuras apkalpošanai viņš tik muļķīgi ir sevi veltījis. Droši vien šo «bijušo bagāto cilvēku» pārņems šausmas, saprotot, ka viņam… vairs nav vēdera.
Saviebos aiz sāpēm. Noņēmu mugursomu un sadabūju kuņģa tabletes. Ielicis tās izkaltušajā mutē, sapratu, ka nevaru tās norit. Ravils, to redzēdams, izņēma no savas somas ūdens pudeli un pasniedza man. Beidzot es jutu, ka tabletes ir tikušas līdz kuņģim.
- Sergej Anatoļjevič! Vai tev kādreiz ir sāpējis kuņģis? - Seļiverstovam noprasija Rafaels Jusupovs.
- Nu… ja es pārēdos… Kas tad ir?
- Tāpat vien, nekas.
- Tas ir kaut kāds mājiens, Rafael Gajazovič! - Seļiverstovs sabozās.
- Nē taču. Tāpat vien pajautāju…
- Es, starp citu, nekad neesmu bijis vēdera vergs, lai gan apetite man ir laba. Varu apēst vienalga ko. Ari naglas sagremosies.
- Naglas, saki?
- Jā, naglas. Gn kas tad ir?
Tāpat vien, nekas…
- Bet jums, Rafael Gajazovič, gan vajadzētu padomāt par sava kuņģa problēmām. Man ir tāda sajūta, ka tas vispār neko nesagremo un visu nosūta uz zarnu traktu un laukā. Kāpēc gan citādi jūs būtu tik kārns? Es jau pat nerunāju par naglām…
- Naglas es, protams, neesmu pamēģinājis, - tagad jau sabozās Rafaels Jusupovs.
- Nu skaidrs, naglas jau nav ēdamais, - piekrita Seļiverstovs.
- Man, Sergej Anatoļjevič, saproti, baribas pārstrādāšanas lietderības koeficients ir zemāks. Tāpēc…
- Viss laukā, vai? - Seļiverstovs pārtrauca.
- Kā laukā?
- Nu tā, vienkārši.
- Varētu domāt, ka tev nekas nenāk laukā!
- Nāk, - Seļiverstovs samulsa, - bet mazāk.
- Es nu gan to neteiktu, - Jusupovs daudznozimīgi teica.
- Kā tad jūs to zināt?
- Ir fakti.
- Kādi tad?
- Tualetes papīra patēriņš! Tu taču kā saimniecības pārzinis uzdevi man par to rūpēties.
- Bet es varbūt rūpīgāk un vairāk slauķos nekā jūs, Rafael Gajazovič.
- Es, starp citu, ari esmu tīrīgs!
Cik muļķīgi ir vairīties no galvenā ideāla - Atklātības
- Vai jūs skatāties uz to, kas iznācis laukā? - Seļiverstovs samiedza acis.
- Ne vienmēr. Man tas neinteresē. Bet jums, Sergej Anatoļjevič, es jūtu - ļoti interesē!
- Jebkuram cilvēkam tas interesē.
- Tikai ne man.
- Bet kāpēc?
- Tāpēc, ka skatīties uz to ir zemiski.
- Iztiksim bez skaistām frāzēm! Jūs gribat teikt, ka nekad neesat skatījies uz saviem…
- Nekad.
- Neticu.
- Žēl gan!
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka, būtu jūs, Rafael Gajazovič, paskatījies uz «to», tad būtu tur redzējis nesagremotu ēdienu - nu, piemēram, burkānus.
- Man, starp citu, garšo burkāni.
- un… jūs tos ēdat tikai tādēļ, lai izgreznotu «to»?
- Kur tu to ņēmi?
- Gremošanas trakts nav cauruļvads. - Seļiverstovs pacēla rādītājpirkstu. - Tur barība gremojas…
- Sagremojas, - izlaboja Rafaels Jusupovs.
Klausoties draugu kārtējā vārdu kaujā, es sapratu - lai nu kas, bet neviens no viņiem nav vēdera vergs. Pretējā gadijumā liktenis nebūtu atvedis viņus uz tālo Tibetu un licis ciest tik daudz grūtību. Vēl vairāk, šeit, Tibetā, ēst kaut kā negribējās, atdodot vietu no satraukuma trīsošajam garīgajam pirmsākumam. Gn Seļiverstovs strauji tuvojās Rafaela Jusupova kārnuma pakāpei.
Sāpes kuņģa apvidū mazliet pierima. Pacēlu galvu, ar skatienu sameklēju mūku un pavaicāju:
- Sakiet, vai jūs pats ticat, ka plāksnes un sešskaldņu akmeni cilvēks varēja «izcirst ar rokām»?
- Protams, ka ticu. Cilvēki taču varēja izslīpēt ne tikai atsevišķas klintis, bet veselus kalnus… piemēram, lūk, tos, - mūks rādīja ar roku.
Paskatījos mūka rokas vēziena virzienā un ieraudzīju, ka pretējās nogāzes kalni patiešām bija kā izslīpēti. Pāri tiem gāja dziļas, pakāpieniem līdzīgas vagas.
- Nevar izslēgt to, ka šīm kalnu struktūrām ir slāņu raksturs un šos pakāpienus ir izveidojusi vēja erozija, - atskanēja Rafaela Jusupova balss.
- Ko?! - mūks pārvaicāja.
Tatu kā nu varēja, tā pārtulkoja Jusupova vārdus.
- Nē, nē! - mūks iesaucās. - Ne jau vējš izveidoja šos pakāpienus! Tos izveidoja cilvēki!
Kas tas ir? Slāņaini kalni vai cilvēka izslīpēti pakāpieni?
Mirušie mani nesaudzēja
- (Jn kā viņi to darīja? - Rafaels Jusupovs nerimās.
- Ar rokām un ar galvu. - Mūks samulsa. - Tā ir teikts leģendā.
- Leģendas - tas vienmēr ir nopietni! - Seļiverstovs nenoturējās, greizi paskatīdamies uz Jusupovu.
- (Jn kam domāti tie pakāpieni? - sīkumainais Jusupovs jautāja.
- Nezinu. Par to nekas nav rakstits… - Mūks nodūra acis.
Pieķēru sevi pie domas, ka arī nesaprotu šo pakāpienu mērķi un nevaru pat neko iedomāties. Es tad vēl nezināju, ka pakāpieni it kā dzēš smalko enerģiju, ienākot mūsu trīsdimen- sionālajā pasaulē no kādas citas, piemēram, četrdimensiju pasaules, kura pēc savas dabas ir «enerģētiskāka».
Vajadzēja notikt Ēģiptes ekspedīcijai, lai par to rastos kaut kāda saprašana. Tur, svelmainajā Ēģiptē, mēs sākām interpretēt pakāpjveida piramīdas kā piramidas, kas paredzētas ienākšanai mūsu pasaulē, bet klasiskās smailās piramīdas - kā piramīdas, kas paredzētas iziešanai no mūsu pasaules.
Bet toreiz Tibetā mans prāts bija daudz primitīvāks un es vairāk sliecos piekrist Rafaela Jusupova pieņēmumam par slāņaino kalnu iežu izmaiņām vēja erozijas rezultātā. Bet kaut kur dvēseles dziļumos slēpās doma, ka dižā Šambala, kas spēj vienlaicigi dzivot vairākās paralēlajās pasaulēs, kādreiz šeit ir izveidojusi to, no kā būs atkarīga mūsu nākotne, un ka kaut kad starp mums parādīsies «jauni cilvēki», līdzīgi mums, bet… citi… jauni…
Paspiedu mūka roku. Bet Seļiverstovs atvadoties tik ilgi kratīja viņa roku, ka, manuprāt, izbiedēja mūku.
Likumodami starp akmeņiem, mēs virzījāmies tālāk pa maršrutu. Soļojot es viebos aiz sāpēm. Tuvojās vakars.
Drīz vien mēs apstājāmies un sākām celt teltis. Kuņģa sāpes mani bija pavisam pārmocījušas. Nokritu zemē un, locīdamies sāpēs, sāku vaidēt.
- Oh! O-o-h! - droši vien skanēja šā aukstā Tibetas vakara klusumā.
Mirušie mani nesaudzēja.
Daua Tencings (šerpa)