Pēc kāda laiciņa, kad bijām nokāpuši lejā, mūsu priekšā atklājās svētais Kailass.
- Re, kur viņš ir! - teica Rafaels Jusupovs.
- Ar laiku mums veicas! Parādījās zila debess, - piemetināja Seļiverstovs. - Mainigs mākoņu daudzums, kā saka.
- Serjoža! Serjoža! - Seļiverstovam uzsauca Rafaels Jusupovs. - Nofotografē mani uz svētā kalna fona!
- Labi. Tikai paejies mazliet atpakaļ, jaks stāv priekšā.
- Labi.
Skatijos uz svētā Kailasa virsotni, kas pacēlās pāri grēdai. Sniega ietērpā tas mirdzēja uz zilo debesu fona. No svētā kalna plūda kaut kas maģisks.
- Tantrisko spēku centrs uz Zemes, - piezīmēju pats pie sevis.
Bet pēc tam es mainīju savas domāšanas raksturu un pievērsos lietišķam stilam. Sapulcināju puišus un sāku komandēt.
- Līdz tumsai palikušas apmēram trīs ar pusi stundas. No šejienes nevar redzēt visu Kailasu, tā ir tikai virsotne. Ierosinu sadalīties grupās. Sergejs Anatoļjevičs un Rafaels ies pie jakiem, dzinējiem un pavadoņa un iekārtos nometni. Re, kur viņi ir! - es
rādiju. - Bet mēs ar Ravilu paiesimies pa ieleju, lai atrastu plašāku skatu uz Kailasu, pēc tam iesim uz austrumiem un paskatīsimies uz svētā kalna dienvidrietumu pusi. Darīsim tā - kamēr laiks ir labs! Mēs droši vien atgriezisimies tikai tumsā. Azimuts uz mūsu nometni man ir. Tumsā nepiemirstiet spīdināt baterijas vai šad tad izšaujiet pa raķetei. Labi?
-Nu, labi.
- Ejam, Ravil! Laika ir maz. Sokolāditi gan kādu iedodiet līdzi!
Seļiverstovs sāka rakņāties pa kabatām.
- Še, ņem!
- Paldies.
- Mēs ar Ravilu paspējām paspert tikai dažus soļus, kad ieraudzījām, ka «mūsu» jaks pagriežas un sāk soļot mums līdzi.
- Nu, vai zini! - tik vien spēju pateikt.
- Paklau! Tu, Sergej Anatoļjevič, soļo pa priekšu tikpat svari- gi kā viņš. - Rafaels Jusupovs parādija uz mani. - Bet jūs ar Ravilu stājieties aiz mums un pēc kādiem desmit metriem klusiņām lavieties prom. Ja jaks to ari pamanis, tad ies blakus tam, kurš iet pa priekšu, tas ir - domās, ka Seļiverstovs ir dzinējs Muldašovs.
Visdižākā piramida pasaule
Eksperiments patiešām izdevās, un mēs ar Ravilu, tā teikt, «aizlavījāmies» un enerģiski soļojām uz austrumiem. Pēc kādiem
sešiem kilometriem apstājāmies vietā, no kurienes svētais Kailass izskatījās daudz diženāks. Salīdzinājumā ar to Tibetas pakalni šķita neievērojami un strupi. Kailass atgādināja grandiozu un neparastu pakāpjveida piramidu. Nebija vairs ne mazāko šaubu, ka ši milzīgā piramidālā konstrukcija 6666 metru augstumā ir cilvēka roku darbs vai arī… Kailasam apkārt redzamās kalnu kores ar banālajām virsotnēm un aizām it kā pasvītroja svētā Kailasa mākslīgo izcelsmi.
- Šef, tas taču nav īsts kalns, tā ir piramīda, - čukstēja Ravils, nenovērsdams acis no Kailasa. - (Jn diezin vai cilvēki būtu sākuši pielūgt parastu, lai arī ļoti skaistu kalnu, par kuru ir daudz mītu un leģendu. Nē! Cilvēki pielūdz vislielāko piramīdu pasaulē.
- Labi teikts. Malacis! Tikai…
-Kas?
- Tikai sazin kāpēc cilvēki nepielūdz Ēģiptes un Meksikas piramidas… (Jn visas pasaules svētceļniekiem tikai ieraudzit vien svēto Kailasa piramīdu šeit, Tibetā, skaitās ne tikai laimes
kalngals, bet ari sākums jaunai garīgai dzivei. Kāpēc tā?
- ???
Ravils Mirhaidarovs: - Cilvēki pielūdz vislielāko piramīdu pasaulē - svēto Kailasu
- Man, man, - es sāku stostīties, - man šķiet, ka ar šo kalnu saistīts dzīves… cilvēka dzives jēdziens.
Galvā atkal sagriezās domu virpulis. Centos atrast kādu skaidrojumu svētā Kailasa saistībai ar cilvēka dzīvi uz Zemes, bet… pamazām manas domas pārvērtās banālā un nervozā juceklī. Papurināju galvu, lai tiktu vaļā no šī jucekļa, un atkal sāku skatities uz Kailasu.
- Paskaties, Ravil, manuprāt, Kailasa piramīdas pakāpieni labāk redzami no šejienes, no dienvidaustrumu puses, nevis no rietumu puses.
- Laikam gan.
-Ar ko tas varētu būt saistits? Kailasa virsotni sedzošajai sniega cepurei visur ir jābūt vienādai. Varbūt to ietekmē atspīdumi?
Viena vienīga mīkla
- Šis kalns, - Ravils paraustīja plecus^ - ir viena vienīga mikla! Varbūt tantriskie spēki, kuru centrs ir šis mīklainais kalns, mums neizprotamā veidā izkropļo redzes uztveri. Varbūt… Kas to lai zina?
Es sapratu, ka šeit, šajā svētajā vietā, mēs ne tikai sastopamies ar vienu mīklu pēc otras, bet esam vienas vienīgas miklas vidū. Būdams zinātnieks, esmu pieradis «minēt» zinātniskas mīklas, un tās ir kļuvušas it kā par manas dzives sastāvdaļu. Bet šeit viss bija citādāk. Pareizāk sakot, šai Tibetas mīklai bija cits raksturs-tā bija neaptverami dižena un grandioza un it kā čukstēja, ka nāk no paša Dieva.
Pētīdams svēto Kailasu, es atcerējos vārdus no Angarikas Govindas grāmatas - ka tā ass, kas savieno daudzas pasaules, iet caur šo kalnu (vai… piramīdu?). Atcerējos ari Bonpo lamas vārdus, ka Kailasa komplekss tika celts ar piecu elementu spēka palidzību. Tūdaļ iztēlojos, ka šī ass, kas savieno paralēlās pasaules, ir tā leģendārā piecu elementu enerģija jeb vienotā paralēlo pasauļu enerģija, kuru reliģiskajās mācībās sauc par dzīvības spēku. (Jn šī enerģija ir vadāma tikai ar jūtām, ar tām pašām jūtām, kas mūsos viļņojas ik minūti un ik sekundi, bet kuras, atšķirībā no mūsu jūtām, ir kristāltiras un īstas Mīlestības uz Dievu apstarotas.
Es pilnīgi reāli sapratu, ka mūsu trīsdimensiju pasaules piektais elements - Cilvēks (tas ir - mēs un jūs) - nav rīcībspējīgs sava zemā tīro domu potenciāla dēļ un nevar piedalīties piecu elementu enerģijas radīšanā. (Jn tāpat es arī sapratu, ka droši vien paralēlās pasaules palidz viena otrai un kāds četrdimensiju cilvēks, kas kādreiz sensenos laikos no Šambalas vai no paralēlās pasaules ir atnācis mūsu trīsdimensiju pasaulē, ar sevi papildināja nepietiekamo piekto elementu - Cilvēku, un pēc tam brīnumainais piecu elementu spēks sāka darboties šeit, «Mūžīgā Kontinenta» rajonā, slīpējot kalnus un pārvēršot tos apbrīnojami sarežģītās piramīdās un laika spoguļos. Šeit tika radīts kaut kas ļoti, ļoti svarīgs! Bet kas?! To es nezināju.
- Šef, laiks iet, - atskanēja Ravila balss.
- Ejam, ejam, - es pakratīju galvu, it kā atbrīvodamies no pēkšņās domu plūsmas.
Kailasa virpotais tēls
Ejot atpakaļ uz rietumiem, mēs apstājāmies gandrīz pretī svētajam kalnam. No turienes Kailass izskatījās diženi, kaut kā nedabīgi paceldamies pāri Tibetas kalniem. Tikpat labi bija redzama pakāpjveida konstrukcija un kaut kāda iemesla dēļ izveidotā centrālā vaga.
«Kādēļ vajadzīga šī vaga?» bezcerīgi pūlējos izdomāt un, protams, atbildi neatradu.
Pēc tam sākām atiet uz dienvidiem, kāpjot augšup pa nogāzi un attālinoties no svētā kalna, zinot, ka pavērsies skats uz tā pakāji, ko ieskāva un aizsedza kalni. Atgājuši kilometru tālāk, ievērojām, ka vietā, kur pakāpieni beidzas, sākas krauja, kurai arī ir Kailasa dienvidaustrumu pusei raksturīga pusapļa forma.
Pagājuši vēl kilometru uz dienvidiem, redzējām, ka krauja kļuvusi vēl dziļāka, un varēja saskatīt to līdz pašai lejai. Ravils uzstādīja videokameru uz stativa, un mēs objektiva milzigajā palielinājumā sākām pētīt šo krauju un aizas dibenu.
- Kāda gluda krauja, vai ne? It kā daļa kalna būtu nogriezta ar nazi, - atskanēja Ravila komentārs.
- Tā gan, - piekritu, ieskatijies okulārā. - Pa krauju iet tikai centrālā vaga. Starp citu…
- Kas?
-Angļa Tima pavadonis, vārdā Gelu…
- Tas, kuram matos bija daudz utu, kas līda uz ap galvu apsietās sarkanās lentes? - Ravils mani pārtrauca.
- Jā, tas pats. Tad, lūk, šis Gelu teica, ka Kailasa pakāpieni nomet cilvēku bezdibenī, un bezdibenis ir tik dziļš, ka jākrīt ļoti ilgi. Droši vien viņš stāstīja par šo bezdibeni, - es teicu, ar acīm ieurbies okulārā.
- Jākrīt tur ir… - Ravils centās novērtēt, - kādi septiņi simti metru, varbūt pat kilometrs.
- Bet es skatos uz Kailasa virsotni, - es turpināju, neatraudams acis no okulāra, - un nevaru saprast, vai tur ir laukums vai nav. Pavadonis Gelu teica, ka svētā kalna virsotnē ir lidzens laukums, bet cilvēki tur sēdēt nevar, tur var sēdēt tikai Dievi. Pat Dievam līdzīgos jogus Milarepu un Bonpo kalns nometis lejā.
-Ticēt utainam, neizglitotam cilvēkam… - Ravils šaubijās.
- Ne jau utis te ir svarīgas, - es atcirtu. - Šis cilvēks stāsta to, ko no mazotnes ir dzirdējis Tibetas leģendās. Bet leģendas ir senās zināšanas, tās reti kad melo, Ravil!
- Bet…
- Labāk pievērsīsim uzmanību Kailasa virsotnei, skatoties no dažādām pozīcijām - no dienvidiem, rietumiem, ziemeļiem un no austrumiem. Nevar izslēgt, ka mums izdosies izveidot kalna virsotnes matemātisko rekonstrukciju un noskaidrot - ir tur laukums vai nav.
- Bet priekš kam tas vajadzigs? - Ravils apjuka.
- Nezinu, - es drūmi atteicu.
Tobrīd es nezināju, ka mums patiesi izdosies izveidot šo matemātisko rekonstrukciju un atklāt Kailasa virsotnē līdzenu kvadrātveida laukumu, bet domas par to mūs pietuvinās seno cilvēku kuģa noslēpumam.
Bet toreiz es turpināju skatīties videokameras okulārā.
Kailasa krauja. Redzamas akmens šķembas un putekļi
- Zem kraujas Kailasa dienvidaustrumu pusē ir divainas smiltis un šķembas.
- Šef, ļauj paskatities.
- Skaties.
- Patiešām zem kraujas ir smiltis un šķembas, tā kā skaidas pēc kokapstrādes, - Ravils brinījās.
- Nu re! - es iesaucos. - Tā jau tā lieta! Tie ir akmens putekļi, kas palikuši pēc kalna novirpošanas, lai izveidotu to par piramidu.
- Interesanti, vai Kailass ir virpots ar to pašu divaino aparātu, kuru redzējām Svajambanatas templi? - Ravils satraucās.
- Iespējams, iespējams. - Vairāk neko nevarēju pateikt.
Es vēl nezināju, ka šeit, Dievu Pilsētā, mēs drīz vien ieraudzīsim vēl vienu seno cilvēku aparātu, nesalidzināmi varenāku, ar kura palidzibu acīmredzot tad ari tika slīpēti kalni.
Atdaloša vaga
Bet pašreiz, saliecies trijos līkumos pie okulāra, es skatījos uz šiem akmens putekļiem. Pēc tam mana uzmanība atkal pievērsās Kailasa centrālajai vertikālajai vagai.
«Interesanti, priekš kam tā ir taisīta?» domāju un domāju, nenovērsdams acu no šīs vagas.
Pēc tam es pagriezos, paņēmu karti un noorientēju Kailasa vertikālās vagas projekciju uz dienvidiem. Sanāca, ka vagas projekcija iet tieši pa šauro starpu starp Manasarovara un Rakšasa ezeru, tas ir - it kā atdala šos divus ezerus. Tūliņ atcerējos Ču-Gompas klostera mūka Tlenurpu stāstu, ka bijuši laiki, kad pār Kailasu valdījis Dēmonu Dievs, kas radījis dēmonu ezeru Rakšasu. Bet pirms 2300 gadiem Labais Dievs, vārdā Toče, radījis svēto ezeru Manasarovaru.
«Vai šī vaga būtu atdalošā josla starp Labo un Ļauno?» es
Kailasu pārdalošā vaga. Priekš kam tā domāta?
Lauka apstākļos izdarīts Gurla-Mandata kalna rajonā redzamās piramidālās konstrukcijas zīmējums
nodomāju, mazliet saviebdamies no savas domāšanas ezo- teriskā rakstura.
Pēc tam mans skatiens virzienā pa azimutu no Kailasa vertikālās vagas projekcijas uz dienvidiem izslīdēja starp Mana- sarovara un Rakšasa ezeru un aizsniedzās tālumā līdz Gurla- Mandata kalnu masīvam, kas saskaņā ar tibetiešu leģendām arī tiek uzskatits par svētu. Taču azimuts noveda nevis pie Gurla-
Gurla-Mandata kalna rajonā redzamās piramidālās konstrukcijas fotogrāfijas oriģināls un attēls pēc datorapstrādes
Mandata kalna virsotnes 7728 metru augstumā, bet pie kāda kalnu pārejas punkta starp kalnu un kalnu masivu, kas atradās vairāk uz austrumiem.
Visiem spēkiem ieskatijos šajā sniegotajā kalnu pārejas punktā un… jau pat neizjuzdams nekādu pārsteigumu, ieraudziju konstrukciju, kas ļoti līdzinājās nelielai, absolūti pareizas formas divpakāpju piramīdai. Šis nelielās piramīdas virsotnē bija paaugstinājums, rietumu pusē to klāja sniegs, un tā stāvēja kaut kādā tīri baltā kvadrātā, ko norobežoja melna zigzagveida josla. Ilgi pētīju šo balto kvadrātu, bet tā arī nesapratu, kā tas radies - it kā tur būtu sniegs, tikai kvadrāta iekšienē tāds baltāks. Kāpēc tā? Pavisam nesaprotami.
- Tur tālumā ir piramīda. Vairākus desmitus kilometru no šejienes. Detaļas nevar redzēt. Ļoti interesants ir baltais kvadrāts, - purpināju sev zem deguna.
- Tā piramīda nemaz nav tik maza. Gandrīz tāda pati kā Heopsa piramīda; mēs taču skatāmies no liela tāluma, - skatīdamies okulārā, teica Ravils. - Taču starp visiem šiem Tibetas piramidālajiem gigantiem… tā patiešām izskatās maza.
- Nūja.
- Paklausies, šef! Interesanti, kāpēc te vajadzēja būvēt tik gigantiskas piramīdas? Kāda tam jēga? Pagriezies atpakaļ un paskaties uz Kailasu - tas taču ir piramidāls koloss, tā ir… superpiramīda! Kādēļ vajadzīgi tik lieli izmēri?
- Nezinu, Ravil. Bet… bet es jūtu, ka tas, ka senie cilvēki radīja Dievu Pilsētu, ir nozimīgi priekš visas Zemes. Šo dīvaino pilsētu būvēja ar kādu ļoti svarīgu un grandiozu mērķi.
Kādu brīdi pastāvējām klusēdami, tad es teicu:
- Paiesim vēl uz dienvidiem augšup pa nogāzi kādus divus kilometrus - gribu labāk apskatīt pašu Kailasa kraujas apakšu… var būt, ka tur… arī ir piramidas. Driz gan sāks krēslot, arī migliņa ceļas. Ejam ātrāk, jāsteidzas.
Kas ir Kailasa kraujas apakša?
Nogājuši šos divus kilometrus, atkal uzstādījām uz statīva videokameru un sākām skatīties okulārā. Kailass jau bija tālu, taču svētā kalna kraujas apakšu varēja redzēt diezgan labi, neraugoties uz dūmaku. Kā jau es paredzēju, kraujas apakšā mēs ieraudzījām trīs piramīdas. Bez tam mūsu uzmanību pievērsa divi Kailasa atzarojumi: rietumu atzarojums beidzās ar kaut ko līdzīgu milzīgam akmens stabam, kura virsotnē varēja redzēt mazu piramidu, austrumu atzarojums bija ļoti garš - vismaz 2- 3 kilometri.
Atradu plakanu akmeni, apsēdos un sāku zimēt visu šo skatu. Protams, es zīmēju diezgan shematiski, it kā domās piezīmēdams tās vietas, kuras klāja sniegs, kuras bija sabrukušas vai slikti saredzamas dūmakā. Dabiski, ka, shema- tizēdams zīmēšanas procesu, es kaut kur varēju kļūdīties un pat kādu pareizas formas kalnu pacēlumu pieņemt par piramidu, bet varu pateikt pavisam precīzi, ka nekur un nekad nefantazēju. (Jn nebija jau arī nekāda iemesla fantazēt - šī dīvainā Dievu Pilsēta jau tā bija pilnum pilna brinumu.
Zīmējot trīs Kailasa kraujas apakšā redzamās piramidas, pievērsu uzmanību tam, ka tur ir ari kaut kas terasei līdzīgs, uz kuras stāv divas pakāpjveida piramidas. Vienai no tām, mazākajai, kuru atzīmēju ar 100. numuru [1] , bija nošķelta virsotne un divas vertikāli nošķeltas malas. Otrai - lielākajai (99. numurs) bija četras šķautnes un smaila virsotne.
Nedaudz uz dienvidaustrumiem - it kā uz otras, zemākas terases - bija vēl viena piramīda (101. numurs), kuras virsotnē pacēlās biezs cilindrisks paaugstinājums.
Pēc tam es sāku uzmanīgi pētīt Kailasa rietumu un austrumu atzarojumus.
- Ravil! Liekas, ka pavadonis Tatu mums stāstīja, ka ir divi Kailasi - Lielais un Mazais. Pareizi? - es jautāju.
- Skaidri atceros, ka viņš tā teica. Es jau sen cenšos saskatīt Mazo Kailasu. - Ravils koncentrējoties sarauca uzacis.
- Vēl atceros, - es turpināju, - ka Mazais Kailass, kā teica Tatu, atrodas uz augsta akmens pacēluma Lielā Kailasa rietumu pusē un tas ir maza, skaidri saredzama piramīda. Tatu teica arī, ka Mazā Kailasa loma nav mazāka kā Lielā.
- Jā, jā. Mani pat pārsteidza šis apgalvojums, ka Mazā Kailasa loma ir tik liela, - Ravils atsaucās.
Piramidālo konstrukciju Nr. 100, 99 un 101, kas atrodas K ulasa pakājē, fotouzņēmuma oriģināls un attēls pēc 3D modelēšanas
- Tad re, paskaties - tas Kailasa rietumu atzarojums ar cilindrisko izvirzijumu, kas beidzas ar mazu piramidu, manuprāt, ari ir Mazais Kailass. Tālu gan, bet pamēģināsim pieiet tuvāk un paskatīsimies, vai tā ir taisnība.
Es shematiski uzzimēju savu iedomāto Mazo Kailasu (4. numurs) un, protams, arī Lielo Kailasu (98. numurs).
Lielā Kailasa austrumu atzarojumam (103. numurs) bija izliekta forma, un tas atradās tajā pašā limenī kā mūsu iedomātais Mazais Kailass. Interesanti bija tas, ka uz ši atzarojuma arī bija vertikāla vaga (102. numurs), kas bija tāda pati kā Lielā Kailasa centrālā vaga.
- Atkal vaga! Ko tas varētu nozīmēt? Ko tā šeit atdala? - iesaucos pie sevis.
Uz šā austrumu atzarojuma es pievērsu uzmanību visperifēriskākajam izvirzījumam (104. numurs) un ilgi pētīju to videokameras okulārā un binoklī. Šajā izvirzījumā slēpās kaut kas draudošs.
«Varbūt tas ari ir tas «karmas akmens», par kuru rakstīja Angarika Govinda?» es nodomāju, nevarēdams atrast atbildi.
Vēl dažas minūtes aplūkoju Lielā Kailasa austrumu atzarojumu. Sazin kāpēc mani pārņēma iekšējs nemiers, kas pamazām pārvērtās bailēs. Cenšoties pārvarēt šis sazin no kurienes
radušās jūtas, es sāku zimēt Lielā Kailasa austrumu atzarojumu. Es vēl nezināju, ka zīmēju Nāves Dieva Jamas Spoguļa otru pusi.
Kad beidzu zimēt, mēs straujiem soļiem devāmies uz ziemeļrietumiem, neatraudami skatienu no Kailasa. Svētais Kailass gan paslēpās aiz pakalniem, gan atkal parādījās, pārsteigdams ar savu varenību.
Cik te daudz piramīdu!
Drīz vien mūsu priekšā pavērās skats uz visu piramidālo konstrukciju grupu, kas bija Kailasa pakājē.
- Cik te daudz piramīdu! - iesaucās Ravils.
- Ir tāda sajūta, ka piramīdas klājas viena uz otras. Kaut kāds piramīdu konglomerāts! - es piebildu.
- Starp citu, šī piramidālo konstrukciju grupa atrodas nedaudz tālāk no svētā Kailasa nekā tā grupa, kuru mēs nupat zīmējām.
- Tās piramīdas ir ļoti senas un daudzās vietās ir sairušas, - nopūtās Ravils. - Bet kāda formu daudzveidība! Neviena…
- Sāksim zīmēt un fotografēt! Drīz sāks tumst, - es viņu pārtraucu. Tu fotografē un filmē ar videokameru. Es skraidīšu pa pakalniem, lai zīmējumā varētu attēlot telpisku skatu. Fotografējot to nav iespējams panākt. Tikai zīmējumā.
- Jā… Skraidīt 5000 metru augstumā…
«Pārskrējis» pāri dažiem pakalniem, uzzīmēju pirmo zīmējumu.
- Clh! - es nopūtos.
Bija skaidri redzams, ka gubu mākoņi sāk mest melnas ēnas uz tām piramidālajām konstrukcijām, kuras es zīmēju. Tāpēc
nevarēja gaidit, ka fotogrāfijas un video- uzņēmumi būs labākā kvalitātē. Diezin vai foto un videotehnika varēs «izsisties cauri» melnajai augstkalnu ēnai, bet cilvēka acs var to izdarit, uztverot neparasto kalnu detaļas, kurus klāja šī melnā ēna.
No visa tā, ko es uzzimēju, visinteresantākā man šķita neparasta konstrukcija, kuru es apzīmēju ar
92. numuru. Tā bija konstrukcija, no kuras augšup veda plati pakāpieni un kura beidzās ar trijstūrveida «jumtu».
«Interesanti, ko gan varēja nozimēt šādā veidā izliekta telpa? Kādu vielu radija senie cilvēki, laužot telpu tādā formā un apstādinot tajā laiku? Ja senie cilvēki tā veidoja kaut kādu molekulu, tad kāpēc sākotnējā variantā tai bija tik grandiozi izmēri? Vai tiešām molekulas savā pimsākumā ir piramidālas formas un atšķiras viena no otras ar izliektas telpas raksturu?» es domāju, kasīdams pakausi.
Pa kreisi uz rietumiem no 92. konstrukcijas bija redzamas divas piramidālas konstrukcijas (nr. 89 un 90), starp kurām bija
Piramidālo konstrukciju nr. 89 un 90 fotogrāfiju oriģināli un attēli pēc datorapstrādes (3D-modelēšanas)
redzams parasts Tibetas pakalns ar nedabīgi smailu virsotni. 89. piramidālā konstrukcija bija diezgan stipri izpostīta, bet diezgan skaidri bija redzamas pakāpjveida piramīdas iezīmes, un tās augšējā laukumā bija kaut kādas būves, kuras, tajā vai citā pakāpē piedomājot, varēja interpretēt kā kaut kādu enerģiju raiditāju. 90. konstrukcijai acīmredzot bija divpušu pakāpjveida piramīdas forma ar skaidri izteiktu centrālo aili augšējā pakāpienā.
Bet mani vairāk par visu interesēja parasts Tibetas pakalns ar nedabīgi smailu virsotni. Lai labāk varētu to saredzēt, pakāpos augstāk uz tuvākā pakalna un no turienes skaidri ieraudzīju, ka pakalna virsotnē ir cilindriska tapa.
- Ravil! Nāc šurp! Paņem videokameru un binokli! - es iekliedzos.
Kad pienāca Ravils, es, rādīdams uz to, jautāju:
- Kā tu domā, kas tas ir?
- Izskatās pēc gūrija, - viņš teica. - Dažreiz vietējie iedzīvotāji vai tūristi atzīmē takas, no akmeņiem veidojot gūrijus.
-Ja tas ir gūrijs, - es iesmējos, - tad cik tas ir liels?! Man izskatās, ka tas sniedzas vismaz tris vai četrstāvu mājas augstumā. No akmeņiem sakraut tik augstu gūriju… tas taču sagāzīsies.
- Nu, laikam gan, - Ravils piekrita. - Tāda sajūta, ka šī «tapa» gluda cilindra veidā izgriezta no viena akmens, uznesta tā pakalna virsotnē un nolikta tur, tāpat kā … kā tika atnestas un uzstādītas Lieldienu salas milzīgās statujas vai kā… no tālienes atnesti akmens bloki Ēģiptes piramīdu būvei.
- Lidzinās cilindram. Tā kā bāka…
- Bet bez logiem un bez durvim.
- Nu ja. Interesanti - priekš kam tas domāts? - Biju apjucis. - Es, piemēram, nezinu. (Jn tu?
- Es ari nezinu. - Ravils nodūra galvu.
Mēs apklusām. Es aizvien vairāk un vairāk ticēju, ka visas šīs tā saucamās konstrukcijas, kuras mēs redzam, fotografējam un zīmējam, nav dīvaini vēja un ūdens radīti veidojumi. Tās kādreiz sen, sen kāds te ir veidojis - pārāk stipri tās kontrastē un izceļas uz dabisko Tibetas pakalnu fona. Jā, un… te ir kaut kāda secība un konsekvence! Jā, un… te jūtams kaut kāds plāns, tikai mums tas ir nesaprotams, nu galīgi nesaprotams… Skaidrs ir tikai tas, ka šīs konstrukcijas ir senas, ļoti senas, un tikai to drupas atgādina par Dievu Pilsētas dievišķo skaistumu.
Sāku domāt par tām metodēm, kādas izmantotas šo divaino milzigo būvju celtniecībai. Izskatījās, ka tikuši slīpēti dabiskie kalni un arī likti kopā milzigi akmens bloki vai veidotas akmens konstrukcijas un pēc tam pārnestas uz vajadzigo vietu. Bet kā tas tika darīts? (Jn ar kādu mērķu? To es nezināju.
Sāku no jauna pētīt «cilindru» binoklī.
- Ravil! Paskaties, tam cilindram ir tāds kā knābītis. Interesanti, kurā virzienā tas rāda? Pamēģināsim pēc kompasa noteikt uz kartes!
Kādas piecas minūtes noņēmos ar kompasu un iesaucos:
- «Cilindra» knābis rāda uz Mazo Kailasu! Es tev saku, ka tajā Mazajā Kailasā kaut kas ir, ne jau tāpat vien pavadonis Tatu teica, ka tas ir tikpat nozīmīgs kā Lielais Kailass.
Tas ir senas piramīdas, nevis ūdens un vēja veidojumi
Es zināju, ka driz mēs iesim uz Mazo Kailasu un varēsim to labi apskatit. Bet tagad mums bija jāuzzīmē un jānofotografē piramīdām līdzīgas konstrukcijas, kuras bija redzamas no jau minētās konstrukcijas nr. 92 austrumu puses.
- Lūk, es zīmēju kārtējo piramīdai līdzīgo konstrukciju un apzīmēju to ar numuru «93», - bubināju zem deguna, - un nemaz neesmu pārliecināts, ka tā ir mākslīgi radīts veidojums, nevis vēja un ūdens iedarbības rezultāts. Zīmēju vienu konstrukcijas daļu pēc otras, un sanāk kaut kas ļoti līdzīgs piramīdai, tikai ar kaut kādām daudzveidigām piramīdām līdzīgām konstrukcijām uz «jumta». Ko nozīmē šīs konstrukcijas uz «jumta»? Kāpēc tās tur stāv? Kāpēc Ēģiptes piramidas ir vienkāršas, lakoniskas un daudzējādā ziņā līdzīgas viena otrai, bet šeit, Tibetā, visas piramīdām līdzīgās konstrukcijas ir neticami daudzveidīgas, un ši daudzveidība izpaužas ari daudzajās detaļās, kas papildina pašu «seno piramīdu»? Neredzu formu atkārtošanos! Kāpēc Ēģiptē Gīzas kompleksā Heopsa, Hefrēna un Mikerīna piramīdas ir tik līdzīgas viena otrai un atšķirīgi ir tikai to izmēri? Bet te nav nekādas atkārtošanās, nekādas atkārtošanās! Vai tikai es te
Lauka apstākjos izdarīts piramidālo konstrukciju nr. 93 un nr. 94 zīmējums
Piramidalās konstrukcijas nr. 94 salīdzinājums ar parastajiem Tibetas pakalniem (oriģināls)
nezīmēju vēja un ūdens darba dīvaino darbu, kā tu domā, Ravil?!
- Katmandu, Svajambanata stūpas kompleksā mazo stūpu formas arī neatkārtojas, katra ir savādāka. - Ravils stūrgalvīgi skatījās man acis. - Bet tu, šef, pats teici, pareizāk sakot, domāji, ka Svajambanatas stūpas komplekss simbolizē Kailasa piramidālo kompleksu. Te nu mēs zīmējam to, ko simbolizē Svajambanatas mazās stūpas. Ja ticam šai hipotēzei, tad šeit, Dievu Pilsētā, arī nav jābūt piramidālo formu atkārtojumam. Un tas tieši pierāda…
- Nūja, - es norūcu.
- Paskatīsimies vēlreiz uz piramīdu nr. 93, - Ravils iekarsis turpināja, - kādas var rasties šaubas? Viss taču ir skaidri redzams - tā ir visistākā piramīda! Re, kur ir pat labi saglabājušies pakāpieni, tie izskatās kā joslas. Vai tad vējš, vai, tos pakāpienus taisīja?!
- Nūja, - es vēlreiz norūcu.
- (Jn blakus ir vēl viena piramida - ari pakāpjveida. Un uz tās «jumta» ari ir veidojumi, tikai mazliet citādi. Ja to salīdzina ar parastajām…
- To piramidālo konstrukciju es apzīmēju ar numuru «94», - es pārtraucu.
- Bet, ja salīdzina piramidālo konstrukciju numur «94» ar parastajiem Tibetas pakalniem, tad ir skaidri redzams, ka tā ir pavisam citāda, pavisam citāda, tā ir… mākslīgi veidota. Es domāju, ka no turienes būs labi redzams. - Ravils ar roku parādīja pakalna virzienā.
Viņš pagāja kādus divsimt metrus un pasauca mani. Es, iespiedis padusē piezīmju burtnīcu, piegāju pie viņa.
- Re, piramidas nr. 94 virsotne starp diviem Tibetas pakalniem. Tibetas pakalni ir vēja darbs, bet piramidālā konstrukcija - tā ir kāda veidota! Saku vēlreiz - kāda darba rezultāts! Bet kā? Nezinu… - teica Ravils.
- Nūja, - es kārtējo reizi norūcu.
Pabeidzu zimējumu. Caur galvu izskrēja doma:
- Viela ir piramidala. Bet vielu daudzveidību nosaka to piramidālo konstrukciju formu daudzveidiba… kas rada vielas.
Pa labi no piramidālas konstrukcijas nr. 94 bija redzama vēl viena konstrukcija. Es, pat īpaši nebrīnoties par tās dīvaino formu - trapecveida un trisstūrveida veidojumiem -, ātri to uzzīmēju (nr. 95.).
Bija jāpasteidzas. Sāka tumst. Līdz nometnei bija vēl tālu, un mēs straujiem soļiem devāmies rietumu virzienā. Pēc kādiem diviem kilometriem Ravils iesaucās:
- Šef! Re, kur vēl viens komplekss parādījās! Kaut kas līdzīgs senajām būvēm. Ļoti izpostītas, bet… var atšķirt.
Kamēr Ravils fotografēja un uzņēma video, es «paklaiņoju» pa tuvākajiem pakalniem, lai iegūtu pilnīgāku priekšstatu, un visu to uzzīmēju. Bija redzams, ka augstākajā pakalnā, kas atradās Kailasa priekšā, ir palikušas tādas kā sensenis izdarītas mehāniskās apstrādes pēdas. Šīs, tā teikt, apstrādes pēdas uzmanīgi apskatot, iezīmējās struktūras, kas stipri lidzinājās divām milzigām pakāpjveida piramīdām. Vienas (nr. 14) virsotnē diezgan labi varēja saskatīt kaut ko līdzīgu trijām apaļām plāksnēm, kas saliktas cita uz citas, bet otras (nr. 17) virsotnē bija redzamas it kā daudzas cieši viena pie otras stāvošas senas figūriņas.
- Senas, visas ļoti senas, - es murmināju pie sevis, - grūti atbildēt, vai tās visas ir mākslīgi veidotas vai ir vienkāršas kalnu variācijas.
Bet visā šajā kompleksā īpaši skaidri izdalījās cilindriskas formas «tornītis» (nr. 16). Pats cilindrs bija baltā krāsā un krasi kontrastēja ar pelēkbrūno klinšu fonu. Cilindra virsotnē bija četras apaļas tumši brūnas plāksnes, kas virzienā uz virsotni kļuva mazākas. Pēc orientējošiem aprēķiniem, «tornītis» bija vismaz trīsstāvu mājas augstumā.
Pētot «tornīti», man arvien vairāk un vairāk radās iespaids, ka tas nav veidots no akmens, bet gan no kaut kāda cita materiāla, iespējams, ka no metāla. Nebija nekādu šaubu, ka «tornītis» ir māksligi veidots.
«Tornītis» stāvēja uz augsta akmens veidojuma, kas bija līdzīgs pakāpjveida piramīdai, un līmeņa ziņā tas atradās mazliet zemāk nekā no šejienes labi redzamais, domājams, Mazais Kailass, kam bija tipiskas piramidas forma.
-Līdz tai vietai, kur stāv «tornītis», cilvēkam, pat pieredzējušam alpīnistam, ir ļoti grūti nokļūt. Tāpēc diezin vai šo «tornīti» ir cēluši cilvēki, - es noburkšķēju.
- Ko? - Ravils nebija sadzirdējis.
- Paskaties uz «tornīti» videokameras okulārā! Man ir tāda sajūta, ka tas nav taisīts no akmens, bet no kaut kāda cita materiāla. Kā svešķermenis starp akmens konstrukcijām. Diezin vai to ir cēluši vietējie tibetieši - tā vieta ir nepieejama pat alpīnistam.
Ravils atrāvās no videokameras okulāra un, acis iepletis, teica:
- Kaut ko tādu es vēl neesmu redzējis. Līdzīgs kaut kādai ierīcei.
- Vai atceries «cilindru», kuru nesen redzējām? - es atsaucos. - Tas arī bija aptuveni tikpat liels, kaut gan virsotne citāda - kā knābis. Varbūt tas arī nav taisīts no akmens? Tad uz «cilindra» krita mākoņa ēna un bija grūti saskatīt krāsu. Saki, Ravil, kāpēc, tavuprāt, vajadzigs «tornītis» un «cilindrs»?
- Rēgojas kā zemūdenes periskopi… - Ravils saminstinājās.
- Nūja, - es pavīpsnāju. - Ja atceramies Austrumu leģendas par zemzemes pasaules pastāvēšanu tieši šeit - Tibetā, tad varētu domāt, ka zemzemes cilvēki novēro Zemes virsmu ar kaut kādu ierīču palīdzību.
- Ja varētu pieiet klāt un apskatīties, - Ravils aizsapņojās.
- To nedrīkst darīt. Mūsu ziņkāribai nav nekādas vērtibas, - es atcirtu. - Ejam! Jau paliek tumšs.
Gājām, acis no Kailasa nenovērsuši. Pēkšņi uz Kailasa balto sniegu fona es ieraudzīju divainu veidojumu, kas līdzinājās pakavam un bija četrstāvu mājas lielumā.
- Kas tas tāds? - es teicu un apstājos. - Kaut kāds dīvains «pakavs», stāv, it kā kaut kas to būtu nolicis kalna galā. Šaubos, ka tā ir kalna daļa. Vēl vairāk - «pakava» centrā binoklī skaidri redzams caurums, kura sānos ir acim līdzīgi izvirzījumi, bet virs cauruma - vēl viens pilienveida izvirzījums, tā kā … m… m… trešā acs. Ravil, uzfilmē - paliek tumšs!
Ravils sāka filmēt, bet pēc tam, atrāvies no kameras, nosēca:
- Velns parāvis! Vakarā parādījušies kaut kādi atspīdumi, baidos, ka nekas neiznāks!
Es sāku drudžaini zīmēt. Uzzīmēju ne tikai «pakavu» (nr. 25), bet arī domājamo Mazo Kailasu (nr. 7), tāpat arī dīvaino monumentālo konstrukciju (nr. 15), kaut kādu neparastu kalnu struktūru konglomerātu (nr. 19, 20, 24, 27 un 28) un divus «balkonus», vai nu dabigas, vai senos laikos īpaši veidotas figūras (nr. 29 un 26). Uz īsu brīdi es apakšējā balkonā ieraudzīju pussagruvušu cilvēka seju, bet tur, kā par spiti, uzkrita melnā kalnu ēna.
Pabeidzis zīmējumu, es vēlreiz cieši papētīju «pakavu». Tas patiesi pievilka skatienu.
- Kāda, Ravil, tavuprāt, ir «pakava» loma? - es pajautāju.
- Visdrīzāk tā ir kaut kāda antena, - viņš atbildēja.
- Seno cilvēku akmens antena, - es deklarēju.
Līdz nometnei bija palikuši kādi kilometri trīs. Kļuva arvien tumšāks. Toties pašu Kailasu labi izgaismoja vakara saule. Mēs ar Ravilu līkumojām pa pakalniem, meklēdami pozīciju, no kuras būtu labi redzams Mazais Kailass.
Dava Tencings (šerpa)