Vakarā es, protams, neko neēdu, tā teikt - nelīda iekšā. Puiši mani kā slimnieku apguldija atsevišķi lielajā telti, bet paši likumu līkumos salīda mazajā - rezerves telti. Viņi, iedomājieties, negribēja traucēt manu miegu ar savu krākšanu. Bet man pietrūka draugu pleca, pie kura piespiesties, cenšoties pārvarēt mežonīgās sāpes. Es teltī gulēju viens… kā kapā. Nakts klusums mani nomāca. Es gaidīju ritu. Sāpes kuņģa apvidū bija mani pavisam nomocijušas.
- Hrk! - nakts klusumā suligi atskanēja no blakus telts.
- Es jau jutu, ka viņš aizmigs pirms manis, - Rafaels Jusupovs neapmierināti norūca.
- Nu, ko tur… - Ravila balsī jautās sapīkums.
- Ko jūs tur pļāpājat? Šefam gulēt neļaujat! Sirdsapziņai ari ir jābūt, - teltis taču ir pavisam blakus! - Seļiverstovs bija pamodies.
- Liecies mierā, Sergej Anatoļjevič!
Atkal iestājās klusums. Neciešams klusums. Telts melnā velve spieda mani nost, atgādinot alas velvi, kur atrodas… Mirušie.
- Hrk! - no blakus telts atkal atskanēja dzivību apliecinoša
skaņa.
- E-eh! - Rafaels Jusupovs nopūtas.
- Hrk! - atskanēja atbilde.
- Mieg ciet… - Jusupovs izdvesa.
- Hrk! Hrk! Hrk! H… h… h…, hr… hr… hr-r-r… hr-r-r… hr-r- r!!! - skanēja no blakus telts.
- Bezmiega nakts nodrošināta. - Jusupova balsi jautās traģisms. - Ravil, pagrūd viņu ar elkoni!
- Tūliņ.
- (J-op! - kaut kas noguldzēja.
- Iedarbojās, - apmierināti noteica Jusupovs. - Ātri miegam ciet!
Atkal iestājās skaudrs klusums. Sāpes nerimās.
- Hrk! - no jauna ielauzās klusumā.
- Nepaspējām…
- Hrk! Hrk! - atskanēja atkal. - H… h… h, hr… hr… hr-r-r… hr-rr… hr-r-r!!!
- Atkal uzņem apgriezienus! īstas šausmas!
- Nūja.
- Hr-r-r… hr-r-r… hr-r-r…
- Šausmas!
- Hr-r-r… hr-r-r… hr-r-r…
- Lidzās traktoram būtu labāk!
- Hr-r-r… hr-r-r… hr-r-r…
Pēc tam bija dzirdamas kaut kādas klusas skaņas, acimredzot Ravils bakstija Se|iverstovu ar elkoni.
- Ū-op! - klusumu pārtrauca guldziens.
- Tas nebūs ilgi… - bezcerīgi paziņoja Jusupova balss.
- Hrk! - Seļiverstova balss it kā piekrita.
- Eh!!!
- Hrk! Hrk! H… h… h…, hr… hr…hr-r-r… hr-r-r…hr-r-r…
- Pagrūd vēlreiz!
- (Jn ko tad es citu daru?!
-Ū-op!
- Pagrūd vēlreiz! Stiprāk!
- Ko jūs te grozāties un neļaujat gulēt! - atskanēja Seļiverstova miegainā balss.
- Tu krāc!
- Es vai!
- Pagriezies!
- Gz kurieni!
- Gz vēdera!
Kādas divas trīs minūtes bija dzirdama kaut kāda ņurdēšana.
- Mani nu iespieda telts sienā! - nopūtās Ravils.
- Mani arī, - piebalsoja Jusupovs.
- Ko tad man darīt, gulēt sēdus, vai?! - Seļiverstovs bija neapmierināts.
- Paklau, Sergej Anatoļjevič, tu labāk pasēdi un pagaidi, kamēr mēs ar Ravilu aizmiegam. Gn pēc tam krāc, cik vien vēlies.
- Gn jūs jau nu nekrāksiet?
- Protams, ka ne!
No telts nākošās skaņas lika saprast, ka Seļiverstovs patiešām apsēžas un gaida, kad Ravils un Rafaels Jusupovs aizmigs.
- Fjū, - dažubrīd pārtrauca klusumu.
Jutu, ka Sergejs Anatoļjevičs pie telts lodziņa smēķē.
- G-gu-gu-gu, - atskanēja jauna skaņa.
- Mieg ciet, - balsī nokomentēja Seļiverstovs, izdvesdams nervozu «fjū».
- G-gu-gu-gu!
- Pagaidām tikai viens sāk.
-G-gu-gu-gu, u… u… ur… ur… ur…, ur-r-r… ur-r-r… ur-r-r…
- Rīkli vajag trenēt, - daudznozīmīgi noteica Seļiverstova balss.
-Gr-r-r… ur-r-r… ur-r-r…
- Cik briesmiga rīkle!
Atkal sākās burzīšanās. Varēja just, ka Seļiverstovs liekas gulēt, izgrūstot Ravilu un Rafaelu Jusupovu. Jusupovs uz mirkli apklusa, bet pēc tam viss sākās no jauna.
- Gr-r-r… ur-r-r… ur-r-r…
Pēkšņi vienveidīgo skaņu vidū skaidri kā šāviens atskanēja:
-Hrk!
- Gr-r-r… ur-r-r… ur-r-r…
Pēc tam «hrk» kļuva biežāki, pārgāja uz «h», pēc tam uz «hr», un Tibetas naksnīgajā klusumā «iedziedājās» grandiozs krievu duets:
-Hr-r-r… ur-r-r… hr-r-r… ur-r-r…
«Mabaga Ravils!» es nodomāju.
Godigi sakot, draugu krācieni palidzēja man īsināt šo drausmīgo nakti ar neciešamajām sāpēm. Lēkmju pārtraukumos es pat mēģināju pasmieties. Esmu cilvēks, kas var aizmigt pat tad, ja man blakus guļ visbriesmīgāko krācienu «avots», kad monotonās, sirdi plosošās skaņas pēkšņi apraujas un tu, cilvēks, ar bailēm domā: «Ja nu viņš ir nomiris?» Bieži vien pauze baismīgi ievelkas, un tu jūti, ka pats jau pārstāj elpot. Gn tad negaidīti, kad spriedze jau sasniegusi augstāko punktu, atskan nu jau ilgi gaiditais «Hrk!!!», tad skaņas kļūst tik spēcīgas, ka šķiet - krācējs cenšas izšaut visu savu «skanošo bateriju», kamēr mēles sakne vēl nav aizkritusi. Bet vienkāršie un omulīgie «hr-r-r… hr-r-r…» vai «ur-r-r… ur-r-r…» mani pat nomierina un pirms iemigšanas šķiet kā glāstoša nakts melodija. Pats es tūristu vidū tieku uzskatīts par «mazkrācošu eksemplāru».
No rīta kuņģis vēl sāpēja, bet nu jau vairs ne tik stipri.
- Kā tu gulēji, šef? - vaicāja Seļiverstovs.
- Negulēju.
- Mēs arī kaut kā slikti gulējām.
Biju jau pārguris no sāpēm. Man gribējās… uz mājām. Bet mājas bija tālu.
Novācām nometni. Pabrokastojām, ēdām ķiniešu makaronus. Miegainais Sergejs Anatoļjevičs divas reizes nometa zemē mugursomu, apkraujot «savu» jaku… Rafaels Jusupovs drūmi vēroja viņu un nebija spējigs neko pateikt.
- Nu ko, vai iesim? - klusā balsī pavaicāju.
Un atkal piramīdas…
Ceļā sāka parādīties arvien jaunas un jaunas piramidas. To bija daudz. Pārvarot sāpes, es apstājos, fotografēju un zimēju. Sapratu, ka nespēju sakoncentrēt visu savu uzmanību uz zīmēšanu, bet centīgi zimēju, cenšoties nepiegriezt vēribu bezgalīgajām un apnicīgajām sāpēm. Reizēm es pārsvītroju slikti izdevušos zīmējumu un spītīgi sāku to zīmēt no jauna, aizkaitināti piemetinot, ka labāks tas nekļūst. Te, Mirušo mājvietā, man neizdevās pārspēt pašam sevi. Bet… gribējās… ļoti.
Viena no piramidālajām konstrukcijām, kuru uzzīmēju (nr. 48), bija daudzpakāpju, tās augstums aptuveni 400 metru, un, ne-
raugoties uz to, ka tai nebija īsti pareiza forma, tā ļoti līdzinājās māksligam un ļoti senam veidojumam, krasi izceldamās uz vēja appūsto Tibetas kalnu fona. Pa piramīdas vidu stiepās liels lūzums.
Otra piramidālā konstrukcija (nr. 59), kura parādījās mūsu ceļā, bija milzīga un ārkārtīgi sarežģīta. Ejot pa ieleju, aiz banāla Tibetas sanesu pakalna parādījās kaut kas milzīgs un pakāpjvei- digs - aptuveni 700-800 metru augstumā. Šis «kaut kas» krasi izcēlās uz apkārtējo kalnu fona.
- O-o! - iesaucās Ravils. - Tā tik ir piramida!
- Tā gan… - teica Rafaels Jusupovs.
- Šef! Varbūt pakāpsimies pa nogāzi un pēc tam… uzkāpsim pašā piramīdā? Tur ir pilnīgi iespējams uzkāpt! - Ravils romantiski ierosināja.
- Nevajag, - es drūmi atbildēju.
- Kāpēc?
- Spoguļi.
-M… jā.
- Man šķiet, ka te, Dievu Pilsētā, visas piramidālās konstrukcijas sargā Laika Spoguļi. Mums pagaidām nav Dievu Pilsētas kartes-shēmas, bet mēs to uztaisīsim, noteikti uztaisīsim, - ne velti es mēru visus azimutus un cenšos to vai citu konstrukciju precīzi piesaistīt pie atrašanās vietas. Bet, ja mēs uzlīdīsim uz šā
No piramīdai līdzīgās konstrukcijas nr. 59 pakāpiena izvirzītā akmens kuba attēls
piramidai līdzigā veidojuma, es neizslēdzu, ka mēs varam nokļūt saspiestā laika darbibas sfērā un… momentā pārvērsties par sagrabējušiem večiem, - es piemetināju. - Nevajag, brāliši!
- Nevajag, - piekrita Seļiverstovs.
Piegājuši tuvāk šim «pakāpjveida kaut kam», mēs drīz vien skaidri saskatījām aptuveni 50x50 metrus lielu kubu, kas bija izvirzīts no viena pakāpiena.
Mani it kā ieplūda jauni spēki, un, aizmirsis par sāpēm, es kopā ar Ravilu sāku pierasti skraidit pa pakalniem. Drīz vien mūsu skatienam pavērās viss šis gigantiskais akmens veidojums. Divi konstrukcijas pakāpieni bija savienoti ar milzīgu, ne mazāk kā 2 km garu akmens loku. Bija skaidri redzams, ka visam šim gigantiskajam veidojumam ir cita akmens struktūra nekā apkārtējiem Tibetas pakalniem: vietām sniega klātais akmens spīdēja kā spogulis. Radās iespaids, ka šā veidojuma vietā kādreiz ir slējusies parasta kalnu virsotne, kuru senie celt-
Milzīgas piramidālās konstrukcijas nr. 59 kopskats (fotogrāfijās oriģināls)
nieki ir noslīpējuši un no blīvajām kārtām izveidojuši šo neparasto konstrukciju.
- Te droši vien tika izmantots akmens lāzers kalnu slīpēšanai, - noteicu pie sevis.
Rūpigi uzzīmēju šo konstrukciju, nepārtraukti domājot, priekš kam tā varētu būt veidota.
- Ravil! Priekš kam, tavuprāt, tika celts šis milzenis? - uzdevu jautājumu.
- Nezinu, šef, - viņš atbildēja.
- Es ari nezinu… - klusi atzinos.
Vai tie ir šabloni?
Piesēdu uz akmens un sāku domāt. Galvā valdija īsts sajukums. Man ļoti gribējās zināt… bet es nezināju. Sasprindzinājos,
gaidot, ka no domu jucekļa kā dzirkstelīte izšausies «glābjošā» doma un vedīs mani, tinot vaļā šo kamolu. Bet šī «dzirkstelīte» tā arī neizšāvās. Es drūmi noliecu galvu.
- Eh! - ar nožēlu izdvesu.
Piecēlos, saliku piezīmju burtnīcas mugursomā un pēdējo reizi paskatījos uz šo skaisto un milzīgo akmens veidojumu.
- Šablons! - gandrīz vai iekliedzos pats sev par pārsteigumu. - Tas ir šablons! Jā-tas ir šablons! Gigantisks šablons! Bet… ko tas attēlo? Ko?! Ko?! Kas ir veidots pēc ši šablona? Kas to darīja?
Sajutu sava prāta pazemojošo vājumu. CIz šā gigantiskā šablona fona es izskatījos mazs mazītiņš. Es tik maz zināju! Es biju tik maziņš! Kā… skudriņa.
Galvu nodūris, gāju tālāk pa maršrutu. Kā spožs vilnis zemapziņā uzliesmoja un apdzisa vārds «matrica».
Drīz vien mēs piegājām pie vēl viena piramidāla spoguļu kompleksa aptuveni 7 km garumā. Es tikai zīmēju un zīmēju,
skicēju katru elementu, lai pēc tam apvienotu tos kopā. No šis vietas visu kompleksu apskatit nebija iespējams. (Jn ari katru elementu nācās zīmēt no vairākiem skatu punktiem, lai iegūtu vienotu ainu. Protams, es arī fotografēju un izlietoju vairākas filmiņas, līdz galu galā sapratu, ka šīs «fotografēšanas mocības» neko lielu nedos.
Visi šā kompleksa elementi bija aptuveni 400-500 metru augsti. Radās priekšstats, ka viss šis komplekss ir «iztēsts» no kalnu grēdas, iespējams… ar akmens lāzera palīdzību, darbinot cilvēka Domas Spēku.
Kad, sēžot uz akmens un cīnoties ar apnicīgajām kuņģa sāpēm, beidzu zīmēt piramidālā spoguļu kompleksa panorāmu, es vairs necentos atbildēt uz bezjēdzīgo jautājumu par šā grandiozā veidojuma mērķi. Man vienkārši šķita, ka tas ir «šablons», pēc kura ir veidots kaut kas grandiozs. Kas? To es nezināju.
Tobrīd es pat iedomāties nevarēju, ka loģika novedīs mūs pie secinājuma, ka pēc šiem «šabloniem» tika veidots… Cilvēka Ķermenis, nevis tā vienkārši - roka vai kāja. Bet par to, dārgo lasītāj, parunāsim šās grāmatas nākamajā sējumā. Ticiet man, tas būs sarežģīti, bet ļoti aizraujoši. Pie tam jūs, dārgo lasītāj, droši vien būsiet pārsteigts, ka senie šumeri zināja Dievu Pilsētas noslēpumu. (Jn… iedomājieties, cik pārsteigts biju es pats, kad domu pavediens, kas vijās pa manām smadzenēm, analizējot Zemes dzīves hologrāfiskās un ūdens dzīvības formas, aizveda pie nesaprotamo šumeru tekstu būtības izpratnes.
Nākamā piramīdai līdzīgā konstrukcija (nr. 70) bija visai oriģināla un nelidzinājās nevienai līdz tam redzētajai. Tās augstums bija aptuveni 500 metri. Dienvidrietumu pusē bija redzamas vai nu pussabrukušu akmens izvirzījumu atliekas, vai arī pussagruvušās figūras, kuras kāds kādreiz te izveidojis.
Iesākumā es nedaudz šaubijos, ka ši konstrukcija ir māksligi veidota, taču, paskatoties uz apkārtējiem kalniem, kas tiešām bija dabiski, pārliecinājos, ka neviens kalns, pat visneparastākais, nevar tik krasi izcelties uz šo lēzeno nogāžu fona. Pie tam mēs bijām Dievu Pilsētā, kas sastāv no piramīdām un monumentiem…
Pēkšņi manu uzmanību piesaistīja divi konusi (nr. 77, 78): viens - ar smailu virsotni, otrs - ar cilindrisku izvirzījumu augšdaļā. Konusu augstums bija aptuveni 200-300 metru. uz tiem gulēja sniegs. Ātri uzzīmēju šos konusus.
- Kas tas ir? - kārtējo reizi vaicāju pats sev. - Vai tas arī būtu «šablons»? Priekš kam?!
Drīz vien ieraudzījām vēl vienu kompleksu, kas sastāvēja no trīs milzīgiem (600-700 metru augstiem) piramidām līdzīgiem veidojumiem (nr. 81, 82,
83). Bija redzams, ka visi tie ir stipri izpostīti, bet pakāpjveida raksturs un daudz citu pazīmju vēstīja, ka tie nav parasti kalni, bet gan veidojumi, kurus senie cilvēki ir cēluši ar kaut kādu mērķi.
Tālumā bija redzama vēl viena piramīdai līdzīga konstrukcija (nr. 85). Sapratu, ka priekšā esošo pakalnu dēļ redzama tikai šīs konstrukcijas virsotne, bet tuvāk mēs nevarējām pieiet, jo baidījāmies… no spoguļiem. Konstrukcijas redzamā daļa bija aptuveni 200 metru augsta un ļoti līdzinājās tipiskai pakāpjveida piramīdai. Lai arī bija redzamas ievērojama sabrukuma pēdas, tomēr varēja saskatīt vairākas atšķirības no tām piramīdām līdzīgajām konstrukcijām, kuras redzējām iepriekš.
Cln atkal uz Tibetas pakalnu fona parādijās piramīdai līdzīgs veidojums (nr. 86). Tas bija aptuveni 500 metru augsts, tā garums - aptuveni 1000 metri. Šim pakāpēm līdzīgajam veidojumam bija viena raksturīga ipatniba. Tas bija izliekts kā loks, bet virsotnē bija izvirzījumi, un viens no tiem līdzinājās cilvēkam, kurš klanās, otrs - radziņam, bet trešais - slīpai plāksnei. Man gribējās aizskriet aiz pakalna, lai papētītu šo konstrukciju pamatīgāk, taču neatslābstošās sāpes kuņģī turēja uz vietas.
- Šabloni, šabloni, šabloni! - es murmināju. - Milzīgi un neparasti šabloni! Bet… priekš kam?
Pagriezos atpakaļ uz Ravila pusi, un mūsu skatieni sastapās.
- Kas ir, šef? - viņš vaicāja.
- Nu tā… šabloni.
- Kādi šabloni?
- Nu tā…
Vēlreiz cieši paskatījos uz Ravilu, un manu uzmanību sazin kāpēc saistīja viņa brūnās acis, pareizāk sakot - viņa acu brūnās varavīksnenes.
- Varavīksnene, varavīksnene… - atkal klusi nomurmināju.
-Ko?
- Nu tā… varavīksnene…
- Kāds tam sakars ar varavīksneni?
- Pats nezinu.
Likās, ka saraujos čokurā, saprotot, ka doma par brūnajām acīm ir absolūti muļķīga. Atmiņā atausa vēl milzumdaudz muļķību, kas bija gadījušās dzīvē.
- Eh! - tik vien spēju pateikt. Ak, cik daudz vēl es tajā brīdī nezināju! Bija jāpaiet vairākiem gadiem, lai šī muļķīgi uzpeldējusi doma par acs varavīksneni parādītos jaunā veidolā. Vajadzēja satikt Anatoliju Popovu un Robertu Gordejevu no Naberežnije Čelni, diskutēt ar viņiem par eņģeļveidigo dzīvības formu uz Zemes, lai šī doma par acs varavīksneni konkretizētos, savītos ar man kā oftalmologam labi zināmo iridodiagnostiku un aizvestu pie pilnigi negaidīta secinājuma, ka iesākumā Dievs ir radījis cilvēku varavīksnenes veidolā un tikai pēc tam no tās vei-
Lauka apstākļos izdarīts piramīdai līdzīgās konstrukcijas nr. 86 zīmējums un fotogrāfija (pēc konturēšanas ar datoru) un attēla oriģināls
dojis cilvēka ķermeni, ka eņģeļu hologrāfiskais ķermenis, lai cik dīvaini tas ari neskanētu, dārgo lasītāj, ir ļoti līdzīgs… acs varavīksnenei. Lasītāj, nenosodi mani pārāk bargi par šo pavisam negaidīto secinājumu, - par to visu es sīki aprakstīšu šīs grāmatas ceturtajā sējumā, un jūs sapratīsiet, ka tur nav nekā negaidīta, neapdomīga un pārsteidzīga, gluži otrādi - jums viss liksies loģisks, skaidrs un pats par sevi saprotams.
Bet toreiz, Tibetas Dievu Pilsētā, es, likumā saliecies no sāpēm kuņģi, stāvēju aukstajā kalnu vējā un pie sevis atkārtoju:
- Kāpēc man prātā iešāvās doma p^ar varavīksneni? Kāpēc?
Pēc tam es sāku domāt par dažādām muļķībām un aplamībām, kādas mēs bieži vien darām, katru reizi sakot sev: «Nu gan muļķis! Ko es esmu sadarījis, kāpēc man tā bija jādara?» Bet man likās, ka prāts nevēlas pilnīgi noraidīt to muļķīgo domu par acs varavīksneni, prāts it kā «glāstija» un pat loloja šo aplamibu. Kļuva pat patīkami, ka esmu pieļāvis tik muļķīgu domu, ka neesmu ar lepnīgu galvas mājienu to padzinis.
- Muļķības! Muļķības! - čāpstināju lūpas, soļodams uz priekšu.
Atcerējos, ka savā dzīvē esmu darījis ļoti daudz muļķibu, ļoti
daudz… un katru reizi, darot kārtējo muļķibu, sarku kā vēzis, ka
es… vispār nevaru darīt muļķības «ar pilnu jaudu», it kā būtu kaut kāda kautrīga meitene. Atcerējos, ka katru reizi, kad sarku dēļ kādas muļķības, acu priekšā parādijās lepnīga vīrieša tēls ar neizdibināmu sejas izteiksmi, kurš nekad nebūtu pieļāvis nekādas muļķības un kuram es tā… gribēju līdzināties. Taču šī atdarināšana nevedās - mani vajāja muļķības.
- Nu, kas tas ir? - es teicu, izdarot kārtējo muļķību un sarkstot.
- Oi, oi, oi! Paskat tikai, nosarcis kā vēzis! - «gādīgi» piezīmēja kāds no klātesošajiem, likdams man nosarkt vēl vairāk, kad šķiet - seja deg vienās ugunīs.
Ak, cik bieži mēs darām muļķibas!
Pamazām es pret savām muļķibām sāku izturēties kā pret dabiskām cilvēka pieļautām kļūdām un sāku pat mazāk sarkt, nomainot «sarkšanas procesu» ar nervozu smēķēšanu vai strauju degvīna glāzites iztukšošanu. Bet uz cilvēkiem, kuriem manā klātbūtnē gadījās izdarīt kādu muļķību, sāku raudzīties ar dziļu izpratni, cenšoties uzmundrinoši uzsist uz pleca un pateikt: «Tā gadās! Pēc minūtes šie muļķi būs visu aizmirsuši» - vai kaut ko tamlīdzīgu.
Bet manī palika īpatnēja cieņa pret cilvēkiem, kas spējīgi sarkt kā vēži.
«Kāds malacis, nosarka taču!» - bija brīži, kad tā nodomāju.
Es pat sāku analizēt savas simpātijas pret «sarkšanas procesu» un šis analizēs gaitā secināju, ka cilvēki, kas prot sarkt, parasti ir labāki, tīrāki un draudzīgāki nekā nesatricināmie «cil- vēki-manekeni», kuri prot, tā sakot, «turēt savu marku».
Bet pēc tam, pēc daudziem jo daudziem gadiem es sapratu, ka muļķības ir Dieva noteikta pretinde pret pašu galveno grēku - uzskatīt sevi par Dievu, jo šīs muļķības un aplamības «apsēž» cilvēku, neļaujot tam pacelties pārāk augstu tāpēc, ka gadījies veiksmīgi izvēlēties kaklasaiti vai ari uz mirkli pievērsusi uzmanību lellei līdzīga sieviete. Laimigs ir tas cilvēks, kas dara muļķibas, jo viņa mentalitātē ir «iebūvēts» mehānisms, kas cīnās ar «Sevi Pašu Lielāko». Ne jau katru Dievs apvelta ar spējām darīt muļķības un pie tam sarkt kā vēzim! Ne jau katram ir dotas tiesības nosarkt pašam par sevi un, izjūtot kaunu, trenēt savu Sirdsapziņu. Par Sirdsapziņas treniņu var uzskatīt visas tās daudzās muļķibas, kas mūs pavada dzīves gaitā. Bet cilvēks ar trenētu Sirdsapziņu var pat doties uz Nāves Ieleju, kur viņu gaida Nāves Dieva Jamas Lielā Sirdsapziņas Tiesa.
- Lūdzu, dariet muļķibas un sarkstiet! Ir tik svarigi trenēt savu Sirdsapziņu! - gandrīz jau gribēju iekliegties pilnā balsī.
Laimīgs ir tas cilvēks, kas pie|auj muļķības, jo viņā ir mehānisms, kas cīnās ar «Sevi Pašu Lielāko»
Es sapratu, ka Dievs droši vien visiem cilvēkiem piešķir spēju darīt muļķibas un, reaģējot uz tām, norobežoties no pašcil- dināšanās grēka. Taču savas muļķības dēļ cilvēki cīnās ar šo «aplamo paradumu darit muļķibas» un ļoti bieži gūst panākumus, pārvēršoties par mums visiem labi pazīstamajiem «manekeniem», kurus Tajā Pasaulē gaida smagi likteņa triecieni, vēl ļaunāk - šie triecieni liks mocities un mocīties tikai tādēļ, ka šie cilvēki ir atradinājuši sevi sarkt… (Jn arī sievietes - daudz jūtīgākas būtnes ar mātišķo elementu dvēselē - sazin kāpēc nemil šos «manekenus», kuru uzpūtīgais izskats atgādina kaut kādu reklamējamu dzērienu, bet mīl parastus, normālus puišus, kuru spēks slēpjas nevis «trafareti veidotā imidžā», bet gan sirsnīgā skatienā un spējā dažreiz pateikt: «Atvaino!», pie tam spilgti nosarkstot. Bet tās meitenes, kuras «skrien pakaļ manekeniem», pašas ir manekeni, un ari izturēties pret viņām vajag kā pret manekeniem, netērējot jūtas, tikai dažreiz parādot, ka ari puisis ar sirsnīgu skatienu, kas muļķīgi sarkst, var būt stiprāks un varenāks par kaut kādiem tur «manekeniem», kas sevi iztēlojas par Dievu. Šie «manekeni», aiz muļķības tikuši galā ar savām aplamībām, Dieva priekšā ir visīstākie impotenti. Un, ja runājam par mīlestību, nevis par potenci, tad sievietes mīl mazliet aplamīgus vīriešus, jo atpazīst tajos bērnus, kuri ir ne tikai jāpabaro, jāpadzirda un jāapmazgā, bet arī… kā licis Dievs… jāmīl… vēlreiz atkārtoju, jāmīl, kā to licis Dievs.
- Šef, iesim! Kāpēc te jāstāv? - atskanēja Ravila balss.
- Iesim, iesim… - es atbildēju.
- Šef, par ko tu domāji?
- Nu, uzradās tāda muļķīga doma, ka eņģeļveidīgais cilvēks ir… cilvēks ir… acs varavīksnene… biolauka vai hologrāfiskajā variantā, - es teicu un jutu, ka nosarkstu.
Pēc tam atkal «nāca» piramīdas, senas piramīdas, kuras kaut kas kaut kad priekš kaut kā ir cēlis.
Divas piramīdas (nr. 87, 88) bija redzamas ļoti labi. Vienai no tām - augstākajai, kuras augstums bija aptuveni 300 metri, - bija smaila virsotne un divas platas pakāpes. Otra piramīda bija reizes trīs zemāka par pirmo, tai bija skaidri saskatāms pakāpjveida veidols un nošķelta virsotne. Sapratu, ka kalna dēļ redzama tikai šo piramidālo konstrukciju daļa, taču skriet aiz kalna, lai redzētu visu, nebija spēka.
Viebdamies no sāpēm, es uzskicēju redzamo daļu. Kopā ar Ravilu visu ari uzfilmējām. Akmens, uz kura es sēdēju, bija auksts, taču ērts. Nemaz negribējās celties kājās un iet tālāk.
«Mirušie taču arī sēž uz akmeņiem,» cauri smadzenēm izskrēja doma. «Divaina laime - būt Mirušajam! Nesaprotama mums -
Lauka apstākļos izdarīts piramidālo konstrukciju nr. 87 un nr. 88 zīmējums
Piramidālās konstrukcijas nr. 87 un nr. 88. Fotogrāfijas oriģināls un attēls pēc konturēšanas ar datoru
Piramidālās konstrukcijas nr. 96 un nr. 97. Fotogrāfijas oriģināls, attēls pēc konturēšanas ar datoru un lauka apstākļos izdarīts zīmējums
Dzīvajiem! Tikai tie cilvēki, kuri prot meditēt un domās ieiet Domu Pasaules telpā, ko sauc par To Pasauli, un tur pārvērsties par Cilvēku-Domu, var zināt, ka būt brīvam Cilvēkam-Do- mai ir īstā laime - augstākā un mūžīgā Laime, ko devis Dievs. Ak, cik liela ir šī laime - būt Cilvēkam-Domai!
Cik laimīgi droši vien ir jogi, kas prot atbrīvoties no sava ķermeņa gravitācijas un citiem smagumiem un traukties augšup, uz laiku aizmirstot par savu ķermeni un jūtot sevi kā brīnišķīgās un kaismīgās Domu Pasaules sastāvdaļu! Cik laimīgi droši vien ir Mirušie, kas visu laiku dzīvo Tās Pasaules Domu Pasaulē un no turienes skatās uz saviem nekustīgajiem ķermeņiem, kas klusēdami liecina, ka par galveno Mirušo darbības lauku ir noteikta planētas Zeme Domu Pasaule, kur dzīvojam un… domājam mēs, parastie cilvēki, nemaz nerūpējoties par savu nodomu tīribu. (Jn droši vien tā arī ir laime - sēdēt uz alas akmens grīdas un… visu laiku būt tur, kur kādreiz būsim mēs visi.»
Drīz vien mēs ieraudzījām vēl vienu piramīdām līdzīgu konstrukciju grupu (nr. 96, 97). Tālumā slējās divas milzīgas
500-600 metru augstas piramīdas. Viena no tām bija pakāpjvei- da, bet otra - bez pakāpieniem, ar nošķeltu virsotni, uz kuras novietota milzīga akmens plāksne. Jau sāka tumst, tāpēc šo piramidu fotogrāfijas un videoattēli izdevās diezgan slikti, bet mēs tās redzējām pietiekami labi.
Blakus pamanījām vēl vienu piramīdai līdzīgu konstrukciju (nr. 112), kurai arī bija pakāpjveida raksturs, taču tās augstums bija ievērojami mazāks (orientējoši 80-100 metri). Bija patumšs, bez tam uz šo konstrukciju krita mākoņa ēna, un es šo nelielo piramīdu tik tikko paspēju uzskicēt.
Vakarā virtuves teltī atteicos no vakariņām, pareizāk sakot… manas vakariņas bija sauja kuņģa tablešu. Sāpes pieklusa. Aizgāju uz telti un cieši iemigu. Vai tur blakus kāds krāca vai ne - es neko nedzirdēju.
No rīta ceļā mums atkal parādījās piramīdas. Piramīdām lidzīgu konstrukciju grupu, kas sastāvēja no trīs veidojumiem (nr. 107-109), pamanīja Ravils un palūdza atļauju uzkāpt vienā pakalnā, aiz kura viņš tālumā it kā bija pamanījis kaut ko neparastu, kas neiederas parasto Tibetas kalnu ainavā. Kad Ravils pamāja man ar roku, es arī uzkāpu tajā pakalnā un uzzīmēju tris nelielas piramīdas (150-200 metru augstas). Divas no tām bija pakāpjveida, viena - ar smailu virsotni.
Skats uz vēl vienu piramidālu konstrukciju (nr. 111) pavērās no aizas. Tā bija samērā liela (300^100 metru augsta), un tai bija līdzenas piramīdas forma, bet tās virsotnē - trapecveida veidojums ar kaut kādu izvirzījumu.
Visbeidzot mēs ieraudzījām garu (aptuveni 700 metru) konstrukciju (nr. 142) ar nošķeltu virsotni. Piramīda bija aptuveni 300 metru augsta, tās virsotnē bija uzstādīta neliela taisnstūrveida plāksne. Blakus rēgojās trapecveida akmens plāksne (nr. 143), kuras augstums bija vismaz 100 metri, un tā līdzinājās atstarotājam.
Lauka apstākļos izdarīts piramidālās konstrukcijas nr. 111 zīmējums 504
Šo dīvaino ansambli papildināja kaut kāda neparasta ieliekta konstrukcija (nr. 144).
Iegājām plašā ielejā. Kad bija nosoļoti vēl kādi trīs kilometri, es apstājos, atkal apskatījos apkārt un teicu:
- Brālīši! Man šķiet, ka esam jau izgājuši laukā no… Dievu Pilsētas milzigās mandalas.
- Tā izskatās… - Ravils piekrita, - neredz vairs nevienu piramīdu.
Pagriezos atpakaļ un paskatījos uz Ravilu. Viņam aiz muguras pletās parastie Tibetas kalni ar tik pierasto aizu un virsotņu haosu. Šajos parastajos Tibetas kalnos visas līnijas dejoja savdabīgu deju bez kādas sistēmas, nebija nevienas taisnas līnijas, neviena skaista leņķa, neviena pakāpiena, kur skatienam aizķerties. Bet man gribējās… skatit piramīdas… vienkārši aiz pieraduma.
Nodūru skatienu. Negribējās skatīties apkārt. Es drūmi soļoju uz priekšu. Puiši skumīgi soļoja aiz manis.
Atcerējos Svajambanatas stūpu Katmandu, kuras kompleksā
no 108 mazām stūpām nebija divu vienādu. Te, Dievu Pilsētā, mēs ari neieraudzījām piramidas, kuras varētu saukt par vienādām.
«Svajambanatas stūpa patiešām simbolizē Dievu Pilsētu,» es nodomāju. «Bet priekš kam ši Pilsēta ir celta? Priekš kam šis milzīgais darbs, kuram līdzīga nav pasaulē? Priekš kam? Tas taču…»
Sāpes kuņģī traucēja domāt. Aiz muguras taču bija… Nāves Ieleja. Bet vajadzēja taču… domāt!
Turpināju drūmi soļot pa līdzeno ieleju uz vietu, kur pirms pārgājiena uz Dievu Pilsētu stāvēja mūsu telts. Atzīmēju kartē šo
punktu un ieturēju precīzu azimutu uz turieni. Dievu Pilsēta ar katru soli attālinājās no mums - noslēpumainā un neatkārtojamā Dievu Pilsēta.
Atcerējos domu, kura ienāca prātā Tibetas ceļojuma sākumā, - ka Šambalas dzīve ir saistīta ar piramīdām. Bet, kādā veidā, to es nezināju. Manā priekšā vienkārši bija neparastās, uz Svajambanatas stūpas attēlotās acis, bet mieru nedeva doma, ka šīs acis raugās uz Šambalas galveno Mājokli - Dievu Pilsētu.
Pēkšņi, pavisam negaidīti pašam priekš sevis, es apstājos un paraudzījos atpakaļ. Aiz kalniem slējās Kailasa mirdzošā virsotne, un šķita, ka tā ietiecas debesīs.
- Šambalas tornis, - es klusi noteicu.
________________ Daua Tencings (šerpa)