Intuitīvi es jau gandrīz ticēju, ka ši skaistā, sniegotā piramīda Lielā Kailasa rietumu atzarā ir tas pats noslēpumainais Mazais Kailass. Zemapziņas dzīlēs es jutu, ka Mazais Kailass slēpj kaut kādu ļoti svarīgu senatnes noslēpumu. Ne jau tāpat vien pavadonis Tatu teica, ka Mazais Kailass nav mazāk nozīmīgs kā
Lielais Kailass. Nelielā klasiskā Mazā Kailasa piramīda, ko klāja sniega cepure, vilināja pie sevis, it kā apgalvodama - «Es esmu brīnums!»
Beidzot mēs atradām vietu, no kurienes Mazo Kailasu varēja redzēt ļoti labi. Mazā Kailasa piramīdas izmērus varēja salīdzināt ar 15-17 stāvu namu. Tā bija novietota uz pamata, kas veidoja it kā trīs kopā savienotus akmens stabus. No šīs vietas bija redzama tikai daļa pamata, bet es atcerējos, ka, apskatot Kailasa kraujas pamatu, šo stabu augstums mums ar Ravilu šķita ne vairāk kā 600-800 metri.
Pie baltās, sniegos mirdzošās Mazā Kailasa piramīdas varēja nokļūt tikai pa gaisu vai… nokāpjot pa ļoti stāvu krauju no Lielā
Mazais Kailass
Kailasa virsotnes. Bet es zināju, ka uzkāpšana Lielajā Kailasā tiek uzskatita par vislielāko zaimošanu un ka cilvēks, kas mēģina to darīt, ir ne tikai lemts bojāejai, bet saņems arī visbargāko sodu Tajā Pasaulē. Smadzenēs uzplaiksnīja tibetieša Gelu vārdi: «Lielā Kailasa virsotnē var sēdēt tikai Dievi.»
Man nebija nekādu šaubu, ka Mazajam Kailasam ir īstas piramīdas forma, lai gan to klāja sniegs. Bija skaidrs, ka Mazais Kailass nevar būt dabisks akmens veidojums, ka tas ir mākslīgi veidota piramida.
Tomēr tādā gadījumā, ja ņemam vērā faktu, ka Mazais Kailass ir mākslīgi veidota piramida, radās jautājums - kā gan šo piramīdu varēja uzcelt tik nepieejamā vietā? Visi skaidrojumi, ka piramīdas cēluši vergi, kas nepazina riteni, kā to uzskata ēģiptologi, šajā gadījumā nebija pieņemami kaut vai tādēļ, ka neviens vergs nebūtu varējis uzrāpties vietā, kur stāv Mazā Kailasa piramīda, nemaz jau nerunājot par to, kā tur nogādāt akmens blokus, - akmens stabu augstums (600-800 metru) ir salīdzināms ar trīs debesskrāpjiem, kas uzlikti cits uz cita.
«Šis Mazais Kailass slēpj sevī kaut ko ļoti svarīgu. Ne jau tāpat vien tas ir uzcelts tik nepieejamā vietā,» es nodomāju. «Visdrīzāk ir tā, ka šī vieta ir veidota speciāli, lai padarītu Mazā Kailasa piramīdu pilnīgi nepieejamu.»
Būdams šo domu varā, es pārgāju uz citu pakalnu, lai no turienes vēlreiz palūkotos uz Mazo Kailasu, un pilnīgi negaidīti atkal ieraudzīju «tornīti».
- Ravil! Nāc šurp! - es iekliedzos. - Paņem videokameru un statīvu.
No tās pozīcijas mēs uzfilmējām «tornīti» uz Mazā Kailasa fona, lai gan jau krēsloja un attēla kvalitāte nevarēja būt nekāda labā. Bet man sazin kādēļ gribējās iegūt kaut vai pašu sliktāko «tornīša» attēlu kopā ar Mazo Kailasu.
«Tāda sajūta, ka no «torniša» Mazais Kailass tiek novērots no… zemzemes pasaules… Droši vien tādēļ, ka Mazā Kailasa loma ir ļoti, ļoti liela,» caur smadzenēm izskrēja doma.
Apsēdos Tibetas smiltis un iegrimu ezoteriskās pārdomās, atceroties Nepālas lamu stāstus un izlasīto literatūru. Es jau zināju, ka ezoteriskās zinātnes un Austrumu reliģijas vienā balsī stāsta par to, ka pastāv zemzemes pasaule, kur dzīvo ārkārtīgi pilnīgi cilvēki, kas vēro mūs - parastos cilvēkus, bet ietekmē mūs tikai īpašās situācijās, iedarbojoties pirmām kārtām uz mūsu domu raksturu un gaitu. Viņi ir it kā mūsu kuratori, bet nevada mūs, svēti ievērojot dievišķo postulātu, ka cilvēks ir pašprogresējošs pirmsākums. Bet kā viņi novēro mūs no zemzemes dzīlēm? (Jn kā viņi ietekmē mūsu domu raksturu vēstures lūzumu brīžos? Ar kādu mehānismu palīdzību viņi to dara?
Iesākumā mana domāšana sāka analizēt mūsdienu zinātnes un tehnikas sasniegumus, tādus kā māksligie Zemes pavadoņi un datori…, bet pēc tam, kad biju pārliecinājies par šis pieejas neauglīgumu, domāšana pārslēdzās uz ezoterisko zināšanu analīzi, cenšoties atrast kaut vai kādu, pat visfantastiskāko un neticamāko izskaidrojumu.
- Labāk fantazēt nekā kļūt tādam, kā tie ēģiptologi, kas visus Ēģiptes brīnumus skaidro ar «bronzas darbarīkiem neizglītotu vergu rokās», - čukstus sacīju pats sev.
Es pilnīgi skaidri apzinājos, ka šajā padebešu Pilsētā, kas sastāv no piramidām un citām divainām konstrukcijām, nevar domāt kā parasti. Šeit mūsu acu priekšā paveras pasaka, pasaka, kuru nebijām dzirdējuši bērnībā no vecmāmiņām, pasaka, kuru mutvārdos kā Vislielāko Noslēpumu viens otram nodeva lamas un guru, paši nezinādami tā dziļāko būtību un tikai dažreiz, kaut vai reizi mūžā, atnākot uz šejieni, lai paskatītos, vienkārši paskatitos uz pasakaino Dievu Pilsētu.
«Kādus mītus, kādas teiksmas, kādas leģendas es esmu dzirdējis?» es steigšus mēģināju atcerēties, cerot atrast kaut kādu analoģiju skaistās Mazā Kailasa piramīdas pastāvēšanai absolūti nepieejamā vietā.
- Šef, ejam. Jau ir gandrīz tumšs, - atskanēja Ravila balss.
-Tūliņ, tūliņ… Vāc kopā mantas.
Šantamani akmens glabatava?
Manas domas sāka griezties kā trakā karuseli. (Jn beidzot kaut kur dziļumā apstājās.
- Mazais Kailass ir leģendārais Šantamani akmens, - es teicu pavisam apstiprinoši, bez kādiem tur «iespējams» vai «droši vien». - Vai ari … svētā Šantamani akmens glabātava?!
Ceļā uz nometni es domāju, ka senie cilvēki diezin vai tik nepieejamā vietā (speciāli izveidotā nepieejamā vietā!) būtu novietojuši kaut ko mazāk dārgu un svarīgu. Atcerējos, ka lamas stāstīja Nikolajam Rēriham, ka Šantamani akmeni uz Zemi atnesis spārnotais zirgs Lung-Ta un novietojis to Šambalas Tornī, un ka šis akmens dažreiz spīd - un spīd tā, ka gaisma redzama simtiem kilometru tālumā. Man nebija nekāda pamata noliegt to, ka dižais Kailass ir Šambalas Tornis, - visas manis pētītās leģendas runāja tam par labu.
«Pavisam nesen taču vācu svētceļotāji redzēja gaismu. Vai patiesi tas bija Mazais Kailass, kas spīdēja?» es domāju. «Ko tas varētu nozīmēt? Vai patiesi mūsu ekspedīcija sakrit ar to ipašo laika periodu, ko apzimē - Šantamani akmens spīdēšana?»
Mazais Kailass - Šantamani akmens glabātava?
Vai patiesi ar Šantamani akmeni Šambala lasa mūsu domas un iedarbojas uz tām?
Pēc tam man radās doma, ka, gadījumā, ja Šantamani akmens spidētu uz Mazā Kailasa, tad izkustu sniegs, bet es nekavējoties atvairiju šo domu, saprotot, ka spīdēšana varēja arī nebūt saistīta ar siltuma efektu, tas varētu būt mums pavisam nezināms enerģijas veids, kas saistīts ar spīdēšanas efektu. Tikai kādēļ bija vajadzīga šī spīdēšana? To es nezināju un… diezin vai kādreiz zināšu.
Vai patiesi ar Šantamani akmeni Šambala lasa mūsu domas un iedarbojas uz tām?
«Kāds tad ir šis Šantamani akmens?» domāju pie sevis, mundri soļodams tumsā. «Vai tiešām Šantamani akmenim ir piramidāla forma un tā izmēri atbilst Mazā Kailasa izmēriem? (Jn kas būtu, ja izdotos norakt sniegu, kas klāj Mazā Kailasa piramīdu, - vai patiesi zem sniega mēs ieraudzītu šo leģendāro akmeni? Interesanti, kādā tas ir krāsā? No kāda materiāla taisits? Kāds spēks tajā slēpjas? Kā šis spēks darbojas un ko
ietekmē? Vai patiešām no «torniša» nepārtraukti novēro, kādā stāvokli ir Šantamani akmens? Kāpēc šis akmens tika atnests uz Zemi?»
Es pat uz mirkli apstājos, papurināju galvu, lai tiktu vaļā no šiem daudzajiem jautājumiem, kuriem bija ne tikai ezoterisks, bet ari pasakains raksturs. Tomēr, neskatoties uz visu, es sapratu, ka reālā pasaulē eksistē tas, kas nav pieejams mūsu sapratnei un izpratnei, piemēram… Dievu Pilsēta, kuras robežās mēs atradāmies. Ar kaut kādu sesto prātu es jutu, pareizāk sakot, ar lielu ticamibas pakāpi domāju, ka Šantamani akmens varēja būt tas mehānisms (vai… kaut kāda dzīvibas silikāta forma?!), ar kuru daudzveidīgie zemzemes Šambalas cilvēki varēja lasit to cilvēku domas, kas dzivo uz Zemes, tas ir - mūsu domas, tāpat arī varēja iedarboties uz šo domu raksturu un gaitu kaut kādā svarīgā vēstures brīdī.
- Ravil! Tagad taču ir 1999. gada beigas! Drīz sāksies nākamais gadu tūkstotis. īsi sakot - lūzuma punkts! (Jn nupat nāca gaisma no Kailasa… - es teicu, pagriezies atpakaļ un aizelsies no straujās iešanas aptuveni 5000 metru augstumā.
- Tas viss nav tāpat vien…
- Nūja…
Kļuva pavisam tumšs. Es laiku pa laikam iededzu bateriju, lai paraudzītos kompasā. Azimutam jau vajadzēja mūs izvest pie nometnes, bet tās arvien vēl nebija.
- Seļiverstovs taču apsolīja spidināt bateriju! Ko gan viņš tur dara?! - manā balsī ieskanējās nervozitāte.
- Paklau, šef, priekšā pa kreisi kaut kas rukšķēja. Vai tikai tas nav jaks? Nu kāpēc Sergejs Anatoļjevičs nespīdina? Vai tad jau vakarā sācis apkraut jakus? - aiz muguras atskanēja Ravila neapmierinātā balss.
- Kur pa kreisi?
- Tur. - Ravils pamāja ar roku.
Palaboju azimutu, un mēs gājām tālāk. Pēkšņi priekšā pavisam skaidri bija dzirdama mīņāšanās un rukšķēšana.
- Tas ir jaks, - es atviegloti uzelpoju. - Bet cik tālu no nometnes tas ir aizgājis? Labāk kliegsim.
- Ā-ā-ā-ā… - aizskanēja pa Tibetas aizām, pārtraucot Dievu Pilsētas mieru.
- Ou! Ou! Ou! - atskanēja atbildes sauciens, kura skaņās es atpazinu Seļiverstova balsi.
Kad piegājām pie nometnes, es ērcigi noprasiju:
- Kāpēc jūs nespīdinājāt, velns ar ārā!
- Mēs taču visu laiku spīdinājām! Vai tad mēs neko nesaprotam, vai! - Seļiverstovs atbildēja.
- Neko nevarēja redzēt!
- Nu kā tad nevarēja redzēt, kā tad nevarēja… - Seļiverstovs pavisam apmulsis parādijās aiz jaka.
- Bet mūsu bateriju jūs redzējāt?
-Nē!
- Nu kā tā var būt?! Mēs taču visu laiku spīdinājām! - es brīnījos.
- Nu nebija nekādas gaismas, es taču visu laiku salu aizā. - Seļiverstovs ari bija neviltoti pārsteigts.
- Dīvaini, ļoti dīvaini… Labi vismaz, ka mežonīgo suņu nebija! - es teicu.
Telti dega gāzes pavards. Sergejs Anatoļjevičs un Rafaels Jusupovs ielēja mums ar Ravilu mazliet spirta un no ķīniešu paciņām pagatavoja karstu zupu.
- Garšo? - Rafaels Gajazovičs jautāja.
- Ne visai… - Ravils noburkšķēja.
- Vai daudz ko interesantu redzējāt? - Seļiverstovs ierunājās.
- Ļoti! - es īsi izmetu.
Guļamvietā blakus gāzes pavardam snauda mūsu pavadonis. Sēžoties tuvāk, es uzmanīgi, lai neaplietu viņu ar ķiniešu zupu, pakratīju Tatu aiz pleca un teicu:
- Tatu! Atvaino, lūdzu! Vai tā mazā piramīda uz trīs stabiem Kailasa rietumu atzarā ir tas Mazais Kailass?
- Kāda, kāda?! - Tatu ieinteresējās.
- Ravil! Parādi ar videokameru!
Ravils un Tatu dažas minūtes uz kameras displeja pētīja uzfilmētos kadrus.
- Jā! Tas ir Mazais Kailass! - Tatu pārliecināti noteica.
- (Jn vai to vienmēr klāj sniegs? - es pajautāju. - Dīvaini, ka limeņa ziņā Mazais Kailass atrodas tur, kur sniegs ir tikai dažviet, bet to klāj bieza kārta, tāpat kā stipri augstākās vietas.
- Mazo Kailasu vienmēr klāj sniegs, - Tatu cienigi apstiprināja, - pat tajos gados, kad ir ļoti karsta vasara un pat uz Lielā Kailasa paliek maz sniega, sniegs uz Mazā Kailasa saglabājas tāds pats, kā vienmēr. Visapkārt melni akmeņi, bet uz Mazā Kailasa balta sniega cepure.
Mazo Kailasu vienmēr klāj sniegs
- Bet kāpēc? Vai tad Mazais Kailass pats sevi atdzesē?
- Nezinu.
- Tatu, bet vai par Šantamani akmeni tu esi dzirdējis? - Es ieskatījos viņam acīs.
- Jā, un tad? - Tatu apmulsa.
- Vai Mazais Kailass nav leģendārais Šantamani akmens? Vai… varbūt akmens ir paslēpts Mazā Kailasa piramīdas iekšienē?
- Es esmu mazs cilvēks. Man to nav dots zināt, - acis nodūris, atbildēja Tatu. Bet es zinu, ka Mazais Kailass nozimes ziņā neatpaliek no Lielā Kailasa.
- Tas droši vien ir saistīts ar Šambalu, - noburkšķēju sev zem deguna.
Tobrīd es vēl nezināju, ka driz mūsu pārdomas novedīs pie sapratnes, ka Mazā Kailasa iekšienē patiešām slēpjas Zemes Dzīves galvenā programma, kas realizēta… Dievu Pilsētā.
No rīta bija skaidrs un auksts laiks. Mēs nofotografējāmies uz Kailasa fona kopā ar Krievijas karogu.
Pēc mantu sakravāšanas es sasauciu grupu kopā un teicu:
- Vakar uz vienas no klintīm es tā kā saskatīju cilvēka sejas atveidu. Skatieties uzmanīgāk - labi?
Daua Tencings (šerpa)