Mans draugs Sergejs Anatoļjevičs Sejiverstovs krāva uz jaka nastas.
- Kaut nu būtu labs laiks, kaut nu būtu labs laiks, - es klusi čukstēju, palīdzēdams piemērot mūsu mugursomas jaku mugurām, kurus mēs bijām iznomājuši no vietējiem ganiem, lai kājām dotos ceļojumā Tibetas iekšienē uz svētā Kailasa kalna apkārtni.
Mūs neatlaidīgi centās pierunāt iet ar vieglām mugursomām, jo pārgājiens notiks 5000-6000 metru augstumā, un tādā augstumā lielu smagumu pārnēsāšana var stipri palēnināt iešanas tempu. Toties jaki, kā apgalvoja tibetieši, var ne tikai viegli nest lielus smagumus, bet arī labi tikt pāri akmeņu krāvumiem un dažreiz pat rāpties pa ne visai stāvām klintīm.
- Viss! Ņemiet visu nost no jakiem! Neaizmirstiet, kura soma ar kuru tika sasieta uz jaka muguras, lai smagums nevilktu uz vienu pusi, - teica mūsu pavadonis Tatu. - Rīt mums jādodas ceļā ļoti agri, tikko ausīs gaisma. Mantas uz jakiem krausim tumsā. Dzinēji jakus atvedīs jau sešos no rīta.
Pacēlu galvu un vēlreiz paskatījos uz melnajiem mākoņiem, kas ietina svēto Kailasu un tā apkārtni.
Eh! - Manā balsi ieskanējās nožēla. - Vakar vakarā Kailass atklājās, bet šodien atkal slēpjas mākoņos. Vai tiešām nebūs labs laiks? Un, ja laiks nebūs labs, mēs neko neredzēsim! Neko! Mēs neredzēsim Dievu Pilsētu, kurai te, Kailasa apkārtnē, kaut kur ir jābūt. Tad visa šī ekspedīcija būs veltīga! Eh!
Vai patiesi es redzu piramīdu?
Tādu domu pārņemts, apsēdos uz paugura un sāku raudzīties Kailasa virzienā. Rokā man bija karte, kurā es precīzi varēju noteikt mākoņiem aizsegtā Kailasa atrašanās vietu. Pēc tam mans skatiens paslīdēja sānis un pēkšņi uz rietumiem no Kailasa apstājās pie neparasta pareizas formas kalna. Ieskatījos uzmanīgāk. Sāka dauzīties sirds.
- Tas taču nemaz nav kalns! Tā taču ir piramīda! - balsi pateicu pats sev, aiz uztraukuma pieceldamies kājās.
Drudžainām kustibām sadabūju fotoaparātu un, maksimāli
Lauka apstākļos izdarīts piramīdveida kalna zīmējums
Pirmā piramīdveida kalna fotogrāfijas oriģināls un attēls pēc datorapstrādes (konturēšanas)
izvirzījis objektivu, vairākas reizes nofotografēju piramīdai lidzī- go kalnu. Pēc tam sāku rakņāties pa ekspedīcijas somu, izvilku burtnīcu un sāku zīmēt šo trijstūrveidigo kalnu, kas skaidri iezīmējās uz samērā zemās kores fona.
- Ak vai! Ak vai! - es murmināju, muļķīgi kustinādams lūpas un atcerēdamies, ka jau Nepālā man reizes divas vai tris galvā ienāca doma, ka leģendārajai Dievu Pilsētai jāsastāv no ļoti senām piramidām, kas izvietotas ap galveno piramīdu - svēto Kailasu.
Atcerējos arī, ka tur, Katmandu, staigājot starp Svajambana- tas kompleksa stūpām, kas izvietotas ap galveno stūpu, mani neatlaidīgi mocīja doma, ka Svajambanatas komplekss simbolizē Kailasa kompleksu. Toreiz es rūpīgi pārskaitiju visas Svajambanatas kompleksa stūpas - to bija 108.
Beidzis zimēt, norāpos no paugura un atgūlos retajā zālitē. Bija ļoti auksts. Pūta ledains vējš.
«Vai patiesi ap Kailasu ir 108 piramidālas konstrukcijas?!» prātā iešāvās negaidita doma. «Vai patiesi šis kalns, uz kuru pašreiz skatos, ir viena no daudzajām piramīdām!»
Mēģināju noteikt attālumu līdz piramīdveida kalnam, uzņēmu visus nepieciešamos azimutus un iezīmēju tos kartē. Pēc tam ātri devos uz nometni un, tuvodamies tai, iesaucos:
- Rafael Gajazovič! Ravil! Nāciet laukā no teltīm! Padodiet ciparu kameru un sagatavojiet datoru!
Atkal piegājuši pie paugura, uz kura pirms brīža biju sēdējis, mēs vairākas reizes nofotografējām piramīdveida kalnu ar ciparu kameru. Es palūdzu, lai puiši šo attēlu parāda datora ekrānā, palielina to un iekonturē, lai pārliecinātos, ka tā forma patiesi līdzinās piramīdai.
Rafaels Jusupovs kalnu iekonturēja diezgan ātri.
- Tas taču ir līdzīgs piramīdai, līdzinās taču, vai ne? - es
iesaucos. - Bet, ja tā ir piramīda, tad tā ir ļoti sena - paskatieties, uz palielinātā attēla redzamas sabrukuma pēdas. Eh, tā sniega cepure traucē labi apskatit sānu virsmas! Vai tā ir piramida? Varbūt mums tikai liekas, ka šis kalns ir māksliga piramida?! Varbūt mēs vēlamo uztveram par patieso?
Galvā sagriezās šaubu virpulis. Kaklu sažņaudza smags nervu kamols. Ar nožēlu atzinu savu bērnišķīgo un… droši vien nepamatoto sapņainību un sāku to ienīst.
«Es, es, es… esmu aprobežots sapņotājs, atvedu uz šejieni veselu ekspedīciju,» tobrid domāju, žņaudzīdams rokās kompasu.
- Plivināties rožainos sapņos ir ļoti viegli, kad sēdi mājīgi iekārtotā kabinetā! Bet realitāte ir daudz bargāka, tā prasa pierādījumus! (Jn kur tad ir tie pierādījumi? Tikai šis neskaidrais attēls datorā? (Jn mākoņi? Šie nolādētie melnie mākoņi! Tie taču ir aizklājuši svēto Kailasu un drīz vien aizklās arī šo piramīdu, kas atrodas samērā zemu. (Jn vai tā vispār ir piramīda?
Sarāvies čokurā no aukstuma, es nervozi aizsmēķēju.
Rafaels un Ravils klusēja.
«Būtu vismaz pateikuši kaut ko! Būtu pateikuši, ka es esmu muļķis un fantazētājs,» es nodomāju. «Nesaka, es taču darbā esmu viņu priekšnieks.«
Saņēmu gribasspēku un centos padzit visas šaubas un sākt analizēt hipotēzi par to, ka svētā Kailasa rajonā atrodas ļoti senu piramidālu konstrukciju komplekss, kas veido Dievu Pilsētu.
- Bet tas taču var ari apstiprināties, - nez kāpēc skumji un vienaldzigi pačukstēju pats sev. - Varbūt šis piramidālais kalns ir
tikai sākums? Varbūt tā ir pirmā bezdelīga? Varbūt aiz tās parādīsies jaunas un atkal jaunas piramidālas konstrukcijas?!
Sāku galvā pārcilāt visus tos priekšnosacījumus, kuri bija atveduši mūs uz šejieni - uz tālo un bargo Tibetu, lai tieši šeit meklētu leģendāro Dievu Pilsētu. Domas sarosījās analītiskā virzienā. Bet kaut kur no apziņas dzīlēm lēni izgaismojās jautājums, kas mocīja mani jau sen, - kāds ir Dievu Pilsētas uzdevums? Šis jautājums pārrāva analītisko domu plūsmu un sāka prasīt pēc kaut kādas, kaut abstraktas, kaut hipotētiskas, kaut fantastiskas atbildes. Sasprindzinājos, cenšoties iedarbināt visu savu smadzeņu potenciālu, bet atbildes nebija. Vilšanās un sapīkuma kamols atkal gatavojās aizžņaugt kaklu. Man pat karsts pārskrēja pār kauliem.
Tobrid es vēl nezināju, ka ilgi, ļoti ilgi nevarēšu atrast atbildi uz šo jautājumu. Bet atbilde būs tik negaiditi neparasta, ka es ilgi sēdēšu ar muļķīgi pavērtu muti un domāšu par cilvēku ļaunumu, kas valda uz Zemes, par to, ka šā ļaunuma dēļ arī tika uzcelta šī padebešu «pilsēta» - Dievu Pilsēta.
Muļķīgi pagrozīju galvu, lai abstrahētos, un pajautāju puišiem:
- Veči, kāds, jūsuprāt, ir šā piramidālā kalna augstums?
- Ko? Runā skaļāk! Vējš… - Rafaels Jusupovs satrūkās.
- Cik augsts ir šis piramidālais kalns, es prasu?
-A… a… - Rafaels sāka pētīt. - Tas ir diezgan augsts. Līdz tam būs… m… m… savi divdesmit kilometri, bet tas paceļas diezgan augstu virs kores. Un mēs jau arī neredzam to lidz pakājei.
- Nu, vai tas ir augstāks par Heopsa piramīdu, kuras augstums ir 146 metri?
- Domāju, ka augstāks.
Es nodomāju, ka šis piramidālais kalns ir vienkāršs punduris salīdzinājumā ar svēto Kailasu, kas… kas… droši vien arī ir seno cilvēku izveidota piramidāla konstrukcija.
- Šis piramidālais kalns droši vien ir ļoti vecs? - Parādīju ar pirkstu kalna virzienā.
- Ko? - Rafaels Jusupovs atkal nedzirdēja. - Runā skaļāk, saku taču, ka vējš gaudo.
- Vai šis kalns ir vecs? - es kliedzu.
- Kas viņu zina…. Lai to saprastu, jāpieiet tam klāt, vajadzīgi ģeoloģijas speciālisti, lai viņi…
- Ģeologu mums nav, - Rafaelu Jusupovu pārtrauca Ravils. - Šef, vai mēs iesim uz to piramidālo kalnu?
- Droši vien ne, - es atbildēju, cenšoties atbrivoties no pēkšņi uznākušām skumjām. - Iesim pa ieplānoto maršrutu.
- Labi.
- Interesanti, kā ši piramīda tika celta. Protams, ja tā ir piramīda, nevis dabisks kalns, - nomurmināju pie sevis.
- Nu, vai tu runāsi skaļāk vai ne? - Rafaels Jusupovs sabozās.
- Gajazič, cepuri vajag noņemt no ausīm, - ieteica Ravils.
- Ko?! - Rafaels Jusupovs pārjautāja.
Mani neatstāja šaubas. Es vēl nezināju, ka drīz mēs ieraudzīsim milzīgu piramidālo konstrukciju daudzveidību un pamazām, ļoti pamazām šaubas izklīdīs, un mēs beidzot sapratīsim, ka reāli redzam Dievu Pilsētu.
- Puiši, ejiet uz nometni! Es vēl palikšu tepat. Izskatās, ka mākoņi ceļas augšup. Atstājiet man ciparu kameru, - es teicu.
Atkal apsēdos uz sava paugura. Bija tāda sajūta, ka no tā plūst siltums. Uzmanīgi skatījos no viena kalnu pacēluma uz citu, cenšoties atrast vēl kādu piramidālu kalnu. Mani jau gandrīz sagrāba izmisums, kad pēkšņi skatiens apstājās pie dīvainām svītrām netālu no pirmā piramidālā kalna, ko atklāja izzūdošie mākoņi. Ieskatījos ciešāk - svītras patiesi bija divainas. Bet kalna virsotni vēl aizsedza mākonis.
Savvaļas suni
Sāku gaidīt, cerot, ka mākonis pacelsies augstāk un atklās skatienam arī šo svītroto kalnu. Tajā brīdī man aiz muguras nočaukstēja zāle. Neviļus nodrebēju un atskatījos. Tur stāvēja nez no kurienes uzradies pretīgs suns un, zobus atņirdzis, skatījās uz mani.
Piecēlos, pagriezos pret suni un klusēdams sāku skatīties uz to. Suns nevarēja cilvēka skatienu izturēt un, skaļi riedams, metās man virsū. Paspēju iespert tam ar kāju, bet suns atjēdzies sāka riņķot ap mani, skaļi riedams un rūkdams.
Sazin no kurienes parādījās vēl divi lieli suņi un kopā ar pirmo sāka riņķot ap mani, cerot pielekt klāt un sagrābt manu kāju. Tik tikko varēju paspēt atkauties.
Man nebija nekāda ieroča, izņemot nazi. To es stingri turēju rokā. Baidījos pieliekties un paņemt akmeni, tā es varēju nepaspēt noreaģēt uz uzbrukumu. Kaklā kūļājās divi fotoaparāti un traucēja kustību koordināciju. Ekspedīcijas soma mētājās zemē. Blakus tai drēgns vējš pluinīja pārgājiena dienasgrāmatas lapas.
Varēja just, ka suņi vēlas mani nokausēt. Drīz vien es patiešām sāku piekust, noņēmu cepuri un pametu to suņiem. Viens suns instinktivi metās tai pakaļ. Riskēdams saņemt kodienu no aizmugures, metos pie šī suņa un no visa spēka iespēru tam pa žokļiem. Kā palēninātā kinolentē pamaniju, ka mans cietais tūrista zābaks ieslīd šī niknā neradījuma purnā, salaužot kaulus. Tibetas līdzenumu satricināja stindzinošs kauciens.
Strauji apgriezos apkārt. Abi suņi bija pārtraukuši riet, apstājušies un, zobus atņirguši, skatījās uz mani. Ievainotais suns turpināja drausmigi gaudot, griezdamies uz vietas.
Strauji pieliecos, pacēlu lielu akmeni un metu apklusušajiem suņiem. Suņi paskrēja kādus desmit metrus nostāk un atkal kā rēgi sāka skatīties uz mani. Baidīdams metos uz viņu pusi. Suņi paskrēja vēl nostāk un turpināja skatities uz mani. Ievainotais suns grīļodamies centās aizbēgt.
Cienīgi, kā jau stiprākais dzīvnieks, nevērīgi pacēlu savu cepuri, dienasgrāmatu, ekspedīcijas somu un lepni sāku virzīties prom, izliekoties, ka man šie mežonīgie suņi nav nekas vairāk kā nožēlojami kāmji vai zaķi.
Gāju arvien tālāk un tālāk, diemžēl prom no nometnes, bet divi uz vietas palikušie suņi klusēdami turpināja skatities uz mani kā rēgi. Kad biju ticis jau pienācigā attālumā, atskanēja gaudošana. Paskatijos atpakaļ un redzēju, kā divi «rēgainie» suņi skrien pie ievainotā brāļa.
- Ū-ā-ā! - ievainotais suns iegaudojās, acimredzot saprazdams «vilku likumu» cietsirdibu.
Driz vien viss sajaucās rēcošā kamolā.
Novērsos un gāju tālāk. Aiz pakalna atkal atradu sausu pauguru, apsēdos, noorientējos pēc kompasa un sāku meklēt tās neparastās svitras, kas bija piesaistījušas manu uzmanibu. Taču iekšēji saņemties nekā neizdevās, krūtis smagi dauzījās sirds. Visu laiku atskatijos, baidoties no jauna suņu uzbrukuma. Tikai tad, kad citu pēc citas biju izsmēķējis trīs cigaretes, man izdevās domās attālināties no nesenās «suņu dejas«.
Vēl viena piramīda?
Atkal sāku uzmanīgi pētīt kalnu nogāzes. Pēc kāda laika satraukti pats sev teicu:
- Tās nav dīvainas svitras. Tur no mākoņiem ir iznirusi pakāpjveida piramīda.
Bija pietiekami labi redzams, ka šim «kalnam» ir pareiza piramidas forma ar nošķeltu virsotni. Neskatoties uz to, ka «kalna» dienvidu pusi daļēji aizsedza sniega kārta, bija skaidri redzamas pakāpieniem līdzīgas joslas.
Ātri uzzīmēju šo piramidālo kalnu, baiļodamies, ka to atkal aizklās mākoņi, pēc tam nofotografēju ar parasto un ciparu kameru. Man likās, ka blakus šim piramidālajam kalnam mazliet tālāk ir vēl viena piramidāla konstrukcija, tikai tai bija cita forma, un tā bija mazāka. Ar binokli varēja saskatīt, ka to diezgan biezā kārtā klāj sniegs, taču šķautnes un cilindriskais izcil-
nis pašā virsotnē bija redzams ļoti labi. Uzzīmēju ari šo konstrukciju, bet nebiju pārliecināts, ka tai ir kāds sakars ar piramīdām.
Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka pēc rūpīgas attēla apstrādes ar datoru pilsētas apstākļos izrādījās, ka arī šī konstrukcija droši vien var tikt interpretēta kā «piramidāls kalns», lai gan nelielas šaubas tomēr palika.
Beidzis zīmēt un fotografēt, turpināju pētīt otru piramidālo kalnu, kas bija redzams samērā labi. Tas ļoti līdzinājās pakāpj- veida piramīdām, kuras ne reizi vien biju redzējis Latiņamerikā.
Tikai salidzinājumā ar tām šis kalns bija daudz, daudz lielāks, tas bija lielāks pat par Heopsa piramīdu Ēģiptē.
Sāku nopietni prātot, ka rit, iespējams, būtu daudz lietderīgāk iet nevis pa plānoto maršrutu, bet doties pētīt redzamos piramidālos kalnus, izdarīt nepieciešamos mērījumus, uzkāpt virsotnē un tā tālāk. Tad mēs ar lielāku pārliecību varēsim apgalvot, ka esam atraduši jaunas, līdz šim nezināmas piramīdas. Biju uzņēmis precīzus azimutus, un šos piramidālos kalnus mēs atrastu jebkuros laika apstākļos.
- Ko darit? Nu, ko labāk darīt? - sāku murmināt pie sevis, dvēseles mulsuma pārņemts.
Taču sirds dziļumos es cerēju, ka laiks mums būs labvēlīgs un svētā Kailasa apkārtnē mēs ieraudzīsim vēl daudzas neparastas piramīdas. (Jn leģendārā Nāves Ieleja? Cln Nāves Valdnieka Jamas Spogulis? (Jn vārti uz Šambalu? Un mīklainā Milarepas ala?
- Nē! Iesim pa plānoto maršrutu! - es cieši pateicu pats sev, atkal apjaušot, ka ekspedīcijas galvenais mērķis tomēr ir Dievu Pilsētas meklēšana, nevis jaunu piramidu atklāšana un sīka aprakstīšana.
Negaidīti rietošās saules stars izlauzās cauri mākoņiem un izgaismoja teritoriju uz austrumiem no piramidālajiem kalniem. Gn uz šā stara no aukstas krēslas izpeldēja vēl viena piramidāla konstrukcija.
«Vai man jau sāk rādīties?» nejauši nodomāju. «Vai es jau vēlamo uztveru kā īstenību?»
Baiļodamies, ka šo konstrukciju atkal aizklās mākoņi, es, cik ātri vien iespējams, to uzzīmēju. Bet, kad sāku fotografēt, mākonis tomēr aprija to saules staru un sabojāja fotogrāfijas kvalitāti.
- Velns lai parauj, vispirms vajadzēja nofotografēt! - nolamājos pie sevis.
Tomēr es skaidri redzēju, ka šim neparastajam kalnam ir precīza piramidas virsotne, kas balstās uz četršķautņu kupolam lidzīga pamata.
- Paskat tikai, kāda piramidālo konstrukciju daudzveidība! - pusčukstus iesaucos. - Kāpēc tā?
Strauji satumsa. Ar kompasu uzņēmu azimutu uz mūsu nometni un pēkšņi atcerējos, ka ceļš vedīs pa to vietu, kur man uzbruka savvaļas suņi. Noskurinājos un nolēmu iet pa apkārtceļu, novirzoties no azimuta par 30° uz rietumiem, bet pusceļā - 30° uz austrumiem. Sapratu, ka atrast nometni būs grūtāk, taču suņi bija atstājuši pārāk pretīgas atmiņas.
Soļoju, orientēdamies pēc kompasa šautriņas. Domas riņķoja ap redzētajiem piramidālajiem kalniem un centās atrast skaidrojumu, kāds ir to mērķis.
- Kāpēc senie cilvēki būvēja piramīdas? - atkal un atkal jautāju pats sev un atbildi uz šo jautājumu nevarēju atrast.
Dvēselē valdīja apjukums, ko radīja nespēja atrast kaut cik pieņemamu atbildi, tas pastiprinājās, kad iedomājos, kāda misija ir Dievu Pilsētai, kas, pilnīgi iespējams… pilnīgi iespējams, sastāv no piramīdām.
- Starp citu, laiks pagriezties par 30° uz austrumiem, - nočukstēju un izmainīju iešanas virzienu.
Bija pavisam satumsis. Pēc maniem aprēķiniem, līdz nometnei bija palicis ko iet pusotra kilometra.
- Ū-ū-ū, ū-ū-ū, - atskanēja kaucieni.
- Velns lai parauj! - nolamājos, sadabūju nazi un turpināju soļot pa azimutu.
- Ū-ū-ū, ū-ū-ū, - gaudošana atskanēja kaut kur pavisam netālu.
Drosmei sāku dziedāt - manuprāt, tā bija Borisa Moisejeva dziesma «Melnais samts ir lietū mircis, bet klaidonim palīdz Dievs…». Bija pretīgi pat iedomāties, ka, novirzoties no azimuta, es aiziešu garām nometnei un man nāksies nakšņot ledainajā Tibetas klajumā mīnus 10° temperatūrā niknu savvaļas suņu ielenkumā. Kā es toreiz sapņoju par visparastāko Krievijas ugunskuru!
Kāpdams lejup pa pakalnu, aiz kaut kā aizķēros un nostiepos garšļaukus.
- R-r-r, - kaut kur blakus atskanēja rūcieni.
Sermuļi pārskrēja pār kauliem. Suņi mani redzēja, bet es viņus - ne. Atkal sāku dziedāt Borisa Moisejeva dziesmiņu, tēlodams pārliecinātu drosminieku.
Nedaudz pa kreisi no mana ceļa gaisā uzlidoja raķete, - puiši signalizēja.
Ātri pēc azimuta uzņēmu ceļu un drīz vien biju pie nometnes.
- Ū-ū-ū, - kaucieni nu jau atskanēja kaut kur tālumā.
Puiši mani sagaidīja. Atviegloti nopūties, ielidu teltī.
- Rit mēs atkal redzesim piramīdas, - teicu pats sev, uzkozdams kaut ko malkam atšķaidīta spirta.
Ejam pa Dievu Valstību
No rīta, izbāzis galvu no telts, ieraudziju, ka Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs jau pavisam ierastām kustībām uz jaka muguras nostiprina nastas. Jaks paretam iemāvās, taču nepretojās. Nostiprinājis nastas, Sergejs Anatoļjevičs nokrekšķējās:
- (Jh! Sanāca gan!
Ausa diena. Pūta stiprs rietumu vējš. Mēs devāmies uz ziemeļiem, šķērsojot lidzenu ieleju pirms svētā kalna.
«Šim vējam ir jāizdzenā mākoņi virs Kailasa un tam tuvajiem kalniem,» es nodomāju.
Sastājāmies zosu gājienā un devāmies ceļā, nesdami vieglas mugursomas. Jaki un dzinēji gāja blakus.
- Auksts gan, vai ne! Ejam jau labu laiku, bet es nevaru un nevaru sasildīties, - aiz manis atskanēja Rafaela Jusupova balss.
Vienmērīgi soļojot, atcerējos vārdus no Angarika Govindas grāmatas, kuru lasīju lamas Ketsuna Zangpo templi, ik pa laikam izkaroties pa logu, lai apmierinātu savu nebūt ne augsto kārību uzsmēķēt. Angarika Govinda, stāstot par ieleju, pa kuru mēs tagad gājām, rakstīja, ka svētceļnieks, atnākot uz šejieni, stājas Mūžīgā priekšā un redz Dievu Valstibu.
Pagriezos atpakaļ un teicu:
- Veči! Starp citu, mēs ejam pa Dievu Valstību! Tā raksta Angarika Govinda.
- Ā-ā-ā…
Vērīgi skatījos mākoņos, kas, aizķērušies aiz kalnu masīva
svētā Kailasa tuvumā, neparko negribēja izklīst. Taču varēja just, ka stiprais rietumvējš drīz vien šos mākoņus aiznesīs prom.
«Droši vien,» es domāju, soļodams ar sporta tūristam apkaunojoši mazu zilu mugursomu plecos, «piramidas ap svēto Kailasu (protams, ja tās tur ir!) ir izvietotas dažādos augstuma līmeņos. Mākoņainā laikā var saskatit tikai piramidu zemāko līmeni, skaidrā laikā redzamas arī augstāk stāvošās piramidas.»
Sāku skatīties uz kalnu pakājēm, nevis pētit mākoņus. Drīz vien mans skatiens apstājās pie neparasta kalna, kas skaidri izcēlās uz Tibetas pakalnu fona. Strauji apstājos. Jaks, kas gāja mums paralēli blakus, arī apstājās, aizsegdams skatu uz kalnu. Paspēru dažus soļus uz priekšu, lai atkal saskatītu kalnu. Arī jaks, paspēris dažus soļus uz priekšu, atkal apstājās un aizsedza skatu. Vēlreiz paspēru dažus soļus uz priekšu, lai redzētu kalnu aiz jaka, taču tas atkal pavirzījās uz priekšu, aizsegdams neparasto kalnu.
- Nu, kas tu esi par lopu! - biju sašutis.
- Sef, viņš negrib, ka tu tur skaties, - Seļiverstovs izteica savu pieņēmumu.
Pasaucu dzinēju un pavadoni Tatu. Pēc dzīvas vārdu apmaiņas Tatu paskaidroja, ka šis jaks uzskata mani par savu dzinēju un tāpēc apstājas, kad apstājos es, tas ir - «dzinējs». Tā viņš ir pieradināts kopš mazotnes.
- CJn ko tad man darīt? - biju nesaprašanā.
Tatu apspriedās ar dzinēju un atbildēja, ka jāapstājas tādās vietās, kur aug zāle. Tad jaks sāks plūkt zālīti un beigs kopēt …m…m… «dzinēja» kustības.
- Bet mēs taču apstājamies tad, kad redzam piramidālus kalnus, nevis tad, kad redzam augam zāli jakam! - Seļiverstovs noskaitās.
Tatu atkal apspriedās ar dzinēju.
- Kad vēlaties apstāties, jums tūliņ jāpaiet atpakaļ, - viņš teica.
- Nesapratu?! - Seļiverstova zods paslējās gaisā.
- Nu… - Tatu apmulsa, - ja jūs apstājaties un tūliņ pasperat dažus soļus atpakaļ, jaks stāvēs uz vietas un neies atpakaļ. Saprotiet, jaks ir gudrs dzīvnieks, viņš ies tikai uz priekšu un nekad neies atpakaļ, viņš ekonomēs spēkus.
- M… jā, - tik vien spēju pateikt un pakāpos atpakaļ.
Izvilku burtnīcu un sāku zīmēt neparasto kalnu, kas līdzinās
piramīdai. Seļiverstovs un Ravils fotografēja. Jaks stāvēja uz vietas kā iemiets.
- Interesanti, - ieteicās Ravils, - šis neparastais kalns no priekšpuses, tas ir - no mūsu puses, ir it kā noslipēts, bet sānu malas it kā nav apstrādātas. Vienskaldnes piramida, vai?
- Nevar izslēgt, - iebilda Rafaels Jusupovs, - ka šīs piramidālās konstrukcijas sānu malas ir bijušas pakļautas lieliem bojājumiem.
Pievērsiet uzmanību, ka rietumu mala ir bojāta vairāk nekā dienvidu mala. Te, Tibetā, valdošā ir rietumu vēja roze.
Manī šis neparastais kalns radīja šaubas par tā piederibu pie piramidām, tas bija pārāk samākslots un ekstravagants. Mieru nedeva mūžīgais jautājums par piramidu lomu un neļāva izmantot loģisko zinātniskās analīzes metodi. Mums atlika tikai skrupulozi uzzīmēt detaļas un fotografēt, cerot, ka fotogrāfijas izdosies.
Galvā šaudijās no literatūras izrautas ziņas par to, ka dažām DNS un olbaltuma kolagēna daļām ir piramidāla struktūra, bet viela ir īpašs telpas un laika stāvoklis.
«Droši vien piramīdas ietekmē telpu un laiku,» pavīdēja nepārliecinoša doma. «Bet kā? Kāda loma ir piramidu formai? Kāda ir pakāpjveida piramīdas loma?»
Jaks pagrieza galvu uz mūsu pusi un, ar skatienu atradis mani, «dzinēju», cieši skatījās, it kā dodot mājienu, ka laiks kustēties. Mēs devāmies uz priekšu.
Pārgājiena laikā «mūsu jaks» gāja blakus pāris soļu aiz manis, neļaudams skatīties apkārt. Nebijām pagājuši ne divsimt metru, kad ieraudzījām skaidri izteiktu piramidālu konstrukciju, kuras piederība pie piramidām neradīja nekādas šaubas. Visi apstājāmies. Jaks pienāca klāt un arī apstājās, aizsegdams piramidālo kalnu.
- Velns lai parauj, pakāpjamies atpakaļ! - es nolamājos.
Atkāpos atpakaļ un uzzimēju šo piramidālo konstrukciju: sanāca, ka tai ir nošķeltas piramīdas forma ar vienu skaidri izteiktu pakāpienu. (Jn, protams, jāpiebilst, ka šis piramidālais kalns bija milzīgs, daudz lielāks par Heopsa piramīdu.
- Ir nu gan piramidiņa, ists milzenis! - iesaucās Seļiverstovs. - Varbūt pieiesim un izpētīsim kā nākas?
- Tālāk redzēsim ne to vien! - atsaucās Ravils.
- Skaidri redzams, ka šā piramidālā kalna augšējo laukumu klāj ieapaļai cepurei līdziga sniega kārta. Tas liecina, ka piramīdas virsotne atrodas vairāk nekā 6000 metru augstumā, - piebilda Rafaels Jusupovs. - Tibetā šajā gadalaikā sniegs parādās ne zemāk par 6000 metriem.
Ierosināju paiet vēl nedaudz uz rietumiem un paskatities uz grēdu, kas aizsedz piramidālā kalna austrumu pusi. Tikko mēs sākām iet sāņus, «mūsu» jaks klunkurēja lidzi, bet pārējie trīs jaki gāja kopā ar īsto dzinēju.
- Šef, tev ir piekrišana pie jakiem, - greizsirdīgi dzēlīgi pazobojās Sergejs Anatoļjevičs.
Kad izdevās paskatīties uz kalnu grēdu, redzējām, ka blakus piramidālajam kalnam ir kaut kāda lokveida konstrukcija, kura beidzas ar simetrisku izvirzījumu un pakāpieniem. Šīs lokveida konstrukcijas iekšpusē vēl gulēja rīta miglas blāķis. Sapratu, ka migla ļoti pazeminās fotogrāfiju kvalitāti.
- Divains apvienojums! It kā izliektā piramida būtu apvienota ar laika spoguli, - noteicu pie sevis.
- Ko? - atsaucās Rafaels Jusupovs.
- Tāda sajūta, ka neparastā piramīda ir apvienota ar laika spoguli, - noskaldīju pa zilbēm, redzēdams, ka Rafaela Jusu- pova cepure atkal ir uzvilkta pāri ausīm.
Tobrīd es vēl nezināju, ka drīz mēs redzēsim tādas milzīgas izliektas akmens konstrukcijas, ka «laika saspiešanas» jēdziens kļūs acīmredzami aptverams un ģeniālā krievu zinātnieka Nikolaja Kozireva vārds nenozudīs no mūsu lūpām. Pavisam apmulsuši mēs jutīsim, ka droši vien tomēr eksistē kaut kāds Visvarens Saprāts, kas ar intuīcijas čukstiem ievada dažu izvēlēto cilvēku apziņā pilnīgi neticamas idejas, kas nekā neiekļaujas zinātnē pastāvošajos priekšstatos un kurām nav reālu pierādījumu. Lai gan - kurš no zinātniekiem, kas kritizēja Kozirevu par viņa izvirzīto ideju saspiest laiku ar izliektu spoguļu palīdzību, zināja, ka lidzīgus spoguļus senie cilvēki jau radījuši padebešu Dievu Pilsētā.
- Manuprāt, jaks ir sācis saprast, ka viņš aizsedz skatu, - piezīmēja Seļiverstovs, vērodams dzīvnieku.
Devāmies tālāk pa iezīmēto maršrutu. Es gaidiju, ka parādīsies jaunas piramidām līdzīgas konstrukcijas.
- (Jn kas tie par pakāpieniem - tur, pa kreisi aiz mākoņiem? - iesaucās Seļiverstovs. - Jaks netraucē, viņš ir labajā pusē.
-Kur?
- Lūk, tur… pakāpjveida piramīda.
- Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, - saskaitīju pakāpienus. Izskatās pilnīgi kā īsta pakāpienveida piramīda. Fotografējiet, es tikmēr zīmēšu.
- Šef, tā slēpjas mākoņos, - Seļiverstovs iekliedzās. - Eh, jau paslēpās, es nofotografēju mākoni.
- M… jā, - neko vairāk nevarēju pateikt, turēdams rokās pārgājiena dienasgrāmatu. - Neko darit, uzzīmēšu šo piramidu
pēc atmiņas. Es jums teikšu, tā ir milzīga, lielākā no visām, kuras redzējām. Sniega nav, tātad tā neatrodas pārāk augstu. (Jn cik skaidri redzami pakāpieni! Eh! Par laimi, paspēju pēc kompasa uzņemt azimutu, varēsim noteikt, kur tā atrodas.
- Nekas, nekas, - Ravils sāka mūs mierināt, - ja nepaspējām, tad nepaspējām nofotografēt šo piramīdu. Jūtams, ka to šeit ir daudz.
- Nevis piramidu, bet piramidālo kalnu jeb piramīdai līdzīgu konstrukciju. Delikātāk jālieto zinātniskie termini, - pamācoši piezīmēja Rafaels Jusupovs. - Tas, ka šī konstrukcija ir ista piramida, vēl jāpierāda. Ja spriežam pēc visiem zināmajām Ēģiptes piramīdām, tad piramidas ir senas piramidālas formas konstrukcijas, kas būvētas no akmens blokiem.
- Bet kāpēc jūs, Rafael Gajazovič, uzskatāt, ka piramīdai noteikti ir jābūt celtai no akmens blokiem? - sarunā iejaucās Seļiverstovs. - Kāpēc piramīda nevar būt veidota, noslīpējot dabisku kalnu? Ēģiptē nav kalnu, tādēļ nācās būvēt piramidas no akmens blokiem, bet šeit, Tibetā, kalnu ir papilnam - kāda jēga slipēt akmens blokus un tad likt vienu uz otra, vienkāršāk ir noslīpēt kalnu. Piramīdā galvenais ir tās forma, nevis saturs. Tieši forma lauž telpu.
- Nevis lauž, bet izliec! - Rafaels Jusupovs atkal izlaboja.
- Starp citu, seno mašinu kalnu slīpēšanai mēs redzējām Katmandu, - ieteicās Ravils. - Kas zina, varbūt tā šeit lidoja un slīpēja kalnus, pārvēršot tos par piramīdām.
- Gribu piemetināt, - Rafaels Jusupovs sabozās, - mani mulsina piramīdām līdzīgo konstrukciju formu daudzveidība. To vai citu faktu atkārtošanās zinātnē ir ticamības pazīme.
- Nepiekritu, nepiekritu, - atcirta Seļiverstovs. - Kad mēs Katmandu pētijām Svajambanatas stūpas kompleksu, kuru var uzskatit par… m…m… svētā Kailasa piramidālā kompleksa sim
bolu, mēs visi pievērsām uzmanibu mazo stūpu daudzveidibai - to bija 108 - un neviena atkārtojuma. Bet mazās Svajambanatas stūpas var interpretēt kā to piramīdu simbolus, kas ietilpst… Dievu Pilsētā, tas ir - Kailasa piramidālajā kompleksā.
- Dažādas piramidas dažādi izliec telpu, - noteica Ravils. - Tikai priekš kam tas vajadzīgs?
- Skatieties! - es iesaucos, rādīdams uz augstu sniegotu kalnu grēdu, - lūk, kur vēl viena piramīda! Parādījās stap mākoņiem.
- Nevis piramida, bet piramidāls kalns, - Seļiverstovs pazobojās.
- Fotografējiet! - es iesaucos, paķēris fotoaparātu. - Citādi paslēpsies aiz mākoņiem! Eh… pazuda, nepaspējām! Nepaspējām, velns parāvis, nofotografēt, arī uzzīmēt ne! Pat tās formu nepaspēju pa īstam saskatīt, lai uzzīmētu pēc atmiņas.
- Var būt, ka… var būt, ka… - es teicu, atceroties mūka Aruna stāstu, kurš kā svētceļnieks bija apmeklējis svētā Kailasa
apkārtni un tur, kalnu grēdas virsotnē, redzējis it kā izcirstu piramīdai līdzīgu veidojumu. - Jā, tas, ko mēs redzējām, līdzinājās … mūka uzņemtajai fotogrāfijai. Tiesa, rakurss bija mazliet cits, un mēs arī esam tālāk no tā.
Ejot uz priekšu paralēli jakam, es atkal nodomāju, ka mēs ejam pa tā saucamo Dievu Valstību, kuru aprakstīja Angarika Govinda. Atmiņā atausa vārdi, ka svētceļnieks šeit atrodas neredzamu ceļabiedru - garigo brāļu - vidū, kuri ari dodas pielūgt kalnu, kur skatienam paveras kaut kā liela un nepieejama augstākā struktūra. Atkal pazibēja domas par paralēlajām pasaulēm un arī par to, ka svētais Kailass un viss tā komplekss ir celts vairākās paralēlās pasaulēs vienlaikus.
Kad apstājāmies, lai paēstu, paskatijos uz Ravilu un pavadoni Tatu, kuri fotografējās. Man šķita, ka blakus viņiem stāv divi neredzami ceļabiedri no paralēlās pasaules.
Tuvojoties kalniem, mēs sākām kāpt gludā pakalnā. Spēcīgais rietumu vējš tomēr bija norāvis no Kailasa kompleksa smagos mākoņus un vietām jau bija redzama zila debess. Pašu Kailasu aizsedza pakalns. Kad bijām tikuši pakalna virsotnē, paskatījāmies un sastingām kā mēmi.
O! - Tas bija viss, ko spēja pateikt Seļiverstovs.
Iesāņus no mums vienā rindā pacēlās trīs milzīgas piramīdas. To atšķirība no apkārtējiem Tibetas kalniem bija tik uzkrītoša, ka mēle necēlās nosaukt tās par piramīdām līdzīgām konstrukcijām.
- Jūtams, ka piramidas ir senas, - teica Rafaels Jusupovs. - Vēja izraisītā erozija jau vietām ir noārdījusi pakāpienus, bet tik un tā tos var labi saskatīt. Piramidas atšķiras viena no otras, kaut gan to konstruēšanas un būvēšanas stils ir kopīgs.
Mofotografējām šīs piramīdas.
- Veči, varbūt es paiešos tālāk un paskatīšos lejā, lai redzētu
piramidu pamatus, - es iekarsis ierosināju un tūliņ aprāvos. - Lai gan… kāda tam jēga? Mums ir svarīgi fiksēt faktu, ka Tibetā ir piramidas. Ja es iešu, mēs zaudēsim aptuveni divas stundas. Ja nu laiks pēkšņi sabojājas un mēs, nedod Dievs… neredzēsim citas piramidas.
- Mēs būsim Tibetas piramīdu pirmatklājēji! - Ravils sajūsmināti pacēla pirkstu.
- Mums ir cits mērķis - atrast Dievu Pilsētu, - teica Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs, - lai gan… tā jau sākas… šī Pilsēta, kas sastāv no piramīdām. Interesanti, kāda ir tās loma? Bija taču kaut kāds mērķis…
- Veči, - pārtraucu Seļiverstovu, juzdams, ka neatrisināmais jautājums spiež kaklā sašutuma kamolu, - es paskraidīšu pa nogāzi un uzzīmēšu šis piramīdas no vairākiem rakursiem. Un trešā piramīda ir tikai mazliet redzama, jāpaiet uz kreiso pusi augšup, lai to apskatītu.
- Nu labi!
Paskraidīt pa nogāzi, godīgi sakot, neizdevās. Ātri ejot, mums ar Ravilu tik tikko pietika elpas. Kā nekā bijām aptuveni 5000 metru augstumā! Zīmējot es bieži apgūlos zemē - tā bija ērtāk.
Zīmējums sanāca diezgan labs. Nodomāju, ka ari turpmāk vajag zīmēt piramidālās konstrukcijas no vairākiem rakursiem,
jo zimējuma atšķirība no fotogrāfijas ir tieši tā, ka var attēlot konstrukcijas apjomu.
Kamēr es zīmēju, Ravils cieši lūkojās uz ziemeļaustrumiem.
- Šef, kas tas tāds? - viņš jautāja.
- Pagaidi, es pabeigšu zīmēt.
Pabeidzis zīmējumu, paskatijos, kur rādīja Ravils. Aiz pakalna tikko jaušami rēgojās kaut kāds saliekts veidojums uz virsotnes, kas bija lēzena kā galds.
- Paskaties ar videokameru maksimālā palielinājumā. Videokameras palielinājums ir lielāks nekā binoklim.
Mēģinādams to izdarit, Ravils ar nožēlu nopūtās.
- Nesanāk! Rokas trīc. Vajadzīgs statīvs.
- Tomēr - kas tur varētu būt?
- Izskatās tā kā pēc cilvēka.
- Ko? - es brīnījos.
- Tā kā cilvēks sēdētu. - Ravila acis iepletās.
- Ātri skrienam lejā pie puišiem. Paņemsim stativu un nāksim atpakaļ. Pakāpsimies augstāk, lai labāk var redzēt. Tā var būt …
-Kas?
- Lasošā Cilvēka statuja.
Ravila acis iepletās vēl platākas.
Daudzi cilvēki atnāk un skatās, skatās…
Daži cilvēki atnāk un - redz.
________________ Dava Tencings (āerpa)