122196.fb2 Dievu Pils?tas meklejumos - ?ambalas sk?vienos - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 21

Dievu Pils?tas meklejumos - ?ambalas sk?vienos - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 21

19. nodala ŠAMBALAS TORNIS

Mēs apstājāmies.

-   Varbūt uzsmēķēsim? - Seļiverstovs ierosināja.

-   Labi! - es piekritu.

Sadabūjām cigaretes, atlaidāmies retajā zālītē un aizsmēķē­jām. Visi kā apburti skatijās uz mirdzošo svētā Kailasa piramidu. Iestājās klusums. Šķita, ka pat vējš ir norimis.

-   Fjū, - atskanēja izpūsto dūmu skaņa.

-   Kāpēc tu, Sergej Anatoļjevič, tik skaļi pūt laukā dūmus? - Rafaels Jusupovs pajautāja.

-   Nemaz jau nav skaļi, - Seļiverstovs samulsa.

-   Ir gan skaļi.

-   Patiešām?

-Jā.

-   Gn kas tur slikts?

-   Ir, tā teikt, smēķēšanas kultūra. - Rafaels Jusupovs pacēla pirkstu. - Pat no zemes paceltu «Primas» izsmēķi var smēķēt kul­turāli. Smēķēšanai ir rituāls raksturs, kad cilvēks, baudīdams dūmus, izpūš tos gredzenos un priecājas par tiem.

-   Par ko priecājas?

-   Par gredzeniem.

-Ā-a…

-    Vajag, - Jusupovs turpināja, - mazliet aizturēt ievilktos dūmus, lai tie…

-   Iesūktos, vai?

-   Nu… lai organisms varētu uzsūkt aromātiskos elementus, kuru izraisīto sajūtu dēļ tad arī notiek smēķēšanas rituāls. Tāpēc…

-   Atvainojiet, Rafael Gajazovič, - Seļiverstovs viņu pārtrauca, - par kādām aromātiskām vielām var būt runa, smēķējot no zemes paceltu «Prīmas» izsmēķi? Tas draņķīgais izsmēķis jau smird pēc mēsliem. Bet kolhoznieki taču to smēķē, nu smēķē taču! Skaidrs, ka kolhoznieks visu mūžu strādā ar mēsliem un to, nu mēslu, smaka kļūst viņam pavisam pierasta. Bet tad jau, atvainojiet, tikpat labi var uztīt cigareti no mēsliem un smēķēt! Bet kolhoznieks mēslus nesmēķē, nu nesmēķē taču, bet «Primas» izsmēķi gan nesmādē. Kāpēc? Atļaujiet to jums pajautāt, Rafael Gajazovič!

-      Jūs, Sergej Anatoļjevič, nesaprotat, ka cigaretes aromātiskie elementi jau nav tikai smaržā. Smarža - tā jau ir otršķirīga lieta!

-   Gn kas tad ir tā pirmšķirīgā? Droši vien nikotīns?! Es jau saprotu, ka mēslos nikotina nav, jo govis, atvainojiet, nesmēķē. Tāpēc ari kolhoznieks mēslus nesmēķē, bet dod priekšroku «Prīmai», lai no tās dabūtu nikotīnu. Kolhoznieks ir nikotina narkomāns!

-   Gn kāpēc tad tikai kolhoznieks? - sarunā iejaucās nesmē­ķētājs Ravils.

-   Var smēķēt ari sienu, - Seļiverstovs turpināja, nepievērs­dams Ravila vārdiem nekādu uzmanību, - bet sienu lai ēd govis un lai pārvērš par mēsliem.

-        Sergej Anatoļjevič, vai tad jūs domājat, ka cigaretes «Prīma» ražo no mēsliem ar nikotina piedevu? - izsmējīgi pavaicāja Rafaels Jusupovs, skaisti izpūzdams dūmus.

-   No zāles taisa. Bet mēslu piedeva tur ir noteikti. (Jn priekš kam tur mēslus pievieno? Lai adaptētos sādžas apstākļos, vai? Tad jau labāk būtu nosaukuši tās cigaretes nevis par «Prīmu», bet par «Sādžinieku» vai «Kolhoznieku». Tas būtu taisnīgāk.

-    Jūs, Sergej Anatoļjevič, neko nesaprotat no aromātiem. Aromāti vai ambrē…

-   Kas, kas?

-   Ambrē.

-Ā-a…

-   Aromāti var iedarboties uz dažām smadzeņu struktūrām, pir­mām kārtām uz amigdāli hipokampālo kompleksu, radot cilvēkam patīkamas asociācijas. Šo asociāciju dēļ, kuras tiek uztvertas tikai zemapziņā, tad cilvēks arī smēķē, - paziņoja Jusupovs.

-   Atvainojiet, Rafael Gajazovič, kādas asociācijas var izraisīt aromāts vai, nu kā viņu tur sauca…

-   Ambrē.

-   Ambrē, kas nāk no kolhoznieka, kas izsmēķējis cigareti «Prīma»?

-   Asociācijas var būt iekšējas un ārējas…

-   Tur ir tikai viena asociācija - mēsli, - atcirta Seļiverstovs.

-   Nav jau viss tik viennozimigi!

-   Mūsdienu sievietēm, ipaši tām preilenēm, kas nezina, kur likties no labas dzīves, modē ir ārkārtīgi dārgas smaržas ar satrūdējuša siena smaku. Draudzējos es ar vienu tādu preileni… Bet, tikko kā viņa iesmaržojās ar tām smaržām, man tūliņ radās asociācija…

-   Kāda?

-   Ar mēsliem! - Seļiverstovs noteikti teica. - Nu, un vēl oda ari pēc pieliekamā kambara.

-   Pieliekamā kambara?

-   Jā. Rafael Gajazovič, jūs esat ostijis pieliekamo kambari?

-   Nu, esmu.

-   Gn pēc kā tas ož?

-   Pēc pieliekamā kambara.

-   Pieliekamais kambaris, - Seļiverstovs pacēla rādītājpirkstu, -ož pēc vecuma. Tās pārrijušās dāmītes ir kļuvušas tik dulnas, ka vecenes smaku sāk uzskatīt par kaut ko modernu… un vēl sajaukumā ar mēslu smaku. Taču tā preilene bija jauna, pavisam jauniņa! Bet kā sāka ost pēc pieliekamā kambara… sajaukumā ar…

-   Tu viņu pameti?

-   Pametu.

-  Starp citu, - Jusupovs piemetināja, - vīrieši smēķē sieviešu dēļ.

-   Kāpēc tad tā?

-   Kad nesmēķējošs vīrietis sēž blakus smēķējošai sievietei, viņš jūtas kā impotents. Tikko vīrietis aizsmēķē, šī sajūta pazūd.

-   To jūs, Rafael Gajazovič, no savas pieredzes zināt, vai?

-    Nu… cigaretes aromāti, ko uztver zemgaroza, uzbudina daudzus centrus, tostarp arī… Bez tam notrulinās nepatīkamās sajūtas, redzot smēķējošu sievieti, kura ož pēc…

-   Mēsliem, vai?

-   Sievietes lētās cigaretes nesmēķē!

-   Klusībā jau smēķē gan…

Iestājās minūti ilgs klusums. Varēja just, ka draugi šo tēmu ir izsmēluši.

Bet augstu pāri mums debesis mirdzēja svētā Kailasa pirami­da, kuru tibetieši sauca par Šambalas Torni.

-   Uzvilksim vēl pa vienai! - atskanēja Seļiverstova balss.

-   Izsmēķēsim, - vai tā jūs domājāt? - Jusupovs pārvaicāja.

-Jā.

-Tikai jūs, Sergej Anatoļjevič, dūmus, lūdzu, pūtiet elegantāk!

-   Te ir retināts gaiss!

-   (Jn kas tad ir?

-   Jāpūš stiprāk. (Jfā pūtīšu mazāk, tur gaisa ir pietiekami.

Svētais Tornis

Es turpināju skatīties uz svēto Kailasu. Jutu, ka mana zem­apziņa, raugoties uz šo pašu svētāko (nebaidos lietot šos vār­dus!) piramīdu, ļoti priecājas - tieši viņa taču bija tā, kas atveda mani uz šejieni. Bet mana zemapziņa arī vairākas reizes teica priekšā, ka ši gigantiskā piramida nav celta mums - miesiska­jiem zemes cilvēkiem -, tā celta priekš… priekš… Ak, cik daudz es toreiz vēl nezināju! Es pat iedomāties nevarēju, ka drīz manā vārdu krājumā parādisies termins «Jaunais Cilvēks».

Gulēju zālitē un domāju, ka šo gigantisko piramīdu droši vien ir būvējusi Šambala - Labāko no Labākajiem daudzveidīgā sabiedrība, kas dzīvo pēc īstajiem Dieva likumiem un kas pie tam ir ņēmusi aizbildniecībā visas pārējās Zemes dzīves formas, to skaitā ari mūsējo, būdama Zemes dzīves kodols. (Jn tai kaut kāda iemesla dēļ bija vajadzīgs šis… Šambalas Tornis.

Vērīgi pētīju Kailasa virsotni un atcerējos, ka Harati alas «vecākais cilvēks» stāstīja - tur virsotnē atrodas trešā ieeja Kailasa zemzemēs, bet nevienam nav tiesību uzkāpt šā kalna virsotnē, jo tur var uzturēties tikai Dievi.

Atcerējos lamas Ketsuna Zangpo vārdus, ka Kailasa virsotnē ir laukums. Tad es vēl nezināju, ka drīz vien mums izdosies loģiskā ceļā izskaitļot šā laukuma formu un izmērus un ka šie aprēķini aizvedis mūs jaunās ekspedicijās pasaulē pa «seno cil­vēku kuģa» pēdām.

Atcerējos tos divus tibetiešus, kas stāvēja uz paugura un raudzījās uz rietumiem, pūloties uztvert gaismu, kas nāk no svētā kalna. Pēc tam atmiņā atausa to vācu svētceļnieku sejas, kas bija redzējuši noslēpumainu, no Kailasa plūstošu spīdumu. Tāpat atmiņā atausa gadijums ar dīvainajām acim debesīs, kuras redzēja Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs.

- Leģendārais Šantamani akmens! - es nočukstēju. - Tas atrodas Mazā Kailasa piramīdā! Bet neviens cilvēks nevar tam piekļūt, neviens nevar iegūt to savā ipašumā un kļūt par Pasaules valdnieku!

(Jzmanigi pētīju Mazā Kailasa skaidri izteikto piramīdu. Tā bija balta un it kā spīdēja uz debesu fona. Man likās, ka mūs vēro Šantamani akmens.

Atcerējos Cu-Gompas klostera mūku un viņa stāstu par Labo Dievu Tiuku Toče, kas esot atgriezies un tagad dzīvojot svētajā

Kailasā, nosakot «labo laiku» sākumu. Tāpat no šī stāsta atcerējos, ka Dieva Tiuku Toče atgriešanos pavadījusi spēcīga Santamani akmens spīdēšana.

Neizskaidrojamais

Es tikai skatījos un skatījos uz Šambalas Torni. Skatījos kā apburts… Es jau sapratu, ka pasaule ir daudz sarežģītāka, nekā mēs domājam, bet mani pārsteidza tas, ka cilvēki sazin kāpēc pasauli, kurā mēs dzīvojam, uzskata par vienkāršu un saprota­mu. Cilvēki nedomā par paralēlajām pasaulēm, nedomā par Šambalu, nedomā par zemzemes pasauli un daudz ko citu, bet pret savu apkārtni izturas aptuveni tāpat kā mājas kaķis, kas par visu pasauli uzskata dzīvokli, kurā dzīvo, pie tam jūtoties kā pilnvērtīgs saimnieks, kura kalpi ir lielās divkājainās būtnes, saukti par cilvēkiem, un to pienākums ir barot saimnieku - kaķi, tikko tas tā skaļāk ieņaudas.

Cilvēki sazin kāpēc uzskata, ka var visu izskaidrot, jo zina visu, un šajā viszinibas uzplūdā nonāk pie tāda absurda kā piramīdu celtniecības arheoloģiskais izskaidrojums vergturu sabiedrībā, kas nepazina riteni un sastāvēja no pusmežonigiem cilvēkiem. Tāpat arī cilvēki veic idiotiskus «piramīdu būvēšanas» eksperimentus pusmežonigā garā vai ari kādu izraktu gal­vaskausu iztēlo par pasaules mēroga atklājumu, lai tikai varētu izskaidrot visu «pa cilvēku modei», «zinātniski», sava zināšanu līmeņa robežās, lai nekad nevajadzētu atzīties, ka pasaulē ir vēl daudz neizskaidrojama… pagaidām neizskaidrojama, un ka šis neizskaidrojamais ir jāuztver kā pastāvoša realitāte, pati dabiskākā objektīvā realitāte, nevis fantāzija. Cilvēki tik ļoti ir iemīlējušies paši sevī un tā piesūkušies ar grēku «uzskatīt sevi

par Dievu», ka nespēj uztvert to, ka pasaulē reāli pastāv neizskaidrojamais, un pastāv tikai tāpēc, ka cilvēks nav Dievs, bet tikai Dieva nodoma radits produkts. Bet droši vien tik ļoti gribas uzskatit sevi… ja nu ne par Dievu, tad vismaz par viszinīti!

Cilvēki tik ļoti ir iemilējušies «mašīnā», sauktā par Ķermeni, ko viņiem dāvājis Dievs, ka atgādina «ķbrtu» automili, kura dzive visa bez atlikuma ir veltīta mīļotajai automašīnai, un «barankas» grozīšana tiek uztverta kā cilvēka augstākais novērtējums.

Cilvēki ir nonākuši pat tik tālu, ka jau daudzus gadus nevar atbrīvoties no uzskata, ka senatnes monumenti ir tikai valdnieku kapenes, jo valdnieka «ķermenis-mašina» bijis tik vērtīgs, tik vērtigs… ka vajadzējis uzbūvēt pat «Heopsa piramīdu», lai iemūžinātu šo neizskatīgo un slikti strādājošo «mašīnu», kas radusies zemes dzīves garlaicības nomāktas mātes klēpī, kad tēvam - valdniekam uz bridi izdevies pārvarēt impotenci. Cilvēki nonāk līdz absurdam un nekādi nevēlas saprast, ka priekš viņiem, trīsdimensiju cilvēkiem, ir radita tikai salīdzinoši primitīvā trisdi­mensiju pasaule un nevar uz visu pasaules uzbūvi raudzities tikai ar «trīsdimensiju skatienu», un, vēl jo vairāk, nedrikst likt vien-

līdzības zīmi starp senatnes mo­numentiem un kapenēm… Mēs taču nebūvējam kapenes savām automašīnām! Pie tam mēs ne­esam Dievi, lai zinātu visu, mums, parastajiem trīsdimensiju cilvē­kiem, Neizskaidrojamā pastāvē­šana ir jāuztver kā normāla, pavisam normāla lieta. (Jn dažreiz vajag atzīties un pateikt sev, ka tas nav izskaidrojams! Bet, ja esat zinātnieks, tad zinātniskā rakstā pretstatā zinātnes autoritāšu uz­skatiem vajag uzrakstīt, ka tādu un tādu faktu saskaņā ar mūs­dienu zināšanu limeni var uzskatīt par neizskaidrojamu. Tas vismaz būs godīgi!

Tās tikai ir kapenes?! Vai patiešām?!

ZIŅKĀRĪBA ir cilvēka galvenā īpašība, kas realizē viņu kā PAŠPROGRESĒJOŠo PIRMSĀKUMU

Ziņkārībā Skatijos un skatījos uz svēto Kailasu - Šambalas Torni. Skatiens Tornī bija kā ieurbies. Spēcīgi ieurbies. Protams, ka es gribēju saprast tā nozīmi. Bet nesapratu. Ne kripatiņas nesa­pratu! Bet gribēju. Ļoti gribēju. Salīdzinājumā ar Šambalas Tor­ni es biju mazs mazītiņš, pavisam, pavisam nederīgs… Bet es biju cilvēks. (Jn kā cilvēkam man, protams, piemita ziņkārī­ba, kuru es, protams, gribēju apmierināt. Dievu Pilsēta man bija tāds satricinājums, Nāves Ieleja bija mani tā sakratījusi, ka es droši vien sāku kaut ko saprast no šis dzives. Es beidzot aptvēru, ka tieši ziņkārība, kas atveda mūs uz šejieni, ir sajūta, ko izraisa Neizskaidrojamais un Neizzinātais, un tā ir īstais pro­gresa stimulators. Es Ziņkārību pat nosauktu par cilvēka Gal­veno Sajūtu, jo tieši tā, šis kais­mīgās jūtas, kas uzdod bezgalī­gi daudzos «Kāpēc?», realizē cil­vēku kā pašprogresējošu pirm­sākumu.

Ak, cik svarigi ir uzdot jautājumu - «Kāpēc?!». Bet tikpat svari- gi ir saprast, ka Raditājs ir noteicis izzināšanas robežas caurspīdīgu un neredzamu Telpas robežu veidā, kas atdala paralēlās pasaules un ierobežo cilvēka ziņkārību. Mūsu - trīsdimensiju cilvēku ziņkārī­ba var realizēties tikai to zināšanu robežās, kuras Raditājs ir ielicis trīsdimensiju pasaulē, un nekad tā nerealizēsies četrdimensiju pasaules zināšanu līmenī. Lai apgūtu četrdimensiju pasaules zinā­šanas, ir jākļūst… atvainojiet, par četrdimensiju cilvēku.

Bet Dievs, es domāju, ir paredzējis cilvēka pāreju no vienas pasaules otrā. Mēs taču savu bezgalīgo dzivju virknē droši vien mainām ķermeņus «kā cimdus», un… kaut kad Dievs «uzdāvi­nās» mums četrdimensiju ķermeni, un tad mūsu ziņkārībai pavērsies jaunas, daudz sarežģītākas pasaules bezgalīgie plašu­mi, kur mēs varēsim apmierināt, apmierināt un apmierināt savu bezgalīgo ziņkārību… Tajā Pasaulē, kas iesākumā šķitīs dīvaina, tin kaut kur dvēseles dziļumos mēs priecāsimies, ka jau tālu pagātnē palikušajā trīsdimensiju pasaulē tu, cilvēks, tomēr esi spējis, reizēm gan lādoties un sašutis, saglabāt savas dvēseles tīribu un esi centies ieaudzināt tagad jau tālajiem trīsdimensiju cilvēkiem principus, kā dzīvot ar Tīru Dvēseli pretsvarā Alkatības un Nenovīdības visvarenībai. (Jn tur, tajā dīvainajā četrdimensiju pasaulē, tu droši vien paglaudīsi savu četrdimen- sionālo vēderiņu un apmierināts konstatēsi, ka… cilvēki tur tomēr ir kaut kādi citādāki, ar dīvainām bērnišķīgi tīrām acīm, un… ka viņi priecājas par jauno cilvēku… atnācēju no trīsdi­mensiju pasaules… jo viņš ir spējis tur, tumšajā trīsdimensiju pasaulē, izturēt pārbaudījumu ar Alkatību un Nenovīdību, no kurām četrdimensionālā cilvēku sabiedrība jau sen ir atbrīvo­jusies. Un arī dzīvot tur ir viegli… ar Tīru Dvēseli… ne tā, kā tur, trīsdimensiju pasaulē, kur cilvēks ar Tīru Dvēseli tiek uzskatīts par «balto zvirbuli».

Es vēl arvien turpināju skatīties uz Šambalas Torni.

«Cik žēl, ka es neesmu Šambalas cilvēks!» caur smadzenēm izskrēja doma.

Piecēlos kājās. Es sapratu, kaut kā pavisam viegli sapratu, ka neesmu Labākais no Labākajiem. Man tikai bija dotas tiesī­bas cerēt, ka kaut kad, pēc daudzām jo daudzām dzīvēm… var­būt… varbūt… ja es… spēšu… būt tīrs savā Dvēselē…

Domāju, ka Šambalas cilvēki droši vien ir tik pilnīgi, ka var

pāriet no vienas pasaules otrā un atkal atgriezties atpakaļ, ka ar savu Domas Spēku viņi ir spējuši uzbūvēt Dievu Pilsētu ar Šam­balas Torni centrā…

- Bet Šambalas Tornis taču nav uzbūvēts tikai vienā pasaulē, tas ir uzbūvēts ari vairākās paralēlajās pasaulēs! - es gandriz iekliedzos balsī. - Šambalas cilvēki, kas spēj dzivot pārmaiņus vairākās paralēlajās pasaulēs, droši vien Šambalas Torņa būvēšanas laikā teica: «Nu ko! Trīsdimensiju Torņa būvēšanu mēs esam pabeiguši, sāksim nu būvēt četrdimensiju Torni.»

Ar savu trisdimensionālo skatienu es vērigi raudzījos uz trīsdimensionālo Šambalas Torni. Es sapratu, ka ieraudzit četrdi- mensionālo Torni man nebūs pa spēkam. Bet man gribējās. Bet… es nevarēju, jo… es biju trīsdimensionāls, tērpies trisdi- mensionālā vējjakā… ar trīsdimensionālu cigareti zobos.

Es gaidīju. Kaismīgi gaidiju… ka ātri atnāks doma. Es cerēju, ka doma tomēr atnāks. Es tikai baidijos, ka ši doma būs izplū­dusi, prasīs tālākus pētījumus, ka tā nebūs fināls, nebūs nekas galīgs, kad apmierināti var pielikt punktu.

Tā tas ari notika - doma atnāca, bet bija izplūdusi un… ļoti, pat ļoti dīvaina…ar kaut kādām grandiozām niansēm. Es pat gribēju šo domu padzīt, bet, par laimi, nesāku to darīt.

Dzīvības Gēns?

Šīs domas būtība bija tā, ka Kailass (vai Šambalas Tornis) pirmām kārtām ir šablons, pēc kura radīts Dzīvības Gēns.

- Dzīvības Gēns! Dzīvības Gēns! - sāku atkārtot pats pie sevis.

Kā zinātnieks mediķis es labi zināju, ka katra cilvēka un citu dzīvo organismu šūniņa savā ģenētiskajā aparātā satur tā saucamo apoptozes gēnu (jeb ieprogrammētas šūnas bojāejas gēnu, jeb Pašnāvības Gēnu, jeb Nāves Gēnu) un antiapoptotisko gēnu (Dzīvības Gēnu). Ja ieslēdzas Nāves Gēns (apoptoze), šūnā sākas fatāla laika skaitīšanas sistēma, kas noved pie šūnas bojāejas. Ja ieslēdzas Dzīvības Gēns, ieprogrammētās Nāves efekts tiek atslēgts un šajā gadījumā veselā šūna turpina dzivot, bet slimā šūna sāk izdzīvot, izdzīvot, izdzīvot un galu galā kļūst par veselu šūnu.

Zinātnieki visā pasaulē pēta šos divus gēnus, un tam ir liela nozīme; ja, piemēram, izdodas ieslēgt Nāves Gēnu vēža šūnās, audzējs aiziet bojā.

Atkal apsēdos zālītē. Aizsmēķēju jaunu cigareti. Sāku domāt. Toreiz es jau zināju, ka, pēc divu ģeniālu krievu zinātnieku P. P. Garājeva un G. G. Tertišnaja iegūtajiem datiem, šūnas gēnu aparāts satur tikai 10% no visa organisma informācijas, bet atlikušie 90% attiecas uz biolauku un acīmredzot uz ūdeni šūnas iekšienē un ārpus tās.

- Tā, tā… - sāku analizēt, - informācija, ko Raditājs ir ielicis cil­vēkā, atrodas gēnos, ūdeni un biolaukā. Bet ir taču jābūt kaut kam, kas apvieno visus šos informācijas avotus! Kas tas varētu būt?

Mani sāka nervozēt šī izplūdusī un principā bezjēdzīgā doma, ka Kailasa piramīdveida konstrukcija ir šablons, pēc kura noslēpumainā Šambala ir radījusi Dzivības Gēnu. Galvā viss bija izplūdis, bezveidīgs un pretīgi peldošs. Sāku pat trīties. Pēc tam saņēmos un atkal sāku analizēt.

Iekšēji es pilnīgi piekritu, ka bāzes (Radītāja noteiktā) infor­mācija atrodas gēnos, ūdeni un biolaukā, bet nevarēju atrast šo informācijas struktūru apvienojošo pirmsākumu.

«Nu kas? Kas tad tās apvieno?» es prātoju.

Viss ir pakļauts Laikam

Gn tad es atcerējos Nāves Ieleju un to, kā manu dzīvi ana­lizēja domājoša substance, kas plūda no Nāves Valdnieka Ja­mas Spoguļa.

- Laiks! Laika Enerģija apvieno visas trīs dzīvā or­ganisma informācijas struk­tūras! - gandrīz iekliedzos. Apvienojošā informācija ir Laika Enerģijā! Tieši Laika Enerģijā ir ielikts ne tikai tas, kas skaita zemes dzives minūtes, stundas, dienas un gadus, bet ari tas, ka… kaut kādā brīdī sākas fatāls skaitījums uz nenovēršamas nāves

pusi, kad tiek ieslēgts apoptozes gēns, lai šūnas pakāpeniski un pašas no sevis mirtu, arvien vairāk

un vairāk velkot uz nāves pusi visu no šūnām sastāvošo organis­mu. Viss - gēni, ūdens, biolauks - pakļaujas Laikam. Kāds varens spēks ir ielikts Laikā! (Jn kāpēc tieši Laiks, kāpēc tieši tas… Kāpēc?

Manas smadzenes bija pārkarsušas. Atkal aizsmēķēju, nepievēršot nekādu uzmanibu puišu mājieniem, ka vispār jau būtu laiks doties tālāk.

-    No kurienes Laikam ir tik kolosāls informācijas spēks? - vairākkārt uzdevu sev šo jautājumu. - Tas nav tāpat vien! Nav tāpat vien! Tur ir ielikts kaut kas grandiozs… un saistīts ar reliģi­jām. Bet kas? Kas?!

Tajā brīdi es uzsitu sev pa pieri un skaļi pateicu:

-   Muļķis! Kāds es esmu muļķis!

-    Kāpēc? Mēs esam apmaldijušies, vai? - atsaucās Seļi­verstovs. - Tu taču labi ej pa azimutu. Taisni. Kas tad vēl vaja­dzīgs?!

-   Katram cilvēkam kādreiz uznāk paššaustīšanās brīži, - at­skanēja Rafaela Jusupova balss. - Tā, starp citu, ir laba pazime. Cilvēks, kas šausta pats sevi, nešausta citus. Lūk, ja jūs, Sergej Anatoļjevič, nosauktu par muļķi, - vai jūs apvainotos?

-   Apvainotos.

-   Bet, ja jūs pats sevi nosauktu par muļķi, jūs taču nekad uz sevi neapvainotos, vai ne?

-   Tā ir. Gz kurieni jūs tēmējat?

-   Gz turieni, ka reizēm ir ļoti svarīgi nosaukt sevi par muļķi. - Rafaels Jusupovs pāri brillēm vērigi paskatījās uz Seļiverstovu.

-   Kas tas ir par mājienu? - Seļiverstovs sabozās.

-   Tas nav mājiens.

-   Nē, ir gan!

-   Nē, nav.

-   Te nu patiešām var apvainoties…

-   Par ko?

-   Par to.

-    Par ko - par to? Es taču jūs, Sergej Anatoļjevič, neno­saucu…

-   (Jn kā vēl nosauci…

-   Paskaidroju, - Jusupovs miermilīgi pamāja ar roku, - no­saukt sevi par muļķi ir derigi no profilaktiskā viedokļa.

-   Lai nekļūtu par muļķi, vai? - Seļiverstovs greizi paskatījās uz Jusupovu. - Kas tā par profilaksi? Pret muļķibu profilakses nav! Par muļķiem piedzimst!

-   Ir jau arī jauniegūtas formas…

-   Es pazinu vienu muļķi, Koļku. Viņš kā bija piedzimis muļķis, tā arī tāds dzīvo, - Seļiverstovs padalījās dzīves pieredzē.

-   Kā kāds dzīvo?

-   Kā muļķis.

-    Bet šis Nikolajs droši vien nekad nav nosaucis sevi par muļķi. - Jusupova balsī jautās izsmiekls.

-   Neatceros. Tikai runāja muļķības, visādas blēņas ar gudru ģīmi, un cik aktivi melsa! Koļka sevi vispār uzskatīja par gudru, visus pamācīja, bet dumji, - atcerējās Seļiverstovs. - Ļoti dumji! Gribējās mukt no viņa dumjības, lai alus bārā nepārvērstos par primitīvu radījumu. Alu gan viņš mīlēja, šis Koļka!

-   Alu, tu saki?

-   Jā, alu. Gn kas tad ir?

-   Nekas.

-   Jauniegūtā muļķibas forma būtu radusies no alus, vai? - Seļiverstovs nesaprašanā paskatījās uz Jusupovu.

-   Ne jau vienmēr.

-   Man, starp citu, alus ne visai garšo.

-   Man arī.

-   Bet dažreiz es to dzeru.

-   Es ari.

Neklausījos tālāk abu draugu parastajā vārdu pārmaiņā, kuriem, dārgo lasītāj, pietika prāta dzīvē būt aktīviem un ar bērnišķīgu atklātību uzsākt strīdus atpūtas brīžos, kuru mūsu grūtajā ekspedīcijā bija ak vai, cik maz. Un ar šiem cilvēkiem kopā būt bija viegli, vienmēr viegli, lai gan viņi abi bija visai solī­di Krievijas zinātnieki, taču… prata dzīvot ar bērnības elemen­tiem dvēselē.

-  Muļķis! Kāds gan es esmu muļķis! - tagad jau teicu pats pie sevis. - Es taču vēl pavisam nesen izdarīju secinājumu, ka visa pirmsākumu ietverošās Tās Pasaules cilvēks pirmām kārtām ir Cilvēks-Doma, bet Doma sastāv no Brīvā Laika Enerģijas, kas ir briva no Telpas. Tāpēc Tās Pasaules cilvēku (vai Cilvēku-Do- mu) var saukt arī par Cilvēku-Laiku [4] .

Tieši viņu, Cilvēku-Laiku, kas mūžīgi dzīvo Brīvā Laika Pa­saulē (vai Domu Pasaulē, vai Tajā Pasaulē), Dievs, tēlaini izsakoties, piespieda ieiet telpā un sākt apgūt jaunu pasauli - Telpas Pasauli, kur Cilvēks-Laiks vairs nav fraktāls un nevar momentāni pārvietoties Visumā, viņam ir jādzīvo Telpas iekšienē, iedvešot tai dzivibu. Ak, cik neomulīgi droši vien Tās Pasaules cilvēks, kas pieradis brīvi dzīvot Brīvā Laika Pasaules bezgalīga­jos plašumos, jūtas, kad viņu nosūta uz to vai citu telpu (piemēram, uz trīsdimensiju telpu) un vārda vistiešākajā nozīmē ieslēdz «ķermenī-mašīnā», kurš tam ir jāvada, nepārtraukti rūpējoties par «ķermeņa-mašīnas» triju informācijas struktūru - biolauka, ūdens un gēnu - funkcionēšanu! Ak, cik droši vien ir smagi, kad vissenāko un vispilnīgāko Cilvēku-Laiku piespiež vadīt šos ne visai pilnīgos (pagaidām) biolaukus, šo informāciju alkstošo ūdeni un šos vēl pavisam primitīvos gēnus! Ak, kā gribas atkal atgūt brīvību un lidināties, kur vien vēlies, tikko par to iedomājies! Bet… Dievs - Tēvs pavēlēja! Viņam labāk zināms! Pavēle ir pavēle! Pavēies neapspriež! Ja Dievs sūta apgūt Telpas Pasauli, tas nozimē, ka tā vajag! Varēja jau gan nosūtīt uz pie­klājīgāku telpu, nevis uz šo primitīvo trīsdimensiju telpu, kur viss ir tik drūms, ka pat vadīt mašinu-ķermeni negribas. Šis trisdi­mensiju ķermenis jau vēl nav adaptējies mūžīgas dzīves apstākļiem ar ķermeņu nomaiņu, tas izrāda muļķīgu patstāvību un pat spiež tevi - garu neklausīties zemapziņā, lai tu - mūžīgais Cilvēks-Laiks piekāptos viņam - ķermenim un sāktu vadīt visu «telpiskā cilvēka» apzināto trīsdimensiju darbību, iztopot zemas raudzes miesīgiem mērķiem, tādiem, kā, piemēram, ķermeņa apgādāšana… ar barību simts gadiem uz priekšu! Cik pretīgi ir vadit ķermeni, kurš krāj šo nolādēto naudu, nedomājot par to, ka ķermenis nav mūžīgs un Tajā Pasaulē nauda nebūs vajadzīga! Cik žēl, ka tik ātri paiet bērnība, kad vadīt ķermeni ir daudz vieglāk un apziņa vēl nav saindēta ar «trīsdimensiju lietu kultu«! Bet… droši vien ir vajadzīga ši pārbaudījumu pasaule, lai pār­baudītu mūs - senos un pilnīgos Cilvēkus-Laiku, lai Tā Pasaule, kas ir visa pirmsākums, kur visās krāsās mirdz vārds Brīvība, vienmēr būtu tīra un kaismīga! Dievam labāk redzams! Droši vien patiešām vajag apgūt un pilnveidot šo Telpisko pasauli! Bet kā gribas uz turieni, uz Brivā Laika pasauli… uz dzimto To Pasauli…

Gulēju zālītē un raudzijos debesīs. Tās bija zilas. Padauzīju ar plaukstu pret zemi - tā bija cieta… trīsdimensionāli cieta. Pēc tam sakoncentrējos un centos visas šis domas sasaistīt sistēmā.

Es sapratu, ka eksistē divas pilnīgi atšķirīgas pasaules - Brīvā Laika Pasaule un Telpiskā Pasaule. Es sapratu, ka Dievs pirmām kārtām ir Brīvā Laika Pasaules Valdnieks, un tieši tur,

tajā pasaulē, Viņš savulaik ir sācis radit dzīvibu un radījis to tik pilnīgu, ka ir izdevies pat sasniegt to, ka cilvēks ir kļuvis nemirstīgs. Cilvēks- Doma, kuru Viņš radīja no Brivā Laika Enerģijas, kļuva pa īstam laimigs, jo bija frak- tāls, tas ir, viņam nebija mērogu (jo viņš bija atdalīts no telpas), un viņš momentāni varēja pārvietoties pa Brīvā Laika Visumu [5] - vajadzēja tikai par to padomāt.

Taču Dievs pie tā neap­stājās. Pēc tam kad dzīve Brī­vā Laika pasaulē sasniedza absolūtu pilnibu un harmoni­ju, Viņš nolēma apgūt Tel­pisko Pasauli. Vispirms Viņš sistematizēja Telpas, sadalot tās pa pasaulēm: trīsdimensi­ju pasaule, četrdimensiju pa­saule, piecdimensiju pasaule un tā tālāk. Pēc tam Viņš izmantoja Brivā Laika Pasau­les vispilnīgāko dzīvības formu, lai caur to iedvestu

telpiskajās pasaulēs dzivību. Piemēram, izliecot Telpu tris­dimensiju veidā, Raditājs no­sūtīja uz turieni un «ieslēdza» Cilvēku-Laiku (vai Cilvēku- Domu), nosakot to kā Garu, kura uzdevums ir vadīt visas šajā telpā radītās informācijas struktūras, pirmām kārtām - vadīt Cilvēka-Telpas biolauku (vai biolaukus), ūdeni un gē­nus. Pēc Raditāja ieceres, Cii - vēkam-Laikam (vai Garam) bija jāskaita katras šūnas, katra orgāna un visa organis­ma laiks un jādara daudz kas cits, lai šī «telpiskā mašīna», ko sauc par ķermeni, labi strādātu. Cilvēkam-Laikam tāpat bija arī jākontrolē apzi­ņas - «domāšanas telpiskā varianta» - darbs un jāpiespiež tā kaut vai dažreiz ieklausīties viņā - Garā un neaizmirst par intuīciju. Bet, tā kā Cilvēks- Laiks (Gars) vienlaikus ir arī Cilvēks-Doma, tad viņam, uz­manīgi vērojot telpiskā cilvēka apziņu, nepārtraukti bija jāsū­ta informācija par zemes (telpisko) cilvēku domām uz savu Dzimteni - To Pasauli un saskaņā ar To Pasauli jānosaka zemes

cilvēka zemes dzīves ilgums attiecīgajā vēstures perioda variantā, kad galvenais kritērijs tam, kad ieslēgt nāves gēnu (apoptoze), ir zemes cilvēku nodomu tīrība.

Mūsos it kā dzīvo divi cilvēki - Cilvēks-Laiks un Cilvēks- Telpa. Kad mēs atbrīvosimies no Cil- vēka-Telpas, izzudis ari zemes apziņa un tās vietā nāks cita - kosmiskā apziņa.

«Kāpēc es sāku domāt tik globāli? No kurienes es to visu zinu? (Jn kur ir pierādījumi?» pēkšņi pa smadzenēm iebelza atskurbinoša doma.

Man kļuva pat karsti.

«(Jn kādi pierādījumi tam var būt?» parādījās atbildes doma. «Vai tad Dievs pasniegs tev, nesaprātīgajam, pierādījumus uz zelta paplātes… tāpat kā arheologiem kārtējo galvas­kausu?! (Jn kāpēc mums ir tā bail noticēt savām domām, bet ticam visiem šiem galvas­kausiem? Kāpēc?»

Pavēros uz svēto Kailasu - Šambalas Torni. Doma par to, ka tas ir gigantisks Dzīvības Gēna

šablons, neatkāpās. Es pat salidzināju Kailasa formu ar Dzivibas Gēna formu un iztēlo­jos, kā šajā «šablonā» izliecas telpa, tā izliecas, ka uzreiz izvei­dojas gan «biolauka gēns», gan «ūdens gēns», gan parastais ķermeņa gēns, lai visi tie būtu gatavi, kad no turienes, no augšas nāks komanda un pie šiem trijiem «gēniem» atlidos kaut kas cits - Cilvēks-Laiks, kas sāks vadit šo gēnu darbu, lai kaut kad, izejot caur eņģeļu un rēgveidīgo cilvēku stadijai, uz Zemes nostātos miesiskais cilvēks, kurš nekad pat neatce­rēsies, ka viņu ir veidojuši gigantiskā šablonā, salīdzinājumā ar kuru viņš - miesiskais - izskatās kā sika skudriņa.

Piecēlos un paspēru dažus soļus.

-   Vai ejam? - vaicāja Seļiverstovs.

-   Tūliņ, tūliņ…

-   Labi.

Es vēl reizi paskatijos uz Šambalas Torni un iztēlojos, cik diženi ir šis noslēpumainās zemzemes valstības cilvēki, - viņi ne tikai visu to zināja, viņi zināja daudz vairāk un ari to izmantoja… un izmantoja tik efektīvi, tik efektivi… tik…

Noliecu piekusušo galvu un pataustīju to. Galva man likās maza mazītiņa, lai gan… tai bija 61. izmērs.

«Varavīksnene! Eņģeļi!» caur smadzenēm izšāvās neparasta doma.

Bet es nevarēju tai pieķerties. Es biju noguris. Es taču biju mazs mazītiņš… tikai mazliet saprātīgs cilvēks…

Šambalas Tornis mirdzēja saulē, it kā apliecinot brīnišķīgās Šambalas cilvēku domas varenību.

«Cilvēks-Laiks, ienākot Cilvēkā-Telpā, pirmām kārtām vada viņu ar jau radīto Laika Ķermeni un caur to vada biolauku, ūdeni un gēnus. Arī Laika Ķermenis ir radits šeit!» atslīdēja vēl viena draiska doma.

Bet man vairs nebija spēka domāt tālāk.

Ak, cik daudz es toreiz vēl nezināju! Bija jāpaiet vairākiem gadiem, lai abas šīs draiskās domas par varavīksneni un par

Laika Ķermeni attistitos, izstrādātos un sakārtotu sistēmā visu hipotēzi par Dievu Pilsētu, kur… atvainojiet, dārgo lasitāj, par pārdrošibu… manuprāt, tad ari tika radīts cilvēks, bet… jaunais

cilvēks. Taču par to mēs parunāsim šis grāmatas nākamajā sējumā, jo citādi ši grāmata būs tik bieza, ka to nevarēs ielikt sieviešu somiņās, kas, kā jau jūs saprotat, ir ļoti svarigi.

Mēs zīmējam dzīvi

Paskatījos uz kompasu, vēlreiz uzņēmu azimutu un sāku soļot uz vietu, no kurienes sākām pārgājienu uz Dievu Pilsētu.

«Mēs dzīvojam kaut kādā pašu zimētā pasaulē,» soļodams domāju. Katrs cilvēks ir savas dzīves mākslinieks. Dzīvi zīmē katrs vai… gandrīz katrs. Reti kurš dzivo dabiski. Kāpēc? Nu tāpēc, ka mēs tik maz zinām paši par sevi. Mēs tikpat kā nezinām, kas mēs

esam! Skolā mēs mācāmies un pat saņemam piecniekus dažādos priekšmetos, kas uzspiež mums cilvēces attīstības «pērtiķveida variantu», bet dvēseles dziļumos neticam tam, par ko esam saņē­muši piecnieku. Kaut kas dziļš, dziļš neļauj mums notrulināties lidz tādai pakāpei. Mēs sākam iet uz baznicu, lai tur apmierinātu savu iekšējo vēlmi iepazīt pašiem sevi, bet popa dziedāšana balsī, kurā skan nedabīgas notis, kas šķiet nākam tā kā no barības vada, drīz vien mums apnīk, un mēs pārstājam iedziļināties lūgšanu būtībā, tikai pētām skaistos ornamentus un ieelpojam kaut kādu ipaši piesātināto baznīcas gaisu. Bet jautājums «kas es esmu?» tā arī paliek karājoties gaisā un… urda un urda no iekšienes. Tad, lūk, arī atliek tikai pašam «zīmēt sižetu» par tēmu - kas es esmu?

«Sižeti», kurus mēs zimējam par sevi, ir dažādi. Ļoti reti cilvē­ki zīmē «paššaustošu sižetu», iztēlojoties sevi par kaut ko līdzīgu dzīvniekam, kas iemācījies staigāt uz divām kājām.

Daudz biežāk cilvēki par sevi zīmē «banālu sižetu», kam rak­sturīga, piemēram, baudas pilna saldējuma ēšana kā prieka gūšanas avots, vēlme skaisti pastāvēt ļaužu pilnā ielā ar alus bundžu rokā kā savas godkāres apmierināšanas veids, para­dums noslēpumaini klusēt, ar tvīksmes pilnām acīm raugoties mūs interesējošā pretējā dzimuma pārstāvī, kā savas domā­šanas banalitātes slēpša­nas veids, prasme stāstīt novecojušu anekdoti, pir­majam sākt smieties, it kā demonstrējot savu intelektu, un tā tālāk.

Bet visbiežāk cilvēki par sevi zīmē «pašcildi- nošu sižetu», parasti to slēpjot dziļi sevī, bet daž­reiz, kad dvēselei vairs nav spēka izturēt, parā­doties ļaudīs ar krāsainu kaklasaiti vai aveņkrāsas kreklā, kas izlaists pāri biksēm, un priecājoties, kā viņa - Narcisa (krekla dēļ) priekšā kūst «banālie sižetiņu zīmētāji», tieši viņam stāstot novecojušu anekdoti un iztapīgi rau­goties uz viņu - aveņkrā­sas kreklā.

Vīriešus, kas zīmē «paš- cildinošu sižetu», tautā sauc par «uzpūtīgiem tītariem» vai «sevī iemīlējušamies idi­otiem». Gudrākie no šiem … «idiotiem» spēj aizdomāties līdz tam, ka vilkt mugurā jau minēto aveņkrāsas kreklu nav kulturāli, tāpēc viņi visbiežāk tērpjas baltā (droši vien lidz pat apakšbik­sēm, par zeķēm nemaz nerunājot) vai melnā (protams, līdz pat apakšbiksēm), lai pasvītrotu savu noslēpumainību (vai slēptu savu…). Bet paši gudrākie no šiem… «idiotiem» saprot, ka gal­venais nav apģērbs, bet gan manieres, kuras viņi kaut kur (starp citu, nesaprotami, kur!) mācās un skaisti demonstrē, ar pārme­tumu noraugoties uz «banālo sižetiņa zīmētāju», kas pat neprot eleganti turēt dakšiņu un nav mācīts atvērt muti pa angļu modei, lai iestūķētu tur, piemēram, kāpostus. (Jn paši ģeniālākie no šiem… pašiem… saprot, ka galvenais nav manieres, bet gan skatiens, kas ilgi jātrenē spoguļa priekšā, lai pēc tam visu laiku «dzīvotu» uz sava skatiena rēķina. Ja kaut kas nepatīk - viegli sarauc vienu uzaci, patīk - nolaiž skropstas (dod Dieviņ, lai tās būtu garas kā… «mazākumam»), garlaicīgi - skatās vienā pun­ktā, jautri - «pasmejas» ar acīm (tās mazliet pieverot), kādam jāiepatikas - plati atver acis un tā tālāk. «Banālo sižetiņu zīmētājs» to visu nesaprot, bet jūt un… uzķeras.

Vīrieši, protams, «vēlas» sievietes un bez pārtraukuma runā par to… pat ja «nevēlas». Vēlmes procesam tiek pakļautas visas tris sieviešu kategorijas. «Faššaustošās sievietes» vīrieši vēlas, lai sniegtu tām cēlu… prieku… pāris minūšu garumā, «banālās sievietes» vēlas, atceroties, ka dzīvnieku pasaulē pastāv mātītes un tēviņa attiecības, bet «sevī iemīlējušās sievietes» vēlas, pie sevis domājot: «Es tev, maita, parādīšu, kas es esmu.»

Tad, lūk, trešās kategorijas sieviešu skaits (kas zīmē paš- cildinošu savas dzīves sižetu un kuras vīrieši vēlas pēc principa «Es tev parādīšu…») pēdējā laikā, manuprāt, palielinās. Ir pienākuši laiki, kad padomju «vienlīdzība» ir sen pagājusi un

priekšplānā izvirzījušās materiālās (nevis «komjaunatnes» vai… «pionieru«) vērtības, kad pat impotents, kam pieder «Audi», der par viru, bet seksuālās vēlmes var piepildīt, raugoties datora ekrānā vai vienkārši iztēlojoties santehniķi Vaņu, kas prot kaut ko tādu… Pie tam ir ļoti svarigi neko nesajaukt un, piedaloties augstākās sabiedribas sarunās par mīlestību, nenosaukt (pasarg Dievs!) savu mīļoto par … Audi vai, vēl ļaunāk, - par Vaņu. Tādas sievietes sevi vērtē ļoti augstu, ļoti, un katra «piekļuve», kas pie baltā ķermeņa tiek atjauta vīriešu kārtas eksemplāram, tiek uzskatīta par zelta dāvanu viņam - «tēviņam», pie tam, neaizmirstot dvēseli plosošo kliedzienu, kas liecina par augstākā uzbudinājuma pakāpi šās pāris sekunžu ilgās procedūras laikā, kuru tas pats Vaņa pat nebūtu pamanījis, jo ir pieradis - ja cau­rules ir jāberž ilgi, tad ilgi un…

Virieši tādu sievietes stāvokli sauc par sindromu, ja runājam precīzāk - par «zelta…» (sieviešu orgāna) sindromu, nepiemirstot kulturālā sabiedrībā, sevišķi aveņkrāsas kreklu īpašnieku klātbūtnē, augstprātīgi saukt to par «zelta sievietes sindromu».

Protams, es neticu, ka automašīnas «Audi» pērk tikai impo­tenti, taču tam, ka pastāv «zelta sievietes sindroms», ticu pavisam nopietni. Tādas sievietes pie tam ļoti mīl zelta rotas­lietas un nēsā pa piecām ķēdītēm kopā. Bet gredzenus uz pirk­stiem pat nevar saskaitīt, pirkstus šajās zelta važās pat saliekt nevar. Žēl, ka gredzenus nevar uzvilkt nagiem, kas ir piecu cen­timetru garumā, - gredzenus nagiem neražo pat… arābi. (Jn nevienam nav ienācis prātā, ka jāsāk ražot piekariņi priekš…, jo tagad nākas izmantot nabu.

Es bieži vēroju sievietes, kurām piemīt šis «sindroms». Viņas sazin kāpēc burtiski līp man klāt, kaut gan «Audi» man nav, mani Volodja vadā ar «Ņivu». Toties varu papētit šīs «zelta sievietes». Starp citu, ir interesanti… pētīt «zelta dulnumu», bet tomēr… diezgan skumji.

Sievietes, kurām piemīt «zelta sindroms», tomēr zināmā mērā var attaisnot, jo visapkārt ir ļoti daudz vīriešu «aveņkrāsas krek­los» un «melnās apakšbiksēs», brīžiem pat šķiet, ka visa vīriešu pasaule ir iekrāsota aveņu un melnā krāsā. Šīs sievietes jūt savas priekšrocības salīdzinājumā ar «aveņkrāsas-melnajiem vīriešiem» un par atbildi liek priekšā savu «zeltkrāsas dzīves siže­tu». Tad nu sākas «sižetu sacensība», un kuram tur vairs domāt par mīlestību.

Bet izjust mīlestību «zelta sižetnieces» tomēr vēlas, viņas taču ari ir radījis Dievs un ne jau Viņš (bet šīs sievietes pašas!) «ir izkrāsojis tās zelta krāsā». Vēlme iemīlēties, ko izjūt «zelta sie­vietes», visbiežāk tad, kad viņas tēlaini zīmē savā galvā san­tehniķi Vaņku, spiež arvien stiprāk un stiprāk, un reiz tik un tā pienāk brīdis, kad «zelta sieviete» jau pavisam reāli uzdod sev jautājumu - nu, kur tad «viņš » ir? Viņa sāk pētīt vīriešu kārtas pārstāvjus un nemaz nesatraucas par to, ka «automašīna Audi» arī… var būt greizsirdīga. Beidzot viņa izvēlas savas mīlestības objektu. «Objekta» izskats ir atkarīgs no «zelta sižetu veidotājas» prāta spējām.

Primitīvākās «zelta sižetnieces», kurām rūpes par nabu stāv pāri visam, par savas «mīlestības objektu» izvēlas «uzpumpēto» tipu īsā krekliņā, nesaprotot, ka «anaboliskā muskuļu uzpumpēšana» nav pat santehniķa Vaņas pazoļu vērta, jo no amerikāņu bojevikiem šo sieviešu galvā ir nostiprinājies pos­tulāts, ka sievietei noteikti ir vajadzīgs aizstāvis, it kā viņu, «zelta sievieti», visi tā gribētu… tā gribētu, ka viņu noteikti ir nepie­ciešams aizsargāt. Bet dzive, kā par spīti, ir pavisam mierīga, nabu ari ne vienmēr nodemonstrēsi, taču šis «uzpumpētais» visu laiku iet un iet blakus, pat lielā salā pavisam muļķīgā veidā tēr­pies īsā krekliņā bez piedurknēm.

Tā «zelta sižetnieču» kategorija, kas ir gudrāka un nepievērš tik lielu uzmanibu savai nabai, par «mīlestibas objektu» izvēlas vīrieti ar īsu kaklu, kura krokās uz mūžiem «iesēdusies» zelta ķēde. Iespējams, ka tāda izvēle ir saistita ar slēptu vēlmi redzēt sev blakus to, kas «smaržo pēc vīrieša», bet īss kakls tiek uztverts kā galvenā vīrišķības pazīme vēl jo vairāk tāpēc, ka kakla, kas ir viena mugurkaula skriemeļa garumā, skaistums tiek pasvītrots ar zelta ķēdi. Iesākumā liekas ļoti jauki karāties šajā vērša kaklā (vai ķēdē), bet pēc tam tas apnīk, tāpat kā apnīk viens un tas pats vingrojums rīta rosmes laikā, un… arī dzīve ar «kaklu» kļūst drūma, jo būtība jau tomēr nav kaklā.

Vēl gudrākā «zelta sižetnieču» kategorija, kas vairāk uzma­nības pievērš pašas sava kakla dekorēšanai, par «mīlestības objektu» mēdz izvēlēties aktierus, pazīstamus zinātniekus, deputātus un tamlidzīgu intelektuālo kontingentu, ja tikai tas jau nav pārāk sagrabējis. Neraugoties uz to, ka šā kontingenta vīriešu kakli biežāk gan ir tievi un tos rotā nejēdzīgi izspiedies ādamābols, «zelta sižetniece» saprot, ka galvenais, par ko var milēt vīrieti, ir - prāts. (Jn, ja šis prāts nāk kopā ar slavenu vārdu, - tas jau vispār ir šiks! Kāds lepnums iet viņam, neizskatīgajam, blakus, jo viņam, lūk, pietiek prāta visiem un visur teikt, ka viņa, tieši viņa ir viņu aplaimojusi, ka viņam pašreiz ir tāds radošais pacēlums, nu tāds… Draudzenes blakus saviem «uzpumpēta­jiem» un saviem «kakliem» no skaudības kļūst zaļas, jo viņu vīrieši pat divus sakarīgus vārdus nespēj pateikt, tikai groza īso kaklu vai izriež krūškurvi.

Bet… pamazām, pavisam pamazām parādās pretruna, jo «mīlestības objekts» tomēr visvairāk mīl nevis viņu - «zeltaino», bet gan savu zinātni vai sazin kādu tur aktiera daiļradi, un tam vēl pietiek nekaunības visu laiku runāt ar viņu par šo savu radošo darbību (kaut velns viņu rāvis!) laikā, kad viņam - šim «objektam» ar tievo kaklu - visa sava daiļrunība, viss savs radošais pacēlums un viss savs laiks būtu jāvelta viņai - «zelta sievietei». Kā šādu stāvokli izlabot? Nu kā?! Vajag paniķoties! Paniķojās vienreiz - palīdzēja, paniķojās otrreiz - palīdzēja un tā tālāk… visu dzīvi. Bet pēc tam… pēc tam «zelta sieviete» pēkšņi pamana, ka viņas «personīgais objekts» kļuvis tāds «nodzīvojies», arī viņai veltitā daiļrunība kļuvusi līdz nelabumam parasta (tik­pat kā aiziet uz tualeti), radošie pacēlumi - reti un nervozi, bet kakls, šis tievais kakls, uz kura viņš jau aizmirst noskūt rugājus, kļuvis līdzīgs paplukušas zoss kaklam. (Jn tad, protams, prātā nāk doma: «Kam gan es, muļķe, esmu atdevusi savas dzives labākos gadus?!», un… pēkšņi pavisam mīļi kļūst tie paši «kakli viena mugurkaula skriemeļa garumā» ar zelta ķēdi, pat jau apresnojušies «uzpumpētie», kuri vēl aizvien pēc pieraduma izriež krūtis un nēsā īsus krekliņus, kas tagad jau ieskauj… vē­deru. Bet pietiek ar minūti ilgu saskarsmi ar «kaklu» vai «uzpumpēto», lai saprastu, ka viriešu «gaļas-tauku šķirne» ir vēl sliktāka nekā tā, kura pēkšņi… sazin kāpēc… pazaudē savu radošo potenciālu un sāk atstāt rugājus uz sava kalsnā kakla. Viņai, šai «zelta nejēgai», pat neienāk prātā, ka cēlonis ir viņā pašā, pareizāk sakot - «zelta sižetā», kuru viņa visas savas dzīves garumā ir tik cītīgi zīmējusi. Jau sen «zelta saindētajā» prātā arvien biežāk nāk santehniķa Vaņas tēls, kurš ne tikai…, bet tā būtu «iztīrījis» viņas… smadzenes un vēl pamatīgi samizojis, lai viņa, maita, turētos pie cilvēku ganāmpulka.

Un, visbeidzot, pati gudrākā, es pat teiktu - izsmalcināti ģeniālā «zelta sižetnieču» kategorija, kas visai atturīgi izturas pret nabas un kakla rotāšanas problēmām, par «mīlestības objektu» izvēlas zilos vai vīriešus ar «zilām», bet nerealizētām vēlmēm. Šis «zelta gudrinieces» saprot, ka zilais (vai nerealizējies zilais) pir­mām kārtām kļūs par viņas «draudzeni», bet visu mūžu godās viņu un izdabās viņas «zelta vēlmēm» tikai par to vien, ka viņa - skaistule… - ir saskatījusi… un pacēlusi debesīs viņa vīrieša vērtību, kuru «pakaļējās intereses» bija iedzinušas stūrī. Viņa, šī «zelta gudriniece», paskatījās uz viņu «no priekšas», līdz ar to «attaisnojot» viņa eksistenci, un uz ļauno skauģu mājieniem atbild ar ģeniālu frāzi - «Tā ir ekoloģija!». Nu kāpēc gan nekļūt par tādas sievietes «draudzeni"! Šī «zelta sieviete» par viņu vien­mēr runā tikai labu, brīžiem piemetinot, ka viņš ir pilnīgi normāls virietis, tikai… nu patīk viņam nodarboties ar izšūšanu! Bet toties - cik daudz viņiem ir kopīgu interešu - ne saskaitīt! Un tas ir tik svarigi! Gn svarigi ir ari… izšūt kopā! Var pavirzīt uz priekšu zinātni par izšūšanu, jo… mīlestība (vienam uz otru un uz… izšūšanu) taču stimulē! Bet, ja runājam par šīs «zelta gudri­nieces» seksuālo apmierinājumu, tad, manuprāt, viņa vai nu prot meditēt kā jogs, vai arī ar domas spēku aizdzen pagridē dabisko vēlmi, vai arī izveido no savas «draudzenes» īstu vīrieti, vai ļoti virtuozi prot darboties ar santehniķa Vaņkas tēlu. Un, ja «draudzene-mīļotais» reiz pakļausies saviem ipatnējā krāsā iekrāsotajiem gēniem, tad «zelta sieviete» viņam piedos… tādēļ ka vārds «Draudzene» ir rakstāms ar lielo burtu, ar šo vārdu taču saistās tik daudz skaistu brižu… piemēram, izšūšana.

Aizķēros aiz akmens un tik tikko nepakritu. Salidzināju vir­zienu ar azimutu. Zem kājām atkal sāka čirkstēt Tibetas akmeņi.

-   Eh! Cik viegli soļojas! - aizmugurē atskanēja Seļiverstova balss.

-   Tā gan, - nosēcās Rafaels Jusupovs.

-    Rafael Gajazovič, esat piekusis, vai? - Seļiverstovs sāka vērpt intrigu.

-   Nē jau, eju.

-   Nē, nu pasakiet - jūs taču tomēr esat noguris?

-   Mazliet…

-   Mana vecmāmiņa teica - «atpūtīsimies, kad nomirsim».

-   Gn kas tad ir?

-   Tāpat vien…

Ikviens cilvēks vēlas pašu galveno - Mīlestību, taču bieži vien jauc Mīlestību ar vēlmi, lai mīlētu tikai viņu pašu

-    Jūs, Sergej Anatoļjevič, to ne jau tāpat vien pateicāt. Taisniba taču, vai ne?

-   Tad nē jau, tāpat vien pateicu.

-   Jūs noteikti kaut ko domājāt!

-   Neko nedomāju. Pateicu - un viss.

-   Nu labi! Citādi… nelaimi ari var piesaukt!

Kompasa bultiņa veda mūs pa Dievu Pilsētas plakankalni, un Šambalas Tornis tās centrā palika arvien tālāk aiz muguras.

-   Drīz vien mēs tiksim līdz civilizācijai. Tur mūs sagaidīs «civi­lizēti» cilvēki, kuriem mēs sāksim pierādīt, ka Dievu Pilsēta patiesi pastāv un ka… un ka… tur, kaut kad sirmsirmā senatnē ir risinājušies notikumi, kuriem līdzīgu nav cilvēces vēsturē, un ka… un ka… mūsu saknes nāk no Tibetas, kur… kur… kur… - manas domas sāka stostīties, it kā negribēdamas priekšlaikus apkopot ekspedīcijas rezultātu.

Mīlestība un pseidomīlestība

Atkal atmiņā atausa tie paši «zelta drudža» spēlmaņi, kas zimē dzīves sižetus, un tūliņ iztēlojos, ka, tāpat kā visi cilvēki, arī viņi, būdami Dieva radījumi, vēlas iegūt no dzīves pašu galveno - mīlestību, taču savas garīgās atpalicības dēļ nezina, kas tā mīlestība īsti ir. Savas muļķības dēļ viņi mīlestību kā tādu jauc ar vēlmi, lai visi kā viens iemīlētos tieši viņos. Šiem «zelta sižet- niekiem» tas, protams, ne vienmēr izdodas, jo dzīvē ir pārāk maz romantisku muļķu. Tādēļ katrs romantiskais muļķis, kas spēj

Tas, ko vadonis vēlas visvairāk, - ir Milestība

iemilēties «sižetā», ir zelta vērtē. Eh, ja lielākā daļa iedzīvotāju būtu romantiski muļķi! lemīlini sevi vienu pēc otra un kļūsti par karalieni - Milestibas Karalieni! Re, kur ista laime!

(Jn jāsaka skaidri un gaiši - Milestibas karalienes (vai karaļa) simbols ir ļoti pievilcīgs. Tas ir daudz saldāks nekā «Misters-Nauda» vai «mis Popularitāte», jo te darbojas galvenā, paša Dieva dotā vērtība - Mīlestība. Un visas Dieva radibas vēlas būt tuvāk Dievam!

Mīlestību iegūt vēlas visi: kā gudrie, tā dumjie, kā skaistie, tā neglītie, kā jaunie, tā vecie. Cilvēki par Mīlestību ir gatavi atdot visu - naudu, stāvokli sabiedrībā un daudz ko citu. Salīdzinājumā ar Milestību nobāl pat Alkatība un Nenovīdība, tādēļ pat visizteiktākais sīkstulis par milestību ir spējigs atdot visu savu «zeltu, ko sargā un lolo». Tās nesaprotamās jūtas, ko sauc par Mīlestību, spēj darīt brīnumus.

Bet Mīlestibu, šo bezgalīgi vilinošo mērķi, var nomainīt ar psei- domīlestību, kuras variants ir mums visiem labi zināmā «visas tau­tas mīlestība» uz vadoni, biedru, ģenerālsekretāru, duči, fīreru,

miļoto vadītāju un tamlīdzīgiem līderiem. Bet totalitārais lideris, kura «slaveno ceļu» apmirdz neierobežotas varas stari, kura rokās ir sakoncentrēta visa nauda, viss intelektuālais potenciāls un visi zinātnes sasniegumi, tik un tā kaut ko vēlas! Viņš neguļ vienu nakti, neguļ otru un trešo…grozīdams sniegbaltajā gultā savu

uzblidušo miesu ar krāterveida nabu, un domā - «Ko gan es gribu?». Beidzot viņam rodas «ģeniāla» nojausma, ka vēlas viņš mīlestibu. Vadonis (vai duče) izsaka mājienu saviem kalpiem, piemēram, premjerministra rangā, un… drīz vien uz vakarpusi viņam atved milestibas objektu pieredzējuša bābieša izskatā, kas sāk viņu glāstīt ar tehniski labi «noslīpētiem paņēmieniem». Vadonis, protams, klausa, pat aiz satraukuma sāk kasīt savu krāterveidīgo nabu un pavisam eleganti (lai arī šā tā) paveic to, kas jāpaveic ne tikai īstam vīrietim, bet arī «superīstam» vīrietim, kā burvju skaņās klausoties sirdi plosošajos kliedzienos, kas, pro­tams, liecina par sievišķa «bezgalīgo uzbudinājumu». Vadonim (vai dučem) atved vēl vienu tādu «mīlošo», tad trešo, ceturto… un… viņam rodas vēlēšanās, lai viņu mīlētu (pareizāk sakot, būtu iemīlējušās) visas viņa valsts sievietes. Bet pēc tam, kad vadonis (vai duče) jau ir pilnīgi pārliecinājies, ka visas sievietes viņa dēļ ir kā bez prāta, viņam rodas vēlēšanās aptvert arī sabiedrības otru pusi - vīriešus… iespējams, ka pat ne «zilajā variantā», bet vienkārši tāpat - lai mīlētu viņu - un viss. Tā rodas «visas tautas mīlestība», kuras saldme ir bezgalīgi liela, un to nevar salīdzināt ne ar kādu seksu. Bet «visas tautas mīlestību» gribas arvien vairāk un vairāk, gribas, lai visi cilvēki domātu tikai par viņu, mīļoto… un vadonis piekrītoši pamāj ar galvu, kad tiek izteikts priekšlikums, vēl dzīvam esot, uzstādīt pieminekli līdz pašām debesīm, protams, nomaskējot visus trūkumus, piemēram, krāterveida nabu.

Kad cilvēki domā par Milestību, tad nezin kāpēc pilnīgi aizmirst, ka vispirms ir jāmīl pašam un tikai pēc tam jāvēlas, lai mīlētu viņu. Cilvēki baidās mīlēt paši, katastrofāli baidās dāvāt Mīlestību! Kāpēc?!

Tāpēc, ka īsta Mīlestība obligāti prasa, lai Dvēselē būtu Tīrība. Bet Tīrība ir sarežģīta lieta - kopā ar alkatību un nenovī­dību Tīrs nekļūsi.

Kā kļūt Tīram? Kā? Ļoti vienkārši - jādomā tīras domas, jo tieši domās ir ielikta cilvēka tīrība. Cilvēks ar netirām domām tīrs nekļūs.

Ikvienā no mums ir un prevalē Cilvēks- Telpa, kurš tā vēlas, tā vēlas kļūt par «Dieva Dēlu» kā viņa mūžigais brālis - Cilvēks-Laiks, bet… lai to sasniegtu, ir jāiziet caur daudziem jo daudziem pārbaudīju­miem un vajadzīgs daudz laika, bet, pats galvenais, ir jāsaprot, ka svarīgā­kais progresa kritērijs ir Nodomu Tīrība. Ja tā notiks, Radītājs droši vien teiks: «Jā. Telpiskās Pasaules ir apgūtas… dievišķi!».

Bet pagaidām… pa­gaidām mēs zīmējam un zīmējam dzīvi. (Jn paies vēl ļoti daudz laika, kamēr mēs sāksim vien­kārši dzīvot, nevis «zīmēt dzīvi». Bet, lai pārstātu

«zīmēt dzīvi», vispirms ir jāpārstāj jaukt īstu Mīlestību ar milestību uz sevi. īstās Milestibas pamatā ir Tīrība, mīlestība uz sevi pamatojas uz pašu briesmīgāko grēku - uz­skatīt sevi par Dievu. īsta Mīlestība ir no Dieva, egoistiskā mīlestība - no Sātana.

Caur manām domām atkal iz­skrēja visdažādākie cilvēki aveņ­krāsas kreklos un melnās apakš­biksēs, dažādas raudzes «zelta

sievietes», un es… kaut kā vienā mirkli sapratu, ka cilvēki nav vainigi pie tā, ka zimē dzivi un zimē milestibu. Tā ir viņu vājiba - vēlme zimēt, iztopot visuresošajam grēkam - uzskatīt sevi par Dievu, jo šis grēks ir ļoti stiprs, ļoti, tā spēks pat ir salīdzināms ar Milestibas spēku, tāpēc cilvēki ari… nēsā zeltu. Bet ar šo

grēku ir jācinās, stipri un neatlaidīgi jācīnās, un… jācīnās pir­mām kārtām ir Pašiem ar Sevi - Diženajiem. Tad nebūs vīriešu aveņkrāsas kreklos, nebūs sieviešu «zelta rāmīšos», nebūs vadoņu un nebūs daudz kā tamlīdzīga, kas nāk no vislielākā grēka.

No šim domām man kļuva jautri. Es soļoju pa Tibetu, jautri soļoju. Atmiņā atausa četrrinde no mana dzejoļa par sievietēm:

Kā glezna vēlas būt uzgleznota, Bet no gleznas ikviens, kas vēlas, Var izgatavot kopiju Un skaut pavisam citu mis…

Sausmigi gribējās ātrāk būt atpakaļ dzimtajā Clfā un ieska- tities acis sievietēm. Likās, ka pa visu ielu iet cilvēki, izgaismo­jot to ar mīlošām acīm. Iztēlojos mīlošas acis, un… man šķita, ka tādu acu tomēr kļūst arvien vairāk un vairāk. Nu ko, Cilvēks- Telpa kļūst pilnīgāks.

(Jn vēl man likās, ka Šambalas cilvēki jau sen ir iemācījušies mīlēt pa īstam.

Aizgājām līdz vietai, kur reiz stāvēja mūsu telts un no kurienes mēs devāmies uz noslēpumaino Dievu Pilsētu. Atskatījos - Šambalas Tornis vairs nebija redzams.

(Jzslējām teltis. Pagatavojām vienkāršas vakariņas. Iedzērām mazliet spirta. Kuņģis gandrīz nesāpēja.

- Puiši! Rīt es došos uz Izsalkušā Velna Vietu… viens pats, - es teicu.

Daua Tencings (šerpa)