Nākamās dienas rītā pamodos agrāk nekā parasti, kas ar mani notiek pavisam reti. Parasti mani vajag modināt ar skaļu kliedzienu ausi «celties!» vai (kas ir pavisam pretigi) ar kutināšanu. Kad es esmu uzrausies kājās (un tā ir katru dienu), es vismaz stundu vēl staigāju apkārt kā zombijs un neko nesaprotu - nevar būt nekādas runas par ritarosmi vai mazgāšanos, nav spēka pat deguna galiņu apmērcēt ūdeni, pat uz tualeti iet slinkums - nākas pieciest.
Bet agrāk vai vēlāk es tomēr atmostos un tad, atceroties, ka tomēr esmu ekspedīcijas šefs, sāku drudžaini darboties, stridos, ka mēs atkal pārāk vēlu dosimies ceļā, un pavisam aizmirstu, ka galvenais kavēšanās iemesls esmu es pats. Bet, kad viss jau ir gatavs, lai dotos ceļā, izvelku no plastmasas maisiņa savus mazgāšanās piederumus ar mūžam mitro dvieli, kas ož pēc grīdas lupatas, un sāku mazgāšanās procedūru, lielu vērību piegriežot zobu tīrīšanai, reizēm piemirstot par seju, par kaklu pavisam nerunājot. Dažreiz es paņemu plankumainu spoguli un, pūloties saskatīt caur netīrumiem sevi, skujos, ieziedis seju (protams, bez siltā ūdens) ar ieskābušu ziepju gabalu, kuram
pielipuši māla gabaliņi, un nepiekūstot skaitīdams - «Nu ir gan purns?!»
Es vienmēr esmu apskaudis savu brāli Albertu, kurš, būdams «cirulis», no rītiem ceļas viegli, visiem uz ugunskura pagatavo brokastis un galu galā sāk skaļi kliegt - «Celties! Celties!», reizēm pat nodziedot kādu kupleju no padomju dziesmu sērijas «Uz ciņu mos- tiet, darbaļaudis…». Mēs, gulošie, protams, ilgi nepadodamies un dažreiz pat izmantojam viltību, padauzot ar plaukstu pa telti, kam it kā vajadzētu liecināt par to, ka mēs jau ceļamies. Bet Alberts arī nepadodas un turpina klaigāt - «Celšanās beigu stadija! Celšanās fināls!», pie tam bungojot ar karoti pa krūzīti. Beidzot, Albertam par prieku, no teltīm parādās mūsu pusaizmigušie… ģimji.
Pusaizmigusi fizionomija, protams, no visiem citiem cilvēka sejas stāvokļiem atšķiras ar sevišķu neglītumu, kad jēdziens «sagumzīta seja» iegūst pavisam dabisku nozīmi. Redzot pusaizmigušas sejas, manas rokas neviļus sāk izdarīt burzošas kustības un es vienmēr atceros sava drauga Jurija Ivanoviča Vasiļjeva stāstu par sievietes skaistumu, kurā viņš sulīgi pasvītro, ka sievietes «reālo» skaistumu var redzēt tikai no rīta, tūliņ pēc pamošanās, kad uz sejas nav… «štukatūras».
Bet tajā rītā, kad pamodos apbrīnojami agri, es vienkārši gulēju teltī un manas domas bija pilnīgi skaidras. Atcerējos, ko par Izsalkušā Velna Vietu, uz kurieni es šodien gribēju doties, stāstīja lamas, pirmām kārtām Ketsuns Zangpo, Bonpo-lama un mūks Tlennurpu.
Atcerējos, kā Bonpo-lama stāstīja, ka Kailasa rajonā līdz mūsu ēras VII—VIII gadsimtam pastāvējusi Jogu Karaliste, kas saukusies «Sang-Žonga», tur dzīvojuši adepti vai jogi, kuri zinājuši mantras un tādēļ varējuši izmantot Kailasa tantriskos spēkus. Šis karalistes galvaspilsēta tikusi celta ar Kailasa tantrisko spēku palīdzību un saukusies Tuņ-Long-Vali (kas nozīmē - Babilona). Šo vietu tagad klāj smilšu barhani, tā ir noburta, un to sauc par Izsalkušā Velna Vietu.
Atmiņā atausa arī sarunas ar Bonpo-lamu, ka, pilnīgi iespējams, tieši tur notikuši eksperimenti (mūsdienu valodā runājot) sakarā ar pēcplūdu cilvēka, tas ir, zemes bargajiem dzīves apstākļiem pēc Pasaules Plūdiem adaptēta cilvēka, klonēšanu. Šos eksperimentus izdarīja Lielie cilvēki (iespējams, zemzemes Šambalas atlanti), viņi izmantoja āriešu rases pirmsplūdu cilvēka «sēklas», kas glabājās Varā - Šambalas gēnu krātuvēs. Eksperimenti notika viens pēc otra, bet driz vien Lielie cilvēki saprata, ka jaunajam pēcplūdu cilvēkam ir nepieciešama aizbildniecība, jo klonētie tibetieši sliecās uz grēku un nekā nevarēja normāli izmantot psihiskās tehnoloģijas, kā to parasti darīja Lielie Cilvēki. Tāpēc netālu no Kailasa tika izveidota pilsēta (Tibetas Babilona vai Tuņ-Long-Vali), kurā Lielie Cilvēki mācīja augumā mazos tibetiešus… kā dzīvot. Tas notika ļoti ilgi, lidz tibetieši bija apmetušies uz dzīvi uz visas zemeslodes, diemžēl zaudējot spēju izmantot psihiskās tehnoloģijas. Taču Zemi sāka apdzivot cilvēki. Šambala savu misiju bija izpildījusi. Lielie Cilvēki sāka iet prom uz zemzemēm - uz dzimto Šambalu, atstājot tibetiešus bez aizbildniecības. Tie tibetieši, kas palika dzīvot «Mūžīgajā Kontinentā», jau ir aizmirsuši, ka viņu senči, kas sen jau apdzīvo Zemi un ir izveidojuši dažādas tautas un nācijas, ir viņu brāļi, - viņi vispār tos neatcerējās, viņi gaidīja, kad atgriezisies Lielie Cilvēki. Bet Lielie Cilvēki kā neatgriezās, tā neatgriezās. Tibetieši sauca un sauca, bet Zemes virsū vairs nebija Lielo Cilvēku. Tibetieši skuma un ļoti strauji pavisam pazaudēja psihisko tehnoloģiju atliekas, kuras tiem kādreiz iemācīja Lielie Cilvēki. Par to visu atgādināja tikai diženais Kai- lass. Līdz ar psihisko tehnoloģiju zaudējumu nāca mežonīgums un primitīvisms. Pravieši, kas reizēm parādījās nezin no kurienes, izveidoja daudzas reliģijas un pavēlēja tibetiešiem izveidot teosofisku (reliģisku) valsti un… atcerēties… atcerēties… savu pagātni, kas ir galvenā priekš visas Zemes. Tibetu sāka dēvēt par Atmiņu zemi.
Tibetieši ļoti bieži nāca uz vietu, kur bija… tagad jau senās diženās pilsētas - Tibetas Babilonas - drupas, kur kādreiz ar viņiem kopā dzīvoja Lielie Cilvēki, un… atcerējās, atcerējās un atcerējās… par savu bijušo diženumu. Bet vējš pilsētas drupas arvien vairāk appūta ar smiltim. Tibetieši gāja pie svētā Kailasa, veica svēto parikarmu (apkārt kalnam pa svēto taku) un lūdza Kailasu atdot Lielos Cilvēkus, bez kuriem viņiem bija tik vientuļi. Taču Kailass klusēja.
Drīz vien tibetieši sāka manīt, ka viņu lielās, jau smiltīm klātās pilsētas vietā ir apmeties kāds melnais spēks. Cilvēki, kas aizgāja uz turieni, sāka viens otru nogalināt bez kāda iemesla. Runāja, ka Kailass ir nobūris šo vietu, ka tur ir apmetusies bezmiesiska būtne, kas barojas ar cilvēku ļaunajām domām. Šī būtne vienmēr bija izsalkusi un vienmēr prasīja, lai no cilvēkiem nāktu ļaunas domas. (Jn cilvēki tai pakļāvās. Varēja pat viens otru nogalināt. Cilvēki sāka runāt, ka Kailass ne jau tāpat vien ir radijis tādu vietu, kur savām acīm var redzēt, ko nozīmē cilvēku ļaunās domas… šajā vietā ļaunās domas nav apslēpjamas, te viņas realizējas. Cilvēki pārstāja iet uz to vietu un, ja arī gāja, tad tikai vienatnē. Bet arī tie, kas turp devās vieni paši, bieži vien neizturēja to ļauno domu spiedienu, kas nāca no viņiem pašiem, un sajuka prātā vai lūdza Dievu, lai viņu ķermenis… pārakmeņotos.
Tibetieši nosauca to par Izsalkušā Velna Vietu. Viņi vienmēr citiem cilvēkiem stāstīja briesmīgus stāstus par šo baismīgo vietu, jo zināja, ka tur zūd baiļu sajūta. Viņi bija dziļi pārliecināti, ka bailes ir svētas jūtas, kas brīdina cilvēkus no ļaunām domām un ļauniem darbiem. Bet tur, Izsalkušā Velna Vietā, bailes cilvēku nesargā, un cilvēks dara visu, ko vēlas.
Rafaels Jusupovs skaļi ierēcās. Es pat salēcos. Pēc tam viņš pacēla galvu, paskatījās uz mani ar aizmiglotu skatienu un pajautāja:
- Vai tad tu neguli?
- Nu, kaut kā nenāk miegs… - atbildēju.
- Jā! Gaisa pamaz… - noteica Jusupovs un atkal melodiski iekrācās, «izpūšot» zemās notis.
Klausīdamies krācienos, es domāju, ka šodien, pirms doties uz Izsalkušā Velna Vietu, būtu labi vēlreiz satikties ar mūku Tlennurpu, kura celle (Ču-Gompas klosteris) bija pavisam netālu un ar kuru man neļāva izrunāties «šoferis» Lan-Viņ-E, pildīdams Ķinas specdienestu pavēli likt šķēršļus ilgākiem ārzemnieku kontaktiem ar Tibetas mūkiem.
Atcerējos mūka iso stāstu, ka reiz Tibetā valdījis Dēmonu Dievs, kas «sēdējis» uz Kailasa, bet viņa sieva «sēdējusi»…
Izsalkušā Velna Vietā. Atcerējos ari viņa stāstu, ka tad, kad 28 Labie Dievi uzveikuši Dēmonu Dievu, Kailass mirdzējis un… mirdzējusi arī Izsalkušā Velna Vieta. Bet mirdzēt varēja, kā mums stāstīja, tikai Šantamani akmens.
«Pilnīgi iespējams, ka viens no leģendārā Šantamani (tibetiešu valodā - Norbu- Rinpoče) akmens fragmentiem ir tur - Izsalkušā Velna Vietā,» es domāju, «tin kāpēc gan ne?
Šā brīnumainā akmens fragmentam arī ir vajadzīga aizsardzība, tāda pati aizsardzība kā galvenajam Šantamani akmenim, kas, mūsuprāt, atrodas pilnīgi nepieejamajā Mazā Kailasa piramīdā. Pilnīgi iespējams, ka Izsalkušo Velnu Kailass ir atsūtijis, lai sargātu Šantamani akmens fragmentu.»
Klusiņām izlīdu no telts, sadabūju savus novazātos mazgāšanās piederumus polietilēna maisiņā, dvieli, kas līdzinājās grīdas lupatai, un, ar patiku noskuvies, nomazgājos strautiņā. Nomazgāju pat sen netīrīto spoguli un viebos no «grīdas lupatas» pieskārieniem sejai.
Pēc tam aizdedzu primusu, uzvārīju ūdeni biezputrai un, atceroties Albertu, skaļi iekliedzos:
- Celties! Celties! Celšanās fināla stadija! Celieties!
Puiši sāka līst laukā no teltīm. Priecājos par viņu miega pilnajām sejām, juzdams savas nomazgātās un pat noskūtās sejas svaigumu.
Kad bijām pabrokastojuši, piegāju pie pavadoņa Tatu un sāku viņu pierunāt, lai pa kluso, bez «šofera» Lan-Viņ-E atļaujas, kuram mūs vajadzēja gaidīt turpat, Cu-Gompas klosteri, sarunā man tikšanos ar mūku Tlennurpu.
- Nē, nē, nē! - iekliedzās pavadonis Tatu. - To nedrīkst darīt! Lan-Viņ-E redz visu! No viņa acīm ir grūti paslēpties! Labāk ir parunāt ar Lan-Viņ-E.
Kopā ar Tatu un Ravilu pa līdzeno lauku drūmi devāmies uz Ču-Gompas klostera pusi.
Lan-Viņ-E mūs sagaidīja pirmais. Austrumnieciskā seja nepauda nekādas emocijas. Ielicis skatienā visu savu psihisko enerģiju, palūdzu viņam atļauju vēlreiz parunāt ar mūku Tlennurpu. Kā par brinumu Lan-Viņ-E to atļāva, bet tikai viņa klātbūtnē.
Kad satikāmies ar mūku, es vērsos pie viņa:
- Dārgo mūk! Es vēlētos turpināt mūsu sarunu par Izsalkušā Velna Vietu. Šodien es gribu iet uz turieni… - es teicu.
- Uz turieni? - Mūks Tlennurpu sarauca uzacis, viņa acis iepletās.
-Jā.
- Neejiet uz turieni. Tā ir noburta vieta.
- Jūs esat tur bijis?
- Jā, es tur biju… viens pats. Divatā uz turieni iet nedrikst.
- Saprotu…
- Diņ, diņ, diņ, diņ, - sarunā iejaucās Lan-Viņ-E, piegrūzdams pie pleca «tulkam» Tatu, kurš bez dzimtās tibetiešu valodas runāja arī angliski un ķīniski.
- Duau, duau, duau… - Tatu sāka viņam atbildēt, un es sapratu, ka Tatu stāsta par manu vēlēšanos doties uz Izsalkušā Velna Vietu.
- Bja, bja, bja, bja, - sāka Lan-Viņ-E, un es sapratu, ka viņš neatbalsta manu vēlēšanos.
- Atļaujiet man turpināt sarunu ar mūku! - es palūdzu.
- Please, - pirmais atbildēja Tatu.
- Kā jūs jutāties tur, Izsalkušā Velna Vietā, dārgo mūk?
Tlennurpu pacēla uz mani tumši brūnās acis un atbildēja:
- Slikti.
- Un kā izpaudās šis «slikti»?
- Nu… - mūks saminstinājās, - nu… cilvēks tur kļūst ļauns.
- Ļoti ļauns?
- Ļoti.
- Gribas kādu nogalināt?
- Nu… Tur pārņem lielas dusmas un… viss šķiet slikti. īsi sakot, galvā nāk sliktas domas, - mūks atbildēja.
- Bet ja blakus būtu draugs? - es vērīgi paskatījos uz mūku.
Mūks paskatījās uz mani un izvairigi pateica:
- (Jz turieni var iet tikai vienatnē un… tikai…
-Tikai…?
- Tikai pēc tam, kad cilvēks ir veicis svēto parikarmu apkārt Kailasam. Kailass attira cilvēku, ļoti attīra, tāpēc, ja esi kļuvis tīrāks, tur var izdzīvot.
- (Jn «neattīrītie» cilvēki tur neizdzīvo?
-Nē.
- Nekad?
- Nekad! - Mūks nodūra acis un slepus paskatījās uz Lan-Viņ-E.
Es zināju, ka esmu jau paveicis parikarmu, tāpēc es arī varētu… izdzivot.
- Vai «neattīrītie» cilvēki iet uz turieni? - es turpināju.
- Nē… Viņiem bail no nāves. Kurš tad vēlas nomirt?
- Pavisam nekad neiet?
-Nu… vienigi, ja nezina.
- (Jn kā mirst cilvēki Izsalkušā Velna Vietā?
- Parasti viņi… lūdz Dievu, lai viņu ķermenis… pārakmeņojas. -
Mūks it kā vainigi paskatījās uz mani, acīmredzot saprotot, ka eiropietim jēdziens «pārakmeņoties» liekas muļķīgs un fantastisks.
- Nu un… vai kāds ir pārakmeņojies? - es pavīpsnāju.
- Pārakmeņoties ir laime, - mūks uzstājīgi teica. - Dievs tikai izredzētajiem ir devis laimi pārakmeņoties. Parastiem cilvēkiem viņš šo laimi nepiešķir. Parastie cilvēki tur vienkārši nomirst, bet viņu kaulus izvazā grifi un ērgļi.
- Tātad pārakmeņoties nozīmē… - to vien spēju pateikt.
- Tas ir ļoti labi - pārakmeņoties, - mūks labsirdigi piebilda.
Tobrid es jau zināju par
Somati fenomenu, tas ir - par cilvēka ķermeņa paš- iekonservēšanos, kad augstākā līmeņa jogs meditējot spēj sava ķermeņa ūdeni (kā es domāju!) pārvērst 4. stāvokļa ūdenī, un viņa vielmaiņas procesi apstājas, bet ķermenis pāriet tā saucamajā «nekustīga akmens stāvoklī» un pie temperatūras +4° C spēj saglabāties tūkstošiem un pat miljoniem gadu. Es pats ne visai labi sapratu, kāpēc interpretēju šo hipotētisko 4. stāvokļa ūdeni kā ūdeni, kas lidzīgs tam, ko satur… skrimšļi. Bet skrimšļiem,
kā zināms, ir tieksme mineralizēties, tas ir - uzkrāt minerālvielas, tostarp ari kalcija sāļus. No tā varēja izdarit secinājumu, ka cilvēka ķermenis Somati stāvokli var… tikt pakļauts mineralizācijai vai… pārakmeņoties.
«Vai patiešām Somati stāvoklis nav mūžīgs? Vai patiešām pastāv pārakmeņošanās briesmas?» es prātoju.
Tā pie sevis prātodams par šo tēmu, es pieņēmu, ka droši vien «no augšas viss ir redzams»: iespējams, ka tik liels daudzums ķermeņu Somati stāvoklī Cilvēces Genofondam nav vajadzīgs, iespējams, ka tā ķermeņa Gars, kas dzīvo Tajā Pasaulē, ir izdarījis grēku un ķermenis ir jālikvidē, iespējams, ka cilvēki Somati stāvokli ir iegājuši nepiemērotos apstākļos (nav stabilas temperatūras - +4° C, kā tas ir alās) un tāpēc ķermenim ir jādegradējas vai… jāpārakmeņojas.
- Dun vjao kao? - atskanēja Lan-Viņ-E balss.
- Lan-Viņ-E man jautā, par ko jūs pašreiz domājat, - Tatu apmulsis vērsās pie manis.
- Nu… atbildiet, ka nezināt, - es noteicu. - Tatu, jūs taču nevarat zināt, par ko es domāju.
- Daņ me, - atbildēja Tatu.
Iestājās īsa pauze.
- Sakiet, mūk, vai Izsalkušā Velna Vietā ir pārakmeņojušies cilvēki? - es pārtraucu klusumu.
- Ir, ir, - mūks atbildēja. - Tur ir astoņi.
- Kādi vini ir?
- Lieli.
- Viņi sēž vai stāv?
- Sēž, protams.
- Kā viņi sēž?
- Kā trijstūri vai… kā trijstūrveida akmens bluķi.
- Nesapratu.
- Meditējošs cilvēks (Būdas pozā - autora piezīme) vienmēr atgādina trijstūri.
- Ā-a-a… Cln kurā vietā viņi tur ir?
- Dodiet, es labāk uzzimēšu.
Mūks paņēma manu piezimju burtnīcu un sāka zīmēt. Es ātri vien sapratu, ka mākslinieka dotības Dievs viņam nav piešķīris, taču cietos, tiesa gan, bez pārtraukuma iejaukdamies ar precizējošiem jautājumiem.
Noskaidrojās, ka tā vieta ir netālu no mazas upītes. Tur starp klintīm ir laukums, kur atrodas astoņi «pārakmeņojušos cilvēku ķermeņi». Šie «ķermeņi» atgādina trijstūrus, bet katram trijstūrim ir
atšķirīgas individuālas iezimes. Katras trijstūrveida «statujas» augstums ir vai nu divi, vai… pieci metri, varbūt ari vairāk (acīmredzot mūks Tlennurpu tam nepiešķīra nekādu nozīmi!). «Pārakmeņojušos cilvēku ķermeņi» izvietoti virzienā no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Blakus ir karsts avotiņš, kurā ir daudz apaļu akmeņu, ir arī divi avoti, kuros ir dažādas garšas svētais ūdens. Divās vietās ir smilšu barhani ar svētajām smiltim, kuras var izmantot ārstniecībā.
- Bet kāpēc jūs, dārgo mūk, uzskatāt, ka trijstūrveida bluķi ir pārakmeņojušos cilvēku ķermeņi? - es pavaicāju.
- Kā tā? - viņš bija pārsteigts. - Cilvēks meditācijas pozā (Būdas pozā) vienmēr veido trijstūri. Viņš uz to tiecas. Tā ir meditācijas jēga.
- Cln tās nav mazas piramidas?
- Ko jūs! Piramīda - tas, piemēram, ir Mazais Kailass.
Muka Tlennurpu, kuram nebija mākslinieka dotību, zīmējuma reprodukcija. Izsalkušā Velna Vieta. Lauka apstākļos izdarīts zīmējums
- Nu labi.
- Pārakmeņojušos cilvēkus mēs dažreiz saucam par statujām, lai gan tas nav pareizi, - mūks piebilda. - Starp citu, katrai no šīm «statujām» ir savs nosaukums.
- Vai jūs tos zināt?
- Tā, tā… - mūks centās atcerēties. - Rakstiet! Izvilku bloknotu un pierakstīju:
1. Pema-Samboa
2. Soge-torče-čaņ
3. Pema-Kaļbao
4. Sango-tago
5. Londen-čazi
6. Caņja-sangi
7. Torče-toli
8. Pema-džuņgņi
Mūks uzvaroši paskatijās uz mani.
- Interesanti?
- Nu… jā, - es atbildēju. - (Jn ko tas nozimē?
- Tas nozīmē viena cilvēka dažādās izpausmes.
- Kā to saprast?
- Nu… cilvēks taču izpaužas dažādos veidos. - Mūks nesaprašanā paskatījās uz mani.
- Kur izpaužas?
- Kā, kur? Ķermenī. Kur gan citur?
- Nesapratu. Kā tas ir - vai tad viens un tas pats cilvēks pārakmeņojās astoņas reizes? - es brīnījos.
- Jā, pārakmeņojās astoņas reizes un katru reizi pēc sevis atstāja statuju, - mūks nesatricināmā mierā atbildēja.
- Tas nevar būt!
- Kā, nevar būt?! - Mūks bija patiesi pārsteigts. - Tieši tā arī notiek.
- Es saprotu, ja cilvēks ir iegājis Somati stāvoklī, tad viņa ķermenis nepiemērotos apstākļos var mineralizēties, tas ir - pārakmeņoties, - es teicu. - Bet ķermenis taču nevar mineralizēties astoņas reizes un katru reizi atstāt… akmens atveidu.
- Var, - mūks apstiprinoši teica.
- (Jn… kā tas notiek?
- Ļoti vienkārši. Cilvēks, ja jūs saprotat, pirmām kārtām ir gars. Bet gars var ieiet vienā ķermenī, pēc tam otrā, pēc tam trešajā un, ja vēlas, tad šajos ķermeņos var ieiet pēc kārtas. Tā taču ir?
-Nu…
- Tad, lūk, viens cilvēks, tas ir, Gars, kādreiz - sen, sen nolēma pārakmeņoties astoņas reizes. Skaidrs? - Mūks paraudzījās uz mani.
-Nē.
- Tad, lūk, šis gars iemiesojās vienā ķermenī, atnāca uz Izsalkušā Velna Vietu, sāka meditēt un drīz vien pārakmeņojās. Skaidrs?
- Acīmredzot viņš iegāja Somati stāvoklī un nepiemērotu apstākļu dēļ (nebija galvenā - stabilas temperatūras - + 4° C) viņa ķermenis pārakmeņojās, - nopurpināju zem deguna.
- Redzot, ka ķermenis ir pārakmeņojies, cilvēks (tas ir - Gars) pameta «akmens ķermeni» un kaut kādas sievietes grūtniecības laikā iemiesojās jaunā ķermenī. Kad viņa jaunais ķermenis piedzima un izauga, viņš atkal gāja uz Izsalkušā Velna Vietu, atkal apsēdās, meditēja, un viņa ķermenis atkal pārakmeņojās! Tad viņš atkal pameta pārakmeņojušos ķermeni un iemiesojās citā… un tā notika astoņas reizes. Tie astoņi statuju nosaukumi, kurus es uzskaitīju, ir šā cilvēka vārdi viņa astoņu dzivju laikā. Skaidrs?
- Skaidrs, - es atbildēju. - Bet kāpēc viņš to darija?
- O-o! - mūks iesaucās.
- Kas «o-o»?!
- Tas nav tik vienkārši…
- Vai tad viņš tā gribēja izveidot astoņas statujas? - Es pasmaidīju.
- Tad nē jau. - Arī mūks pasmaidīja.
- Nu, priekš kam viņš pārakmeņojās astoņas reizes?
- Tādēļ, lai… - mūks apklusa.
- Nu, kādēļ? Kādēļ?!
- Tādēļ, - mūks pašķielēja uz mani, - lai cīnītos ar… Melno
Eņģeli. Šis cilvēks gribēja uzvarēt Melno Eņģeli vai… Ļaunuma Eņģeli.
- Un kas ir Melnais Eņģelis? - es pajautāju.
- Tad tas taču ir Izsalkušais Velns. - Mūks paskatijās uz mani kā uz nesaprātīgu bērnu.
-Ā-ā…
- Šis cilvēks gribēja kļūt par Mirušo, jo tikai Mirušie var sacensties ar eņģeļiem, - mūks piebilda.
Šie vārdi mani sapurināja. Es, protams, neko nesapratu par
eņģeļiem, taču jutu, ka Eņģeļu Pasaule droši vien uz Zemes patiesi eksistē - mums nezināma un briniš- ķīga hologrāfiska Eņģeļu Pasaule, kur, pilnīgi iespējams, dzīve… ir daudz augstāk attīstīta nekā mūsējā. Es, protams, biju par eņģeļiem lasījis Bībelē un Korānā, es pat zināju, ka vienu no galvenajiem eņģeļiem sauc Džabrails vai Gabriēls, bet pret visu to izturējos diezgan skeptiski, iztēlodamies vārdu «eņģelis» vairāk kā miesiskas (!) sievietes maiguma simbolu vai kā vārdos izteiktu kādas garkājainas būtnes ar tvīkstošu skatienu un ķermeni, kas galvenokārt sastāv no krūtim un kurai vecāki devuši vārdu Andžela vai Andželika, ārpuszemes skaistuma apzīmējumu. Bet es nekādi nevarēju iedomāties, ka eņģeļi varētu būt ļauni vai pat melni. Visas savas dzives laikā, kad es kaut kur kaut ko dzirdēju par eņģeļiem, es ne mazdrusciņ nedomāju par to, ka vārds «eņģelis» nav tikai maiguma simbols, kas attiecas uz garkājainām sievietēm ar tvīkstošu skatienu un lielām krūtīm, ka tas ir pavisam konkrēts jēdziens, kas liecina par to, ka uz Zemes bez mums - kāriem uz visu - pastāv ari dzīves eņģeļveidīgā forma, kur eņģeļi nestaigā, smagi cilādami smagos zābakos vai nagliņkurpēs uz 20 cm augsta papēža ieautās kājas, bet lido, brivi un viegli lido, brižiem mīlestības uzplūdā sākdami planēt, rokās sadevušies.
Pēdējo gadu laikā, kad liktenis mani aiznesa uz Himalajiem un piespieda nodarboties ar pētniecības ekspedīcijām, es, protams, kļuvu mazliet gudrāks un pat, dzirdot vārdu «eņģelis» vairs neiztēlojos to sievieti ar tvīkstošo skatienu, bet pilnīgi skaidri sapratu, ka cilvēces vēsture ir sākusies ar eņģeļiem, kuri evolūcijas gaitā ir mainījušies, kļuvuši blīvāki un… galu galā radījuši mūs - miesiskos un … uz visu kāros cilvēkus. Tāpat es, kad biju kļuvis vēl gudrāks (bet tikai nedaudz!), sapratu, ka eņģeļveidīgā dzīve nav kā rēgs izzudusi tumsā, bet ir saglabājusies un varbūt pat ārkārtīgi ilgās evolūcijas gaitā ir uzņēmusi tādus apgriezienus, tādus apgriezienus un… izveidojusi tik pilnīgu hologrāfisko dzīvi, tik pilnīgu… ka mums, miesiskajiem cilvēkiem, vēl ilgi nāksies staigāt smagos zābakos un nagliņkur- pēs, lai kaut nedaudz pietuvinātos viņiem - eņģeļiem, starp kuriem, iespējams, patiešām ir eņģeļveidīgas būtnes… ar lielām hologrāfiskām krūtīm.
Pie tam ir jāpiezīmē, ka liktenis deva man iespēju kaut ko uzzināt par Mirušajiem, kuru ķermeņi atpūšas slepenās alās, bet Dvēseles lido, kurp vien vēlas, - Tajā Pasaulē vai uz Zemes, dažubrid iespējams pat apsteidzot eņģeļus to brīvās planēšanas laikā. Es sapratu, ka Mirušie - tā ir ipaša «dzīves» forma, kuras līmenis ir pārāks par… «dzivo dzīvi». Tāpat es sapratu, ka par Mirušajiem varēja kļūt tikai «Dieva izredzētie» miesiskie cilvēki, kas ar savu vareno Garu var pārveidot savu ķermeni iekonservētā stāvokli (tas ir - Somati stāvoklī), lai ne tikai papildinātu Cilvēces Genofondu, kas ir tik nepieciešams, lai būtu garantija, ka dzivība uz Zemes saglabāsies, bet arī, lai no ķermeņa brīvais Gars attīrītu Zemes auru. Atcerējos pats savus prātojumus par to, ka no ķermeņa brīvais Gars ir kosmiskais un sākotnējais Cilvēks-Laiks, ko Dievs radijis Brīvā Laika Pasaulē (Tajā Pasaulē) un kas mūžīgās dzīves gaitā izgājis augstākās pakāpes attīrīšanās pārbaudījumu ugunis bezgalīgi daudzajās zemes dzīvēs, kuras sauc par inkarnācijām, un… tajā mirklī es sapratu, ka tikai Cilvēks-Laiks (Gars) var būt skolotājs sakarā ar zemes auras attīrīšanu.
Un no kā ir jāattīra Zemes aura? Man bija pilnīgi skaidrs, ka ne jau nu man - banālai divkājainai būtnei - par to lemt. Bet man likās, ka Zemes auru vajag attīrīt ne tikai no to miesisko cilvēku ļaunajām domām, kas tik ļoti pakļaujas sātaniskā dolāra spēkam, bet arī vēl no kaut kā cita. Mo kā?
Sāku domāt par šo jautājumu, saviebos… un pēkšņi kaut kas man pateica priekšā, ka zeme ir jāattira arī no… ļaunajiem (vai melnajiem) eņģeļiem.
Tūliņ iztēlojos Melno Eņģeli kā melnu lidojošu sievieti ar lielām krūtīm un nepatīkami aukstām acīm… pēc tam papurināju galvu, lai atbrīvotos no šī tēla… papurināju vēlreiz… un sapratu, ka diemžēl vēl nav pienācis laiks analizēt eņģeļu dzivi.
Galvā negaidīti uzpeldēja vārdu savienojums «acs varavīksnene». Ak, cik daudz ūdeņiem bija vēl lemts aizplūst! Tolaik es vēl nezināju, ka dzīve aizvedīs mani pa ērkšķiem pilnu ceļu, kad savu pārdomu gaitā nepārtraukti atduršos pret asiem, durstīgiem šķēršļiem, taču šis ceļš gribot negribot izvedīs mani tajā zināšanu laukā, kas attiecas uz dīvaino un neredzamo Eņģeļu Pasauli. Bet par to, dārgo lasītāj, mēs parunāsim šīs grāmatas nākamajā sējumā, kurā… mēs aci pret aci tiksimies ar eņģeļiem.
- Bet kāpēc tikai Mirušie var sacensties ar eņģeļiem? - vaicāju mūkam Tlennurpu.
- Mirušie ir ļoti stipri, - viņš atbildēja.
- Vai dzīvs cilvēks ir vājāks par Mirušajiem?
- Protams, ka vājāks.
- Bet vai tas cilvēks, kura ķermenis pārakmeņojās astoņas reizes, galu galā varēja uzvarēt Melno Eņģeli, kuru sauc par Izsalkušo Velnu?
- Nē, nevarēja. Melnais Eņģelis bija stiprāks. - Mūks nodūra skatienu. - Melnais Eņģelis sagaidīja, kad šā cilvēka ķermenis ieies Somati stāvoklī, un tūdaļ pārvērta to par akmeni, nedodot iespēju kļūt par pilnvērtīgu Mirušo. Bet šis cilvēks, kas centās uzvarēt Melno Eņģeli, ieguva jaunu ķermeni jaunā dzīvē, atkal gāja uz Tibetu, atkal gāja uz Izsalkušā Velna Vietu, atkal iegāja Somati stāvokli un, kļuvis par Mirušo, cīnījās ar Melno Eņģeli. Bet Melnais Eņģelis atkal pārvērta viņa ķermeni par akmeni, atkal nedeva iespēju saņemt visu Mirušajiem piemitošo spēku. Tā tas turpinājās astoņas reizes.
- Tātad ir pilnvērtīgi un nepilnvērtīgi Mirušie… - nomurmināju pie sevis.
- Protams. Ne jau katrs cilvēks, kurš kļuvis par Mirušo, tiek uzņemts Mirušo kohortā. Ja viņš nav uzņemts Mirušo kohortā, tad viņa ķermenis Somati stāvoklī pārakmeņojas. Bet, ja Mirušo kohortā ir uzņēmusi jaunu Mirušo, tad šim «laimīgajam Mirušajam» tiek piešķirts visu uz zemes Mirušo spēks. Gn Mirušo uz zemes ir ļoti daudz, Mirušo spēks ir milzīgs.
Iedomājos, ka Mirušo Pasaule droši vien nepavisam nav vienkārša un tur droši vien pieņem ne jau katru cilvēku, kas iegājis Somati stāvokli, bet, ja pieņem, tad šis Mirušais kļūst patiesi laimīgs un jūt sevī visas Mirušo Pasaules kolosālo varenību, kas izpaužas tā, ka viņam, «laimīgajam Mirušajam», ir pa spēkam ne tikai vienkārši dzīvot vienlaikus gan cilvēku, gan eņģeļu, gan rēgu, gan pat Šambalas domu pasaulē, bet ari ietekmēt šo pasauli, atbrīvojot to no netīrām domām.
Es sapratu, ka, ja tas cilvēks, kura ķermenis pārakmeņojās
astoņas reizes, būtu varējis iekļauties Mirušo kohortā, viņš varētu uzvarēt Melno Eņģeli ar savu domu spēku, ko pastiprinātu visa Mirušo valstība, viņš uzvarētu šo Izsalkušo Velnu, kas barojas ar cilvēku ļaunajām domām.
Uz mirkli iedomājos, kā dzīvnieki un cilvēki pirms kautiņa noteikti «cīnās ar domām», virzot uz nistā pretinieka pusi sašutuma pilnu domu enerģiju. Dzīvniekiem, piemēram, kaķiem, tas izpaužas tā, ka šie maigie un patīkamie dzivnieki nostājas viens pret otru, mugura kūkumā, un urbjas viens otrā ar acim, sašaurina savas jau tā šaurās acu zīlītes un izdod mežonīgas, biedējošas skaņas: «Mjau, mjau-u-u-u-u». Cilvēkiem, īpaši laukos,
izpaužas tā, ka divi puiši, piemēram, mehanizators un lopkopis, ari stāv viens pret otru, ari urbjas viens otrā ar acīm, arī sašaurina acu zīlītes un izdod draudigas skaņas, tikai tās ir ietērptas vārdos, kuros pārsvarā ir teiciens - «Un kas tu tāds esi?!», par atbildi saņemot tos pašus vārdus - «Un tu kas tāds esi?!».
«Domu cīņa» piemīt visam dzīvajam, vienalga, vai tās būtu vistas (biežāk gan gaiļi!), kaķi vai cilvēki. Ļoti bieži «fiziskais» kautiņš nemaz nenotiek, uzvar tas, kuram ir bijis pa spēkam «domās nospiest pretinieku uz ceļiem», vai nu skaļi brēcot «Mjau-u-u», vai ar vēl draudīgāku pieskaņu balsī paprasot «Un kas tu tāds esi?».
- Un tomēr Mirušo valstība nepieņēma to cilvēku, kura ķermenis pārakmeņojās astoņas reizes, - es skumji noteicu.
- Jā, nepieņēma.
- Bet kāpēc? Šis cilvēks taču gribēja uzvarēt Izsalkušo Velnu ar cēlu mērķi?!
- Nezinu. Bet vecie lamas stāstīja, ka tajā vietā, ko sauc par Izsalkušā Velna Vietu, ir apslēpts kaut kas ļoti svēts. (Jn tieši šo svētumu sargā Izsalkušais Velns, neļaujot pie tā nokļūt cilvēkiem, - klusi teica mūks. Tā vieta ir noburta un… noburta ļoti viltīgi.
- Gn kas tas ir par svētumu? - es pavaicāju.
- To es nezinu, - atbildēja mūks.
Manas domas aizskrēja uz visām pusēm, pēc tam saplūda kopā un es sapratu, ka šis «svētums» visdrizāk ir Šantamani akmens, visdrīzāk - Šantamani akmens fragments. Diemžēl mūks Tlennurpu par Šantamani akmeni neko nezināja.
«Ak, cik Radītājs ir daudzveidīgs un ģeniāls!» es domāju. «Viņš nosūtīja Melno Eņģeli, ko sauc par Izsalkušo Velnu, uz to vietu, kur kādreiz bija brīnišķīgā pilsēta Tuņ-Long-Vali (vai Tibetas Babilona) un kur droši vien glabājās brīnumainā Šantamani akmens fragments. Nosūtīja, lai Melnais Eņģelis sargātu šo svēto vietu un brīnumainā akmens fragmentu, bet lai sargātu to ļoti specifiskā veidā, reāli parādot cilvēkiem, ko vērtas viņu ļaunās domas, un pārvēršot par akmeņiem tos, kuri gribēja cīnīties ar šo eņģeli, izmantojot Mirušo spēku, nesaprotot, ka pats Radītājs viņu - Melno Eņģeli - ir nolicis sargāt Šantamani akmens fragmentu un… svētās pilsētas, kas uz zemes radījusi cilvēkus, piemiņu.»
Atspiedos pret sola atzveltni un… pēkšņi ieraudzīju «šoferi» Lan-Viņ-E, kurš, galvu uz sāniem noliecis, cieši gulēja.
«Ak tad tāpēc mani tik ilgi neviens nepārtrauca!» pazibēja priekpilna doma.
Turpinot domāt par Izsalkušo Velnu, vēlreiz aptvēru ne tikai
Radītāja lēmumu ģenialitāti, bet arī oriģinalitāti. Atcerējos, ka visas savas zinātnieka dzīves laikā es domāju, domāju un domāju, jūtot iekšēju sašutumu par savu domu aprobežotību un muļķību. (Jn tikai dažreiz, samērā reti, es pēkšņi sajutu sajūsmu par beidzot oriģinālas domas parādīšanos, kura bija ārkārtīgi vienkārša un it kā mirdzēja īpašā gaismā. Es pat nevarēju saprast - «Nu kā gan es ātrāk to neiedomājos?». Kad šī doma parādījās, manu apziņu pārņēma lepnums, bet pēc tam ar laiku, kad es tomēr biju kļuvis mazlietiņ gudrāks, es sāku saprast, ka tas nav mans personīgais sasniegums, bet gan dāvana - Radītāja dāvana par to, ka cenšos radīt kaut ko jaunu.
Drīz vien, kad biju kļuvis vēl mazlietiņ gudrāks, es sāku atšķirt «dievišķo domu» - dāvanu man, nejēgam - no «ģeniālas» cilvēka domas. «Dievišķā doma» patiesi it kā mirdzēja, radot vieglumu un sajūsmu ar savu ārkārtīgo vienkāršību un oriģinalitāti, bet «ģeniāla» cilvēka doma vienmēr bija ietverta smagu šaubu futrālī. (Jn galu galā es pārstāju būt zinātnieks, es pārvērtos par Dieva «domu lūdzēju» un pat izpratu šis «ubagošanas principu» - domāt, domāt un domāt par savu pētījumu tēmu (nevis vienkārši diedelēt!), zinot, ka Dievs - Domu Pasaules Valdnieks - sajutīs šos centienus un palīdzēs… ar savu domu. Tā es tagad dzīvoju… kā Dieva Kalps un… lepojos ar to, ļoti lepojos, jo saprotu, ka ari mani ir radijis Dievs.
- Daņ, liņ, ve! - atmodās Lan-Viņ-E.
- Oi! - man neviļus izspruka.
- Ko viņš teica? - Lan-Viņ-E prasīja tulkam, rādot uz mani.
Es samulsu. Lan-Viņ-E jautājoši raudzījās uz mani.
- «Oi» var tulkot kā «labrīt», - pateicu pilnīgas blēņas.
Tatu pārtulkoja. Lan-Viņ-E pasmaidīja.
Saprotot, ka mūsu sarunu drīz vien pārtrauks, ātri uzdevu mūkam nākamo jautājumu:
- Vai tas cilvēks, kura ķermenis pārakmeņojās astoņas reizes, bija parasts vai liels cilvēks?
- Nezinu. Bet «statujas» ir lielas.
Man ienāca prātā, ka, iespējams (kas to lai zina!), gigantiskās statujas Ēģiptē nemaz nav parastas statujas, bet gan paralēlo pasauļu cilvēku pārakmeņojušies ķermeņi, kuri, aizejot uz savu dzimto pasauli, atstājuši ķermeņus šeit, svešā pasaulē, ieiedami Somati stāvokli un līdz ar to radot visus priekšnoteikumus, lai ķermenis mineralizētos (pārvērstos par akmeni). Nu pārāk ideāli šīs «statujas» ir izveidotas!
- Diņ-de, diņ-de, - sāka skaitit «šoferis» Lan-
Vin-E.
- Laiks beigt, viņš saka. - Tatu parādija uz Lan-Viņ-E.
- Tūliņ, tūliņ!
- Viņ-leo-beo?
- Viņš prasa, kad konkrēti jūs beigsiet sarunu. - Tatu nodūra galvu.
- Pēc trim minūtēm.
Lan-Viņ-E piekrītoši pamāja.
- Dārgo mūk! - sāku, saņēmis drosmi. - Šodien vai rit es gribu iet uz Izsalkušā Velna Vietu… viens pats. Es tikko izdarīju parikarmu, tas ir - rituālu gājienu ap svēto Kailasu, un droši vien esmu nedaudz attīrījies. Kā jūs domājat, - vai es izdzīvošu Izsalkušā Velna Vietā?
- Varbūt izdzīvosiet, varbūt - ne, - viņš atbildēja.
- No kā es tur varu nomirt?
-Tās ļaunās domas, kas ir jūsos, daudzkārt pastiprināsies un «saplosīs» jūs.
-M… jā.
- Un vēl, - mūks samulsa, - jūs sāksiet lūgt Dievu, lai jūsu ķermenis pārvēršas par akmeni. Jūsu ķermenis cietis, ļoti cietīs, un… jums ļoti gribēsies, lai tas pārvēršas par akmeni… jo akmens nejūt sāpes.
- M… jā. - Neko vairāk nevarēju pateikt.
- Tā, lūk, - mūks piemetināja.
- M… jā, - es vēlreiz noteicu.
- Es gribētu pateikt vēl, lūk, ko. - Mūks pakasīja pakausi. - Jūs taču, - viņš parādīja uz mani, - veicāt svēto parikarmu, apejot apkārt Kailasa kalnam. Vai tā ir?
- Jā, - es atbildēju.
- Cilvēks, kas veicis parikarmu, kā es jau teicu, var izdzīvot
Akmens nejūt sāpes
Izsalkušā Velna Vietā, jo Kailass ir attīrījis viņu un ļauno domu ir palicis maz.
- Jā, - es muļķigi noteicu.
- Bet, - mūks turpināja, - es neiesaku jums iet tuvu pie pārakmeņotajiem cilvēkiem.
- Kāpēc?
- Vai ir vērts notraipīties?
- Nesapratu.
- Tieši tur, pie pārakmeņotajiem cilvēkiem, mīt Izsalkušais Velns - cilvēku ļauno domu «katalizators». Ja stāvēsiet pie pārakmeņotajiem cilvēkiem, jums pāri klāsies milzīgs Melnais Eņģelis - Izsalkušais Velns, un jūsu ļaunās domas, daudzkārt pastiprinoties, jūs saplosīs. (Jn, ja nesaplosīs, tad jūs tā arī paliksiet ļaunuma varā. Vai tad bija vērts veikt svēto parikarmu?
-Tātad nevajag notraipīties…?
- Jums dzīvē jau tāpat ir paveicies, - mūks paskatījās uz mani, - jūs varējāt veikt parikarmu, nenomirāt un attīrījāties. Ja jūs pieiesiet pie pārakmeņotajiem cilvēkiem, Jums parikarma būs jāizdara vēlreiz, lai izdzītu Melnā Eņģeļa pastiprinātās ļaunās domas. Pirms iet uz Izsalkušā Velna Vietu, es divas reizes veicu parikarmu, bet pēc atgriešanās man nācās to darīt vēlreiz. Gn varu jums pateikt, ka pēdējā parikarma bija daudz grūtāka par iepriekšējām - Melnā Eņģeļa pastiprinātās ļaunās domas no mana ķermeņa nāca laukā ar lielām sāpēm.
Mūks apklusa.
- Diņ jel-ki, - atskanēja Lan-Viņ-E balss.
Pat bez tulkojuma sapratu, ka viņš prasa, lai beidzu sarunu.
- Jolki-palki, tūliņ! - es atbildēju Lan-Viņ-E. - Sakiet man, mūk, vai es tur noteikti notraipišos?
- Noteikti, - mūks pamāja. - Starp citu, neņemiet līdzi fotoaparātu, bet, ja paņemsiet, tad nefotografējiet Izsalkušā Velna Vietu.
- Kāpēc?
- Dažreiz uz attēliem parādās Izsalkušais Velns. Viņš to zina un… visbiežāk notiek tā, ka cilvēks, kas fotografējis, nomirst, jo Izsalkušais Velns sāk skaisties un vēl vairāk pastiprina cilvēka ļaunās domas, kuras… saplēš cilvēku no iekšienes.
Tobrid es vēl nezināju, ka dažu gadu laikā man iekrāsies vesela paciņa fotogrāfiju ar labi saskatāmiem mirdzošiem objektiem, kuru analizē novedis mani pie secinājuma, ka šie objekti, visticamāk, ir eņģeļvei- digās dzīves dažādi varianti, ar aci neredzami, bet nezin kāpēc redzami fotogrāfijās.
Paskatījos uz mūku Tlennurpu un sapratu, ka izdarīt visu tā, kā viņš (veikt parikarmu, aiziet uz Izsalkušā Velna Vietu un atkal veikt parikarmu), es nepaspēšu. Un priekš vēl viena rituāla gājiena apkārt Kailasam man nepietika laika, bija jāatgriežas Krievijā, un ari ar katru dienu kļuva aizvien aukstāks.
Dvēselē iekņudējās šaubu ēna.
Lan-Viņ-E piecēlās, ar visu savu izskatu rādīdams, ka laiks
iet.
Arī es piecēlos.
- Jūs tātad iesiet uz turieni? - mūks nopietni vaicāja.
- lešu, - es atbildēju.
- Ejiet viens pats, - mūks teica.
Kad izgājām no klostera, es apstājos, griezos atpakaļ un pasaucu mūku.
- Kādā virzienā man jāmeklē Izsalkušā Velna Vieta, cik kilometru ir līdz turienei? - pavaicāju.
- (Jz turieni… uz to pusi jāiet… - mūks parādīja.
- Precīzāk, precīzāk! Gribu ar kompasu uzņemt azimutu.
- Lūk, tur… tur! Līdz tai vietai ir kādi septiņdesmit kilometri. Ceļa nav. Bet ar automašīnu izbraukt var, visur tikai lēzeni pakalni un klajš lauks. Orientieris būs upīte, kuras pretējā krastā redzēsiet it kā no zemes izaugušas klintis.
- Tātad tur? - Parādīju ar azimutu uzņemto virzienu.
- Jā, tur.
- Paldies, dārgo mūk!
Sākām iet.
- Nenotraipieties! - mūks sauca nopakaļ.
Soļojot nometnes virzienā kopā ar Tatu un Lan-Viņ-E, domāju par sava likteņa līkločiem, kas izveidoja no manis acu ķirurgu, pēc tam aizveda uz vietām, kur pasakas savijušās ar istenibu. Gn tagad liktenis mani ved uz Izsalkušā Velna Vietu, kuru šeit, Tibetā, visi sauc par noburtu.
Nometnē ielēju Lan-Viņ-E un Tatu mazliet spirta. Saskandinājām un izdzērām.
- Rīt kopā ar mani brauksiet uz Izsalkušā Velna Vietu, - teicu pavēlošā toni.
- Nē, nē! Nebrauksim! - Lan-Viņ-E pēkšņi iekliedzās.
- Kāpēc tad tā?! - dusmīgi jautāju.
- Mums nepietiks benzina!
- Blēņas! Benzīnu mēs paņēmām divas reizes vairāk, nekā vajadzīgs. Re, vesela kravas mašīna brauc aiz mums un ved mucas ar benzinu, - es atcirtu.
- Nē, nepietiks benzīna! - atkal iekliedzās Lan-Viņ-E.
- Pietiek melst blēņas! - ar dūri uzsitu pa ceļgalu.
Lan-Viņ-E apklusa un nodūra acis. Tatu pieliecās man pie
auss un klusu pateica:
- Viņam ir bail braukt uz turieni. Viņš domā, ka tur noteikti nomirs. Viņam ir stāstīts par to briesmīgo vietu. Ser, jums viņš ir jāsaprot! Bailes ir bailes!
- Nu kāpēc tad jārunā muļķības? - nevarēju rimties.
- Piedodiet viņam, - Tatu lūdza.
- Tatu, es taču uz turieni iešu viens pats! Es tikai lūdzu pievest mani tuvāk. Pasaki tam zaķapastalam!
Tatu pārtulkoja.
- Nē, nē! - Lan-Viņ-E atkal iekliedzās. - Mums nepietiks benzīna!
Jutu, ka mana pacietiba tūliņ būs galā. Tomēr savācu nervus kā dūrē un teicu:
- Labi! Mēs brauksim uz turieni divatā - ar tevi, Tatu! Pasaki viņam.
Kad Tatu to pārtulkoja, Lan-Viņ-E atkal iekliedzās:
- Nē! Mums nepietiks benzīna! Un Tatu neprot vadit mašīnu.
Es piesarku aiz dusmām.
- Benzīna mums pietiks, - noskaitīju gandrīz pa zilbēm. - Ja nepievedisiet mani tuvāk Izsalkušā Velna Vietai, iešu uz turieni kājām, tieši no šejienes. Nešaubieties, es noiešu tos 70 kilometrus un atgriezīšos atpakaļ! Bet jūs gaidīsiet šeit, ilgi gaidīsiet… Un tad jau būs uzkritis sniegs… uzplūdis upes…
Kad Tatu to pārtulkoja, Lan-Viņ-E nodūra acis un, galvu grozīdams, gandriz čukstēja:
- Mums nepietiks benzīna…
Jutu, ka manu acu zīlītes sašaurinās.
- Nekad nebiju domājis, ka lielās ķīniešu nācijas pārstāvis var būt gļēvulis, - izteiksmīgi nočukstēju. - Tatu, pārtulko to!
Tatu pārtulkoja.
Lan-Viņ-E piesarka. Rokas savilkās dūrēs. Viņš piecēlās. Arī es piecēlos. Lan-Viņ-E raustījās lūpu kaktiņi. Skatījos viņam acis. Viņš tāpat.
Pēc tam es pieliecos, paņēmu blašķi ar spirtu, ielēju krūzē krietnu devu un pasniedzu Lan-Viņ-E. Viņš manu roku ar krūzi atgrūda. Izdzēru spirtu pats. Pēc tam no jauna ielēju krietnu devu un sniedzu Lan-Viņ-E. Viņš to atkal atgrūda. Es atkal izdzēru.
Iestājās kapa klusums.
Ielēju trešoreiz un atkal sniedzu krūzi Lan-Viņ-E. Viņš paņēma.
- Rīt izbrauksim agrāk. Jūs ar Tatu paliksiet 10-20 kilometrus no Izsalkušā Velna Vietas, tālāk es iešu kājām. Viens pats. Bet jūs mani gaidīsiet, - pateicu ledainā tonī, kas necieš iebildumus.
Lan-Viņ-E turpināja turēt rokā krūzi. Ielēju vēl - sev un Tatu. Es izdzēru pirmais. Tad izdzēra Tatu un pēc tam arī… Lan-Viņ- E.
Pēc tam mēs ēdām ķīniešu zupu. Bija garšīgi.
Naktī gulēju labi. Kuņģis nesāpēja.
No rita, pievēršot īpašu uzmanību tam, lai tiktu piepildīta bāka, Lan-Viņ-E apskatīja mašīnu. Mēs - Tatu, Lan-Viņ-E un es - iekāpām tajā un devāmies virzienā, kuru es norādīju pēc kompasa.
Lēni braucām pa neskarto zemi, pārvarot pauguru pēc paugura. Laiku pa laikam es izkāpu no mašīnas, lai ar kompasu salīdzinātu virzienu. Drīz vien apkārtne kļuva zemāka, un es sapratu, ka pēc kādiem 12-15 kilometriem mēs būsim pie upītes.
Pirmajā pakalnā es apstādināju mašīnu, izkāpu laukā, sadabūju binokli un sāku skatīties uz priekšu. Sirds sāka dauzīties kā negudra. Tieši priekšā pāri upītei es ieraudzīju klinšu grupu, kas izskatījās kā no zemes izaugušas.
- Tur nu tā ir - Izsalkušā Velna Vieta! - es čukstēju. - Es to atradu! Es to atradu! Es atradu… atradu… atradu…
Palūdzu, lai Tatu un Lan-Viņ-E izkāpj no mašīnas.
- Noburtā vieta ir tur, - es rādīju. - Gaidiet mani šeit. Man jānoiet kādi 12-15 kilometri līdz turienei un tikpat arī atpakaļ. Ja iestāsies tumsa, ieslēdziet lukturus… uz manu pusi. Bet, ja es neatgriezīšos, pagaidiet vēl vienu dienu… bet nemeklējiet.
Pēc tam es no mugursomas izvilku blašķi ar spirtu un pasniedzu Tatu un Lan-Viņ-E.
- Iedzeriet! Ko nu tāpat vien sēdēsiet?!
Atkal ieskatījos somā, izņēmu fotoaparātu un palūdzu, lai Tatu nofotografē mani, ejot… uz turieni.
Tatu to izdarīja.
- Paņem taču fotoaparātu! - viņš sauca man nopakaļ.
- Lai paliek! - atkliedzu pretī.
Es gāju uz Izsalkušā Velna Vietu.
Pārvarēju pakalnu pēc pakalna, ieleju pēc ielejas, pa azimutu soļodams uz Izsalkušā Velna Vietu. Brīžiem jutos piekusis un apsēdos zemē, lai atvilktu elpu. Kā nekā atrados ne mazāk kā 4600 metru augstumā.
Drīz vien jau tuvojos upītei. Klintis, kas apzīmēja Izsalkušā Velna Vietu, kļuva saskatāmas arvien labāk, bet es tikai gāju un gāju uz priekšu.
«Tikai ipaši nenotraipities!» soļodams domāju. «Kā to lai izdara? Kā atrast līdzsvaru starp ziņkāribu un tibetiešu pareģojumiem? Vai ticēt, ka eksistē Melnais Eņģelis, ko sauc par Izsalkušo Velnu, vai neticēt! Varbūt tur ir palikušas liecības par senās Tibetas Babilonas pastāvēšanu, kurā tika radits zemes cilvēks? Vai tur atrodas Šantamani akmens fragments?»
Šis domas, protams, mani aizrāva. Pētnieka instinkts bija dziļi iesēdies manā apziņā un, kā man šķita, atgādināja kaķa ziņkārību, kurš izmucis (izskrējis!) gaitenī un sāk apostīt katru stūri, pats nezinādams, kāpēc to dara. Bet pats nepatīkamākais šajā salīdzinājumā bija tas, ka, apostījis visus stūrus, kaķis sāk valstīties pa grīdu, it kā «atzīmējot» (ar smaržu vai kaut ko citu) faktu, ka ir bijis šeit. Tā nu es arī… pētnieka instinkta vadīts, bieži vien līdzinājos tādam kaķim, kad mani pārmāca vēlme apmeklēt to vai citu noslēpumainu vietu tikai tāpēc, lai tur «atzīmētos», lai gan man, protams, pietika prāta, lai… nevalstitos pa zemi. Gn varbūt arī tagad es eju tikai tāpēc, lai… atzīmētos.
Salīdzinājums ar kaķi, protams, nevarēja glaimot manai patmīlībai. Es pat apstājos, domādams - vai vispār ir vērts iet uz turieni? Bet… «kaķiskā» ziņkārība bija tik liela, ka es kā vērsis izliecu kaklu un kā ēzelis drūmi sāku soļot tālāk.
Gāju un gāju pār Tibetas pauguriem. Laiks bija labs. Sirds viegla. Kuņģis nesāpēja.
«Kāds tad tu īsti esi, Izsalkušais Velns?» bramanīgi prātoju.
Protams, es sevi nekad neesmu uzskatījis par gļēvuli. Pārgājieniem pilnā dzīve bija man iemācījusi pārvarēt bailes. Vēl vairāk, manī bija un ir viena īpašība, kuru nu nekādi nevar nosaukt par cienījamu vai inteliģentu, - es biju kauslis. Sapratu, ka kauties ir slikti, bet ļoti mīlēju (un mīlu!) kaustities. Pie tam gandrīz vienmēr es iekarstu un «dodos cīņā» pirmais. Negaidītības efekts, saistīts ar to, ka… cīņā metas slavens profesors, gandriz vienmēr nodrošina veiksmi. Taču, būdams tomēr… kaut cik inteliģents cilvēks, es nekad nesitu ar dūri pa seju, bet tikai grūžu plaukstu krūtis, kā rezultātā pretinieks parasti nokrit un, gulēdams zemē, vi^s sevis redz profesora «pamācošo» seju. Tiesa, reizēm es pretiniekā urbjos ar acīm, sirds dziļumos saprotot, ka bioloģiskā ziņā es pirmām kārtām esmu… tēviņš, lai ari mātišu tur tuvumā visbiežāk nemaz nav.
Visbiežāk es kaujos, kad esmu aizbraucis zvejot, atkarojot no maluzvejniekiem «savu teritoriju», kur zvejot, it kā bez zivīm man draudētu bada nāve. Instinkts, kas liek «cīnīties par savu teritoriju», kāds piemīt vilkiem, briežiem un, iespējams, pat tārpiem, mīt arī manī. Gn ieķēries ir stipri, it kā… apstiprinot Darvina izveidoto cilvēka izcelsmes teoriju.
Galvenais, kāpēc cilvēki kaujas, ir vēlēšanās piespiest sevi «cienīt». Gadās pat, ka es (tikko pēc kautiņa) domāju, cik nozīmīga tad ir šī «cieņa», kuras iegūšanai, kā saka, visi līdzekļi labi. Manuprāt, šis faktors ir raksturīgs visām Zemes dzīvības formām, lai tie butu vilki, brieži vai pat tārpi un… droši vien, ari eņģeļi.
«Viņš cienit sevi piespieda un neko labāku izdomāt nevarēja,» - soļojot uz priekšu, prātā atausa Puškina vārdi.
Ceļā gadijās purviņš. Gāju tam cauri pa taisno, sasmeļot sausajos zābakos ūdeni.
- Cik purvs pretīgi čāpstina! - piezīmēju pie sevis.
Ticis sausumā, uzelpoju:
- Uh! Cik labi soļot!
Bet domas, kā man tomēr nācās atzīt, kavējās pie Melnā Eņģeļa. Man tomēr bija bail no tā! Es negribēju sacensties ar viņu, negribēju kauties, nē… - man šis Izsalkušais Velns likās interesants un… ziņkārība veda mani uz turieni, kur… es varēju sastapt savu nāvi.
Taču Izsalkušā Velna Vieta tuvojās ar katru soli.
«Droši vien Melnais Eņģelis sevi ciena!» es nodomāju.
Sapratu, ka mani nevajag piespiest cienit Melno Eņģeli, - es viņu jau cienīju, saprotot, ka viņš sargā leģendārā Šantamani akmens fragmentu. Dievs ne jau tāpat vien ir radījis dažādas Melnā Spēka variācijas, lai, kā saka, dzīve neliktos salda kā medus un lai ikviens cilvēks, pat visaugstdzimušākais un visaugstāk stāvošais, varētu ne tikai demonstrēties vai dzivot, izbaudot savu gēnu «pilnigumu», bet ari dažubrīd atcerēties Puškina vārdus «…viņš cienīt sevi piespieda…» un, iepļaukājot kādu, ar vārdiem: «Še tev, pretekli!», pat saņemot pretī lielisku belzienu ar dūri, sākt cienit sevi - īstu vīrieti.
Es cienīju Melno Spēku - spēku, kuru Dievs radījis ar vienu mērķi - lai cilvēks nekļūtu pārāk iedomīgs. Jo pārlieku iedomīgs cilvēks ir briesmīgāks par Melno Spēku, bet šādu cilvēku ir arī vieglāk nogalināt, ar to, tā sakot, pāraudzinot, tāpēc ka šāds cilvēks, šis iedomīgais muļķis, domā, ka viņš ir tikpat kā Dievs, un rūpīgi iztaisno celi, lai, nedod Dievs, nesaburzitos bikšu vīles un nesabojātu priekšstatu, ka viņš ir tikpat kā Dievs. Tādam ir grūti piekļūt ar vārdiem (viņš tos nesaprot), tādam vajag sadot pa purnu, un tad ātri vien viss nostāsies savā vietā.
Nu, lūk, tādēļ ari dažreiz nākas … izkauties un… uzstāties «melnā spēka» lomā. Šajā pasaulē viss ir relatīvs, un ir grūti saprast, kas ir balts un kas melns. (Jn ari katrā no mums ir «melnie plankumi», lai šīm «velna dzimumzīmēm» kāds kaut kad pieķertos un sāktu morāli (urbjoties ar skatienu un sakot apvainojošus vārdus) vai fiziski ( cīņā) sist laukā no tevis tevi pašu - Diženo.
Man šķiet, ka cilvēku bez «melnajiem plankumiem» nemaz nav, svarigi ir tas, lai «melnie plankumi» nenovestu mūs pie alkatības un skaudibas - šīm globālajām cilvēces kroplībām (maitas vēl var kaut kā pieciest), un svarīgi ir ari, lai cilvēki, kuri pēc savas dabas ir «plankumaini», par piemēru neņemtu to amerikāņu bojeviku varoņu «cēlsirdību», kuros režisūras stulbuma dēļ eksistē tikai baltais un melnais, kad primitīvs varonis «cēlsirdīgi atriebjas», bet «melnais muļķis» to vien dara kā cieš, locīdamies sāpju konvulsijās. Pēc tāda bojevika noskatīšanās rodas iespaids, ka baltajam obligāti jābūt aprobežotam un atriebīgam, un tieši tādēļ daudzi cilvēki daudzās zemēs amerikāņus uztver tieši tā. To, ko Holivuda nozīmē Amerikai, varētu nosaukt par mīnu ar laika degli! Un nedod Dievs, ja kāds talantīgs citas zemes aktieris nospēlēs kādu lomu Holivudas filmā, - viņam nekavējoties tiks piekārta «taisnīga, bet… aprobežota cilvēka» birka, kuru grūti nomazgāt pat ar Holivudas naudu, kas iegūta, ekspluatējot «cilvēces aprobežotības lauku». Bet, ja amerikāņu bojevikus savienojam ar reklāmām, tad visu to kopā var nosaukt par «cilvēces aprobežotības stimulatoru». Taču cilvēki, atvainojiet, vēlas kļūt gudrāki, nevis… Tādus viņus
ir radījis Dievs - virzītus uz progresu, pirmām kārtām - uz prāta progresu.
Priekšā varēja sadzirdēt ūdens čalas. Pacēlos pirkstgalos un ieraudzīju upīti. Tūliņ aiz tās bija Izsalkušā Velna Vieta.
«Un vai tad Izsalkušo Velnu var saukt par melno spēku?!» pazibēja doma. «Viņš taču pilda cēlu misiju - sargā brīnumainā Šantamani akmens fragmentu no «naudas netirumos» iestigušiem cilvēkiem. Ja nu šis akmens, nedod Dievs, nonāk šādu «netīru» cilvēku rokās un iedod tiem rokās neierobežotu varu, kura, protams, pārvērtīsies par naudas varu - aprobežotu varu zem krājēja simbola… ar vienu vienīgu nesaprotamu niansi - kādēļ gan nepieciešams krāt naudu simts dzīvēm uz priekšu? Cilvēka dzive taču ir tik īsa!»
Atcerējos sava drauga - Venera Habdrahi- moviča Gafarova vārdus, kad reiz pie ugunskura viņš klusā balsī teica: «Dievs ir visus cilvēkus padarijis vienlīdzīgus vienā lietā - nāvē.» Atceroties šos vār
dus, es pat apstājos. Sapratu, ka tur priekšā, pēc pārsimts metriem mani pašu var gaidit nāve.
Sāku domāt.
- Bet tu taču esi malacis, Izsalkušo Veln… - čukstēju. - Tevi uzskata par melnu, tevi sauc par velnu, bet tu, manu dārgo Eņģei, pildi cēlsirdīgu misiju - rādi cilvēkiem, ko vērtas viņu ļaunās domas, kuras cilvēki ir pieraduši slēpt sevī, lai kaut kad tās izlauztos un atriebtos, grautu un kalpotu… tev - Ļaunajam izdabājot. Tu, dārgais… Izsalkušais (pēc ļaunām domām!) Veln, pastiprini cilvēku ļaunās domas viņos pašos - šajos ļaunajos cilvēkos, bet viņi, šie ļaunie cilvēki, beidzot sāk saprast (muļķi tādi!), ko vērtas ir viņu ļaunās domas, un… atcerēsies to vēl ilgi, bet… jau Tajā Pasaulē.
Droši devos uz priekšu, nogāju šos divsimt metrus un piegāju pie upītes. Tās pretējā krastā kā monuments slējās klints, aiz kuras bija redzama it kā no zemes augoša atradžu grēda.
«Pārakmeņoto cilvēku statujām jābūt nedaudz uz priekšu, tajā pusē,» domāju, atceroties mūka Tlennurpu vārdus.
Pagāju nedaudz tālāk straumes virziēnā, paskatījos aiz klints un tur - starp divām atradžu grēdām - ieraudzīju trijstūrveida akmeņu rindu. Pārskaitīju tos. Tur bija astoņi akmeņi! Sirds sāka sisties kā negudra.
Sadabūju binokli un sāku pētīt šos trijstūrveida akmeņus, - katram no tiem bija it kā seja, rokas gar sāniem, ķermeņa kontūras, kājas saliktas tā, kā cilvēki sēž Būdas pozā…
- Vai tie tiešām ir pārakmeņojušies cilvēki? - murmināju.
Pa braslu gāju pāri upitei. Tiku lidz vidum un… apstājos. Gar maniem ceļgaliem skaļi čaloja ledains ūdens.
Nostāvēju ūdenī vienu, otru… trešo minūti. Aukstais ūdens man bija patikams.
«Man nevajag iet klāt pārakmeņotajiem cilvēkiem! Nevajag! Nevajag!» pazibēja doma.
Un tad es pēkšņi sapratu, ka… leģendārā Šantamani akmens fragments glabājas… pārakmeņotajā cilvēkā.
- Tur iekšā! Tieši iekšā!! - es skaļi teicu. - Tas ir akmeni… pārakmeņotajā cilvēkā.
Aukstais ūdens čaloja un skalojās starp manām kājām… dzivs ūdens.
«Vai patiešām tas cilvēks, kas… pārakmeņojās astoņas reizes, gribēja sevī… paslēpt brīnumainā Šantamani akmens fragmentu… droši paslēpt to savā pārakmeņotajā ķermenī? Vai patiešām?» es domāju.
Bet aukstais ūdens tikai čaloja ap manām kājām. Pūta griezi- gi auksts vējš. Taču man nebija auksti.
«Nu kāpēc, kāpēc šis cilvēks pārakmeņojās astoņas, nevis vienu reizi? Ja viņš gribēja paslēpt sevī leģendārā Šantamani akmens fragmentu, tad… pietiktu… pārakmeņoties vienu reizi, paņemot savā par akmeni kļūstošajā ķermenī to fragmentu, piemēram, to norijot? Kāpēc?» - Šī doma man nedeva miera.
Aukstais ūdens mazliet nomierināja manu satraukto prātu, atgriezās spēja domāt mierīgi.
«Jā,» es domāju, «paslēpt savā ķermenī leģendārā Šantamani akmens fragmentu ir pats drošākais veids, kā to paslēpt. Pat ja kāds sāks ārdit pārakmeņoto ķermeni, būs grūti vienā akmenī atrast otru - leģendāro Šantamani akmeni. Bet kāpēc gan šis cilvēks pārakmeņojās astoņas reizes? Tas nav tāpat vien…
Aukstais ūdens vēl vairāk atvēsināja manu prātu. Sāku domāt loģiski. Un tad caur manām smadzenēm kā ugunīga bulta izšāvās doma.
- Te taču, te taču, - sāku pat stostities, - te taču, šajā vietā, bija ne tikai viens vien fragments, to bija astoņi - astoņi Šantamani akmens fragmenti. Bet kāpēc šo leģendārā akmens fragmentu, kurus atnesa uz šejieni (kur kādreiz atradās Tibetas
Babilona - cilvēces šūpulis), bija astoņi, tieši astoņi?! Kāpēc? Varbūt jaunā klonētā Tibetas cilvēka «audzināšana» bija sadalita astoņos posmos un katrā no šiem posmiem tika izmantots atsevišķs Šantamani akmens gabaliņš? Var tā būt? Var!
Jutu, ka manas kājas aukstajā ūdeni sāk stingt.
- Cik maz mēs zinām! (Jn cik pretigi ir atzit, ka mēs to nezināsim nekad! - iesaucos pie sevis. - Esmu spiests tikai izteikt pieņēmumus, tikai pieņēmumus! Es nevaru neko apgalvot! Nevaru… (Jn nevarēšu! Nekad!
Man likās, ka aukstais ūdens ir izveidojis strautiņu un sācis tecēt pa mana labās kājas zābaka iekšpusi. Nodrebinājos.
«Nu lai, lai arī mēs tikai izteiksim pieņēmumus un nekad neko nevarēsim apgalvot!» turpināju satraukti domāt. «Lai tā būtu! Bet tas ir ļoti labi, ka mēs jau varam izteikt pieņēmumus! Neviens nevar aizrakties lidz pasaules uzbūves un vēstures dzilēm, neviens nevar savām acīm ieraudzīt to, kas noticis pirms daudziem jo daudziem gadu tūkstošiem! Vēsturi var saukt par zinātni, kas balstās uz pieņēmumiem! Lai arheologi un vēsturnieki nopietni runā par «faktu», no galda atvilknes izņemot primitīvas krūzes lausku, lai viņi cenšas savām nebūt ne apgarotajām sejām piešķirt svarīgu izteiksmi, lai… Taču neviens no viņiem, šiem arheologiem vai vēsturniekiem, nevar aizkļūt pagātnē un ieraudzīt to, kas patiešām bija! Pagātne jau ir aiz muguras, mēs dzivojam ar nākotni prātā! Tāpēc neatliek nekas cits kā izteikt pieņēmumus, izteikt un izteikt… un ari tas jau ir pavisam labi.»
Jutu, ka strautiņš sāk tecēt ari pa kreisās kājas zābaku.
«Pēc maniem pieņēmumiem,» sāku domāt, no aukstuma drebēdams, «pēc maniem pieņēmumiem tad, kad Šambalas zemzemēs klonētais pēcplūdu Cilvēks bija uzaudzināts Tibetā un apdzivoja visu Zemi, tā šūpulis - Tibetas Babilona - pamazām sāka panikt. Pienāca laiks paslēpt visus astoņus Šantamani akmens fragmentus. Tas tika uzticēts (un to droši vien noteica Šambala!) vienam cilvēkam, kuram katrā no savām dzivēm bija
jāizpilda tikai viena misija -jāpaslēpj sevī viens Šantamani akmens fragments. Šis cilvēks, kārtējo reizi piedzimstot un iemiesojoties jaunā ķermenī, gāja uz turieni, kur kādreiz atradās Tibetas Babilona, paņēma kārtējo Šantamani akmens gabaliņu, norija to, iegāja Somati stāvoklī un… pārakmeņojās, paslēpjot savā ķermenī gabaliņu brinu- mainā akmens. (Jn nākamajā dzivē viss atkal notika tieši tāpat. Tas atkārtojās astoņas reizes - tāda bija šā cilvēka misija!»
Jutu, ka mani zobi sāk nevaldāmi klabēt.
- Tad lūk, kā tas ir! Astoņi pārakmeņojušies ķermeņi (statujas!) un katrā - gabaliņš Šantamani akmens. (Jn pamēģini tos dabūt! Akmenī akmeni neatradīsi!
Pa kājām tecēja aukstais ūdens, zobi vairs nebija valdāmi.
«Kas tad ir Šantamani akmens? Kas?» sāku prātot. «Tas, tas… visdrīzāk ir miesiskā cilvēka radīšanas un tapšanas programma, kas
ierakstita… akmens failā. Galvenais fails atrodas Mazā Kailasa piramidā, Šantamani akmenī. Bet astoņi gabaliņi - tie ir jaunā cilvēka tapšanas programmas astoņi posmi, tā cilvēka, kurš kaut kad pēc Pasaules Plūdiem uz Zemes tika radits no jauna.»
Aukstums bija mani saliecis ragā. Gribēju iet ārā no ūdens, bet sazin kāpēc nobijos. Šķita, ka ūdens ir mans aizstāvis.
«Bet kāpēc, nu kāpēc katrs Šantamani akmens gabaliņš ir jāglabā pārakmeņotā ķermenī? Vai tad Šantamani akmens savu lomu nav izpildījis? Zemes cilvēks taču jau ir radits!»
Atkal iegrimu domās, aizmirsis par aukstumu.
- Jaunais cilvēks! Uz Zemes ir jārada jauns cilvēks! - iesaucos.
Toreiz, kad stāvēju līdz ceļiem ūdenī, es vēl nezināju, ka jaunais cilvēks jau ir radīts un… radits kā pretsvars mums, sīkajos ikdienas ķīviņos iestigušajiem.
Paspēru soli uz priekšu. Kļuva dziļāks. Paspēru vēl soli un iekritu kaut kādā bedrē gandriz lidz jostasvietai. Paskatijos lejup uz apkārt burbuļojošo ūdeni - šis tekošais ūdens bija tīrs, ļoti tīrs un kaut kā līksms, pat ļoti līksms. Gdens līksmoja, tekot man apkārt. Varbūt ūdenim likās smieklīgi, ka tas tek nevis ap maniem ceļgaliem, bet gan ap manu nebūt ne visprestižāko pēcpusi.
«Dīvaini, ka šajā draudīgajā vietā ir tik liksms ūdens. Gdens taču ir dzīva būtne un droši vien zina par šo vietu, kurai tek garām,» es nodomāju. «Tas taču nebaidās no šīs vietas, nedusmojas, trakojot uz krācēm, nekrīt histērijā, gāžoties lejup kā ūdenskritums, un… nemirst, pārvēršoties purvā, bet tek savā nodabā kā milīga un patikama upīte, jautri priecājoties par dzīvi, tek šeit… nelaimi vēstošā vietā, no kuras baidās cilvēki, kas iestiguši…»
Pakustināju kājas, cenšoties vēl dz|āk ienirt ūdeni… patīkamā un līksmā ūdeni. Gribēju pat pietupties, lai ienirtu ūdenī līdz pleciem, bet izbijos, ka samērcēšu kartes, dienasgrāmatas un daudz ko citu, kas bija kabatās un mugursomā.
Vairs nebija auksti. Nē. Man bija labi… tāpat kā ūdenim. Šķita pat, ka ūdens līksme ir ieplūdusi manī. Es jau ticēju, ka ūdens ir tāda pati dzīva būtne kā mēs - cilvēki, ka tas arī ir Dieva radība, bet… droši vien daudz tīrāka nekā mēs, iestigušie…. Droši vien ūdens jau ir izgājis tos evolūcijas posmus, kad tas bija pārpilns ļaunuma trakojošu krāču un ūdenskritumu veidā. Pēc tam ūdens nomierinājās, sapratis, ka galvenais dzīves kodols ir Tira Dvēsele… viņa - ūdens Tīrā Dvēsele.
Ar plaukstu paplikšķināju pa ūdens virsmu.
- Plunkš, plunkš, plunkš, - visapkārt patikami noskanēja.
Paplikšķināju vēlreiz.
- Plunkš, plunkš!
Es pasmaidīju. Cln vēlreiz paplikšķināju.
- Plunkš!
Ar slapjo plaukstu pārbraucu pār vējā appūsto seju. Tā likās… cilvēciski raupja.
«Ūdens nebaidās no Izsalkušā Velna, tāpēc ka tas ir tīrs,» es nodomāju. «Ari cilvēki nebaidītos, ja būtu…»
Pagāju vēl uz priekšu, pagāju vēl, vēl… un izkāpu pretējā krastā. Ūdens tecēja lejup no manis, bet man… to nemaz negribējās.
Stīvām kājām paspēru dažus soļus uz priekšu un turpat blakus ieraudzīju pārakmeņojušos cilvēku statujas.
- Šantamani! - es čukstēju. - Leģendārais akmens! Dzivības programma akmenī!
Ūdens no manis jau bija notecējis, un galvā sagriezās šaubu virpulis.
- Vai es esmu cienīgs tuvoties leģendārā Šantamani akmens gabaliņiem? Es taču esmu tikai tās «akmens programmas» produkts, kuru Kāds ir ielicis šajā akmenī un paslēpis akmens ķermenī! Vai es drīkstu to atļauties?
Ar roku izdarīju muļķīgu kustību, it kā plikšķinot pa ūdeni. Bet plunkšķa nebija.
- Mani biolauki, mani biolauki… mani ne pārāk tīrie biolauki… mani banālie cilvēka biolauki… mani biolauki, kas iesūkuši dzīvību, ļaunumam valdot apkārt… mani biolauki, kas uzņēmuši sevī nepieciešamību piemēroties dubļiem… mani biolauki, kuros neatkarigi no manis iesūcies pat Amerikas gars ar Svešo Dievu priekšgalā un dolāra zvanu skaņām… mani biolauki nevar būt tīri. Mani biolauki var sabojāt vai pat izdzēst dzīvības programmu Šantamani akmens failā! - pie sevis jau gandriz kliedzu.
Es sapratu, ka man nav tiesibu tuvoties pārakmeņotā cilvēka statujām. (Jn man kļuva skumji. Kā gribējās pretstatā visai cilvēku sabiedrībai būt tīram! Taču es sapratu, ka tā tas nenotiek. Es esmu individualitāte - (Jrālu Krievijas cilvēks ar tatāru un ukraiņu saknēm, sabiedrības daļiņa, kuru caur visas cilvēces biolauku var ietekmēt pat tālā Amerika!
Bet tīram būt gribējās. Ļoti gribējās. Tādam kā… ūdens.
Nodūru galvu. Tad pacēlu to, izpletu rokas un skaļi, lai dzird visa Izsalkušā Velna Vieta, iekliedzos:
- Paldies tev, dārgais Melnais Eņģeli! Paldies tev, ka sargā leģendārā Šantamani akmens fragmentus, ka sargā zemes cilvēka radīšanas un tapšanas akmeni ierakstīto programmu! Paldies tev, ka nelaid uz šejieni cilvēkus, skaidri parādot, ko vērtas viņu slēptās ļaunās domas, kas var sagraut akmenī ierakstīto cilvēka dzivības programmu! Paldies tev, Eņģeli, un velti ļaunie cilvēki tevi sauc par Izsalkušo Velnu! Paldies tev… labais Melnais Eņģeli! Paldies tev par tavu misiju - sargāt miesiskā cilvēka sākotni! Paldies tev, dārgais!
Man pat šķita, ka Eņģelis mani ir sadzirdējis. Bet es viņu neredzēju. Viņš gan mani droši vien redzēja un, iespējams, pat pārsedza ar saviem melnajiem spārniem. Es viņu nejutu, nevarēju sajust viņa eņģelisko ķermeni, priekš manis tas bija caurspīdīgs. Bet kā gribējās ar viņu parunāties! Taču dzīve mūs bija nošķīrusi dažādās materiālās pasaulēs, mēs nevarējām, un mums… arī nebija tiesību kontaktēties, mēs varējām vienīgi domāt viens par otru.
Es jau sapratu, ka galvenais Šantamani akmens atrodas nepieejamajā Mazā Kailasa piramidā, kas novietota uz trīs vairāk nekā 600 metru augstiem akmens stabiem, un tur var nokļūt tikai eņģeļi. Dīvainās konstrukcijas, kas rēgojas no klintīm un atgādina periskopus, it kā novēro šo svētumu no Kailasa noslēpumainajām zemzemēm, baidoties palaist garām kaut ko tādu, kas var iztraucēt tās vietas mieru, kur ierakstīta Zemes dzīvibas programma… pēc kuras tika celta Dievu Pilsēta.
- Pēc programmas, kas ierakstita galvenajā Šantamani akmeni, tika celta Dievu Pilsēta! - es nočukstēju, tik tikko spējot pakustināt vējā aprautās lūpas.
Tad padomāju un piebildu:
- Dievu Pilsēta - Dzīvības Pilsēta!
Es vēl nesapratu šo vārdu jēgu. Bija jāpaiet vairākiem gadiem, lidz šī jēga grūti un smagi iekļūtu manā dvēselē un radītu tur visdziļāko sajūsmu par Šambalas un… protams, Raditāja dižo prātu.
- Pēc programmām, kas ierakstītas astoņos Šantamani akmens fragmentos, tika celta leģendārā Tibetas Babilona - Zemes cilvēka šūpulis, - nočukstēju vēlreiz. - Bet kāpēc, kāpēc tomēr bija astoņas, nevis viena akmenī ierakstita programma?
Kāpēc nevarēja ielikt visu vienā programmā? «Tehniskās iespējas» to droši vien atļāva.
Turpināju domāt.
- Tad lūk, kur tā lieta! Lūk, kur! - gandriz iekliedzos. - Klo- nētā pēcplūdu cilvēka tapšanas (vai adaptēšanās zemes dzivei) laiks bija ļoti ilgs. Acimredzot Šambala visu šo garo periodu sadalija astoņos posmos, un katra atsevišķa posma programma tika ierakstīta atsevišķā akmens failā. Tikko pirmā no astoņu
posmu programmas bija izpildita, parādījās… tas cilvēks, paņēma izpildīto programmu - Šantamani akmens fragmentu un paslēpa to sevī… savā pārakmeņotajā ķermeni… paslēpa priekš nākamajām paaudzēm. Tikko bija izpildita otrā posma programma, šis cilvēks parādījās atkal, un…tā atkārtojās astoņas reizes, lidz Tibetā radītā cilvēce savas pēcplūdu saknes nostiprināja uz visas planētas.
Paspēru vēl dažus soļus uz priekšu, uz pārakmeņoto ķermeņu pusi, kuros, kā es domāju, bija paslēpti Šantamani
akmens fragmenti. Pēkšņi man šķita, ka kaut kas liek man apstāties.
«Pašam dārgākajam, kas ir uz Zemes, ir vismaz divu līmeņu aizsardzība. Ja galvenais Šantamani akmens atrodas pilnīgi nepieejamā vietā - Mazā Kailasa piramīdā, pie tam vēl vērigā Šambalas zemzemju cilvēku uzraudzibā, tad šie astoņi fragmenti ir iemūrēti akmens ķermeņos, tos papildus apsargā eņģelis, kuru tik netaisnīgi nosaukuši par Izsalkušo Velnu,» es nodomāju.
Man atkal ļoti gribējās… sakontaktēties ar šo eņģeli. Es taču negribēju neko ļaunu! Es tikai gribēju zināt! Es taču centos… Es taču…
Man likās, ka kaut kas it kā iebelž man no augšas. Pat pieliecos.
- Kā es par to nepadomāju! - iesaucos. - Mani biolauki! Mani biolauki, kas piesūkušies ar cilvēces grēku! Vai tad man ir tiesības tuvoties svētajām akmens programmām?! Ne jau tikai es viens esmu vainīgs, ka mani biolauki ir tālu no kristāla tīrības, bet arī… cilvēki, starp kuriem es dzīvoju!
Automātiski paspēru vēl dažus soļus uz priekšu… neraugoties uz to, ka negribēju to darīt. Pēkšņi kuņģi iedūrās asas sāpes.
- Uh! - nosēcos un apsēdos.
Sāpes bija briesmīgas. Locīdamies sāpēs, pacēlu galvu un paskatījos uz «pārakmeņotajiem ķermeņiem». Likās, ka viena no akmens statujām saka:
- Ej prom no šejienes!
Griezos atpakaļ. Deviņos līkumos saliecies, atgāju dažus metrus un apstājos. Sāpes plosīja manu ķermeni. Pilnīgi bez spēka nokritu zemē un nekaunēdamies ieraudājos.
- Ā-ā-ā-ā-ā-ā-ā-ā, - es - pieaudzis, vesels vīrietis, sporta meistars - raudāju.
Pēc kāda laiciņa uzslējos četrrāpus un kaut kā muļķīgi sāku virzīties uz ūdens pusi. Šis attālums man likās ļoti liels, lai gan… ūdens bija tepat blakus.
Beidzot tiku lidz ūdenim. Ar rokām skrāpēdams krasta oļus, virzīju savu ķermeni dziļāk upītē un ar baudu centos pēc iespējas dziļāk iegremdēt galvu ūdenī, lai gan nācās ar degunu art upītes dibenu. Ievilku plaušās retināto gaisu.
- Buļ, buļ, buļ, buļ! - atskanēja patīkama, jautra skaņa.
Izbāzu galvu no ūdens un, tā gulēdams, sāku alkaini dzert šo kristāltiro… un jautro ūdeni, un man likās, ka šā tirā un jautrā ūdens man arvien ir par maz, par maz… Mani pārņēma alkatiba pēc šī ūdens, alkatība… pēc šā ūdens kristāliskās tirības.
Aukstais ūdens remdēja sāpes. Bet es turpināju gulēt ūdenī, jūtot, kā pār manu galvu skalojas viļņi. Brīžiem pagriezu galvu sānis un ar vaigu uzsitu ūdenim:
- Plunkš! - atbalsojās kalnos.
Darīju to vairākas reizes pēc kārtas.
- Plunkš, plunkš, plunkš, plunkš, - visapkārt jautri skanēja.
Es pasmaidīju.
- Dzīvs! - nočukstēju.
Dzēru vēl ūdeni, kamēr vairs nelīda iekšā. Sāpju atskaņas urbās pa kuņģi, taču vairs mani nespīdzināja.
Piecēlos kājās. Galva reiba. Ķermenis drebēja no aukstuma.
Pagriezos, atkal paskatījos uz pārakmeņotajiem ķermeņiem, pacēlu galvu un klusā balsi izjusti teicu:
- Paldies tev, mans labais Melnais Eņģeli! Paldies, ka nelaidi man, nesaprātīgajam, iet tālāk! Mana ziņkārība nav tā vērta! Es neesmu cienīgs… šā akmens.
Pēc tam atkal pagriezos pret ūdeni, pietupos, paplikšķināju ar roku pa ūdeni un teicu:
- Paldies tev, ūdentiņ - tīribas avotiņ!
Grīļodamies pārgāju pāri upitei pa braslu, krastā uzņēmu azimutu, pa kuru bija jānoiet vēl apmēram piecpadsmit kilometri līdz mūsu mašīnai. Grīļodamies aiz vājuma un drebēdams aiz aukstuma, nogāju dažus metrus. Tad pēkšņi krasi apgriezos apkārt, paskatījos debesīs virs pārakmeņotajiem ķermeņiem, pasmaidiju un skaļi kā bērns iesaucos:
- Gz redzēšanos, labais Melnais Eņģeli!
Gāju, gāju un gāju, skatīdamies kompasā. Galva reiba un virzīja nost no azimuta līnijas. Bija brīži, kad purināju galvu, cenšoties sakoncentrēties, bet kājas mani vienalga nesa no vienas puses uz otru.
Stipru sāpju nebija. Mani mocīja vājums, kājas bija kā no vates un atsacījās kļausit.
- Nu, Muldašov, nu… nu! - purpināju, spiezdams sevi soļot. - Tu esi dzivs, tu esi dzīvs, tu esi dzīvs! Nu, nu!
Spitigi saliecis kaklu, soļoju uz priekšu.
- Ātrāk soļo, Muldašov, ātrāk! Drīz nāks tumsa, - nemitīgi atkārtoju.
Sāka krēslot. Ko iet bija palikuši vēl kilometri pieci. Nebiju arī pārliecināts, ka eju tieši pa azimutu, mani taču mētāja no vienas puses uz otru. Bet jāiziet bija uz punktu, kur mani gaidīja Tatu un Lan-Viņ-E. Bija jāiziet tieši uz turieni.
Es zināju, ka man ir pietiekami liela pieredze iešanā pa azimutu, bet… mani mētāja no vienas puses uz otru, un es nekādi nevarēju sakoncentrēties.
- Velns lai parauj! Nu, pacenties taču! - nepārtraukti atkārtoju pie sevis.
Pēkšņi - nezinu, kāpēc - man kļuva baisi. Apstājos. Likās, ka esmu kaut ko sadzirdējis.
- Ū-ū-ū-ū! - atskanēja kaut kur tālumā.
- Suņi! Savvaļas suņi! Vai varbūt… vilki?! - klusiņām noteicu.
Jutu, ka sirds sāk dauzīties kā negudra.
Sāku drebēt pie visām miesām.
- Nāve mani vajā! - čukstēju.
- Ū-ū-ū-ū-ū! - atskanēja atbilde, bet jau tuvāk.
Savilku rokas dūrēs… neapbruņotās dūrēs. Pēc tam sadabūju nazi. Krēsloja, bet kaut kas vēl bija redzams.
Driz vien ieraudzīju suņus. Tie ātri pārskrēja pār ceļu un apstājās kaut kur sāņus. Suņi bija pieci.
- Nāve mani vajā! - atkal nočukstēju.
Spītīgi ierāvu galvu plecos un gāju tieši virsū suņiem, novirzoties no azimuta līnijas.
- Jau kuro reizi nāve mani vajā! Jau kuro reizi! Nekas nebūs arī šoreiz! Nekas neiznāks! Neiznāks! - skaitiju kā robots. - Nu, tad pacīnīsimies! Ei, suņi, nāciet šurp! Uzbrūciet! Paskatīsimies, kurš būs stiprāks!
Suņi apmulsa no tā, ka eju tieši viņiem virsū un nebaidos, sāka skraidīt apkārt un pat sadalījās divās grupās.
«Pats galvenais - nebaidīties! Bailes pievelk nāvi!» es domāju.
Viens suns skaļi iegaudojās. Pārējie kori atbildēja. Pēc tam suņi savācās kopā un pēkšņi metās man virsū.
(Jz mirkli apmulsu, bet pēc tam satvēru nazi un, kaklu saliecis kā bullis, gāju tiem virsū. Man nebija no tiem bail, jo es jau… vairs nebaidijos no nāves. Man vienkārši gribējās cīnīties ar viņiem - šiem sātana iemiesojumiem - un paskatīties, kurš šajā kaujā būs uzvarētājs. Es gribēju cīņu, es alku pēc tās! Baiļu nebija. Bija tikai cīņas alkas.
Suņi apstājās kādus trīsdesmit četrdesmit metrus no manis un sāka rūkt.
- R-r-r-r-r, - es mēdījos, turpinādams iet uz viņu pusi.
- (J-a! - pēkšņi iegaudojās viens suns.
Visi apklusa. (Jn tad pats lielākais suns - laikam bara vadonis - metās prom, pārējie aizskrēja pakaļ.
Drebēju pie visām miesām. (Jzņēmu virzienu pēc azimuta un kā robots devos uz priekšu. Bija jau gandrīz tumšs.
«Es pievārēju nāvi, tāpēc ka neizbijos no tās,» pārgurumā nodomāju.
Soļoju un soļoju pilnīgā tumsā. Tikai dažreiz kaut kur sāņus atskanēja skaļi kaucieni - «Ū-ū-ū-ū!».
Driz vien mazliet sāņus no azimuta ieraudzīju lukturu gaismu.
- Malacis Tatu… un Lan-Viņ-E, - noteicu, - ieslēguši lukturus!
Lan-Viņ-E mani sagaidīja ar sajūsmas saucienu.
- Meņ, meņ, meņ!
Apskāvu viņu, šo ķiniešu puisi. Viņš silti raudzījās man acīs. Tatu pastūma viņu nost un cieši apskāva mani. Bet Lan-Viņ-E ieslēdza mašīnas salonā gaismu, sadabūja manu blašķi un stiepa man kopā ar krūzīti.
- Peņ! - viņš teica.
Sapratu pareizi un iedzēru krietnu malku… no kakliņa.
Pēc tam pastiepu blašķi viņiem. Puiši ar baudu izdzēra atlikušo spirtu.
- Paldies, veči! - pateicu krieviski.
Viņi neko nesaprata.
Pēc tam mēs braši aizbraucām lidz nometnei, protams, krietni pamaldoties.
No teltīm izspraucās puišu miegainās sejas. Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs teica:
- Nu, kā ir, šef?! Paēd, biezputras vēl ir daudz…
No rita pamodies, piespiedu sevi nomazgāties un pārģērbties. Pēc tam atgāju nostāk un apsēdos uz zemes - Tibetas zemes. Tā bija auksta, bet patīkama.
«Bet nāve taču mani nepaņēma!» atsvešināti nodomāju. Pienāca Lan-Viņ-E un Tatu.
- Starp ķīniešiem nav gļēvuļu, - teica Lan-Viņ-E.
- Lielai nācijai nevar būt gļēvuļu, - es svarīgi apstiprināju. Atcerējos eņģeli ar nejēdzīgo iesauku «Izsalkušais Velns»,
piecēlos kājās un nočukstēju:
- Paldies tev, labais Melnais Eņģeli! Mēs devāmies mājup.
- Dava Tencings (šerpa)