Savācām mantas un sakrāvām mašīnā. Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs kavējās pie mūsu pa šo laiku tiešām mīļa kļuvušā jaka.
- Es taču, šef, nudien esmu viņam tā pieķēries, ka grūti šķirties!
Jaks ar degunu berzās gar Sergeja Anatoļjeviča iekritušo vēderu.
- Nu labi, pietiek sentimenta! Braucam, Sergej Anatoļjeviš! - pārtraucu ieilgušās atvadas.
Salīdām savā džipā un devāmies atpakaļceļā.
Lan-Viņ-E bija ļoti apmierināts, viņš brauca uz mājām. Tatu skuma. Ravils bieži un nevietā smējās. Rafaels Jusupovs sazin kāpēc apmierināti klaigāja, kad mašīna palēcās uz kāda ciņa. Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs, eleganti glāstot deniņus, visu laiku skatījās debesīs. Bet man sāpēja kuņģis, taču ne pārāk stipri.
Kailasu sedza mākoņi. Kalnu nevarēja redzēt. Bet tā gribējās pamāt tam ar roku…
- Tatu! Lan-Viņ-E! Piebrauksim pie kalniem, kur sākās Dievu Pilsēta. Līkums būs kādi divdesmit kilometri, bet kas tad tas ir! - es ierosināju.
Visi piekrita.
Piebraucām pie kalnu pakājes un apstājāmies. Kā pēc pasūtijuma migla nolaidās zemē un ietina mūs baltā palagā.
Izkāpu no mašinas un gāju pie kalna. Ravils sekoja.
Piegājis pie kalna, noslidēju ceļos un ar plaukstu pārbraucu kalna akmens virsmai (pareizāk sakot, viena kalna, kas atrodas ap Dievu Pilsētu). Tā man šķita ļoti, ļoti tuva.
Paskatijos augšup un redzēju tikai baltu miglu. Pēc tam noliecu galvu, noliecu to Dievu Pilsētas priekšā.
Aizvēru acis, iztēlojos Dievu Pilsētas diženumu un… noliecu galvu vēl zemāk. Tā Ravils mani ari nofotografēja… miglā… ar noliektu galvu.
Atkal sēdāmies mašīnā un devāmies ceļā. Motors dūca, dūca pavisam vienmērīgi. Pievēru acis un sāku snaust, kratoties uz ciņiem un nepievēršot nekādu uzmanību jau pierastajām sāpēm kuņģi.
«Ur-r-ur-r-ur-r,» motors dūca.
Gulēt bija saldi, saldi. Sergeja Anatoļjeviča plecs bija ērts, kaut arī paciets. Šis plecs it kā apskāva manu galvu no visām pusēm un ieaijāja. Pēkšņi motora dūkšanā ielauzās kaut kādas skaņas. Tās kļuva arvien stiprākas un stiprākas, savijās melodijā, kuru it kā dziedāja Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs:
Aiju, aijā, naktī visi gulēt iet. Aiju, aijā, būs jauna diena atkal rīt. Dienā esam piekusuši ļoti, Teiksim visiem: «labu nakti». Actiņas ver ciet, aiju aijā…
Bet man bija labi… uz drauga pleca. (Jn man šķita, ka Sergejs Anatoļjevičs tikai dzied un dzied dīvaina orķestra pavadībā, kurā ir tikai instrumenti, kas spēlē tikai «(Jrr-urr..», bet šim skaņām pa vidu dažubrīd var sadzirdēt vārdus «Aiju, aijā, nakti visi gulēt iet…».
Droši vien es miegā šņaukājos, iespējams, ka uz Sergeja Anatoļjeviča pleca tecēja manas siekalas. Bet es gulēju, saldi gulēju, gulēju ar izpildīta pienākuma sajūtu, kuru… protams, biju izdomājis es pats, pats nezinot, kāpēc izdomājis sev šo pienākumu te… Tibetā.
Miegā atcerējos vienu no savām ipatnībām - aizmigt, kur pagadās. Sapni redzēju Clfas drāmas teātra aktrisi Tansulpanu Babičevu, kura reiz uzaicināja mani uz pirmizrādi, kurā spēlēja galveno lomu (manuprāt, tā bija bomzenes loma), un teica, ka viņa spēlēs tikai man. Bet es… protams, krēslā tūliņ aizmigu, saldi ņurdot. Luga drīz vien beidzās, un es, svaigs kā gurķītis, stājos viņas priekšā, tēlodams, ka esmu sajūsmā par viņas spēli.
Bet tagad es negulēju «kur vien pagadās», es gulēju likumīgi, normāli… uz Sergeja Anatoļjeviča Seļiverstova pleca, kuru nemaz nemulsināja manas siekalas, kas tecēja uz viņa netīrās vēj- jakas. Tas bija normāli - gulēt, kad var to darīt, un negulēt, kad jāpakļaujas situācijai - «Esmu pati uzmanībai».
Vēl sapnī man rādījās viena Indijas etīde no pagātnes. 1996. gadā mēs ar Veneru Gafarovu un Sergeju Seļiverstovu devāmies ķirurģiskā ceļojumā pa vairākām Indijas pilsētām, apvienojot to ar pirmās Himalaju ekspedīcijas sākumu. Katrā pilsētā mēs lasījām lekcijas vietējiem acu ārstiem un taisījām paraugoperā- cijas. Bet lekciju lasīšana saskaņā ar indiešu tradicijām bija apvienota ar greznu manis priekšāstādīšanas ceremoniju acu ārstu sabiedrībai. Mani apsēdināja uz atsevišķa krēsla, noteikti aplika ap kaklu stipri smaržojošu dzeltenu ziedu vainagu un tad angļu un hindi valodu sajaukumā stāstīja par mani kādas četrdesmit minūtes, teica tādus vārdus, tādus vārdus… ka pat no angļu valodas frāžu fragmentiem varēja saprast, ka tas, ka es esmu apmeklējis šo pilsētu, jāuzskata, mazākais, par «gaismas staru tumsas valstībā». Bet tādas ir indiešu tautas tradīcijas, kas sakarā ar jebkuru iemeslu mīl sarīkot svētkus un no visa prot «uztaisīt… konfekti».
Es, saldās runas klausoties un sēžot atsevišķā krēslā ar vainagu ap kaklu, jutos kā pilnīgs idiots. Bet pārāk ilgi justies kā idiotam, ticiet man, ir grūti, vēl jo vairāk - kā «saldam idiotam». Tāpēc, gribot negribot, es aizmigu (tiesa gan, kontrolējot, lai netecētu siekalas), bet… turpināju ar savu svarīgo izskatu «izdaiļot» Indijas sabiedribu. Tajos retajos brīžos, kad atvēru acis un skatījos zālē, tūliņ redzēju savus draugus - Veneru un Sergeju, kuri visiem spēkiem centās man telepātiski iedvest, ka gulēt visiem acu priekšā (un vēl ar vainagu ap kaklu!) nedrīkst, un bija cik vien iespējams plati iepletuši savas acis, brižiem pat darot to ar pirkstiem. Es pamāju, izsakot, ka esmu vienisprātis ar viņiem, bet viņu sejas ar plati ieplestajām acīm atkal izplūda miglā un…atkal parādījās manu acu priekšā, tikai… nu jau sapni.
Bet, kad manis… guloša… priekšā stādīšana beidzās, es neizprotamā kārtā tūliņ pacēlu galvu, izlikdamies, it kā pie mums, Krievijā, tieši tā pieņemts klausīties runas par sevi. Tūliņ no Venera un Sergeja lūpām izlauzās atvieglots «CJh!».
Nostājoties tribīnē (protams, ar visu vainagu!) un paņemot rokā mikrofonu, atmodos pilnīgi un, pat nejaucot angļu un krievu valodu, moži teicu: «Ladys and gentlemens! Dear collea- gues!», ar prieku konstatējot, ka vairs nerunāju… sapnī.
Vienmēr esmu apskaudis savu draugu Rafiku Talgatoviču IŅigmatuļinu (medicīnas zinātņu doktors, profesors, mūsu Centra direktora vietnieks zinātniskajā darbā), kuram piemīt īpašība negulēt, sēžot prezidijā, un kurš var tā stundām ilgi nosēdēt nomodā, un viņam nav vajadzīgas komediantu brilles, uz kurām uzzīmētas atvērtas acis.
Sergeja Anatoļjeviča Seļiverstova plecs, uz kura es gulēju mašīnā, man likās ne visai ērts; pusmiegā sāku grozīties un beidzot atradu ērtāku vietu, kur nolikt savu galvu, - uz viņa krūtīm.
- Uh! - apmierināti noelsos.
Bet mašīna ripoja uz priekšu, dziedot dūcošo ceļadziesmu. Pēc tam dūkoņā ielauzās kaut kādas grandiozas skaņas, uzradās basi un… manās ausīs sāka skanēt pēckara gadu brīnišķīgais valsis:
Pilsētas dārzā spēlē pūtēju orķestris, Deju laukumā brīvu vietu nav…
Dūcošā ceļadziesma
DZĪVES VALSIS
Dvēselē ieplūda svinigums, un es… gandriz kā nomodā… sapni ieraudzīju Sokoļņiku parku Maskavā, caur kuru es kaut kad ļoti sen nācu no kaut kādas izstādes un pēkšņi kaut kur malā dzirdēju pūtēju orķestri spēlējam «Pilsētas dārzā…». Atceros, kā apstājos, brītiņu paklausījos un pāri zālieniem devos mūzikas virzienā. Drīz vien biju piegājis pie nožogota deju laukuma, kura stūri spēlēja pūtēju orķestris, un muzikanti bija tikai… sirmi večuki. Viņi spēlēja ar tādu iedvesmu, ar tādu iedvesmu…. Bet vējš pluinīja viņu sirmos matus.
Laukumā dejoja tikai viens pāris - pavisam vecs pulkvedis grieza dejā vecmodīgā kleitā tērptu vecenīti ar nonēsātām kurpēm kājās.
Es stāvēju un skatījos, acu priekšā pavisam skaidri nostājās karš, kuru mūsu tēvi pārdzīvoja, un… man šķita, ka mūsu tēvi un mātes pat karoja svinīgi, jo vārds Dzimtene vienmēr skan svinīgi. Bet šis pulkvedis formā vēl aizvien nebija zaudējis militāra cilvēka stāju un tā grieza dejā savu… kādreizējo meiteni, tā grieza dejā… ka manī kā asa sāpe iedūrās dziļas netaisnības sajūta, ka cilvēki… noveco. Taču es sapratu, ka Dievs tā ir nolēmis, jo ļaunajiem cilvēkiem, kuru ir tik daudz, nav tiesību dzivot pārāk ilgi, viņiem ir jāiziet attīrīšanās Tajā Pasaulē. Tikai… šie ļaunie cilvēki aizvelk nāves atvarā arī citus - labos, kuriem, tāpat kā ļaunajiem, ir jānosirmo, griežoties dzīves valsī jāatceras tie gadi, kad uzvaru svinēja jaunibas mīlestība, lai, varbūt jaunajā dzīvē satiekoties ar kādu cilvēku nu jau citā, jaunā veidolā, pēkšņi sajustu, ka tas ir kaut kā… kaut kā… tuvs un mīļš, nesaprotot, ka satiktais cilvēks ir tava mīlestiba… tavas dzīves mīlestība.
Stāvēju, nejuzdams, ka deguns un vaigi pavisam iespiedušies žoga režģī. Bet valsis tikai grieza un grieza šo brīnišķīgo sirmo pāri.
«Nave nav briesmīga, briesmīga ir šķiršanās!» es nodomāju. (Jn vēl es toreiz nodomāju - jo ilgāk cilvēki dzīvo kopā viens
VECOS DRAUGUS NEMAINA
ar otru vai ari jo ilgāk draudzējas, jo tuvāki un radniecigāki kļūst.
«Vecos draugus nemaina!» izskrēja caur smadzenēm.
Atceros, ka toreiz manu acu priekšā kā karuselis aizslīdēja manu veco draugu tēli, draugu, ar kuriem dzive bija mani izšķīrusi, bet… bet… visus viņus ietina kaut kāda laba enerģija.
«Vecos draugus nemaina!» nodomāju vēlreiz.
Atceros, ka toreiz Sokoļņikos, kad stāvēju, seju iespiedis žoga režģi, es domāju, ka pati lielākā cilvēku nekrietnība ir tā, ka viņi dažreiz lepojas ar jaunību. Atceros kādas jaunas dāmas seju, kad tā teica otrai:
-Man salīdzinājumā ar jums ir priekšrocība - jaunība!
Domāju - ja cilvēkam nav ar ko lepoties, tad viņš lepojas ar jaunību, nedomājot par to, ka pēc tik un tik gadiem kāds, uzmetis viņam lepnīgu skatienu, var arī viņam pateikt:
- Man salīdzinājumā ar jums ir priekšrocība - jaunība!
Man kļuva skumji. Nodurtu galvu devos caur Sokoļņiku parku uz metro. Bet aiz muguras spēlēja pūtēju orķestris: «Pilsētas dārzā spēlē…» - spēlēja svinīgi, it kā dodot mājienu, ka bez nekrietnības pasaulē ir arī dzives svētki un uzvara.
Jutu, ka šļūku nost no Seļiverstova krūtīm. Pacēlu galvu.
- Guli, guli! - teica Seļiverstovs, cenšoties iegrozīties tā, lai viņa krūtis līdzinātos gandrīz vertikālam spilvenam.
Atkal atslēju galvu pret viņa krūtīm, taču pagulēt vairs nevarēju. Jutu, ka kuņģis vēl arvien stipri sāp. Sāpes bija smeldzošas, tās tiešām bija mani pārmocījušas. Bet gulēt gribējās ļoti, ļoti… Sapratu, ka mans sapnis ir dabiska aizsargreakcija pēc daudzajiem Dievu Pilsētā pārdzivotajiem stresiem, kur Dzīve un Nāve ir saplūdušas kopā… ar vienu vienīgu atrunu, ka dzīvot tomēr gribas…
Gn es jutu, ka dzīvoju, bet dzīvoju ar šīm nepārejošajām sāpēm.
«Droši vien notraipijos tur… tajā «vietā», nu… tur, kur ir jābūt citādam… tīrākam… daudz tīrākam,» es nodomāju.
Sapratu, ka ar šīm sāpēm no manis nāk ārā visi netīrumi… tās banālās dzīves netīrumi, pie kuras mēs tā esam pieraduši un kuru uzskatām par normu ar devīzi - «Dzīvot dvēseles miskastē». Bet tā gribējās redzēt, ka visiem cilvēkiem ir mirdzošas acis! Taču es zināju, ka acis cilvēkiem mirdz ļoti reti… pagaidām.
- Pagaidām… - cerīgi atkārtoju pats pie sevis.
Sāpes kļuva stiprākas. Apstādināju mašīnu un izkāpu laukā. Pagāju dažus metrus pa smilšu barhanu un, saliecies likumā, apstājos.
- CJ-uh! - izlauzās sāpju kliedziens. Pastāvēju vēl kādu bridi un bezcerīgi nodomāju:
«Kur tad man likties? Jācieš! Toties netīrumi izies laukā… ar
sāpēm. Ja cilvēki neslimotu, viņi pavisam… apaugtu… ar netīrumiem! Sāktu dzīvot kā superizgāztuvē! Lai gan tas ir nežēlīgi, bet cilvēkiem ir jāslimo, cilvēkiem ir jācieš sāpes, jo sāpes - tās ir netīrumu atskaņas, no kurām atbrīvojas dvēsele! (Jn lai sāp. Jā, lai sāp - jo stiprāk sāp, jo tīrāks kļūsi! Sāpes, stiprās sāpes, nu attīriet mani, attīriet!»
No šīm domām man kļuva vieglāk. Pēkšņi es satrūkos.
- Bet, ja nu mani ļoti stipri «attīrīs», tad… tad… kā es dzīvošu šajā pasaulē? Šeit taču… atvainojiet, nākas būt netīram! - izdabūju no sevis, pavisam saliecies sāpēs.
Uz bridi apjuku, bet pēc tam sapratu, ka cilvēks jau vispār dzivo mūžīgi, mainot ķermeņus un dzīves, un šajā dzivju karuselī svarīgākais kritērijs tomēr ir Dvēseles Tīrība, kuru, sen jo sen mūs radot, Dievs ir iezīmējis… pēc sava tēla. (Jn mums, Dieva radibām, nekas cits neatliek kā sekot Galvenā Tēva - Dieva baušļiem, iemācoties atsacīties ne tikai no netīrumiem, bet ari no tā, kam piemīt kaut mazākā netīrības nianse. Un, vai to esi spējis izdarīt, tas atspoguļosies tavās acīs…
Tajā brīdī es kaut kā saņēmos, pacēlu galvu un, pagriezies uz kalnu pusi, čukstēju:
- Bet es centīšos… es cīnīšos… es tiekšos… es speršu vai zemes gaisā, lai izmainītu mūsu netīro pasauli kaut mazmaz- lietiņ… kaut mazmazlietiņ…
Pieķēru sevi pie domas, ka manī ir pazibējusi pašpaļāvības un pašapziņas dzirkstelīte, bet man negribējās būt pašapzinīgam idiotam, kas vēlas izmainīt visu pasauli.
Iegrimu domās. Un pēc tam teicu pats sev:
- Šajā dzīvē visu izšķir optimisti! Bet īdzīgie pesimisti, kas spēlē «viszinīgo soģu» lomu un prot skaisti šūpot galvu, aiziet… tālāk, jo, tīksminoties par negatīvo, tikai velk sabiedrību uz leju, samierinoties ar netīrumiem un jaucot to kopā ar savām… pie netīrumiem pieradušajām domām! Nav ko gremzties! Vajag kaut uz mirklīti prast atsacīties no «netīrās dzīves», no «netīro likumu» viszinības ēnas, paskatīties uz pasauli ar bērna acim un ieraudzīt, piemēram, cilvēkā, kurā tu redzi potenciālo nodevēju, tīru un gaišu cilvēku… pat tad, ja tas nemaz tā nav… pat tad, ja tu kļūdies… pat tad, ja tu… Tīksmināšanās par netīriem likumiem jau pati par sevi noved netīrumos!
Bet optimisti, šie aplamnieki optimisti, kurus viszinīgie pesimisti nepārtraukti kritizē, pamāca un… kuriem ir drosme bērnišķīgi gaiši raudzīties uz dzivi, šajā dzīvē izšķir visu, jo viņi redz, kāda šī dzive būs nākotnē, gaišā nākotnē, labākā nākotnē, brīnišķīgā nākotnē - tajā nākotnē, kuru mums ir iezīmējis pats Dievs - Vislielākais Optimists. Bez šī dievišķā optimisma nebūtu arī mūsu - cilvēku. Tieši pesimisti vēstures gaitā ir ievilkuši mūs pasaules katastrofu un plūdu bezdibenī, jo viņi jaucās… prātīgi jaucās pa «netīro veļu». Bet «veļai» vienmēr ir jābūt izmazgātai un tīrai - kā… bērna acīm.
Iedomājos, cik gan daudz optimisma bija vajadzigs Šambalas cilvēkiem, lai uzbūvētu Dievu Pilsētu un no jauna, caur ērkšķiem, raditu uz zemes Cilvēci. Tikai gaišas domas par nākotni palīdzēja viņiem, šiem optimistiem, darīt, darit un darīt dižas lietas, un darīt tās ne priekš sevis, bet priekš mums - nesaprātīgajiem, lai uz planētas Zeme cilvēka balss varētu teikt: «Es jūs mīlu!'.
Atgriezos pie mašīnas. Braucām tālāk. Garām slīdēja «Mūžīgā Kontinenta» kalni un pakalni.
Sāpes mazliet norima. Pieķēru sevi pie domas, ka esmu apmierināts. Biju apmierināts, ka mums, parastiem Krievijas puišiem, izdevās pabūt Šambalas skāvienos, rēgainos un brinišķigos skāvienos. Biju apmierināts, ka mums izdevās redzēt Dievu Pilsētu - neticamu un neparastu Pilsētu, kura tika radita tam… kam bija principiāla un… es pat teiktu - galvenā nozime Zemes dzivē.
Es vēl nezināju, ka Dievu Pilsētas nozimes atminējumu nāksies gaidīt gadiem ilgi, bet es jau jutu, ka Dievu Pilsētas, kuru bijām skatījuši savām acīm, mikla ir grandioza.
Braucu, brīžiem iemiegot un atbalstot galvu gan pret Sergeja Anatoļjeviča Seļiverstova plecu, gan pret krūtīm. Sergeja Anatoļjeviča biolauki - mana drauga labie biolauki slāpēja sāpes. Sergejs Anatoļjevičs brīžiem iestenējās, cenšoties saglabāt vienu un to pašu pozu, lai mani nepamodinātu, un, ja arī pagriezās, tad darīja to klusi un omulīgi. Brīžiem viņš iedzēra pa malkam spirta no apkārt palaistās blašķes, bet darīja to ļoti akurāti, atsakoties no tradicionālā teiciena: Ū-uh! Labi aizgāja!», un pat ne reizi neuzpilināja uz mana plikā pakauša ne pilītes šā dzīvinošā dzēriena. Tikai kluss «hrum-hrum» liecināja, ka Sergejs Anatoļjevičs spirta malkam uzkož sausiņu.
Pusmiegā (bet varbūt ari miegā!) manu acu priekšā zibēja paralēlo pasauļu vīzijas, un man, guļošam uz Sergeja Anatoļjeviča pleca, likās, ka visi paralēlo pasauļu cilvēki ir mūsu draugi, kas vēlas mums palīdzēt un kuri mums - trīsdimensiju cilvēkiem - ir devuši savu spēku, lai arī mūsu pasaulē, kur vārds «cilvēks» pagaidām netiek rakstīts ar lielo burtu, parādītos dievišķā piecu elementu enerģija, kas spēj ne tikai graut, bet arī radīt, radīt to, ko nav iespējams radīt ne ar ko citu. Dievišķā piecu elementu enerģija strādāja uz Zemes tieši šeit - Tibetā, lai uzbūvētu šeit Dievu Pilsētu, lai tā varētu… lai tā varētu… lai tā varētu… Piecu elementu spēka - paralēlo pasauļu apvienotā spēka darba rezultātu mēs savām acīm redzējām Dievu Pilsētas unikālo akmens konstrukciju veidā, bet es tā arī nesapratu, kādos nolūkos šeit tika izmantota šī… «Visuma smagā artilērija», bet nesapratām mēs… pagaidām… Pagaidām vēl nesapratām!
Sergeja Anatoļjeviča plecs (bet reizēm krūtis!) bija mājīgs. Jutu, ka guļu uz trīsdimensiju cilvēka, trīsdimensiju Sergeja
Anatoļjeviča Seļiverstova ķermeņa. Gn man negribējās izmainīt šo trīsdimensiju ķermeni (ko izmantoju par spilvenu!) uz milzīgo četrdimensiju cilvēka ķermeni, lai gan Sergejs Anatoļjevičs arī trīsdimensiju veidolā nebija nekāds mazais! Es pats taču arī biju trīsdimensiju pasaules produkts un, protams, tiecos pie visa trīs- dimensionālā, jo šeit, pēc augstākajiem mērogiem garlaicīgajā un drūmajā pasaulē, bija mana Dzimtene, kura mums, trīsdimensiju cilvēkiem, ir jāizmaina, jāpadara jautra un dzīvi apliecinoša.
Vēlreiz pabīdīju savu galvu pa Sergeja Anatoļjeviča trīsdimensiju plecu (vai krūtīm?!) un pēkšņi sajutu, ka mēs, trīsdimensiju cilvēki, kas sevi ne visai cienām, tomēr… tomēr varēsim izmainīt mūsu garlaicīgo un drūmo pasauli, padarit to tādu… tādu… ka arī te, šajā zemajos līmeņos pamestajā pasaulē, kaut kad parādīsies brīnumi, tie neticamie brīnumi, uz kuriem caurspīdīgiem, bet skaidriem burtiem būs rakstīta galvenā brīnumu sasniegšanas devīze - Tīra Dvēsele. Gn tad (kas zina?!) varbūt arī mūsu jau ne drūmajā, bet jautrajā pasaulē iemirdzēsies piecu elementu brīnumainais spēks, spēks, kas (pateikšu jau tagad) radījis mūs pašus kā pasaules uzbūves daļu… radījis caur Dievu Pilsētu kopīgā paralēlo pasauļu radošā darbā.
- Tr-tr-tr! - klusi noskanēja virs manas galvas.
Sergejs Anatoļjevičs atkal uzkoda sausiņu.
Sapnī redzēju galveno Nāves Valdnieka Jamas Spoguli Dievu Pilsētā. Gn es tā kaut kā vienkārši un viegli (sapnī!) sapratu, ka brīnumu laiks pienāks tad, kad Cilvēce iepazīs Laika likumus un sāks katru cilvēku atzīt kā Cilvēku-Laiku vai Cilvēku-Domu (jo Domas Enerģija ir Brīvā Laika enerģija), kā arī sāks vairāk uzticēties jūtām, kuras Dievs sūtījis, lai tās inspicētu domas. Gn tad, ja mūsu pasaulē sāks prevalēt jūtas, pilnīgi iespējams, arī iestāsies matriarhāta laiki (jo sievietēm jūtas piemīt vairāk!) un… sievietes sāks parādīt uzmanību vīriešiem (starp citu, tādi simptomi jau ir!), kad muļķibas pēc «uzpumpētie» kaunīgi nodurs acis, neiedrošinoties ļaut, lai trausla sieviete apskauj viņa «gaļīgi trekno» ķermeni.
Toreiz braucot, kad, bezgalīga noguruma pieveikts, gulēju, gulēju un gulēju uz Sergeja Anatoļjeviča Seļiverstova pleca (vai krūtīm!), ik pa brīdim pamozdamies no jau pierastās skaņas «tr- tr-tr!», es vēl nezināju, ka drīz vien varēšu izdarīt pasaulē pirmo acs transplantāciju, kuras pamatā būs Laika likumi - lai ari neskaidri, lai arī hipotētiski un nepierādāmi paātrinātas asinsvadu saaugšanas likumi -, kurus būs tik grūti izskaidrot kolēģiem un kurus iedvesa Nāves Valdnieka Jamas Spogulis - Domājošais Laika Spogulis.
- Tr-r-r-r-r-r-r-r-r! - atskanēja virs galvas.
«Ciets sausiņš gadījies!» es nodomāju.
Bet mēs tikai braucām un braucām. Kuņģis arvien sāpēja un sāpēja. Taču es, nepievēršot sāpēm uzmanību, gulēju un gulēju, gulēju un gulēju.Tikai dažubrīd, pamostoties no neciešamām sāpēm, apstādināju mašīnu un izkāpu laukā pastenēt, reizēm… skaļi pastenēt. Bet reiz, piespiedis galvu Sergeja Anatoļjeviča plecam, skaļi ieraudājos.
- Sāp! Šausmīgi sāp! - izlauzās caur asarām.
Pagāja diena pēc dienas, bet mēs tikai braucām un braucām. Kuņģis sāpēja un sāpēja. Un netīrumi nāca un nāca laukā no manis.
Brīžiem es atvēru acis, skatījos laukā pa logu un redzēju gan uzrakstus uz akmens klintīm, ka tibetieši negrib aizmirst kaut kad varenos maģiskos vārdus, gan līdzenus apļus - Šambalas lieciniekus, gan stūpas - Dievu Pilsētas piramīdu simbolus, bet jau sapratu, ar sāpēm dvēselē sapratu, ka tibetiešu misija jau ir beigusies.
«Kāpēc Dievs dara pāri cilvēkiem?!» laiku pa laikam prātoju.
Nevarēju atrast tiešu atbildi uz šo jautājumu, bet dvēseles dziļumos sapratu, ka… tā droši vien vajag… progresa labā… nežēlīgā progresa labā, jo bez progresa nebūs dzīves.
«Dzivo visi - dzīvo cilvēki, kukaiņi, dzīvo enerģija, dzivo ūdens, dzīvo uguns,» izskrēja caur smadzenēm.
Man sazin kāpēc bija skumji. Tikai laiku pa laikam atskanošais «tr-r» mazliet uzjautrināja.
Driz vien bijām tikuši lidz vietai, kur Tibetas plato kļuva zemāks. Bija pienācis laiks atvadīties no Tibetas. Mēs lepni apkampāmies, pozējot fotoaparāta priekšā gan uz ezera, gan telts fona, bet dvēselē valdīja skumjas, jo mums negribējās šķirties no Tibetas - Cilvēces Šūpuļa.
Es, protams, arī fotografējos, māksloti smaidīdams. Bet kuņģis arvien sāpēja, sāpēja un sāpēja… Taču, tikko biju iesēdies mašīnā, tūliņ aizmigu un gulēju, gulēju un gulēju, nepievērzdams sāpēm nekādu uzmanību. Darbojās organisma aizsargreakcija pēc pārdzīvotajiem stresiem.
Dažubrīd atcerējos savus bijušos čempiona pārgājienus, kad grūtās kalnu pārejās bija tik dauz stresu, tik daudz stresu… bet pēc tam… mums pie krūtīm piekāra čempionu medaļas.
«Vai patiešām esmu paguris, vai patiešām esmu… kļuvis vecs?» es domāju.
Prātā atausa jau padzīvojušais japāņu firmas «Ničiboren» bijušais prezidents Kondo kungs vai, pareizāk sakot, Kondo- sans. Viņš lieliski runāja krieviski, taču dažreiz sajauca krievu vārdus.
Reiz mēs ar Kondo kungu gājām pa Manēžas laukumu Maskavā un bijām krietni iedzēruši. Protams, ka runājāmies pār dzīvi. Jautri runājāmies. Atceros, ka izvaicāju viņu par to, cik enerģiski japāņu vīrieši parāda uzmanību japāņu sievietēm, lūdzu pastāstit par paša pieredzi.
E-ē-ē… Muldašov-san, es jau esmu novecojies…
- Tu ko, Muldašov-san, tu ko! teica Kondo kungs. - Es jau, jau… esmu novecojies.
- Ko? - es pārvaicāju.
- Novecojies, - viņš atkārtoja, jaucot vārdu «novecoties» ar vārdiem «esmu vecs».
Atceros, ka man kļuva skumji.
Tā ari tagad man sāka likties, ka es, iespējams, ari esmu «novecojies», bet… kas zina… kas zina, kādā pakāpē.
Driz vien ieraudzijām pirmos ciemus un apstājāmies, lai paēstu. Vēroju, kā Rafaels Jusupovs dzer tēju, ar visu savu izskatu paužot, ka vērtē ši dzēriena kvalitāti, tīksminājos, kā Ravils Mirhaidarovs vienkārši «sūc» alu no pudeles kakliņa, bet īpaši uzmanīgi vēroju Sergeju Anatoļjeviču Seļiverstovu, kurš iedzēra pāris malku tējas un tūliņ sāka kaut ko rakstīt, acīmredzot cenšoties atgūt zaudēto un pierakstīt ceļojuma piezīmes.
Uz robežas ar Nepālu apstājāmies un ļoti ilgi gaidījām caur laidi. Sākām jau baidīties, ka ķīnieši nelaidīs mūs uz Nepālu, no kurienes mums vajadzēja lidot atpakaļ uz Krieviju, bet tad parādījās Lan-Viņ-E ar Tatu un… ierosināja krietni iedzert, jo viņi taču paliekot šeit, Ķīnā… Tibetā.
Ķīniešu šņabis bija briesmīgs, bet pats galvenais - neticami smaržojošs. Likās, ka mēs visi līdz kaulam piesūcāmies ar šo smaržu. (Jn tad… Lan-Viņ-E, jau iereibis, sāka dziedāt… krieviski «Vihoģila na bereg Katjuša, na visokij bereg, na kru- toj…» un… sāka atcerēties Maskavas Valsts Universitātē pavadītos gadus, krieviski runājot tikpat kā bez akcenta. Mēs visi silti smaidījām.
Kad šķērsojām Nepālas robežu un autobuss aizveda mūs līdzenumā, Sergejs Anatoļjevičs brīvi uzelpoja:
- Uh! Kāds te biezs gaiss! Ja labi ieelpo, plaušas var pārplēst. Te jums nav nekāds «Mūžīgais kontinents»!
Mēs visi elpojām ar baudu.
Nepālas galvaspilsētā Katmandu bija karsts un mitrs. Visi staigājām šortos un ik pa brīdim skatījāmies uz savām vājajām un piepūlētajām kājām. Mans kuņģis ar katru dienu sāpēja arvien mazāk un mazāk. (Jz civilizāciju es tagad skatījos pavisam citām acīm… ar mazliet svešām acīm.
Ik pēc pāris stundām kāds, visbiežāk gan Rafaels Gajazovičs Jusupovs, ieteicās:
- Nu ko, veči, varbūt uzēdīsim kaut ko?!
(Jn mēs atkal gājām uz kādu lētu restorāniņu, lai paēstu, ar baudu paēstu… civilizētu ēdienu.
Ēšanas laikā ar baudu vēroju puišu sejas. Viņi priecājās ne tikai par ēdiena pārpilnību, viņi priecājās, ka ir spējuši izturēt grūtus, es pat teiktu, ārkārtīgi bīstamus pārbaudījumus, savām acīm skatījuši leģendāro Dievu Pilsētu un sapratuši, daudz ko sapratuši šajā dzīvē. Rafaela Jusupova seja staroja.
Dzerošie Rafaels Jusupovs un Ravils Mirhaidarovs un rakstošais Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs
Rafaela Jusupova seja staroja
Driz vien lidmašina aiznesa mūs uz Maskavu. Salonā Sergejs Anatoļjevičs «sadraudzējās» ar kādu alpinistu un «norunāja» pudeli spirta… pusotra litra spirta minerālūdens pudelē.
Lidostā Seremetjeva-2 Sergeja Anatoļjeviča acis pieplūda asarām, un viņš, ceļos nometies, sāka skūpstit granīta skrejceļu, nepārtraukti atkārtodams:
- Zeme! Krievijas zeme!
Pie izejas ieraudzījām draugus, kas mūs gaidīja, - Irinu Kazminu, Tatjanu Drapeko un Juriju Ivanoviču Vasiļjevu. Apskāvāmies, iesēdāmies mašinā, aizbraucām pie Irinas Kazminas un… svinējām, svinējām, svinējām. Centos kaut ko pastāstīt, taču nekas nesanāca - te tomēr man pagaidām viss vēl bija… svešs. Tikai draugu siltās acis atgrieza mani dzivē, bet es… lai cik dīvaini tas nebūtu… vēl biju tur, Dievu Pilsētā.
Pēc tam lidmašīna aiznesa mūs uz dzimto (Jfu. Mūs sagaidīja, pasniedza pa glāzītei šņabja, un mēs bez pārtraukuma klaigājām, protams, pļāpājot visādas blēņas. Par Dievu Pilsētu runājām maz - tā bija pārāk svēta lieta.
Mašīna pieveda mani pie mājas durvīm. Zināju, ka mājās mani gaida sieva - Tatjana.
Mana sieva Tatjana ar kaķi, vārdā Muļķis
Izkāpis no mašīnas, uz brīdi apstājos. Atcerējos, ka mana sieva - Taņa - prata gulēt divas reizes dienā, ka viņai bija brīnišķīga nervu sistēma un viņu nekad nemocīja bezmiegs. Pārnākusi no darba tā ap septiņiem vakarā, viņa padzēra tēju un likās gulēt - tā lidz vienpadsmitiem divpadsmitiem, tad cēlās augšā, gatavoja vakariņas, cerot, ka viņas darbarūķis vīriņš pārradīsies tā ap trijiem naktī (jo viņš diemžēl ir pūce) un gribēs paēst, bet viņam vienatnē ar kaķi klēpi nebūs patīkami strēbt kāpostu zupu. Taņa vienmēr mani sagaidīja, un mēs kā normāla
Taņas pīrāgs
ģimene vakariņas ēdām kopā… trijos nakti. Bet es, sakot: «Nu, Taņa, vai ieliet pa glāzītei?» - strēbu zupu, locīju iekšā Taņas ceptās kotletes ar kartupeļiem, nepiemirstot vakariņu beigās pieņemt tatāru vīra svarīgo pozu un pateikt: «Nu ko, Taņa, novāc tos traukus… lūdzu!»
Pēc tam mēs dzērām tēju, protams, ar Taņas ceptajiem pīrāgiem, kurus, patiesību sakot, es ne visai mīlu, taču ēdu patriotisku jūtu vadīts, lai gan citi (kad es šos pīrāgus dažreiz aiznesu uz darbu), ēdot Taņas ceptos pīrāgus, to vien saka kā «M-m-m-m!» un «Cik garda mikla!».
Tā nu ari tagad, stāvot pie mājas durvim, es jutu, ka tūliņ, tūliņ aiziešu līdz liftam, nospiedīšu pogu, lifts grabot un vibrējot atnāks līdz pirmajam stāvam un uzvedīs mani lidz dzīvokļa durvim, kuru priekšā es uz brītiņu apstāšos, lai saprastu, ka man ir ļoti gribējies uz šejieni… uz mājām. Man… Tibetas putekļu vētru izpluinītam… ļoti gribējās mājās.
Es patiešām iegāju kāpņu telpā, nospiedu lifta pogu, lifts uznesa mani līdz dzīvokļa durvīm.
Pirms piezvanīt, es atkal uz brīdi apstājos. Galvā atskanēja Jurija Ivanoviča Vasiļjeva lidostā Šeremetjeva-2 teiktie vārdi, mūs sagaidot:
- Nu, kā tad ir, šef, vai Dievu Pilsētu atradāt?
- Atradām, Jura, atradām! - es atbildēju.
- Un kas tas ir?
- Dzīves Matrica uz Zemes, - atbildēju pats sev par pārsteigumu.
Epilogs
Ar to, dārgo lasitāj, šis stāsts nav galā. Grāmatas nākamajā sējumā pastāstišu par to, kā grūtu un garlaicīgu aprēķinu rezultātā mēs nonācām pie pārsteidzoša secinājuma, ka Dievs ir sūtījis mums šo likteni - atrast… vietu, kur viņš ir radijis Zemes cilvēku. Gn, lai gan jums, dārgo lasītāj, šie aprēķini liksies sarežģīti un garlaicīgi, sākot lasīt nākamo sējumu, jūs drīz vien sapratīsiet, ka, saprotot Dievu Pilsētu, sapratīsiet arī paši sevi, kas… vispār… ir ļoti svarigi.
Bet pēc tam nāks klajā «Dzīves Matrica uz Zemes - 2»…