Kad atgriezāmies vietā, kur mūs gaidīja Rafaels Jusupovs un Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs, es satraukti teicu:
- Izskatās, ka mēs redzējām Lasošā Cilvēka statuju. Vajag uzņemt video ar maksimālo palielinājumu, vajadzīgs statīvs.
- Un zem Lasošā Cilvēka statujas atrodas galvenās lemūriešu zelta plāksnes, uz kurām rakstītas «patiesās zināšanas», kas var cilvēces dzivi izmainīt pašos pamatos, - Seļiverstovs retoriski atgādināja.
- Bet kur ir pārējie jaki? Te ir tikai «mūsējais»? - Sāku lūkoties apkārt.
- Tie ar dzinēju aizgāja uz priekšu, gaidīs mūs upes ielejā, - atbildēja Rafaels Jusupovs.
- Vispār gan, - es saskaitos, - pārgājiena laikā jāturas kopā. Nu nekas. Iesim visi uz turieni, kur mēs tikko bijām ar Ravilu.
Kad rāpāmies augšup pa nogāzi, galvā atausa Harati alas «vecākā cilvēka» un Astamana vārdi, ka Lasošā Cilvēka statuja pievelk mākoņus un reti kuram izdodas to ieraudzīt. Atcerējos, ka «vecākajam cilvēkam», kas bija apmeklējis Kailasa apkārtni kā svētceļnieks, nebija palaimējies ieraudzit Lasošā Cilvēka statuju.
- Šef, tu esi uzņēmis pārāk strauju tempu. Pat jaks netiek līdzi, - atskanēja Seļiverstova balss.
- Baidos, ka mākoņi aizklās Lasošā Cilvēka statuju, - es atbildēju.
Vai patiesi tas ir tas pats Lasošais Cilvēks?
Tikuši līdz vajadzīgajai vietai, uzstādījām statīvu un uzfilmējām statuju ar maksimāli iespējamo palielinājumu, pēc tam es sāku zīmēt, skatīdamies videokameras okulārā. Bija pavisam skaidri redzams, ka tā patiesi ir milziga Būdas pozā sēdoša cilvēka statuja. Diemžēl redzamība tik augstu kalnos, kur visas ēnas ir melnas un pusēnas ir slikti saskatāmas, neļāva atšķirt statujas detaļas. Tomēr bija redzams, ka statujas galva ir noliekta uz priekšu, it kā šis milzīgais cilvēks lasītu uz ceļiem noliktu grāmatu. Statuja stāvēja uz daudzpakāpju postamenta, pareizāk sakot, bija novietota vismaz 6000 metru augstas pakāpjveida piramidas virsotnē. Statujas seja bija pavērsta uz austrumiem. Aptuvenais attālums līdz Lasošā Cilvēka statujai bija 25-30 kilometri. Statujas izmērus mēs novērtējām vismaz 10-12 stāvu augstas mājas lielumā.
Ieskatījies videokameras okulārā, Seļiverstovs klusu noteica:
- Šis cilvēks sēž ar seju uz austrumiem. Tāpat kā Ēģiptes sfinksa skatās uz austrumiem. Es šo cilvēku nosauktu par Tibetas sfinksu.
- Nu, Sergej Anatoļjevič, jūs kļūdāties! Sfinksa ir pavisam kas cits: cilvēka galva, lauvas ķermenis, bet šeit mēs redzam statujā attēlotu īstu cilvēku, kas lasa… grāmatu, - Ravils iebilda.
- Bet kas tad ir sfinksa? - Seļiverstovs negaidīti sabozās. - Ravil, es gribu tev pajautāt - kas ir sfinksa? Droši vien tu nezini?
- M… m… nezinu.
- Atbildu, - Seļiverstovs lepni izslēja galvu, - sfinksa ir Gadsimtu Mikla. Skaidrs?
- Ne visai, - Ravils samulsa.
- Visas Gadsimtu Miklas skatās uz austrumiem. Kur skatās Ēģiptes sfinksa? Uz austrumiem. Lasošais Cilvēks sēž ar seju uz kuru pusi? Ari uz austrumiem. Kādu secinājumu no tā var izdarit? - Seļiverstovs viltīgi paskatījās uz Ravilu.
- Kādu?
- Visus mīklainos senos monumentus, kas raugās uz austrumiem, sauc par sfinksām.
- (Jn kāpēc lai tā būtu? - neticīgi noburkšķēja Rafaels Jusupovs.
- Tāpēc, - Seļiverstovs satraukumā noņēma savu sarkano cepuriti, - ka austrumos kaut kas ir. Ēģiptes sfinksa skatās nevis vienkārši uz austrumiem, bet gan uz Dievu Pilsētu, kur atrodas Lasošā Cilvēka statuja, kas simbolizē uz lemūriešu zelta plāksnēm uzrakstīto seno zināšanu krātuvi. Gn Lasošā Cilvēka seja
ari ir pavērsta uz austrumiem, uz turieni, kur atrodas Klusais okeāns, kur kādreiz bija senā Lemūrija - pati attīstītākā civilizācija mūsu planētas vēsturē, kuras zināšanas nav pazudušas, bet, uzrakstītas uz zelta plāksnēm, glabājas priekš paaudzēm, kas būs gudrākas un labākas par mums. Lasošā Cilvēka uz austrumiem pavērstā seja it kā rāda, no kurienes šis zināšanas nāk. Tādējādi Ēģiptes sfinksa skatās uz Lasošo Cilvēku, bet Lasošais Cilvēks «skatās» uz nogrimušo Lemūriju.
- Un kāds te sakars ar to, ka tu Lasošo Cilvēku nosauci par Tibetas sfinksu? - Rafaels Jusupovs sarauca uzacis.
- Sfinksa… - Seļiverstovs uz brīdi pieklusa, - sfinksa ir Gudrības simbols, - un vai tad Lasošais Cilvēks nesimbolizē Gudrību? Simbolizē. Tāpēc es arī viņu nosaucu… par «Tibetas sfinksu».
- Ā-ā-ā… - Rafaels un Ravils atbildēja abi reizē.
- Man, - es iejaucos sarunā, - no galvas neiziet saruna ar noslēpumainās Harati alas sargātājiem Nepālā. Astamans un «vecākais cilvēks» apgalvoja, ka Harati alā glabājas lemūriešu zelta plāksnes. Bet viņi teica arī, ka galvenās zelta plāksnes, kur rakstītas Senatnes Galvenās Zināšanas, atrodas Tibetā Kailasa rajonā un šī vieta ir apzīmēta ar Lasošā Cilvēka statuju.
- Tātad, kungi, - Seļiverstovs svinīgi pacēla roku un parādīja uz Lasošā Cilvēka pusi, - esiet tik laipni un skatieties, kur atrodas galvenā seno zināšanu krātuve uz Zemes.
- «Vecākais cilvēks» teica arī, - es turpināju, - ka tur, pie Lasošā Cilvēka statujas, ir otra ieeja Kailasa zemzemēs un ka pēdējo 2000 gadu laikā neviens tur nav iegājis. Interesanti, kur tā varētu…
- Statujai tuvojas mākonis, - Ravils mani pārtrauca, skatīdamies videokameras okulārā.
- Interesanti, vai statuja to pievilks sev klāt, kā apgalvoja «vecākais cilvēks», - noteica Rafaels Jusupovs.
- Ravil! Padod man, es skatīšos okulārā. Ieslēdz, lūdzu, videokameru, - es palūdzu.
Okulārā bija skaidri redzams, ka mākonis tuvojas Lasošā Cilvēka statujai un sāk to pamazām aizklāt.
- Tik tiešām pievelk? - es nomurmināju.
Viņš lasa ar rokam…
Mākonis aizklāja sauli, un tajā brīdī es ieraudzīju, ka augstkalniem raksturīgās melnās ēnas uz statujas sāk bālēt, parādās pusēnas un dažas Lasošā Cilvēka statujas detaļas. Šis bridis ilga tikai dažas sekundes, bet man izdevās savām acim pārliecināties, ka Lasošais Cilvēks, sēdēdams Būdas pozā, uz ceļiem netur grāmatu. Nē! Uz viņa ceļiem nebija grāmata! (Jz ceļiem bija milzīga plāksne! Bet Lasošais Cilvēks ir uzlicis rokas uz šīs plāksnes!
- Ar rokām lasa plāksni!!! - es iesaucos, izmisumā vērodams, kā mākonis aizsedz statuju.
Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka iegūto video- attēlu datorapstrāde apstiprināja faktu, ka Lasošais Cilvēks uz ceļiem tur plāksni, uzlicis uz tās plaukstas.
Mākonis aizķērās aiz Lasošā Cilvēka statujas un neparko negribēja virzīties tālāk.
- Kā mums paveicās, ka varējām ieraudzīt šo leģendāro statuju, - es nočukstēju.
- Droši vien Dievs palīdzēja! Ravil, Dieva dēļ, glabā šo videokaseti kā savu acuraugu.
- Protams, protams, šef.
- Interesanti ir tas, - es turpināju, - ka… kā es redzēju… kā man likās - Lasošais Cilvēks zelta plāksni «lasa», uzlicis uz tās plaukstas. Mums diezin vai var būt saprotams tāds «lasīšanas» mehānisms, bet tas acīmredzot ir eksistējis un… iespējams, ka eksistēs atkal. Starp citu, «vecākais cilvēks», stāstīdams par zelta plāksnēm Harati alā, teica, ka tās arī lasa ar rokām: caur rokām informācija it kā pati ieiet smadzenēs.
- Nevar izslēgt, ka senajiem cilvēkiem bija ļoti augstas ekstrasensorās spējas, un tādēļ rakstīšanas raksturs varēja būt pavisam cits, - piebilda Rafaels Jusupovs. - Piemēram, ir pilnīgi iespējams, ka ieraksti zelta plāksnēs tika izdarīti ar to biolauku palīdzību, kas nāk no cilvēka rokām un nofiksējas metāla atomu līmenī. Šīs informācijas nolasīšana acīmredzot ari notika ar cilvēka biolaukiem. Tāpēc cerēt, ka uz lemūriešu zelta plāksnēm būs redzami parastie burti vai hieroglifi, nav nekāda iemesla.
- Nikolaja Rēriha ekspedīciju ceļabiedrs Osendovskis savās grāmatās apraksta Tibetas lamas stāstu par to, ka vienā no slepenajām alām iesvaidītie Cilvēki lasija zelta plāksnes, pieliekot tās pie galvas, - es piezīmēju.
- Jā, tādu zelta plākšņu «lasīšanas» veidu var iedomāties, jo biolauki nāk kā no rokām, tā no galvas, - Rafaels Jusupovs paskaidroja. - Bet man šķiet, ka «lasīšana» ar rokām tomēr ir galvenais informācijas iegūšanas veids no zelta plāksnēm. Ne jau tāpat vien Lasošais Cilvēks tur uz plāksnes rokas, nevis tur plāksni uz galvas. (Jn te… un te atrodas pasaules galvenās zelta plāksnes.
- Eh! Ja varētu uz tām paskatīties! - atskanēja Seļiverstova nopūta.
Neviens nepieies pie Lasoša Cilvēka
- Ha! - atsaucās Jusupovs. Vai tad tās plāksnes ir saliktas kaudzē blakus Lasošajam Cilvēkam? Droši vien galvenās zelta plāksnes ir dziļā zemzemē vai nu piramīdā, vai zem tās, un tās virsotnē ir uzstādita statuja.
- Šajā sakarā man atkal atausa prātā «vecākā cilvēka» vārdi, ka uz Kailasa zemzemēm ved 3 ieejas. Otrā atrodas blakus Lasošā Cilvēka statujai. Atceros, viņš teica, ka jau 2000 gadu neviens nav caur šo otro ieeju iegājis Kailasa zemzemēs. Ikvienu cilvēku, kas mēģinās ieiet pa otro ieeju, gaida nāve. Nepaklausīgos nogalina Nāves Valdnieka Jamas Spogulis. Dīvaini…
- Kāpēc?
- Tāpēc, - es turpināju, - ka Nāves Valdnieka Jamas Spoguļi acīmredzot var nogalināt cilvēku ar saspiestā laika palīdzību, bet tie, pēc maniem aprēķiniem, atrodas diezgan tālu no Lasošā Cilvēka statujas. Vismaz ceļš pie Lasošā Cilvēka statujas (piemēram, no šejienes) neved caur Nāves Ieleju, kas saistās ar Nāves Valdnieka Jamas Spoguli. Kāpēc tad «vecākais cilvēks» teica, ka nepaklausīgos nogalina Jamas Spogulis?
- Šef, parādi, kur, pēc taviem aprēķiniem, jābūt Nāves Ielejai un Jamas Spogulim, -Ravils pajautāja.
- Te jābūt tam spogulim, - es iebakstīju ar pirkstu kartē, - bet Lasošā Cilvēka statuja ir te. Starpā ir aptuveni 15 kilometri.
- M… jā… - novilka Ravils.
- Bet man liekas, - es turpināju prātot, cilvēkiem, kas cenšas iekļūt Kailasa zemzemēs pa otro ieeju, ir jāstājas Sirdsapziņas Tiesas priekšā pie Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa, tas ir - jāieiet Nāves Ielejā. Sirdsapziņas Tiesa droši vien pēc nerakstītiem Tibetas likumiem ir obligāts nosacījums, kas ar nāves
palidzību atsijā necienigos. Bet, pat ja cilvēks izturēs Jamas Sirdsapziņas Tiesu un pēc tam pieies pie Lasošā Cilvēka statujas, viņu gaida otrs pārbaudījums.
- Kāds? Varbūt tāds, kā Harati alā?! - Ravils ieinteresēti atsaucās.
- Ravil, ja to alu apsargā Harati - domājams, lemūrietis Somati stāvoklī, kura gars spēj nolasīt to cilvēku domas, kas tuvojas alai, un izveidot viņu priekšā nepārvaramu psiholoģisko barjeru -, tad var iedomāties, kāds pārbaudījums gaida cilvēku
vietā, kur atrodas galvenās lemūriešu zelta plāksnes! Šis pārbaudijums ar psihoener- ģētisko barjeru būs nesalīdzināmi spēcigāks, un tā caur otro ieeju, kas atrodas zem Lasošā Cilvēka statujas, laidīs cauri tikai kristāltirus, dieviem līdzīgus cilvēkus. Bet tādu starp mums, mūsdienu cilvēkiem, diemžēl nav. Tādēļ arī pēdējo 2000 gadu laikā neviens nav iegājis pa otro ieeju, - es daiļrunīgi paskaidroju.
- Kas zina, iespējams ir viss. - Rafaels Jusupovs neviļus sabozās.
- Kas zina, - es aizrautīgi turpināju, - pilnīgi iespējams, ka zem Lasošā Cilvēka statujas brīnišķīgā zemzemē kopā ar galvenajām zelta plāksnēm Somati stāvoklī atdusas arī 10-12 metrus lieli daudzu jo daudzu lemūriešu ķermeņi, kuru gars aktīvi dzīvo, analizē svēto kalnu apmeklējošo cilvēku domas un stingri, ļoti stingri vērtē viņu garīgumu. Šiem lemūriešiem, kas tikai šķiet miruši, ir uzticēts sargāt galvenās zināšanas, kas reiz ir dzimušas uz mūsu planētas. Mirušo Valstība sargā Planētas Galvenās Zināšanas.
- Bet atlanti, pareizāk sakot - daži no atlantiem, kaut kad ir ieguvuši pieeju galvenajām lemūriešu zelta plāksnēm, un pēc tam… pēc tam sākās atlantu civilizācijas uzplaukums.
- (Jn arī starp mums, āriešiem, droši vien kaut kad tālā nākotnē, kad būs izzudusi milzīgā skaudība un alkatība, noteikti parādīsies cilvēks, kas iegūs pieeju galvenajām lemūriešu zelta plāksnēm - Zemes zināšanu krātuvei, - es klusi noteicu. - Bet kad tas būs? Eh!
Iestājās klusums. Mēs visi skatījāmies uz Lasošā Cilvēka statujas pusi, kuru bezcerigi aizsedza mākonis. Taču tās postaments - piramīda bija redzama samērā skaidri.
- Paskat tikai, «mūsu» jaks arī skatās uz Lasošā Cilvēka pusi, - klusumu pārtrauca Ravils.
Kāpjot lejā, es pagriezos, lai vēlreiz paskatītos uz leģendārās Lasošā Cilvēka statujas pusi. Aiz jaka atskanēja Seļiverstova balss:
- Tur, kungi, ir galvenā zināšanu krātuve!
- (Jn šo galveno zināšanu pamatā ir maģiskās formulas, - es attraucu.
Es sapratu, ka censties sasniegt otro ieeju un iekļūt tajā mēs nemēģināsim, - vēl nav pienācis laiks.
Bet piedzīvojumi? To priekšā būs vēl ļoti daudz.
Daudzi cilvēki atnak un skatās, skatās…
Daži cilvēki atnāk un - redz.
Daua Tencings (šerpa)